JG redakcijai:

PĀRSTEIDZĪGS SPRIEDUMS

Oriģinālas un visai asprātīgas ir Artura Plauža domas (JG 131, 64. lp.), rakstot par Rolfa Ekmaņa grāmatu Latvian Literature under the Soviets 1940-1975, ka „autors savam pārspriedumam par pamatu ņēmis to pašu „sociālistiskā reālisma” pieeju, pēc kādas sacerēts vairums padomju laika darbu un pēc kādas tie vērtēti un atzīti par piemērotiem publicēšanai”. Tikai Ekmaņa „vērtību skalā, salīdzinot ar padomju, (...) plūsi un minusi novietoti otrādi, kas tomēr viņu neatbrīvo no pakārtošanās apstrīdētās idejas sistēmai, no nonākšanas tās atkarībā”.

Tāds spriedums, zināms, var provocēt uz pārdomām, ko īsti saprast ar apzīmējumu „sociālistiskais reālisms”. Skaidra formulējuma tam neatrast arī Padomju Latvijas izdevumos, pat Latvijas PSR Mazajā enciklopēdijā ne. Tur 3. sējuma 382. lp. garš šķirklis māca, ka šis reālisms ir „patiesa, vēsturiski konkrēta īstenības attēlošana tās re. (revolucionārajā) attīstībā”, bet jau nākamajā lappusē mulsina ar ziņu. ka priekš oktobŗa revolūcijas „viens no spilgtākajiem topošās s.r. (sociālistiskā reālisma) lit-as veidotājiem” bijis Rainis, kuŗš, kā zināms, pavisam nav ne reālists, ne tās veidotājs. Un vēl tālāk šī reālisma formulējumam pretī rumā norāde, kas par šī reālisma paraugiem liek uztvert A. Upīša romānus Zaļā zeme un Plaisa mākoņos, kā arī V. Lāča romānu Vētra. Mīlētie darbi, proti, nebūt nav „patiesa, vēsturiska konkrēta īstenības attēlošana”, bet gan daudzkārt vēstures fantāzija un komūnistu sapņainā vēlēšanās, kaut tēlotie notikumi būtu bijuši konkrētā īstenība. Nākas secināt, ka sociālistiskais reālisms aptveŗ visu literātūru, kas kalpo valsts ideoloģijai vai arī kas tai lēti pakārtojama un satura ziņā bez grūtībām kontrolējama. Šai sakarā der atcerēties Jura Soikana atziņu, kas var būt radusies tikai pēc iepazīšanās ar sociālistiskā reālisma darbiem: „Sociālistiskais reālisms nav nekāds mākslas virziens, bet tikai līdzeklis Maskavas polītikas īstenošanai” (Londonas Avīze Nr. 1165, 1969. g., 4. lp.).

Attiecinot šo patiesību uz R. Ekmaņa darbu, pēc A. Plauža būtu jādomā, ka Ekmanis raksta tikai par to, kas grauj padomju varu (ja tā saprotama A. Plauža doma par izmainītajām plūs un minus zīmēm), un ka aiz šī iemesla noklusē svarīgus, savai ideoloģijai nelabvēlīgus faktus vai izdomā labvēlīgus. Bet Ekmanis faktus neizdomā, un viņa darbs pavisam nav kādas polītiskas sistēmas propaganda. Ja tas krievu okupācijai kaitē, tad tādēļ, ka tanī atklājas krievu varai netīkamas lietas. Nav Ekmanis savai grāmatai „par pamatu ņēmis to pašu „sociālistiskā reālisma” pieeju, pēc kādas sacerēts vairums padomju laika darbu” (tā A. Plaudis), arī tādēļ, ka viņš raksta apbrīnojami lietišķi un bez emocijām citādāk nekā vairums padomju autoru, kuŗu raksti zaudē ticamību jau ar „kaujinieciskiem” izteicieniem un pat lamāšanos (A. Upītis!).

Zināms, nav labi, ka R. Ekmanis nepamanītas palaidis gaŗām Paulīnu Bārdu un Antonu Bārdu (arī Vilmu Delli). Par apzinīgu noklusēšanu sociālistiskā reālisma autoru garā te tomēr nevar runāt, jo šie izlaidumi nav notikuši aiz polītiskiem motīviem, un tādēļ tie nav pieskaitāmi pie pazīmēm, kas spēcinātu domu par Ekmanim piedēvēto sociālistiskā reālisma rakstīšanas veidu.

