Jaunā Gaita nr. 132, 1981. g. 1. numurs

 

PATRIOTISMS UN SOCIĀLĀ ESAMĪBA

Karmena Kurzemniece. Izziemosim. Västerås: Ziemeļblāzma, 1978. 88 lp. $5.-

 

"Francija ir otra mana dzimtene, jo viņā es dzimu garīgi." Šo romāņu kultūras lielās dievinātājas, dzejnieces Elzas Stērstes pašraksturojumu var attiecināt uz trimdas vidējās paaudzes dzejnieci, šimbrīžam Melburnā mītošo Karmenu Kurzemnieci, kuŗas vārsmas periodikā sāk parādīties jau 50.gadu nogalē. Viņas rakstāmspalvai pieder arī impresionistiskas recenzijas un esejiski ievirzītas apceres, zem kuŗām atrodas īstais vārds - Selga Silkalna (pirms tautās aiziešanas: S. Kalna), Vidusskolas beigšanai Vācijā seko romāņu un angļu filoloģijas, arī paidagoģijas studijas Minchenes universitātē, kas noved pie maģistres grada pēc franču provansāļu dzejniekam Frederikam Mistrālam veltīta zinātniska darba sekmīgas aizstāvēšanas, tad papildināšanās arī Stērstes iemīļotajā Sorbonnas universitātē, darbs kādā Parīzes meiteņu ģimnazijā, vēlāk Minsteres latviešu ģimnazijā. Savu roku viņa pielikusi arī pie mācības grāmatu Runāsim latviski un Balsis un atbalsis sastādīšanas. Ar veiksmi tulkoti un atdzejoti latviešu daiļdarbi vācu valodā. Kurzemnieces debijas dzejoļu minigrāmatiņā Dzīpari, kas iznāk 250 eksemplāros Ulubeles apgādā Austrālijā 1969. g., "Sēnas Orfejam" veltītajā nodaļā liriskā varone pauž savas izjūtas gan no gotiskas katedrāles interjera, gan raugoties viršu vainagā uz Bodlēra kapa, un sirreālistiskās vīzijās viņai rādās Degā baleta kurpītēs, lielā aunā pārvērties Šagals, uz gigantiskas rozā tulpes apsēdies Gogēns u. tml. Gandrīz vesela desmitgade jāgaida uz otru dzejoļu kopojumu Izziemosim, ko neilgi pirms šķiršanās no dzīves paspēj iespiest Jānis Abučs - ar Zviedrijas valsts atbalstu 500 eksemplāros mākslinieciski un poligrafiski ļoti pievilcīgā apdarē. Piecās nodaļās sagrupētajos 47 dzejoļos Francijas motīvi uzzib lielākoties tikai atminās - kolīdz tālajā austrāļu zemē (kā saka tur patvērušies tautieši) plecus klāj nu jau apvalkātais Parīzē pirktais mētelis, dzejniecei

Eifeļa tornis kluss salutē
un laternas Monmartrā defilē
fauni no arkādēm ārā nāk
un Sēna zem tiltiem dziedāt sāk. (74)

Ģeografiskajos dzejoļos parasti dots dzejascilvēka jūtu un sajūtu atspoguļojums - pie Veronas vārtiem jādomā par koši sarkanajiem ziedu kausiem, kas Romeo un Džuljetas rokās kļuva pārāk smagi, Piti pils pagalmā - par viedo florencieti Danti, bet Visbijas domā - par Livoniju un bīskapu Albertu. Ar šīm ekskursantiski ievirzītajām vārsmām labi saskaņojas Zigurda Kapeļa līniju technikā darinātie zīmējumi: vienkārši ielu skati, bet visvairāk pazīstami Eiropas architektūras pieminekļi,

Imants Fridrichsons par Kurzemnieces priekšgaitniecēm uzskata Baibu Bičoli, Ritu Gāli, Astrīdi Ivasku, Ainu Kraujieti (Laiks 6.9.1978), tā sakot, trimdas "sievu dzejas" piramidas virsotni. Formālistiskajā aspektā vizuālais, sonorais un filozofiskais tomēr nav apvienots tik meistariski kā krājumos Buŗot, Atkala, Solis silos vai Ne bungas ne trompētes. Kurzemnieces kopumā krietni intensīvāk un programmātiskāk atspoguļotā "sociālā esamība" liek domāt vairāk par Valdi Krāslavieti, kas sociālo pretiškību atsegšanas procesā nekad nav baidījies no mažora. Tematiskās izveides ziņā Izziemosim sabalsojas arī ar tā sauktā "jaunā viļņa" dzejdaŗu tendenci Latvijā 60. gadu beigās izrādīt aktīvāku un patiesāku attieksmi pret sabiedriskiem jautājumiem. Arī Kurzemniece nevairās atklāti brīdināt, mudināt, modināt, nedz arī izkliegt savas slāpes pēc intellektuālām un morālām vērtībām.

