Juris
Dreifelds dzimis 1942. gadā Jelgavā. Ieguvis gradu mežkopībā 1965.
gadā, bet
doktora gradu polītiskās zinātnēs 1978. gadā Toronto universitātē. Kopš
1975. gada mācībspēks Broka (Brock) universitātē Sv. Katarinās (St.
Catharines), Ontario. Speciālizējies Padomju Savienības un Kanadas polītikā.
Publicējis vairākus rakstus par Latvijas demografiju un Kanadas franču
nacionālismu. Bijis atbildīgs par 6. AABS Baltijas Studiju Konferences
programmas daļas noorganizēšanu 1978. gadā Toronto.
Demografija jeb zinātne par iedzīvotāju sastāvu un tā maiņu nav vienmēr
neitrāla un objektīva disciplīna. Tajā parasti ievīts subjektīvs elements,
kas neitrālus skaitļus vai parādības novērtē pēc vēlmju mērauklas. Pats
vārds "problēma", ko lieto Bruno Mežgailis, jau norāda uz to, ka zināms
ideāls nav sasniegts. Ideāla situācija nav vienmēr viena un tā pati. Tā
atspoguļo katra laikmeta, katras polītiskās. sistēmas, kā arī katra
demografa prioritātes, vērtības un labuma izpratni. Šodien pasaulē notiek
lieli strīdi par to, vai dzimstība jāierobežo, vai jāatstāj tā pašplūsmai,
vai jāveicina. Ir skoloti demografi, kas uzskata, ka cilvēku skaita
pieaugums var radīt tikai dzīves standarta pazemināšanu, badu un pat visas
zemeslodes ekoloģiskā līdzsvara izjaukšanu: Tie cīnās par dzimstības
ierobežošanu. Viņu ideāls ir iedzīvotāju skaita nemainība, kur dzimstība nav
lielāka par mirstību (zero population growth). Citi tikpat
skoloti demografi, to skaitā arī Mežgailis, vēlas redzēt lielāku dzimstību
savās valstīs, kaut arī ar bažām seko straujajam iedzīvotāju skaita
pieaugumam citās pasaules malās.
Lai labāk izprastu Mežgaiļa rakstu, derētu sīkāk apskatīt Latvijas
demografisko statistiku. Latvijā 1975. gadā dzima 34,8 tūkstoši iedzīvotāju,
bet mira 30,0 tūkstoši. Uz 1000 iedzīvotājiem piedzima 14,0 un mira 12,1,
dodot 1,9 dabīgo pieaugumu. (1) Vienā gada laikā no 1975.
gada sākuma līdz
1976. gada sākumam kopējais iedzīvotāju skaits Latvijā pieauga no 2,478,000
līdz 2,497,000. vai par apmēram 19,0 tūkstošiem. (2) Ja no šī skaita
atvelkam 4,9 tūkstošus dabīgā pieauguma, konstatējam 14,1 tūkstošus
"nedabīgā" jeb mechaniskā pieauguma, kas ieplūdis no citām republikām.
Jāuzsveŗ, ka pēc 1970. gada tautas skaitīšanas datiem tikai 56.8% no
Latvijas iedzīvotājiem bija latvieši. Starp ieceļotājiem nav gandrīz neviena
latvieša, un starp jaundzimušiem latvieši ir mazākumā.
Turpmāk šai apskatā gribu pievērsties vairāk taisni Mežgaiļa subjektīviem
elementiem, kas liek viņam spriest, ka zema dzimstība ir problēma, bet
nelatviešu ieplūdums Latvijā ir labvēlīga parādība.
