Jaunā Gaita nr. 131, 1980. g. 5. numurs
Česlavs Milošs (Czezław Miłosz)
|
|
|
LOGS |
Rītausmā es palūkojos pa logu
Un kad es atkal ausmā paskatījos ārā,
Daudz gadu laikam pagāja, bet es neatminos neko
|
|
PĀRSTEIGUMS |
Kas par rītausmu logos! Lielgabalu salūti. Mozus grozs peld lejup pa zaļo Nīlu. Gaisā nekustīgi mēs lidināmies pār puķēm: neļķes un tulpes virs zemiem, gaŗiem galdiem. Var pat dzirdēt mednieku taures izkliedzam hallali. Zemes substancēm ne skaita, ne gala. Zāles smarža, egļu nokrāsa, balta sarma, dzērvju dejas. Un viss vienā reizē. Un viss laikam mūžīgi. Neredzēts, nedzirdēts, tomēr ir. Mēles neapdziedāts. tomēr pastāvēs. Aveņu saldējums. Mēs iekūstam debesīs. |
|
PIERĀDĪJUMS |
Un tomēr tu piedzīvoji elles liesmas. Tu vari pat pateikt, kādas tās ir: īstas, ar asiem kāķiem galos, lai spētu miesu plēst gabalu pa gabalam, līdz kaulam. Tu gāji pa ielu un tas notika: pletņu sitieni, asiņošana. Tu atceries, tādēļ tev šaubu nav: elle patiesi pastāv. |
|
DĀVANA |
Tik laimīga diena. Migla agri pacēlās, es strādāju pa dārzu. Kolibriji apmetās biškrēsliņos, Neko vīrs zemes nevēlējos sev iegūt. Neviena paša, ko būtu vērts apskaust. Viss ļaunais, ko izcietu, aizmirsās. Doma, ka biju reiz tas pats cilvēks, neapkaunoja. Savā ķermenī nejutu sāpes. Izslējies. redzēju zilo jūŗu un buras. |
|
|
VIŅA |
Citi viņai lidoja gaŗām, kā bites puķei bez smaržas, it kā tā nebūtu, it kā no kataloga tā būtu izsvītrota.
Mani viņa pienagloja, ne pie krusta, bet stāvajiem krastiem pie sārta. Neskarta palika sirds.
Bailēs no uguns, no verdzības auklām, rāpos augstāk uz ķiršu dārzu. Bet tad, slīdot gar kaklu, kritu uz trotuāra atvēros, pārplīsu
kā ūdensmelone sēklām piebārstot pasauli.
|
DVĒSEĻU APMIERINĀŠANA
|
Tikai tās dvēseles jāapmierina, kas izsalkušas, kas tup uz jumtu dzegām kā akli gorgoļi Dievmātes katedrālē.
Dvēseļu putenī pazudušie ēst neprasa tie dzīvo no mīlestības.
|
MĪĻIE |
Pārcirtu dusmu savilkto mezglu. Izlaidu dūjas, lai lidinās. Vēl tikai druskas jāsaslauka, tad varēs saukt pie galda visus. arī tos mīļos un neaizstājamos.
|
Astrīde Ivaska
|
|
VASARAS PAŠĀ APAKŠĀ
|
Vasaras pašā apakšā ir rudens Un rudens pašā apakšā velaines. Mārtiņrožu un miglas vijīgās villainēs ietīta saujiņa atmiņu: vieglās un smagās, plūksnas un svins. Vidzemes miglas, tu teici, nekur nav tik mīkstu miglu kā Vidzemē, tā tu teici, un es ticēju, domādama par pūkainajām villainēm pūralādes pašā apakšā. Jāpieloka. Pēc mīkstajām miglām nāk salna, melno miķelnīcas. Vārdi vēl lokani tavās rokās, un tu veido savu tēlu. Sīkstā dzīve vēl mīksta, taviem pirkstiem veidojot sievietes tēlu, šim vienam laikam sievietes seju kā pušu pārlauztu augli, šīs dzīves pūralādes pašā apakšā Vidzemes mīkstajās miglās tītu sievietes tēlu. Rudens pašā apakšā staigājam mēs veļu villainēs.