Neraugoties uz to, ka Latvijā Kurzemniecei nebija lemts nodzīvot vairāk nekā mūža pirmos deviņus gadus, viņa ir dziļi nacionāla dzejniece, un krājuma Izziemosim dzejas atslēgas patents uzspiests vai uz katras lapas - tas ir kvēla dzimtenes mīlestība, zvērests palikt pie tās "mūžam sietai" (12), neizdzēšamas sāpes par tēvu zemi zemoto, "kur važās iekalts vēl izmisums daino" (8). Šis vadmotīvs, kas bez asarainības un neīsta patosa izpaužas gan dzejoļu tematikā, gan tēlainībā, atainots arī grafiski - ar grāmatiņas savdabīgo vāku un caurspīdīgo apvāku: uz Rīgas panoramas projicēto ceļā gaidošo divu sieviešu tēli simboliski veŗas uz Latvijas pusi un Rīgas torņi burtiski ieaug abu sirdīs.

Pozitīvi emocionāls ir mirušās vecmāmiņas tēls dzejolī "Dīvainā viešņa" (73) - pārvērtusies par tauriņu, viņa nosēžas slimnīcas istabā uz gultmalas, lai sveiktu nupat kā piedzimušās mazmeitas dzīvību. Šajā un vēl citos tēlos reflektējas latviešu ciešās saites ar dzīves morālo pamatu glabātājiem senčiem, apziņa par savu vietu paaudžu virknē. Gotlandē dzejniece klausās ar zemei cieši pieliktu ausi "Kurzemes smagajos sirdspukstos" (10), un visas viņas "sirds parallēles" trauc uz bērnības siliem, arī uz nostāstos dzirdētām dienām, kad "pusnaktī Laimas pulkstenis sita" un mīlnieki divtulībā pavadījuši jaukus brīžus Romas pagrabā vai arī izmainot skūpstus Vērmanes dārzā. Un tagad? - "Nav Romas vairs, Vērmanes dārza", un piedevām no vecpilsētas jumtiem sāk sarkanie dakstiņi krist, "no sienām sen lupinās krāsa". Šādas disonances, "toreiz-tagad", "tur-šeit" opozicija atrodama arī dažās citās vārsmās, piem., "Kādas lelles metamorfoze". Atsevišķas rindiņas kaitinās dažu lasītāju ar pārāk katēgorisko toni, bet banālas salmu kulšanas vai albumisku sirdsizlējumu tur nav. Pat polemiski kaismīgie saukļi vienmēr ir piesevoti, nekad nav rakstīti no tukšas sirds vai "pāri un gaŗām". Dzejniece labi nojauš cilvēka situāciju mūsdienu pasaulē un jūtas atbildīga par to.

Viena no Kurzemnieces simpatiskākajām īpatnībām ir nopietnības un meitenīgi rotaļīga, dažviet sarkastiska humora apvienošana, pat tādos dzejoļos kā "20. gadsimta leģenda", kur zīmīgs epizods viņas tēvoča dzīvē atspoguļo ļaužu beztiesisko stāvokli visā padomju valstī:

Mans tēvocis pārdeva govi,
lai iegūtu tūristu vīzu.
Nu nav viņam tūrista vīzas,
nav arī vairs pērnās govs.
(Jūs teiksit: cik tas lopiski!)
(Es teikšu: cik tas traģi-komiski!)
Lai baudītu brīvības jausmu,
vajag vairāk kā vienas govs,
vajag vesela govju staļļa,
bet kas padomju cilvēciņam to dos?
Ja viņš grib rietumu virzienā smaidīt,
viņš var mierīgi tālāk gaidīt
(it īpaši, ja jau Sibirijā būts...) (46)

Tāpat kā daudzi mūsu literātūras darbinieki Latvijā, Kurzemniece ir norūpējusies, "lai mēs kā tauta izziemotu un neaizietu bojā" (85). Un, risinot latvju tautas būtjautājumu, viņa var bez bailēm sist naglai pa galvu, jo nav jābaidas no cenzora "pucšķērēm", nedz arī jāliek nomierinošas kompromisu kompreses uz sāpīgām brūcēm. Aspazijas garā "ar žulti un liesmām" rakstītā ne vienā vien vārsmā dzejniece "sludina par briesmām". Arī sirmo Rīgas gaili torņa smailē viņa aicina dziedāt pilnā kaklā par briesmām, kas "zemei draud", bet pēkšņi atceras, ka atjaunotais gailis nezina, cik viltīgs svešu ļaužu prāts", nezina, "no kurienes vējš pūš", Jo viņam atņemts vēja rādis (14). Sevišķas briesmas tautas stropam draud no ielidojušām svešām saimēm, kas grib tur "ieperināties uz mūžīgiem laikiem (..) savā skaitliskajā pārākumā grib mūs padzīt no mūsu stropa" (86-86). Tādēļ dzejniece mudina:

mūžīgi pašiem, mūžīgi stipriem,
mūžīgi pašlepniem būt.
Būt šeit, būt arī tur, Baltijas jūŗas krastā
kā skarbajiem vējiem burnieka mastā.
Būt ar visu būtni būt,
un sūri iegūstamo,
sensenis loloto brīvību gūt (21)

Tā kā tautas spēks un sakne ir viņas valodā, viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem ir godam noturēt "svēto valodas kalnu", kuŗa pakājē sveši karogi slienas.

