JG redakcijai:
VĒL PAR DZIESMU SVĒTKU RĪKOŠANU
LAK EC informācijas referents I. Bērziņš JG 123. n-rā „pienaglo” nepareizības JG 118. n-rā par Eiropas latviešu dziesmu svētku rīkošanu. Viņš paslavē LAK EC par tās darbu, par demokrātisko kontaktu ar visplašākām tautas aprindām un piemin 1978. g. pieņemto LAK EC statūtu jauno versiju, kas nostiprināšot organizācijas plašo demokratisko bāzi Eiropas latviešu sabiedrībā.
Diemžēl, īstenība ir savādāka. „Jaunajā versijā” jauna ir tik maz, ka LAK EC darbība (ja vispār šo vārdu var lietot) tāpat vien turpināsies, sanākot kopā reizi gadā. Mazliet samazināta, varbūt, būs iespēja balsot ar „divi roki” t.s. polītiskajām partijām. Līdz šim šīm fikcijām katrai bija 2 balsis. Bet arī tas nav tik droši. Gan jau visādi „sīkgruntnieki”, un „jaunsaimnieki”, lai sauktu vārdā tikai dažus, „atradīs” savos „biedru sarakstos” nepieciešamo skaitu, lai varētu turpināt niekoties divrocīgi.
I. Bērziņa vēstule ir jauns pierādījums, cik ļoti LAK EC nepieciešams kaut kādi profilēties ar kādu praktisku veikumu. Dziesmu svētki ir derīgi. No formālā viedokļa nav nepareizi, ka līdzšinējos 4 Eiropas latviešu dziesmu svētkus rīkoja LAK EC. Taču šī rīkošana praktiski beidzās ar rīcības komitejas priekšsēža apstiprināšanu.
Godu par dziesmu svētku rīkošanu, it sevišķi pēc veiksmīga rezultāta, sev dedzīgi cenšas pierakstīt daudzi: zemju centrālās organizācijas (ar lielākām tiesībām nekā LAK EC), daudzas citas organizācijas (palasiet tik darbības pārskatus!) Tikai pēc tam nāk koŗi, teātŗi, mūzikas ansambļi, dejotāji, komponisti, aranžētāji un apmācītāji. Tie goda neprasa, bet strādā.
Dziesmu svētku rīcības komitejas − svētku motors − zina tikai darba sūrumu. Pārmetumu parasti ir vairāk nekā atzinības (cilvēcīgi). Maz taisnības ir arī I. Bērziņa teiktajā: „Arī 1979. g. 1. Pasaules brīvo latviešu dziesmu dienas Gotlandes salā tiek sarīkotas uz LAK EC lēmuma pamata. Izpildot LAK EC delegātu sapulces lēmumu, dziesmu dienu protektorātu uzņēmās Pasaules Brīvo Latviešu Apvienība”.
Vispirms maza piezīme: sarīkojums nesaucās pirmās pasaules brīvo latviešu dziesmu dienas. Skaitļa vārda nekad nosaukumā nav bijis. Liekas, tas bija gudri darīts, jo diez’ vai kādas otrās būs. Notikumu sākums un attīstības gaita bija pavisam citāda nekā I. Bērziņš atstāsta. Dziesmu dienas Gotlandē nerīkoja uz kāda LAK EC „lēmuma pamata”. Viss bija izlemts jau pirms LAK EC sēdes. Kā LAK EC, tā PBLA tika ielikts mutē jau gatavs kumoss, atlika tikai to norīt. Tas nav nekāds pārmetums, tikai fakta konstatējums.
Dziesmu dienu ideja bija Alberta Jēruma, viņš par to vispirms runāja ar Jāni Muchku. Līdz ar to rīcības komitejas kodols jau bija radies. Idejas devējs bija neapstrīdams muzikālās daļas vadītājs, Jānis Muchks − spējīgs idejai dot dzīvību un praktisko īstenojumu. Viņš uzņēmās rīcības komitejas priekšsēža pienākums, un LAK EC atlika viņu tikai formāli apstiprināt.
Rīcības komitejas priekšsēdis jau iepriekš bija izvēlējies šo rindiņu rakstītāju par savu biedru rīcības komitejā, kā arī atradis „dzirdīgas ausis” idejai Pasaules Brīvo Latviešu Apvienībā.
Ietais ceļš, iespējams, bija formāli nepieciešams tai struktūrā, kāda ir Eiropas latviešu pārstāvniecībām, bet nav vajadzīgs pārspīlēt savu svarīgumu, uzsveŗot, ka „mēs nolēmām” utt. Vēlāk ne LAK EC, ne PBLA kā organizācijas Visbijas Dziesmu dienu rīkošanā neko aktīvu vairs nedeva un arī nevarēja dot. Kāpēc prasīt un pierakstīt sev neiespējamo?
Atklāti sakot, ja runā par atbalstu presē, rīcības komiteja no mūsu globālās pārstāvniecības bija gaidījusi vairāk. Solītie raksti iztrūka. Vai PBLA (un ALA?) nobijās, ka Amerikas Rietumkrasta dziesmu svētku rīkotāji noskaitīsies par „konkurenta” izcelšanu? Bet nekādas konkurences jau nebija.
