Richards Rīdzinieks (1925−1979)
RĪGAS BRAUCIENA CIKLS
(Pirmie astoņi cikla dzejoļi un epilogs publicēti JG 109. numurā)
(Dzejnieks Juris Kronbergs ar kundzi Regīnu 1975. gadā no 24, janvāra līdz 1. februārim ciemojās Rīgā. Fakts.) |
|
PIE RAIŅA PIEMINEKĻA
|
Celties gribi jaunai dienai, saulei pretī?
Ja tu celtos, ieraudzītu savu tautu iebaidītu, zemu liektu, izraidītu. Satiktu to kur vien ietu, katru soli, katru vietu! Manītu tu žņaudzējpirkstus, moku rīku ugunsdzirkstis, redzētu tu miroņkaulus, dzirdētu tu mīļo vaidus, bērnu balsis, kuŗi gaida lecam neredzētu sauli.
Visai tautai vienas alkas dzīvot cilvēcisku dzīvi, celies, dzejniek, nāc mums talkā cīnīties un atgūt brīvi!
|
CIEMOS PIE PIRMĀS MĪLESTĪBAS
|
Tev skaista māja, tev labi iet.
Man?
Man grūti nav bijis. Tik garlaicīgi. Kaut piedzīvots daudz un redzēts.
Vienīgais, ko pats jebkad esmu izšķīries, bij kaŗā iet. Cits viss bijusi sagadīšanās. Tādēļ jau arī tagad pie tevis
Vai stāstīt, cik ļoti, pirms vairākām dzīvēm un mūžiem, mīlēju tevi?
Tu taču zini!
Tev sejā veŗoties minu domas un jūtas, mēs runājamies par bērniem, salīdzinu tevi ar brīnumaino būti četrdesmit pirmā gada maijā.
Neuztraucies! Gruzd, gruzd jau spītīgā mīlestība un prāts ir mīlīgs un paijā!
Darbs tev svarīgs, tev labi iet, tu skaisto pasaulē mīli. Ir labi ar’ tā. Man laiks drīz iet, līdz nesot ozola zīli.
|
KOKLĒTĀJAM (28/1−75)
|
Dzintara kokli paņem klēpī, stīgas lai liegi vaid, atdod visu, ko gadu no gada, esi dvēselē slēpis.
Slāpušas dvēseles, kas tev ir rada māmuļas sveicienus gaida, tās − kas, pēc mūža gaŗa un sūra, ar saulīti grimusi jūŗā.
Spēlē, koklētāj, mūžu savu, mīlestību un sapņus un tevi no sāpēm un posta austa visbaltākā villaine apņems.
|
KONFRONTĀCIJA AR VECIEM DRAUGIEM
|
Ilgi šīs acis būs atmiņā manā, ilgi skanēs šī balss: „Mums jau bij vieglāk Kazachstanā, retam tik pienāca gals.”
Durns jau galvā, es draugos raugos glāzēs Kaukaza vīns, atceros dienas, kad kopā augām un sejā man nevarīgs smīns.
Klausījies ilgi un atbildējis, jēla man sirds kā vāts, ikviens ir brīnums, kurš izdzīvot spējis, kā parādnieks jūtos kāds.
Labāk par kurpju cenām lai jautā, cik maksā autiņš un svārki, citādi šķiet, ka pasaulē kautā būtu tik līķi un zārki!
Labāk par saviem bērniem lai stāsta, ko tie domā un kāpēc; nākotne nav vēl pagātnē bāzta, atcerieties to − tāpēc!
Pagātne apmēslos nākotnes audzēm augsni sulīgu, stingru, izaudzēs rītdienas latviešiem daudziem stāju un gaitu vingru !
Nespēju tomēr šo sarunu uzsākt, cigaretes tik dūmo, jāļauj pieklājīgi ir nomākt sevi ar laikmetu drūmo.
|
SAPNIS PUSĒ |
Šodien sapnis jau pusē, Šodien ir pelēka diena, pelēkie Rīgas nami pagātni stāsta un klusē.
