Jaunā Gaita nr. 134, 1981. g. 3. numurs

ILZE ŠĶIPSNA (1928-1981)

Astrīde Ivaska

IEVADAM

Mēs esam atspulga. Kā Narciss meklēja sevi dzidra ūdens virsā, tā mēs atrodam sevi draugu spoguļos. Mēs apjaušam sevi visskaidrāk citos. Ja nebūtu šo citu, mēs būtu Narciss bez avota.

Kad mēs aizejam, notrīs šie spoguļi.

Kā saule rietot pamet atspulgas ūdeņos, kaut pašas vairs nav, tā tanīs paliekam mēs. Dzīvei nav vairs varas tos mainīt.

Mēs esam atspulgu mozaīka. Šie Ilzes piemiņai veltītie raksti ir sīka daļiņa no mozaīkas, kuŗā izzīmējas Ilzes vaibsti. Būs vēl daudz citu. Būs Ilzes sejas meklējumi viņas darbos − plašāki, aptverošāki, dziļāki varbūt. Bet šeit salasītām atspulgam piemīt tuvības tiešums un skaudrums. Tās radušās tad, kad saule tikko norietējusi. Kad vienā pusē vēl spulgo riets, otrā jau nostājusies nakts.

 

 

 

Aina Kraujiete

AR TUVINIECES SIRDI

 

aiziešana ir dziļjūŗas bēgums
                               Ilze Šķipsna

 

Aiziešana. Aizgrimšana − rimšana. Bet ne aizmiršana. „Viļņi vēl skrien... šļakatas smejas”... Mēs nemaz neesam šķīrušās, nē. Ne jau uz mūžu! Mēs atvadījāmies, lai drīz tiktos, varbūt pat nākamā dienā. Viņai vēl citi ciemi. Jāizstaigā mūzeji, jāuzbrauc augstākā debesskrāpī palūkoties lielpilsētas niecībā, cilvēka gara varenībā. Tikšanās taču bija par īsu, lai būtu bijusi pēdējā pirms mūžības!

Tas bija pagājušo vasaru. Jūlija sākums. Ilze atgriezās no sava kārtējā izlidojiena pasaulē. Atceļā piestāja arī austrumpiekrastē. Tikāmies Ņujorkas sirdī, Menhetenā, dārza restorānā, ielu artērijām strauji pulsējot apkārt. Garšoju zemenes, viņa malkoja baltvīnu. Reizēm kūpināja cigarello. Sēdēja saules pusē, lai varu nofotografēt. Bet pēcpusdienas ēna viņu panāca, un nu uz bildēm un man atmiņā Ilze dzīvo ar saulainām ēnām sejā.

 

*

Viņas pēdējā vasara, pats vasaras vidus, vēl dienasvidus. Vējoja, silts bija tikai saulē. Ilze stāstīja par sausajām, degošajām Teksasas vasarām (un tieši tai dienā karstuma vilnis tur bija uzsities pie F 114 grādiem!). Pus-skumji, pustīksmi atcerējās dzīvīgo zaļumu Gaŗezerā; un reizē arī vēl zaļo jaunatni − tos, kas no sirds grib būt latvieši. Cik tas grūti viņiem, svešumā uzaugušiem, un cik brīnumjauki redzēt, zināt, ka viņi nepazudīs svešās tautās kā ūdens smiltis. Pa valodas ceļiem nonācām pie literātūras. Par rakstīšanu trimdā. Par stāstiem, ko turpina sacerēt tāpat vien, bez kāda nodoma publicēt. Un tad par dzeju.

 

*

Runāšana par dzeju ir tikai viļņi.

Skaisti, spēcīgi, niecīgi, kā kuŗo reizi. Pati dzeja ir jūra, tā vienkārši − ir. Cilvēka gara radīta, cilvēkiem vien pieejama, neizsmeļama, neaizbeŗama jūŗa, kas vienmēr pieplūst svaigiem ūdeņiem. Kas lieks un par daudz, ar laiku aizgaro laikam līdz. Un tomēr jūŗas viļņošanās patīk, − patīk runāt par dzeju. Arī abām mums.

Salīdzinājām citu tautu, sevišķi amerikāņu, dzeju ar mūsu − cik augstā līmenī tā latviešiem. Ir trimdā, ir dzimtenē. Simtiem skanīgu balsu; ne koris, bet solisti, ja arī dažreiz it līdzīgi. Vai par spalgu. Ka mums tā vēl vispār ir! Un ka mēs to neapzināmies, savā dzejā kā mežā iegājuši, apmaldījušies. Kādam citam jāatrod ceļš, jāpasaka mums, tad arī neticīgie sitīs plaukstas: lūk, mūsu −

Pēkšņi apklusu aiz mazticības pati: maz jaunas dzejas. Jauni dzejnieki ir, bet nedzejo. Kad dzejo, tiem pārmet − nevarot nekā saprast. Saprast dzeju? Saskatāmies − un iesākam reizē smieties. Vēl viss nav pagalam, ar latviešu dzeju ne.

Un nu man jāraksta par Ilzi kā dzejnieci − tā apsolījos, atsaukdamās aicinājumam rakstīt viņas piemiņai. Tas bija pārdrošs solījums. Tik īsā laikā pat neizpildāms. Sapratu, kad mēģināju ieskatīties viņas dzejoļos. Vispirms taču vēl jāsameklē! Prozas grāmatas, jā, tās visas pa rokai. Bet Ilzes Šķipsnas dzejoļu vispār nav daudz. Tieši to, kas jau publicēti. Neviena, kas palika viņas galdā. Neprotu atšķetināt tos, kas virtenēm vien iestrādāti romānos (kā pati stāstīja). Viņas proza ir poēzijas caurausta. Tas vien jau būtu temats par sevi. Arī dzejoļu vērtējumam vēl jānāk pēc visu Ilzes dzejoļu apzināšanas vienkopus. Varbūt − vienā krājumā?

Ne todien, kādu citu reizi izteicās, ka dzejā neprotot apjaust savu seju (vai viņa to īsteni meklēja?). Kāds dzejolis runā pat pretim − (vai varbūt aizmirsusi?) tik raksturīgs pašai Ilzei, kas sevi netaupīja:

Būt vējam!
Lai lūzt, kas lūzt −
koks, jumts vai pats.
Nekas nav jātaupa,
jo vējš ir tikai trakošanā
un tad vairs nav nemaz.

 

*

Šķipsnas dzejolis „Dzīve plūst”, Arnolda Šturma komponēts, nu jau labi iedziedājies koncertzālēs. Komponistam palīdzīga Ilze bija ar īru dzejnieka Jeitsa dzejoļu izvēli dziesmu ciklam. Viņa pārtulkoja tos arī latviski.

Tulkošanas darbs ir mīlestība, labprātīga atteikšanās no sevis cita autora labā. Koncertprogrammai mana dzejoļa „Majestātes ierašanās” angliskais atdzejojums (The Arrival, A. Šturma kompozīcija) ir Ilzes dāvinājums man − allaž par jaunu katrā šīs dziesmas atskaņojuma reizē.

 

*

Ilze prata lieliski klausīties − otrā cilvēkā. Viņas pirmais ieraksts mūsmājā: „Es klausījos ar tālumnieces ausīm un tuvinieces sirdi”. Tikpat lieliski prata pati runāt. Kvēlot kvēloja sirds tāpat kā acis, vaigi, spēkojoties ar vārdiem. Vismīļāk jau ar manu vīru, Viktoru, − tad klausījos es, ne vārdiņa starpā, − viņiem domas kā prāvi akmeņi skaldījās gabalu gabalos! Viņas pēdējais ieraksts mums: „Priecīgs, kas dzīvs! // Tā teikts vienā manā stāstā, un šī vakara prieks ... bija tik atjaunojošs, ka es datumu pārrakstīju par veseliem desmit gadiem!”

Un kas ir gadi? Tikai tikšanās reizes skaitāmas. Ilze gribēja un zināja iepriecināt: cik reižu ciemos, atnestie ziedi īpaši meklēti − milzu lauvmutītes ne vien līdz ceļiem, bet pāri viducim un visbargākajā ziemas salā − pavasaŗa nenocietušās dzeltenās narcises. Arvien kaut kas tīkami neparasts.

Pēdējā gada pēdējā vasara. Pulsēja Ņujorkas sirds, mums arvien vēl ko runāt. Pēkšņi − ne vairs zenītā saule! Ar vējiem saķērušies, stari novērsās gurdeni, slīpi. Norunājām tikties un kopā ar Viktoru vislabāk jau pie mums atkal. „Uz redzēšanos, jā, jā, drīz −.”

Nekādas zīmes ne sirdī, ne, debesīs, ka ‘drīz’ vietā nāktos ‘nekad’. Vēl gadi, gadu desmiti? Tomēr reiz − uz redzēšanos, Ilzīt!

