Cienījamais profesors
Jaunās Gaitas
130. numurā ar izcilu dedzību metas palīgā savam kollēgam E.
Dunsdorfam. nodēvējot manu kritiku par E.D. grāmatu Kārļa Ulmaņa
dzīve par ar "baltiem diegiem šūtu". Tomēr šķiet, ka viņš ne tik
daudz ieinteresēts par E.D. grāmatu kā par savu darbu Latvijas
saimniecības vēsture. Ja nemaldos, viņš jau agrāk žēlojies. ka to
maz lasa un arī man pārmet: "ja Labsvīrs būtu lasījis manu darbu,
tad...". Varu profesora interesi apmierināt, jo esmu viņa darbu (un
citus) lasījis. Tieši tamdēļ, kad dabūju zināt par profesora rakstu
Jaunajā Gaitā, to vēl nelasot, jau puslīdz zināju, ko viņš man
pārmetīs. Un tagad, to lasot, redzu, ka maz esmu maldījies. Gribu
autoram pat pateikt, ka pēc Latvijas saimniecības vēstures iznākšanas
mani Jaunās Gaitas recenzijas nodaļas redaktors aicināja
izteikties par grāmatu. Es atteicos, jo negribēju toreiz polemizēt ar
cienījamo profesoru. Vairāk nekā pārsteigts, atradu šī izcilā K.U.
laika darbinieka grāmatu kā tādu, kuŗu rakstījis autors ar savu
spilgti izteiktu subjektīvu viedokli. Nav noliedzama grāmatas
vērtība, bet autora subjektīvā pieeja ir tik redzama, ka tas grāmatas
vērtību mazina.
Pasekosim Aizsilnieka
argumentācijai:
1. Aizsilnieks oponē tam.
ka es rakstījis, ka "liela daļa to, kas atceras Ulmaņa laikus, atceras
tos kā saimnieciska uzplaukuma laikus". Viņš tad nu ar "statistiskiem
skaitļiem" savā grāmatā pierādījis, ka caurmēra produkcija rūpniecībā
un caurmēra tautas ienākums K.U. laikā slīdējis uz leju. Aizsilnieks
tik ļoti aizrāvies ar statistisko datu "caurmēriem", ka te man nāk
prātā tas, ko kādā ļoti šaurā sabiedrībā ironiski par caurmēra
skaitļiem teicis bij. prezidenta H. Trūmena saimnieciskais padomnieks
L.H. Keizerlings: "Es nupat lasīju kādā nopietnā žurnālā, ka 6 pēdu
gaŗš cilvēks noslīcis upē, kuŗas caurmēra dziļums bijis 2 pēdas." Viņš
brīdināja tautsaimniekus no pārspīlētiem secinājumiem lietojot
caurmēra skaitļus. Pie tam viņš uzsvēra, ka vienmēr jāievēro
nepilnības aprēķinot caurmērus. Tas jo sevišķi jāievēro apsverot tos
skaitļus, par kuŗiem runā Aizsilnieks.
Illustrēsim Aizsilnieka
nopamatojumu savam viedoklim. Viņš savā grāmatā raksta (757.lp.). ka
Latvijas rūpniecības netoprodukcija pieaugusi no 196,3 milj. latu
1934.g. uz 294,1 milj. latu 1938.g. Tad viņš netoprodukcijas vērtību
pārrēķina latos ar 1934.g. pirktspējām. Tomēr vēl pieaugums - no
196.3 milj.
latu
uz 216.1 milj. latiem 1938.g. Tam nu Aizsilnieks nepievērš vērību,
viņš izrēķina, ka netoprodukcijas vērtība caurmērā uz vienu rūpniecībā
nodarbinātu personu tomēr slīdējusi uz leju. Kā redzams, lietoti divi
caurmēri, jo cenu indeks arī ir caurmēra un bieži vien nepilnīgs.
Līdzīga pieeja ir arī, rakstot par tautas ienākumu.
Tie, kas atceras K.U.
laikus kā uzplaukuma laiku, parasti domā par dzīves standartu.
