Bruno Mežgailis
DAŽAS DEMOGRĀFISKĀS PROBLĒMAS LATVIJĀ
Apceres autors Bruno Mežgailis dzimis 1923. g. 3. janvārī Jelgavā. Ekonomists. Kopš 1965. g. PSRS Centrālās statistikas pārvaldes zinātniskās pētniecības institūta Latvijas nodaļas Demografijas laboratorijas vadītājs. 1951. gadā beidzis Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas fakultāti. 1957. gadā aizstāvējis ekonomikas zinātņu kandidāta disertāciju. Ir daudzu rakstu un divu grāmatu Padomju Latvijas iedzīvotāji autors (grāmatas izdotas 1963. un 1973. gadā, pēdējā kopā ar P. Zvidriņu).
Jura Dreifelda kommentāri par B. Mežgaiļa apceri un grāmatām ir šī numura 15. lappusē.
Latvijas iedzīvotāju skaits nekad nav bijis liels − pēdējā, 1979. gada, tautas skaitīšana parādīja, ka te dzīvo 2,54 miljoni iedzīvotāju, no tiem 1,34 miljoni latviešu. Iedzīvotāju vidējais mūža ilgums sastāda 70 gadu, bērnu skaits ģimenē ap diviem, bērnu mirstība zema. Iedzīvotāju izglītības līmenis ir augsts. Turpat visi darbaspējīgie iedzīvotāji piedalās darbā valsts un kooperatīvajos uzņēmumos, arī sievietes. To mazie bērni, kamēr mātes strādā, aug bērnudārzos, kuros valsts uztur bērnus par nelielu atlīdzību.
Kā jau visās modernajās sabiedrībās, arī Latvijā pastāv demogrāfiskās problēmas: te ir samērā maza dzimstība, vēlu stājās laulībā, pie tam ne visi precību gados esošie, liels ir šķīrušos skaits, iedzīvotāju sastāvs − ir samērā vecs, tas vēl turpina novecot. Tās ir tās pašas problēmas, kas satrauc demogrāfus visās ekonomiski un demogrāfiski attīstītās valstīs − ASV, Kanādā, Anglijā, Francijā, Vācijas Federatīvajā Republikā, Vācijas Demokrātiskajā Republikā, Cehoslovakijā un arī Padomju Savienībā. Ne jau velti 1974. gads tika pasludināts par starptautisko demogrāfijas gadu, 1975. − par sieviešu, bet 1979. gads − par bērna gadu. Tiem visiem ir sakars ar jau minētajām un citām demogrāfijas problēmām.
To, ka mūsdienās sabiedrība visā pasaulē ar bažām seko straujajam iedzīvotāju skaita pieaugumam visā pasaulē, īpaši Dienvidaustrumu Āzijā, Latīņamerikā, Afrikā, var saprast, jo pasaules resursi nav neierobežoti, var saprast rūpes par to, ka vēl ir pasaulē valstis, kas nevar visus savus pilsoņus pietiekami izglītot, apgādāt ar medicīnas līdzekļiem, ārstiem, slimnīcām, pietiekami nodrošināt ar darbu, pārtiku u.c. dzīvei nepieciešamo. Padomju Savienībai un arī Latvijai tādas problēmas nepastāv. Taču man kā demogrāfam nav saprotamas tās "rūpes", kas pārņēmušas zināmu daļu Ārpuslatvijas latviešu par it kā nelabvēlīgām demogrāfiskajām tendencēm Latvijā, un, proti, par to, ka Latvijā mazs ir latviešu skaits un īpatsvars.
Lai gan vienā rakstā nav iespējams izklāstīt visus tos jautājumus, kas var pamatoti interesēt cilvēkus ārpus mūsu republikas robežām, tomēr kaut īsumā mēģināšu atbildēt visiem objektīvas atbildes meklējošiem uz šiem un līdzīgiem jautājumiem.
