INTERVIJA PAR DIEVTURĪBU AR TUPEŠU JĀNI

 

Latvju dievtuŗu sadraudzes izdevums Labietis iznāk divreiz gadā ASV. Redaktors − Arvīds Brastiņš.

Jaunā Gaita: Cik vērojams, tad latviešiem dievturība ir gaužām neskaidrs un bieži vien pārprasts jēdziens. Dievturības pieminēšana dažkārt izraisa ļaunu neiecietību, naidīgu vai pārgudri izsmējīgu nostāju. Bet tai pašā laikā latvietis tiek mudināts un aicināts sargāt savu nacionālo integritāti, tradicijas un kultūras mantojumu.

Šāda parādība tātad ir pretrunīga savā būtībā un izpausmēs neloģiska. Pieņemot, ka cēlonis te neizpratne − lūdzu dod dievturības definīciju, īsu vēsturi un pamatdomu.

 

 

Tupēšu Jānis: Taisnība, dievturība mūsdienu latvietim ir gaužām neskaidrs un pārprasts jēdziens. Izsmejot to vai izrādot neiecietību pret dievturības paudumiem, latvietis apliecina ilgu gadu garīgas indoktrinācijas sekas − izprotamu neziņu vai arī neizprotamu, mulsinošos brīvības gados slīpētu, neiecietību pret savas tautas dārgāko īpašumu − tās dzīves ziņu.

Jau sākumā man jābrīdina JG un tās lasītāji, ka dievturības paudumi nepretendē uz kādu šķietami nemaldīgu un nemainīgu dogmu. Tās raksturojums ir vienkāršs, pat pretrunīgi nepilnīgs, atļaujot katram cilvēkam to veidot pēc savas latviskās pārliecības. Šai intervijā izteiktās domas apliecina tikai viena cilvēka latvisko pārliecību un nebūt nerunā kādas draudzes, vadības vai nogrupējuma vārdā.

Dievturība ir latviskā dzīves un pasaules ziņa. Tā ir latvietības augstākais izpaudums, kuŗā ietverta tautība, dievestība, paražas, kultūra, dzīves ziņa un pāri visam − aicinājums pēc latviskas Latvijas.

Dievturības organizētie pirmsākumi meklējami Rīgā 11923./24. gadā, * galvenokārt Brastiņu Ernesta ierosmē. 11926. g. Latvju dievtuŗu sadraudze tika reģistrēta Garīgo lietu pārvaldē kā līdzbiedre citu konfesiju draudzēm. Toties dievturības būtiskie pirmsākumi meklējami aizvēsturiskā aistu pirmdzimtenē un tās apdzīvotājos. Laika gaitā latviskā dzīves ziņa lēnām izveidojusies no tautas pūrā krātām atziņām, pārliecībām un pārdzīvojumiem līdz pat 19. gs. sākumam. Šī, dievājos paudumos ietvertā dzīves ziņa ir pašas latvju tautas radīta. Tikai pagājušā gadsimteņa sākumā tautā sāka iesakņoties un Vidus jūŗas apkaimes daudzo ticējumu mudžeklī izveidoties dogmatiskais kristiānisms, kam maz radniecības ar latvisko tikumību un dzīves ziņu.

Līdz ar tautiskās atmodas laikmeta nacionāliem strāvojumiem, tādi apzinīgi tautībnieki kā Auseklis, Māteru Juris, J. Alunāns un Kronvalda Atis deva ierosinājumus arī dievestīgas patstāvības atjaunošanai. Vēlāk šā aicinājuma iedzīvinātājs bija neviens cits kā Rainis. Viņi visi vaicāja, − ja citos gara dzīves apjomos latvietis var būt patstāvīgs, kāpēc lai viņš tāds nebūtu arī reliģiskā pārdzīvojumā un dzīvē?