 

 

 

 

Jānis Andrups

KOPSAKARU ATKLĀJĒJA

Ilzes Šķipsnas darbu gaisotne

 

„Tas ir mūsu spēkos, mēs varam pasauli radīt ik brīdi, ieraudzīdami un atzīdami,” (1) raksta Ilze Šķipsna, un īsteni viss viņas rakstnieces darbs ir pasaules radīšana. Katrā savā darbā Ilze Šķipsna uzņemas radīt jaunu pasauli − visu pasauli, ne tās daļu. Tas ir gigantisks pasākums, jo nav zināms, vai pat Dievs ir radījis vairāk pasauļu nekā šo vienu, ko mēs pazīstam. Varbūt šī kāpinātā alka radīt savā apziņā pasauli „kā atvērtu brīnumu” ir augusi no zemapzinīgas apjautas, ka dzīves laiks būs skopi iemērīts, un tāpēc katrs brīdis jādzīvo kā „pēdējais brīdis”. (2)

Kad Ilze Šķipsna kā pusaudze nonāca Vācijā un sāka uztvert sava laika garīgās kustības, viņai par tām vēlāk bija jāliecina: „Biju sava laika bērns − divdesmitais gadu simtenis bija obligāts kurss bezjēdzībā, ar bezmaksas privātstundām tiem, kam grūta galva.” (3) Viņa saklausīja eksistenciālisma saucienu: „Pasaule eksistēja, neviens nezināja kāpēc, un tas nebija svarīgi. Cilvēki dzīvoja, neviens nezināja kāpēc, un tas bija svarīgi.” (4) Tātad še jau krietns solis prom no bezjēdzības filozofijas, jo parādīts ceļa virziens, nosprausts mērķis uz cilvēciskajām vērtībām. Un kad viņa vēlāk raksta par spēju radīt pasauli, tad viņa pasvītro, ka tai ciešs sakars ar cilvēcību: šī „spēja nekrīt no gaisa, tā izceļas no cilvēcības sajušanas un apzināšanās. Tāpēc man vajag vismaz ieraudzīt kaut ko cilvēcīgu katru dienu, tas ir svarīgāk nekā paēst.” (5)

Pie šī cilvēcības pavediena turēdamās laikā, kad visapkārt drupas un pasaule satumsusi, Ilze Šķipsna drīz pamana brīnišķīgas kopsakarības un mērķtiecības iemirdzēšanos: „... es sajutu sakarību − pēkšņu, brīnišķīgu sakarību − kas nebeidzās līdz pat zemes robežām, kas tecēja uz visām pusēm uzreiz, visu savienojot, kas smalki stīdzēdama sniedzās arī pagātnē un jau spīdēja atpakaļ no nākotnes kā pa priekšu aizlingota saule, mezdama gaismas starus atpakaļ. Viss bija visur klāt un reizē, un nebija ne nieka, pat ne nokvēpuša akmentiņa starp sliedēm vai dzeltenas papardes dzelzceļa uzbēruma malā, kas būtu lieks vai nepiederīgs, kas paliktu ārpusē. Nebija ārpuses.” (6)

Šai rindkopā ar sirsnīgu pacilātību apliecināti četri principi: 1) visu lietu kopsakars telpā, 2) visu laiku kopsakars, 3) nejaušā, liekā izslēgšana un 4) „ārpuses” izslēgšana. Ar pēdējo principu rakstniece uzsveŗ, ka viss, ko viņa savos darbos atklāj, ir pasaules pārdzīvojums viņas iekšienē. Pašnozīmīgas ārpasaules viņas darbos nav, viss ir iegremdēts pasaules pārdzīvojuma ūdeņos.

Ilzes Šķipsnas darbi ir atbilžu meklēšana uz lieliem un mūžīgiem jautājumiem. Starp tiem galvenie ir divi: personības vienības problēma, ko var saukt arī par identitātes problēmu, un pasaules kopsakara un jēgas problēma. Pirmo problēmu risina viņas romāns Aiz septītā tilta, otru − Neapsolītās zemes. Stāstu vairums pieder personības problēmu lokam, tomēr ir daži, kas risina ontoloģiskos jautājumus. Ilzes Šķipsnas pieeja ir filozofiska, viņa meklē atbildes uz jautājumiem: kas un kāpēc? Psīcholoģiskā pieeja, atsevišķu pārdzīvojumu pētīšana viņu neinteresē, jo atsevišķs pārdzīvojums ir abstrakcija. Normāla cilvēka iekšējā pasaulē parasti norisinās daudzu pārdzīvojumu plūsma, un apstāšanās pie viena pārdzīvojuma notiek tikai afekta vai psīchisko noviržu un slimību gadījumos. 20. gadsimta literātūra ilgu laiku kavējās tieši pie atsevišķiem pārdzīvojumiem, izrautiem no cilvēka personības kopsakara, tā radās „smalko kaišu” literātūra.

Ilze Šķipsna nav saskaldītā cilvēka analizētajā, viņa ir viengabalainā cilvēka meklētāja. Viņa ir sintezētāja, ne analizētāja. Viņa izjūt dedzīgu vajadzību atklāt lielos kopsakarus, kuŗus ieraugot, žilbinošas gaismas uzliesmojumā acu priekšā iznirst un kļūst saprotama visa pasaule. Tā viņas uztverē ir „dievišķā varēšana”, (7) kas dota katram cilvēkam kā neapsolīto zemju atrašanas iespēja par tik, „cik tālu sniedzas viņa redzēšanas loks”.

Lūkojot ieskatīt pasaules kopsakaru un cilvēka vietu tajā, Ilze Šķipsna” neiziet no gatava pieņēmuma, bet meklē ceļu uz atbildi. Tāpēc vairums viņas darbu ir problēmu risinājumi, lai par ontoloģiskiem jautājumiem atrastu atbildes, kuŗas cilvēks var ar visu savu būtni apliecināt. Šīs atbildes meklējot, viņa atsevišķas pasaules daļas un jautājuma pavedienus izgaismo spilgtā pārdzīvojumā. Viņas darbu emocionālā noskaņa parasti ir kāpināta, bieži ekstatiska.

Cilvēka pārdzīvojums ir vienmēr tagadnīgs, tāpēc pasaule, kuŗu Ilze Šķipsna izgaismo ar pārdzīvojuma starmešiem, vienmēr parādās tagadnes apvārsnī. Tā ir tāda tagadne, kuŗā kopā savienojas pagātnes saknes un nākotnes iespējas, kā tas apliecināts iepriekš dotajā četru principu citātā. Tagadne nav tradicionālās epikas laika apvārsnis. Tradicionālā epika − romāns, stāsts, novele risinās pagātnes apvārsnī, tā stāsta par cilvēku darbību un notikumiem, tā balstās uz notikušas nodarbības pavedienu − fabulu.

Šāda veida epikas forma Ilzei Šķipsnai nav bijusi noderīga. Fabula viņu neinteresē, un tās viņas darbos nav. Viņa nekad nav jutusi vajadzību kaut ko izstāstīt, ieinteresēt ar notikumu gaitu, ar raiti izvērptu darbību. Viņai ir degoša vajadzība meklēt, atklāt, uzminēt atbildes uz lielajiem jautājumiem. Tāpēc par viņas darbu formu kļūst problēmu risināšanas gaita. Tā nav matemātiskā secībā izkārtota. Tā rāda pašu atbildes meklēšanas gaitu ar argumentiem, piebildēm, sānu gājieniem un atkāpēm, līdz beidzot pienāk „lielais brīdis” (8), un spožā gaismā atmirdz visu lietu kopsakars.

Ilze Šķipsna bija ar dievišķo varēšanu bagāti apbalvota rakstniece, neapsolītās zemes viņai atklājās ik uz soļa. Viņas grāmatās ir tāda motīvu bagātība, ka, tos līdz galam izrisinot, vielas pietiktu daudziem sējumiem. Žēl, ka mums tik agri pietrūcis šis viedās kopsakaru atklājējas.

 

N O R Ā D E S

 

1. Neapsolītās zemes, 1970; 87. lp.

2. Aiz septītā tilta, 1965; 59. lp.

3. Turpat, 27. lp.

4. Turpat, 27. lp.

5. Neapsolītās zemes, 87.-88. lp.

6. Turpat, 114. lp.

7. Turpat, 138. lp.

8. Turpat, 83. lp.

 

 

 

 

Kārlis Zvejnieks

ILZI ATCEROTIES
 

40.-to gadu beigās laikrakstā Latvju Domas, ko izdeva draugs un ramavietis Arturs Baumanis Augsburgā, vairākos turpinājumos gāja kādas līdz šim nedzirdētas autores stāsts „Otrā krastā”. Liels bija mans pārsteigums, kad Arturs Baumanis man atklāja, ka jaunā autore − Ilze Šķipsna − ir Fišbachas ģimnāzijas pēdējās klases audzēkne. Tātad viņai nevarēja būt vairāk kā 18-19 gadu. Bet darbs likās nobrieduša, rutinēta autora rakstīts, vīriešu kārtas personā stāstot par kāpšanu kalnos Berchtesgadenā, kur gaišiem, skanīgiem vārdiem kā tumšs piesitiens dunēja cauri kāda drūma, neatrisināta mistika − iezīme, kas man liekas tik raksturīga daudzajiem Ilzes vēlākiem darbiem. Bija skaista, tīra latviešu valoda, saistoša fābula. Sava tēva lielajā bibliotēkā kādreiz Latvijā žurnālā Piesaule biju lasījis Ēvalda Šķipsnas darbus. „Tas viņas tēvs,” Arturs noteica.

Tad, kad biju izceļojis jau uz Ameriku, 60.-gadu sākumā Sietlā bija dziesmu svētki. Rakstnieku rītā Ilzes Šķipsnas lasītāju pulkā nebija, kaut gan viņai jau bija iznākusi 1. grāmata Vēja stabules, bet ar viņu mani sapazīstināja pēc sarīkojuma mana sieva Biruta, jo Ilze Fišbachā bija Birutai skolas biedrene. Apvaicājos, kāpēc viņa nav dalībniece rakstnieku rītā, teicu, ka man viņas 1. grāmata ļoti patīk. „Nu, kur nu es,” Ilze kautrīgi atrunājās. Un tomēr, viņa būtu bijusi pārākā par mums visiem, kas tur piedalījās. Toreiz vēl retais viņu pazina.