Šodien sapnis jau pusē, jāsteidzas izskatīt acis, jāuzmin dārgums zem bruģa, ko kāds lībiet’s reiz racis.
Šodien sapnis jau pusē, gar Pulksteni ļaudis iet, pelēkā janvāŗa dienā bulvāŗu liepas zied.
Šodien sapnis jau pusē, šodien steidzas un joņo, Doma ērģelēs atskan sapnis varenos toņos.
|
BRĀĻU KAPOS |
Šeit dusat jūs. Pārgalvji, pienākuma cilvēki un sapņotāji, varoņi un gļēvuļi, dažs aiz pārskatīšanās, dažs tādēļ, ka pacēlis galvu par ātru. Dažu atcerējās ilgi, par dažu neviens pat neraudāja; tik Māte Latvija novembŗa dienā nevienam neredzot, norausa miglas asaru. Bet varēja iziet vēl ļaunāk. Jūs guļat dzimtenes smiltīs.
|
SNIEG |
Sniega pārslas, laidelē, guļas jo mākoņu daudzums ir mainīgs. Tā kā man nepatīk lāga dzert, tad jūtos es mazliet vainīgs.
Visi, ko satieku, taču ir ļaudis mīlīgi, labi, bet ar katru, ko parunāt iznāk, vienmēr jāsadzer šņabis.
Tagad arī, kad būtu uz Šmerli jāsteidzas slēpēm laisties, armēņu konjaks jālej iekšā un tu nedrīksti skaisties.
Rietumos arī dzeŗam kā lopi, bet ne vienmēr un visur; toties šeit laikam pieder pie stila no sākuma dzert līdz dzisai.
Varbūt izdzīvot vieglāk tā, ja bēdas, vai Daugavā lēksi? Bet mans veselais saprāts teic: no sevis jau neizbēgsi.
Un sniega pārslas aiz loga snieg ar maigumu mitru un saltu Pelēkai Rīgai pāri klāj segu tik mīkstu un baltu.
|
ĪSS STĀSTS |
Paulis pazudis. Tāpat Janka. Miervaldis nepārnāca. Trāpīja Ansis pa ģīmi no tanka un Marta vecīšus vāca. Nu jau ilgi tie kapos, vasarā skaisti tur lapo. Meita Maskavā skolā uz Lieldienām apciemot solās. Strādāju vēl cik varu. Bet toreiz bij baigi pēc kaŗa! Tu zini − sūdzēties nav manā dabā bet tagad ir labāk.
|
MANI KAIMIŅI BLAKUS NUMURĀ
|
Blakus numurā Juris un Regīna, diez’, kā viņiem nu iet? Kaut tie justu, kur noraktas mīnas, vēlāk, lai vieglāk smiet.
stāstot par redzēto, labajiem jokiem (par nopietnām lietām jau nesmej). Varbūt tie staigā starp Basteja kokiem, varbūt kur līksmo un dej.
Varbūt tiem Rauls savu pasauli rāda, īgni runādams pats, gan tas tam uzdots no ierēdņa kāda, kam jāzin, kur nokrīt ik mats.
Gan jau atkal Stokholmā tiksimies, izturēts kad būs viss, redzēs, cik saites tad garu sies un vai kas būs izdzisis.
|
TEĀTRI |
Neteikšu, ka šī luga man patīk, tā ir pārāk vienkārši konstruēta fikcija, un, kaut katrā izrādē vienmēr ko skatīt, lielākais baudījums man bija − perfektā dikcija!
Starpbrīžos toties baudīju visu: sejas, drānas un čalu, beigu beigās atnācis taču biju uz dzimto malu.
Nekurienes Rīgas brīnišķie ļaudis, no Priekules, Līvāniem, Tirzas? Lai piedod, ja kādreiz tos esmu skaudis. Jau prom tie uz izeju virzās!
Ja būtu vasarā nācis tos satikt, jūnija vakarā maigā, tad varētu uzsmaidot uzrunāt, zem liepām aicināt staigāt.