Visu kopā pārdomājot, nākas atzīt: A. Plauža doma, ka R. Ekmanis būtu pakārtojies „apstrīdētās (viņš gan neapstrīd nekā, tikai apraksta. A.G.) idejas sistēmai” un nonācis „tās atkarībā” (tā A. Plaudis), ir aplama. Viņa darbs, proti, pagalam neatbilst „sociālistiskā reālisma” imperatīviem (arī ar apgrieztām plūs un minus zīmēm ne). Iebildes var rasties arī, lasot A. Plauža teikumus: „Arī vecāko dzejnieču − Elzas Stērstes, Paulīnes Bārdas, Mirdzas Bendrupes (Stērsti un Bendrupi Ekmanis gan daudzina 349., 350. un 217. lp.!) − dzejas lielumu un meistarību (vai šo padomju rakstos vietā un nevietā lietāto vārdu A. Plaudis nav pārņēmis pakārtodamies?) nav viņš (Ekmanis) pamanījis. Taisni ciešanās un postā šīs sievas bija guvušas garīgu ārdējumu, dvēselisku cildenumu un, kad viņām atļāva atkal publicēties, viņu meistarīgu vienkāršību ieguvusī dzeja atmirdzēja ar dimantisku spožumu”. Ja jau tā, tad latviešu literātūra ar šo dzejnieču ciešanām un postu resp. ar padomju represijām un izsūtījumiem uz spaidu nometnēm ir varen ieguvusi, īstenībā gan viņu radītājs darbs ar padomju intervencijām ir traucēts un latviešu literātūrai varmācīgi atņemti daudzu gadu darbi. Viņu dzejas māksla „(at)mirdzēja ar dimantisku spožumu” jau priekš padomju represijām. Vai pēc padomju purgātorija viņu dzejas māksla mirdz košāk nekā priekš tam, nav nemaz tik lēti izšķirama lieta. Dažs dzejolis mirdz tiešām spožs, bet daža literāro spožumu apklāj padomju imperatīva putekļi. Zināms, lai no padomju varmācībām glābtu kailo dzīvību, piemēram, pat Elza Stērste dzejoļu krājumā Saules koks (1972.g.) kādā vietā daudzina P. Stučku (dzejolī Tautas draugs, 229. lp.), un tanīs rindās spožā dzejas māksla atkāpjas malā par labu režīma plakātu dzejoļiem.

Jāšaubās, vai vērtējumos absolūts spriedums ir labs, piemēram, A. Plauža šķietami nemaldīgie vārdi par Ojāru Vācieti: „(...) nav viņš (Ekmanis) saredzējis patieso kvalitāti, pat ne tur, kur tā visspožākā, piem., nav varējis ieraudzīt Ojāra Vācieša dzejas lielumu”. Pēc manas pārliecības Vizma Belševica gan ir pārāka dzejniece par Ojāru Vācieti, jo Vācietim reizēm ir visai nelaimīga tieksme noslīdēt žurnālistikā. Manuprāt, A. Plauža galvenie pārmetumi radušies tādēļ, ka viņš ir pārpratis Ekmaņa temata iecerējumu. Plaudis prasa autora darbu literāro kvalitāšu analizi un līdz ar to labas literātūras reljefa aprakstu, kurpretim Ekmani interesē valdības polītiskā imperatīva iedirbe uz latviešu rakstniecību, un tādēļ viņa grāmatā daudz nākas lasīt par literāri nevērtīgiem autoriem (piemēram, par Valdi Luksu. Ā. Talci, A. Imermani, J. Niedri, Ž. Grīvu, A. Griguli, V. Bērci, F. Rokpelni u.c.) resp. par nevērtīgiem darbiem (piem.. par V. Lāča romānu Vētra u.c.). Tā darīt Ekmanim ir vajadzīgs, lai parādītu, cik liela rezonance padomju imperatīvam ir literātūrā. Valodas ziņā Plaudis jauki saka, ka Ekmaņa darba „lasītāju vispirms aušīgu padara neskaitāmie literāro darbu „satura atstāstījumi”. Īstenībā tādu gan nav sevišķi daudz, bet vairāk gan ir citātu no atsevišķiem darbiem. Pēc manas pārliecības pārmetums atkal ir nevietā, jo tiklab īsie satura atstāstījumi, kā arī citāti uzskatāmi illustrē un pamato autoru pakļāvību padomju imperatīvam. Polītiskos cēloņus un to literārās sekas Ekmanis parāda taču varen labi. Tāpat labi viņš rāda, kā mākslas literātūras vārds pamazām atbrīvojas no propagandētās komūnisma plakātu rakstniecības un kā līdz ar to lēnām rodas rakstītā vārda māksla. Galīgi bez atzinīga vērtējuma nepaliek arī labākie padomju laikā izaugušie rakstnieki − arī Ojārs Vācietis ne (sk. 329.-336. lp.).