Vispirms jāsaprot tas, ka mūsdienu Latvija vairs nav tā zemnieku zeme, kādu to daudzi atceras no trīsdesmitajiem gadiem. Tagad turpat 70% no visiem iedzīvotājiem dzīvo pilsētās, no kurām Rīga viena pati jau sniedzas pēc miljonā iedzīvotāja (1979. gadā te dzīvoja 835. tūkst., kamēr 1935. gadā − 385 tūkstoši). Iedzīvotāji galvenokārt nodarbināti rūpniecībā un celtniecībā (41% no visiem nodarbinātajiem), dažādās pakalpojumu sfērās, zinātnē, izglītībā, veselības aizsardzībā u.c. (arī 41%), lauksaimniecībā vairs strādā tikai nepilna piektā daļa (18%), kamēr 1935. gadā tajā strādāja 65% visu tautas saimniecībā nodarbināto. Latvijas ekonomika tagad rada desmit reizes lielāku nacionālo ienākumu nekā pirmskara gadā. Nacionālais ienākums uz vienu iedzīvotāju 1976. gadā sastādīja 2664 dolārus (pēc oficiālā valūtas kursa) un 3272 dolārus (pēc cenu attiecības). Nav daudz valstu pasaulē, kurām ir augstāks nacionālais ienākums uz vienu iedzīvotāju.
Tāda ekonomiskā izaugsme un augstie ekonomikas attīstības tempi bez materiālajiem, enerģētiskajiem un finansu resursiem radīja nepieciešamību pārkārtot nodarbinātības struktūru un meklēt papildus darbaspēka resursus.
Taču kaut vai vispārējos vilcienos atcerēsimies, kāda veidojās demogrāfiskā situācija Latvijā starpkaru periodā, kāda tā bija pēc kara, kad bija jāķeras pie tautas saimniecības atjaunošanas un pārkārtošanas uz jauniem pamatiem.
Pēc pirmā pasaules kara Latvijā veidojās nelabvēlīga situācija. M.Skujenieks atzīmē, ka Latvija ir viena no vismazākām un visretāk apdzīvotām zemēm, un norāda, ka 1935. gadā tajā vidēji bija 30 cilvēku uz kvadrātkilometru, kamēr citās nelielās valstīs bija daudz vairāk − Beļģijā − 267, Nīderlandē − 231, atgādinot, ka 1914. gada sākumā Latvijā dzīvoja 40 cilvēku uz kvadrātkilometru (M. Skujenieks, Latvijas zeme, daba un tauta. Rīgā, 1937, 7.-8. lpp.). Vācu demogrāfs un statistiķis R. Kučinskis aprēķinājis, ka Latvijas iedzīvotāju skaita saglabāšana nākotnē vairs nav nodrošināta jau no divdesmito gadu beigām (R. Kuzzynski. The Balance of Births and Deaths. Washington, 1928).
Zemā dzimstība, kas trīsdesmito gadu vidū un beigās atzīmēta daudzu tā laika demogrāfu darbos (M. Skujenieks, V. Salnītis, E. Bulmerinks u.c.), izraisīja periodisku darbaspēka trūkumu laukos.
Ja Latvijā bija par maz cilvēku un trūka darbaspēka laukos jau toreiz, kad rūpniecība tikpat kā nebija attīstīta (1935. gadā rūpniecībā un celtniecībā bija nodarbināti 17% cilvēku), nav grūti iedomāties Pēckara gadu problēmas, kad sakarā ar kara upuriem, kā arī zaudējot no dzimtenes aizbēgušos, iedzīvotāju skaits bija samazinājies apmēram par trešdaļu, bet bija jāuzsāk republikas ekonomikas pārkārtošana uz industriāliem pamatiem, jāattīsta rūpniecība, lauksaimniecība un pārējās saimniecības nozares.
Pēckara periodā Padomju Latvijas iedzīvotāju skaits palielinājās. Bez dabiskā pieauguma to papildināja tie latvieši, kuri pirmā un otrā pasaules kara virpulī bija aiznesti uz Krievijas vidieni. Daļēji uz Latviju pārcēlās arī tie Baltkrievijas un Krievijas Federācijas iedzīvotāji, kuriem mājokļus bija izpostījuši vācu iebrucēji, kamēr Rīgas un daudzu citu Latvijas pilsētu nami un lauku dzīvojamās mājas bija saglabājušās, bet to apdzīvotājus kara vilnis bija aizskalojis projām svešumā. Daļu patukšo māju un lauku sētu ar bērnu čalām aizpildīja dzimstības pieaugums, kas pēckara periodā bija it liels. Tāču sākot ar 1961. gadu dzimstība atkal samazinājās.
Tā ir iznācis, ka pēdējos 30 gados, sākot ar 1950. gadu, ik gadu iedzīvotāju skaits Latvijā pieaudzis apmēram par vienu procentu. Tas nav daudz, jo ASV, Japānā, Kanādā un daudzās citās attīstītās valstīs (nerunājot nemaz par mazattīstītām valstīm) iedzīvotāju skaits auga straujāk. Taču Latvija pat šādus nelielus iedzīvotāju skaita un darbaspēka resursu pieauguma tempus nevarēja panākt tikai ar dabīgo pieaugumu vien.