Bet tagad paliek tik žēlums strups, ka pārāk ātri viss beidzies, ārā ir tumšs, var viegli klupt, un atkal tu tālāk steidzies.
|
ACIS |
Un lai ko daru, lai kurpu ietu, visur ir pētošas acis, it kā es būtu razbainieks briesmīgs, kuŗš tikko vēl cietumā smacis.
Visur ir acis, kā lomā zivis, no acīm pat tapetes sastāv, un nepaspēj pamanīt manējās divas tās, kas aiz muguras stāv.
Bet lai jau skatās, ja viņām patīk, man neritēs asaras žēlas, lai izmēģina kāds kabatas kratīt, vai noklausās kāds, ja vēlas.
Sakosts trīs reizes, sen immūns jau par čūsku indi tik smejos, man tramīgi nervi, bet baiļu nav, es redzu un tālāk eju.
Bet brīžiem kaitina acis šīs, ik pāris cilvēks reiz bijis, un varbūt to cilvēkā pārvērtīs, kad Līgo nakts lietiņš būs lijis.
|
ŠĶIRŠANĀS |
Vēlreiz jūs sirdi man izraut gribat − šoreiz to ņemšu sev līdz, taksīša uguņi zaļgani zibsnī, pārējo paturēt varat. Ja gribat Jaungada eglītēs kaŗat, domāšu, sūtīšu, rakstīšu jau. Sejas tik mīļas, nopietnas, asaras, ak, cik daudzas mums atņemtas vasaras! Taksīša uguņi zaļgani zibsnī, atgādina, blāzmo un urdī, jāpārcērt mezgls, jāpārrauj sajūtas, ko es ar ziediem, lai bērēm tie paliek! Rokas vēl vicina, sejas kļūst tālākas, dodos es atkal, atkal svešumā.
|
TUKŠĀ SIRDS |
Šī lidmašīna daudz lidojusi, nolaidusies, cēlusies un aprasojusi. Vēl jātiek cauri muitai − tie somi, ne suitu sievas.
Mana dvēsele ir izāzēta un sirds − izdzerta glāze, manas domas − trīsoša liesma.
Kā bija teikts dziesmā?
Solīt sola, bet nedeva?
Kas solīja, deva? Kas nosapņots?
Kā dzīvošu tālāk?
Varbūt viss rītu kļūs bālāks.
|
PASTKARTES |
|
1. Bufetē |
Stacijas tumšos ēntraukos eļļas un ozona marināde raibi meiteņu salāti pa tupenim − ierēdnim miglas majonēze sliežu naži gaida ... ... gaida elektriskās filetes izslīdēšanu no tuneļa virtuves krāsns
|
2. Šijonas pils |
Saulē čūlo miglas plīvurs
Bez lāpu un ieroču šķindas ieraksta krustnešu cirstām rētām Tu tupi kā smaga baravika eļļainu viļņu gredzenā Tevi 600 gadus ezers slavē Un tev nav pat skumjas mīlas leģendas atbalss
Es ziedoju santīmu vēstures skolai un domāju:
Vai visas jūs tuklās esat vienas Kokneses, Tālavas vērts?
Šveicē 1979. g.
|
Māra Gulēna
|
|
TAGADNE, PAGĀTNE, NĀKOTNE...
|
Zirgs skrien lejā pa ielu kā sirdspuksts. Viss salīdzināms... Kā putas ar putām !
Man vienalga, es esmu šeit, ne tur. Šeit ir labāk...
Nav kā sapnis, kur notiek kā teikts, šeit, tur − viss salīdzināms.
Ēd pienenes, un tu zināsi, ka tev garšo sviests, ja tu kļūsti dzeltens sejā.
|
Inese Baļķīte
|
|
MĒS CEĻOJAM |
Sešos no rīta busu piestātnē sēžu ar savu biļeti − Es ceļošu. Kāda sieviete noliek mēteli uz grīdas un guļ − Viņa ir jau tālu ceļojusi. Citi ēd brokastis, dzeŗ melnu kafiju, Es gaidu.
