27.

Amerikāņu redaktors un izdevējs Pulicers mēdza teikt, ka katrs puslīdz kompetents žurnālists vai vēsturnieks prot notēlot jebkuŗu notikumu post facto kā nenovēršamu. No vienas puses atsaucoties uz publikas vairākuma izteikto vēlmi „neķēpāties” ar grūtākiem jautājumiem, no otras − uz nepieciešamību tomēr izlobīt vismaz daļējus secinājumus, pat minējumus no dzīves chaosa un pretrunām; šī prasme (gabalu pa gabalam) veido savādu vēstures stenogrammu: tajā pamatproblēmas, cēloņi, debates, sadursmes, sablīvētā momentā noknipsēti, izbāl un izplēn − līdz nākamai reizei. Tad, pārsteigti, mēs visu atklājam no jauna.

Kaut kas līdzīgs notiek arī cilvēku starpā: atmiņās subjektīvi sakārtojam attiecības, vērtējumus − un tādam ansamblim labi skan sava rutinētā patiesības dziesma, kad pienāk atspēles pieprasījums. Mēs esam kaut ko paturējuši, bet grūti pateikt, kādēļ tieši to. Lentē nav ierakstīta pilnīga dinamikas gamma; ne labprāt vēlamies, ja varam, to restaurēt, tajā iepūst dzīvības dvašu. Ja gribam, tad jāmeklē liecinieki. Liecinieki ne vienmēr ir simpātiski. Un tomēr...

Apmēram tādā veidā griežas domas, izsaukuma zīmes meklējot pie rudens sezonas interesantākās notikumu virknes − „The 1982 Theatre Company” turnejas ar Aspazijas Sidraba šķidrautu − angļu valodā. Jo ir tā, ka mums ir jāatklāj no jauna, jāmeklē liecinieki, kas varētu dot pat daļēju atbildi uz jautājumu, ko Jānis Peters reiz vaicāja par Rīgu:

Ko tu šodien spēlēsi,
Sirmā moderniste,
Smalkos pirkstos turēdama
Zibensloku?

Iesākumā bija vārds − un Aspazijas 1903. g. vārdu zibensloks sniedzas 1905. g. pirmizrādei un publikai cauri uz Astridas Stānkes 1977. g. tulkojumu, uz Baņutas Rubesas ierosināto un vadīto izrāžu ciklu pie mums un pie Aspazijas un Latvijas nepazinējiem. Un vārdam ir vara, jo tas sniegsies tālāk pie vēl nezināmiem lieciniekiem, kad izlases University Press of America izdos šo Stānkes tulkoto [Tulkojumam − paturētas pilnas autora tiesības (copyright).] Sidraba šķidrautu kopā ar Zalkša līgavu un īpaši sarakstītu biografisku ievadu par Aspaziju.

Tā sirmā moderniste spēlē! Mēs esam, gribot negribot, viņas instrumenti, notrīcam katrs sava diapazonā. Kā skanam? Kādēļ?

Citur jau lasītas recenzijas par atsevišķām izrādēm. Bet īstā izrāde, kā to tik labi saprata Aspazija, kā to ar Stānkes vārdu palīdzību pārliecinoši nodemonstrē Rubesa & Co, esam mēs.

Arēju un iekšēju diapozitīvu montāža:

·         „Tā jau nav Aspazija!” Nē, kundze, precīzi nav. Tomēr − elpā ir. Varbūt nepazināt. Nekad.

·         Kāds spēks vārdiem, kas par mums runā no sveštautiešu mutēm! Te viens sēdeklī saraujas čokurā, vārdu sapļaukāts. Viņš bīstas no atvēršanās, no atklāsmes. Tur − jauns pāris uzplaukst, viņu samaņā iekrīt biļete uz musu vēsturi. Mēs drīkstam un nedrīkstam iet atpakaļ un uz priekšu − kas ir likumdevējs? Izlūki ir vienmēr svešinieki − un mēs nezinām, kā ar viņiem apieties.

·         Dzīvu! Sniedziet šiem miermīlīgajiem leiputrijas mietpilsoņiem kaut ko dzīvu! Gremojamu. Viņi tautiskos šķīvjus un klambursvečturus nesagremos. Pieprasiet viņiem just: viņi var smieties, viņi var brīnīties, viņi pat varētu retā momentā saprast − tā, kā neviens svečturis neiemācīs. Rīkojiet pie Aspazijas vadoņu pieņemšanu, kā viņa to rīkoja pirms 80 gadiem.

