Jaunībā neuzdrošinājos būt radikāls aiz bailēm, ka vecumdienās tas mani iekonservēs.

− Roberts Frosts: Desmit dzirnavas

 

Apdomīgs konservatīvais atrod galvenos sabiedrotos ērtas viduvējības pašapmierinātībā, darbā nogurušu masu apātijā un stulbumā un privileģēto šķiru agresīvā paštieksmē.

− Arturs M. Šlesingers: Jauni viedokļi Amerikas vēsturē. (1929. g.)

 

 

18.

Neilgi pēc tam, kad Kalifornijas balsotāji, 13. propoziciju apstiprinot, nopietni ierobežo pavalsts nodokļu vākšanas tiesības, − Kanadas federālā liberāļu partija izsludina pamatīgu budžeta apcirpšanu. Ātri seko opozīcijas − konservatīvo− ievēlēšana, un viņi sola tādu pat taupību. Tad konservatīvie zaudē varu, − bet jaunā vēlēšanu kampaņā abas partijas sola plānu valsts maku. Sagadīšanās? Kamēr pabalsts mākslai un bezdarbiniekiem krītas,− mudinājumi un dāvanas rūpniecībai pieaug, un rūpniecība izsaka savu pateicību ar rekorda cenām un peļņu. Nesamērība? Ir jāapsveŗ daudz gaŗāka ‘tendences līnija’.

Konservatīvo valdība uzstājas (un krīt) ar savu cieto taupības un veikalniecības budžetu. Bet jau pirms tam, iemantojis ministru prezidenta Pīrsona sociālreformu programmu, deklarējis ‘Taisnīgās sabiedrības’ celtniecības mērķus, bagāts, reiz reformists, ministru prezidents Trudo pārvalda: kabinetu, kuŗā īstus liberāļus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem; augstāko tiesu, kas apstiprina provinču filmu cenzūru; partiju, kas izsmējusi un tad ievedusi algu un cenu kontroli − bez ideoloģisma vērtīgo; tieslietu ministriju, kas slepeni izsveŗ dažu atsevišķu pilsoņu pārkāpumus, kamēr valsts policijas nelegālā darbība izbēg no kontroles; birokrātiju, kas aiz vārdiem nespēj apturēt augošu ekonomiskas un kulturālas varas koncentrāciju, ignorējot publikas tiešās intereses; rajontieksmju pilnu valsti, ko viņš mēģina glābt, uzsveŗot centrālo varu, − lai gan pats reiz iekaŗoja intellektuāļu ievērību, aizstāvot tieši pretējo. (A)

Vai te darīšana ar periodisku, pareģojamu polītiskā klimata svārstību? Vai visām ideoloģiskām pārmaiņām lemta asimilācija sabiedrības mechanismos? Jeb vai atrodamies sarežģītas, kontinentālas parādības vidū; vai jauna ‘neokonservātīva’ kustība pārmaina vidi, kuŗā mums jādzīvo un jāstrādā?

Kas ir neokonservātivisms, kā tas iedarbojas?

Pirmkārt, „...neokonservātīvisms ir sešdesmito gadu bērns − otrs bērns, tas, kas neizslēdzās, nepieskaņojās un ‘neizkrita’...” Tas oponē pret sabiedriskām pārmaiņām, polītiskām cīņām un kulturālu eksperimentēšanu. Tas „... cieši turas pie polītiskas un kulturālas moderācijas, atbalsta stabilitāti, ir pesimistisks visādu pārmaiņu apsvērumos un ir pārpilni pietūcis ar bažām par mūsu civilizācijas lejupeju...” Mēs tā „briestošo spēku” neievērojām sešdesmitajos gados, jo tas neiederējās to laiku „saukļos un bildēs”, bet tas var būt „paliekošākais polītiskais mantojums” no nesenās „radikālās” pagātnēs. (B)

Otrkārt, „neokonservātīvisms ir polītiska kustība, it īpaši intellektuāļu starpā”. To grūtāk sazīmēt Kanadā nacionālu un valodas starpstraumju dēļ, bet mēs tomēr varam sameklēt „pārbēdzējus no kreisi liberāliem” − veikalniekus/polītiķus, kas pametuši ‘Taisnīgās sabiedrības’ vienību, „paslīdējušus” Pīrsona liberāļus, profesorus, rakstniekus, redaktorus, polītzinātniekus un visādus darbiniekus. Viņi ir ‘peldējuši pa labi’ − daži no gluži nevainīgām akadēmijas marksistu un starptautiskās brigādes pozīcijām. Provincēs un pilsētās var atrast variācijas un kombinācijas −, piemēram, sociālistu − separātistu valdības neokonservātīvu finanču ministru, vai − autoritāru kosmopolītiskas pilsētas galvu. (C)