Nav apstrīdams fakts, ka dzimstība Latvijā zemāka nekā visās industriāli
mazattīstītās valstīs. Toties tā daudz neatšķiŗas no dzimstības citās
industriālizētās valstīs, ieskaitot Kanadu, ASV un pat pašu Krieviju. (3)
Citos vārdos, Latvijas dzimstības līmenis nav nedabisks vai patoloģisks, bet
gan uzskatāms par samērā normālu industriālizētā pasaulē. Dzimstības līmeni
katrā ziņā nevar "vainot" par iedzīvotāju nacionālā sastāva maiņu, kā to
Mežgailis dara savā rakstā un sīkāk izklāsta savā grāmatā:
Gausais dabiskais pieaugums un samērā vecais latviešu tautības
iedzīvotāju sastāvs ir cēloņi tam, ka latviešu īpatsvars Latvijas PSR
iedzīvotāju kopskaita pieaugumā laikposmā starp pēdējām tautas skaitīšanām
bija tikai 10%, bet sākot ar 1967. gadu, tas jau vairs nepārsniedz 5% no
republikas iedzīvotāju kopskaita pieauguma.
(4)
Ir skaidrs, ka Mežgaiļa un arī citu demografu uztverē dzimstības līmenis
Latvijā ir neapmierinošs, pārlieku zems un ka dabiskā pieauguma
palielināšana ir "pati nopietnākā un akūtākā problēma". (5) Liekas, ka pat
citas demografiskas parādības (jaunlaulāto caurmēra vecums, ārlaulība,
šķiršanās) galvenokārt kļuvušas par problēmām, jo nelabvēlīgi ietekmē
dzimstību. Kas tad īsteni ir šīs neapmierinātības cēlonis? Vai tas, ka
latviešu tauta varētu izmirt? Nebūt ne. Tautiski apsvērumi nekad nav
parādījušies šajās demografu analizēs. Viņu neapmierinātība bazējas uz daudz
"internacionālākiem" apsvērumiem, proti, vajag lielākas dzimstības, lai
būtu vairāk strādnieku un vajag vairāk strādnieku, lai apmierinātu fabriku
pieprasījumu pēc darbaspēka. Šo pašu ideju Mežgailis tālāk papildinājis
citā rakstā 1977. gadā. Mēraukla tiek formulēta kā "demografiskā optimuma
teorija", kas balstās uz vienkāršiem ekonomiskiem un dzīves līmeņa
apsvērumiem:
Par optimālo var uzskatīt tādu iedzīvotāju skaita un sastāva attīstību,
kas konkrētā vēsturiskā situācijā nodrošina maksimālus tautas dzīves
līmeņa pieauguma tempus, ja racionāli izmanto darbaspēka resursus un
vienlaicīgi apzinīgi regulē dzimstību.
(6)
Ja dzimstības vērtību nosaka tikai pēc ekonomijas un labklājības
vajadzībām, tad jāsaka, ka šeit atrodas monumentāla pretruna. Tas, kas
valstij kopumā varētu būt izdevīgi, tas individuālai ģimenei ir neizdevīgi
un "neoptimāli". Mežgailis pats šo bērnu slodzi ģimenei labi aprakstījis
savā grāmatā. Vispirms bērnu audzināšana ir dārga: .
Aprēķini rāda, ka mūsdienās vidēji valstī bērna audzināšana līdz 7 gadu
vecumam izmaksā ap 70 rubļu mēnesī. Lielu daļu šīs summas sedz ģimene. Vēl
dārgāk izmaksā bērnu un jauniešu audzināšana vēlākajos gados. Tātad ja
ģimenē ir vairāki bērni, vecāku izdevumi ir prāvi
. (7)
Jāievēro, ka vidējā darba alga Latvijā 1975. gadā bija tikai 146 rubļi
mēnesī. Pat inženieŗi caurmērā nepelnīja vairāk par 200 rubļiem. (8)
Arī no sabiedriskā viedokļa bērni uzliek lielu slodzi sevišķi uz
strādājošu cilvēku pleciem:
Mātes, kuŗām reizē jāpilda savas funkcijas sabiedriskajā ražošanā un
ģimenē, pašreizējos apstākļos to var tikai ar lielu fizisko piepūli un
nervu sasprindzinājumu.