|
Rita Gāle
|
|
KONCERTS DOMA BAZNĪCĀ
|
Svīta tik šodienīga, bet man izaug saknes un zari un zaros bites, un tad nozvana bišu pulkstenis vienpadsmit (divpadsmit? trīspadsmit?), paceļas dziesma viena vienīga, sendzirdēta, paceļas dziesma un laižas lidu it kā puķēm, it kā bitēm un dievlūdzējiem pa vidu.
|
LŪGUMS |
Neļauj mūs izgriezt no tavas dzīvās miesas, mani, manus brāļus un māsas; mūs, kas apsedzam tavas dzīslas un kaulus, mūs, kas sargājam tavas acis, lai tās neaizvelk aklums, lai tu pati redzīga vadi un valdi mūs.
|
Jānis Gorsvāns
|
|
Var iegrimt, Var ienirt, Var iemirt. Var iedzimt, Var atdzimt Senās latviešu ciltīs. Tikai ir jāgrib, Tikai ir jāzina visiem mums ir Brālēns un māsīca Nameja, Viestura, Citās latviešu ciltīs.
Iegrimsim tajās, Atdzimsim tajās!
Aizejot varam tikai vilties Paliksim savās ciltīs!
|
|
TĀDA DĪVAINA NAKTS
|
Tāda dīvaina nakts Tālu ūdeņu gulga, Jeb vai tā būtu Tava un mana Asiņu balss?
Tāda dīvaina nakts Vālodze tumsā kliedz. Jeb vai tā būtu Tava un mana Asiņu balss ?
Tāda dīvaina nakts Tāla dziesma, kas sāp. Tāla dziesma, kas ir Mūsu asiņu balss.
|
VĀRTI |
Vārdi ir vārti Domu plūdiem. Soļiem un pēdām, Oglēm un liesmām. Priekiem un niekiem. Priekiem un bēdām. Pulkstenis desmitos Vakara pusē Dziedātām dziesmām. Dažreiz paliekot, Dažreiz pagaistot, Dažreiz it kā bez pēdām.
|
* |
Retajos brīžos, kad nesāp zobi un mugura drusku vien stīva, liecies pret sauli, krādams siltumu vecuma dienām.
Retajās dienās, kad vakari tālu un naktis ir it kā starp citu, neguli miegu, jo vēlāk to varēsi darīt mūžīgi mūžos āmen .
|
|
|
SEPTEMBRA DZIESMA (Veltīta maestro Rīgā, 1980. gada septembrī)
|
Kādēļ septembrī man šogad jūlijs prātā, Eukaliptu ziediem cauri liepas tvan? Melburnā pa ielām tagad kājas soļo, Bet man soļi, dzirdu, Rīgas bruģī skan.
Īsa septembrim būs šogad dziesma mana, Vārdos vienkāršos šos pantus gribu vīt Tā kā liepu ziedos bišu sanešanu, Kuŗu dzird, bet nevar atstāstīt.
