Redakcijas slēgšanas brīdī mana dzīves vieta pasta streika dēļ bija hermētiski noslēgta no ārpasaules. Pašreiz vēl ir karstas vasaras dienas, bet es atkal tieku ierauts dziesmu svētku krācēs, pašlaik domādams, kas gan bija pati pirmā mūzikālā skaņa.

Pašas pirmās skaņas piederēja komponistam Andrim Vītoliņam. Viņa „Trimdas Vasarsvētkiem Nr. 2” atskaņoja ērģelniece Anita Rundāne 7. latviešu dziesmu svētku kopdievkalpojumā 1. jūlijā Sv. Paula anglikāņu katedrālē Toronto. Rundāne spēlēja arī Viktora Baštika „Sonātu ērģelēm” un Helmera Pavasara „Intermeco”. Atsevišķi tomēr jāizceļ vijoļvirtuozes Rasmas Lielmanes Jāzepa Vītola „Romances” izpildījums, kas izvērtās mūzikāli svaigs, artistiski bagāts un graciozs. Jāuzsveŗ it sevišķi mākslinieces daiļais, tīri plūstošais tonis, kas savā skaistumā gandrīz liek aizmirst pašu mūziku. Visumā Rasma Lielmane ir fainomenāla mūzikāla talanta parādība, pie tam ar ārkārtīgi lielām darba spējām. Jau pašā pirmā svētku dienā viņa piedalījās trīs koncertos: baznīcā, atklāšanas un izlases koncertā. Dievkalpojums nobeidzās ar Tālivalža Ķeniņa ērģeļu tokātu no „Re-mažora svītas” Anitas Rundānes žilbinošā technikā. Ar dažām dziesmām dievkalpojumu kuplināja Sv. Jāņa draudzes vokālais ansamblis Brigitas Alkas vadībā.

Neilgi pēc tam ar novēlošanos sākās atklāšanas koncerts. To ievadīja Montreālas vīru koris „Junda” ar jauno diriģentu Andri Gūtmani. Atskanēja Baumaņu Kārļa „Latviski lai atskan dziesmas”, tāpat bija pa paraugam arī no H. Pavasara. J. Norviļa, T. Ilsteres un Andreja Jansona. Visumā koris pierādīja, ka vīri var dziedāt arī bez bļaušanas, kas mūsu dienās ir visai reta parādība. Iejūtīgi četras latviešu autoru dziesmas (Vītols, Garūta, Jērums, Poruks) dziedāja Lilija Zobena. Zobenas māksla, kā šķiet, nemeklē sevišķu ārēju spožumu, tā vairāk introspektīva. Jo sevišķi pārliecināja Alberta Jēruma Detmoldas perioda dziesma „Pa putnu ceļu” (V. Strēlerte), kas atskaņojumā sagādāja dziļu pārdzīvojumu. Rasmas Lielmanes un Marinas Balteres izpildījumā atskanēja Tālivalža Ķeniņa „Otra sonāta vijolei un klavierēm”. Šis bija arī mūzikāli saturīgākais posms visā koncertā, jo Sv. Andreja draudzes koŗa (diriģents A. Purvs) Br. Skultes un Jurjānu Andreja dziedātās kantātes („Lūgšana” un „Līgojiet, līksmojiet”) jau tā runu dēļ ieilgušo koncertu mūzikāli vairs nespēja piecelt.