Zīmīgi, ka 11934. g. pārkārtojumi Latvijā nebija sevišķi labvēlīgi dievtuŗiem. Pēc vairāk kā gada vilcināšanās Garīgo lietu pārvalde, saziņā ar valsts vadoni K. Ulmani un vadoties no LU teoloģijas fakultātes 11935. g. atsauksmes, „Latvijas dievtuŗu sadraudzi” kā reliģisku organizāciju nepārreģistrēja. Latviskiem latviešiem šķietami brīvā un latviskā Latvijā bija jāpārdzīvo pirmā pagrīde! Neraugoties uz klerikālu pretdievturīgo nostāju, latviskās dievestības saules koks laida savas saknes dziļumā un kuplumā. Dievtuŗu telpas Rīgā kļuva par mazām, lai pulcinātu visus latviskuma paudējus. Tā tas turpinājās līdz otra lielā internacionālisma mācība uzlika savu ķepu latviskai dvēselei un neskaitāmiem augumiem. Brastiņu Ernests bija pats pirmais, ko aizrāva sarkanais jātnieks. Tik daudz par dievturības vēsturi. Tagad aprādīšu tās pamatdomu, tās paudumus. Dievturības pamatā ir latviskās dzīves ziņas kopšana, paražu ievērošana un ieviešana dzīvē, labestīgo tikumu iedzīvināšana un latviskās dievatklāsmes atzīšana par pieņemamāko.

Apzinoties, ka visu dievu (ieskaitot latviešu Dieva) priekšstati ir tikai prāta veidojumi, latviešu dievtuŗi savas skaidri nojaustās visuma izpausmes ir ietērpuši gleznainos dievestības tēlos: Dievs − doma, visums, pirmenerģija un visu tikumisko labestību koptēls; Māra − viela, pasaule un visu māšu Zemes māte; Laima − laidums un visu likumību vienojošās norises. Katram cilvēkam ir atļauts tulkot pasaulīgās norises pēc savas labākās pārliecības un sirdsapziņas. Gadu simtos, nākot klajā jauniem patiesības atklājumiem, šie dievestības iztulkojumi ir mainījušies, pamatā atstājot latvisko dievatklāsmes kodolu. Laimas un Māras priekšstatos tikai atspoguļojas visuma likumība − Dieva − darbības izpausmes veidi.

Latvietis nav mīlējis ietērpt nenovēršami sarežģītos jēdzienus (kā dvēseli, svētlaimību un dzīvības rašanos, nāvi) nemaldīgos nosacījumos. Viņš ir nojautis, ka katra dogma ir sevis iznīcinātāja tādējādi pieļaujot brīvu un mainīgu izteiksmi dziļākās iraidības raksturošanai. Laika plūsmā mainās dzīves veidi, pasaules uzskati, dievu priekšstati un dainas, − nemainīgs paliek aicinājums būt labam, saticīgam un mīlestības pilnam pret savu tautu un citu cilvēku.

Dievtuŗi uzskata, ka cilvēks, tāpat kā visa vieliskā pasaule, var izpausties trejādībā. Pastāv augums, velis un dvēsele. Dvēsele kā cilvēka mūžīgais pašapziņas kodols nāk no Dieva un pie viņa arī atgriežas, starplaikā uzturoties augumā. Dvēselei saplūstot ar visuma kopenerģiju − Dievu, augums atgriežas kopvielas − Māras klēpī. Velis ir dvēseles un auguma starpnieks un vidutājs. Latvietis, šķiet, sen jau nojautis, ka enerģijas un vielas robeža nav viegli nosakāma. Pastāv sīkenerģijas plūsmas un viļņojumi, kas caurstrāvo cilvēka augumu ne tikvien viņa dzīves gājumā, bet spējīgi arī uzturēties Zemes apjomā, cilvēkam „mirstot”.