Savā laikā un arī mūsdienās ASV un vairāku citu valstu iedzīvotāju skaits papildinājies un papildinās ar citu valstu pilsoņiem. Starptautiskā migrācija ir kļuvusi par modernās ekonomikas attīstības neatņemamu sastāvdaļu. Pēckara periodā neviena no Rietumeiropas attīstītajām valstīm − Vācijas Federātīvajā Republikā, Francijā, Anglijā, Zviedrijā, Beļģijā, Nīderlandē, Dānijā, Šveicē, Austrijā u.c. ekonomika nav varējusi attīstīties bez citu valstu darbaspēka. Zinātniski tehniskā progresa nenovēršams pavadonis modernajās demogrāfiskajās sistēmās ir papildus darbaspēka izplūšana no citurienes. Un par to neviens ne ASV, ne Eiropā nebrīnās. Arī vairākas sociālistiskās valstis, kā Vācijas Demokrātiskā Republika, Čehoslovakija, vairs nevar tālāk attīstīt savas ekonomikas tikai ar vietējiem darbaspēka resursiem.
Vai gan ir jābrīnās, zinot visas savstarpējās sakarības starp strauji augošajām ekonomikām un no tām ar paliekošo dabisko darbaspēka pieaugumu, kāpēc tādas augsti attīstītas un perspektīvas padomju republikas kā Latvija, Igaunija, Ukraina, Krievijas Federācija, kurās jau ilgāku laiku nostiprinājies racionālais iedzīvotāju atražošanās (dzimstības un mirstības) tips (kā to apzīmējis franču demogrāfs A. Landri), un norisinās straujš zinātniski tehniskais progress, izjūt nepieciešamību pēc lielāka darbaspēka daudzuma nekā to spēj nodrošināt vietējie iedzīvotāju resursi? Pieredze rāda, ka no tādām valstīm un teritorijām, kurās ekonomika neattīstās, vai attīstās lēni, un zinātniski tehniskais progress nav sācies (parasti tādās ir augsts dabiskais iedzīvotāju pieaugums), "liekais" darbaspēks tiecas aizplūst. Tādas tendences ir ne tikai Āreiropas mazattīstītajās valstīs, bet arī vairākās Eiropas valstīs, kā piemēram, Turcijā, Spānijā, Portugālē, Itālijā un dažās citās. Vai būtu jāpriecājas, ja to vidū būtu arī Latvijas republika?
Jebkura ekonomiska attīstība (kā progresīva, tā regresīva) rada demogrāfisku kustību. Viens no šīs kustības veidiem ir migrācija. Migrācija ir ekonomikas barometrs. Ja tā ir pozitīva, tad ekonomikā ir labvēlīga atmosfēra. Citādi tas ir, ja migrācija ir negativa. Latvijas PSR līdz šim ekonomika un kultūra ir strauji augusi, un tas nav bijis iespējams bez citu republiku, galvenokārt Krievijas Federācijas, Baltkrievijas un Ukrainas, darbaspēka palīdzības. Tas tad arī izmainīja republikas iedzīvotāju nacionālo struktūru. Pēdējo iespaidoja arī tas, ka Latvijā dabiskais pieaugums ir visu laiku atpalicis no vidējā PSRS kopumā.
Dabiskā pieauguma vispār, un dzimstības jo sevišķi, paaugstināšana jau gadus 50 Latvijai ir ļoti aktuāla. Trīsdesmitajos gados par zemo dzimstība un tās paaugstināšanas nepieciešamību rakstīja: R. Freijvalds, O. Piņķis u.c. Padomju Latvijā ar dzimstības paaugstināšanās problēmām visvairāk nodarbojas P. Zvidriņš, šī raksta autors u.c. demogrāfi.
Ir izstrādāti teorētiskie pamati un praktiskie priekšlikumi dzimstības līmeņa paaugstināšanai. Taču līdz šim lūzums uz labo pusi nav panākts. Kā rāda citu valstu pieredze, tad to panākt arī nemaz nav tik viegli, jo demogrāfiskie procesi veidojas samērā neatkarīgi, un tos radikāli izmainīt (paaugstināšanas vai pazemināšanas virzienā) līdz šim nav izdevies pat Francijai un Indijai, kuras jau ilgu laiku ģimenes plānošanai velta speciālus pasākumus.