Pēc dažām stundām sākās izlases koncerts, kas izvērtās par ievērojamu mūzikālu notikumu visu dziesmu svētku sarīkojumu virknē. Jau programmu izlasot, iepriecināja rindas, ka mums ir pašiem savs latviešu stīgu trio, stīgu kvartets un instrumentāls ansamblis. Tā latviešu stīgu trio (V. Rušēvics − vijole, A. Jansons − altvijole. Dž. Vītola − čells) ar dzīvu artistisku temperamentu atskaņoja Jāņa Kalniņa 1978. g. rakstīto „Stīgu trio”. Trio vidusdaļā ieskanējās „Kas tie tādi” motīvs. Sekoja pirmatskaņojums − Pētera Aldiņa (1953. g.) „Putnu dziesmas mecosoprānam, altvijolei un klavierēm” (1980) Melitas Mičules, Artura Jansona un Ritas Strautiņas priekšnesumā. Programmas kommentāri šoreiz nebija pilnīgi, tāpēc te nepieciešami daži papildinājumi. Šīs „Putnu dziesmas” sevī ietveŗ kādu loti vecu, bet interesantu latviešu pavasara dziesmu tradīciju. Te runa par „putnu dzīšanu”, kas novērota Lejaskurzemes novadā. Jēkabs Vītoliņš savā grāmatā Gadskārtu ieražu dziesmas (Rīgā, 1973.) šo tradīciju pamato uz K. Auziņa rakstu Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas 13. rakstu krājumā (1901. g.). Tā virsraksts − „Putnu dzīšana un pautu šaušana”. Pēc K. Auziņa u.c. aprakstiem Užavas apvidū bijusi ieraža Lieldienu rītā agri iziet kalniņā, kur dziedāja pirmās Lieldienu dziesmas, meta šautras mežā, putnus dzenot. „Tiš mežā! prom mežā! no mājām ārā!” Ventspils Sarkanmuižā putnu dzinēji ar izplaucētiem bērzu zariem rokās klieguši: „Tiš, tiš, vārnas, kraukļi, pūces, vanagi un citas nelaimes!” Cirpstenē putnu dzinēji gājuši uz jūru pie zvejniekiem, kur sprauduši zemē mazu priedīti vai eglīti, lai zivis labi ķertos. Mājās pārnākuši, putnu dzinēji ar bērzu rīkstēm pēruši gulētājus. Tad gājuši uz šūpolēm, dziedot šūpoļu dziesmas. Otrās Lieldienās puiši staigājuši pa mājām, olas vākdami („olas šauzdami”). Visām šīm ieražām − pēršanai ar „dzīvības rīksti”, Lieldienu olu (saules simbols) vākšanai u.c. − pamatā bija seni ticējumi par ļaunu garu aizdzīšanu un auglības burvību ieražām. Jo sevišķi šo ieražu piekopuši arī lībieši. Ir lībiešu tautasdziesma, kuŗas teksts latviešu tulkojumā apmēram šāds:

Cičor putni, čičor putni,
nu jums laiks piecelties!
Cičo, čičo!