Treškārt, „...neokonservātīvisms ir autoru un rakstnieku kollektīvs.” Kanadā grūti atrast tiešu neokonservātīvo platformu (D), − mēs polītiskas idejas vispārinām un apgūstam ‘klimatiski’. Avīžnieki recenzē grāmatas. Ievadrakstu autori apraud laikmeta vājības. Polītzinātnieki pielāgo pēdējo „ārpuses bļāvienu” vietējām vajadzībām −, piemēram, pievienojoties Šumachera „Mazs ir skaists” ekonomijas slavināšanai. Birokrati un pārvaldnieki atdarina dienvidu brālēnu spēles − patlaban visādu regulāciju atvieglināšanu. Tomēr nacionālu un valodniecisku nokrāsu pienesumu atskaitot, lielākā daļa mūsu politiskās domas atsaucas ārpasaules dinamikā. Vietējie kommentātori to noliegs − bet ir grūti izrakt kontroversu no relatīvi stabilās, pieticīgās un pieklājīgās zemes, uz kuŗas stāvam. Un tā − atvainojoties − viņi ziņo un patapina to, kas notiek citur. Tāpat kā šīs rindas.

 

− − −

Uz ko neokonservātīvie tiecas?

Ja Steinfela vārdos „Polītiskas teorijas veido gaisotni, ko elpo sabiedrība un sabiedrības valdnieki, un abi nemanot no tās uztver savas darbības principus” (citējot de Tokvili), tad neokonservātīvie skaidri grib mainīt to gaisotni kā pirmo, nepieciešamo soli.

Vēlreiz − Kanadā nedarbojas šīs kustības vadošie teorētiķi, bet mēs varam manīt amerikāņu temu patapinājumus un variācijas:

− No Danjela Bela „Kapitālisma kulturāliem strupceļiem” izriet uzbrukumi strādnieku disciplīnas trūkumam („Nesūdzies un meklē darbu!”) un autoritātes sabrukumam kultūrā (pornografijas viļņa nosodīšana, kaitīgas literātūras jēdziens, rakstnieku un mākslinieku ‘virsuzdevums’).

− Hermaņa Kāna „Nākošie 200 gadi / Vai Kanadai ir nākotne?” rāj (augšanai - ir -robežas) bailīgos. Zinātne atrisinās visas problēmas.

− Ekonomiskās padomes regulāciju „dārguma” pārbaude netieši apstrīd vides pasargātāju, birokratijas un publikas interešu aizstāvju saprātu, pat vajadzību. Pamatā: Irvina Kristola „Kapitālismam divreiz urrā”.

− Džeimsa K. Vilsona „Par noziegumiem domājot” kritizē liberālas pieejas policijas darbam un cietumu sistēmai; parlamentāras komitejas ieteikumi šinī sfairā guļ ignorēti; mēs dzirdam atkārtotus pieprasījumus − vajag vairāk miera un kārtības, jāatdzīvina (!) nāves sods.

− „Pro-dzīves” grupas, anti-feministi un konservatīvi mācībspēki turpina Midžes Dekteres „Liberāli vecāki, radikāli bērni” un „Jaunā šķīstība un citi iegansti pret sieviešu atbrīvošanu” līniju. Jaunais pāvests ieņem ortodoksas doktrīnas pozīcijas.

− S.M. Lipsets un E.C. Lads retroaktīvi uzbrūk augstskolu profesoru „visumis pārāk kreisai polītikai” un studentu radikālismam („Dalītā akadēmija”); viņiem talkā nāk Neitens Gleizers („Atminot atbildes”). Pēkšņi − presei patīk veikalu vadības un plānošanas skolu izdarības.

No Irvina Kristola jaunās liberāļu intellektuālās klases un tās uzpūtīgās pieejas „veikala civilizācijai” nostrostēšanas Mūru ielas žurnālā (Wall Street Journal) izaug lielu kompāniju profitu aizstāvēšana liberāļu un konservatīvo valdībās.

