L. Smilškalns

GRĀMATA PAR BRĀĻU DRAUDZI JEB GODKĀRES, NEATBILDĪBAS, SKAUDĪBAS UN NEAPVALDĪTAS FANTĀZIJAS AUGLIS ANGLISKI

 

Nupat 1979. gadā pagāja 250 gadu − ceturtā daļa no millenija − kopš Hernhūtes sūtņu pirmajām gaitām Latvijā. 200 gadu aptecēšanu atzīmēja neatkarīgajā Latvijā 1929.gadā.

Baznīcvēsturnieks Ludis Adamovičs tajā rudenī „vācbrāļus” pieminēja savā doktordisertācijā Baznīcas un ticības dzīve Vidzemes latviešu draudzēs 1710-1740, apmēram 400 lappušu lielā darbā. Disertācija toreiz netika iespiesta.

Pēc četriem gadiem (1933) L. Adamovičs laida klajā grāmatu − Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710-1740 autora izdevumā, Latvijas vidusskolu skolotāju kooperatīva ģenerālkomisijā. Tā 1963. gadā trimdā piedzīvoja otru iespiedumu Minneapolē, ASV. (To izdeva apgāds „Sējējs”, grāmata vēl dabūjama un to ieteicams iegādāties.) Šis ir Adamoviča galvenais pētījums Latvijas baznīcas vēsturē un reizē ar to lielākais (XVI, 659 lp.) un oriģinālākais darbs, ko jebkad publicējis kāds autors šinī vēstures laukā. Materiālus viņš bija meklējis un atradis arī ārzemēs, īpaši Hernhūtē, šinī nolūkā vairākas vasaras pētījot turienes Brāļu draudzes archīvu.

Gadu vēlāk (1934) viņš laida klajā grāmatu Latviešu Brāļu draudzes sākumi un pirmie ziedu laiki 1737-1743. Tā bija iepriekšējās grāmatas Vidzemes baznīca... 12. nodaļas sepāratnovilkums, kas aptvēra 78 lappuses. Tur bija iestrādāti arī tie viņa pētījumi par Vidzemes Brāļu draudzi, kuŗu nebija viņa disertācijā.

Trimdas latviešu jaunākā un vidējā paaudze par Brāļu draudzi visvairāk dzirdējusi no diviem rakstniekiem, JG autoriem. Jānis Krēsliņš sen. daudz rakstījis, runājis un dzejojis par Brāļu draudzi un tās darbiniekiem. Vairāki cilvēki sacījuši, ka Krēsliņa domas par hernhūtiešiem Sidrabenes lielsarīkojumā 1978. gadā bijis saistošākais referāts viņu mūžā. Arturs Baumanis savukārt Hernhūtes sūtņus un to laikmetu aprakstījis 8 sējumu romānā, kuŗu 1975. gadā izdeva apgāds „Ceļinieks” (grāmatas arī vēl dabūjamas). Par Baumaņa vēsturisko romānu, kas saņēmis Jāņa Jaunsudrabiņa un Kultūras fonda godalgas, daudz rakstīts trimdas periodikā. JG 109. un 110. numurā publicētas Jāņa Krēsliņa un autora domas par šo darbu un attiecīgo laikmetu.

1974. gadā Vācijā izdots kāda vācu autora zinātnisks darbs par Baltijas hernhūtiešiem: Guntram Philipp, Die Wirksamkeit der Herrnhuter Brüdergemeine unter den Esten und Letten zur Zeit der Bauernbefreiung. (Vom Ausgang des 18. bis über die Mitte des 19. Jhs.). Köln-Wien. Böhlau, 1974.

1975. gadā iznāca Valža Mežezera darbs The Herrnhuterian Pietism in the Baltic and Its Outreach into America and Elsewhere in the World. North Quincy, Mass., Christopher, 1975. Tātad gandrīz vienlaicīgi parādījušās divas zinātniskas monogrāfijas par Baltijas hernhūtiešiem. Ko tās mums dod?

Runājot, kā solījis, par cara laiku Baltiju (latviešiem un igauņiem), Filips veltī igauņiem pat drusciņ vairāk telpas nekā latviešiem, un tas pareizi darīts. Igaunijā hernhūtisms bija attīstījies plašāk nekā Latvijā. Filipa statistika liecina, ka 1829. gadā Brāļu draudzē bijuši 31.600 igauņi un tikai 12.500 latvieši. Igauņi tur bijuši skaitliski pārsvarā jau 18. gadsimtenī. Filips rīkojas ar materiāliem gan latviešu, gan igauņu valodā.