Pazīstot šīs tradīcijas, klausītājiem arī rastos citādāka klausīšanās pieeja Aldiņa skaņdarbam. Visumā ansamblis Aldiņa kompozīciju atskaņoja ar smalku mūzikālu nojautu un intelliģenci. Melitas Mičules dziedājumā dominēja sirsnīgums, aizrautība un iekšēja saskaņa ar skaņdarba jūtu pasauli. Arturs Jansons savā spēlē uzrāda ievērojamu technisku vingrību, dzīvu mūzikalitāti, artistisku gatavību. Pēdējā laikā Jansona spēle kļuvusi arī ekspresīvāka, krāsaināka, lokanāka, kaut gan dziļākā būtībā Jansona māksla nav subjektīva. Viņa spēlei piemīt zināma aristokrātiska atturība. Ritas Strautiņas spēlē valda imponējošs miers un apvaldība. Tās ir īpašības, kas nepieciešamas kamermūzikas ansambļos. Pēteŗa Aldiņa mūzika tuvojas moderno autoru avangardam. Pašvērtīgam saskaņu skaistumam autors nepievērš vērību un vienīgā konsonance šajā darbā ir Volfganga Dārziņa citāts „Kūko, mana dzeguziņa.” Var manīt, ka autors grib runāt patiesi un raksturīgi un meklē savām domām un pārdzīvojumiem atbilstošu mūzikālu valodu. Tālivalža Ķeniņa trīsdaļīgo „Kamerkoncertu klavierēm un instrumentālam ansamblim” (1981.) atskaņoja speciāls ansamblis sekojošā sastāvā: Pēteris Zariņš − klavieres, Lalita Saliņa − flauta, Edijs Lindts − klarnete, Rasma Lielmane − 1. vijole, Voldemārs Rušēvics − 2. vijole, Arturs Jansons − altvijole, Džilla Vītola − čells, Arvīds Beloglāzovs − kontrabass. Diriģēja Alfrēds Štrombergs. Pārsteidza ansambļa labā sakļautība un ideālā līdzsvarotība. Klausītājus aizrāva arī pianista Pētera Zariņa impulsu caurstrāvotais priekšnesums. Te parādījās ne vien brāzmojošs spēks, bet arī akcentēta enerģija un jūtu smeldze. Alfrēda Štromberga vadība lietpratīga, kas liecināja par diriģenta iedziļināšanos partitūrā. Mazākais šo rindu autoram novitāte bija Rasmas Lielmanes atskaņotā Tālivalža Ķeniņa „Čakonna solo vijolei” (1978.). Kompozicijā izmantots „Ej, saulīte” motīvs. Māksliniece še sasniedza ne vien virtuozitātes − vārda tiešā nozīmē − spožumu, bet arī temperamentālu emocionalitāti − gandrīz fantastiskā plāksnē. Brīžiem liekas, ka māksliniece spēlē no pašiem dvēseles dziļumiem. Ļoti patīkams pārsteigums bija arī Aleksandra Okolo-Kulaka „Stīgu kvartets Nr. 2” (1979.), kuŗu atskaņoja Rasma Lielmane, Voldemārs Rušēvics, Arturs Jansons un Džilla Vītola. Okolo-Kulaka mākslā labi līdzsvarojas intellekts ar emocionalitāti. Mūzikālās domas raisās un rit brīvi, bet tomēr loģiskos ietvaros. No visas kompozīcijas izpaužas īsts, dziļi pārdomāts mākslas gars, kuŗā jūtam arī komponista emocionālo introspekciju. Gaidīsim vēl citus darbus. Tāpat gandrīz transcendentālas izjūtas radīja Alberta Jēruma „Mūzika” (Ilze Rasa) (1968.) mecosoprānam, flautai un vijolei. Iepriecināja šī vakara flautiste Lalita Saliņa. Jēruma „Mūzikā” Lalita apliecināja krietnu virtuozitāti, izcilu toņa daiļumu, stilisku skaidrību un nopietnu mūzikalitāti. Klausoties Jēruma mūziku, vienmēr neatvairāma kļūst doma, ka Jērums būtu varējis rakstīt daudz vairāk, ja vien nebūtu apkrauts ar dažādiem trimdas pienākumiem, ko varēja darīt citi. Bet tas viss par vēlu. Interesantas bija Andra Vītoliņa dziesmas: „Ledus puķes” (A. Ruņģis) (1979.) un dzirnaviņas” (A. Irbe) (1979.). Tās dziedāja DV Toronto sieviešu koris „Zīle” Arvīda Purva vadībā. Jau tā pagaŗo koncertu nobeidza Viktora Baštika „Dziesmai” (I. Gubiņa) (1980.). Arī šo darbu „Zīles” atskaņoja ar atzīstamu technisku un mūzikālu maņu.

Nākamā dienā pusdienlaikā notika skolnieku koŗa koncerts. Tajā redzējām daudz latviešu skolas bērnu, skolnieku vecākus un paziņas. Programma visumā vienkārša: tautasdziesmas Melngaiļa, Salaka, M. Aldiņa, Andr. Jansona, J. Beloglāzova u.c. apdarēs. Vingri un iejūtīgi programmu vadīja jaunie diriģenti − Jānis Beloglāzovs, Gunta Dreifelde un Māris Kristapsons. Izcēlās arī abas solistes − skolnieces Linda Kronberga un Laura Zariņa. Abas meitenes savaldzināja publiku ar savu dabisko priekšnesuma veidu, labu gaumi un mūzikalitāti. Savu labāko rādīja arī koklētāji „Auseklītis” (Toronto sestdienas skolas grupa) − Aelita Brīviņa. tāpat Hamiltonas flautistes: Andra Ādlere, Daina Sakse un Rita Šteinberga. Šis skolēnu koncerts varētu būt sākums kādām lielākām latviešu jaunatnes mūzikālām aktivitātēm latviešu skolu apjomā. Te darbs gaida darītājus, visvairāk saprotams pašus jauniešus.