Kad Ilzes Vēja stabules dabūja 1. Jāņa Jaunsudrabiņa prozas balvu, es kā šīs balvas ierosinātājs vēstulē apsveicu Ilzi. Ilze bija saņēmusi visu kritiķu nedalītu atzinību, ka viņa balvu pelnījusi godam. Sākās mūsu sarakste. Tanī laikā Amerikā darbību atjaunoja akadēmiskā organizācija Ramave, kuŗas loceklis arī es esmu. Aicināju Ilzi Ramavē, kur viņa varbūt sastaps daudz draugu un domu biedru, jo Ramave savos sākumos bija dibināta kā filologu biedrība, kas savās rindās pulcināja daudz valodnieku un literātu, kā: Jāni Bičoli, Kārli Draviņu, Mārtiņu Zīvertu, Jāni Andrupu un citus. Ļaudīm ar kopējām interesēm kopēju valodu vieglāk atrast. Ilze piebiedrojās, un organizācijā biju viņas krusttēvs un aizbildnis.

Kad pēc tam dziesmu svētki bija Klīvlendā, Ramaves saietā tur priecīgi spulgām acīm pretī nāca gandrīz kā palēkdamās Ilze un viņai pie rokas tik pat valšķīgi smaidīdama platu muti otra meiča. „Es Tev atvedu otru krustmeitu. Iepazīsties − Astrīde Ivaska!” Arī Astrīde pievienojās mūsu pulkam, un nu man bija divas slavenas krustmeitas − viena saņēmusi prozā J. Jaunsudrabiņa balvu, otra − dzejā Zinaīdas Lazdas balvu.

Kopš tā laika mūsu ceļi ar Ilzi un Astrīdi krustojušies vairākkārt gan Ramaves saietos, gan dziesmu svētkos, gan rakstnieku rītos, gan tāpat, bet visvairāk jau apmainījāmies vēstulēm.

Tagad Ilzes vairs nav... Grūti to aptvert. Kā ironija skan viņas rindas pirms dažiem gadiem, kad Ramavei un arī viņai tuvojās 50 g. jubileja: „Par gadiem: − tādai organizācijai kā Ramavei 50 ir liela lieta, bet cilvēki tagad dzīvo tik ilgi, ka 50 vēl nav ko pieminēt”. Un tomēr − tikai dažus pāri 50 un Ilzes vairs nav... Zīmīgi, ka savai 1. grāmatai par moto Ilze ņēmusi savas skolotājas Zinaīdas Lazdas vārdus: „Par mūsu sirdīm dzīve stiprāka.” „Dzīves” vietā tikpat labi varētu likt vārdu „liktenis” vai „nāve”. Aizgāja agri viņas skolotāja, aizgāja Ilze...

Nāk prātā epizods, kad 1973. gadā ir Ilze, ir es ar Birutu vienā laikā viesojāmies Rīgā. Ilze bij apmetusies Rīgas viesnīcā, bet mēs pie radiem. No filoloģijas studiju laikiem Rīgā man bija draugs, kas strādāja tagad architektūras pieminekļu aizsardzības pārvaldē. Vecrīgu un senos architektūras pieminekļus viņš pārzināja kā savas paša mājas, zināja Vecrīgas vēsturi, zināja, kādi jauni izrakumi pašreiz tiek veikti, kā: Kaļķa tornis, Ramera tornis, Juŗa tornis u.c.

Viņš mums solījās visu to parādīt. Aicināju arī Ilzi līdz. Klīdām pa Vecrīgas ielām, uzkāpām pat atjaunotajā Pēterbaznīcas tornī, kas publikai tad vēl oficiāli nebija pieejams, no kurienes atklājās plašs skats uz Rīgu, fotografējāmies pie Zviedru vārtiem. Pie Sv. Jāņa baznīcas Ilze gribēja, lai viņai nofotografēju Jāņa Kristītāja galvu, ko augstu mūrī parādīja draugs, bet parastam gaŗāmgājējam būtu palicis nepamanīts. Apskatījām mūzeju Doma dārzā. Netālu starp Domu un pili Vecrīgā bija arī māja, kur kādreiz dzīvojusi Ilze ar vecākiem un ko viņa mums parādīja. Tā bija bagāta diena! Ar Vecrīgu un tās vēsturi vienā dienā iepazināmies vairāk nekā es savos 3 studiju gados. Nākošā dienā man ar Birutu bija citi plāni, bija jāsatiek radi, bet Ilze gribēja saistošo Vecrīgas apskati turpināt un norunāja ar manu draugu satikšanos viesnīcā. Ilze kādu iemeslu dēļ bija aizkavējusies. Draugs pusstundu nogaidījies, beidzot bija viesnīcā apvaicājies pēc Ilzes Šķipsnas. Pēc brīža viņa priekšā nostājusies tumšmate, pagara meiča. „Jā. Ko Jums vajag? „ − „Gribu satikt. Ilzi Šķipsnu.” − „Es esmu Ilze Šķipsna.” − „Ilze Šķipsna no Amerikas?” − „Jā, no Amerikas!” − „Jūs tā neesat. Tā Ilze, ko vakar satiku, bija mazāka auguma, gaišmate.” − „Tad laikam bušu tā otra Ilze Šķipsna,” tumšmate nosarkusi, sastomījusies, apgriezušies un, vairāk nekā neteikusi, steidzīgi aizgājusi. Tad arī draugs nav vairs ilgāk gaidījis un no viesnīcas pazudis. Vēlāk šo notikumu atstāstīju Ilzei. „Laikam taču kādam te par mani interese, kādam vajag mani izsekot... ar ko satiekos, kādi mani noslēpumi...”, Ilze sevī iegrimusi klusi noteica. „Baigi,” viņa noskurinājās, „kaut kas tāds var notikt tikai tagadējā Rīgā. Pie tam viesnīcā viņi nemaz mani ar šo vārdu nevarēja zināt, jo biju piereģistrējusies kā Ilze Rothrock.” „Divējas Ilzes. Gluži kā Solvita tavā romānā Aiz septītā tilta, es vēl pajokoju.

Un tomēr − Ilze brauca un brauca atkal uz Rīgu. Bija pēc tam tur vairākkārt. Kā magnēts viņu pievilka Latvijas zeme, Latvijas ļaudis, latviešu rakstnieki, ar kuŗiem viņa tur satikās. Vai tas bija brauciens uz Itāliju vai Ēģipti (Ilzei kā Kimbela mākslas institūta Fortvortā darbiniecei bija laime daudz ceļot), viņa, kur vien varēja, apvienoja to ar braucienu uz Latviju. Viņa simpatizēja latviešu rakstniekiem un dzejniekiem, kam bieži starp rindām bija jārunā uz tautu, palīdzot kā ziemciešiem izturēt. Kad reiz tādi vīri kā Viktors Irbe, kas laikrakstā Latvija Amerikā (1973. g. 19. maija n-rā) bija nosaucis Ilzi par „sarkano lakstīgalu”, sapratis, ka visi tie, kas brauc uz Latviju, nav „sarkanie”, bet varbūt vēl lielāki patrioti?

Rīgā satikos arī ar jaunības draugu, dzejnieku un ramavieti Aleksandru Pelēci, kas tikko pēc 2.5 gadiem bija atgriezies no Sibirijas. Bijām sarakstījušies, bet gandrīz necerējām, ka atkal kādreiz tiksimies. Un tomēr − pēc 25 gadiem mūsu ceļi atkal krustojās, lai gan viņam nebija atļauts dzīvot dzimtajā pusē Alūksnē, bet Talsos, kur viņš − intelliģentais, daudzu valodu zinātājs strādāja par kapraci. Iepazīstināju arī Ilzi ar Aleksandru. Atceros, ka visi sēdējām Bastejkalnā: Aleksandrs, viņa sieva Rita, kas pēc 15 gadu gaidīšanas bija devusies pie viņa uz Sibiriju, lai dalītos liktenī, viņu 9 gadu dēls Mārtiņš (dzimis Sibirijā), Ilze, Biruta un es. Aleksandrs bija paņēmis žūksni dzejoļu līdz, cita starpā arī tikko no angļu valodas atdzejoto Edgara Alana Po „Kraukli”, kur kā melns pavediens vijās cauri kraukļa krauciens „It nekad!” (Never more). Mīļā Ilzīt, Never more! ...

Pēc Bastejkalnā devāmies uz kapiem. Ilze nez kādu iemeslu dēļ gribēja apmeklēt Lielos kapus, bet mūsu pārējo svētceļojums pēc 25 gadiem veda uz Brāļu un Raiņa, tāpat Meža kapiem. Braucām tramvajā. Miera ielā pretī Lielajiem kapiem Ilze gribēja izkāpt. Pēdējā brīdī arī mēs pārējie sadomājām izkāpt un gabalu līdz Brāļu kapiem aiziet kājām. Pie tramvaja durvīm iznāca drūzmēšanās. Ilze kāpa pēdējā. Tramvajs negaidīti sāka kustēties, Ilze lēca, paklupa un tik tikko nepakļuva zem tramvaja riteņiem. „Redzi nu, būtu tu tramvaja sabraukta, būtu tevi tepat Lielajos kapos aprakuši,” mēs vēl draiskojāmies. Tagad tevis tiešām vairs nav... Varbūt tava pelnu urna reiz atgriezīsies Rīgā, ko tu tik ļoti mīlēji, vai tavi pelni tiks izkaisīti Baltijas jūŗā, kā tavai skolotājai Zinaīdai Lazdai, lai viļņi nes tevi pretī dzimtajai pusei...