(9)
Bez tam jāievēro arī tas, ka lielākas ģimenes rada dzīvokļu problēmas,
arī ja jaunlaulātie nevar dabūt kopēju dzīvokli un ja caurmēra dzīvokļa
platība uz ģimenes locekli samazinās ar katru bērnu. (10) Beidzot brīvais
laiks ir visiem nepieciešams un ir neizbēgami, ka "jo ģimenē bērnu vairāk,
jo mātei mazāk laika atliek kultūras vajadzību apmierināšanai." (11) Visi,
kas seko Latvijas preču pārdošanas paražām un kultūrai, labi zinās, ka
vienkārša nepieciešamo produktu iegāde saistīta ar lielu piepūli un laika
patēriņu.
Redzam, ka valsts dzimstības problēmu var atrisināt, ja Latvijas
iedzīvotāji ar mieru uzņemties lielāku individuālu slodzi. Protams, šādos
apstākļos paceļas jautājums, kāpēc tad lai viņi to darītu? Vai tāpēc, lai ar
to fabrikām būtu vairāk strādnieku un krievu armijai vairāk kareivju? Vai
tāpēc, lai apmierinātu krievu prasības pēc izdevīgāka ģeografiski
stratēģiskā stāvokļa Latvijā? (12) Liekas, ka šādi argumenti lielākas
pārmaiņas dzimstības līmenī nesola radīt.
Ir tomēr cita izeja. Fabrikām Latvijā trūkst strādnieku. Tām jāieved
izejvielas no tāliem PSRS apgabaliem un jāizved saražotā produkcija atpakaļ
uz Krievijas iekšieni. Vai nebūtu optimālāk šīs fabrikas novietot
tur, kur ir vairāk brīvā darbaspēka kā, piemēram, Azerbaidžānā, vai
Kazachijā, vai arī tur, kur atrodas galvenās izejvielas vai ražoto preču
pircēju koncentrācija?
Ja vairs nebūtu spiediena uz darba spēku, tad liekas, ka dzimstības
līmenis vairs nebūtu "problēma", bet gan tikai normāla industriālizētas
valsts parādība. Bez tam varētu samazināt to lielo "nesavtīgo" nastu ko nes
citas republikas, "ziedojot" savu darba spēku Latvijai.
Kā jau uzsvērts šī apskata sākumā, demografija bieži atspoguļo
subjektīvas vēlmes, ideālus un aizspriedumus. Kas vienam labs tas otram
ļauns, un šīs labuma un ļaunuma uztveres mainās nevis pēc universāliem
principiem, bet gan pēc paša interesēm. Tā demografam Mežgailim dzimstības
līmenis Latvijā ir problēma, bet nelatviešu ieplūšana Latvijā ir normāla,
"likumsakariga" un pat vēlama parādība:
Latviešiem nāca palīgā celt jaunu dzīvi uz viņu zemes lielās krievu
tautas dēli un meitas, baltkrievi, ukraiņi u.c. brālīgo tautu pārstāvji.
Tautu draudzības saņemtā nesavtīgā atbalsta un kopīgā darba rezultātā
Padomju Latvija ir strauji uzplaukusi.
(13)
Bet arī šī migrācija sāk izvērsties par problēmu, jo arī citās republikās
dzimstības līmenis zems un darba spēka maz. Kaut arī vēl nekādas pārmaiņas
migrācījas straumē uz Latviju nav novērotas, tad taču, skatoties uz nākotni,
pastāv draudi, ka šī straume varētu samazināties un, kas to zina, pat
apsīkt. Un ko tad latvieši iesāktu, lai Latvijas fabrikas turpinātu plaukt
un zelt? Jā, šis darba roku apsīkums nav tikai vairs Latvijas problēma vien,
bet pastāv visā Padomju Savienībā. Un kā gan ne, ja apzināmies, ka darba
spēka trūkums norāda uz augsti attīstītu industriālizāciju un ka
Rietumeiropa, ASV un pat vairākas citās sociālistiskās valstis "nevar vairs
tālāk attīstīt savas ekonomikas tikai ar vietējiem darbaspēka resursiem."