Tās pašas dienas vakarā notika jauno mākslinieku koncerts, kuŗā piedalījās Lalita Saliņa − flauta, Margareta Upeniece − arpa, Edgars Kalns − trompete, Laura Zariņa − soprāns, Edijs Lindts − klarnete un klavieres, Rita Strautiņa − klavieres un Pēteris Zariņš − klavieres. Parādījās arī jauniešu vokāli instrumentāls ansamblis Daces Šmites vadībā. Runājot par šo koncertu, rodas arī dažas piebildes. Vispirms jājautā, kur palika Imanta Mežaraupa „Sonāta flautai un arpai”. Cirkulēja valodas, ka arpas spēlētājai sonāta bijusi par grūtu. Ja tas taisnība, tad vajadzēja taču būt iespējai dabūt citu piemērotāku mākslinieku, kādi lielā Toronto pilsētā varētu būt pieejami. Katrā ziņā jaunajam komponistam Mežaraupam šajā koncertā tika nodarīts pāri. 2x2 nometnē man radās izdevība iepazīties ar šo sonātu nošu rakstā, kas liecināja par savdabīgu un ļoti interesantu mūziku. Presē, saprotams, par šo lietu nekas netiks rakstīts.

Guntara Geduļa jaundarbs „32. psalms” labāk iederētos vienā vai otrā dievkalpojumā. Šajās telpās un apstākļos tam pietrūka mūzikālā pilnskanīguma. Gedulis ieguvis jau ievērojamu vārdu Venecuēlā. Viņš ar savu kori nesen apceļoja Tuvos un Tālos Austrumus. Ir bijis audiencē pie Indiras Gandijas, arī pie Ķīnas kultūras vadītājiem un arābu šeichiem. Taču latviešu mūzikas sabiedrībā Gedulis vēl pagaidām ērti nejūtas, un sava vaina pieder sabiedrībai, kas joprojām Geduli uzskata par jaunieti. Es domāju, ka Gedulim vajadzētu vairāk producēties lielākās mūzikas formās, jo spējas viņam ir. Cik vēl nesen, kad Ročesterā runājām par jaunu operu. Runājot par koncertu, jāatzīmē labs trompētnieks Edgars Kalns, atskaņojot T. Ķeniņa „Tautas deju un variācijas”. Visā pilnībā savu klarnetes mākslu rādīja Edijs Lindts L. Spora koncertā. Loti sekmīgi, ar smalku mūzikālu nojautu un intelliģenci T. Ķeniņa „Končertanti flautai un klavierēm” atskaņoja Lalita Saliņa ar rūpīgo un nenogurdināmo pianisti Ritu Strautiņu pie klavierēm. Atkārtoti klausītājus iepriecināja pianists Pēteris Zariņš, kuŗa techniskā virtuozitāte un spēcīgā, bet apvaldītā emociju un kontrastu spēle veidoja J. Vītola „Viļņu dziesmu” un V. Dārziņa „Sonātīnu”. Taču lielākais pārsteigums nāca no skolnieku koŗa solistes Lauras Zariņas priekšnesuma. Pēc divām pieklājīgi nodziedātām Alfr. Kalniņa dziesmām pēkšņi atskanēja Johanna Strausa Sikspārņa kolorātūrārija, kas izraisīja ovācijas un „bravo” saucienus jaunajai 17 gadus vecai meitenei. Būdama pilnīgi brīva no primadonnu niķiem un stiķiem, viņa arī savā skatuves priekšnesumā izrādījās tīkama un simpātiska. Vēlam daudz laimes turpmākās mūzikas gaitās!

Pilnīgi pārpildīts bija garīgais koncerts, kuŗā piedalījās apvienotie ev.lut. un baptistu draudžu koŗi ar stīgu orķestri, papildinātu ar flautu un timpaniem. Virsdiriģenta pienākumus dalīja Rūdolfs Kalnmals un Arvīds Purvs. Apsveicama jaunā diriģenta Kalnmala debija un jāvēlas, lai šis jaunais mūziķis rastu mūsu mūzikas dzīvē plašākas darbības iespējamības. Arvīda Purva bagātie diriģenta piedzīvojumi un pieredze spārno kā dziedātājus, tā klausītājus. Viņa drošajiem mājieniem kopkoŗi klausīja uz labāko un sasniedza beigās pat aplausus, gandrīz ovācijas baznīcā. Un ir labi, ka latvieši ir atmodušies un aplaudē koncertiem baznīcās. Interesants un spraigs risinājās Purva jaundarbs „Laiks” (Vilis Dzelmītis), turpretī svētsvinīgs, gandrīz liturģisks noskaņojums valdīja Jāņa Kalniņa „Jūsu sirdis lai neizbīstas”. Efektīvi koncertu nobeidza Baštika „Pateicības kantāte”. Koncertu kuplināja arī ērģeļu virtuoze Anita Rundāne ar Jāņa Kalniņa „Sonātu” (Grave, Lento, Vivace).