Lai gan pēdējos gados Latvijā dzimstības līmenis ir samazinājies, un tas ir vidēji nepilni 14 dzimušie gadā uz tūkstots iedzīvotājiem, tas nav daudz zemāks nekā ASV, bet ir augstāks nekā, piemēram, Francijā, Šveicē, Zviedrijā, Dānijā, Beļģijā, Anglijā, Austrijā, Vācijas Federatīvajā Republikā, pie kam pēdējās 3 valstīs dzimstība ir zemāka nekā mirstība, un tur sākusies iedzīvotāju skaita samazināšanās. Latvijā dzimušo skaits visu laiku ir bijis lielāks nekā mirušo un nodrošināts neliels dabiskais pieaugums.
Bez dzimstības problēmas kā loti svarīga pēdējā laikā izvirzījusies arī šķiršanās problēma. Latvijā, līdzīgi kā citās attīstītās valstīs Eiropā un Amerikā, jādomā kā izmainīt stāvokli šķiršanās jomā. Daudzās ekonomiski un demogrāfiski āttīstītās valstīs škiršanās intensitāte augusi, un tās līmenis bieži vien gadā sastāda 30-50% no salaulāto skaita. Teorētiskie pētījumi un praktiskie materiāli rāda, ka mūsdienu modernajā ģimenē (t.s. nukleārā ģimenē) noticis demokratizācijas process, kura rezultātā sieviešu emancipācija izjaukusi līdz šim pastāvošās ģimenes tradīcijas. Ņemot vērā to, ka sociālistiskajās valstīs realizēta sieviešu vienlīdzība visās sfērās, tās nesamierinās ar līdz tam ģimenēs izveidojušos pienākumu un atbildības dalījumu. Tādai situācijai vīrieši psiholoģiski nav gatavi. Tāpēc arī sociālisma zemēs ģimenes konflikta gadījumā galvenā šķiršanās ierosinātāja lielākoties ir sieva. Kapitālistiskajās valstīs pastāvošā sievietes ekonomiskā un sociālā nevienlīdzība parasti neļauj būt tām par šķiršanās aktīvo pusi.
Latvijā veikti speciāli pētījumi, lai noskaidrotu šķiršanās iemeslus, laulāto neapmierinātību ar otru pusi u.c. ar to saistītus jautājumus. Kā liecina veiktie pētījumi, ģimenes izmirst ne jau materiālo iemeslu dēļ, bet gan dažādu morālo iemeslu, galvenokārt psiholoģiskās nesaderības dēļ. Šķiršanās problēmu izpēte vēl tikai sākusies, šajā ziņā vēl liels darbs priekšā.
Cits modernās demogrāfiskās sabiedrības sarežģīts attīstības process ir urbanizācija. Latvijā tas norisinājies strauji un ne katrreiz bez zināmām sekām. Ja 1939. gadā Latvijā pilsētās dzīvoja 663 tūkst. cilvēku jeb 35 % no visiem iedzīvotājiem, tad jau 1959. gadā pilsētu iedzīvotāju skaits sasniedza 1114 tūkstošus jeb 53%, bet 1979. gadā pilsētnieku skaits sastādīja 1725 tūkst, jeb 68% no republikas iedzīvotājiem. Tātad četrdesmit gados pilsētnieku īpatsvars ir divkāršojies, bet to skaits turpat trīskārt lielāks. Tagad tikai Rīgā ir par 170 tūkst. cilvēku vairāk nekā to 1939. gadā bija visās Latvijas pilsētās kopā, 2,4 reizes vairāk nekā 1939. gadā. Pie tam urbanizācijas process turpinās.
Pilsētnieku skaita strauja palielināšanās prasīja ne tikai uzcelt attiecīgi vairāk dzīvokļus, arī to labiekārtojuma pakāpe tagad ir nesalīdzināmi augstāka. Radās nepieciešamība pārkārtot vai no jauna izveidot elektroapgādes, ūdensapgādes, centrālās apkures un visu dzīvokļu komunālās aprūpes sistēmu.
Taču ne jau celtniecības un tehniskās grūtības pilsētu veidošanā un labiekārtošanā ir noteicošās demogrāfisko procesu norisē. Urbanizācijas procesu pavadīja sieviešu socializācijas process. Pēckara gados iedzīvotājiem masveidā pārnākot uz dzīvi pilsētā, sievietes, īpaši gados jaunākās, burtiski ieauga jaunajos apstākļos.