Tas ietekmē visu apkārtējo laidumu. Cik skaidri senais latvietis ir izpratis to, ko ne tikvien zinājuši dievājie zintnieki jau tūkstošiem gadu, bet ko aprāda arī modernā fizika un apziņpētniecība. Dievs/tēvs (sīkenerģija) un Māra/māte (sīkmaterija) savā mijiedarbībā apliecina nerimstošu plūsmu un viļņojumu bezgalīgajā izplatījumā. No šīs mijiedarbības telpā un laikā vēlāk izveidojās norišu un likteņa cilvēciskojums − Laima. Visi trīs cilvēciskotie tēli ir tikai dabas visuma apvienojošā Dieva savdabīgie izpausmes veidi. Proti, latviešu folklorā sastopamo Dievu var iztulkot kā vienību (monismu), divatīgumu (duālismu), trīsvienību vai pat daudzvienību (plurālismu) − katrs pēc savas labākās pārliecības.

Katram ir jāapzinās, ka dievturība spēj pārveidoties reizē ar latviešu tautu un pasaules pārmaiņām. Manuprāt, dievtuŗi tāpat kā viņu zaimotāji par daudz uzsveŗ kādas romantisma garā un sintētiski veidotas senreliģijas atjaunošanu. Neviens taču vairs negrib kārt prievītes ozolā un nošļakstīt stenderi ar melna gaiļa asinīm! Dievturība ir jāuzskata kā kādas lepnas, senas, dievājas un tikumiski bagātas tautas dzīves ziņas turpinājums, nevis restaurācijas mēģinājums. Dievturība var uzņemt sevī katru jaunu atklājumu zinātnē, mākslā vai prātniecībā. Katrs jauns atradums latviešu senvēsturē, folklorā un dievestībā neapdraud, bet veido un bagātina latvisko dievestību − dievturību.

Vēlreiz atgādinu, ka šeit paustie uzskati neizteic kādu „oficiālo” dlevturības viedokli. Tāda vienkārši nav − ir tikai vadlīnijas latviskai domai un dzīvošanai. Tās aicina mīlēt tēvu zemi un tautu, cīnīties par latviskās kultūras patstāvību un pastāvību, dzīvot tikumisku dzīvi un attīstīt domas brīvību. Latviskās dievestības pamatā ir ētiskie nosacījumi − tikumi, kas dod padomus un noteiktus norādījumus labākai dzīvošanai.

Tāds ir latviskās dievestības kodols. Par tās kultu, eschatoloģiju un tikumības mācību pastāstīšu citreiz.

 

 

JG: Dievturība parasti tiek saprasta kā latviešu senās reliģijas restaurācijas mēģinājums. Turpretī dievturības doma izvērsta kā dzīves ziņa, kā filozofisks pasaules skatījums nekad vēl nav plašāk latviešu sabiedrībā popularizēts. Tieši dievturībai, piemēram, pienāktos gādāt pamatu trimdas jauniešu latviskuma meklējumos, kas ir ļoti nopietni, bet bieži vien apsīkst, neradot dziļāku jēgu parastajās seklajās „tautiskuma” izpausmēs trimdas tā saucamajā kultūras dzīvē.

Ar ko izskaidrojama dievtuŗu pasivitāte (vai norobežošanās) šai ziņā?

 

 

TJ: Šis jautājums man liek domāt par Kurbada pretinieku ķekargalvaino pūķi. Kuŗu galvu nocērt, tai trīs vietā, un pārējās tikai gaida zobena cirtienu.

Būšu atklāts, organizētai dievturībai emigrācijā draudēja iznīkšana, pat sākotnējā organizēšanās bija problemātiska. Kāpēc tas tā, par to jāprasa kādam no tiem simtiem kluso dievtuŗu, kas savu dievturīgo pārliecību tik paliekoši iekala savās latviskās dvēselēs, ka negribēja (vai nedrīkstēja un nemācēja!) to nodot nākošai paaudzei. Katram būs sava interpretācija. Mana ir pārāk vienkārša, proti, − starp visām vērtībām šai mainīgajā pasaulē latvietim latviskums kā savējā kopšana un ticēšana īpašiem dzinuļiem, nav pārāk svarīgs. Vēl nopietnāk, viņš neapzinās, ka latvietība mūsu apstākļos ir apzinīgi jāizvēlas no daudzām citām kultūras vērtībām. Tā prasa intensīvu garīgu, fizisku un financiālu piepūli. Vairums mūsu latviešu aktīvistu vēl domā, ka visas latviešu izdarības un aktivitātes ir latviskas jau tāpēc, ka tās latviešu sekmētas un izplānotas. Šī pašapmānīšanās ir tautas pastāvēšanai tik draudoša, ka minēšu dažus piemērus. LM lasīju kādu apceri, kur starp citu runa bija par latvisko literātūru; īstenībā autors aprakstīja sociālo reālismu un brālīgo tautu tuvību. Emigrācijā bieži dzirdam un lasām par latvisko izglītību, kad domātais uzsvars ir tikai uz latviešu valodu un ticības mācību. Kāds pašnāvīgs apmulsums! Ne jau viss, ko latvieši dara, ir latvisks.