Nav man tāda talanta, lai aprakstītu dziesmu svētku un deju kopu gājienu, tāpat novietošanos svētku telpā. Viņi nāca lieli un mazi, veci un jauni, gan dziedādami, gan dancodami, gan arī svinīgi klusēdami. Te būtu vārds dzejniekiem, ko Latvijā arī dara, tikai trimdā ap dziesmu svētku laiku visiem mutes ciet. 2x2 nometnes nobeigumā, steidzoties uz mājām, satiku dzejnieku Gunaru Saliņu un diezgan uzbāzīgi un steidzīgi lūdzu „kaut ko” uzdzejot šim jaunās Gaitas numuram. Varbūt!

 

*

Koŗu kopconcerts sākās ar svētku fanfarām (T. Ķeniņa mūzika), himnām, karogu ienešanām. Un, kā par brīnumu, runāts tika ļoti maz. Diriģenti: Arvīds Purvs, Jānis Kalniņš, Roberts Zuika, Roberts Balodis, Lilija Zobena un Jānis Beloglāzovs. Pēdējie divi jaunās paaudzes pārstāvji, un viņiem veicas ļoti labi. Pārējie vecākie diriģenti jau daudz piedzīvojuši agrākos dziesmu svētkos. Koŗi, likās, bija labi sagatavoti, bijuši daudzi mēģinājumi. Tomēr − kaut arī nobeigumā parādījās veselas četras himniskas dziesmas un kantāte „Tēvijai”, lielāku sajūsmas pacēlumu nejūtām. Vai latviešu tauta svešumā vairs neprot priecāties?

 

Tautas deju lieluzvedumā dzirdējām speciālu tautas deju orķestri Andreja Jansona vadībā. Liekas, ka orķestris un jaunās mūzikālās apdares būs izspiedušas no estrādes akordeonus. Orķestris savu uzdevumu veica sekmīgi, par ko jāpateicas enerģiskam un neatlaidīgam diriģentam Andrejam Jansonam. Jansonam nākotnē daudz jauku nodomu, piem. operas Baņuta uzvedums 1982. g. pavasarī Ņujorkā, kā arī dziesmu spēle Homo novus (pēc Anšlava Eglīša romāna) Kalifornijā. Žēl, ka šis vokālais un instrumentālais ansamblis nedarbojas arī dziesmu svētku starplaikā.

 

Un beidzot ir klāt simfoniskā orķestŗa koncerts, līdz ar to dziesmu svētku nobeigums. Pirms gadiem šim koncertam bija pretinieki, jo materiālās grūtības ir lielas. Taču tagad liekas, ka visi ir nomierinājušies, mazākais pagaidām samierinājušies. Personīgi domāju, ka šī koncerta nozīme ir liela, jo bez simfoniskās mūzikas jaunrades mēs sevi par kultūras tautu saukt nevarēsim. Tātad − ja ar’ grūt, vajag spēt! Tuvojoties koncerta vietai, mani pēkšņi pārņem nostalģisku sajūtu vilnis. Es soļoju atkal pa Kr. Barona ielu, un konservatorija vai opera ir mans ceļa mērķis. Iekšpusē es sasveicinos ar saviem skolas biedriem un paklanos saviem skolotājiem. Bet šodien nebūs neviena. Vēl pagājušos svētkos 1976. g. tieši šajā pašā vietā sarokojāmies ar Albertu Jērumu, bet arī viņa vairs nav. Kas gan tie par dziesmu svētkiem bez Jēruma? Pavisam ātrā laikā no dzīves aizgāja arī Bērzkalns, Kalnājs, Aldiņš, Lietiņš, nupat arī Norītis. Dažādas domstarpības atstūmušas no latviešu sabiedrības komponistu Gundaru Poni. Pēkšņi prātā ienāk 1934. g. ziema. Ļoti rosīga mūzikas dzīve un apkārt klīst vēsts, ka mums radies arī pirmais latviešu klavieŗu koncerts, ko komponējis Jānis Mediņš, to veltīdams jaunai un jau slavenai pianistei Lilijai Kalniņai-Ozoliņai. Latvijā toreiz bija kupli sazarojusi bulvāru prese, un netrūka tādu izdevumu kā Aizkulises un Intīmā Rīga. Tos nepārtrūkst ķengāšanās par mākslinieku privāto dzīvi, un vienā dienā Lilija Kalniņa-Ozoliņa ir iekritusi lifta šachtā. Tanī brīdī Jānis Kalniņš diriģē orķestŗa mēģinājumu Nacionālajā operā. Saņēmis mākslinieces nāves ziņu, viņš noliek diriģenta zizli, informē orķestri par notikušo, un tūlīt visi dodas gājienā uz Aizkulišu redakciju. Jānis Kalniņš pats pirmais ar āmuru sadragā ķengu preses spiestuves ierīces un, kad ierodas policija, viss galvenais jau ir padarīts.

