BALTIJAS PERSPEKTĪVAS

Acta Baltica, XVII 1977, XVIII 1978. Institutum Balticum: Königstein im Taunus. Andrivs Namsons red., 1978 & 1979. 255 & 383 lp. DM 29.50 (katrs sēj.).

 

Vēstures rakstīšanai par kādu noteiktu tematu var būt viens no trim attaisnojumiem. Pirmkārt, mērķis aplūkot tematu, kas līdz šim vēstures literātūrā nav iztirzāts. Otrkārt, zināmo tematu apstrādāt labāk, pilnīgāk, pareizāk nekā to veikuši iepriekšējie autori. Treškārt, apvienot līdzšinējos avotu pētījumu rezultātus vienā kopīgā apcerējumā (kompilācijā). Jāņa Jūrmalnieka vairāk nekā 60 lp. gaŗais raksts par "Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai, tās priekš- un pēcspēli" acīmredzot ieskaitāms šai kompilāciju katēgorijā. Ar to nav domāts par šo vācu valodā publicēto rakstu pateikt kaut ko sliktu. Kompilācijas ir visai vajadzīgs un derīgs vēstures apskatu veids.

Tas jo sevišķi svarīgs arī patieso faktu izplatīšanai pasaulē par to, kā Latvija un citas Baltijas valstis 1939. un 1940. gadā nonāca Kremļa varā. Dibināti. Acta Baltica redaktors (XVII sēj. 7. lp.) norāda, ka Jūrmalnieka raksts ir "ļoti svarīga dokumentācija ... šī sējuma galvenā daļa ... chronoloģiski sakārtots pārskats par polītiskajiem notikumiem, kas noveda pie Baltijas valstu iekļaušanas padomju Savienībā."

Jāteic, ka šīs inkorporācijas norise te aprakstīta lietišķīgi, dzīvi un pareizi, vērēs rūpīgi atzīmējot izmantotos avotus un vēstures literātūru.

Autors pieskaŗas arī jautājumam, kāpēc Latvija 1940. gada jūnijā kapitulēja padomju ultimāta priekšā. Viņa atzinums, cik noprotams, saskan ar latviešu polītiķu un virsnieku aprindās valdošo viedokli. Proti, (tulkojot no vācu teksta) "tā kā Latvijā nebija izdarīta plašāka apmēra mobilizācija un armijai trūka pietiekama apbruņojuma, tad Latvijas valdība nevarēja saskatīt nekādu citu iespēju kā pieņemt Padomju Savienības ultimātu. Vairāki ministri gan tādam lēmumam pretojās." (152).

Autors tālāk (157 - 159) min arī Brūno Kalniņa un Ulža Ģērmaņa domas, kāpēc Latvijas valdība kapitulēja. Tādā kārtā rakstā ir daudz vielas pārdomām. Un vēl viena piezīme, - lai gan apceres virsraksts sola tikai apskatu par Latvijas inkorporāciju, faktiski ir tikpat sīki iztirzāta arī citu Baltijas valstu nokļūšana padomju varā. To arī prasa vēsturiskā kopsakarība.

Tāpat arī Igaunijas un Lietuvas vēsture un mūslaiki parādās citos Acta Baltica rakstos, to vidū "Lietuvas katoļu baznīcas chronikā" (XVII un XVIII sēj. lasām tās četru izlaidumu - 25. līdz 28. burtn. - pārspiedumu), Oskara Angelusa apskatā (XVIII sēj.) par Igaunijas, bet arī Latvijas un Lietuvas jaunatnes nostāju un attiecībām ar padomju režīmu, vai atkal Alberta Geruša ziņojumā par Lietuvas diplomātu stāvokli un darbību pēc Padomju Savienības okupācijas. Līdzās Lietuvas katoļu baznīcas chronikai turpat XVIII sēj. ir Elmāra Ernsta Rozīša pārskats par baznīcas tiesisko stāvokli Latvijā. Īpašu uzmanību, manuprāt, ir pelnījis Rolfa Ekmaņa plašais apcerējums par literātūru Latvijā 60.-tajos un 70.-tajos gados (XVIII, 194 - 370). Ar to pirmoreiz vācu valodā laista klajā laba daļa Ekmaņa literāro pētījumu, kas, aptveŗot vēl plašāku periodu, iespiesti viņa grāmatā Latvian Literature Under the Soviets: 1940 - 1975 (Belmont, 1978). Neatkārtojot to, kas par Ekmaņa darbu teikts recenzijā JG 124. num., gribētos izcelt vēl vienu raksturīgu pazīmi. Viņa opuss ir viegli lasāms tā drāmatiskā sprieguma dēļ, kas caurstrāvo katru rindkopu. Ekmanis izjūt, parāda, liek iedzīvoties vienmēr nebeidzamajā konfliktā starp latviešu (un citu tautu) patiesajiem dzejniekiem un rakstniekiem un - otrā pusē - komūnistiski dogmatisko birokratiju, kas gandrīz nekad nav apmierināta ar literāro radītāju veikumu.

Izņemot kompartijas uzticamos ruporus, citu rakstnieku un īpaši dzejnieku darbos esot par maz partejiskuma un par daudz aistētisma un domu brīva lidojuma.

Īsts talants grib rakstniecībā izteikt savu individuālitāti, apliecināt savu individuālitāti, apliecināt savu attieksmi pret sabiedrību, kādu viņš to saskata; arī savu attieksmi pret mūžīgajām cilvēces problēmām, kas tirda ikvienu domātāju. Un - last not least - attieksmi pret savu tautu, ar ko viņu saista etniskās un kultūrālās piederības apziņa. - Ierēdņi un dzejnieki. Teze un antiteze.

Ekmanis savu darbu ir tā uzrakstījis, ka lasītājs ar nemitīgu interesi seko neatlaidīgajai, dažkārt vairāk vai mazāk apslēptajai cīņai starp brīvo radošo garu un kompartijas protežēto cenzoru asajiem uzbrukumiem drosmīgākajiem, patstāvīgākajiem dzejniekiem; daudzi dzejnieki izjūt antagonisma nenovēršamību pret ļeņinisko dogmu, jo - tai nav sirds. Šo antagonismu (personības prasību, sociālo un nacionālo uzskatu pretišķības dēļ) raksturo, piemēram, divi citāti no Rolfa Ekmaņa darba:

"Ar priekšrakstiem, pavēlēm un spaidiem vadība cer panākt vienprātību un konformismu arī mākslinieciskās radīšanas jomā, to liecina pastiprināto birokratisko uzbrukumu pamattonis Padomju Savienības periodikā. Kompartijas virsslāņa kultūrpolītiķi Rīgā nekavējoties izpilda (Maskavas) centrāles norādījumus." (200). Un tomēr - "it īpaši dzejā atskan cilvēcības, humānisma, taisnības un patiesības motīvi." (198).

 

Benno Ābers