Kad buss izveļas uz lielceļa, mēs braucam pustumsā Gaŗām melniem laukiem, pelēkām debesīm, tukšām mājām, Gaŗām pilsētai, kur piedzimu, bet nevaru parādīt to māju, kur spēru pirmo soli, kur teicu pirmo vārdu −
Nezinu.
Busā daudz cilvēku: viens lasa, otrs guļ, cits stāsta. Es klausos Mūžīgos jautājumus: no kādas pilsētas tu esi? uz kurieni brauc?
Mēs ceļojam, mēs ceļojam ... Un cilvēks vaid, cik vēl tālu jābrauc? (Kaut mēs varētu tur jau būt!) Kur? Ak, mīļais cilvēk! Mēs ceļojam, mēs ceļojam. Un gala piestātnē tu izkāpsi, bet nezināsi, Ka ceļš arvien nav izbeidzies. |
* |
Brauc pilsētas autobuss pa pilsētas nakti, Uz ielām atspīd blāvas dzeltenas gaismas no trūcīgiem dzīvokļu namiem, cauri ieplīsušām logu rūtīm.
Tālumā rit satiksmes gaismas signāls: sarkans, zaļš, dzeltens, sarkans, zaļš, dzeltens, sarkans −
Buss piestājas.
Gaŗām iet melna ēna, saliektu muguru, šļūkst pa pelēko trotuāru. Kur iet cilvēks naktī? Kur pazūd nakts?
Nodilušas zīmes rāda krogu tumšās ieejas, kur veci strādnieki sūkā glāzes tukšumu − nav cerības vecā ēnā.
|
Eduards Salna
|
|
* * * |
Tikai jau vienreiz cilpa ap katra kaklu savelkas tā, ka vairāk cilpu un sienā vadžu nav jāgādā.
Bet daudzreiz ikvienam ar pasmakšanos ir jāpacīnās, ar izbīli lielu, ar kāju patirināšanu, to visi zinām.
Citam cilpu ap kaklu pasteidzas apvīt citi, un naski vien. Vairākums tīšu prātu, labāko cerēdams, pats tajā lien.
Visu visādas putras no dzīves putraimiem savārīt protam, Pastrēbties, piestrēbties, pārstrēbties no tām arī pa godam.
Ko tur nu runāt par visu to ... Ko tur nu daudz ... Jāzina tikai −cilpā, ja ielienam paši, nav jākliedz ja − žņaudz.
|
* * * |
Nedzīve notrulina. Notrulina garu un miesu. Pārpurvo. Pārpelno. Pārakmeņo.
Ar Dieva vienaldzību visā var noskatīties, visā noklausīties, visu nogaržot, pielikt pie nāsīm, aizkārt ar roku, aptaustīt.
Nekas vairs nemirdz. Nekas vairs neskan. Ne salds ir, ne sūrs. Ne smaržo, ne dvako. Ne auksts ir, ne karsts.
Ar Dieva vienaldzību visam var paiet gaŗām stāvot uz vietas.
|
* * * |
Pārāk ilgi, ilgāk par pusi no mūža (tas − septiņdesmitiem tuvu), neesmu redzējis − purvu:
dzērvju un lāču sūnu, akačus, odžu riteņus, odžu vijīgās gaitas, tvanīgos vaivarājus, odu mākoņus, kroplos bērziņus, priedītes panīkušās, dzērves un dzērvju kāsi.
Pavasaŗi nākuši, pavasaŗi gājuši, rudeņi nākuši, rudeņi gājuši bez dzērvju klaigām, bez dzērvju atnestā, dzērvju aiznestā launaga.
Varbūt tādēļ pats esmu − pārpurvojies.
Kļuvis par staignu dzērvju un lāču sūnu, akaci melnu un dziļu, cini ar vienu brūnu, otru pelēku odzi, tvanīgu vaivarāju, odu, kroplu bērziņu, priedīti panīkušu, dzērvi ar aizlauztiem spārniem, dzērvi − bez klaigām.
