Jaunā Gaita Nr. 14, 1958. gada martā, aprīlī

 

NO VIENA ŠŪPUĻA IZKĀPUŠIE

LĪLIJA ZARIŅA

 

1957. gada 20. novembris. Ziņa laikrakstā „Latvija”: Latviete no Rīgas pārbēgusi brīvībā. „Pārbēdzēja ir 28 g.v. un beigusi Rīgas medicīnas institūtu, iegūstot ārstes apzīmējumu. Kā tāda viņa jau ilgāku laiku arī praktizējusi un lasījusi lekcijas.” 30. novembrī laikraksts raksta: „...nacionālā pašapziņa latviešos nav zudusi, un Līlija Zariņa arī atzīst, ka šajā latviskuma apziņā arī slēpjas pasīvās pretestības spēks un mugurkauls. Tas izpaužas visur − sākot ar studentiem un mācības spēkiem”.

Mūsu tautiete tagad strādā savā arodā Vācijā. Mūsu redakcija lūdza viņu pastāstīt JAUNĀS GAITAS lasītājiem par jauniešiem Rīgā, par viņu domām, uzskatiem, sapņiem. Līlija Zariņa mūsu redakcijai raksta: „Atbildot uz jūsu jautājumiem, varbūt vislabāk noderēs šis piemērs, notikums Rīgā pirms pāris gadiem:

Ir brīži, kad cilvēkam negribas būt vienam. Rodas nepārvarama vēlēšanās būt kopā ar kādu un parunāties − kaut vai par pašām ikdienišķākām lietām.

− − − Arī toreiz es savu vientulību izjutu krasāk nekā jebkad, jo bija svētvakars. Tad taču katrs atradās savu tuvinieku vidū. Bet man nebija, kur iet, neviens mani negaidīja, tāpat arī man nebija ko gaidīt.

Es vēlreiz pavēros apkārt savā istabā; logi bija cieši aizvilkti, un no āra neviena
nelūgta acs nevarēja redzēt, ka uz rakstāmgalda stāvēja skaisti izgreznota - kā senās − Ziemsvētku eglīte.

Un tad pie durvīm zvanīja. Kāds ciemiņš varētu šovakar pie manis nākt? Vai būtu iespējams, ka kāds jūtas tikpat vientuļš kā es? Es gāju lūkot. Aiz sliekšņa stāvēja pāris studentes, bet tālāk aiz viņām vēl − studenti un studentes. Es pārsteigumā dažus soļus atkāpos, un viņi ienāca istabā. Tuvāk stāvošās meitenes sniedza man uzmanīgi uz rokām nesto saini. Tas esot viņu, studentu, Ziemsvētku sveiciens savai mācību pasniedzējai. Tikai tagad, pārvarējusi savu pārsteigumu, iedomāju lūgt viņus novilkt mēteļus un nākt dziļāk istabā.

Milzīgā sietā, kādā vecmāmuļas miltus sijā, bija ievietota liela, pašu cepta torte. Bet papīrī − iesaiņotas kā puķes − bija kaut kur vasarā Latvijas laukos grieztas rudzu vārpas. Es kārtoju šos dzeltenos stiebrus brūnā māla vāzē, kārtoju ilgi, lai pārvarētu aizkustinājumu, kas liedza uzsākt laipnu, vieglu sarunu ar atnācējiem.

Iededzām svecītes. Un mums bez sevišķas vienošanās kā pati par sevi saprotama lieta šķita Ziemsvētku dziesmas. Beidzot bija grūti pat atšķirt, vai tās bija tikai dziesmas vai kopējas lūgšanas − par mums pašiem un arī par visiem tiem, kam šovakar nebija svētku eglītes.

Vai kāds vēl domāja par to, kas aizliegts, kas atļauts?

Trešajai daļai no šiem jauniešiem pie krūtīm bija komjauniešu nozīmes. Bet viņu sejās, taisni tāpat kā pārējiem, svecīšu gaismā atplaiksnījās tikai tīrs prieks par šo brīdi. Vai tikai prieks? Nē, vēl kas vairāk! Dziļa nopietnība un svētvakara atblāzma.

Klusējām.

Bieži dzīvē ir brīži, kuŗos vārdi lieki, vai arī, skaļi pateikti, ir pārāk kaili un nenozīmīgi, lai raksturotu tāda brīža būtību.

Tad dalījām torti. Es domāju, ar kādu mīlestību tā cepta, ne no bagātības, bet sirsnības, kopā liekot varbūt dažam savus pēdējos rubļus. Un mēs visi nemaldīgi izjutām spēku, kas mūs vienoja, kas nojauca baiļu un aizspriedumu žogus, kas lika izturēties un runāt tā, kā sirds un pārliecība diktēja. Varbūt tā bija asiņu balss, ko mēs saklausījām − mēs taču visi bijām no viena šūpuļa izkāpuši. Varbūt mēs šai mirklī pilnīgāk nekā jebkad izjutām savu pašu dzīves un tautas traģiku, varbūt arī to, cik cieši mums, palikušajiem, kopā jāturas.

