Anita Liepiņa

ŽANS-POLS SARTRS KĀ LITERĀTS

 

Žans-Pols Sartrs (Jean-Paul Sartre), dzimis 1905. g., ir ietekmīgākais šī gadu simteņa liecinieks un veidotājs. Sartrs sāka darbu kā filozofijas profesors. Pēc Otra pasaules kaŗa pievērsies tikai rakstniecībai, kad arī ir viņa raženākie gadi daiļliterātūrā (noveles, romāni, lugas). Tam līdztekus rakstījis apceres par literātūru, filozofiju, psīcholoģiju un aktuāliem pasaules notikumiem. Savos darbos neatlaidīgi risinājis varas, brīvības un atbildības temas.

1972. g. Aleksandrs Astruks, (Alexandre Astruc) un Mišels Konta (Michel Contat) izgatavoja filmu par Sartru un 1976. g. to izrādīja Kannu (Cannes) filmu festivālā. Filma ir turpinājums Sartra autobiogrāfijai Vārdi (Les mots), kuŗā viņš skaidro savas rakstniecības iesākumu. Filmā ar Sartru sarunājas vairākas personas, to starpā arī Simone de Bovuara (Simone de Beauvoir). Sartra studiju, cīņu un mūža biedre, kam šīs pasaules apgriezienos ne mazāki nopelni kā Sartram. Filmas pilnīgs teksts ir iznācis 1977. g. Galimāra (Gallimard) apgādā. Tajā Sartrs kommentē savus darbus un svarīgākos notikumus savā dzīvē.

Daiļliterātūrā Sartrs guva ievērību ar 1938. g. publicēto romānu Riebums (La nausée), kuŗā aprakstītas galvenā varoņa (Antoine Roquentin) pūles atbrīvoties no viņam iemācītiem priekšstatiem un saprast pašam lietu būtību. Romānā parādās daudz Sartra filozofijas, kas krietni atšķiŗas no katolicisma. Lai to raksturo šīs grāmatas visbiežāk citētais teikums: „Viss, kas dzīvo, piedzimst bez iemesla, turpinās aiz gļēvuma un mirst gadījuma dēļ.” Šis darbs laika pārbaudi izturējis ļoti labi. 1939. g. izdots noveļu krājums Siena (Le mur). Novele „Siena” tulkota arī latviski un iespiesta pēc kaŗa Vācijā Eslingenā izdotajā mēnešrakstā Laiks.

Pirmā luga Mušas (Les mouches) uzvesta vēl vācu okupācijas laikā, 1943. g. Sartrs priecājas, ka viņš dažādām komitejām izprasījis atļauju lugu uzvest. Tikai nākamā dienā laikrakstā parādījusies kritika un arī izskaidrojums par to, ko viņš īsti gribējis teikt. Senajā grieķu teikā Orests atgriežas Argosā un kopā ar māsu Elektru atriebj sava tēva slepkavību, nogalinot valdnieku pāri − paša māti Klitaimnēstru un viņas jauno vīru Aigistu. Šajā uz slepkavību būvētajā un ar vainas apziņu uzturētajā režīmā varēja viegli saskatīt līdzību ar Viši (Vichy) valdību.

1947. g. Mušas izdotas kopā ar trim citām lugām — Slēgtās durvis, (Huis clos). Mirušie bez kapiem (Morts sans sepulture) un Godbijīgā ielas meita (La Putain respectueuse). Vairums Sartra lugu un romānu sarakstīti Otra pasaules kaŗa iespaidā. Romānu cikls Brīvības ceļi (Les chemins de la liberté) publicēts trīs daļās − Saprāta laikmets (L’Age de raison), Atlikšana (Le sursis) un Nāve dvēselē (La Mort dans l’ame). Dažreiz minētā ceturtā daļa Pēdējā izdevība (La derniere chance), cik man zināms, nekad nav publicēta. Filmu scenārijs Kauliņi jau ir mesti (Les jeux sont faits) attēlo divu cilvēku nespēju dzīvot un mīlēt kaŗa apstākļos. 1951. g. uzvesta un izdota luga Velns un mīļais Dievs (Le Diable et le Bon Dieu), kuŗā rādīts, ka cilvēkam nav iespējams darīt kādu doktrināru labumu vai ļaunumu, bet tikai rīkoties pēc paša saprašanas. Vēl seko lugas Kīns (Kean), Nekrasovs (Nekrassov) un Altonas sekvestrētie (Les sequestrés d’Altona).

Sartrs saka, ka esot lietojis romāna formu tad, kad „ideja vēl nebija pietiekoši nosēdusies, lai es par to būtu rakstījis filozofisku grāmatu.” (1) Filozofiju nevar izteikt literāri, jo tai ir jārunā konkrēti un jālieto techniska valoda. (2) Viņa otra teze ir: „Visi raksti ir polītiski.” (3) Nav svarīgi, vai literārais darbs pieņem vai noraida pastāvošo iekārtu, tas liek to pārvērtēt. Tā vērtējot, Sartrs arī pats ticis vērtēts: „Hermētisks filozofs, riebīgs rakstnieks, skandalozs dramaturgs, trešās šķiras demagogs...” (4) Viņam ieteikts atmest pesimismu un netīro reālismu, un viņš ir norāts par nepareizu stāju iepretī Francijas nacionālajām interesēm. (5) Sartram labi veicies tikai ar lasītājiem: „... kad viņi (lasītāji) lasīja rakstu, kur es tiku apzīmēts kā pazudis cilvēks, kā perverss, kā sūds, viņi tikai pasmējās, jo viņi jau bija izlasījuši grāmatu.” (6) Sartrs jau sen ir rakstos lietojis vārdus, ko vārdnīcā neiespiež, bet visi saprot arī bez vārdnīcas.