Patiesi − no lielam sabiedriskām programmām vienīgās izturētājas ir oficiālā divvalodu sistēma (ASV-tu afirmātīvās akcijas parallēle) un vispārējā veselības apdrošināšana. Bet arī tās nezied. Divvalodu sistēmu ignorē Kvebekā; to Rietumos necieš −, piem., bijušā liberāļu kabineta ministra Ričardsona līnija; valdības ierēdņu aprindās tai pieiet diezgan ciniski; lietājot Gleizera lapeli, to uztveŗ kā afirmātīvu diskrimināciju (resp. pret tiem, kas nevar vai negrib otru valodu mācīties un lietot). Augstākās tiesas pozitīvo lēmumu divvalodu pakalpojumu jautājumā abās malās ar nopūtām saņem kā jaunu apgrūtinājumu. Un no veselības apdrošināšanas sistēmas izstājas ārsti.

Vai te atrodami kādi kopēji rādītāji?

„Neokonservātīvā līnija (Amerikā; varētu rakstīt arī − Kanadā; pat − Krievijā?) labi pielāgojas valdošo ekonomisko interešu vajadzībām. Neokonservātīvisms maz prasa no galvenajām sabiedriskām iestādēm; tas nemeklē ziedojumus no tiem, kam teikšana, − un viņus atbrīvo no vainas publikas uzticības sagraušanā.” (E)

„Taisnīgā sabiedrība” un citi sešdesmito gadu plāni argumentēja, ka taisnība ir sabiedrības stabilitātes rekvizīts. Neokonservātīvie (un citu neo-‘ismu’ vadoņi) saka, ka patiesība ir tieši otrāda − un vienmēr tāda bijusi. Viņi uzrāda autoritātes krizi, paļāvības (uz iestādēm un vadošām elitēm) izputēšanu, izejot no sešdesmito gadu chaosa (izlaižot iestāžu un vadoņu centrālo lomu chaosa radīšanā), − un apliecina, ka pašreizējais sastrēgums ir, vispirms, kulturāls: „Mūsu pārliecība ir atslābuši, mūsu morāle slīdējusi, mūsu uzvešanās − korrupta,” (F) Pēdējo laiku vēlēšanu kampaņās visu partiju kandidāti ir cilājuši šīs tēmas. Ir sociāldemokratu Brīvība, ir DV Latvija Amerikā nodarbojas ar sabiedrības pārmācīšanu − bēdīgi līdzīgus lozungus mētājot.

 

− − −

Steinfels vada mūsu ekskursiju neokonservātīvo kulturālās krīzes domāšanā, − krize ir „pretkultūras produkts”. Bohēmiešu un bītniku mantinieki ir „jauna klase” − it kā preses, žurnālistu, „media”, augstskolu, valdības un profesionālu kreiso amalgama, − kas cīnās pret buržuju sabiedrību un tās darbā centrētām vērtībām. Šī jaunā klase ir pieķērusies chroniskās apakšklases (darbā neiesaistāmo, neizglītoto, nepārmācamo, klīdēju) problēmām, lai apsūdzētu visu sabiedrību. Rezultāts: pārslogojams. Ēdei līdzīgus it kā morālas taisnības un vienlīdzības pieprasījumus valdība un iestādes nevar „ne piepildīt, ne atvairīt” − tie ir „neiespējami” un „nereāli” neveiksmei lemtas vēlmju revolūcijas programmās punkti. Tātad − sociālās apgādes valsts bankrots ir neizbēgams, tās autoritāte iegrauta.

Lietojot šo formulējumu, daudzi gaiši, āķīgi neokonservātīvo runas vīri mēģina nomelnot parasto gudrību divējādi: pārdefinējot problēmu (piem., ASV-tis tiešām jau ir sociālistiska valsts, kuŗā kontrole pieder arodbiedrību pensiju fondu pirktām akcijām − Pīters Drakers; „Udensvārti” (Watergate) patiesībā bija liberāļu uzbrukums Niksona antikomūnisma polītikai − N. Podhorets); lietojot negaidītu seku teoriju (piem., mēs varam paaugstināt minimalgu, bet tas „izmet” vēl vairāk melnstrādnieku no darba, jo rūpniecība aizvācas citur). Mērķis: noslīcināt liberālus sentimentus un labdarības motīvāciju.