 

 

Operas apstādījumos Rīga 1973. g. No kreisās: Kārlis Zvejnieks, Ilze Šķipsna, Biruta Zvejniece, Aleksandrs Pelēcis, Rita Pelēce. (Mārtiņa Pelēča uzņēmums)

Pēteŗa baznīcas tornī Rīgā, No kreisās: Aleksandrs Jansons, Ilze Šķipsna, Kārlis Zvejnieks, Biruta Zvejniece.

 

Visvaldis Reimanis

ATSKATOTIES UZ PRIEKŠU SKATOTIES
 

Vēl tīksme atminoties savu prieku, kad mūsu kritikas autoritāte Jānis Rudzītis Ilzes Šķipsnas pirmo romānu Aiz septītā tilta apzīmēja par pirmo moderno latviešu romānu, jo pats arī tanī biju saskatījis vairākas dimensijas. Neapsolītās zemes tapa par vēlu, lai iegūtu Rudzīša zīmogu kā otrs modernais latviešu romāns. Ja Rudzītis rakstītu vēl tagad, varbūt viņš sajustos pietiekami kompetents apliecināt, ka turpat puse no Vidējās īstenības stāstiem kvalificējami globālai īsprozas izlasei. Un, protams, Rudzītis justos gandarīts uzzinot, ka Ilze Šķipsna pārstāv laikmetīgo latviešu prozu Britu Enciklopēdijā.

Žēl, ļoti žēl, ka neguvām mantojumā trešo romānu − Kaupo, bet tik tiešām Ilze savu laiku nenoslinkoja, viņai bija par daudz darāmā vienlaicīgi, un laiks notrūka.

Jānis Andrups viņu raksturoja visaptveŗošāk: „Ilze Šķipsna ir brīnumaini talantīga rakstniece − katrā jaunā darbā viņa ceļ jaunu pasauli.” Es vēlētos tikai piemetināt: pārlasiet Ilzi Šķipsnu pēc laiciņa vēlreiz, un jūs sevi atradīsit atkal izmainītā pasaulē − viņa ir burvestīgi intelliģenta rakstniece.

Kas rakstīs monografiju? Tam drošsirdim būs darīšana ar unikālu latviešu literāti. Jo viņa, piemēram, agrās jaunības atklāsmes pārdzīvoja kā īstena dievture; starp viņas pēdējiem tuvākajiem draugiem bija katoļu priesteris; viņa „zināja visu” par sumēriešu saules koku; bija izlasījusi un izdzīvojusi Upanišadas; referējusi par budisma īkonografiju mākslas un rakstu zinātāju konferencē Amerikas apjomā; viņas plauktos sakārtoti materiāli par mirušiem māksliniekiem − Rietumu kultūras reprezentantiem (gaida naudīgu izdevēju); mūžam darbīga, darbā spēja lietot astoņas valodas; pašaizliedzībā netieši veicināja savu sadegšanu; jau sadegusi ir „objekts, kas izstaro gaismu” − pagrūti definējamu, bet labestīgu.

„Ja es jautāju, kas Tu esi − Tu atbildei smaidi.”
„Bet es droši zinu tikdaudz: Tu esi Izņēmums, kas meklē tik nopietni, ka nebeigsi meklēt nekad.”

 

 

 

 

Eleonora Šturma

ILZI ŠĶIPSNU ATCEROTIES
 

Kad 1961. gadā iznāca Ilzes Šķipsnas pirmā grāmata Vēja stabules, nedz mans vīrs, nedz es Ilzi vēl personīgi nepazinām. Lasījām jauno grāmatu, priecājāmies par autores īpatnību, ideju oriģinalitāti, atjautu, raito, bagāto valodu un mēģinājām iztēloties, kāda šī jaunā rakstniece varētu būt dzīvē. Tad kādā sarīkojumā Ņujorkā pirms gadiem septiņpadsmit literārajā panelī piedalījās arī Vēja stabuļu autore − nosvērta, skaidru domu, bet bez uzsvērtas pašapziņas. Pēc tam ballē iepazināmies personīgi. Arī sadraudzīgā pulciņā un jautrā noskaņā viņa paturēja savu noturību, kas nebija iedomīga, bet drīzāk gan kautra; gribēja debatēt, bet bez tieksmes dominēt, un bieži un priecīgi smējās. Dažās pavadītajās stundās varēja izjust saskari ar neviltotu, patiesu cilvēku. Drīz pēc tam Ilze, atstājusi bibliotekāres darbu Teksasā, ieradās Ņujorkā, lai studētu un iegūtu maģistres grādu antropoloģijā Ņujorkas pilsētas universitātes Hantera kolledžā. Neraugoties uz nopietno studiju darba slodzi, daudzām pavadāmajām stundām Ņujorkas bibliotēku archīvos, Ilze atrada Laiku rast jaunus draugus, jo viņa mīlēja cilvēkus. Viņai radās daudz draugu ne tikvien Ņujorkas literātu vidū, bet arī citās kultūras jomās, jo viņas interešu loks bija plašs. Tā arī mūsu trijata starpā šais pāris gados izauga draudzība, balstīta kopējās interesēs, sakņojusies sadraudzīgas tuvības nepieciešamībā.

Ar Ilzi būt kopā bija viegli un labi, jo raksturu attieksmēs viss veidojās ērti, bez piepūles. Savstarpējais respekts novērsa jebkuŗas „interešu saskaņošanas” problēmas. Abpusēja jokošanās un smiešanās allaž radīja vieglu un patīkamu gaisotni. Ilze bija patīkama un rosinoša sarunu biedrene. Viņas valoda reizēm kūsāt kūsāja, allaž ieplaiksnoties labsirdīga humora dzirkstīm. Pretēji tādiem sarunas partneriem, kam saruna tūdaļ šķiet gaŗlaicīga, ja viņi paši nav galvenie runātāji, Ilze tāda nebija. Viņa prata stāstīt un arī otrā klausīties. Viņai piemita dabiska interese par otra cilvēka domu pasauli, kas bija apvienota ar iedzimtu takta izjūtu. Ja gadījās, ka sarunā bija jāpiedalās tikai pieklājības dēj, viņa necentās māksloti izrādīt interesi, bet izturējās dabiski, un ja par sarunas tematu viņai nekādi personiski kommentāri neradās, mēdza vienkārši piebilst: „Tas tā varētu būt.” Ja sarunas partneris spēja pārliecināt, viņa bez īgnuma pievienojās, bet Ilze prata arī lieliski oponēt. Kafiju malkodama, cigaretei dūmojot, viņa savu viedokli, acīm iedegoties, prata formulēt visskaidrākajiem un trāpīgākajiem vārdiem. Bija prieks ar Ilzi „cīkstēties”. Pārrunājamo tematu bija daudz. Runājām par mākslu, par mūziku, par literātūru, jaunākajām lugām, baletu, par antropoloģiju un vecajām kultūrām, par ceļojumiem, par pasaules polītiku, sociālajām un saimnieciskajām iekārtām, par latviešu dzīves aktualitātēm, trimdas problēmām, par latviešu kultūru un latvietību šeit un dzimtenē. Runājām arī par cilvēcīgām problēmām, cilvēku attieksmēm, bet tikpat kā nekad − par naudu un materiālām vērtībām. Pārrunājām par viņas publicētajām grāmatām, par to, cik daudz nopietna sagatavošanās darba abi viņas romāni prasījuši, bet par jaunām, vēl nepaveiktām daiļrades iecerēm Ilze nemēdza stāstīt. Labprāt viņa gan stāstīja par pasākto pētījuma darbu angļu valodā − kultūrvēsturiskā perspektīvā nozīmīgu mākslas vēsturnieku un teorētiķu nekrologu krājumu. Darbs palika nenobeigts.

Ilze bija laba cilvēku „atminētāja”. Bieži par nule iepazītu personu jau pēc pirmās tikšanās viņai bija radies spriedums, kas vēlāk pierādījās bijis pareizais. Šī spēja Ilzei aiztaupīja vienu otru vilšanos.

Tā kā mans vīrs ir komponists, tad Ilze gribēja daudz ko uzzināt par mūzikas attīstību, mūzikas būtību. It sevišķi viņu saistīja mūzikas sākumi un tagadnes mūzikas veidošanās. Ņujorkā dzīvodama, viņa ar lielu interesi gāja uz koncertiem un arī lasīja teorētiskas grāmatas par mūziku. Ilze centās apgūt mūzikas zināšanas, lai paplašinātu savu apvārsni, jo pēc viņas ieskata ikvienam rakstniekam jābūt bruņotam labām zināšanām visās kultūras jomās, − tikai tad rakstnieks spēj brīvi un atbildīgi rīkoties savā radīšanas darbā. Kopējo interešu radīta tuvība pamudināja manu vīru Arnoldu Šturmu Ilzei veltīt divas solo dziesmas: vienu ar viņas dzejoli − „Dzīve plūst”, otru ar Linarda Tauna vārdiem − „Smaids”.

Ar Ilzi bija jauki staigāt pa mūzejiem. Arī veidolu mākslā viņu visvairāk valdzināja sensenais un mūsdienīgais, lai gan viņa vienlīdzīgi labi orientējās un iejutās visos mākslas vēstures laikmetos un stilos. Par mākslas darbiem viņa nemēdza runāt „augstā” valodā, pārgudri spriedelējot, nedz arī, pa izstādēm staigājot, „disertācijas” sagaidīja no citiem. Viņas atsaukšanās uz mākslas darbu bija dabiska baudīšana, priecāšanās un iesilšana. Arī tad, ja mākslas darbs viņā nekādas vibrācijas neizraisīja, viņas nostāja nebija noliegšana un galīga neatzīšana, drīzāk gan skepse vai izbrīnīšanās, bet saskarē ar visekstrēmākajiem, gandrīz jau absurdiem eksperimentiem − labsirdīga pasmiešanās. Labprāt viņa klausījās pieredzējušu gleznotāju profesionālajos izskaidrojumos, jautādama, vienmēr gribēdama uzzināt kaut ko vairāk. Raksturīgi Ilzes humora dziņai un iztēles cilpojumiem, ka reizēm ar padsmitnieces draiskumu viņa vedināja spēlēt pašizdomātu „mūzeja rotaļu” − gleznās redzamajos veidolos meklēt līdzības ar ērmotiem viepļiem, ķēmīgiem zvēriņiem un cilvēciņiem. Tādējādi, bezbēdīgi ar iztēli niekojoties, vienmēr iznāca jautra pasmiešanās.