Aizsilniekam taču būtu jāzina, ka ne caurmēra produktīvitāte, ne
caurmēra tautas ienākums nenosaka dzīves standartu. Es minēju arī Uldi
Ģērmani. Pat viņš, būdams vēsturnieks, to atzīst, rakstot: "Taču darba
ļaužu labklājību nekad un nekur šai bēdu ielejā nav noteikušas viņu
saražotās vērtības, bet gan vienīgi viņu patēriņa spējas" (Brīvība,
8/311). 1930.-tos gadus Staļins uzskatīja Padomju Savienībā par
uzplaukuma laikiem, uzsveŗot produktīvitātes un tautas ienākuma
pieaugumu, kaut arī tauta cieta badu. Savā recenzijā minēju, ka
Ģērmanis, Klīve un Porietis K.U. laikus uzskatīja par saimnieciska
uzplaukuma laikiem. Viņi pieder pie dažādiem polītiskiem novirzieniem
un ar vārdu uzplaukums nesaprata to, ko, acīmredzot, domā Aizsilnieks,
bet gan to, ko domā "caurmēra" pilsonis.
2. Aizsilnieks noliedz.
ka viņa nostāja esot pret valsts iejaukšanos saimnieciskā dzīvē. Tas
nu ir pārsteigums tiem, kas sekojuši viņa publikācijām. Viņš uzsveŗ,
ka neesot izteicies pret spirta monopolu, telefonu, telegrafu un
radiofonu (286.-290.lp.), bet citur aizrāda. ka valsts saimnieciskās
dzīves veidošana un rēgulēšana apspiež privātās uzņēmības attīstību,
jo valsts uzņēmumi necieš privāto uzņēmumu konkurenci (Roberts Hiršs,
Rīgas audums, 11.lp.). Un viņš taču sevi uzskata par privātās
uzņēmības aizstāvi, jo "jaundibinātās valstīs visvairāk trūkst...
privātas uzņēmības" (Rīgas audums, 10.lp.).
Raksta autors apstrīd
manu apgalvojumu, ka nākotnē valsts dibinātās akciju sabiedrībās
akciju vairums pāries privātās rokās - tam neesot nekāda pamata.
Paklausīsimies, ko teica K.U. 1937. g. 31. martā jaundibināto a/s-bu
sapulcē: "...Pie pirmās izdevības valdība atdos šos uzņēmumus akciju
veidā publikai atpakaļ. Neviena valdība nav priekš tam, lai tā spēlētu
fabrikantu, kuģotāju, importieri un eksportieri. Tas nav valdības
uzdevums... gala mērķis ir tomēr privāta iniciatīva, privāta
saimniekošana un privāta atbildība" (J. Bokalders, prof. "Kārļa
Ulmaņa tautsaimnieciskie uzskati", rakstu krājumā Tautai un valstij,
2. iesp., Raven Printing. Inc., 1977. g. 82. lp. Šīs grāmatas pirmais
iespiedums iznāca Rīgā 1940.g.). Profesors J. Bokalders turpat raksta.
"ka taisni pēc 1934.g. 15.maija, līdz ar vispārēju saimniecisku
uzplaukumu, sākās pēckaŗa gados vēl nepieredzēta Latvijas
industriālizācija" (84.lp.). Kam lai mūsu jaunie tautsaimnieki tic?
Aizsilniekam vai K.U. un mūsu izcilam profesoram. statistiķim.
tautsaimniekam un Ekonomista redaktoram (1927-44) J. Bokalderam? Es
domāju. ka objektīvs vērotājs izvēlēsies pēdējos divus.
Vēl par a/s-bām - no
personīgas pieredzes zinu, ka vēl organizēšanas stadijā esošai a/s,
"Filma" turīgas personas (vairāki ārsti) pieprasīja vēl neiespiestas
akcijas un a/s. vadība bija nodomājusi šo pieprasījumu apmierināt,
kam pievienojās arī prezidents. To pārtrauca Latvijas okupācija.
3. Par tiem "mirušiem"
ieguldījumiem monumentālā būvniecībā man gribētos Aizsilniekam
atgādināt to, ko esmu rakstījis citur (Laiks 2697. num.).
Valdībai bez ražošanas produktīvitātes celšanas ir arī citi uzdevumi,
vai nu nacionālpolītiskā laukā vai sociālas taisnības nodibināšanā.
Polītiskai vadībai jāizšķiŗas, kuŗa no vairākām prioritātēm liekama
pirmā vietā. Cik nevērtīgi mums tagad liekas visi tie investējumi, kas
toreiz piedalījās materiālo vērtību ražošanā, tik svarīgi ir tie ar
nacionālpolītisko nozīmi. Brāļu kapi. Brīvības piemineklis un
monumentālās būves katru dienu atgādina ne vien latviešiem, bet arī
Latvijas okupantiem, ka Latvija kādreiz bija brīva, neatkarīga valsts.