„Neokonservātīvo kampaņas galīgais uzdevums nav nekas mazāks kā „pārbūvēts iekārtojums”, kas jūtas drošs savā varā un privilēģijās, iepotēts pret pretinieku kultūras lipīgumu... Neokonservātīvie ‘piespēlē’ lielkapitālismam līdz šim trūkstošo ideoloģiju... ideoloģisku smēri.” (G)

Īstā neokonservātīvo programma ir tieša un vienkārša − pasargāt un uzmundrināt pastāvošo kārtību:

− Likt valdībai pierādīt jaunu programmu vajadzību (it īpaši, ja programmas atbalsta vienlīdzību vai ‘jauno klasi’).

− Atšķaidīt atbildību par centrālās valdības programmu gandrīz garantētām neveiksmēm ar vietēju vai lokālu valdību iepīšanu un/vai tirgus mechanisma piesaukšanu, − kur vien iespējams.

− Mudināt publiku pazemināt prasības.

− Iegrožot ‘jauno klasi’ un izsmiet pretkultūru. (H)

Nebūs pārspīlēts, ja teiksim, ka šī programma ir operatīva Kanadā, lielākoties ar valdības rīcības starpniecību:

− Valdības reakcija pret „Sieviešu stāvokļa” (resp. vienlīdzības) studijām. Mākslas un kultūras programmu „apcirpšana”. Naidīga nostāja pret dažiem media iecirkņiem.

−Atkāpšanās no programmām, kuŗu atbalsts dalīts ar provincēm. Regulāciju mīkstināšana veikalniecības sektorā.

− Algu un cenu kontrole. Lielu starpnacionālu uzņēmumu peļņas aizstāvēšana. Atbalsts rūpniecībai. Sociālu programmu, piem., bezdarba apdrošināšanas stingrāka kontrole.

− Pēdējā budžetā − skaidrs mājiens namsaimnieku un veikalnieku virzienā ar labvēlīgām nodokļu atlaidēm.

Kādēļ neokonservātīvismam tik labi veicas − kā termītam vecā kokā graužoties?

Liberālā polītika un liberālas, plašā publikā bāzētas interešu grupas ir galīgā vājuma dzelmē. Federālā līmenī mēs esam piedzīvojuši to ministru aiziešanu, kas reiz pulcējās ap ‘Taisnīgās sabiedrības’ karogiem: Kieransa, Lamaršas, Peltjē, Maršana, Greja. Provincēs īsti liberāļi ir apdraudēta suga un Raians − jaunais Kvebekas liberāļu līderis − ir patiesībā ļoti konservatīvs cilvēks. Mēs vairs neredzēsim tik nacionālu finanču ministru, kāds bija Volters Gordons. Tam blakus plašākas grupas, kā piem., Kanadas pārraides līga (CBL) un Patērētāju sabiedrība (CAC) cieš badu ir financēs, ir no publikas apātijas. Pilsoņos briest pārliecība, ka arodbiedrības piesavinājušās pārāk daudz varas. „Krustneši” − Ralfam Neideram līdzīgi − vairs neierodas no augstskolām, lai „ņemtu tēmeklī” − debatēs vai tiesā − ‘vardarbīgos veikalniekus’. Mēs esam it kā sadalījušies un cīnāmies ar personīgu mazāku pasauļu vieglāk tvarstāmiem „velniņiem”, cik nu labi katrs varam.

Un beidzot, neokonservātīvie iekaro psīcholoģisku iniciatīvu, prasot jautājumus, no kuŗiem tradicionālais liberālisms ir pārāk ilgi izvairījies. Piemēram, „Kādu iespaidu rada mūsu ticībā un pasaules uztverē tas lielais ļaužu pulks, kas izgājis augstākās izglītības ceļus”, un kāda ir šī pulka vērtība sabiedrībai? Te atrodam kritisku ideju apskati − vienalga, cik tā apstrīdama − kamēr liberāļi muļļājas pa vispārībām un sīku gadījumu taisnību un netaisnību. Neokonservātīvie apzināti parāda divkosību, sarežģījumus, ironiju − kamēr liberāļiem pareizais un nepareizais ir skaidra lieta, „Vai bagātība grauj tikumību” jeb vai dažu progress jāpērk uz daudzu rēķina?

Kur tālāk?