Toreiz Latvijā operas orķestris bija diezgan plašs, bet prefektūras aresta telpas visai šauras. Mūzikantus atlaiž mājās, diriģentu patur tālākai nopratināšanai. Beidzot atlaiž arī viņu. Jā, un tepat jau viņš ir: Janka Kalniņš komponists, diriģents un arestants. Izmeklēšanas tiesnesis esot teicis:

Janka Kalniņ, kā nu tā nu
palikt var par huliganu?

Mūsu jaunajiem komponistiem un diriģentiem vēl gaŗš ceļš priekšā. Taču pietiks runāt par šo tematu, jo citādi atkal kāda šucmaņtante man pārmetīs, ka musinu jaunatni uz huliganismu.

 

Jāņa Mediņa trīsdaļīgais „Klavieŗkoncerts cis-moll” žanra ziņā ir līdzīgs Šūmana, Grīga un Rachmaņinova līnijai. Pirmā daļa sākas ar klavieŗu solo − īsu, koncentrētu moto, līdzīgi Grīgam vai Rachmaņinovam. Ievadam pievienojas orķestris, raksturojot galveno materiālu. Orķestrim pieaugot, iesākas solo − tutti pretstatījumi, kas kļūst arvien dramatiskāki. Ir arī mierīgāki posmi: blakus partijas sirsnīgo temu veido orķestris, tad to pārņem klavieres orķestŗa pavadījumā. Izstrādājums noved pie lielāka tutti, kam seko solista klavieŗu kadenca. Pēdējā ir nopietna un dramatiska. Kadencas nobeigumā pievienojas solo vijoles fraze. Klavieŗu faktūra šajā daļā izskan visos reģistros ļoti pakāpeniski. Otra daļa romantiski sapņaina, kur atskan surdinētu čellu un kontrabasu oktāvu unisons, tad latviešiem tik liktenīgā angļu raga meldija. Pēc tam veidojas lēnas klavieŗu arpedžījas kā kādā nakts mūzikas aspektā. Tālāk klavieŗu partija nereti iegūst improvizātorisku raksturu, ko atbalsta spilgti kolorēta orķestŗa instrumentācija. Fināls straujš, kuŗā temas „strīdas”. Turpinās solo-tutti pasāžas, līdz visu izlīdzina pēkšņā spraigā koda, kas, ticiet vai neticiet, nobeidzas minora gammā. Tādu gadījumu nav daudz. Mums, latviešiem, nav daudz klavieŗkoncertu. Vēl bija Jānim Ķepītim (1936), kas apgādāja latviešu sabiedrību arī ar arpas koncertu (1938.), mežraga koncertu (1940.), čella koncertu (1952.), vijoļkoncertu utt.

Klavieŗkoncerts bija arī Marģeram Zariņam (1936.). Klausījos to, autoram pašam spēlējot tikai klavieres. Tajā bija izmantota arī tautasdziesma „Kas tā tāda skuju būda?” Diemžēl koncerts kaŗa laikā gāja bojā. Vēl klavieŗkoncerti bija Arvīdam Žilinskim (1945.) un Lūcijai Garūtai (1951.)