Taisnība ir arī tam, ko
bij. finanču ministrs teica Tirdzniecības un rūpniecības kameras
pilnsapulcē 1939. g. 28. martā: "Mūsu Prezidents un valdība pieliek
vislielākās pūles, lai zemē valdītu sociāla taisnība. Šīs taisnības
vārdā tad arī mēs esam neatlaidīgi pūlējušies tautas ienākumu
izlīdzināt..." (Latvijas saimniecības vēsture, 835.lp.)
Aizsilnieks šādu polītiku nopeļ. Manuprāt, ja nevalda sociāla
taisnība, tas tieši jaunās valstīs sagatavo zemi komūnismam.
4. Aizsilnieks
neapmierināts par manu aicinājumu jauniem tautsaimniekiem objektīvi
apskatīt Latvijas saimnieciskos sasniegumus un event. kļūdas K.U.
laikā. Trūkstot tik ierosinājuma sadedzināt (!) vecākās un vidējās
paaudzes tautsaimnieku grāmatas. Domāju, tādam secinājumam kommentāri
lieki. Līdzīgi secinājumi, jādomā, pamudināja R. Hiršu savā grāmatā
Rīgas audums distancēties no Aizsilnieka, rakstot: "Par atmiņu
saturu tomēr atbildību nesu es pats, atskaitot A. Aizsilnieka
pievienotos "Dažus vārdus lasītājiem". kuŗos viņš izteicis savas
personīgās domas un tāpēc arī par tām atbild" (14.-15.lp.). Ir reti
gadījumi, kur kāds autors vēlāk norobežojas no tā, kuŗu aicinājis ne
vien rediģēt savas atminas, bet arī rakstīt grāmatas ievadvārdus.
Viņš ieteic jauniem
tautsaimniekiem vadīties vienīgi no faktiem un pārbaudīt arī kritiķus.
To no sirds apsveicu, bet jāvadās vienīgi no faktiem, ne no subjektīvā
viedokļa. Viens no maniem bij. statistikas profesoriem kādreiz teica:
"Skaitļi gan nemelo. bet dažkārt apzinīgi vai neapzinīgi melo tie,
kas skaitļus sastāda vai lieto". Tas var nejauši notikt tad, kad meklē
attiecīgus skaitļus, lai pamatotu vai attaisnotu savu viedokli. Nekur
un nekad neesmu ne teicis, ne rakstījis "izvairīties no vecās un
vidējās paaudzes tautsaimnieku darbiem", bet gan neiespaidoties no
tiem.
Es savos rakstos esmu
izvairījies no tā, ko sauc par ad hominem pieeju. Bet abi
profesori ir citādos uzskatos. Tamdēļ. nobeidzot, atļaušos arī es
pāris vārdus teikt ko personīgu.
Abi profesori uzsveŗ manu
agrāko darbu un "augsto amatu" K.U. laikā. Arī abi viņi bija K.U.
laikā augstos amatos. Vēl 1938.g. E. Dunsdorfs rakstīja par Kārli
Ulmani: "Tagad valstij ir vadītājs, kas ne vien saprot valsts
intereses, bet ari prot izraudzīt visefektīvākos līdzekļus šo interešu
reālizēšanai" (Latvijas pilsētas 20 gados, 160. lp.). Un savā
grāmatā par K.U. viņš pielīdzina K.U. bolševikiem. Kā tad nu ir ar to
"viedokli" toreiz un tagad. Un Aizsilnieks K.U. laikā bija ne tikai
L.U. vec. docents. bet ieņēma arī augstus amatus izglītības un
saimnieciskās organizācijās (skat. Es viņu pazīstu,
23-24.lp.). Tas taču nozīmēja. ka K.U. viņam bija dāvājis sevišķu
uzticību un viņa viedoklis toreiz, jādomā, neatšķīrās no E. Dunsdorfa
"viedokļa" 1938. g. Tamdēļ tiem kritiķiem, par kuŗiem raksta
Aizsilnieks nav lielas ticības tam, ko raksta autori, kuŗu "viedokļi"
tik strauji un krasi mainās.
Nobeidzot, man žēl, ka
mūsu polemikā ir lasāmi asi vārdi, bet "cīnoties", kaut arī ar spalvu,
cilvēki dažkārt kļūst emocionāli. Es tomēr ticu, ka mēs esam
rakstījuši pārliecībā, ka aizstāvam taisnību, kā to katrs izprotam.
Jānis Labsvīrs
[Skat. Arnolda
Aizsilnieka repliku JG 133]
