VAI TĀ BŪTU ATTAISNOJUMA MEKLĒŠANA

 

par paša līdzdalību Ulmaņa laika Sabiedrisko lietu ministrijas darbā, kas pamudinājusi Jāni Labsvīru laist klajā tik "baltiem diegiem šūtu" kritiku, kas ievietota Jaunās Gaitas 128. numurā par prof. E. Dunsdorfa grāmatu Kārļa Ulmaņa dzīve? Tāds jautājums rodas, lasot šo kritiku. Tanī Labsvīrs ir pasteidzies pārmest arī man, ka es Ulmaņa saimniecisko polītiku "vērtējot negātīvi", jo pēc viņa domām tā acīmredzot jāvērtē vienīgi tikai pozitīvi.

Pasekosim Labsvīra argumentācijai:

1. Labsvīrs raksta: "... liela daļa to, kas atceras Ulmaņa laikus, atceras tos kā saimnieciskā uzplaukuma laikus."

Jāņem vērā, ka smagā pasaules saimnieciskā depresija, kas plosījās 1930.-to gadu pašā sākumā, sasniedza zemāko līmeni 1932. gadā, pēc kam sākās saimnieciskās konjunktūras augšupeja, kas bija vērojama Latvijā jau pirms Ulmaņa apvērsuma. Latvijā šo augšupeju tātad Ulmaņa saimnieciskā polītika nebija ierosinājusi, bet tā to drīzāk bremzēja. Latvijas rūpniecībā pieauga tādu uzņēmumu skaits, kas bija vāji vai nebija nemaz mechanizēti un tāpēc prasīja lielu darba spēka patēriņu. Par to ar lielu sašutumu runāja Ulmanis četru kameru sanāksmē 1938. g. 2. novembrī. Viens no viņa minētiem piemēriem bija: "Ķieģeļu cepļos pavisam maz mašīnu, kamēr citās zemēs mašīnas ir ikdienišķa parādība. Tai vietā simtiem no laukiem paņemtu strādnieku." Otrs piemērs: "Tā nav racionālizācija, ja no kādas vecas noplēstas fabrikas paņem mašīnas." Tā to darīja Ulmaņa laikā dibinātās valsts akciju sabiedrības, jo Latvijā bija liels kapitāla trūkums kā sekas no tā laika ekonomiskās polītikas. Savā Latvijas saimniecības vēsturē es ar statistiskiem skaitļiem esmu parādījis, ka Latvijas rūpniecības netoprodukcija caurmērā uz vienu rūpniecībā nodarbināto personu Ulmaņa varas laikā ir slīdējusi uz leju un nevis augusi (757. lp.). Tāpat tas bija arī ar Latvijas tautas ienākumu caurmērā uz vienu iedzīvotāju (834. lp.). Par Latvijas tautas zemo ienākumu caurmērā uz vienu iedzīvotāju sūdzējās arī pats Ulmanis savā 1937. g. 4. februāra runā:

"Ja mēs zinām un arī šodien dzirdējām, ka mūsu tautas ienākumi apaļos skaitļos ir 400-500 latu gadā, tad man jāsaka, ka tas ir ļoti maz, tā kā laime priekš mums ir, ka ir pāris valstis, kas vēl aiz mums stāv. Citādi varētu notikt mums tā, kā ar linu un kartupeļu ražām, ka nevar sameklēt nevienu valsti, ko varētu parakstīt šai sarakstā aiz mums."

Diemžēl, Labsvīrs vairāk paļaujas uz dažu personu atmiņām, ignorējot statistiku, ko tautsaimnieki ņem par pamatu saviem atzinumiem.

Ja, neraugoties uz teikto, tomēr vēl ir dažs labs atmiņu rakstītājs, kam šķiet, ka Ulmaņa diktātūras gadi Latvijā ir bijuši liela saimnieciska uzplaukuma laiks, tad tam var būt vienkārši psīcholoģisks izskaidrojums. No šāda veida parādībām jau manos skolnieka gados Jēkabpils tirdzniecības skolā brīdināja viens skolotājs. Viņš bija novietojis uz galda trīs traukus ar ūdeni: aukstu, remdenu un karstu. Skolēni pēc kārtas iemērca vispirms vienu roku karstā un otru roku aukstā ūdenī. Pēc tam abas rokas iemērca remdenajā ūdenī un tad viena roka "ziņoja", ka ūdens ir auksts, bet otra, ka tas ir karsts. Kurai rokai lai nu tic?

Tāpēc nav jābrīnās, ka arī daudziem latviešiem, kas pēc Ulmaņa laika piedzīvoja padomju un Vācijas okupācijas baigos gadus, šķita, ka Ulmaņa laiks bijis uzplaukuma laiks, salīdzinot ar tam sekojošo saimniecības posmu. Tas ir sevišķi sakāms par tiem, kas Ulmaņa laikā bija kādā augstā amatā.