|
Juris Kronbergs
|
|
Es eju pa ielu Stokholmā Es eju pa ielu Rīgā
Es eju pa ielu kas nav mana
No mutēm plūst valodas neviena nav mana neviena nav tava
Spīd zvaigzne mirdz karaļa tronis Nekas nav mans
Visu mūžu pa to pašu ielu Nekas
Nekas. Pierodu pie tā Nekā. Tas mans
|
|
PRELŪDIJAS AUGUSTĀ | |
1 |
Tagad vasara tikai durvis bez roktura Ilgi tajās noraugos |
2 |
Rudens nāk: sarūsējis automobilis pār zaļo pļavu Bet šofeŗa acenes jau aizsalušas |
3 |
Saules leņķis pret zemi arvien mazāks Bet bērna pirmā ābecē snauž rītdienas ortogrāfija |
4 |
Mēs esam piesieti savam liktenim kā vasara pie rudens kā ūdens pie slāpes |
5 |
Rudens iecērtas vasarā kā skepse entuziasmā kā ikdiena mīlestībā kā pasaule bērna acīs |
6 |
Es augu un sarūku nožēloju visu nenožēloju neko Bet cerību lapas, atrautas no koka atkal par zemi taps |
7 |
Vasaras katedrāles pret debesīm slienas neredzamas kā dziesma tieši pirms tā atstāj lūpas |
MALACIS |
visu pienu izlacis jaunu aku izracis pats pie zemes pieplacis
no acīm aug pienenes no vaigiem zaļa zāle mati ar ozola saknēm sapinušies
tikai zobi vēl klab kā pakavi vecam zirgam kaut kur steidzoties
ar vienu roku viņš rok savu kapu ar otru krāso šūpuli un vēro kā viņa tēvs pārvēršas zīdainī tad vecā vīrā slimnīcas gultā tad pelnos un atkal zīdainī un vecā vīrā un kamēr viņš rok un krāso viņam arī jāpaspēj mīlēt cilvēci pelnīt naudu ģimenei un radīt mākslu mūžībai un ikdienai
|
ES |
Nepaspēju kļūt, man bailes būt, tagadne aizgājusi, pēdas dur acīs
|
* |
Ceļā starp tiem es kuŗus pašlaik izpārdod tirgū: pielieto atsijāšanas metodi saka enerģiska balss
|
* |
Kājas sirds augstumā, sirds dzīvojamās istabas galda augstumā jēgu slaktiņš turpinās
|
* |
Kāds mani paņem pie rokas un aizved pie loga. Es raugos celtnē, kuŗai vārds Sadzīve balts betona plankums rāda, ka šeit kādreiz bijušas durvis
|
DZIESMA PAR KĀJU UN ROKU
|
Reiz dzīvoja kāja, kas nebija kāja Tā satika roku, kas nebija roka
Un teica: tu sitīsi un es speršu, tā iekaŗosim pasauli kopā
Bet roka, kas nebija roka nemācēja sist Un kāja, kas nebija kāja nemācēja spert
Tad tās viena otru iesūdzēja tiesā kur prezidēja saule, mēness un zvaigznes
Trīs reizes tās sūdzēja savas bēdas, trīs reizes tās uzklausīja Un tiesas lēmums bija šāds:
kājai, kas nebija kāja trīs mūžības apstaigāt savu ēnu,
rokai, kas nebija roka nocelt sevi no debesu velves
|
ZOLES |
Kas ir cilvēks bez zolēm? Asiņainām pēdām viņš sāp tikai sev
Zolēs ir mūsu nākotne
|
BUTE |
Bute ciet bet bute zina Bute zina butei krampis Butei krampis jo tā zina
Bute klusē bute ciet Jā jā jā Bute zina tādēļ krampis Ne jau neziņā tā klusē
|
Baņuta Rubesa JUŖA KRONBERGA DESMITGADĒ TALANTS IR PIENĀKUMS
|
Francis Svilāns
|
|
TAUTAS ASAKA
|
Viss ir zutis Tik palicis asaru ezers , Pilns ar raudām
Nāve un zivība Sic transit gloria barramundi!