Dzērvi, kuŗai nav vairs kur lidot, dzērvi, kas nevar vairs nekur aizlidot.
|
Irma Bērziņa
|
|
ŠAIPUSĒ |
BRĪDINĀJUMS
Tavs rādītāja pirksts velk brīdinājuma apli tukšā telpā... Mēms vārds, straumes dzīts, aizslīd nemanīts.
Nevienam neaizraujas elpa.
Ugunssārts met dzirksteles dzīvības laukos. Deg, sadeg radības miesa pasaules acu priekšā.
Nevienam nesāp.
Tavs rādītāja pirksts velk brīdinājuma apli tukšā telpā ...
|
VĀRDS |
Lielā laiva jūŗā. Būs lietus. Aizskalos aizsprostus. Pa sudraba vagu viens otram pretī bridīsim, sasauksimies.
Skanēs vārds.
Viens pats vārds.
|
Visvaldis
Reimanis
|
|
VECAIS CEĻŠ |
Nē, kāpēc! kur man jāiet! − −
Pilnīgi pietiktos ar palikt, bet nav kur parkot. Kāds dzeltenas strīpas savilcis viscaur.
Nu mētājos pa ceļu. Bez vajadzības patiesi. Nav jau kur un pēc kā.
Bet tad piesitas sirds. Sirds sameklē ceļu pa prātam − sirds piejūt ceļu pilnīgi pilnu.
Nē, stāvvieta neesot domāta nevienam. Palikšanai telpa radīšanā paredzēta neesot.
Nekur nevedošais esot īstais gājiens gājējam, un bezizejā ejošajam izeja.
Tas pienākoties aplamībās pienāktajam, kam nekas nepienākoties ne panākt šeit, ne nonākt citur.
Jo taču cilvēks, kas gan cits par palikšanu ceļā atbildēšot, un par ceļa novešanu galā. − −
Cik sajūtams − uz ceļa. Neko jau nevar redzēt. Ek, iedos ceļam sirdi! Gan piejutīs kaut kā. Piejutusi sauks, ka īstais. Vienalga kāda maza.
|
Francis Svilāns
|
|
* * *
|
Vakarā vēlu bāliņš iet mājās Pa zvaigžņu tiltu Ar basām kājām.
Nesīs viņš mājās cerības dzirksti Zvaigznes duŗ kājās, Deg viņam pirksti.
Ticis viņš galā ņemas tiem rādīt: Nu varēs mūsmājās Cerību stādīt!
Citi tam atcērt: Kas mums par daļu? Kam mums tā cerība? Mēs gribam gaļu,
Mēs gribam maizi, mēs gribam sieru, Un tu tagad atļaujies Traucēt mums mieru?
Bāliņš tiem novēl, lai tie iet peklē − Cerība tikai būs Tiem, kas to meklē.
|
Alma Bēne
|
|
CIEMOS (I) |
Pavērtas durvis svaiga vēsma ieplūst sadugušā dzīves telpā −
vienas mātes bērni dziļi elpo −
tālums − tuvumā dižā putnā pārvarēts − esmu ciemos (uz ceļiem gribētos stāvēt) bet pjedestālā pacelta es − brīvas vēsmas sūtne − kā piemineklis slīkstu asaru aprasotās puķēs −
Kādēļ nolemts tā ka sveša vieta tagad jāgodā par mājām?
Pilna pretrunas sirds dauzās solīdamās palikt tur − ziemciešu varoņu zemē −
kur augu −
|
CIEMOS (II) |
Saulei siltums izstaro − dvēselei tiekšanās un ilgas −
visam mūžam zeme piesildīta.
Pilsētā ik nams, ik akmens apglāstīts un silts, ielas apaugušas liepām, saknes dziļi saaudušās visās šķirbās.
Nemest skatu atpakaļ, uz priekšu iedams, teici − aizmirst! nedomāt!