Mežezers vietām maldina lasītāju tīši, citur ar savu paviršību. Tīši, piemēram, viņš grāmatiņas virsrakstā sola dot ziņas par Brāļu draudzi Baltijā (in the Baltic), bet īstenībā runā vienīgi par latviešu Brāļu draudzi Vidzemes vidienē, kamēr par igauņu brāļiem nepastāsta praktiski nekā.

Par Lietuvu Mežezera grāmatiņā ir jauna tikai tikdaudz, ka 5. lappusē ievietotajā kartē viņš Lietuvai augstsirdīgi piešķīris Zemgali un daļu no Kurzemes.

M. sola virsrakstā, ka runās arī par Baltijas hernhūtisma „izzarojumiem Amerikā un citur pasaulē” (its outreach into America and elsewhere in the world). Tekstā M. šo tālejošo solījumu netur, iemet tikai dažus teikumus par to jautājumu un cauri.

Kāds salīdzinājumā ir Mežezera un Filipa zinātniskuma līmenis?

Filipa problēma katrā punktā ir bijusi: pierādi! Izņemot vienīgi nobeiguma nodalu, kur rekapitulēti − vēlreiz pavisam īsi savākti kopā − iepriekšējo nodaļu secinājumi, Filipā nav nevienas lappuses, kuŗu nepavadītu precīzas archīvālas un bibliogrāfiskas norādes. Augstu vērtēdams L. Adamoviča sasniegumus, Filips vairākkārt uzsveŗ: „L. Adamovičs uz to jau norādījis.” (Philip 274, 337 utt.) Filipa grāmatā sastopamies ar daudzām tādām referencēm, kā, piemēram, „citēts pēc L. Adamoviča... 89. lp.”, „Pēc tā paša autora ...25. lp.” (177 un citur), „salīdzini ar L. Adamoviču... 19. lp.” (239 un citur) Filips nevairās kreditēt Adamoviču par to vielu, ko tapinājis no cienījamā latviešu baznīcvēsturnieka.

Mežezers turpretī ne labprāt kreditē Adamoviču par to vielu, ko no šī autora tapina. Vietām noraksta ir Adamoviča savāktos materiālus, ir tapina Adamoviča spriedumus un secinājumus un ... sniedz tos kā savus, Mežezera.

Attiecībā uz dokumentāciju un pierādījumiem Mežezera princips acīmredzot vietām bijis: pietiek ar to, ka tu tici, ko es tev apgalvoju. Tici, kad es saku: tā tas ir! Vai nu viņam nav nekādas jēgas par zinātnisku pierādījumu, vai arī viņš attiecīgo aparatūru kaut kādu iemeslu dēļ ignorē. Tas visuzskatāmāk izpaužas 8. nodaļā (86-100), kur sniegti pilnībā vai fragmentos 19 dokumenti bez jebkādas archīvālas vai bibliogrāfiskas norādes − ja par tādu norādi neuzskatām Mežezera atsaukšanos uz to, ka 7 vēstuļu fragmentus dabūjis Hernhūtes archīvā „kādā lielā vēstuļu čupā” (from a large pile of letters; 971. Kur īsti? Augšā pažobelē? Pagrabā? Kādā kaktā uz grīdas?

Ka tiešām esot tās personīgi Hernhūtē uzgājis, to viņš pasaka anglosakšu lasītājiem, teikdams − tas esot noticis tad, kad viņš tur meklējis (in the time, when I was searching for it in Herrnhut; 82 − ceturtā zemrinde). Pēc viņa vārdiem iznāk, ka Hernhūtes archīvā bijis liels juceklis, un, jādomā, tāpēc viņš nav spējis fiksēt ne to fondu, kur vēstules stāvējušas, ne to numuru, zem kuŗa tās šī fonda sarakstos ievestas. Un tā tur tās palikušas tanī „lielajā čupā”.