Pēc antropoloģijas maģistres grāda iegūšanas 1967. gadā − Ilzes disertācija iztirzātā viela bija latviešu tautas mīklas un buŗamie vārdi − Ilze atgriezās mājās pie vīra, kas ir franču literātūras profesors universitātē Fortvortā (FortWorth), Teksasā. Tur viņu gaidīja darba piedāvājums kļūt par mācībspēku un katedras vadītāju jaundibināmā antropoloģijas nodaļā universitātē. Otrs piedāvājums bija mākslas bibliotēkas vadītājas postenis Kimbela mākslas mūzejā. Darbošanās mākslas mūzeja gaisotnē vilināja vairāk nekā izredzes akadēmiskā darbā, un Ilze izšķīrās par mūzeju. Plaukstošais mūzejs Ilzi pilnīgi savalgoja. Ilze mīlēja savu darbu − ar lepnumu stāstīja par slavenā architekta Luī Kāna (Louis Kahn) celto īpatnējo mūzeja jaunceltni, par visiem mūzeja pasākumiem, jauniegūtiem mākslas retumiem un grāmatām, izstādēm, patiesi izbaudīdama mūzeja lielo lomu pilsētas kultūras dzīvē, un vienmēr aicinādama ciemos, lai mēs „savām acīm” redzētu viņas pilsētas svarīgākos jaukumus. Diemžēl, braucienu vienmēr atlikām uz citu gadu. Ilze arī pati dzīvi piedalījās turienes kultūras rosmēs ar lekcijām un citām aktivitātēm, un tomēr viņai pietrūka Ņujorkas literātu, latviešu kultūras norišu.

Amerikā nokļuvusi un īsā laikā nobeigusi augstskolu, Ilze bija jau pavisam labi paguvusi iejusties šīs zemes vidē un valodā, pat sākusi rakstīt un publicēt literārus sacerējumus angļu valodā. Tad pēc latviešu dziesmu svētku apmeklējuma sešdesmito gadu sākumā viņa pēkšņi sāka skaudri izjust latviskās vides trūkumu.

Dziesmu svētkos pārdzīvotais bija viņā izraisījis spēcīgas latviskās piederības izjūtas, kas deva impulsu straujam pagriezienam Ilzes dzīvē. Pēkšņi viņai kļuva svarīgi rakstīt latviski − latviešu lasītājam. Interese par latviešu kultūras rosmēm kāpinājās. Viņa labprāt pieņēma aicinājumus piedalīties literātu parādēs dziesmu svētkos un citos sarīkojumos. Vēlēšanās piedalīties šajās latviskā gara manifestācijās bija kļuvusi par reālu garīgās esmes nepieciešamību. Apmeklējot dziesmu svētkus, viņa neuzmeklēja tikai tautiskā saviļņojuma masu arēnas koŗu kopkoncertu, tautas deju lieluzvedumu, − viņu interesēja arī tikai dziesmu svētkos apgūstamā latviešu mūzikas jaunrade (ārpus koŗu literātūras) jaundarbu un latviešu mūzikas izlases koncertos. Tāpat viņu saistīja svētku mākslas izstādes, un bieži viņa bēdājās, ka tur viss nav tik labi, kā varētu būt.

Tuva un nozīmīga Ilzei bija latviešu kultūras pastāvēšana un plaukšana dzimtenē. Savos vairākkārtīgajos Latvijas apmeklējumos viņa centās tikties kā ar dzejniekiem un rakstniekiem, tā gleznotājiem, pati izjust turieniešu jaunrades pulsējumu un, pārbraukusi, sajuta nepieciešamību pieredzē un pārdzīvotajā dalīties ar mums. Latvijā apciemoto radu lielā sirsnība un ģimeniskais siltums Ilzi ļoti saviļņoja, un viņa labprāt gribēja runāt par šo it kā jaunatrasto Šķipsnu cilts tuvību. Šī tuvība viņai bija devusi lielu stiprinājumu.

Daudzie darba komandējumi bieži Ilzei ļāva nokļūt Ņujorkā un citos lielākos centros, kur blakus darba pienākumiem viņa varēja apciemot draugus, apmeklēt latviešu sarīkojumus, rast jaunus draugus. Dažreiz viņa atbrauca pie mums vienīgi, lai būtu klāt kādā zīmīgā notikumā un lai tiktos ar Ņujorkas draugiem. Vienmēr šeit ciemodamās vai arī darba uzdevumus kārtodama, viņa atrada laiku, lai kopīgi vai arī vienatnē apmeklētu Ņujorkas jaunākās teātŗa izrādes, izstādes, koncertus un baletu. Viņai piemita vienreizēja spēja sakārtot laiku tā, lai iespētu visu svarīgāko.

Ilze visu savu dzīvi organizēja pēc devīzes, ka visu ir iespējams izkārtot un mērķi sasniegt, ja vien cilvēks kaut ko ļoti grib. Vienīgi šīs gribas skaidrības trūkums rada nepieciešamību aizbildināties ar apstākļu radītiem šķēršļiem. Viss viņas dzīves ritms bija izkārtots tā, lai pakāpeniski paveiktu iecerēto, saprotams, sevi netaupot. Būdama stipras gribas, ar skaidru skatu pārredzot dzīves prioritātes, viņa spēja nodoties sekmīgam radošajam darbam, līdztekus ar prieku un labi paveicot ikdienišķā darba pienākumus.

Ilzei patika ceļot, īpaši apceļot zemes, kas glabāja vecus, nozīmīgus un īpatnējus kultūras pieminekļus. Daudz viņa stāstīja par Turcijas ceļojumu, bet visvairāk viņu bija saviļņojusi Ēģipte, kas arī mums bija atstājusi vienreizēju iespaidu. Kā viņai, tā mums bija tik ļoti žēl, ka ceļojumus nekad nebija iespējams saskaņot vienlaicīgi.

Ilze ļoti mīlēja dabas tuvumu un skaistumu, vienmēr priecādamās, ja kaut kas kaut kur atgādināja Latvijas dabu. Tā reiz ciemojoties Kvebekā, zilās debesis un gubu mākoņi viņai izlikās kā vasaras debesis Latvijā, bet lielais savvaļas parks Menhetenas salas „augšgalā”, kas ir tikai 20 minūšu gājienā no mūsu mājokļa, ar lielajiem, bieza pameža pieaugušajiem kokiem un pļavām, kas vasaras vidū stāvgrūdu piezēlušas ziedošām jāņzālēm cilvēka augumā, viņai likās it kā kāds apburts pasaku mežs pasaules lielpilsētas galā. Mūsu iemīļotā atpūtas vieta arī viņai kļuva mīļa.

Tur pagājušās vasaras 4. jūlijā kopā pavadījām skaistu dienu, lasīdami saulē sasilušas meža avenes, priecādamies par leknajām jāņzālēm. Tikai pirms pāris dienām Ilze bija pavadījusi nedēļu Gaŗezerā, un ar lielu siltumu viņa stāstīja par tur pavadītajām dienām literātu un mākslinieku pulciņā, par Jāņu vainagu vīšanu pļavā, kas viņai uzbūrusi pilnīgu dzimtenes noskaņu illūziju. Parka veco koku paēnā Ilze mums nolasīja savu jaunāko stāstu, kas bija asprātīgs patiesa notikuma atstāstījums par kādas Latvijas latviešu ceļotāju grupas ciemošanos Teksasā un Ilzes mājā. Saulrietu 4. jūlijā sagaidījām otrā Menhetenas galā pilsētas augstākās celtnes World Trade Center virsotnē, un Ilze no sirds priecājās par pārredzamajiem ūdeņiem un plašo lielpilsētas panorāmu, kas, uguntiņas mirdzinādama, izplētās uz visām debesu pusēm. Pilna nenogurdināmas enerģijas Ilze pēc tam vēl kopīgi gribēja apciemot gleznotāju Fridrichu Miltu.

Šī bija pēdējā skaistā diena, ko ar Ilzi kopā pavadījām. Nākošajā dienā viņai bija jādodas atpakaļ uz Teksasu. Atgriezusies mājās, viņa izjuta dažus veselības traucējumus. Viņu ievietoja slimnīcā un drīz konstatēja neārstējamo slimību. Apzinādamās nenovēršamo, viņa slimībai nepadevās. Saņemdama vismodernākos ārstniecības līdzekļus, kas slimības gaitu uz laiku spēja kontrolēt, un uzticēdamās ārstiem un modernās medicīnas iespējām, viņa turpināja strādāt un ticēt veselības uzlabojumiem. Gaŗajās telefoniskajās sarunās izpaudās milzīgs gribas spēks, cīņas gars, apņēmība un garīgs stiprums, kas ne mirkli neļāva iezagties izmisumam. Ziemsvētku vakarā Ilze mums piezvanīja pēdējo reizi. Sarunā bija tikpat daudz garīga sprieguma, tāda pati interešu dažādība, tā pati drosme cīnīties, bet Ilzes ātrajai valodai piemita kāda mistiska, tumšu nojautu apēnota, drudžaina apakšstrāva. Drīz pēc tam modernās terapijas līdzekļus Ilzes ķermenis vairs nespēja uzņemt − tik nesatricināmo garīgo stiprumu un gribas spēku 24. janvāra rītā uzveica nenovēršamais.