Sartrs arī palīdzējis popularizēt citu rakstnieku darbus, ja viņam tie likušies nozīmīgi. Francijā tāds ir Ženē (Jean Gênet). Francijas agrākajās kolonijās ir izaugusi literātūra franču valodā. Sartrs savu darbu Melnais Orfejs (L’Orphé Noir) ir izdevis kopā ar Sengora (Leopold Sedar Senghor) sastādīto melno un malagašu dzejas antoloģiju (L’Anthologie de la nouvelle poesie negre et malagache de langue francaise). Sartra rakstīts ievads ir arī Āfrikā nogalinātā Patrisa Lumumbas (Patrice Lumumba) polītiskajiem rakstiem.

Saukļi ir visvareni. Sartrs bieži apzīmēts par bezdievi. Tāds viņš esot bijis no apm. 11 g. vecuma. Māte un vecmāmiņa bijušas katoļticīgas, bet vecaistēvs protestants. Kaut arī vecātēva kritika par katoļticību viņam ne vienmēr likusies pareiza, viņš domā, ka svarīgākais bijis redzēt, ka visas domas var apstrīdēt. (7) Šī pati tieksme visu kritiski apskatīt arī viņu atturējusi no iestāšanās komūnistu partijā. Tāpat viņš noraida apgalvojumu, ka būtu jebkad strādājis amerikāņu izlūkošanas dienestā (Intelligence Service). (8) Viņš ir konsekventi atteicies likt jebkuŗu doktrīnu pāri savai saprašanai. Sartrs vienmēr ir juties vienots ar strādniekiem (9), bet tai pašā laikā ir apzinājies, ka ne komūnistu partija, ne viņš pats ar strādnieku masām neprot sazināties.

Sartra sapnis ir bijis strādnieku un intellektuāļu kopēja darbība. 1970. g. Lensā notika kalnraču tautas tiesa, lai vērstu uzmanību uz nedrošajiem apstākļiem raktuvēs. Tur piedalījies arī Sartrs. Šeit izvilkums no viņa drāmatiskās runas, kas pēdējos desmit gados ir atbalsojusies daudzās vietās sakarā ar strādniekiem bīstamiem darba apstākļiem.

„īpašniece valsts ir vainīga 1970. g. 4. februāŗa slepkavībā. Vadošie inženieŗi, atbildīgi par 6. šachtu, ir tās izpildītāji. Rezultātā viņi arī ir vainīgi slepkavībā ar iepriekšēju nolūku. Viņi ar nolūku ir izvēlējušies peļņu, nevis drošību, tas nozīmē, ka viņi vērtē lietu ražošanu augstāk nekā cilvēku dzīvības.” (10)

Kļuvis par tādu kā pasaules sirdsapziņu, kas nerunā pa prātam nevienai lielvalstij, ne grupai, Sartrs ir izteicies pēc savas pārliecības par 1956. g. notikumiem Ungārijā, Kastro Kubu un karu Vietnamā. Alžirijas kaŗa laikā Sartram un kaŗa izbeigšanas aizstāvjiem bija ļoti spēcīgs pretinieks − Degolls (De Gaulle). Kad presē parādījās ziņa, ka Sartrs kopā ar simt citiem protestētājiem riskē ar 5 gadiem cietumā, Francijas valdība tiesāšanu nemaz nesāka. Būtu pārspīlēti teikt, ka Sartrs izbeidzis Alžirijas kaŗu. Viņam ir gan liela nozīme protesta ievirzīšanā, pamatošanā un popularizēšanā. Nedaudz vēlāk līdzīgs process atkārtojās ASV Vietnamas kaŗa izbeigšanā. Arī redzami Padomju Savienības pilsoņi ir izvēlējušies līdzīgu veidu savu prasību tālākai virzīšanai.

1964. g. Sartram piešķīra Nobela prēmiju, ko viņš atteicās pieņemt daļēji tāpēc, ka presē šī prēmija jau iepriekš tika aprakstīta kā zīme, ka Sartram viņa nedarbi piedoti. Bez tam Sartrs domāja, ka prēmija ir zīme, ka cilvēka dzīve un darbs ir beidzies. „Es domāju, ka esmu vēl dzīvs tāpēc, ka es to noraidīju”, (11) viņš teica 1972. g.

Šī mazā, cilvēcīgā viltība tomēr nespēja atturēt nāvi 1980. g. 15. aprīlī.

 

VĒRES

1. Sartre, Un film realisé par Astruc et Michel Contat, Editions Gallimard. 1977. 58. lp.

2. Ibid. 42. lp.

3. Ibid. 82. lp.

4. Ibid. 78. lp.

5. Ibid. 80. lp.

6. Ibid. 80. lp.

8. Ibid. 77. lp.

9. Ibid. 12. lp.

10. Ibid. 133. lp.

11. Ibid. 113. lp.

Par Žanu-Polu Sartru kā eksistenciālistu rakstījusi Ausma Medne. Viņas apcere par raksturīgākām iezīmēm Sartra eksistenciālistiskā pasaules uzskatā publicēta Jaunās Gaitas 53. numurā (1965. gadā).