2. Labsvīrs apgalvo, ka mana nostāja esot "pret valsts iejaukšanos saimnieciskā dzīvē". Pirmkārt, ja Labsvīrs būtu lasījis manu Latvijas saimniecības vēsturi, tad viņš būtu pamanījis, ka tur ir īpaša nodaļa, veltīta privāto uzņēmumu karteļu un sindikātu kaitīgai darbībai, konstatējot pie tam, ka Latvijā trūka likumu, kas aizliegtu vai vismaz ierobežotu šo organizāciju darbību. Viņš būtu arī ieraudzījis, ka es uzskatīju par lielu trūkumu, ka Latvijas Banka nebija veidota kā centrāla banka ar vēl plašākām funkcijām, nekā tai bija atļautas. Ja Labsvīram būtu taisnība, tad šāda nostāja manā grāmatā nebūtu atrodama. Neesmu arī nekur izteicies pret tādu valsts monopolu pastāvēšanu, kāds bija spirta monopols, pasts, telefons, telegrafs, radiofons u.c., kaut gan man tas būtu bijis jādara, ja es būtu nostājies pret valsts iejaukšanos saimnieciskā dzīvē. Patiesība ir tāda, ka esmu centies vērtēt katru valsts iejaukšanos saimnieciskā dzīvē pēc tā, vai tā sekmē un veicina saimnieciskās dzīves attīstību, jeb vai tā kavē tās attīstību un pat varbūt to ārda.

Labsvīrs, acīmredzot, nav lasījis manu grāmatu, lai tādā ceļā saglabātu savu "objektīvo" spriedumu par manu darbu, nenonākot manā ietekmē.

Otrkārt, jāņem vērā, ka Ulmaņa diktātūras laikā Latvijā nenotika vienkārša "valsts iejaukšanās saimnieciskā dzīvē", bet gan pilnīga saimnieciskās dzīves diriģēšana. Nedrīkst aizmirst sekojošos vārdus, ko Ulmanis teica savā 1937. gada 4. februāŗa runā:

"Ko, kā un kas ražos, to nosaka polītika, jo tā ir izkaŗojusi savu rīcības brīvību. Tiem ļaudīm, kam pieder polītikas vadība vienā valstī, lai neviens neiedrošinās pa kājām pīties, kad viņi diktē saimniecībai to, kas tai jādara."

Ja valsts vara nosaka, ko, kā un kas ražos, tad ir skaidrs, ka par privāto uzņēmību tās būtiskā nozīmē tur vairs nevar runāt, kaut arī, tīri formāli ņemot, pastāv arī privātas firmas. Tāpēc Labsvīra apgalvojumam, ka "Ulmanis nenoliedza privātās uzņēmības nozīmi un cerēja, ka nākotnē šinīs valsts dibinātās akciju sabiedrībās akciju vairākums pāries privātās rokās", nav nekāda pamata. No Ulmaņa laika dibinātām akciju sabiedrībām neviena netika nodota "privātās rokās". Gluži otrādi. Ulmaņa valdība pielika lielas pūles, lai valsts īpašumā iegūtu arī tādus privātus uzņēmumus, kas piederēja latviešiem un darbojās sekmīgi. Kā piemērs noder valdības neatlaidīgie gājieni, lai iegūtu valsts īpašumā pat lielo uzņēmumu "Rīgas Audums", kas piederēja latviešiem - Hirša ģimenei. Un tas nav vienīgais šāda veida gadījums. No tā izriet, ka nav pamata arī Labsvīra apgalvojumam, ka "jauno akciju sabiedrību mērķis bija tas, lai arī tirdzniecība un rūpniecība nonāktu latviešu rokās". Tas, izrādās, ir bijis tikai īstā mērķa aizsegs.

3. Labsvīrs raksta: "Līdzīgi Aizsilniekam Dunsdorfs nopeļ monumentālo būvniecību K.U. laikā."

Manā vēstures grāmatā nekādu nopēlumu nav, bet ir tikai monumentālās būvniecības vērtējums no ekonomiskā viedokļa. Tur lasāms: "Nevar noliegt, ka monumentālās būvniecības objekti izskatījās lepni. Bet, pieejot no tautsaimniecības viedokļa, nevar neatzīmēt, ka šie lielie kapitāla ieguldījumi bija 'miruši' - saimniecisko labumu ražošanā tie piedalījās maz." (773. lp.) Un šis atzinums balstās uz grāmatā ievietotiem faktiem.

4. Labsvīrs raksta: "Jācer, ka kāds no mūsu jauniem tautsaimniekiem objektīvi apskatīs Latvijas saimnieciskos sasniegumus un event. kļūdas K.U. laikā. Protams, tas nedrīkst būt iespaidots no mūsu vecākās un vidējās paaudzes tautsaimniekiem, kuri ne vien polītiski noskaņoti pret K.U., bet kuŗi uzskata par aplamu valsts iejaukšanos saimnieciskā dzīvē," Trūkst tikai ierosinājuma sadedzināt šo vecākās un vidējās paaudzes tautsaimnieku grāmatas.

No savas puses ieteiktu šiem jaunajiem tautsaimniekiem vadīties vienīgi no faktiem un ar tiem pārbaudīt arī tos kritiķus, kas ieteic izvairīties no vecās un vidējās paaudzes tautsaimnieku darbiem.

 

Arnolds Aizsilnieks

 

[Skat. Labsvīra repliku JG 131]