 

 

 

 

Juris Silenieks

VIŅPUS VIDĒJĀS ĪSTENĪBAS

 

Es zinu, ka absurdais nav ne jocīgs, ne svēts, tikai absurds.

 

Ilzes Šķipsnas vairs nav − tā mēdz teikt cilvēka eksistences lielākā absurda priekšā. Ilze Šķipsna, autore, protams ir, bet viņas īstenībai tagad ir kas ārpuscilvēcīgi paliekošs un nemainīgs, nepieliekams un neatņemams, kā teiktu eksistenciālisti, runājot par ontoloģiskiem jautājumiem, kas arī ir Šķipsnas tematiskais degpunkts, degpunkts, kuŗā sadeg Šķipsnas protagonistes.

Šķipsnas teksts ir meklējums viņpus vidējās īstenības − tās remdenās pašapmierinātās ikdienas tajā mijkrēšļa zonā, kur laimība ir inerta un apziņa sārņu apklāta, kur piederība lietām un cilvēkiem noņem atbildības sajūtu un dzīvi attaisno ar loģisku izskaidrojumu. Meklējums, kas sākas ar nodomu atrast meklējamo, kļūst par pašmērķi, jo aiz vidējās īstenības, kur ir tikai tīrā apziņa, dzīve zaudē savu nepieciešamību un izskaidrojumu. Archaioloģijas studente Malva, kas izdara pētījumus par dzīvības koka nozīmi senajās civilizācijās, meklējot anonīmo, enigmatisko trimdinieku, kuŗa eksistence nekad nav īsti apliecināta, bet kuŗa netveŗamais tuvums vajā Malvu, pati pazūd. Dzīvības koku pētījot, Malva attālinās no dzīvošanas, vēlēdamās būt tāda, „kam māja un pēlis vairs nav vajadzīgi ... atraisoties no lietu nebeidzamajiem pinekļiem,” klīstot „augstākās un gaišākās vietās, ... kļūstot viedāka, gaisīgāka, retāka.” Edīte ir apziņa, kas cenšas ieslēgties savas pašas realitātē, kuŗai maz sakara ar neloģisko, bezjēdzīgo ārpasauli. „Nekas no manas dzīvošanas neatkarājās, es nebiju nevienam nepieciešama ... Es varēju trīt apziņu kā naža asmeni, kas mirdzēja mani nesagriezdams.” Ar apziņu nāk atklāsme, ka „dzīve bija tik brīnišķīgi iznīcīgs absurds! Nekam nebija jēgas, ne mērķa, ne nolūka − nekam nevajadzēja jēgas.” Protams, uzvara pār dzīvi nenāk ar apstiprināmu pārliecību. Dialektiskais pretstatu pāris, Solvita un Edīte, esme un apziņa, darbība un doma, piepildītais un potenciālais, viens otru papildinot un kontrastējot, var atrast izlīdzinājumu tikai nāves nebūtībā. Meklējums piepildās vienīgi viņpus vidējās īstenības un līdz ar to sevi iznīcina, jo meklējamais un meklējums nozūd nebūtības nenozīmībā.

Ar Ilzi Šķipsnu, kas ir daudzējādā ziņā savas literārās paaudzes priekšplānā, mūsu literātūrā ienāk jaunas aistētiskas un filozofiskas ievirzes, kas izkristallizējas caur kaŗa, okupācijas un trimdas pieredzēm, līdz ar to nākot ciešā saskarē ar citām kultūrām un sveštautu literāriem strāvojumiem. Bez skaistā žesta un skaļā saukļa šī paaudze meklē sava laikmeta izteiksmi, patiesu, atklātu, kur literārais ietvars un satvars saliedēti aistētiskā, nedalāmā vienībā. Eksistenciālisms, kas vairāk vai mazāk ir skāris šo paaudzi, ir daļēji apklusināts kā filozofijas sistēma ar citiem mūsdienu ideoloģijas modes kliedzieniem. Taču kā ieskats cilvēka būtībā un liktenībā eksistenciālisms paliks, kamēr vien cilvēks gribēs sevi izprast un izteikt, vai tas būtu reliģiozais mizantrops Paskals vai pozitīva absurdisma priesteris Sartrs. Aiz viduvējās īstenības, kur īstenība ir lielāka par pārejošās ikdienas nodarbībām un centieniem, Ilze Šķipsna ir tagad to starpā, kas ar laikmetīgo ir izteikuši paliekošo un tā iemantojuši nākošo paaudžu pateicību.

 

 

 

Gunars Saliņš

SPOŽĀ ILZE

 

Tas varēja būt piecdesmito gadu beigās − klausulē nedzirdēta zvārguļaina balss: Ilze Šķipsna no Teksasas − pašreiz Ņujorkā. Jā, biju lasījis kādus dzejoļus, bet galvenais stāstus periodikā − viņa mani interesēja. Viņa savukārt lasījusi Miglas krogu − labprāt iepazītos. Tātad.

Neatceros vairs, kur todien tikāmies. Ņujorkā − stacijā? Elles ķēķī? Vai tai melno restorānā pie Latīņu kvartāla? Nezin, kā tur pirmo reiz atradāmies un nezin, kāpēc kā vilkti atkal un atkal tieši tur atgriezāmies − un sēdējām nomaļus no visiem stundām − un runājām, runājām, runājām. Mēs bijām izslāpuši, izsalkuši viens pēc otra vārdiem, viens pēc otra domām, iedomām, izdomām, atmiņām, miņām, smiekliem, skriešanas, paslēpēm, atrašanās, viens otram rokās iekrišanas, aizmiršanās. Bijām izslāpuši viens otra izslāpšanas. Izsalkuši viens otra izsalkšanas. Mūsmājās Glenridžā zīme gulētiešanai parasti bija rītausa logā un putnu čivināšana − vienalga, kādā gada laikā. Un kaut kad šais naktīs Ilze allaž lasīja priekšā savu jaunāko stāstu.

Varbūt pirmajā reizē viņa tiešām arī ieradās pie mums Nudžerzijā ar busu − pusstundas braucienā. Un biju viņai ar auto pretī uz tā paša stūra, kur citā reizē (kādus gadus un nezcik reižu vēlāk) Ilze izkāpa ar šausmīgā ātrumā sitošu sirdi. Nekas bīstams, viņa steidzās man paskaidrot, tikai tāds nuisance − pāriešot, tikko tikšot pie konjaka.

Tā arī notika − konjaks šai kaitei bija pārbaudītas zāles. Un ārsta noteiktas, Ilze apgalvoja gudrām acīm − gudrām un draudzīgi niķīgām. Kopš tā laika centos nekad nekur nebraukt bešā.

Kad nu Ilzes vairs nav, no šīs reizes īpaši atmiņā Ilzes nešaubīgums, ka viņas sirdsdauze tikai sīka klapata vien − bezjēdzīgs traucēklis, nuisance, kas tūdaļ pāries, kam tūdaļ jāpāriet, kas jālikvidē, lai tad dzīvotu atkal, ar nedalītu uzmanību dzīvotu tālāk. Tieši tāpat Ilze vēl pēdējā rudenī pa telefonu no Teksasas stāstīja par savu pēdējo kaiti, ka arī tā tikai tāda „klapata”, tāds nuisance − viens no vēža paveidiem, kas likvidējams ar ķīmisko terapiju. „Ja man no tās metīsies nelabi, varbūt dos man vēl pīpēt ‘zālīti’ ...”

Tā viņa vēl zvārguļodama stāstīja, kaut gan bija jau operētas plaušas, un vēzis pārsviedies vispār. Vai joprojām viņa ticēja, ka tas nekas nāvīgs nav, ka nevar būt? Tā bez šaubām bija Ilzes pārliecība, ka viņa ir stipra un ka nekas viņai neķersies klāt. Kad mēs viens pēc otra atmetām smēķēšanu, Ilze, gluži uzjautrināta, brīnījās un smēķēja tālāk. Atceros, reiz viņa par jaunu uz cigaretēm iedvesmoja arī mani, − nupat kā no Eiropas Ņujorkā nolaidusies un ar kairiem stāstiem reizē gan ēģiptiešu, gan grieķu, gan turku, gan citas kairas markas restorānā uz galda mums priekšā nobērusi.

Un, kad viņa vēlāk smēķēšanu izmēģinājās atmest, bet nespēja, viņa sprieda, ka viņai, lūk, atmest nav lemts un ka tāpēc nekas arī nedraud. No rītiem cigarete parasti bija viss, ko viņa pie kafijas baudīja − arī tai vienīgajā reizē kad ciemojāmies ar sievu Ilzes mājās Teksasā 1979. gada janvārī − atceļā no izbraukuma uz Meksiku. Mums viņa otrā rītā servēja olas un šķiņķi, bet pati vienīgi pīpēja, piedzēra kafiju un pa reizei pieskandināja manai konjaka glāzei. Pēc brokastīm viņa veda mūs izrādīt savu mūzeju (Kimbell Art Museum), kur viņa bija iekārtojusi un vadīja bibliotēku. Kā īpašs pārsteigums mums tur atvērās durvis, kam oficiāli vajadzēja vērties tikai nākamajā dienā − uz plašu budisma skati. Ilze bija gādājusi, ka mūs tur pavada un par visu ko pastāsta šīs skates laipnā un zinīgā iekārtotāja. Budisms palika viena no beidzamajām lietām, par kuŗu ar Ilzi runājām viņas beidzamajā ciemu reizē Glenridžā 1980. gada jūlijā. Viņa stāstīja, ka strādā gar budisma bibliogrāfiju.