Latvietis, kas lasījis Adamoviča Vidzemes baznīcu, atcerēsies, ka tur ir bijušas kādas brāļu vēstules, uzšķirs 349. lappusi − un raugi! Tur un turpmākajās Adamoviča 11 lappusēs ir visas Mežezera „atrastās” vēstules − un absolūti tanī pašā secībā, kādā tās atrodamas Mežezera grāmatiņā, teikums pēc teikuma, pat ar tiem pašiem ievadvārdiem, ar kuŗiem sākas Mežezera 8. nodaļa. Tātad tam nemaz nav vajadzējis braukt uz Austrumvāciju pēc tām. Adamovičs tās Saksijā atradis jau pirms vairākām dekadām − un glīti apstrādātas. Vācieši nemīl nekārtību, nemīl „lielas čupas”. Jau Adamoviča laikā šīs vēstu-vēstules bijušas, kā vajag, ievestas sarakstos, lai var viegli uziet. Adamovičs uz to rūpīgi norādījis Vidzemes baznīcas piezīmēs (Ad., Vidzemes baznīca... 606, 607; 25. un 29. piez.). Hernhūtes archīvā šifra ir bijusi „ABU: R. 19. G.a. Nr.11 − latviešu brāļu un māsu vēstules n. 208-254”.

Mežezers tās ievietojis savā grāmatiņā uz veselām 14 lappusēm (86-99), nepiešķiŗot par to Adamovičam kreditu.

Atgriezīsimies vēlreiz pie Filipa. Viņš kreditē autoram Adamovičam savus tapinājumus arī tad, ja tie ir vienkāršas verbatim ņemtas bibliogrāfiskas norādes. The Herrnhuterian Pietism savus šī rakstura tapinājumus nekreditē ne Adamovičam, ne Dunsdorfam un Spekkam, bet rīkojas ar tiem brīvi kā pa savu kabatu. Grāmatiņā ir kopētas tāda veida norādes (autors, virsraksts, lappuse) uz Hausmani, Arbuzovu (45; Dunsdorfs un Spekke, Latvijas vēsture 1500-1600 105), Erdmani, Arbuzovu, Vitramu, Bergeri (46; turpat 106) un tā tālāk vesela gaŗa virkne. Tā jau tad vairs nav patstāvīga, neatkarīga disertācija, bet tikai kompilācija, pie tam atkal nepiešķiŗot kreditu tiem autoriem, no kuŗiem tapināts.

Savu personu Filips neizceļ nekur. Vispār nav arī nevienas norādes uz autora amatiem un tituliem. Neviena profesora, doktora, goda doktora, ne kāda cita grāda. Mežezers, liekas, ir citāda tipa vīrs. Viņa grāmatiņa mudž no profesoriem un doktoriem, gan latviešu gan citu tautību, gan teologu, gan neteologu (pat viens latvju Doctor of Medicine pieminēts; 123). M. gari stāsta par savu un savas ģimenes dievbijību (piety), pie tam viscaur ar lielu burtu rakstīts : Piety. „Šīs manas dievbijības liecība ir atspoguļota manās divās sprediķu un meditāciju grāmatās...” (137). (My witnessing to that Piety is reflected in my two books of sermons and meditations...) Arī sevi M. godā par Th.D.

Tikai vienu vīru Mežezers nav apveltījis ne ar vienu titulu, ne gradu, ne amatu, ne arī sniedzis par šo cilvēku kādas personālijas. Kaut gan tam ir bijis zinātniskās pasaules atzītā universitātē godīgi nopelnīts teoloģijas doktora grāds. Kaut gan 1941. gadā deportēts. Kaut gan tas bijis − un ir vēl šobrīd − mūsu ievērojamākais baznīcvēsturnieks. Kaut gan bijis mūsu universitātē prorektors un teoloģijas fakultātes dekāns. Kaut gan tas ir Mežezera „disertācijas” galvenais avots. Tas ir profesors Dr.Theol. Ludvigs (Ludis) Adamovičs.

Mežezera grāmatiņas avotu nabadzība ir tik acīslecoša, ka tur, kur 1933. gadā apstājas Adamoviča Vidzemes baznīca..., tas ir apmēram pie mūsu Brāļu draudzes pirmā gadu desmita, tur arī praktiski nobeidzas The Hernhuterian Pietism in the Baltic. Par turpmākiem latviešu hernhūtisma vairāk nekā 150 gadiem Mežezeram nav tikpat kā nekā ko teikt. Pēc tam vienīgi literatūrvēsturiskas druskas par darbiem, kas radušies laikmetā starp 1879. gadu un 1903. gadu. Piemēram par Apsīšu Jēkaba „populāro romānu” (popular novel; 122) Bagāti radi. Par Mērnieku laikiem (ar visu pasaku, ka Kaudzītes Matīss esot bijis visu savu mūžu kopš pilngadības sasniegšanas kāda saiešanas nama tētiņš − was the chief elder of a Herrnhuterian Brotherhood all his adult life, 123; īstenībā, kā M. Ieviņa, viņa radiniece, raksta LARA-s Lapā, Vecpiebalgas hernhūtieši viņu uzskatījuši par tik „pasaulīgu” , ka vietējais „tētiņš” Andžs Rātminderis ilgus gadus nav atļāvis savai meitai viņu precēt). Par Poruka „Sirdsšķīstiem ļaudīm” (124), „Baltajām drānām” (125) un dažiem tā reliģiskiem dzejoļiem (126-131).