|
|
|
SPIRITUALIS NATURA
|
Pārsaule. Saule. Un pasaulei kut. Kuplā lapā mīkstu miesu staipa tārps. Tam kut, tam ūsas kust un visuma ēteris viļņo. Viļņotās kustības tālredzībā evolūcija iztuntuļojas:
re! lūcija! tam tārpam gaismas aureols uzkutināts. Un kūna: jau kuplā lapā kāpurs tup vaŗa acīm uz nākotni glūn astrāliem staru taustekļiem satuntuļojies
līdz Serafima vaŗa taurēm atmodināts kosmiskajā sirdsapziņā izkūņojas tauriņš joniem un neoniem varavīksnaini spārnots elektroniskiem untumiem apdāvināts ar patapināto tauri puķei augšāmcelšanos pūš
kā kutināts. |
|
|
PASAULEI APKĀRT 354 VĀRDOS
|
Otava Losa
Es aizlidoju un nesu savu pasauli līdz
es to pārceļu uz Losas svelmi un Žabāram līdzi iedrāžu samaņas grozā
Divi punkti tos reģistrējiet:
te es esmu un es esmu es Pārējais viss ir izlikšanās... ... šo izrādi vākšu citur rīt
Kjoto Tokio šinkamsenā (lodes vilcienā)
Kā svelpjoša lode izurbjos šīs tautas miesai un audiem cauri tīrs ne zīmes neatstādams uz savas svinādas mērķa raksturu nepierakstīdams
Es mazliet mainu virzienu es atceros pieskārienu un savā kritienā ja varētu atskatīties
es ceru: varbūt tie bija draudzības sviedri varbūt tās bija mīlestības asinis
|
* * * |
Gulbis eļļainā dīķī šķeļ fabrikas dūmeņus: Japānas griba
Par latviešu namiem pie Asakusas svētnīcas
Un kādi svētceļnieki nāks šos pieminekļus baudīt? Kad mēs būsim pelni un trūdi kādi ļaudis šeit dedzinās piemiņas rakstus lieks galvas dūmos un atcerēsies?
Un mācīs saviem bērniem nozīmi iekš nozīmes godu iekš godiem palikšanu aiz aiziešanas?
Nara Kjoto
Monotoni klab vagonu riteņi...
Un es esmu jaunu laiku aizjūŗas Aleksandrs Grīns savā dvēseļu puteņa braucienā
Uz Hakones ezera
Mēness par sauli rāmi ziņo un tā no manis atlec tikai nezināmais
Tokio stacijā par Rīgu
Man tās dzelzceļsliedes sirdij cauri iznaglo lai es zinu kurpu nāku kurpu jāiet
Gājiens uz templi Narā
Tad vecgada vakarā pie sveču gaismas saviem senčiem rakstus triepām ar zoss spalvām uz rīsa papīriem
Un gājām gājām garu gatvi viens otra gaismā viens otra rakstos sildīties
Nolikt savu sveici gājiena galā teikt savu paldies tam kas ļauj pieminēt
AF 269
Šis TokijasMaskavasParīzes reiss virs Rīgas maina virzienu......
Es esmu tik tuvu manai dzimtai pilsētai Bet likteņa spārnos tik tālu
Es gribu mākoņiem cauri nokāpt un iesakņoties no jauna Un es gribu lai mani nes tālāk pie savējiem...
Es gribu, kā kosmonauts, svilstošu atgriešanos tieši šeit Bet biļetei cits galapunkts
Es gribu atvērt visas šūnas un īstenot kaut kādu saldsūru nepieciešamību
Pardon, msieur: café ou thé?
Parīzes pazemē
Aizrīb
tik daudz bezizejas likteņu tik daudz bezizejas seju
ieslēgtu naidu izstarojot aprijot neizspļaujamas sāpes
varbūt tā ir tā lielā smēde varbūt pēdējai upei jau esam pāri
un mūs tiesā
uz līdzjūtību
vai nāvi
LondonaMontreāla
Manos spārnos guļ sveši putekļi Es pazīstu svešus ceļus Es esmu izēdies svešu mielastu pie svešiem galdiem Es pazīstu svešus likumus svešas vajadzības Es domāju un saprotu svešās mēlēs
Garīgā bagāža, svešām birkām aplipināta
Svešām ceļa zīmēm padots Es drāžos pret Tevi
Svešinieks
1980.