I. Bērziņš piemin kā svarīgu LAK EC veikumu, ka LAK EC delegāti un viņu ģimenes aktīvi piedalās koŗu dzīvē un tādēļ var lietpratīgi diskutēt par dziesmu svētku lietām. Tas ir tiesa, tikai jautājums − diskutēt kur? LAK EC rāmjos sanāksmēs reizi gadā? Visbijas svētku rīkošanas laikā tāda notika veselu vienu reizi. Tādās sanāksmēs tie, kas ko darījuši, pastāsta par to citiem, kas nekā nav darījuši. Diskutēts tiek citur: vispirms jau rīcības komitejās, tad koŗos, teātŗos, ansambļos, zemju centrālās un arī citās organizācijās. Taču ar diskusijām vien tālu netiek. Strādāts lielākoties tiek individuāli. To darīja, protams, arī daļa LAK EC valdes locekļu, delegātu un, Visbijas svētkus pošot, visvairāk tā priekšsēdis. Bet tas jau bija speciālista, komponista un diriģenta, darbs, ar darbu LAK EC organizācijas rāmjos tam nebija sakara.
Ar teikto gribēts norādīt, ka dziesmu svētku rīkošanā tīri formālajam sākumam (kas vairs bieži nav sākums) kādā sēdē ir niecīga nozīme īsto sākumu un darba tālāko plūdumu virza citi spēki un citas sakarības. Tā tas bija, rīkojot Visbijas svētkus, un tā tas būs nākotnē, ja kādreiz dzims jauna ideja un radīsies jauna konstellācija tās īstenošanai. Tai būs nepieciešami cilvēki ar prasmi un gribu (līdz apsēstībai). Nekas tāds neradīsies LAK EC sēdēs. Citu reizi, ja tāda nāks, nekas vairs nebūs tā kā kādreiz. Dzīve iet tālāk.
Jānis Ritums
JG redakcijai:
Vai jaunā Gaita nav nonākusi pretrunās? JG 126. numura 18. lappusē lasām „vadības domas par mērauklām, kādas būtu lietojamas, izvēloties darbus publicēšanai, vairums (JG redaktori un apgāda „Ceļinieks” vadība) vienojās, ka rakstiem JG neatkarīgi no to izcelšanās vietas, drīkstētu būt tikai vieni izlases kritēriji, proti, darbu intellektuālā vai mākslinieciskā kvalitāte un darbos ietvertās informācijas faktu patiesīgumus.”
Vai 67. un 68. lapaspusē tai pašā JG numurā iespiestais Imanta Sakša raksts iztur šo kritēriju? Manuprāt − nē, jo rakstā paustā doma, ka mums latviešiem jāpazemina mūsu uzvedības un morāles standarti, tos nonivelējot uz leju − piemērojoties apkārtnei, par vadmotīvu ņemot saukli, ja man visapkārt citi tā dara, tad tas ir pareizi un labi − man arī − tā jādara, ir nepieņemama. Saukt tos, kas grib mēģināt dažu jauniešu nelāgo uzvešanos novērst, par vientiešiem un klauniem ir apvainojums, ko var aizmirst tikai, ja izlasa Imanta Sakša citēto Laimas Līvenas dzejoli un pieņem, ka viņš nav „ik vārdu, ko saki” apdomājis un izkliedzis „naida vārdus” pirms atskārtis, ka viņa „tautas valoda” un draudi, kas šai rakstā vērsti pret „to trimdas sabiedrības daļu, kas tik ļoti nīst savu jaunatni un tās gara darbiniekus” pierāda viņa raksta zemo „intellektuālo vai māksliniecisko kvalitāti”.
Un kā ir ar „informācijas faktu patiesīgumu?” Vai Imants Sakss tiešām domā, ka mēs visi citi arī „vienmēr nesam līdz rūgtumu” kādu viņš apliecina sava raksta vai ikvienā rindā?
Alīse Skalde
JG redakcijai:
Latviešu nacionālais ēdiens ir ēst savus kollēgas. — Sakāmvārds
Daži Stokholmas priekšpilsētās dzīvojoši vēsturnieki ir neapmierināti ar Edgara Andersona un Andrieva Ezergaiļa pieeju vēstures problēmām.
Fakts
|
Zilberts
DAŽOS VĀRDOS
Montreālā svētku runas vietā trīs jaunatnes darbinieki − Juris Zilkalns, Jānis Mateus un Juris Mazutis runāja par 18. novembŗa nozīmi savā skatījumā. JG redaktors no Kanadas galvas pilsētas teica:
Es gribu saviem bērniem nodot to mantojumu, ko mani vecāki nodeva man. Tad − viņiem būs jāizvēlas . Tāpat − kā katram mums reiz ir jāizvēlas.
Tie ļaudis, kas reiz 18. novembri iekala vēstures lapās − ko viņi teiktu par mums šodien?.
Baltijas Vēstnesis pēc sava sajūsmīgā uzsaukuma (1918. g. 18. novembra numurā. Red.) raksta ļoti praktiski:
„Bet neba uz gavilēšanu vien mudina mūs šis notikums. Mums tūliņ jāvelk svētdienas svārki nost un jāstājas pie sūra darba.”
Tas ir darbs, ko vecāki, skolotāji, organizāciju cilvēki labi pazīst − iesim viņiem talkā. Un piestrādāsim pie sevis.
Rainis teica:
„Mēs maza cilts,
− Mēs būsim liela tik, cik mūsu griba.”18. novembris bija un ir gribēšanas svētki.