Grāmatiņa nepasaka par hernhūtismu itin nekā jauna. Bet vienā otrā citā ziņā sniedz vispār šo to pārsteidzoši interesantu. Piemēram, par autora nostāju pret Latvijas Universitātes teoloģijas fakultāti (135-138) un Tempļa universitāti Pensilvēnijā − Filadelfijā (7).

Mežezers uzklūp luteriski noskaņotajai „Rīgas Universitātes” teoloģijas fakultātei, ka tā savus studentus 1930.-ajos gados ievedusi „kārdināšanā” (137). Še laikam domāts tas, ka teoloģijas fakultātē, kā katrā nopietnā zinātniskā skolā, studenti iepazīstināti ar dažādu filozofu un liberālu teologu uzskatiem. Viņš kā students personīgi izglābies: I survived all temptations. Šo varoņdarbu viņš pieraksta savai stingrajai ticībai (the faith of the Pietists). To neesot zaudējis pat tad, kad universitāte viņam mākušies virsū ar Nīcšes „ateistisko ģīmi” (135). Kad viņam mēģinājuši iedoktrinēt „universitātes kursus liberālajā teoloģijā un prāta filozofijā, no kuŗiem daži ir bijuši pat tik iznīcinoši, kā elles uguns” (in digesting the university courses of liberal theology and the philosophy of reason, some of it destructive as hell-fire; 137-138), viņš atsitis šos uzbrukumus. Viņam palīdzējis kāds „brālis Šmits” (brother Šmits), „paštaisīts teologs un lingvists, arī audzinātājs un Rīgas Angļu Institūta prezidents” (a self-made theologian and linguist, also a philosopher, educator and president of the English Institute at Riga”) (136). Tas viņam izskaidrojis, kā to izdarīt. Un pavisam vienkārši − dažos teikumos! (He taught me in a few short sentences; 137.)

Iedams vēl tālāk savās sūdzībās anglosakšu publikas priekšā, M. piemet visai „Rīgas Universitātei”, ka tā pirms Otra pasaules kaŗa esot uzcēlusi „uz pjedestāla” „ateista Nīcšes” poēmu Tā runāja Zaratustra. (It was „on pedestal” at the University of Riga; 138. lappuses zemrindē.) Liekas, te atkal ir Mežezera izdomājums, un būtu interesanti dzirdēt Latvijas Universitātes pirmskaŗa mācībspēku un studentu domas šinī jautājumā. Neglītākais ir, ka M. tanī pašā zemrindē asociē tās lietas − arī mūsu universitāti − ar nacismu un komūnismu, teikdams: „Nietzsche’s philosophy came true in Hitler’s Nazism; it lives still in Communism.”

Par viedokļiem un faktiem ir kodolīgs Edgara Dunsdorfa rakstiņš JG 129. numura 66. lappusē.

No tā var daudz mācīties.

Mežezera darbā tomēr ir minētas lietas, kuŗas katrs var pavisam viegli pārbaudīt. Piemēram, būdams 1938. gadā kā students jau krietni gados − 28 gadi vecs (dzimis 1910), M. vēl nebija beidzis teoloģijas fakultāti; tomēr grāmatiņā stāsta, ka toreiz bijis jauns students (still being a young ministerial student; 125). Runādams par to, ka pāra gadus vēlāk viņu, teoloģijas fakultāti beigušu, archibīskaps Grīnbergs ordinē 1940. gadā par mācītāju, M. atkal uzsveŗ: bijis viens no gados jaunākajiem to vidū, kuŗi kļuvuši „Dieva Baznīcā Latvijā” par mācītājiem. (As one of the youngest in years joining the ministry of His Church in Latvia; 139). To viņš izskaidro ar „Dieva pirkstu” (finger of God)! Kā nu tādu ģeķību var rakstīt − un vēl pats par sevi! Un vai tā nav tīša amerikāņu lasītāju maldināšana − uzšķirot mūsu 1974. g. Baznīcas gadagrāmatu, redzam: tanī pašā 1940. gadā ordinētajam Robertam Āboliņam bijuši tikai 22 gadi (dzimis 1918.). Leons Čuibe ordinēts pat 21 g. vecumā. Goba, Kramiņš, Kristbergs 23 g. veci. Turks, Kness-Knezinskis, Meisters, Putniņš, Sautiņš, Ķerģis, Pavasars, A. Voitkus, Grosbachs, Oliņš, Dzenītis, Sarkanbārdis 24. g. vecumā. Un tā tālāk.