A. Plaudis pārmet Ekmanim, ka avotu bibliogrāfijā „atzīmēts tāds absurds kā A. Dravnieka par literātūras „vēsturi” nosauktais izdevums”. Bet no zinātnieka noteikti prasāms, lai viņš ieskatās visos viņam piesniedzamajos rakstos par iecerēto tematu; un ja viņš to dara, tad viņam visa literātūra arīdzan jāuzrāda. R. Ekmaņa grāmatas bibliogrāfija jau nav ieteicamo grāmatu saraksts, kā, liekas, domājis A. Plaudis. Viņa iebilde katrā ziņā ir nevietā.

Vismaz mani varen pārsteidza A. Plauža spriedums 65. lp.: „Diemžēl, šis (Ekmaņa darbs) ir un paliek tikai žurnālista pienesums (vai ar šo nelatvisko vārdu Plaudis atkal nav pakārtojies padomju rakstiem?) polītiskajos rakstos un nekas vairāk”. Negribas ticēt, ka žurnālists analizētu savu tematu tik detalizēti kā Ekmanis savā grāmatā, un pie tam žurnālists nemēdz savus rakstus dibināt uz lietišķi izraudzītiem citātiem un to cēlonības analizēm un pavisam ne izstrādāt bibliogrāfiskas vēres (tā gan zinātnieks). Žurnālista darbs R. Ekmaņa grāmata jau nu nav gan; par spīti A. Plauža iebildēm tas joprojām ir zinātnisks. Taču katrā ziņā lūgsim A. Plaudi pastāstīt, kā pēc viņa domām par R. Ekmaņa tematu būtu rakstāms, lai iznāktu zinātnisks darbs!

Alfrēds Gāters

 

 

 

JG redakcijai:

Arturs Plaudis, kā liecina viņa vēstule (JG 131), nav izlasījis vai arī izpratis manas grāmatas Latvian Literature Under the Soviets, 1940-1975 ievadvārdus, kur, manuprāt, visai vienkāršos vārdos apskaidroti grāmatas mērķi. Daži citi izteikumi, piem., par Ojāru Vācieti, savukārt liecina par paviršu iedziļināšanos grāmatas tekstā, kā ari par padomju varas gados Latvijā sacerētās literātūras vāju pazīšanu, pat tāda šedevra kā Viļa Lāča Uz jauno krastu, kas apbalvots ar Staļina prēmiju un vēl šodien ieņem goda vietu „padomju klasiķu” zelta fondā. Tur aprakstītā „vergu tirdzniecība”, kas A. Plaudim šķiet neticama, nebūt nav „Ekmaņa paša atradums, kur valodas neērtības varētu būt kombinētas ar lietas neizpratni”, kā par to liecina sekojošais citāts no V. Lāča epopejas 1965. g. laidiena (57.-58.lp.):

Viņš palīdzēja zēnam izrausties no ratiem, tad paņēma pie rokas un ieveda lielajā mūra namā. Plašajā telpā, kur bija sapulcējušies daudz cilvēku, viņus sagaidīja tas pats tiesas vīrs, kas pirms divām dienām aprakstīja Līdumu Olgas mantas. Sasveicinājies ar Kukažu, viņš aizveda Aivaru uz telpas otru galu un lika apsēsties uz sola līdzās četriem citiem bērniem. Lielākajam zēnam varēja būt apmēram desmit gadu, tam līdzās sēdēja viņa pāris gadu jaunākā māsiņa. Divi pārējie bija zēni − viens septiņi, otrs deviņi gadi vecs. Apmulsuši un tādi kā satraukti viņi raudzījās svešajos ļaudīs un saspiedās mazliet ciešāk kopā, lai arī Aivaram iznāktu vieta uz sola.