Tad kāds paklusi iejautājās: − Nez’, kā tie svin Ziemsvētkus − tur otrā pusē? − Sākās runas. Nevienam īsta priekšstata nebija. Un kur gan arī lai to gūtu? Rietumu grāmatas − aizliegta literātūra, kas pārdošanā nav dabūjamas. Par rietumu mūziku lasa lekcijas un stāsta − tā esot kā trauks bez satura, kā Pērs Gints, no kuŗa varot vienīgi mācīties, kādam nevajag būt. Un reliģija, baznīcas svētki? Tie esot muļķi un Antiņi, kas ko tādu vēl piekopjot. Pat rietumos visi prātīgie cilvēki šādus māņus jau atmetuši. Svētkus gribot svinēt vienīgi sliņķi, kam nepatīkot strādāt − tā vēstīja mūsu prese. Tādēļ viss par Ziemsvētkiem rietumos bija tikai minējumi. Kādam no klātesošiem bija laimējies laukos, kur daudzie traucētāji nav tik jūtami, noklausīties ‘Amerikas Balsi’, iegūt plašāku informāciju par kultūras dzīvi Amerikas Savienotajās Valstīs. Un mums radās daudzi, dažādi jautājumi: vai tur Amerikā un citās valstīs tie mācās arī latviešu valodā vai tikai svešvalodās? Vai varbūt latviešu valodu viņi vispār aizmirsuši? Un ja būtu iespējams, vai viņi brauktu mājās? Un kāda būtu mūsu satikšanās? Kā būtu, ja šobrīd mūsu vidū atrastos rietumu mediķi? Vai viņi neuzsvērtu savu pārākumu, nenoskatītos uz mums kā no augšas? Tādi un līdzīgi jautājumi pacēlās cits pēc cita, bet atbildes tiem nebija.

− Dīvainību jau pasaulē netrūkst, − ierunājās tas pats puisis, kas stāstīja par radio raidījumu noklausīšanos. − Viņi brauc mašīnās, dzīvo savās savrūpmājinās, nezin’, kādus tērpus viesībām izvēlēties, bet sauc sevi par trimdiniekiem un cietējiem. Tāds cietējs es arī vēlētos būt!.. −

− Laikam mēs visi!.. − atsaucās zēns ar komjaunieša nozīmi pie krūtīm. Viņš parasti bija tik kluss un mazrunīgs.

Tad slaids puisis ar tumšām dedzīgām acīm skaļi sauca: − Uzmanību jaunākajam amerikāņu grāvējam − kalipso! − Un viņš uzsāka melodiju, ar kājām un rokām sizdams takti.

− Pat šovakar viņš nevar bez tā iztikt, − pārmetoši ierunājās man blakus sēdošā meitene. − Amerikāņu džess jau viņa vājība. Naktis pavada nomodā, lai tikai dzirdētu ko jaunu. Bet tad arī noklausīto, jāsaka, atkārto apbrīnojami precīzi. −

Svecītes bija izdegušas. Mani negaidītie viesi bija atvadījušies. Viss bija nācis tik pēkšņi − viņu ierašanās, atklātās runas ... Vai es tomēr nebiju atļāvusies pārāk daudz?

Nāca atmiņā gadījums ar kādu manu radinieku 1949. gadā. Viņu apcietināja otrā Ziemsvētku dienā un tikai tādēļ, ka viņš, skolotājs būdams, bija piedalījies skolnieku rīkotajā eglītes vakarā. Tad atklāja, ka viņš ir bijušais leģionārs, ko līdz tam bija slēpis, un spriedums − 25 gadi katorgā. Kopā ar viņu arestēja arī vairākus skolniekus − vakara organizētājus.

Ja nu par šo reizi uzzina komūnistu varas vīri? − Mana dzīvokļa sienas biezas, − es prātoju. − Māja tālu ārpus pilsētas. Un arī pārējos dzīvokļos vienīgi latvieši. Bet ja nu tomēr kāds no šī vakara dalībniekiem, kaut nepavisam ļaunos nolūkos, nejauši izrunātos... −

Cilvēka prāts nu reiz ir šaubīgs. Arī es ilgi domās apsvēru, vai par manu kluso vēlēšanos − nebūt svētvakarā vienai, kas bija tik negaidīti piepildījusies, nebūs dārgi jāsamaksā?

Bet nekas nenotika. Pagāja nedēļa, tad daudzas nedēļas. Un es zināju, tā ir asiņu balss un siržu neredzamās saites, kas neviļ.

 

 

 

JAUNATNES PULCIŅŠ UN LATVIEŠU SKOLA

 

Šis bija Amerikas Latviešu Apvienības 1957. gadā rīkotās jaunatnes rakstu darbu sacensības temats. Sekojošais apcerējums sacensībā izpelnījās otru godalgu. Apcerējuma autore ir 17 gadus vecā Jana Moora.

Gandrīz sešus gadus esmu gājusi latviešu skolā. Šais gados biju kopā ar meitenēm un zēniem, kas atnāca uz skolu tikai dažas reizes un tad pazuda. Bija arī tādi, kas gandrīz nekad neiztrūka visus šos gadus. Bet nevaru teikt, ka vieni bija sliktāki vai citi labāki. Arī man dažreiz interese zuda, tad radās atkal no jauna. Arī es pati neesmu ne labāka, ne sliktāka, un tādēļ domāju, ka varu pārstāvēt caurmēra jaunieša uzskatus par skolu un pa daļai arī par jaunatnes pulciņiem. Man negribas šos ieskatus ne izskaistināt, ne veidot drūmākus.