Namu sienas piesūkušās siltas, liepām saplaukušas atvases −
siltums staro, garo smaržas
nedomādams − sajutīsi.
|
Māris Čaklais
|
|
VADĀTĀJS |
Kad dvēsele badā, piesitas vadātājs.
Iznāk starp cilvēkiem ielā kā pļavā. Redzams uzreiz, ka nav svešinieks; bāliņ, kur biji, kam kavējies!
Viņš atceras tavas bērnības lācīti, vienas skolas jūs mācīti, viņš arī ir minis to mālu, zin tavu dzīvīti komunālo − savējais.
Un kā tavas mājas, viņš pazīst i tavas vājības.
Viens kairina sevi ar bairīti, citam ar šņabi ir labi, bet tavā ziedošo izjūtu birzī viņš tūlīt atradīs īsteno virzību.
Viņš zina − vērsim, tam var pie ragiem. Cilvēkiem tas ir par smagu, cilvēkam vajag, lai paņem, aiz nadziņa.
Tā kā pa diedziņu aizvedīs − nemanāmi, pa jokam − noplātīsi vien savas iekšējās rokas.
Viss ir pazīstams un zināms, un, ja zināms, atrisināms.
Kā zāles pārzinis ievedīs tevi galdiņu dārziņā. Un te priekš tevis uz galdiņa − saldiņais. Mīlestībā ievedīs kā pa dziju. Baidies!
Mīliet dakterītes un medmāsas − viņas zin anatomiju!
Tā vēl neviens tevi nav nesis.
Brīžam tu pazaudē viņu un iebļaujies (negaidot): ai, kur tu esi!
Un, kaut tās vēl ir tavas plaušas, kas elš, tas sen vairs nav tavējs − vadātājceļš.
Un tev pat nav jāmaksā − tu esi nemanot samaksājis.
Kas nu kuŗam − citam − griba, tev − pateicībiņa.
Uzpūš vējš. Atkal dvēselei vēss! Esi gatavs! Nāk vajātājs tevi nest.
|
TAVĀ LOGĀ DINOZAURS
|
Ko nu par profilu tavu, būtu kaut leduspuķi... Bet sals caur vēja auru zīmē logā man dinozauru.
Kāpēc viņš smagumu atnesis mums savā kupra maisā! Kā iestīvinātas bantes kuprī tup teleantenas.
Bet kaut kas mīlīgi kamielīgs, kaut kas naivs viņa bizonismā, mūzika vibrē no muguras, gaišums pa aci vizinās.
Atlido balodis melns, elegantāks par kraukli. Bet, antikraucēju nojautis, laižas uz ašāko projām.
Katrs savu kupri nes − mugurā vai zem lāpstiņas. Nes gliemezis mugurā māju, šis − stereoatskaņotāju.
Neizvaicājams ceļš, smags stiepiens pa salu un sauli. Bet kas tur citam par dalu, kā atkal tu tiec pie zaļuma.
Galvenais, ka tu tiec. Kā ar stikla griežamo iegriez. Bet kāpēc tu aizpeldi miglā! Kā paturēt tevi un izglābt!
Pārāk ilgi tu viņu esi sildījis ar savu elpu. Un tas ir tik nepasakāmi, kad atnāks viņš reizi nākamu.
Beidzas papīrs, un tupele mēdās, Rīgu redzēt grib manas pēdas.
Un, pēc taisnības, ar vienu torneni man ir Vecrīgā satikties norunāts.
Kur un kad, tas gan jau ir piemirsies. Rīga, Rīga, es esmu tavs gliemezis. Nenozogot nevienam ne grama, es uz muguras nesu tos namus,
parku šūpoles, smilšu kastes un pat baložus riebīgi astainos.
Vienā sirdī, kā bija man zināt, tik daudz ļautiņu var sasēdināt!
Un, jo tālāk, jo vairāk, kā korī nāk... Bet man bija ar torneni norunāts!