Otrai galvai cits stāsts. Tā vaicā: „Cik tad vispār latviešiem ir dziļu domātāju, kas sistemātiski apsveŗ latvietību un tautību kā prātnieciskus jēgumus?” Tautas dzīves ziņa, tāpat kā tautība, ir abstrakti jēdzieni, padoti komplicētām un striktām šo nojēgumu iedzīvināšanas likumībām. Mums trūkst nākotnes Latvijas priekšstata, toties visziņu mums ir pārpilnām. Mums ir tūkstošiem glazūrlatviešu un „mūzejletiņu”, kas rotājušies ar latvisku vārdu, izcelsmi, tērpu un pilnu skapi ar latviešu grāmatām, platēm un kausiem, — bet kur ir tie saules koka meklētāji, Dieva domas un padomu uzklausītāji?

Trešā galva nelokāmi apgalvo, ka šāds latvietības filozofisks skatījums jau sen popularizēts. Skolu jaunatne gan zina, kas ir Neikens, Grīnbergs un bīskaps Alberts, bet cik latviešu ir lasījuši Brastiņu Ernesta un V. Reiznieka filozofiskās apceres? Proti, latvietības ilgstošas pastāvēšanas formula jau sen zināma, trūkst tikai tās izpildītāju.

„Nē, nē!” pūķis purina citu galvu. − „Vai nezināt, ka nesenos dziesmu svētkos dievtuŗu izdarības bija oficiālā programmā, vai nezināt, ka jauniešu dziesmu svētkos dievtuŗu rīkotā daudzinājumā bija tikpat jauniešu kā dievkalpojumā ar pusduci garīdznieku, vai nezināt, ka ALJAs kongresā oficiālo aicinājumu rīkot daudzinājumu noraidīja dievtuŗi paši, vai nezināt, ka mūsu lielie disidenti ir dievtuŗi, vai nezināt, ka dievturība ir visā pasaulē populārs un kontroversāls latviešu pārrunu temats, vai nezināt, ka Latvijā..., vai... u.t.t.

Bāliņ un māsiņ, cērt kuŗu galvu gribi, tikai naivā ticībā nepārkal pārsteidzīgi savu zaļo zobentiņu krustā, lemesī vai sarkanā zvaigznē!

 

 

JG: Nesen kāds žīdu profesors (apcerot „cionisma revolūciju” resp. cionisma renesanses iespējas žīdu materiālistiski un oportūnistiski kosmopolītiskā domāšanas klimatā) norādījis, ka iekļaut nacionālisma mītus tautas pašapziņas idejiskā pamatojumā esot ļoti bīstami, izņemot, protams, cionismu, jo tas balstoties taisnīgumā...

Kā ar dievturību? Vai latviešu nacionālisms, vai − lai šis jautājums neizraisītu pārpratumus Latvijā − dziļš tautiskums uzskatāms kā nevēlams elements un šķērslis humānas un kulturālas sabiedrības veidošanā?

 

 

TJ: Nebūt ne! Dziļš tautiskums būtu jāuzskata par humānas un kulturālas sabiedrības balstu un veicinātāju, nevis šķērsli. Es nevaru iedomāties ietveŗošāku dzīves un sadzīves vienotāju, galvenumu kā tautisko humānismu. Jo ātrāk cilvēce atsvabināsies no pagātnes veidotiem domu apmulsumiem, jo labāk.