Pēc piecām dienām amerikāņu skolā, kur skolēniem gan nav jācieš no pārliekas uzraudzības, nevienam nepatīk, ja latviešu skola dažos gadījumos nāk ar tām pašām vai vēl stingrākām skolas prasībām. Latviešu skolā mēs meklējām dažādību ne tikai tai ziņā vien, ka tur runāja latviski un mācīja par dzimteni. Mēs tur meklējām vairāk jaukuma, dažs varbūt arī to, ko nesaņēma mājā. Man patika klausīties, kad vecāki stāstīja par latviešu skolu dzimtenē, tās kārtību un skolēnu respektu pret skolotājiem, kāda nav amerikāņu skolā. Bet man liekas, ka tomēr nebūtu pareizi, ja latviešu skola svešumā mēģinātu nemainīgi atdarināt brīvās Latvijas skolu, īsajās stundās tas tik un tā nebūtu iespējams. Un pret skolotājiem arī mēs nekad nespētu sajust tādu pašu respektu kā Latvijas skolā. Skolotājs man liekas tāds pats bēglis un likteņa biedrs kā mēs paši − jaunieši. Bet cienu un siltumu gan iemantoja tie skolotāji, kas spēja draudzīgi saistīt mūsu uzmanību, padarīt mūsu gara acu priekšā krāšņu mūsu senatni. Cik esmu manījusi, tad (sevišķi gados jaunākie) maz ko saprot no skolotāju stāstiem par mūsu dzimtenes lauku etnogrāfiskām vērtībām, senceltnēm, pirtiņām un piedarbiem un gara mantu bagātību. Bēgļu gados arī mēs jaunieši esam mācījušies cienīt spēku un varenību. Skolotāja apgalvojums, ka latviešu kaŗavīrs ārzemnieku vērtējumā ir viens no drosmīgākiem un labākiem kaŗotājiem Eiropā, deva vairāk pašapziņas, sevišķi zēniem. Stāsti par Kurzemes kolonijām, strēlnieku pulkiem, leģionu, sasniegumiem olimpiādēs un starptautu izstādēs deva vairāk lepnuma.

Domāju, ka vairums jauniešu uz latviešu skolu nāca, galvenokārt, lai tiktos ar citiem jauniešiem, lai būtu kopā, un mazāk, lai mācītos latviešu gramatiku un ģeogrāfiju. Skolā mums radās draudzības saites, un es domāju, ka arī tās ir ļoti vērtīgas, jo tās radās latviešu starpā un vienoja latviešus tālākiem gadiem. Es arī nevainoju ne bērnus, ne skolotājus, kuŗu stundās mums dažreiz bija gaŗlaicīgi. Piemēram, es ātri aizmirsu dažādus skaitļus par Latvijas importu un eksportu un dažreiz arī biju nikna, par ko mums jāatceras tautas dziesmu ritmiskie iedalījumi, cezūras u.t.t. Pēc nedēļas amerikāņu skolā uzmanība negribēja saistīties pie zināšanu sausākās daļas, kaut arī atzinu, ka tā ir noderīga. Daudzreiz domāju, ka būtu labi, ja latviešu skola un arī jaunatnes pulciņš būtu kā draugu pulciņš vai ģimene, kur visi būtu pavisam nepiespiesti, mācības izņemtu saistošu pārrunu veidā, kur viens priekšmets it kā nemanot pārietu otrā. Derētu arī kaut ko vairāk lasīt kopīgi, iztirzāt, vairāk pastaigu, ekskursiju, vairāk dziesmu un kustību. Tanīs reizēs, kad šī gaisotne radās, man skola bija vismīļākā. Dažreiz bija arī skumji, ka reiz būs jāšķiŗas un ka līdz tam laikam, kad varēšu būt aktīva locekle jaunatnes pulciņā, būs vēl kāds gads starpā, kad atkal atsvešināsimies. Tādēļ gribētos, lai nebūtu tāda starplaika un lai skola mūs tā varētu vienot un saliedēt, ka mēs kā draudzīga vienība varētu pāriet jaunatnes pulciņā. Varbūt varētu pat atrast kādas organizētas vienības veidu, kas tādu starplaiku aizpildītu. Mūsu pilsētas daļā pēc svētdienas skolas beigšanas nodibinājās tā sauktā vidusskolēnu nodarbību grupa, bet nezinu, ka tas tā būtu visur.

Arī par latviešu jaunatnes pulciņiem domājot, negribētos, ka tie mūs pulcinātu tikai kādam referātam vai dejas vakaram reizi vai divas reizes mēnesī. Tur parasti valda tikai daži uzņēmīgie, kamēr pārējie ir tikai mēmi atnācēji. Tur skolotāju vietā tad tikai stātos viens vai vairāki sabiedriski apdāvinātie, bet vairums paliktu malā. Ja skola un jaunatnes pulciņš nevar panākt tādu iejūsmu, ka esam tur nākuši, lai draudzīgā kopībā darītu, ja ne diezcik lielu, bet taču darbu, tad abas šīs vietas paliek tikai vietas, kur iet vecāku mudināti, vai padejot, vai vēl retāk paklausīties kādu priekšlasījumu. Tad skola un pulciņš ir tikai vieta, kur pārrunāt kādu filmu, sporta sacīksti un meitenēm noslēgt mazas „kliķītes”. Pats galvenais aiziet tālumā. Tāpat kā skolā mācību pasniedzējs vien mūs nevaldzinās, tā pulciņa priekšnieks un rīkotājs vien neko neveicinās, ja nebūs tādu vadītāju, kas ne tikai rīkos un organizēs, bet rosinās jauniešu darbošanās kāri. Gribētos, lai arī pulciņā būtu mazas darba vienības (interešu grupas), kas balstītos uz draudzības un tuvības saitēm. Tās uzmeklētu vientuļos un savrupos un padarītu tos par līdzi nācējiem.

