Andrievs Ezergailis

DOMĀJOT PAR LEŠINSKI − II

 

Gatavojot mācību kursu par cilvēku likvidāciju (holocaust) Austrumeiropā, man pēdējā laikā ir bijusi izdevība ieskatīties akadēmiskajā literatūrā par žīdu iznīcināšanu Latvijā, un varu ziņot, ka Kultūras sakaru komitejas inspirētais pamflets Kas ir Daugavas Vanagi ir visbiežāk lietotais latviešu izcelsmes avots. Kādēļ gan šim augstākā mērā falsificētam, pašķidram izdevumam tādas sekmes?

Domas dalīsies: daži teiks, ka tā „sarkano” profesoru, citi, ka pasaules žīdu konspirācija. Es saku: vainīgi esam mēs paši. Mēs esam uzvedušies kā auni, bez gribas noteikt ne tikai nākotni, bet arī pagātni. It sevišķi mēs emigrācijā dzīvojošie, brīvās valstīs brīvi pilsoņi būdami, neesam uzdevuma augstumā stāvējuši. Pilnu patiesību par Otra pasaules kaŗa notikumiem mēs neesam teikuši − šī vēstures posma dzīparus mēs neesam ne pinuši, ne šķetinājuši. Piemēram, par tādu lietu kā žīdu šaušanu Latvijā mēs kā „džentlmeņi”, kā angļu augstdzimušās šķiras piederīgie esam klusējuši. Un tas darīts „latviešu tautas labad”!

Kas ir Daugavas Vanagi ir vienīgā grāmata, kas vai nu pareizi vai nepareizi par šo posmu ir pasaules akadēmiķiem pieejama un kamēr tā būs vienīgā, tikmēr šī mazā necildināmā izdevuma vara pār mums turpināsies.

Bet vēl vairāk kā mēs, tauta, vainīgi ir mūsu ideologi un avīžu redaktori − tie, kas visus šos trīsdesmit piecus gadus „šaubīgos” rakstiņus metuši papīrkurvjos. Par dažiem notikumiem Otrā pasaules kaŗā mūsu zināšanas ir miglainas, − jaunatnei nav nekādu. Tā, piemēram, mēs nezinām, kuŗi no mūsu lielajiem „vēžiem”, rakstiņu apkniebējiem, vācu okupācijas laikā strādāja Tēvijā − antisemītiskajā nacistu propagandas orgānā. Domāju, ka pēc Otra pasaules kaŗa latviešu tautas labā visiem šiem ļautiņiem, nonākušiem demokratiskajās zemēs, vajadzēja pieteikties, bet nevis tā uz ātro redaktoru sēdekļus ar saviem augumiem piepildīt.

Man gribētos zināt, vai tie bija vai nebija Tēvijas līdzstrādnieki, kas pēc kaŗa nogrieza iespēju mūsu dižgaram Miķelim Valteram publicēties.

Lielā redaktoru meklēšana, kas it kā notiekot visiem mūsu laikrakstiem, liekas, īstenībā nav bijusi pēc personām, kas spējīgas darbu izdarīt, bet gan pēc cilvēkiem, kas turpinātu pēckaŗa klusēšanu.

Vadoties no šī principa, varam pareģot, ka emigrācijas prese sabruks, kad pēdējais Tēvijas līdzstrādnieks būs nomiris.

Sakaru komitejas brošūriņas Kas ir Daugavas Vanagi sekmēm ir sakarība ar šo cover up. Un šai klusēšanai ir arī sakarība ar apvainojumiem, kas pēdējos gados ir bijuši vērsti pret dažiem mūsu tautas piederīgiem. Kad apvainojumi bija izteikti, tad apvainotajiem bija jāgramstās pa tumsu kā Ķencim Slātavas cietumā. Un bija dzirdama tikai smaga šņākšana.

Vilis Hāzners ir apvainojumus atspēkojis, un tagad ir atkal brīvs cilvēks. Mēs tagad zinām, ka apvainojumi pret Hāzneru bija tikai padomju fikcija. V. Hāzners ir bijis viens no šiem klusētājiem džentlmeņiem, protams, viņš ir tikai mazais vēzis šai lietā. No latviešu tautas nākotnes perspektīvas raugoties, visa šī jezga ar oficiālām ASV iestādēm varbūt bija nepieciešama.

Ceru, ka Hāzners savus mūža gala „brīvības” gadus pavadīs visu to vēlreiz pārdomājot un sarakstīs vēl vienu atmiņu grāmatu. Šoreiz tikai varbūt bez cenšanās glābt latviešu godu vai glābt to veidā, kā viņš iepriekš nav darījis.

Nav iemesla, kādēļ lai mēs turpinātu dzīvot nezināšanā par Cukura, Arāja, laikam arī Veisa un citu latviešu sirojumiem 1941. g.

Pēc tam, kad visas liecības būs savāktas kopā, domāju, ka latvieši kā tauta par nekādiem lieliem slepkavām neizvērsīsies. Vācu avoti, cik man ir bijusi izdevība tanīs ieskatīties, liekas ļoti pretrunīgi: vietām runā par sekmēm žīdu iznīcināšanā Latvijā, vietām par grūtībām savervēt vietējos šāvējus, kas bija viens no vācu Einsatzgruppen vadības pirmajiem uzdevumiem pēc nonākšanas okupācijas joslā.

Otrs pasaules kaŗš nebija tikai lielu varu iejaukšanās mūsu zemē, tas arī bija brāļu kaŗš, atbrīvošanas kaŗa turpinājums, kad latvietis pacēla ieroci pret latvieti.

No latviešu nacionālā vēstures viedokļa žīdu likvidācija Latvijā vācu okupācijas laikā ir mazāk svarīga kā latviešu pretkomūnistu izrēķināšanās ar latviešu komūnistiem, par ko runāju 4. Vispasaules jaunatnes kongresa referātā. (Skat. arī JG 122. un 128. num.)

Visa šī ir dziļa latviešu vēstures un dvēseles lieta, kas prasās atšķetināšanas, atrisināšanas. Ar burtnīciņu Kas ir Daugavas Vanagi vien mēs neiztiksim.

(Turpinājums sekos)