Jāņa Mediņa klavieŗkoncertu virtuozi briljanti izpildīja mūsu spožā mūzikas zvaigzne Arturs Ozoliņš. Tāpat Alfrēda Štromberga vadītais simfoniskais orķestris rādīja visumā labi attīstītu technisku prasmi, zināmu iejūtību. Detaļās vietumis varēja vēlēties elastīgumu, precīzāku ritmiku, vieglumu resp. uzmanību. Pats Alfrēds Štrombergs, apveltīts ar intellektu, nopietnību, dziļu mūzikalitāti, veidoja koncertu skaidrās mūzikālās kontūrās un spraigā izteiksmē. Jau iepriekšējā Jaunās Gaitas numura aizmugures vākā esmu šim koncertam pieskāries, kommentēdams Littlera recenziju Toronto dienas presē.

Interesanta bija arī paša diriģenta Alfrēda Štromberga „Latvju deju uvertīra” (1981.), kuŗā it sevišķi slavējams komponists par labi temperēto instrumentāciju un kontrapunktisko veiklību. Visai plašā materiāla ierobežošana būtu varbūt nākusi par labu skaņdarba koncentrētībai. Nacionālu pacilātību koncertā ienesa Alfrēda Kalniņa vecā, labi pazīstamā „Mana dzimtene” (1906.), kuŗu Latvijā atskaņoja ļoti bieži Rīgas radiofonā.

Atsevišķi jāatzīmē Daces Štauveres-Aperānes „Simfoniskā poēma ‘Rīga dimd’„ (1981.), kas piedzīvoja pirmatskaņojumu. Spilgta mūzikāla tēlainība ir viena no jaunās poēmas pamatīpašībām. Tās mūzika cenšas sakņoties latviešu nacionālās mūzikas kolorītā. Visumā pirmatskaņojums bija mūzikāli iespaidīgs, un jaunai komponistei jāvēl vislabākās sekmes nākotnes darbā. Arī par Ķeniņa jauno simfoniju jau rakstīju pagājušajā reizē. Viņa simfonijā solo partiju dziedāja Melita Mičule. Īsi un skaidri runājot, mums ir divas dziedātāju grupas: tie, kam ir balss, un tie, kam nav. Melita Mičulei ir balss, viņa ir apguvusi balss technikas problēmas, viņas dziedājumā ir dabiska nepiespiestība, delikāta grācija un mākslinieciska sirsnība. Varētu vēl vienīgi novēlēt turpināt stila problēmu risināšanu. Viņas dziedājums Ķeniņa simfonijā (Ata Ķeniņa dzeja) bija gaumīgs, smalkjūtīgs, kuŗā runāja patiesa, silta mākslinieces sirds. Ja ne viss šajā simfonijā no orķestŗa puses atskanēja adekvāti skaņraksta iekšējiem priekšstatiem, tad tā nebija diriģenta Štromberga vaina, bet orķestrantu sīkās neuzmanības konts. Klausītājus tomēr aizrāva simfonijas traģiski dramatiskais aspekts. Diriģentu, solisti un autoru klausītāji sumināja, un tā viss šis simfoniskais koncerts izskanēja skaistā un cienīgā savstarpēju simpātiju apliecinājumā.

 

 

*

Montreālas Latviešu Biedrības Ziņotāja 1981. g. jūlija numurā lasām Dr. E. Laivenieka personīgas piezīmes par 24. jūniju. Tās skan šādi:

 

JĀŅU DIENA

24. jūnijs Kristīgajā pasaulē ir Sv. Jāņa Kristītāja diena. Sv. Jānis bija pirmais vēstnieks par jauna laikmeta (kristiānisma) sākšanos. Tādu to arī atzīmē visas civilizētās tautas. Latviešiem, par nožēlu, Sv. Jāņa vietā ir tikai latviešu Jānis, kas simbolizē dabas atmodu un saulgriežus. Jāņu dienas svinībās praktiski tas izpaužas žūpošanā, uzdzīvē un izlaidības, kad „nezināja, kuŗa māte, kuŗa meita...”

KUR STĀV KRISTĪGĀS DRAUDZES?

Gandrīz visas latviešu kristīgās draudzes šais svētkos nedomā ne par ko citu kā naudīgu ienesumu. Tās visos savos īpašumos dedzina darvas mucas, ļaujot saviem „ticīgajiem” dzert, klaigāt un izvirst. Mēs, paši, allaž pat lielāmies ar šo skaisto tradīciju praktizēšanu, bet vietējiem Kanadiešiem tas liekas kā mežonīga ālēšanās. Tamdēļ nav brīnums, ka vietējie kādā savā apsūdzībā pagasta valdei latviešus ir apzīmējuši ar viszemiskākiem vārdiem.