Vispirms norisinājās īsta revolūcija sieviešu izglītības līmeņa paaugstināšanā. Ja agrāk, pirms otrā pasaules kara, sievietes vidusskolās mācījās maz, studēja reti, tad visā pēckara periodikā visās vidusskolās un augstskolās vairāk par pusi, vairāk par to īpatsvaru visā iedzīvotāju skaitā, mācās meitenes, sievietes. Tā, piemēram, 1977./78. mācību gadā sieviešu īpatsvars kopējā augstāko mācību iestāžu studentu skaitā bija 54%, kamēr no šā vecuma grupas iedzīvotāju kopskaita tās sastāda pusi. Arī vidusskolu un augstskolu beidzēju vidū vairāk sieviešu nekā vīriešu.
Mūsu izglītotās sievietes labprāt ņem jebkurā darbā saskaņā ar iegūto izglītības līmeni un specialitāti. No visām darba spējīgajos gados esošajām sievietēm pēc tautas skaitīšanas datiem 94% vai nu strādā valsts un kooperatīvajos uzņēmumos, vai arī mācās. Tikai mazu bērnu mātes uzskata sev par pienākumu kādu laiku dzīvot mājās un audzēt savus bērnus. Taču daudzas jaunās mātes pēc tam, kad bērns paaudzies, to iekārto bērnudārzā vai mazbērnu novietnē un pašas atgriežas darbā.
Latvijā no visiem strādniekiem un kalpotājiem, t.i., nodarbinātajiem iedzīvotājiem, 55 % ir sievietes. Tas ir augstāks procents nekā citās padomju republikās. No veselības aizsardzībā strādājošiem, piemēram, 84 % ir sievietes, izglītībā − 73 %, kamēr fiziskā darba veicēji galvenokārt ir vīrieši.
Mūsdienās bez sieviešu līdzdalības sabiedriskajos ražošanas procesos nevar iztikt neviena attīstīta valsts, īpaši sociālistiskās, kas tik lielu uzmanību velta vispusīgai sieviešu izglītībai un attīstībai.
Ņemot vērā, ka urbanizācijas process izraisījis pilsētu iedzīvotāju skaita un sastāva izmaiņas, strauju sieviešu iekļaušanos sabiedriskajā ražošanā, izmainījusies dzīve arī laukos. Tā ietekmē norisinās lauku darbu pārkārtošanās uz industriāliem pamatiem, un arī tur sievietes, iesaistoties sabiedriskajā ražošanā, neatpaliek no vīriešiem. Tajā pat laikā sieviešu sociālizācijas un ekonomiskās emancipācijas process ir radījis vairākas nelabvēlīgās demogrāfiskas sekas, par kuru novēršanu nevar nerūpēties.
Svarīgākās no tām ir jau minētā zemā dzimstība. Nodarbinātām sievietēm ģimenē ir mazāk bērnu nekā nestrādājošajām, garīgajā darbā strādājošajām mazāk nekā fiziskajā darbā nodarbinātajām, pilsētās mazāk nekā laukos. Jāņem vērā tas, ka praktiski visas darbaspējīgās sievietes strādā vai mācās, ka aug pilsētnieču un garīgajā darbā strādājošo sieviešu īpatsvars, bet tieši to vidū demogrāfiskie procesi ir nelabvēlīgāki (zemāka dzimstība, biežāk šķiras u. c.).
Katra attīstība − sabiedriskajā iekārtā, tautas saimniecībā, zinātnē, technikā, kultūrālā vai citādi ietekmējusi iedzīvotājus. No vienas puses − modernie cilvēki dzīvo vieglāk un interesantāk, tiem labāka veselība, paaugstināts darba un dzīves prieks, lielākas iespējas profesionāli un garīgi augt, t.i., dzīvot ilgāk un intensīvāk. No otras − tagadējās paaudzes neatstāj aiz sevis pietiekami lielu jauno paaudzi, iedzīvotāju sastāvs noveco − tāpēc, ka mazāk dzimst nekā agrāk, bet dzīvo ilgāk. Cilvēki vairāk kā agrāk slimo ar vecu cilvēku slimībām − sirds, asinsvadu, ļaundabīgo audzēju slimībām, no kurām daudzi nomirst. Kā visās attīstītās valstīs, tāpat arī Latvijā šīs demogrāfiskās problēmas ir visas sabiedrības uzmanības centrā, ar tām nodarbojas dažādu specialitāšu cilvēki, zinātnieki. Tie ieteic dažādus pasākumus, lai veidotu labvēlīgāku kopējo demogrāfisko situāciju.