Bet es jau teicu, ka tas man liekas par daudz prasīts. Man liekas, ka visi vēl esam tikai bēgļi, un tādēļ arī nevaru ikreiz justies aktīva, negribas nekur iet, tikai lasīt grāmatas.

Šīs skumjas, ka latviešu skola ir tikai samērā īslaicīgs periods, ka mēs atkal izklīdīsim, vairums kļūsim par „amerikāņiem”, sajūtu šad un tad. Redzēju, ka daži mani biedri nāca skolā tikai vecāku mudināti, daži tikai satikt biedrus. Arī par dažiem skolotājiem man bija jādomā, ka viņi nāk vairāk tikai tāpēc, ka dažas stundas nedēļā grib pajusties labi savā vecajā amatā. Bet es tāpēc viņus nenosodīju. Varbūt, ka tiešām gaidīju no visa par daudz. Gaidīju, lai skola būtu vieta, kur nevien iemācīšos, cik Latvija eksportēja linus un cik tautas dziesmām variantu, bet vēl vairāk − tādas zināšanas, ko stādīt pretīm mūsu amerikāņu draugiem, lai mēs nepaliktu nesaprasti. Daudz ko no gaidītā jau arī saņēmu. Esmu pateicīga savai skolai. Bet kad šie gadi ir aiz muguras, tad žēl, ka atmiņu nav vairāk un ka nevarējām būt tik tuvi un izveidot tik stipru draudzību tālākai nākotnei, kā jaunieši pie Romas atjaunotāju ugunskura, pirms vēl Silenieku Jānis bija salauzis savu koka zobenu.

 

 

 

 

PAR NOTIKUMIEM UN JAUNIEM ĻAUDĪM

VAŠINGTONAS LATVIEŠU JAUNATNES PULCIŅŠ

 

PA TĀĻRUNI

Dažreiz pulciņa vadība ...

„Sanāksme, tu saki?” klausulē bargi jautā miegaina balss. „Jā, sestdien,” padevīgi atbild klausules otrā galā. − „Kas tur būs?”

− „Referāts.”

− Klusums.

− ”Pārrunas.”

− Klusums.

− „Atspirdzinājumi.”

− Ieinteresēts troksnis.

− „Deja.”

− „Ā, būšu!”

Šī ir tradicionāla saruna, izziņojot Vašingtonas latviešu jaunatnes pulciņa sanāksmes. Bet nav jau tik traki. Lai gan referāti nepatīk, jaunieši rūc, bet nākt nāk.

 

norit pa telefonu.

Neņemot vērā mūsu mazo skaitu un dažādo interešu lauku, jaunieši tomēr turas kopā un atbalsta pulciņu visā darba gaitā.

No pašas pirmās dienas pulciņš nav šķobījies savos pamatos, bet audzis...

 

GADS GADĀ

Tas bija... Reiz aukstā, pelēkā svētdienas pēcpusdienā 1951. gada februārī maza saujiņa jauniešu, kas viens otru pat nepazina, pulcējās kopā, lai pārrunātu, vai nav iespējams iepazīties un turpmāk darboties kopīgi.

Tiešais darbības sākums bija jaunatnes sarīkojums ar raibu programmu. Līdz ar to jauniešos radās vēlēšanās strādāt un vecākos griba atbalstīt jaunatnes darbību. Pirmais gads pagāja milzīgā rosībā: jaunieši uzstājās gan latviešu, gan amerikāņu sabiedrībā, it sevišķi daudz pēdējā, dziedot un dejojot tautas dejas. Uz pirmā pulciņa priekšnieka Jāņa Ozoliņa ierosinājumu pulciņš sāka izdot pat savu žurnālu „Atvase”.

1952. gadā pulciņa vadību pārņēma Laimonis Spožais. Ievērojamākais notikums bija pirmās jaunatnes dienas Vašingtonā, austrumu piekrastē un, liekas, visā Amerikā. Katrā ziņā vašingtonieši vēl tagad ir lepni uz šo faktu. Bez jaunatnes dienām 1952. gads izcēlās ar to, ka jaunieši daudz uzstājās televīzijā, radio un vispār reprezentējās amerikāņu sabiedrībā.

Nākošā gadā izcili notikumi ir divi − otras jaunatnes dienas Vašingtonā un gada svētku teātra izrāde, Rūdolfa Blaumaņa „Zagļi”. Pulciņu vēl arvien vada Laimonis.

Pēc Laimoņa pulciņa vadību pārņem Pēteris Freivalds. 1954. gadā pulciņā notiek „revolūcija” − krasi mainās nodarbību ārējā izpausme. Sestdienas vakarus jaunieši vairs nepavada rosīgās debatēs, bet J. pagrabiņā dziedot, dancojot un... 1955. gads nekādas lielas pārmaiņas neienes, jaunieši tāpat pulcējas gan referātiem, pārrunām, gan arī jautrai sadzīvei jau minētā pagrabā.