Ordinēts 30 g. vecumā, M. tātad ir bijis nevis viens no jaunākajiem, kas ordinēti, bet viens no vecākajiem.

Tādas nu ir dažas no tām dīvainībām šinī grāmatiņā. Citi tur pamanīs vēl kādas. Kā redzams, to ir tik daudz, un tās ir nopietna rakstura, ka rodas smagas šaubas par visu, kam Mežezera spalva piedūrusies. M. ir interesants psīcholoģisks fainomens. Mūsu jaunajiem psīchologiem un vispār ļaužu uzvedības (behavior) zinātniekiem būtu vērts viņa darbus dziļāk papētīt, īpaši kas cilvēku spiedis uz šīm ērmībām? Kāda bijusi viņa motivācija? Pie tam jāievēro, ka viņš iegāzis ne vien sevi, bet arī savus labvēļus, piemēram, sava sacerējuma padomdevēju Bakmenu (Backman), kas profesionāli un morāliski uzskatāms par līdzatbildīgu šinī lietā un kuŗam Mežezers ievadā pateicas par „vadīšanu” (guidance; 8).

„Disertācijā” M. spēlējas arī ar tās „lielās skolas” (great school; 8) nosaukumu, kuŗa esot viņam piespriedusi teoloģijas doktora grādu. Tā saucoties Berean Christian Seminary, Wichita, at Kansas State. Stipri jāšaubās, vai vispār Savienotajās Valstīs eksistē tāds akreditēts Berejas Kristīgais Seminārs (kā viņu latviski dēvē E. Grīslis Laikā).

Kad parādījās angloamerikāņu lasītāju aprindām publicētā grāmatiņa The Herrnhuterian Pietism in the Baltic, Laikā labvēlīgu recenziju 1975. gadā deva ev.-lut. mācītājs profesors Dr. Grīslis, kas darbojas Manitobas universitātē Kanādā. Viņš iepazīstināja latviešu publiku ar to faktu, ka M. grāmata ir „publikācijai pārstrādāta disertācija” un autora pūliņi esot vainagojušies „ar teoloģijas doktora (Th.D.) grāda saņemšanu „Berejas (Berea) Kristīgā Seminārā Vičitā Kanzas valstī”. Pats autors neko par pārstrādāšanu nesaka un grāmatiņu sauc tieši par disertāciju: „This dissertation.” (7, 147.)

E. Grīslis laikam nemaz nav pamanījis, ka M. viņu ievelk cīņā pret citiem latviešu mācītājiem. Iespiestajā atsauksmē Egils Grīslis pieskaŗas Mežezera sprediķu grāmatai God and Man (1956). Kā jau teologam tie Grīslim acimredzot pazīstami. Disertācijā M. atsaucas uz tiem kā uz savas dievbijības zinātnisku pierādījumu (137). Apskatoties par ko tad Grīslis priecājas un iekš kam īsti pastāv Mežezera dievbijība, redzam, ka tā izklausās pēc trimdas latviešu mācītāju profesionālās integritātes aizkaršanas amerikāņu un angļu kristīgo priekšā.

Jeruzalemes farizejiem un rakstu mācītājiem līdzīgi, latvietis M. sit sev pie krūtīm, sak. paldies Dievam, ka neesmu tāds kā tie muitnieki − kā tie daži senākie dīpīšu mācītāji, kuŗi tagad Amerikā kalpo baznīcas darbā saviem tautas brāļiem un „kuŗi nevis maršē zem Kristus karoga, bet darina paši savus karogus” (who instead of marching under the banner of Christ make banners of their own.) (God and Man, 75.) M. šinī pašā lappusē pastāsta nelatviešu lasītājiem tuvāk, kas tie some pastors, who were former displaced persons, tādi ir. Tie ir „vāji kristīgie”, „gļēvi kaŗavīri Kristus armijā”. Kāpēc gļēvi? Tāpēc ka tie cīnoties nevis par bībeli, bet gan par daudzām pasaulīgām mācībām (instead of fighting for the Bible, fight for many wordly teachings). M. precizē: „Viņu uzskats par viņu darbu ir pretējs Meistara apustuļu uzskatam, jo viņu Valstības celtne ir nacionālistiska, tāda, kas attiecas uz viņu dzimtenēm. Dieva Vārds viņu misijā kļūst vairāk vai mazāk par līdzekli viņu polītisko mērķu sasniegšanai.” (The Word of God in their mission becomes more or less a way to achieve political aims. Turpat.) Un tas Mežezeram nepatīk.