„Neokonservātīvajiem tāpat kā ‘Jauniem kreisajiem’ pirms viņiem lielākās briesmas draud no pašu pēkšņām sekmēm.” (I) Grūti apejama problēma ir, ka apdraudētās pamatiestādes (Kanadā, piem., valsts radio un TV tīkls) „... lielākoties izsaka liberālus principus un ir liberālu ideju iemiesojums.” Šīs iestādes, lai cik sistas, pazemotas, samazinātas, kritizētas, tomēr sniedz redzamus sabiedriskus pakalpojumus, un tās nevar pavisam noārdīt. „Šis cietā kapitālisma skarbums, tā aprēķinātā, instrumentālā loģika pati jāpārvērš respekta un autoritātes objektā, ko ielenc reliģiska traģēdijas un upurēšanās gaisotne...”, citādi „... pieteiktā stoicisma grandiozums ... neizturēs atklāsmi, ka šī atturības filozofija attiecas uz visiem, bagātos un spēcīgos izņemot. Parādītā intellektuālā neatkarība izgaisīs, līdzko neokonservātīvisms tuvāk saistīsies ar varas nesējiem un jo vairāk tas baudīs ‘izskaistinājumu’ un ‘efektīvas iztirgošanas’ priekšrocības.” Tātad apmēram tas pats liktenis, kas marksismam praksē.

Steinfels, kam savs viedoklis, secina, ka neokonservātīvisms ir „... ierobežota teze, kas iecer mazāk nekā Amerika var sasniegt, kas draud noplicināt, ne paplašināt liberālas demokratijas... solīto.” Ar vārdu sakot, īsa termiņa ‘lielāka skata’ praktisku grūtību racionalizācija. Vēl nav skaidrs, cik tālejošs būs neokonservātīvisms, par cik tas dominēs pār polītisko gaisotni. Noteikti − otras puses interešu grupējumi un iestādes, neokonservātīvo ugunīs cietušas pirmo belzienu, neizturēs bez sava viedokļa skaidra un spēcīga stāstījuma. Un varbūt ir veselīgi, ja palaikam sabiedriskas vērtības pārbauda no jauna.

 

− − −

Neokonservātīvie un liberāļi necīnās savstarpēji vien, viņiem jāiekaro „autonomā cilvēka” uzmanība un lojalitāte, (J) Pesimistisks, šaubīgs, „autonomais cilvēks” par citiem daudz nerūpējas, izturas ciniski pret sabiedriskām iestādēm un dzīvē vadās no ‘es pirmais’ moto. Viņam kvalitātes jautājumā ir dubultstandarts: viens personīgā dzīvē, otrs darbā. Viņš ir slīdošu ideālu produkts sabiedrisku un ekonomisku križu laikā − galvenokārt ieinteresēts paša vilšanās, skepses un fatālisma kairināšanā. Viņš dzīvo visos mūsos (K), jo viņš alkst ticības − aiz zinātniskiem pierādījumiem. Ir vienmēr vieglāk ticēt nekā domāt − mazāk sāp − un daudzi pestīšanu meklē kultos un primitīvās reliģijās, kas sola vienu vienīgo ‘atbildi’. Neloģiskā, sarežģītā, satraucošā pasaulē vienkāršs atrisinājums ir bieži vien kuriozi iedarbīgs un pievilcīgs. Ir grūti „autonomo cilvēku” ar loģiku sasniegt, jo pēc daudzām neveiksmēm viņš loģikai vairs nepaļaujas.

Saprāts ne vienmēr piespēlēs iekāroto.

Juris Mazulis

 

 

V Ē R E S

(A) Pārlasot vairākas Pjēra Eliota Trudo esejas grāmatā Federālisms un franču Kanadieši (Makmilans, 1968. g.), rodas ‘pārmaiņu dimensijas’ − kā vīrs gājis no ideālista un intellektuāļa uz prāgmatistu un polītiķi 10 gados. Nekur vilšanās nav situsi tik augstu vilni kā liberālā presē. Pīters Ņūmans (tagad Maklēna žurnāla galvenais redaktors) rakstīja:

Trudo ir rūgšanas aģents, Kanadas sabiedrības kritiķis, viņš apšauba tās kopējo, parasto gudrību − krasā atšķirībā no polītiskiem dinozauriem, kas vēl sēž lielākajā daļā no liberālu partijas varas vietām... (viņš sola) mūsu nacionālai nākotnei tikai labu...