Ļoti rosīgs atnāk 1956. gads. Jau pašā gada sākumā jaunieši svin savu piecu gadu pastāvēšanas jubileju, rīkojot plašu sarīkojumu vecākiem − dzied, dejo tautas dejas, deklamē, spēlē teātri u.t.t. Vasarā pulciņš rīko trešās Vašingtonas jaunatnes dienas. Atsaucība ir laba, jo ciemiņi sabrauc no visas austrumu piekrastes. Galvenajā sarīkojumā piedalās arī Latvijas sūtnis prof. A. Spekke ar referātu. Rudenī Vašingtona ir atkal līdzdalībniece jaunā pasākumā, kopējā ugunskura rīkošanā Vašingtonai, Baltimorei un Filadelfijai. Jaunieši ir arī ļoti rosīgi jaunatnes nedēļas sarīkošanā. Šinī gadā pulciņa vadību pārņem tagadējā priekšniece Maija Freivalde.

Rosīga darbība turpinās arī 1957. gadā. Pirmais sarīkojums ir Filadelfijas filmas izrāde, vasarā − jaunatnes dienas un ugunskurs, rudenī −jaunatnes nedēļa.

Tagad mazliet par tiešo darbu. Sanāksmes notiek katru nedēļu. Tās ir dažāda rakstura: reliģiskas, tautiskas, literāras, un vienkārši saviesīgas. Kā interesantāko nodarbību varbūt varētu minēt literārās tiesas − tādas ir bijušas divas − Anšlava Eglīša „Laimīgajiem” un Irmas Grebzdes „Pelēkai mājai”.

Par nākotnes darbību pašlaik grūti ko teikt. Nāks laiks, nāks padoms. Kas attiecas uz visu minēto, tam nav liela nozīme, ja lasītāji nepazīst pašus pulciņa dalībniekus. Varbūt, ka sekojošais palīdzēs Jums ar tiem iepazīties.

 

IMPRESIJĀS TVERTI VAIBSTI

„Un tu domā, es viņus visus atcerēšos?”

„Droši, vecīt,” teica uzrunātais, drūms un domīgs jauneklis, pa reizei šķiezdams zobgalības zibšņus. „Redzi, tas nomaldījies jūrnieks ir Pēteris. Iesēdies sabiedrības kuģītī un nu būrā pilnā jaudā. Vecie priecājas, jaunie skauž un meitenes ģībst, viņu ieraugot. Jocīgs radījums.”

„Šis ir bīstams. Labāk rādi ko citu,” nopūtās Miķelis un taisījās atstāt šo viesmīlīgo stūri.

„Pieturi. Redz, tur nāk otra Freivaldu atvase − Maija. Nodrošinies ar vismaz 15 konverzācijas vārdnīcu izdevumiem un 97 referenču grāmatām pirms sāc sarunas − drošs paliek drošs... Bet pagaidi taču. Šodien Kongresa bibliotēka slēgta,” novaimanāja vietējais, saukts Diegs.

„Es − es jau neko. Man tikai likās, ka viena cita bija Maija.”

„Maijiņa. Saprati? Cita runa, citi vēji. Nekad nevar zināt, ko īsti slēpj tās acis un mazā sprodziņa... uzmanies. Varbūt tomēr jau rītu pasūtināsi savu portretu,” un Diegs domīgi raudzījās izplatījumā, pārdomādams savas neveiksmes. Sak, varbūt laimējas iegūt viņas māsas Ilzes māksliniecisko aci, kaut ļaudis melš un viņa piekrīt, ka būšot bibliotekāre. Tas laikam iznāca skaļāk, jo Miķelis atkal ņurdēja: „Tu atkal mānies. Nupat tak viens aizskrēja kā vēja plēsts. Izklausījās, ka runātu žīdiski; viņš neganti sodījās par kultūras trūkumu un minēja Ilzi. Bet tā nebija tā. Atkal cita?”

„Hi, hi. Tas jau būs mūsu skrejošais holandietis − Janka − kultūras daļas galva. Idejām pārpildīts pakausis, spēj tik aizklausīties. Ilze − šoreiz Birzniece − nebūs ievietojusi „Atvasē” viņa pēdējo čalojumu par putnu būrīšu iespaidu uz pilsētas higiēnu. („Atvase”? tu saki, nu tas tāds diletantu žurnālītis,) Salaid abus kopā − būs jaunākās ziņas slapjiespiedumā. Ja dzirdi kādu nemitīgi saucam: „Kas jauns, kas jauns?”, zini − tā Ilze. Neskopojies − un sarunas visam vakaram nodrošinātas ...”

„Vadzi, vai man tā ‘dakte’ taisna?” Miķelis ierūcās un jau gribēja doties norādītā virzienā, kad pēkšņi sauli aizsedza milzu ēna. Miķelis sarāvās un ieskrēja sienā.

„Tas jau Roberts − tēvišķīgais. Ja jūties pazudis, piečāpo. Nav tik briesmīgi. Tikai neņem meiteni nost. Viņa tā kā tā tevi aiz Roberta muguras neredzēs.”