Kultūru veido šīs pasaules cilvēki, nevis kādi aizpasaules transcendenti spēki. Un latvisko kultūru var veidot tikai latvieši, jo tauta pati ir kulturāla vienība, veidojusies īpatnējos apstākļos un cieši saistījusies ar pagātnes paražām. Kosmopolītisma kultūra ir tikpat pretrunīgs jēdziens kā mūsu tautas brāļiem uzspiestā „padomju tauta”, jo ir padomju tautas.

Latviešu tautas lielākā traģēdija pašreiz nav polītiska rakstura. Latviešus neviens bioloģiski neiznīcina − tie lēnām novēršas no latviskā, un paši iznīcinās.

Kā tauta mēs izzudīsim no dzīvo tautu puduŗa, ja iekļausim citu tautu mītus un dzīves ziņas savā dzīvē un apziņā. Un kā tauta to jau arī esam daļēji izdarījuši − kristiānisma, sociālisma, komūnisma, pašmērķu un apātiskas neziņas ietvaŗos.

 

 

JG: Kā redzams, latviskais pasaules skatījums − dievturība − balstās uz ilgā laika posmā, dzīvē pārbaudītas atziņu sistēmas, kas nav dogmatiska un nevar novecot, jo balstās skaidrā saprātā un godprātībā. Ņemot to vērā, grūti saprast, kādēļ tieši dievturības ideja sastopas ar neiecietīgu pretestību. Kā izskaidrojams, ka dievturības apkaŗošanā sabiedrojas tādas, šķietami nesaderīgas, idejiskas grupas, kā, piem.. kristieši, sociāldemokrāti un komūnisti. Dievturība taču nav polītiska kustība, ne arī uzrāda kādas misionāras tieksmes.

 

 

TJ: Maz ir tādu -ismu, kuŗos skaidrais saprāts un godprātība ir noteicējs indivīdu savstarpējās attiecībās un sabiedrisko lietu kārtošanā. Latvietis nu jau gandrīz divus gadu simtus ir dresēts visādās „pareizmācībās” un nav grūti saprast, kāpēc kļuvis par paštaisnu savrupnieku, lišķīgu censoni vai neiecietīgu viszini!

Kā jau minēju, kristiānisms, sociālisms un komūnisms ir internacionālas mācības, nemaldīgu pārliecību dogmās ietītas „netaisnības iznīdējas”. No latvietības un kulturāla tautiskuma viedokļa raugoties, tās ir visas kaitīgas latviskās pasaules skatījuma iesakņošanai. Toties dievturības paudumos ir ietvertas vadlīnijas latviskai, ne kosmopolītiskai dzīvošanai. Pavisam vienkārši: ja nacionāla un lietišķa reliģija nesaskan ar lielo -ismu dogmām, tad tā ir kā inde šo paštaisni nemaldīgo kustību tālākveidošanai. Un kuŗš klerikālis vai partijas dižgars gribēs nocirst pēdējo zaru, uz kā viņš sēž?!

Daudzveidīgā un patiesības alkstošā pasaulē dzīvojot, kā svešatnes, tā tēvu zemes latvietim nebūtu jāpielāgojas citu tautu atnestām un bieži ar varu uzspiestām idejiskām mācībām; viņam vajadzētu izvēlēties sadzīves un tikumības nosacījumus pēc savas labākās sirdsapziņas. Dievturība pieļauj cilvēkam būt dziļi latviskam un reizē arī pielāgoties šo dienu atklājumiem un sadzīves noteikumiem. Tā pielaiž un ieteic, pretēji šiem trim lieliem -ismiem, katram cilvēkam meklēt ceļu pie Dieva (vai kāda cita dieva) pēc savas labākās pārliecības. Dievturība spēj augt un pārveidoties līdz ar savu tautu un jaunāko atziņu atklājumiem no senā latvieša līdz divdesmitā gadsimta dievturim. Kā ar tevi, traktorist, korporeli, dievgaldniek, biedrības priekšniek, mācītāj un partijas biedr?