Ilzes pārliecība, ka viņa stipra kā miesīgi, tā garīgi, šī pārliecība nejauši atklājās sarunā par kādu dzejnieku, kas jau ilgākus gadus sirga kā miesīgi, tā garīgi un kuŗa atbalstam vīkšām Ņujorkā sarīkojumu. Ilze kādu laiku klausījās klusēdama, tikai pa brīžam uzaci uzraujot, kā sevī ko pārliekot, un tad man par milzīgu pārsteigumu izmeta, ka slimi cilvēki tik un tā nevarot būt īsti lieli dzejnieki. Un viņa deklarēja kaut ko līdzīgu nīčeāniskam viedoklim, ka „izredzēto” pazīme un priekšnoteikums ir „veselīgums”.

Es gauži protestēju un nosaucu pretējus piemērus, bet tas nekā nelīdzēja. Palika iespaids, ka Ilze ticēja sava veida predestinācijai. Vēlāk ieskatīju, ka šī ticība viņai saistījās reizē ar kādu īpašu pārpersonīgu sūtības apziņu − saskarties ar kosmisko, atskārst visu „viņpus ļauna un laba”. Kaut arī Ilze pazina visas pasaules maigumu, vārumu, iežēlu (tas viss bija viņas balsī un acīs un pirkstu galos), kaut kur dziļumos viņu par cilvēcīgumu vairāk fascinēja reizēm kāds pārcilvēcīgs spožums, apmēram kā Āriju viņas stāstā „Piemeklētie”: „Spožums, ko Ārijs juta sevī, bija atstats un neatkarīgs, pārāks par parastu draudzību, svarīgāks par citu cilvēku svētdienas izklaidēm, un prieciņiem.” (Vidējā īstenība, 30. lp.)

Šādi inspirēta, Ilze rakstīja savas epifānijas. Viņa bija pārsteigta, bet patiesi ielīksmota, kad biju epifānijas kā žanru sazīmējis viņas romānos − un izpalīdzīgi iztulkoja kādus paraugus manai esejai par epifānijām angliski.

Sevišķi viņai patika teiciens, ka viņas transcendentālajiem lēcieniem ir „neaplēšami dievišķā apžilbinošais spožums” jeb kā tas skanēja angliski:

Unhampered by the gravity of any particular doctrine, Šķipsna’s transcendental leaps have the shocking radiance of the recklessly divine.

Kad nu Ilzei − tik dievīgi rakstošai, tik dievīgi dzīvojošai uzkrita pēkšņi viņas negantā slimība, viņa tai liedzās ticēt. Tas bija nuisance, pārpratums, kļūme, kas tūdaļ likvidēsies. Bet, kad ģiedrais prāts bojā eju noliegt vairs nejaudāja, tad atlika otrs „ilziskais” glābiņš − šo bojāeju dievīgi izbaudīt. Atmiņā, kā Ilze bija izlēmusi izbaudīt to, ka viņai nebija bērnu. − Dzīve bez bērniem ir tieši tikpat vienreizēja un nezināma dēka kā dzīve ar bērniem, − viņa pussmiešus, kā tikai viņa to prata, izzvārguļoja sevī izgudrotu spožu gudrību. − Un mums katram iespējama tikai viena no šīm dēkām. − Kad vēlāk lasīju Ilzes stāstu „Laika kavēklis”, uzdūros bērnu sakarā vēl šādai piebildei: „Bērni pārāk bieži ir tikai aizbildinājums, kas cilvēku atbrīvo no pienākumiem pret savu paša būtni, attaisno sevis neizkopšanu un neīstenošanu.” (Vidējā īstenība, 19) 

Un turpat tālāk šī Ilzes sieviete izmet arī zīmīgu aforismu par sakariem starp mākslu un dzīvi: „...nodarbošanās ar mākslām ir tikai veidi, kā izkopt dvēseli.” Ilzes pašas dzīvošana tās intensitātē, maiņās un niansēs likās kā viņas rakstīšanas atspulga vai otrādi. Kad pēdējās nedēļās Ilzi bieži apciemojuši garīdznieki, savas debates ar viņiem par nāvi un dzīvību Ilze nosaukusi par „garīgām orģijām”. − Mirt, viņa teikusi, ir tikpat skaisti kā dzīvot.

Vai pieņemot beigās līdz ar vīru katoļticību, Ilze pieņēma arī ticību pēcnāves dzīvei, kas to pateiks. Bet šī beidzamā „perspektīvas maiņa” liek atcerēties kādu pasāžu vēl citā Ilzes stāstā:

Sievas aiziešana varēja būt joks tikpat labi kā īstenības misēklis. Tas, ka viņu tas skāra traģiski, neatcēla iespēju, ka kādā kosmiskā perspektīvā tā bija skatāma ar smaidu, un viņam vajadzēja tikai pārvarēt pašam savu ikdienišķo, viena mūža veidu, lai spētu to saskatīt. − (Vidējā īstenība, 100)

Kaut arī ar sāpēm cīnoties, Ilze pati, gribas ticēt, beigās to spēja. Un tas paliek viņas pēdējais „neaplēšami dievišķais”, viņas pēdējais „apžilbinošais lēciens”.

 

 

 

Jānis Gorsvāns

PAR VADĀTĀJIEM RUNĀJOT... [*]

 

Ilzei

 

Ilgvara Šteina illustrācija Ilzes Šķipsnas tēlojumam „Dzīves brīžos”.

Nu jau pagātnes nebūtībai ir pievienojušies pāris mēneši, kopš ciemojies šajā pusē. Esam apmainījušies pāris vēstulēm. Tās ir atlokāmas, izlasāmas, salokāmas un pārcilājamas. Vismaz kādu laiku „pagātnes nebūtība” tās neskars.

Pagājušās nedēļas vēstulē Tu raksti: − Tas gabals saucas „Vadātājs”, un, kā Tu redzēsi, noder par lielisku piemēru tam, cik ļoti maz literātūrai sakara ar īstenību.

Un drusku tālāk:

− Mani pašu pārsteidz tas, kas tur iznācis. Es iesāku ar vienkāršu tēlu par zvanu, kas turpina skanēt ausīs vienmēr pēc tam, kad īstenībā ir jau sen apklusis.

Vēl drusku tālāk:

− ...no galīgas nekurienes parādījās visādi sakāmie. Kāpēc stāsts iznāca šāds, es nezinu −

Un beigās:

− Tātad: nosūtu Tev to stāstu. Tu drīksti par to izteikties, neizteikties vai likt atzīmi − kā Tev pašam patīk. Bez tam Tu drīksti pats stāstu risināt citādi − no vietas, kur stāstā aprakstītie sāk braukt augšā.

 

*

Labi saprotu, ka rakstnieka izdoma dažreiz rakstāmā darba varoņus aizvelk uz pavisam neparedzētu, dažreiz pat negribētu pusi. Tas laikam ir noticis arī ar Tevi, ja jau raksti, ka stāsta beigas Tevi pārsteigušas.

 

*

Bet patiesības labā − un lai Tev un man neaizmirstos, gribas piebilst dažus vārdus. „Patiesības labā” laikam nevajadzēja rakstīt, jo mums visiem ir savas patiesības.

Toreiz satikāmies viesnīcas priekštelpā, un gudrojām uz kādu debesu pusi doties, kādus lielpilsētas nakts pārsteigumus meklēt. Par pilsētas centru daudz neko nezināju, jo mana dzīves vieta, bija pāris stundu brauciena attālumā. Beigās prasījām sarkanīgā uniformā tērptam viesnīcas durvju vērējam − var jau būt, ka viņa tērps bija tumši zilā krāsā, lāga neatceros − prasījām viņam, vai zināja kādas apkārtnes vietas, kur varētu pavadīt dažas nakts stundas, nesteidzīgi baudot pāris stiprākus dzērienus, klausoties mūzikas skaņās, skatoties vēla vakara dejotāju virpulī, izmainot domas un vārdus. Man nav šaubu, ka Tu to visu atceries, ka tas vakars tiešām tā sākās un daļēji arī turpinājās. Un lai gan Tu raksti tikai par vienu vadātāju, man šķiet, ka toreiz bija piesitušies divi. Jā, divi! Un starp citu − tas otrs ir nācis līdz , nav pazudis, pat ir licis sevi sajust ar lielāku un uzmācīgāku spēku. Ļauj man pastāstīt: Tas pirmais uzradās mums tiekot viesnīcas durvju vērēja norādītajā vietā, iekāpjot celtnī un mēģinot tikt stāvā, kur varētu pavadīt dažas nakts stundas, nesteidzīgi baudot pāris stiprākus dzērienus, klausoties mūzikas skaņās, skatoties vēla vakara dejotāju virpulī. To mēģināšanu nokļūt tajā vietā Tu jau diezgan pareizi esi aprakstījusi savā stāstā. Jā, tas pirmais vadātājs piesitās iekāpjot celtnī, tas pirmais vadātājs tiešām bija tur, mazajā celtņa četrstūrī. Jo bija pavisam vienalga, kādas pogas spiedām − pēc īsākas vai gaŗākas augšup vai lejup slīdēšanas atradāmies vai nu pašā augšējā stāvā, kaut kur pa vidu vai arī spēkratu pazemes novietnes pelēcīgumā. Bet tā „pareizā vieta”, tas meklējamais stāvs nebija atrodams. Tu raksti par zvanu, tātad Tu atceries, ka es beigās piespiedu sarkanu trauksmes pogu. Kā jau esi rakstījusi, zvans tiešām bija samiegojies tarkšķis, no ilgas klusēšanas aizsmacis, taču pilnīgi nesaudzīgs un neatlaidīgs.