|
SNIEGS VECGADA VAKARĀ
|
Pirmās pārslas sit pie atmiņu zvana: ir gadmija gadmija gadmija nāk
pa vienai: tie ir gada ceturkšņi tie ir atkusnis, zieds, briedums un salna
pa pāris: tie ir pusgadi, pārejas, lūzumi, birums
un baros: tās ir sekundes, stundas, nedēļas, mēneši tā ir laika vētra aizvadītā sniegputenis
Un beidzot viss gads ap mums nosēdies neatvairāmi ar rāmu sava krituma pārliecību...
Tad skan lielais dobjais: klau, puisi, rocies vien ārā!
Tu neesi vēl izbēdzis un pienākumi sākas no jauna
Lielais inkvizītors griezīs ratu vēl vienu reizi
Un Tev jāskan!
1979.1980
|
Olga Lisovska
|
|
1980
|
Atkorķē šampanieti. gada pēdējām minūtēm ritot. Stunda ir vēla. Ielaid tūkstošdeviņsimtastoņdesmito.
Kāds viņš nāks uz šīs lodes? Kādas sniegs balvas un mantas? Pērtiķa gadā modē būšot sievietes elegantas.
Pērtiķa mainīgai dabai tomēr īsti nevarot ticēt. Sagaidāmi, ja labi, plūdi un zemestrīces.
Raķešu salūtos šogads sadeg pirmspusnakts pasaulē baltā. Miers manā namā un logā. Bet vai miers uz planētas valda?
Atkal ugunspunkti ir vaļā. Atkal gaisā kas draudīgi biezē. Kāds no šīs zemītes zaļās nenovāks to, kas ir iesēts.
Izbailēs sašķiebta seja kādam draudēja. Kaut ko pēla. Kāds pāri ekrānam skrēja Un krita. Un nepiecēlās.
Kādam šī pēdējā pietura. Kādam viss ir jau beidzies...
Atkorķē šampanieti. Dzersim par mums, Kam ir veicies!
|
VARONIS |
Kā lai atšifrēju tavu kodu? Kuŗā jūŗā šūpojas tavs plosts? Kādu pazīšanās zīmi lai tev dodu ļaužu pāripilnos lielceļos?
Sveši bērni uzrunā cits citu: nāc ar mani spēlēties! Pulss kā sprostā izmisīgi sitas: Kurp? Uz kuŗu pusi acis griezt?
Kurp vēl skatīties, vai neparādās ne jau eņģelis no debess sfērām, nē, varonis, pēc kuŗa līdzināties sīko nevaroņu pilnā pasaulē?
Kā lai atšifrēju tavu kodu?
|
ES RUNĀJU UZ JUMS |
Tik bail no aukstuma. Tas dvašu aizsit ciet. Ceļš apledo. Tas, kur pie jums man iet. Es ledu kausēšu. Es pārsviedīšu laipu. Es peldus metīšos. Es nepalikšu šaipus.
Tik bail no aukstuma. Zem ledus zivis smok. Šai labirintā, te kaut kur ir logs. Tai vietā, ja tur mūsu sāpes krustosies, ja krustosies, Ceļš tālāk taisni ies.
Tik bail no aukstuma. Ja nekrustosies, tad Es šaipusē, jūs tur. Par sevi katrs pats. Kāds atrisinājums! Kurš zaudētājs no mums?
Bez manis varat jūs. Es nevaru bez jums.
|
* * * |
Tie nav mani. Tie ir cita vārdi. Sājā stundā kas man lūpās silst. Vientuļš gājējs nāk no Zviedru vārtiem Ziemassvētkos, tad, kad sniegs ir zils.
Kāda roka šonakt mani vadā. Kāds pie gaišiem logiem blakus stāv. Kāds pa vecpilsētu līdz man bradā, Tikai sniegā viņa pēdu nav.