 

 

JG: Ko Tu vēl vēlētos piebilst, šo interviju nobeidzot? Piemēram, kādēļ neatstāt dievturību dažu romantisku vai dīvainu īpatņu vaļas priekam? Ko tas viss nozīmē man, tev?

 

 

TJ: Mēs dzīvojam lielā juku un tautu pārbaudes laikmetā, kuŗā atsevišķi cilvēki un veselas tautas ir padotas nežēlīgai, tautību un etnisko īpatnību iznīcībai. To it sevišķi izjūt latviskais latvietis. Dzīvodams tālu no tautas kodola, svešatnes latvietis gribot negribot tiek ierauts svešu tautu īpatnību un pārtautošanas virpulī − jau otrā paaudzē. Latvijā dzīvojošie latvieši toties ir padoti aprēķinātai pārtautošanai, vēstures un patiesības viltošanai un apgrūtinātai dzīves iztikas sagādei. Kā vienai tautas daļai, tā otrai ir jāpārdzīvo šis juku laikmets. Kā to vislabāk paveikt?

Vēsture norāda, ka ne citu valstu labvēlība, ne arī kāda sveša dieva žēlastība ir iznesusi latviešu tautu saulītē. Tas nenotiks arī nākotnē. Tikai cieša turēšanās pie latvietības un neatlaidīga ciņa par latviešu tautas interesēm savās valstiskās robežās nodrošinās mūsu tautas pastāvēšanu nākotnē. Katram latvietim kā Latvijā, tā svešatnē ir jāizprot, ka skaidra izrīcība tēvzemes mīlestībā, nelokāma latviskās dzīves ziņas kopšana un svešo, nelatvisko ideju noraidīšana un atmešana vislabāk nodrošinās mūsu tautas pastāvēšanu nākošās paaudzēs.

Katram latvietim ir sev jāvaicā, kāda idejiskā pārliecība ir viņam un viņa tautas nākotnei tā labākā? Vai reiz svešu tautu atnestā, ar viltu un varmācību uzspiestā un latvietim neizprotamā dievestība un dievs būtu vēl joprojām jātur kā labestības un tikumības mēraukla? Vai latviešu tauta nav pietiekoši mocīta, deldēta un pasaules vējos vētīta šā dieva un citu svešu mācību „aizgādniecībā”?

Dievturība sevī apvieno visus latviskuma paudumus: garīgos, sabiedriskos un valstiskos. Latviskas dzīves ziņas izkopšana ir vairāk kā skaistuma un jūtu izraisīts tautības apliecinājums; tas ir latviešu pienākums. Es atkārtošu: dievturība ir augstākais latviskuma galvenums. Tādēļ dzīvo ar vērienīgu skatu, gaišu prātu, dedzīgu sirdi un lepnumu uz savējo, māsiņ un bāliņ. Mūsu tautas nākotne ir tevī − tagad! Uz redzēšanos mūsu Latvijā, jo citas mums nav!

JG: Paldies! Ar interesi gaidīsim citādi domājošo latviešu domas.

 

 

Tupešu Jāni intervēja Imants Bite.

 

Dr. Jānis Tupesis ir zinātnieks, matemātiķis un Amerikas Latviešu Apvienības valdes vicepriekšsēdis. (Skat. JG 116. num.)

Imants Bite ir gleznotājs un illustrātors, dzīvo Londonā, Anglijā.

 

* Dievtuŗu pieņemtais, latviskotais gadu skaitīšanas paveids, lai nebūtu nesenie vēstures un kultūras notikumi jāskaita ačgārnā kārtā − „priekš Kristus” un „pēc Kristus” (priekš mūsu ēras vai pēc mūsu ēras, kā tagad Latvijā pieņemts). Tas nav pareizāks vai nepareizāks kā žīdu, kristīgo, muhamedāņu vai latviešu gadu skaitīšanas veids, − tikai savādāks, uzsveŗot aistu pirmsākumus senajā indoeiropiešu pirmtautā.