− Toronto Daily Star, 1967. g. 25. aprīlī.

Mēs zinām, ka tās vairs nav Ņūmana domas šodien. Pats Trudo atkāpās no partijas vadības pēc vēlēšanu zaudējumiem 1979. g. maijā. Kad konservatīvie nespēja panākt sava budžeta apstiprināšanu parlamentā, izsludināja jaunas vēlēšanas. Kanadas liberāļu partija aicināja Trudo atgriezties vadībā, jo pēkšņā vēlēšanu kampaņa partijai nedeva citas iespējas. Š.g. 18. februāŗa parlamenta vēlēšanās Kanadas liberāļu partija ieguva deputātu vairākumu un, vismaz uz īsu laiku, Trudo būs atkal ministru prezidents. Bet salīdzinot ar kontroversiālo reformatoru, ko redzējām pirms 10-12 gadiem, viņš liekas rāms un mierīgs. Grūta laikmeta problēmu risināšana prasa degsmi un noteiktu rīcību − vai viņš spēs dot vajadzīgo?

(B) Citāti patapināti no Pītera Steinfela ‘Saprātīgais labais spārns’ (Esquire, 1979. g. 13. februārī). Amerikāņi, kā redzēsim, ir tagad pirmie ar populāras filozofijas sistematizēšanu un izplatīšanu. Neokonservātīvisma robežu pārplūšanas efektus Kanadā nevajadzētu par zemu vērtēt.

(C) Steinfelam ir pazīstamu ASV-tu neokonservātīvo katalogs. Es atstāšu Kanadas − un latviešu − „listes” pierakstīšanu lietpratējiem un lasītājiem.

(D) Steinfels iezīmē ASV-tu žurnālu „ģeografiju”, kuŗā atspoguļojas intellektuālās dzīves strāvojumi. Vingrinājumu būtu grūti atkārtot šeit. Piemēram, īstu Kanadas žurnālu nav daudz; masu apgrozības − vēl mazāk; un tieši polemikas − lai gan „Pēdējā junda” (Last Post) šad tad ieduŗas acīs ar obligāti kreiso − gandrīz nemaz. Otrkārt, Kanadā nerisinājas plašas, polarizējošas debates sešdesmitajos gados, kā tās notika ASV-tīs. Raksturīgi, mēs palikām malā un moralizējām.

Ja Laiks pārstāv mūsu preses vidieni un DV Latvija Amerikā un O. Liepiņa Vēstnesis − labo spārnu, tad kuriozs ir sociāldemokratu Brīvības (taču principā kreisās partijas orgāns!) uzbrukums Jaunajai Gaitai. Konservatīvais labais spārns nekad nav bijis apmierināts ar liberāla žurnāla brīvu domu, bet tagad, liekas, neokonservātivisms zaļo un zeļ arī „otrā malā”. Konstatēsim, ka tā nav pirmā reize, kad divas galējības sadarbojas”. Šoreiz mērķis ir trimdas sabiedrības smadzeņu sadalīšana uz liberālo rēķina.

(E)     (F) (G) Steinfels.

(H) Steinfels.

Šim sarakstam varētu pievienot:

− Izliecies, ka esi atpestītājs vai vienkārši godīgs, lai tikai iegūtu varu, − beigu beigās tu spēsi vairāk laba darīt „pie stūres” nekā skatītāju solos.

− Uzticīgi skandini neokonservātivo līniju, pat ja vispārinājumi neattiecas tieši uz aktuālo stāvokli, − iespēlē pretiniekus ‘pierādīšanas vajadzības’ pozīcijās.

− Slēpies abstrakcijās, kas patīk pašlepniem, piem., kvalitāte pirms kvantitātes (it kā abas ir nesavienojamas).

(I) Steinfels.

(J) „Šaubīgais amerikānis” − augoša šķira. Raksts parādījās US News & World Report 1979. g. 26. februāra numurā ar redaktora palīga Džordža E. Džonza vārdu, un pats ir neokonservātīvas reportāžas labs piemērs. Džonza atrisinājums: jauna ‘personīga atbildība’.

(K) Vecas un jaunas sabiedrības vērtības apskatītas JG 124. numura Ceļojumu-dienasgrāmatas nodaļā.