Atrisinājums pēc Mežgaiļa teiktā ir paļauties uz citu mazāk attīstītu valstu
darba spēka pieplūdumu, kā jau tas noticis un notiek gandrīz vai visās
pasaules malās: "starptautiska migrācija ir kļuvusi par modernās ekonomikas
attīstības neatņemamu sastāvdaļu." Pat vēl vairāk, migrācija ir ekonomikas
barometrs: "ja tā ir pozitīva, tad ekonomikā ir labvēlīga atmosfēra. Citādi
tas ir, ja migrācija ir negatīva." Pēc raksta redzam, ka Padomju Savienība
pieredzējusi strauju ekonomikas izaugsmi ar augstiem ekonomikas attīstības
tempiem. Pēc "barometra" teorijas redzam, ka Padomju Savienībai kopumā
vajadzētu darba spēka pieplūduma. Atrisinājums šai problēmai itin vienkāršs
un "likumsakarīgs." Pat jābrīnās, ka vēl neviens padomju demografs nav šādu
lielisku iespēju saredzējis. Proti, Ķīnā iedzīvotāju skaits tuvojas veselam
biljardam. Viņiem darba spēka ir liku likām un ekonomiskā attīstība noteikti
zemāka nekā Padomju Savienībai. Nav šaubu, ka, ja Padomju Savienība
izveidotu pietiekami pievilcīgus apstākļus, tad pāri simt miljonu ķīniešu
brālīgi uzupurētos un nāktu krievu tautu dēliem un meitām palīgā. Kādi
apstākļi tad šādu pozitīvu migrāciju veicinātu? Vispirms, būtu jārada
ķīniski runājošs valsts aparāts, jāveicina kīniešu valodas dominance
ekonomiskos sakaros un jāpasludina ķīniešu valoda par savstarpējo
sazināšanās valodu. Bez tam viņiem būtu jāatvēl visi jaunie dzīvokļi un
vecos dzīvokļos jāiesāk daudz intensīvāka platības izmantošana. Valsts pat
varētu piegādāt segas, lai vieglāk sadalītu telpu kvadrātūru atsevišķām
ģimenēm. Katrā ziņā skaidrs, ka labi gribot vēl varētu piedomāt klāt citas
ērtības, kas nesavtīgiem brālīgiem palīgiem liktos pievilcīgas un
apmierinošas. Ar šiem migrācijas uzplūdiem tad arī visai pasaulei būtu
parādīts, ka Padomju Savienībā ekonomiskais barometrs atrodas uz pozitīviem
attīstības gradiem. Un ja rastos kādi veci bārdaiņi, kas kurnētu par jaunām
maiņām un jauno nacionālo struktūru, tad, lai novērstu pat vismazāko
saspīlējumu, krievu demografi varētu izskaidrot, cik viss tas ir
nepieciešams un "likumsakarīgs" un cik nesaprotamas ir "rūpes" par it kā
"nelabvēlīgām demografiskām tendencēm". Progresa priekšā it kā zūd
nacionālas atšķirības, un partija varētu no jauna uzsvērt tautas saplūšanas
teoriju. Nav šaubu, ka Padomju Savienības produkciju kopapjoms būtu daudz
lielāks un visās statistikas grāmatās varētu (varbūt pēc 30 gadiem, lai būtu
lielāks efekts) skaitļus dalīt divās daļās: pirms un pēc lielās, draudzīgās
palīdzības.
