ATBILDE RECENZENTAM
Jaunās Gaitas redaktors mani aicināja komentēt Jāņa Labsvīra rakstu JG 128. numurā par manu 1978. gadā publicēto grāmatu Kārļa Ulmaņa dzīve. Grāmatas priekšvārdos izteicu cerību, ka par grāmatā minētajiem faktiem domstarpību nebūs, bet ka grāmatas lasītājiem par šiem faktiem varētu būt ari citāds viedoklis nekā autoram.
Ir pilnīgi saprotams, ka recenzentam, kas bija 1934. gada 15. maija režīma aktīvs atbalstitājs un sabiedrisko lietu ministrijas sabiedriskā un kultūras departamenta direktors (sk.: Es viņu pazīstu, 287. lpp.), ir cits viedoklis nekā autoram. Par recenzijā izteiktiem viedokļiem tādēl jebkuŗš komentārs būtu lieks.
Jānis Labsvīrs tomēr apšauba ari dažus manis minētos faktus, un par to daži vārdi būtu sakāmi. Pirmkārt, viņš apšauba bijušās Leipcigas, tagadējās Kārļa Marksa universitātes archīvāres profesores Drukeres izziņu, kas reproducēta grāmatas 43. lappusē un no kuŗas izriet, ka Kārlim Ulmanim nebija vidusskolas gatavības apliecības. Apšauba tādēļ, ka autors izziņu saņēmis no Austrumvācijas ierēdņa (sic!) par kādu bijušo buržuāzijas valdības prezidentu. Liekas, ka recenzents ir pārvērtējis šīs ierēdnes inteligenci un par zemu novērtējis autora inteligenci. Autors lūdza un saņēma izziņu par "Karl Ulmann, geboren 23.8.1877 in Russland". Ja arī doktore Drukere būtu zinājusi, ka Kārlis Ulmanis bija Latvijas valsts prezidents, tad grūti iedomāties, ka viņa būtu varējusi uzminēt, ka "Karl Ulmann ir tā pati persona. Tas arī bija autora iemesls, kādēļ viņš savā vēstulē lietoja tieši šo vārdu, tāpat tas, ka ari Kārlis Ulmanis šādu vārdu pats lietoja.
Recenzents apšauba faktu, ka Kārlim Ulmanim nav bijusi gatavības apliecība, un kā pamatojumu savām šaubām min, ka Ulmanis uzņemts Šveices politechnikumā un Nebraskā ieguvis B.Sc. gradu. Tas, ka Ulmanis uzņemts par studentu Nebraskas universitātē ar speciālu rekomendāciju, nevis ar gatavības apliecību, ir minēts grāmatas 64. lappusē, bet recenzents to ignorē. Šim jautājumam tomēr ir principiāla puse, kas ir daudz svarīgāka. Šai sakarā der atcerēties, ka Latvijas kultūras vēsturē ir līdzīgi gadījumi. Latvijas universitātē 1921. gadā uzņēma bez gatavības apliecības Arvedu Švābi, Jāni Grīnu, Arturu Bērziņu, Arturu Kroderu, Hermani Asari, Pāvilu Rozīti, Pēteri Abulu, Matīsu Siliņu, Jēkabu Stumbergu, Kārli Freinbergu un citus sabiedriskos darbiniekus. Studijas beidza gan tikai divi pirmie minētie (sk. Pēteŗa Ērmaņa un Artura Plauža redigētā autobiografiju krājuma Trimdas rakstnieki I 1947. g. izdevuma 211. un 222. lpp.). Autors domā, ka fakts, ka kāds beidzis atzītu universitāti bez vidējās izglītības, nav peļama parādība. Tas liecina par grada ieguvēja, šai gadijumā Kārļa Ulmaņa, apdāvinātību un neatlaidību. Peļama parādība gan ir, ja šādu faktu apzinīgi slēpj un no tā kaunās.