„Prātīgs vecītis,” Miķelis apmierinājās, bet tūlīt sarauca degunu. „Un... un tā, viņa mazmeita?”

„Ancis − es domāju, Anita? Die’s pas’! Paradokss. Taisa vai vesela orķestra troksni, ja tiek pie klavierēm, bet citādi piekopj visgudru klusēšanas taktiku. Nekad nevar zināt, ko viņa īsti domā. Dzīva mīkla. Viens gan: līdz ko publika sāk gaŗlaikoties, Roberts uzlūdz Anci dejot. Visi mēģina izdibināt līdz kuŗai svārku pogai Ancis sniedzas. „

„Zini, laba izdoma,” Miķelis piemetināja.

„Jā, un redzi tos divus gaŗos?” Diegs bakstīja. „Tie ir brālis un māsa − Juris un Anda. Donžuāni. Zemgaļu dvēsele Ūdŗu ādā. Sāpīgi skaista āda −brīžiem saraina. Bet dvēsele... kas pie tās ticis, to neaizmirst...” Diegs pētīgi vēroja Miķeļa spīdošās acis un piebilda: „Bet ko nu − domāsi, ka es vēl iemīlējies. To nevar, citādi izies kā Richardam: vēl tagad nav atkopies no pirmās mīlestības un klīst kā caurspīdīga ēna...” Bet te mūsu draugam aptrūka domu gaita, jo Miķelis spēji apcirtās un sakņupa: ienāca blondīne Zigrīda. Vēss karstums pārņēma zāli, un zēni saruka − kaut tikai viņas komentāri ietu secen.

„Mosties, nu, mosties! Citi vēl domās, ka tev Laimoņa kaite. Kā ierauga jaunu meiteni, tā uzliek masku. Starpība tikai tā, ka viņš dvēselei uzsprauž komedianta ģīmi, kamēr tu − cirkus akrobātam dvēseli. Vaina laikam viena: − nav...”

„... es tomēr nevarēšu tik daudz − ar divām skārdenēm pietiks. Rītu galda tenisa kausa izcīņa − un es nevaru atļauties zaudēt. Ardievu, meitenes mīļās! Gan tikai uz šo vakariņu...” briļļains jauneklis risināja savu domu.

„Jānīt, pagaidi,” un līdz ar saucienu briļļainais dabūja belzienu sānos: Aija. „Vai tu domā, ka es viena pati lai stiepju tās plates? Nē! Mūzikas direktoram tikai jārīko, ne jādara.”

„Jā, un tur tai učenē uz rociņu. Bet nu vasarā jau nu sutīgi. Sevišķi, ja nav grāmatas, un tev jārēķina sasodīti uzdevumi. Bet tomēr labāk nekā Korejā, labāk gan...” Kārlis mēģināja iestāstīt neredzamam klausītājam, kamēr mūsu ciemiņš meklēja stūri, kur varētu nozust. Vai nu veicās, vai neveicās, bet tieši durvīs saskrējās ar pamazu jaunkundzīti, kas vājā balstiņā nečiepstēja: „Vai, piedodiet!” Tūlīt sekoja salds: „No kurienes jūs? Cik patīkama iepazīšanās...” Te atskanēja balss pa visu zāli: „Ruta! Beidzot! Nāc taču Šurp!” Tā izpalika Miķelim varenā iepazīšanās.

Diegs rādīja uz divām meitenēm: „Vai redzi? Tās ir Ausma un Ilma. Ausma it kā studēšot jurisprudenci − pirms sāc runāt ar viņu, apdomā.”

„Tas jauneklis? Tas ir Gunārs, pēc dabas dzejnieks. Sevišķi labi viņam padodoties mīlas lirika... Tikai nelaime tā, ka viņš to neuzraksta, bet gan pasniedz smalkā veidā tikai jaunkundzēm.”

 

 

Te Miķelim piesteidzās blonda meitene un piedāvāja „Jauno Gaitu”. „Tā ir mūsu’ sekretāre − Māra,” Diegs paklusām teica. „Pēdējā laikā par daudz sāk uzbāzties ar žurnāliem, biedru kartēm, u.t.t. , laikam domā, ka mēs visi esam miljonāri.”

„Nāc, parunāsim par veciem laikiem. Kā gāja Korejā?”, vaicāja Visvaldis. Kamēr Miķelis mēģināja sazīmēt, kur šo cilvēku redzējis, parādījās vēl divas daiļavas, un Diegs stāstīja: „Tās ir abas Aijas. Tā blondā ir kasiere − uzmanies, ka neprasa tev naudu. Otra būs viena no Vašingtonas bagātākām meitenēm − der iepazīties.”

„Bet nu nāk nu, nāk nu,” paskarba balstiņa sauca un, durvis pavērusi, Dzintra aicināja visus iekšā. „Tūlīt sāksies!”

„Ak Dievs, un Diegs vēl teica, ka es atcerēšoties visas šīs savādās sejas un vienādos vārdus...” nopūtās Miķelis.

 

UZ REDZĒŠANOS, LASĪTĀJ!

Vašingtonas pulciņa darbs nekad nebeigsies, jo pastāvīgi aug jauni pulciņa dalībnieki, kuŗi seko un sekos tiem pašiem mērķiem un ideāliem, kuŗiem sākām sekot septiņus gaŗus gadus atpakaļ, kuŗiem seko visa latvju jaunatne Amerikā un visā pasaulē.

z.