Vienlaikus arī svešumā mītošo latviešu sabiedriskajā apziņā viņa cenšas modināt dziļāku vēsturiskā laika izpratni, aktīvizēt tādas ētiskas vērtības kā vitālitāte, pašcieņa, sīkstums. Bīstamo "trimdas sīvo salu" izziemot spēšot tikai tie, kas savos bērnos ieliks "to cieto, to dzelžaino latvisko spīti" (28), kas meklēs tautas morālā spēka avotus folklorā, kultūras mantojumā, vēsturē, kas kārēs glabās "dainu medu", ko tumšās naktīs saviem bērniem dot, "līdz atkal saulē izlidosim un spietosim pie Gaujas sirmos kokos" (7). Līdzās ticībai, ka mūsu tautasdziesma vienmēr vējos kā liesma, "kaut to tūkstoš cirvjiem cirstu", viņa izveidojusi virkni ideāltēlu, tautas garīgās aktīvitātes izteicēju - no Viļa Plūdoņa līdz Andrejam Eglītim, kuŗš "vārdiem apbruņots, / uz galda dūri sita"; no gleznotāja Kārļa Neiļa līdz Naktsputna testamenta autoram, Latvijas dzejniekam Jurim Heldam. Interesants ir visvecākā trimdas rakstnieka Jāņa Sarmas portrets viņa 90. gadskārtā (82).

Kā pasakas Ansītim un Grietiņai, Kurzemniece aicina trimdiniekus atstāt aiz sevis baltus akmentiņus, "lai vieglāk atrastu ceļu uz mājām(27). Neraugoties uz ne mazums rezignētajiem un reflektējošiem motīviem, jau šodien dzejniece ir ar mieru slēgt derības, "ka tauta šī mūžmūžos nezudīs / pie dzintara dzidrajiem krastiem" (10). Vienu iemeslu šai optimistiskajai noskaņai dod disidentu kustība Padomju Savienībā:

No Kolimas līdz Urāliem,
no Permas līdz pat Karagandas lediem
slīgst visas moku kameras
ar kontrabandas preci brīvību (38)

Sevišķa apbrīna un pateicība izteikta mūsu brāļiem lietuvjiem:

Tie arī mūsu vārdā Herodam
kā negudri smej acīs,
ar spīti gailošu un vērmeļzaļu žulti
uz tiesas zāļu sienām
baismus ugunsvārdus raksta (39)

Tāpat kā mūsu dzejnieku vairums, aistētiskās un morālās vērtības Kurzemniece atrod dabā. "Ekoloģiskā lūgšanā" un vēl citās vārsmās, kas piesātinātas ar laikmetīgo dabas aizsargāšanas problēmatiku, izteikta tuvība dabai, īpaši kokiem, kas gandrīz vienmēr personificēti - tie skumst par savu vientuļo dzīvi (56), smilkst "pret mēnesi slāpēs" (58), vai,

Atslējušies kā bajāri,
pakausī atšķiebuši savas
zaļās lapu cepures,
koki dzeŗ lieliem, guldzošiem malkiem
no plaši atvērtajām debesu spundēm (59)

Dažkārt dzejnieces rindas caurstrāvo rūgts sarkasms par technikas attīstības un urbānizācijas ēnas pusēm. Pasaule viņai kļuvusi pārāk sintetiska, "ar mizu mākslīgu, bez smaržas / un bez garšas".

Kurzemnieces tēlu sistēma ārējā veidolā ir ļoti ļoti vienkārša. Nav tur nekādas ar saturu nesaistītas manierības. Dzejas valodas funkcionēšanās sfairā visvairāk izjūtama tendence saglabāt veco, nevis veidot ko jaunu. Atrodam pat tādus mūžsenus partneŗus kā liesma un dziesma, glaužas un laužas, takas un akas, kļāvis un ļāvis. Bet līdzās šādām tradicionālām atskaņām var atrast arī modernākas, nepilnīgākas fonētiskas atbilsmes strofiski dažādotos pantos. Ir arī tradicionālo rindu un verlibra dzejas sakausējumi, kā arī gluži epizējusies valoda. Vissvaigāk izklausās šķautnainās, atskabargainās rindas, rindas bez mīlīgi gludas intonācijas.

Recenzijā par Kurzemnieces debijas grāmatiņu viņas amata brālis Gundars Pļavkalns konstatēja, ka "darīšana ar īstu dzejnieci, nevis ar predestinēta diletanta dvēselīgo daiļradi" (Jaunā Gaita 1970, 79). Krājums Izziemosim apliecina viņas tālāko māksliniecisko, aistētisko un sabiedrisko izaugsmi. Dažs lasītājs vēlēsies redzēt lielāku virzību nezināmajā, neatklātajā, un dažā labā dzejolī arī lielāku māksliniecisko un idejisko tendenču saliedētību. To visu gaidīsim trešajā krājumā. Un tāds noteikti būs, jo Karmena Kurzemniece ir dzejniece "ar nervu" un tādēļ nenodzisīs.

 

Rolfs Ekmanis