− Kungi, kas vēlas piedalīties mazāksolīšanā? lūdzu panākt vairāk uz priekšu un apsēsties. Drīz mēs sāksim. Kamēr vēl laiks, lūdzu apskatīt bērnus. Ja būtu kādi jautājumi, darbveža kungs sniegs vajadzīgos paskaidrojumus.

Ļaudis sakustējās. Tie visi bija apkārtnes saimnieki − vairums budžu, bet viens otrs arī no vidējiem zemniekiem. Dažiem līdz bija atbraukušas arī sievas. Viens otrs piegāja pie sola, uz kuŗa sēdēja bērni, un pamatīgi apskatīja tos. Kāds saimnieks lika lielākajam zēnam piecelties kājās un pagriezties ar muguru pret viņu, bet zēna māsiņai viņš uzmeta tikai īsu, vienaldzīgu skatienu. Kāds precēts budžu pāris ilgi pētīja zēnu, beigās sieva lika tam atvērt muti un parādīt zobus.

− Liekas jau vesels... − viņa nomurmināja, šķietami apmierināta ar apskates rezultātiem.

− Vai tev utu nav?

Zēns papurināja galvu un samulsis nodūra acis.

Par Aivaru pagaidām neinteresējās neviens. Ceļā samircis, viņš sēdēja, čokurā sarāvies, un trīcēja ar visu augumu, visu laiku caur pieri neraudzīdamies svešajos cilvēkos.

Drīz sākās bāreņu ūtrupe. Tiesas vīrs lika brālim un māsai piecelties kājās, lai visi viņus varētu labāk saredzēt, nosauca vārdus un pateica, cik katram gadu.

− Dūšīgs puisis, tas drīz varēs staigāt arklam pakaļ, bet labāka lopu gana jau šodien nevar vēlēties. Viņa māsa arī ir dūšīga meita − pilni astoņi gadi. Var noderēt ganos un pie vieglākiem mājas darbiem. Vēlams, lai abi nokļūtu vienā ģimenē. Vai ir kāds gribētājs? Augstākā piemaksa, ko pagasts var dot viņu audzinātājiem, ir trīsdesmit latu mēnesī par abiem. Kas vēlas pieņemt par mazāku naudu?

− Divdesmit pieci lati! − zālē atskanēja kāda balss.

− Divdesmit pieci lati pirmo reizi! − sauca tiesas vīrs.

− Divdesmit latu!

− Astoņpadsmit!

− Piecpadsmit!

− Piecpadsmit latu pirmo reizi! − tiesas vīrs sauca atkal.

− Piecpadsmit latu otru reizi! − Kas vēlas mazāk? Tādu dūšīgu puisi var ņemt par velti un vēl piemaksāt.

− Divpadsmit latu un ne santīmu mazāk. − Desmit latu!

Par desmit latiem viņus abus tad arī ieguva kāds budzis, kam bija pats lielākais ganāmpulks pagastā un vajadzēja divu ganu.

Deviņus gadus veco zēnu diezgan ātri nosolīja par desmit latiem mēnesī tas pats laulātais pāris, kas bija viņam likuši rādīt zobus. Kāds saimnieks par divpadsmit latiem paņēma septiņus gadus veco puisēnu, pēc tam daļa ļaužu sāka klīst prom. Nosolītie bērni kā sagūstīti zvēriņi raudzījās svešajos ļaudīs, kuŗu varā viņi tagad bija atdoti.

A. Plaudis mani ierindo starp „Jaunajiem Amerikas profesoriem”. Viņa lietotajam īpašības vārdam nepretošos, bet nez vai izdosies manis pataisīšana par „Amerikas profesoru”. Tad jau pēc tās pašas loģikas soms, kas strādā zinātnisku darbu, teiksim, Nacionālajā universitātē, Nairobi pilsētā, pēkšņi kļūst par Kenijas vai kenijiešu profesoru. Esmu latviešu profesors, kas lasa lekcijas sestā lielākajā ASV universitātē.

Rolfs Ekmanis