 

 

 

KRIPATAS

 

NO LONDONAS (šoreiz Kanadā) mums raksta, ka tur nesen noorganizēta komiteja, lai rīkotu jaunatnes dienas. Neminot ne vārda par krēslu stumdīšanu un trauku mazgāšanu, ziņojumā teikts, ka komiteju un „ārējo informāciju” vadīs Ērika Beitāne, bet naktsmājas gādās M. Dreimane. Lai neliktos, ka svarīgākos amatus ieņem tikai meitenes, varam paskaidrot, ka programmu un „iekšējo informāciju” vadīs pazīstamais LNJAK darbinieks Guntars Brikmanis. Jaunatnes dienas notiks 2. un 3. augustā; tajās gaida dalībniekus no iespējamām un neiespējamām vietām. Bet par traukiem un krēsliem ne vārda.

 

BOSTONAS EV. LUT. DRAUDZES jaunatnes pulciņš sadomājis celt baznīcu draudzes lauku īpašumā „Piesaulē”. Plānus izstrādājis topošais architekts un pulciņa priekšnieks Dzintars Lauris. Tas tikai lieku reizi pierāda, cik daudz darba labam pulciņa priekšniekam: nepietiek ar ideju došanu vien. Projektā gaumīgi apvienoti reliģiskie, modernie un latviskie elementi. Kaut arī baznīcas celšana vien izmaksātu tuvu pie 1500 dolāriem, no kuŗiem kasē tikai tas simts, ko bostonieši ieguva no Kultūras Fonda par sekmīgu darbu, jaunie ir sajūsmināti. Laikraksts „Laiks” zīmīgi komentē: „Vienmēr jautājums bijis: vai ar veco paaudzi ies jaunatne. − Šoreiz ir otrādi: vai aiz jaunatnes būs vecā paaudze?”

 

NELIELAJĀ VIDUSZVIEDRIJAS pilsētā Čepingā (Köping) dzīvo saimīte latviešu, starp kuŗiem ne viens vien žirgts jaunietis. To pierāda kaut vai fakts, ka JAUNO GAITU tur lasa vairāk nekā lielajā Gēteborgā, un no Čepingas vienmēr nāk vismaz pāris jaunatnes kongresu dalībnieku. Savā rudens sarīkojumā vietējās latviešu draudzes dāmu komiteja izrādīja JAUNAJĀ GAITĀ iespiesto Laimoņa Streipa viencēlienu „Lāsts”, bet jauniešu grupa dejoja tautas dejas.

 

UPSALAS LATVIEŠI ir individuālisti. Taču jaunā paaudze bija nolēmusi panākt kaut ko kopīgiem spēkiem − tā tapa jauniešu masku vakars, prozaiski izsakoties − balle. Dažām „oficiālām” organizācijām, JKS nodaļai, DV Upsalas teātrim un Upsalas sportam palīdzot, izdevās dzīvs un jautrs vakars, kur jauno fantāzija meta kuplu vilni. Caur Pētera Šņores objektīvu arī Kripatu lasītājiem ļauts pārliecināties, ka moŗi nedumpojas tikai Amerikas mūža mežos.

 

JAUNATNES SVĒTKOS, kas notiks 1959. gada vasarā Toronto, paredzēts masveidīgs „aklo” randiņu eksperiments.

Jaunieši un jaunietes, kas vēlēsies piedalīties šajā draudzīgajā pasākumā, iesūtīs rīkotājiem īpašu veidlapu ar ziņām par sevi un vēlamajām otras puses īpašībām. Rīkotāji ar vēl nezināmu paņēmienu palīdzību gādās, ka pareizie pāri dabū pareizās ieejas kartes. Grandiozajā jaunatnes pausmē, ja eksperimentētāji nenobīsies, viņi sēdēs viens otram blakus. Pārējais atstāts likteņa varā.

Īstenībā doma nav jauna. Jau labu laiku amerikāņu televīzijas Arts Linkleters cenšas izprecināt jaunus cilvēkus, atrodot ideālus pārus, ar elektronisku smadzeņu palīdzību. Interesanti spekulēt, kā rīkosies jaunatnes svētku rīkotāji, ja ienāks milzums pieprasījumu. Varētu ieteikt sekojošo metodi: pieprasījumus samest maisā, samaisīt un tad vilkt.

Galu galā, beigu beigās − laime paliek laime.

 

VAI NEVARĒTU? Arī Kripatām rodas idejas, jaunatnes dzīvi vērojot. JAUNĀS GAITAS 12. numurā bija raksts par igauņu jaunatni Zviedrijā, kas cenšas rūpēties, lai tiktu iepirkti brīvdabas īpašumi jaunatnes aktivitātēm, lai „katrā daudzmaz lielākā igauņu kolonijā attīstās klubu veida darbība pašu jaunatnes mītnēs.” Mūsu pašu Bostonas jauniešu nodoms celt baznīcu ir līdzīgs karstu siržu iecerējums, kas pelnītu atbalsi citur. Vai mūsu pulciņi nevarētu iegādāties zemes gabalus pilsētu nomalēs? Vai jaunie architekti nevarētu izplānot lēti pašu spēkiem ceļamas celtnes, ko viegli papildināt no gada uz gadu − sākumā zāli, tad skatuvi, beidzot blakustelpas? Te būtu daudz darba un lieliskas iespējas pulciņa dalībniekus aktīvi saistīt uz ilgu laiku. − Jaunatnes vadītāju sagatavošanas kursi Saginavā notika vācu jaunieceļotāju klubā − nelielā zālītē meža un pilsētas malā. Pašu celtā ēka nebija grandioza un grezna, bet tā bija piemīlīga un − pavisam pašu.