Dzied un runā viņš ar manu muti Reizē skumjš un vieglprātīgi skaļš. Kāds ir atnācis tu arī juti? Savu valsi prasīt atpakaļ!
Snieg un snieg. Tik lēnprātīgi. Rimti. Un man ļoti gribas, lai ir tā, Ka viens gājējs citā gadusimtā Zviedru vārtos mani izrunā,
(Literatūra un Māksla, 8,1980)
|
Māris Čaklais
|
|
LATVIJA RUDENĪ
Intarsijas mēģinājums
|
Kamēr mēs guļam pirmsziemas naktis, salna krāso uz koku pamata dzeltenu orģiju, sarkanu sāpi. 0, kas par krāsām, o, kas par tekstūrām! Šitā māksla ir zemē metama. vējš saka, pamodies ar mums reizē. Brīnums bij pēkšņs, un samierināšanās arī tik ātra, jo skaistuma ārprāts žiletīgs, nepamanāmi, pa vienu nakti Tad kādā citā pirmsziemas naktī uzpostās ballei gatavās lapas, izvirpuļojušās, atkrīt pie zemes. Atšķirībā no esamības, intarsijā tomēr ir svarīgi nesajaukt zemi ar debesīm kopā, atrast to griezienu vienu. kurš nošķir (tātad i paglābj) tās abas. Kamēr vēl guļam, šīs pārvērtības notiek bez mūsu piedalīšanās. Bet tad ir brīdis, kuŗā vairs rudens (pelēka debess, rūsgi lauki) nav tikai ārpus, kuŗā mēs paši piedalāmies ar visu, kas pieder ar savu bijušo vasaru skrandām, ar savu nākamo ziemu nopūtām, ar savu rītdienas elpošanu. Brīdis, kad Latvija kāpj tevī augšā pa tavām caurulēm neaizsērējušām kāpj tā kā aprīļa sula, kā chlorofils līdz ādai, līdz deniņiem, līdz pirkstu galiem kuŗi pēc dūrēm, cimdiem un sveicieniem piedalās. Atkal un nepārtraukti. Taisīja rudeni, taisīsi vasaru.
1978
|
BRUĢIS I |
No klinšu karjeriem nepārredzamiem, tepat no mūsu morēnu miera atausušas ir viņu pieres.
Zemē guļ gadsimtu pieredzes. Turpat, kur guļ naudas podi, guļ sodītāji un sodītie.
To visu var uzrakt. Nevar vienīgi godu. Jo to nevar norakt. Kāda nekauņa vārna kaut ko vienmēr aiznes zem silta spārna,
Un atkal kāds pārziemotājs to pārnes. Ko akmeņi skatās tik nosodoši paši pieņēma asinis košās,
ļāva nodurt, nokaut un nošaut. Nevar Vecrīgas akmeņiem piedot, ka ļāva tām lipīgām neļķēm ziedēt.
Bet i viņiem nepiedošana pieder. Cilvēks akmeņos skatās spriegi un rāmi, un akmeņi viņā lasa kā grāmatā.
Nesamierināmi.
1979
|
BRUĢIS II |
...Bet ar bruģu smagām pierēm, ko ar viņām darīt? Aizklīsterot, aizasfaltot; nu bet parīt?
Naīvi naīvu prasa bērns, bet velti cerēt, ka var kaut ko nākamībai perēt
dziedādami, spēlēdami sitās dienas pleķītī, nesamaksājuši visus, itin visus rēķinus.
...Apaļi kā dzejniekpauŗi, kuŗiem izpalika lauri, bruģakmeņi sanāk barā, vējš pa augšu ķemmīgs auro.
Tas ir tikai starpasbrīdis, atpūtas laiks visiem. Pilnvērtīgi strādā tikai bufetes un aizkulises.
1978
(Karogs, 6, 1979)
|