Neesmu kompetents spriest, cik Mežgaiļa subjektīvie ideāli pārāki par
tiem, ko lolo tā saucamie, "buržuāziskie nacionālisti." Kā jau teicu, ideāli
atspoguļo vērtības, un tām nav zinātniska pamata. Tas izriet no mūsu garīgās
pasaules un psīcholoģiskiem apvāršņiem. Varu tikai subjektīvi apgalvot, ka
esmu pilnīgi pret nelatviešu ieplūšanu Latvijā un par latviešu
dzimstības līmeņa paaugstināšanu. (14) Domāju, ka katra tauta ir vērtīga
pasaules mozaikā un tās vērtības, ko radījuši šo tautu senči tūkstošu gadu
mijā, var pārnest no paaudzes uz paaudzi tikai šo dzīvo tautu vidē. Jā,
latviešu tauta man ir vērtīga. Tai vajadzētu būt vērtīgai un saudzējamai arī
pārējiem pasaulē. Tāpat domāju, ka krievu tautai sava vieta pasaulē un tai
vajadzētu pastāvēt, bet tikai savās robežās. Nelūgtus iebūviešus gandrīz
nekur necienī.
Tabula no Latvijas PSR ģeografijas (Zinātne, 1975) labi
illustrē rūpniecības izveidošanos Latvijā.
[Skat. Bruno Mežgaiļa
repliku JG130.]
VĒRES
1. Latvijas PSR tautas saimniecība 1975. gadā (Rīga: Liesma,
1976), 10.-11. lp.
2. Turpat, 6. lp.
3. Dzimstība uz 1000 iedzīvotājiem atsevišķās republikās 1974. gadā bija
sekojoša: Igaunijā 15,1, Lietuvā 15,8, Baltkrievijā 15,8,Ukrainā 15,1,
Krievijā 15,6. Caurmērs Padomju Savienībā bija 18,0. Eesti NSV
Rahvamajandus 1975. Aastal (Tallinn: Eesti Raamat, 1976), 32. lp. Kanadā
1974. gadā tā bija 15,4. Warren E. Kalbach un Wayne W. Mc Vey, The
Demographic Bases of Canadian Society, 2nd ed. (Toronto: McGraw - Hill
Ryerson, 1979), 96. lp.
4. B(runo) Mežgailis un P(ēteris) Zvidriņš, Padomju Latvijas
iedzivotāji (Rīga: Liesma, 1973, 154. lp.
5. Turpat, 165. lp.
6. B(runo) Mežgailis, "Latvijas PSR demogrāfijas aktuālās problēmas"
grāmatā Demografijas sociālās problēmas Latvijas PSR (Rīga: Zinātne,
1977) 6. lp.
7. Turpat, 10. lp.
8. Latvijas PSR tautas saimniecība 1975. gadā, 355. lp.
9. Mežgailis un Zvidriņš, 203. lp.
10. Turpat, 217.-218. lp.
11. Turpat, 214. lp.
12. Ir interesanti, ka, gandrīz vai gaŗāmejot un nekā tālāk nepapildinot,
Mežgailis un Zvidriņš min ģeopolītisko argumentu par it kā lielo tukšumu
Latvijas telpā:
Kad aprima otrā pasaules kara vētra un izbeidzās okupācija, Latvijā
bija palikuši apmēram 1,3 milj. iedzīvotāju. Latvijas ģeogrāfiski
stratēģiskais stāvoklis un ekonomiskais potenciāls neatliekami prasīja,
lai republikā būtu daudz lielāks iedzīvotāju skaits.
155. lp.
13. Mežgailis un Zvidriņš, 155. lp.
14. Sīkāki dati un analize par nelatviešu ieplūšanu Latvijā atrodami manā
rakstā "Latvian National Demands and Group Consciousness Since 1959" grāmatā
George W. Simmonds (red.), Nationalism in the U.S.S.R. and Eastern Europe
in the Era of Brezhnev and Kosygin. (Detroit: liniversity of Detroit
Press. 1977).