 

KRIPATAS GAIDA Tavas drupatas. Ja Tev ir kāds interesants sīkums par jaunās paaudzes dzīvi un darbu, sūti to KRIPATĀM uz JAUNĀS GAITAS redakcijas adresi.

 

 

PAR ATTĒLA AUTORU

1956. gadā Edvīns Strautmanis (dzimis 1933. gada 27. oktobrī) kopā ar Silviju Bērziņu un Benno Tālivaldi beidzis studijas Čikagas „The Art Institute of Chicago”. Piedalījies − vairākās izstādēs kopā ar Čikagas jauno latviešu gleznotāju grupu; savas skolas ‘Čikagas mākslas institūta’ izstādēs; atsevišķu grupu izstādēs Čikagā, Ņujorkā, Heidelbergā; kā arī „Exibition Momentum” ASV vidienes valstu izstādē 1954. gadā.

ASV armijas kaŗavīra gaitas novedušas mākslinieku Eiropā, no kuŗienes viņš raksta: „Dienesta gaitas Eiropā man devušas iespēju apceļot Eiropas bijušos un tagadējos mākslas un vēstures centrus − Mincheni, Pompejus, Romu, Florenci. Visu apskatot, jāsaka, ka problēmas, kas mākslas laukā šodien tiek risinātas Amerikā, pēc manām domām, nekad nav vērtējamas zemāk par tām, kuŗas šodien saista Eiropu. Tieši jaunajos eiropiešos var saredzēt stingru amerikāņu skolas ietekmi. Cik esmu nācis saskarē ar šejienes māksliniekiem − viņu domās mākslas līmenis Amerikā ir augsts. Tādi gleznotāji kā Jackson Pollock, De Kooning un Motta Eiropā šodien varbūt ir vairāk cienīti nekā Amerikā. Katrā ziņā, pēc manām domām, dažādība mākslas pasaulē šodien nav mazāka nekā 11., 13. vai 16. gadusimteņa glezniecībā. Bet tā bieži tiek pārmesta un kritizēta mūsdienu mākslas kritērijā.”

 

 

 

JAUNAJAI GAITAI:

Vispirms lūdzu jūsu piedošanu, ja ir grūti saprast manu vēstuli, tā ir pirmā, ko es rakstu tēvu valodā. Man vispār ir jālieto angliskie burti, kas varbūt kādreiz jums nebūs skaidri.

Es esmu dzimis Albertas provincē 30 gadus atpakaļ un maz ko esmu ticies ar īstiem tautiešiem. Tomēr ģimenē vienmēr esam lietojuši latvju valodu, ko tāpēc saprotu labi, lai gan, kā redzat, rakstīt nākas grūti.

Nesen satiekot kādu tautieti, dabūju daudz ko zināt par latvju dzīvi un darbu Amerikā. Sevišķi no laikrakstiem, kuŗus viņš man aizdeva.

Tur vairākās vietās ir pieminēts jūsu sabiedrības žurnāls „Jaunā Gaita”. Pēc apraksta tur liekas daudz, kas man varētu būt vērts lasīt, lai iepazītos vairāk ar tautas kultūru, literātūru un tagadnes apstākļiem Amerikā. Līdzi sūtu $3.00, lūdzu uzņemiet mani uz abonentu sarakstā, lai varu iepazīties ar „Jauno Gaitu”.

Mums uz laukiem lasīšana ziemā ir ļoti vērtīga, it īpaši man, kas esmu literātūras mīļotājs. Bez Amerikas žurnāliem es arī lasu rakstus franču, spāniešu un pa daļai vācu valodās. Lasīt īstus latviskus rakstus vajadzētu būt patīkama pārmaina, un līdz ar to pabalstīt jūsu jaunos trimdas rakstniekus.

Tas ir ļoti teicams uzņēmums, ko jūs visi, kas pie tā piedalāties, darāt, lai uzturētu priekš nākotnes latvju valodu un rakstniecību Amerikā. Vēlu jums labus panākumus un arvien plašāku un vērtīgāku žurnālu!

Tā kā es esmu „single” un man ir laiks, tā sakot, uz rokas, es priecātos apmainīt dažas vēstules ar tautiešiem, lai es varētu labāk iepazīties ar latvju kultūru un tagadnes centieniem. Lai gan esmu dzimis kanadietis, tomēr man ir tā nojauta, ka ir vēl kaut kas, kas mani saista arī ar senču tautību. Kādreiz, patiešām, jūtos kā svešinieks, svešumā klīstot, kas varētu justies vienīgi „mājās” tikai tautiešu sabiedrībā, lai gan tā arī tikai būtu panākta ar rakstāmspalvu.

Ceru, ka mana vēstule, jums lasot, neizklausās par daudz smieklīga no valodniecības viedokļa.

 

Albert Bauman
Netook, Alberta, Canada