 

*

Vēlāk man to visu pārdomājot ir gribējies gandrīz vai ticēt, ka nekas tāds nenotika, ka mūsu fantāzijas to izdomāja, papildināja, izpušķoja, pārspīlēja. Jo kā gan lai izskaidro to, ka manas atmiņas saka: − tajā vakarā, beidzot, beidzot nokļuvām meklētajā vietā, pustukšā bārā ar sīkiem galdiem, mazām dzērienu glāzēm, iegrožotu dejas grīdu un divu vīru, vienas sievas deju mūzikas kapellu.

Šādus stāstus nevar tā īsteni ne pabeigt, ne arī izskaidrot, jo katram nobeigumam vienmēr būs sava patiesība.

 

*

Šovakar vēlreiz esmu pārlasījis Tavas rakstītās rindas par divu cilvēku iekļūšanu celtnī, no kuŗa savādā, neizprotamā kārtā šie cilvēki nevar tikt ārā. Pats vairs lāga nezinu, neatceros, vai tiešām toreiz celtņa durvis vairākas reizes vērās vaļā − kā Tu raksti, vienmēr rādot jau iepriekš redzētu tuksnesīgi pelēku izplatījumu ar koši dzeltenām svītrām, zemiem griestiem un aukstu apgaismojumu. Vairs neesmu drošs arī par to, kā Tu mini − pēc kādas citas pogas piespiešanas durvīm atveŗoties − priekšā bija neapmestu smilšu krāsas ķieģeļu siena.

Var jau būt −

− drīzāk gan tās laikam būs bijušas mūsu iedomas, celtņa durvīm daudzreiz atveŗoties un aiztaisoties un vienmēr redzot tuksnesīgi pelēku izplatījumu ar koši dzeltenām svītrām, zemiem griestiem un aukstu apgaismojumu − varbūt beigās šis tuksnesīgais pelēkais izplatījums ar koši dzeltenajām svītrām pietuvojās mazajam celtnim tik tuvu, apņēma tik cieši, ieskāva savās spīlēs tā, ka celtņa durvīm atkal atveŗoties mūsu acis tiešām skatīja iedomu ķieģeļu sienu. Celtņa durvīm atveŗoties, aizveŗoties, atveŗoties, atveŗoties, reizi pēc reizes, aizveŗoties, aizveŗoties, atkārtojoties, atkārtojoties, vadātājam vadājot.

Var jau būt.

Nezinu.

 

*

Un tas otrs vadātājs, tas, kas ir nācis līdz, kas nav pazudis, pat ir licis sevi sajust ar lielāku, uzmācīgāku spēku, tas man ir licis domāt, taujāt − vai tiešām tajā vakarā (vai vispār bija tāds vakars?) − vai tiešām tajā vakarā biju ar Tevi kopā? Vai tiešām tajā vakarā iestrēgām celtnī (vai tiešām bija tāds celtnis?)?

Kas gan ir vadātājs? Vai ļauns vai labs gars? Vai jokdaris? Vai tā notika, vai tā bija? Dažreiz domas un rakstītais vārds ir spēcīgāki par īstenību.

 

*

Varbūt tā pirmā un otra vadātāja biji Tu pati.

Vai varbūt es?

 

 

---

[*] Jaunās Gaitas 119. n-rā ir ievietots Ilzes Šķipsnas tēlojums „Dzīves brīži”. Kādā vēstulē šo rindu autoram viņa rakstīja, ka šim darbam došot „Vadātāja” nosaukumu.

Šajās rindās ir ievīti daži Ilzes Šķipsnas rakstītās, augšā minētās vēstules teikumi, kā arī Jaunās Gaitas 119. n-rā ievietotā viņas darba īsi fragmenti.

 

 

 

 

 

 

 

Astrīde Ivaska

ATVADĀM

Gaiss virs sveču liesmām viegli trīs. Ilzes Šķipsnas vairs nav šai dzīvē. Viņas vīra balss tālrunī: Ilze nebaidījās nāves. Viņa mira drosmīgi un mierīgi, saņēmusi svēto vakarēdienu. Ar to pašu nedziedināmās slimības paveidu kā viņas māte.

Atceros Ilzes stāstu par viņas mātes nāvi, sauktu „Ieņemšana”. Aizkustinošāko, dziļāko Ilzes stāstu. Skaistāko pieminekli mātei. Lasīju to pirmo reizi manuskriptā Ilzes mājās caur asaru migliņu. „Te ir kaut kas, ko neviens vēl nav redzējis,” viņa bija teikusi, „man šķiet, nepublicējams.” Izdevās viņu pārliecināt, ka tas nav tiesa. Māte ievadīja Ilzi rakstniecībā. Varbūt arī tēvs. Māte tulkoja cittautu bērnu literātūru. Vakaros viņa pārtulkoto lasīja saviem diviem bērniem priekšā. Tā Ilze dzirdēja stāstu par Alīsi brīnumzemē. Liekas, ka ģimene Ilzei bijusi liels atspaids. Ar brāli Alvi, literāri noskaņotu cilvēku un pēc amata bibliotekāru tāpat kā Ilze, viņai bija daudz kopēja.

Atceros Ilzes apciemojumus pie mums. Liktenis mūs saveda kopā šai Amerikas dienvidrietumu nostūrī. Teksasa no Oklahomas nav tālu. Ciemojās viņa pie mums, mēs pie viņas. Sapratāmies ar viņas vīru, smalku cilvēku, franču literātūras lielisku pazinēju. Priecājāmies par „jēriņu” − melno pūdeli.

Ilze mīlēja darbu Kimbela mūzejā. Viņa mūs izvadāja pa Igaunijā dzimušā architekta Kāna projektēto celtni. Mūzeja zālēs dienasgaisma ieplūda no augšas; tās bija pasakainas telpas. Ilzi iedvesmoja izstādītās gleznas un tēli. Ilzi iedvesmoja ceļojumi. Reizēm viņa ceļoja kopā ar draudzeni un alter ego Solvitu. Ilze palika uzticīga agros dzīves gados sāktām draudzībām. Tās bija viņas saknes. Šeit sakņojās arī viņas nerimtīgā vēlēšanās atgriezties dzimtenē. Darbs un pašas dziņa noveda viņu vietās, par kuŗām citi tikai sapņo − Turcijā, Ēģiptē, senajās kapenēs, pa kuŗu sienām stīdz Ilzei tik nozīmīgais dzīvības koks. Tā auga un izauga viņas darbi lēnām no zemapziņas līdz prāta skaidrajiem spoguļiem.

Ilze dievināja skaidrību. Tā viņa iemūžinājās mūsu viesu grāmatā, pirmoreiz mūs apciemojot 1967. gada oktobrī: „Mēs runājām par caurspīdību...”. Mēs runājām par rakstniecību un, tā kā mani nesaistīja tīri teorētiskas diskusijas, arī daudz par cilvēkiem un dzīvi, dīvaino dzīvi. Mūs saistīja kaislība pret valodām − savējo un svešām. Abas lolojām cerību reiz iemācīties leišu un sengrieķu valodas. Ilze arī pasāka studēt grieķu valodu. Pieņemot darbu Kimbela mūzejā, studijas bija jāpārtrauc. Par dziļu nožēlu profesoram, kas reiz dzīvē bij sastapis ideālo studenti...

Apskaužami skaidri un pilnīgi Ilze apzinājās sevi un savu vērtību. Bija paradusi uzvarēt. Viņai trūka iecietības pret vājumu sevī un citos. Nemīlēja padoties, patiesībā nespēja padoties. Tagad, atskatoties, viss liekas tik saprotams. Pārāk agri viņa bija spiesta padoties neuzvarāmajai.

Neatceros, kā dabūju no Ilzes viņas mātes piparkūku recepti. Tā ir pavisam veco laiku recepte, kad mīklu iemīcīja pusotra mēneša pirms Ziemsvētkiem un tad ļāva tai vēsumā nobriest. Četrus gadus no vietas cepu pēc tās visskraukšķīgākās piparkūkas, ikgadus grasīdamās nosūtāt paraugu Ilzei. Pēdējā gadā beidzot saņēmos un īstenoju ieceri − rūpīgi iesaiņoju piparkūku sirdis, zvaigznes un zvērus, nosūtīju Ilzei nogaršot. Pateikties viņa vairs nepaspēja, bet garšojušas esot.

Ar gadiem piparkūkas un citas sīkās zemes lietas atdrups no Ilzes tēla. Paliks viņas darbi, viņas pienesums mūsu rakstniecībai. Paliks pavērsums, ko viņas darbi paveica tanī. Tas nezudīs. To apcerēs kritiķi. Šodien atceros Ilzi vēl kā dzīvu cilvēku − tādu, kādu viņu pazinu; to Ilzi, kas mīlēja skaidrību; mīlēja dzīvi un drosmīgi šķīrās no tās nepilnu 53 gadu vecumā. Ilzi, kas atvadījās no savas mātes šiem vārdiem: „Bet varbūt ne šodien, ne rīt, bet kaut kur priekšā, nezināmā stundā ir brīdis, kuŗā tu būsi bijusi un palikusi pie manis, cik ilgi gribēsi vai varēsi, un vēlēsies doties vēl tālāk. Vai man būs tevi aizlaist?

Es nezinu. Es nezinu. Bet es netecēšu un nesaukšu, es tad būšu tev līdz − tālu, tāl.” [Ceļa Zīmes (44. num., 1970)]

 

Ilze Šķipsna Rīgas Jūrmalā pēdējā Latvijas braucienā.