Varbūt nebraukt, ja esi to piemirsis! Bet bez papīra dzīves nav gliemezim!
|
KAFEJNĪCĀ ZEM KĻAVĀM
|
Kafejnīcā zem kļavām spiedīgs pusdienas laiks. Saule bliež šlezlongiem cauri, kur zināmi, mīļi, savi, bet pavisam bez ēnām, neiespējami cilvēki sēž. Bet mēs taču viņus ... Klusāk, Daugava šļakst kaut ko tādu, ko i mums nekaiš dzirdēt. Sveloša roka uz pieres. Laiks, iestrēdzis savā plaisā. Re, zēniņi kaifojas kafijā, re, Uldis sūc savu vīneli, re, kricelē kaut ko uz salvetes, re, slepkava čurā pavārtē. Kas tur − vai Daugava vējoja! − melni vakara mati, dzijas vakara acis, un tomēr encore − Maija. Tava monēta Tipāzas akā, tavs augums − Latvijas zemē, bet nenorokamā Pati kafejnīcā zem kļavām. Kafejnīcā zem kļavām, kur katrs var šalkt savā lapā, katrs uz savu ir notiesāts − vai nu kaifoties kafijā, vai nu salvetēs kricelēt, vai arī čurāt pavārtēs. Kafejnīcā zem kļavām Daugavu vienmēr var dzirdēt. Songu par Kristapu zinām, kas pateiks par Maiju un Uldi! Kafejnīcā zem kļavām krīt tasītēs agras lapas. Lapotnē nočaukst kā pēdas, debesīs baltas švīkas. Daugava viļņo kā mirāža, bet uz lielgabala kāds jāj. Mīļie, tas taču Neibarts − bārdains un silts pavisam! Ēna no viņa bārdas lielāka par viņu pašu. Tātad pusdienslaiks cauri kafejnīcā zem kļavām.
Literatūra un Māksla 13.num, 1.4.1977
|
Nikolajs Kalniņš
|
|
ALEKSANDRS ČAKS ŅUJORKĀ PIE CENTRĀLPARKA ORMAŅIEM
( Otrs sapnis )
|
Pavisam atklāti saku, ka sapņi var arī turpināties. Tā man bija ar Aleksandru Čaku: Jau otrā vakarā viņš sāka ar ormaņiem sarunāties, Centrālparkā, no raķetes izkāpis:
„O, džentelmeņi!” Čaks sauc kā izslāpis: „Jūs mani paziņas seni! Mēs iepazināmies Rīgā uz ielu stūŗiem, kad nācu mājā no krogiem. Bet te jūs starp debesskrāpjiem iespiesti kā prusaki starp mūŗiem, te saule netiek pie logiem, te zāli no ielām skrāpē. Brauksim, kur vējam ir vaļa, kur priekšā nomale zaļa, kur ābeles pretī klanās, kur kazas gar žogmalēm ganās! Ko? Jūs braucat tikai pa Centrālparku?” Čaks brīnās un piedāvā ormaņiem smēķi : Maikapara Rīgu − vislabāko marku. − „Mēs braucam arī uz Elles ķēķi, kad pienāk vakars.” − „Kāds jums ar Elles ķēķi ir sakars? Vai pazīstat latviešu dzejnieku jaunu, kas visu redz greizi, bet ne nepareizi?” − „Jā, tas mūsu kaimiņš Linards Tauns”, ormaņi piemetina, šo dzejnieku jauno viņi labi zina. „Tad ņemiet mani līdz!” Čaks priecīgi sauc. „Es Taunu gribu redzēt vaigā.”
Kad pienāk vakars, viņi visi brauc: ormaņi uz staļļiem, Čaks pie Tauna. Zirgu pakavi vienmuļi klab, no staļļiem smakas drīz pretī tiem staigā, kādā dzertuvē sērīgi plēšenes čīgā.
Čaks pielec kājās: „Es esmu piedzimis atkal no jauna, Es jūtos atkal kā Rīgā, kā Marijas ielā, kā tēva mājā!”