Recenzents tālāk saka, ka Klāra Kalniņa savā atmiņu grāmatā Liesmainie gadi neraksta, ka Kārlis Ulmanis nav beidzis reālskolu, un Kalniņa viņam to arī neesot stāstījusi. Tā nu ir elementāra logiska kļūda, ja pēc negātiva konstatējuma, ka kaut kā nav bijis, secina, ka kaut kas ir bijis: Klāra Kalniņa neraksta, ka Ulmanis nav beidzis reālskolu - secinājums: Kārlis Ulmanis ir beidzis reālskolu! Līdzīgs piemērs: nedz grāmatā Es viņu pazīstu, nedz Latvju enciklopēdijā nav teikts, ka K.U. nav precējies. Secinājums: viņš ir precējies, resp. biografiju publicēšanas laikā bija precējies! Tas, ka sociāldemokrati Ulmaņa nepabeigto izglītību nekāra pie lielā zvana, liecina vai nu par Ulmaņa labi glabāto noslēpumu, vai ari par to, ka viņiem bija līdzīgs uzskats kā autoram, kas cienī self-made man. Tādu pašu iemeslu dēļ sociāldemokrati taču nekāra pie lielā zvana arī savu partijas biedru Arvedu Švābi, kas ieguva tiesības studēt universitātē bez gatavības apliecības.
Kurioza ir recenzenta pamācība autoram, ka viņam vajadzējis darīt zināmu Alfrēdam Bērziņam faktu, ka Ulmanim nebija gatavības apliecības - tas bijis autora morālais pienākums. Kā recenzents šo faktu zina? Te atkal ir loģikas kļūda - Bērziņa 1973. gadā publicētajā grāmatā nav pieminēts Dunsdorfa 1972. gadā noskaidrotais fakts, tātad Dunsdorfs šo faktu nav darījis zināmu Bērziņam! Recenzenta nomierināšanai teikšu, ka šo lietu personiski pārrunājām ar Alfrēdu Bērziņu un abi vienojāmies, ka tā ir cildena liecība par Ulmaņa apdāvinātību. Mēs ar Bērziņu šai lietā labi sapratāmies, jo mūsu abu sākotnējā izglitība bija līdzīga tai ziņā, ka abi bijām beiguši pieaugušo vidusskolu. Kādēļ, Bērziņš savā grāmatā nerakstīja, ka Ulmanis nav beidzis vidusskolu, ir jāatstāj Bērziņa ziņā, jo autoram nevar pārmest par to, ko viņš neraksta. Arī savā grāmatā par Kārli Ulmani es daudz ko nerakstīju, ko biju noskaidrojis.
Otrs fakts (un tikai divus faktus starp recenzenta izteiktajiem viedokļiem varējā pamanīt), ko recenzents autora darbā kritizē, ir pavisam kurioza lieta. To nemaz nebūtu vērts pieminēt, bet tā spilgti parāda recenzenta neobjektīvitāti un recenzijas tendenciozo raksturu. Kollēgam Jānim Labsvīram ir iebildumi pret latiņu aforismu, ar ko autors noslēdza savu grāmatu - de mortuis nihil nisi bene, jo valodnieki gan rakstot tā: de mortuis nil nisi bonum. Ikviens, arī latīņu valodas nepratējs, var šos aforismus sameklēt jebkuŗā citātu vārdnicā. Latviešiem nav citātu vārdnicas, un to aizstāj tikai mazs pielikums "Daži svešvārdu izteicieni" Svešvārdu vārdnīcā (reproducēts izdevums 1958). Tur 485. lappusē recenzents var atrast to versiju, ko lietoja autors. Irōniskā kārtā Svešvārdu vārdnīcu ir sakārtojis Eduards Ozoliņš un rediģējis Jānis Endzelīns. Ja arī varētu būt šaubas par to, vai Eduards Ozoliņš bija valodnieks, tad par Jāni Endzelīnu tādu šaubu nav. [skat. H. Biezais, JG 130]
Nobeidzot šos komentārus, autoram jāizsaka gandarījums, ka recenzents nav viņu nolamājis līdzīgi citiem recenzentiem, kuŗiem tad arī autors neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt. Tas, ka recenzenta viedoklis nesaskanēja ar autora viedokli, ir pilnīgā kārtībā, jo mēs brīvajā pasaulē nedzīvojam "Gleichschaltung" atmosfairā. Par viedokļiem mums būs jāvienojas tā, ka par tiem nevarēsim vienoties.