Mēģināsim sevi saredzēt no viņu puses un arī padomāsim par to, kādu morāli no šādiem Jāņiem var mācīties mūsu jaunie?!...

Dr. E. Laivenieks

 

Jau raksta pirmajos teikumos pamanām, ka Laivenieks latviešus neuzskata par civilizētu tautu. Minētais Laivenieks Jāņu dienā (jādomā − Jāņu vakarā) personīgi novērojis arī izlaidības un izviršanas momentus, kad „nezināja, kuŗa māte, kuŗa meita...” Apsūdzība ļoti smaga, par kuŗu, pēc Laivenieka domām, jāatbild latviešu kristīgām draudzēm. Jāpiemin gan, ka pēc brīvās Latvijas likumiem (un jāpieņem, ka brīvās Latvijas pilsonis varbūt kādreiz būs bijis pats Laivenieks) 24. jūnijs ir oficiāla svinama diena. Es te arī uzsveŗu, ka latviešu Jānim nav nekāda sakara ar Laivenieka Sv. Jāni Kristītāju. Jāņu svinēšanu Latvijā gan dažus gadus mēģināja noliegt boļševiku varas vīrs Pelše, taču tas viņam neizdevās. Arī tālākā pagātnē latviešu vēsturei nav sveši uzbrukumi sakarā ar Jāņu dienas tradīcijām. Te daži piemēri. P. Einhorns savā Historia lettica 1649. g.:

... pie tam dzied tik nešķīstas, netiklas un vieglprātīgas dziesmas savā valodā, dienu un nakti bez mitas, ka pats sātans tas nespētu izdomāt un izpildīt nešķīstākas un bezkaunīgākas...

G. Mancelis Sprediķu grāmatā II d. 1654. g.: ... lielu Jāņa uguni iededzina; apkārt to tie lēkā cauru nakti dziedādami kā kādās kāzās... Visas tās lietas ir elkdievība...

Mācītājs Kr. D. Lencs:

Jūs, neganti dziedātāji un dziedātājas, kas jūs krogos jeb ciemos svētdienā bezkaunīgas dziesmas dziedat! Apdomājiet, ko jūs darāt. Papriekšu esat jūs tam Kungam Kristum garīgas dziesmas dziedājuši; pēc jūs, savas mēles tam nešķīstam garam aizdodami, ar tām negantas un bezkaunīgas dziesmas dziedat.

G.F. Stenders (saukts Vecais Stenders) Svēti stāsti, 1756.g.:

... Visu vairāk sargies no mauku dziesmām, kas dažu reiz, Dievam žēl, uz kāzām top dziedātas...

Vairāk nekā 200 gadus mums bija miers no šāda veida uzbrukumiem. Tad − kāds Dr. E. Laivenieks, domājams ar pieņemtu vārdu, nāk klajā ar savu rakstu pret Jāņu svinēšanu. Nebūtu vēlams, ja tāda persona ieņemtu eventuāli kādu sabiedrisku vai polītisku amatu, jo viņš savā rakstā noliedz vislatviskāko svētku svinēšanu, aizkaŗot latviešu nacionālākās jūtas.

 

 

*

Kad jūs lasīsit šis rindas, būs jau rudens, un dzērves jau lidos vai arī būs aizlidojušas. Līdz ar to vietā būs Māras Zālītes dzejolis:

 

*  *  *

Kad salnas sesks nokož puķes gravā
Es dzērve nebūšu, kas ceļasomu kravā.

Kad tēvu zemi ziema piemeklē.

Vai dzirdat, cik tās eksaltēti klaigā!
Jauc prātus tiem, kas nelido, bet staigā.
Cik steidzīgi tās ceļas gaisā
Un tikai projām, projām taisās.

Kad tēvu zemi ziema piemeklē.

Varbūt tas spēks un nevis vājums!
Ne gļēvums, bet gan griba cieta,
Lai visu pamestu un projām ietu!

Tik ne šai brīdī
Un nekad šo vietu.

(Literatūra un Māksla)

 

Imants Sakss