1978.
|
ALEKSANDRS ČAKS DEBESSKRĀPĪ ... UNO
( Trešais sapnis )
|
Es nezinu, kā viņš augšā tika : vai ar celtni brauca, vai ar kioska raķeti sevi tur uzvest lika, bet nu viņš stāvēja uz debesskrāpja jumta un sauca, izstiepis roku kā Kronvaldu Atis : „Ei, saule, tu debesu dzeltenais sviests, ko Dievs tik apaļā ritenī sakult ir pratis, kad zaigo uz balto mākoņu biezpiena ziests, pasaules lielajā cibā tik tuvu, man jautāt tad gribas: „Kā neizkūsti, ar lietu neaizplūsti? Vai tevi aukstums dzesina no abiem poliem, kad zemei pāri lēkā kā futbola bumba starp diviem goliem?”
Saule neatbild, tikai dzejnieka apaļo, gludo galvu kā Osrāma spuldzi uz pleciem silda.
Čaks pavelk žokeni dziļāk pār acīm, tad saulei sacīs: „Ar tevi man neiznāk ne draudzīga runa, ne ķilda. Es nebraucu debesskrāpī kā akmens sūnot. Raķete, ved mani tagad uz UNO!* Uz to stikla skapi, kas mazo tautu brīvībai kapi! Es tur ar laķeni gribu izspert kādu logu, lai ieplūst svaigāks gaiss, un salamāt tos gļēvos žmogus, kuŗiem galvā ir uzbāzts maiss!”
Šai brīdī es atmodos un nezinu, vai Čaka drošsirdīgais spēriens UNO atmodu dos.
1978
* UNO − Apvienotās Nācijas.
|
Ints Cīrulis
|
|
CIEMOS |
Ar kulbu kratīties, traukties pāri miglājam nav, protams, tas pats, kas braukties ciemos gaidītam.
Bet tālumā redz jau ezerus krītam. Viss liekas sakrītam ar apvārsni tālskatā piecpadsmit gadus vecam − saule spīd pāri plecam, ieķeras miglājā, gaišreģim viss pa vecam: kulba virs pelēkas pļavas, virs pērnās Labradoras nāk lejā pie Ņūkaledosas.
Viss sakrīt uz mata ar apvārsni.
Tagad tam piedāvā biļeti no Kaledosas augšā uz Zebrigāmu un uz Otavu: pa stikla spraugu vēl redzama gaisa aka. Viens piedāvā gaisa biļeti, otrs saka :
− Kungs, brauciet ar autobusu.
Gaišreģis stāv un cieš klusu: pa mākoņiem klaiņots jau un dzelzceļa, protams, nav viss sakrīt uz mata ar priekšstatu par Jaunās pasaules iekārtu: caurules, spirāles, torņgals zem acuskata − viss sakrīt uz mata. Gaiši brūns kapars un mākslota zāle, ieslīpa tāle, svešs caurvējš, pelēki vāli, straumes no Grenlandes, straumes no Labradoras.
Vai kāds mani gaidīs, paklāju ritinot, koši sarkanas neļķes kaisot?
Vai kāds mani gaidīs augšpus Labradoras, augšpus Kaledosas, kur ezeri krīt kā viņgad spogulī −−
− Kungs, kāpiet autobusā, mēs braucam tūlīt.
Ziemeļamerikā 1979. g.
|
|
|
NAKTĪ CILVĒKS
|
Naktī upe, nakti upmalā baltas buŗas, pareizi vēji un debess sapņo par laivām debess dzied un mākoņi svētī sapņo par laivām
kamēr zivis nemaldīgi izpeld
Naktī upe, nakti upmalā
|
KO ES REDZĒJU SV. ALFONSA EZERĀ |
Ūdenszāles, kas nepaklanās EJ, VERIES AIZ LĪMEŅA ezerā sils, kuŗā pādīti dīda AR SAULI PRET SAULI
sils, kuŗā Rīgu ceļ, un jauns koris ZEMI MŪSU LĪDZU
senlīmenī, aizlīmenī, tam dzidrajam
27.8.79.
|