Jaunā Gaita nr. 133, 1981. g. 2. numurs

 

DAŽI PIEBILDUMI PIE LABSVĪRA TAISNOŠANĀS

[Skat. Jaunās Gaitas 131. num. 63. un 64. lp.]

 

1. Labsvīrs raksta: "ja nemaldos, viņš (t.i. es. A.A.) jau agrāk žēlojies, ka to (t.i. manu grāmatu Latvijas saimniecības vēsture A.A.) maz lasa". Labsvīrs tomēr apzināti "maldās". Tā nekad un nevienam neesmu žēlojies, un man nav arī bijis iemesla tā darīt.

2. Savā rakstā JG 10. num. es konstatēju, ka Labsvīrs man pierakstījis tādus uzskatus, kas ir pretēji tiem, kas redzami manā augstāk minētā grāmatā. No tā secināju, ka viņš manu grāmatu nav lasījis, Tagad Labsvīrs apgalvo, ka viņš manu grāmatu toreiz tomēr esot lasījis. No tā jāsecina, ka viņš, diemžēl, lasīto nav spējis saprast.

3. Tautsaimnieku valodā par uzplaukumu sauc zināmu posmu konjunktūras ciklā, kad vērojams produkcijas pieaugums. Diemžēl, Labsvīrs to nezina. Viņš kā uzplaukuma laiku saprot dzīves standarta pieaugumu, bet to iespējams pacelt arī patērējot vairāk nekā saražojot, t.i. dzīvojot uz parāda, vai patērējot agrāk uzkrātos līdzekļus.

4. Labsvīrs turpina apgalvot, ka Ulmanis patiesi gribējis nākotnē dažus valsts dibinātos uzņēmumus atdot "akciju veidā publikai atpakaļ". Bet viņš neņem vērā, ka Ulmanis nav atteicies no savā 1937. gada 4. februāŗa runā pasludinātā principa: "Ko, kā un kas ražos, to nosaka polītika..." utt. Un šis princips par privāto uzņēmību tās būtiskā nozīmē vairs neļauj runāt.

5. Lai aizstāvētu un pat izceltu Ulmaņa laika monumentālās būvniecības, Labsvīrs vispirms atsaucas uz Brāļu kapiem un Brīvības pieminekli, kaut gan to projektēšana sākta jau 20.-tos gados un darbu lielākā daļa veikta jau demokratiskās Latvijas laikā.

6. Kaut gan Ulmaņa varas laikā es nebiju iesaistīts valsts administrātīvo iestāžu darbā, bet tikai turpināju savu agrāk iesākto darbību Latvijas Universitātē un kooperātīvās organizācijās, Labsvīrs tomēr raksta, ka esot "jādomā", ka mans viedoklis neesot atšķīries no uzskata, ka "tagad valstij ir vadītājs, kas ne vien saprot valsts intereses, bet arī prot izraudzīt visefektīvākos līdzekļus šo interešu reālizēšanai." Tas atkal ir mēģinājums lasītāju maldināt, jo tā nekad neesmu ne rakstījis, ne teicis.

7. Labsvīrs man pārmet, ka mana grāmata Latvijas saimniecības vēsture esot rakstīta ar "spilgti izteiktu subjektīvu viedokli". No teiktā jāsecina, ka viņš pats katrā ziņā vadās no spilgti izteikta objektīva viedokļa. Cik objektīvs ir viņa viedoklis, redzams no augstāk minētiem viņa raksturīgiem gājieniem, diskutējot ekonomiskās problēmas. Tie rāda, ka nopietna diskusija ar viņu nav iespējama un tāpēc nav jēgas to turpināt.

 

Arnolds Aizsilnieks

 

[Skat. Labsvīra repliku JG 135 59. lpp]