ATBILDE AUTORAM

 

Savā atbildē recenzentam E. Dunsdorfs raksta, ka man ir cits viedoklis kā viņam. Kā pamatojumu tam viņš min to, ka savā laikā esmu bijis sabiedriski kultūrālā departamenta direktors. Mīļais profesor, cilvēki jau savā attīstībā nestāv uz vietas. Mana nodarbošanās trimdā taču būtu lielāks pamats secinājumam, ka abu kollēgu viedokļi varētu sakrist. Kur te loģika, par ko Jūs vēlāk runājat? Kārlis Ulmanis un viņa laiks ir pagājis un tagad labāk var izpatikt trimdas maizes devējiem un, izliekoties progresīvam, nopelt arī to, kas bijis labs Latvijas pastāvēšanas pēdējos gados. To jau darījuši gan rakstnieki, gan atbildīgu amatu pildītāji K.U. laikā. Ja es to nedaru, tad tādēļ, ka cenšos ieturēt iespējamu objektīvitāti.

Bet izlasot autora atbildi, uzkrīt arī kas cits. Viņš, vai nu nespējot, vai negribot atspēkot recenzijā izteikto kritiku, tad nu izvēlas runāt tikai par faktiem, jo tas, ka mūsu viedokļi nesakrīt "ir pilnīgā kārtībā, jo mēs brīvajā pasaulē nedzīvojam Gleichschaltung atmosfairā. Tas jau nu ir pareizi, profesora kungs, bet nelaime tikai tā, ka lai sarakstītu nopietnu vēstures grāmatu, nepietiek tikai ar to, ka dzīvojam brīvajā pasaulē. Tieši dzīvojot brīvībā, vēsturniekiem savi secinājumi jāpamato ar faktiem, kuŗu izvēlē jābūt objektīvam. Slikta ir vēstures grāmata, kuŗas autora atzinumi radušies, vadoties no sava subjektīvā viedokļa vai uz vienpusīgi izvēlēto faktu pamata. To E. Dunsdorfs ir darījis, to savā recenzijā esmu uzsvēris.

Tālāk par tiem faktiem. Autora atbildes lielākā daļa veltīta tam, ka recenzents apšauba "faktu", ka Kārlim Ulmanim nav bijusi gatavības apliecība. Recenzents par augstu novērtējis komūnistu Austrumvācijas Kārļa Marksa universitātes archivāres profesores Drukeres intelliģenci, pieņemot, ka viņa būtu spējusi atšifrēt to, ka kāda Austrālijas latviešu profesora prasītās ziņas par "Karl Ulmann" varētu attiekties uz prezidentu K. Ulmani. Domāju, ka katrs, kas nedzīvo iedomu pasaulē un pazīst komūnistu kārtību, piekritīs , ka atbildi E. Dunsdorfam doktore Drukere nosūtīja tikai pēc attiecīgā jautājuma noskaidrošanas (kas ildzis vairāk kā gadu) un atbildes polītiskās "noformēšanas".

Recenzijā neesmu minējis, ka tamdēļ, ka Klāra Kalniņa nav kaut ko minējusi savā grāmatā Liesmainos gados un nav man stāstījusi par to, ka K.U. nav beidzis reālskolu, no tā būtu secinājis, K.U. beidzis reālskolu. No recenzijas izriet, ka tas gan pastiprina šaubas par E. Dunsdorfa argumenta pareizību. Es pat rakstīju, ka "var jau būt, ka K.U. bija beidzis Jelgavas reālskolu bez gatavības apliecības, bet Dunsdorfa argumentācija nepārliecina". Ja autors būtu ievērojis iepriekš teikto un neliktu recenzenta mutē vārdus, ko viņš nav teicis, tad viņam, protams, atkristu iespēja izklāstīt savas elementārās zināšanas loģikā.

Ja jau autors ir A.Bērziņu informējis par Austrumvācijas "dokumentāro pierādījumu" tas runā viņam par labu. Nevajadzēja jau tamdēļ atbildē tērēt 20 rindas.

Nu par to latīņu aforismu. Te mana piezīme pēc autora uzskatiem "parāda recenzenta neobjektīvitāti un recenzijas tendenciozo raksturu". Tā jau nu nav. Par to rakstīju tikai tādēļ, ka man bija pamats pieņemt, ka, grāmatu rakstot, autors ir bijis paviršs. Pārbaudīju vairākus avotus (ieskaitot izziņu no kādas manas bij. universitātes valodu fakultātes). Lūdzu autoru vismaz ieskatīties Webster's New Twentieth Century Dictionary, Unabridged, Second Ed., Collins World, 1978. Supplements, 76. lp. E. Dunsdorfs tomēr priekšroku devis kādam, pamatskolas pārziņa sastādītam izdevumam Svešvārdu vārdnīca (kas reproducējis un kur?).

Šķiet, autoram patīk vārds "kuriozs". Recenzents domā, ka tas nepastiprina argumentu, bet gan norāda, kāda vieta recenzijā autoram sevišķi sāpīga. Tāpat atklāta domu izteikšana nav "recenzenta pamācība autoram".

E. Dunsdorfs pelnījis arī atzinību, proti, viņš pareizi izpratis to ļaužu mentālitāti un intelliģences pakāpi, kuŗi Kārlim Ulmanim grib piedēvēt nemorālas tieksmes (skat. F. Cielēns, Laikmetu maiņa II 314. lp.). Šāda bulvāra preses pieeja būtu visiem jānosoda, vienalga no kuŗas puses tā nāktu.

Profesora kungs, ja arī mēs nevarēsim vienoties par viedokļiem, tad mums tomēr jāvar vienoties par to, ka visi neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas gadi ir gaišākās lapas mūsu vēsturē. Atzīsim, ka bija kas labs, kas peļams kā partiju, tā Ulmaņa laikā.

Būtu vairāk nekā nožēlojami, ja pēc tā lielā kultūrvēsturiskā darba ko Jūs esat veicis ar savām publikācijām, grāmata par Kārli Ulmani kalpotu mūsu šķelšanai.

 

Jānis Labsvīrs