Par kādiem īsteni vīriem M. runā? Par pārvietotiem turkiem, tatāriem? Nē. Acīmredzot, par tiem pašiem latviešu ev.-luter. „pastoriem”, senākiem studiju biedriem − „Rīgas Universitātes” teoloģijas fakultātes absolventiem, tagadējiem trimdas draudžu ganiem.

Turpretī Adamovičs cildina pirmajos latviešu hernhūtiešos arī pasaulīgus, šķiriskus un nacionālus mērķus. Viņš saka: tur bijis arī „ iemiesots liels sabiedrisks un tautisks spēks”... „kas savā briedumā radīja latviešu tautu un Latvijas valsti” (Adamovičs, Vidzemes baznīca ... 576.) Bet tieši šo ideju nonicina M., savos angļu sprediķos piemezdams „pārvietoto personu” (displaced persons) garīdzniekiem, ka tie, nokļuvuši Amerikā, savu līdztautiešu baznīcās darbojoties tautiski.

Apceres sākumā salīdzinājām Filipa un M. radnieciska temata darbus. Nostādot Adamoviču un Mežezeru vienu otram blakus, savukārt lec acīs ievērojams proporcijas trūkums M. grāmatiņā. Adamoviča darba Vidzemes zemnieku... ievads, personālijas un vispārējā daļa − vispārējās vēstures un Latvijas vēstures ekskursi − ļoti īsi; bet speciālā Latvijas baznīcvēstures daļa aizņem kādus 95 procentus no teksta. Mežezers strādā otrādi − speciālā Vidzemes Brāļu draudzei veltītā daļa maza. Pārējais veltīts citiem ar galveno tematu nesaistītiem punktiem, pat tādām lietām, kā Pēterim Lielajam, Kārlim XII, Katrīnai I utt.), arī Maldonim, Rumbam. Angļu institūta „prezidentam” Šmitam, savam tēvam. Galvenais − M. plaši runā par sevi. *) par tiem laikiem, kad viņš vēl saucies par Štelmacheru un tā tālāk. „I... I... I...” (133-139).

E. Grīšļa atsauksme Laikā sākās daiļrunīgi ar vārdiem: „Ko plašā pasaule zina par latviešu tautas reliģisko dvēseli... angļu valodā?” Lielo robu beidzot esot „klusi un pazemīgi” aizpildījis mācītājs Th.D. Mežezers. Grīslis nobeidza: „Autors ir nesis lielu svētību luteriskai baznīcai ...”

Manā vērtējumā šī grāmatiņa ceļ neslavu anglo-amerikāņu publikas priekšā gan latviešu teologijas zinātnei, gan Latvijas universitātei un tās teoloģijas fakultātei, gan − netieši − to trimdas latviešu luterāņu garīdznieku saimei, ko šī universitāte bija Mežezera studijgados Rīgā izaudzinājusi.

Ko no visa tā būs mācīties? Pērciet šo grāmatiņu. Tā var labi noderēt ir latviešu, ir nelatviešu doktorandiem par paraugu, kā tiem nebūs rakstīt doktordisertācijas.

 

 

*) Izrādās − uz to. ka Mežezers dievina savu „es” ir norādījis jau priekš vairāk kā divdesmit gadiem mācītājs R. Āboliņš recenzijā par kādu citu Mežezera angļu tekstu (ev.-lut. mēnešrakstā Ceļa Biedrs, 1958, 5.nr.). Tur lasām, ka „es” kādā lappusē atkārtojies „12 reizes 16 teksta rindās”. Kā kritiķis Jānis Rudzītis ir teicis par Mežezera dzejoļiem: „Gluži apbrīnojams paškritikas trūkums.” (Rudzītis, Raksti, 303. lp.)