·         „Tā dīvaini to dzirdēt angļu valodā”. Jā, tomēr... bet vai nav grūti nolikt kaunu, ka esam tik ilgi mūsu lielos garus noklusējuši? Vai nepārsteidz, ka viņu teiktais, mūsu tautas likteņgaitas atspoguļojot, ir vispārcilvēcisks? Līdz ar to − ar paliekošām vērtībām? Un vai neuzliesmo savāda sāpe pakrūtē: tik maz zinām, tik maz par to rūpējamies. Taču varētu...

·         Trīs sievietes − Aspazija, Stānke, Rubesa. Trīs publikas − revolūcijas, miermīlības, nākotnes. Divi kontinenti, divas valodas. Viens zibensloks.

·         Jā mana jaunā draudzene, tā bija „interesanta izrāde”, bet mēs varam pārdzīvojumu vienmēr papildināt ar saprašanu. Mēs varam pameklēties un augt.

Savienojumus meklējot, es lasu recenzijas. Es lasu Aspaziju. Es lasu skatītāju sejas un acis izrādē, uztveŗu piezīmes. Es eju runāt ar Baņutu Rubesu pēc izrādes un ar citiem aktieŗiem. Ilgāku laiku runāju ar Astridu Stānki. Tātad − daudz liecinieku. Daudz iezīmju, jūtu. Un tāpēc galu galā − paliekam pretrunās.

·         Gandrīz vienbalsīgi skan vērtējums − izrāde „iet”. „Iet” efektīvi, spraigi, saistoši. (Šo − ne Skroderdienas Silmačos − dziesmu svētkos!) Ienes Aspazijas vēstures allegoriju mūsu jūtu pasaulē, savieno to ar šāsdienas dzīves sadursmēm. Modernās metodes, iestarpinātā propaganda, pat techniski skopais inscenējums un oriģināla saīsinājumi, pārkārtojumi − viss kopā ar ansambļa iedziļināti vienkāršo un drošo tēlojumu kalpo teātŗa mērķim: pateikt, saviļņot, izraisīt pārdomās un pārrunas. No citas pasaules − runāt uz mūsu pasauli, tajā rast atbalsi.

·         Un tādēļ vispirms noraidīsim t.s. Varoņdarbu (Rubesa ir arī Varoņdarbu autore) tipa kritiku − to, kas graužas un beržas gar kaut kādiem iedomātiem pārkāpumiem pret mūsu klasiku, pret mūsu leģendām un varoņtēliem, ap katru stūri saožot nodevību, izvirtību u.c. pārkāpumus. Sen pienācis laiks šos lētos gājienus no mūsu sabiedrības leksikona izravēt.

·         Ar to nav teikts, ka viss kārtībā.

Vietējā publika jau nevar zināt, bet mums tomēr rūpīgāk jāsalīdzina tas, ko pirms 80 gadiem gribēja teikt Aspazija, un tas, ko saka „The 1982 Theatre Company”. Centrā te ir − valoda, motīvi, stils. Un arī tie ir savienoti.

Ja mēs atceramies faktu, ka Aspazija Sidraba šķidrautu sarakstīja romantiski dzejiskā (declamatory poetic − Globe & Mail) stilā un izteiksmē (mēs zinām, ka viņa necienīja, piem., Strindberga un Ibsena reālismu) un liekam vērā, ka Stānkes meistariskais tulkojums šo gaisotni pilnīgi un izjusti pārnes angļu valodā, tad jāvaicā: kā šis romantisms un šī valoda iztur modernizētu izrādi? Kāda ir kvalitatīvā nozīme programmas pieteikumam: „The Silver Veil − A Spectacle, based on the translation by A. Stahnke”?

Visnotaļ − teksts tomēr ir Stānkes, un based on būs pārāk brīvs raksturojums. Problēmu neizraisa darbības personāla ierobežošana (no oriģināla vairāk nekā 30 uz izrādes 8), nedz spēle ārpus secības, nedz vairāku skatu atkārtošana no viena vai otra viedokļa, nedz tekoša lomu izmaiņa aktieŗu starpā. Tas viss kopsummā tieši dod to efektīvo spectacle, kas mūs saista un ne jau literāru Sidraba šķidrautu.

Bet problēmas pirmā pakāpe ir: modernam, antimistiskam uzvedumam būtu labāk kalpojusi izturēti moderna valoda, varbūt pat proza, ne pantmērs. Protams, tāds tulkojums nav, un ansamblim nav atlicis nekas cits, kā spēlēt „pret” romantismu. Tas arī izdevies. Toties otrā pakāpē: Stānkes vārdu „pārstrādāšana” nav labi veikta, vietumis pat neveikla un nevajadzīga. Piemēram: runa ir par dievieti, mezgla vārds latviski ir „lokā”, Stānke saka: „...stand within the halo of your life...”, bet ansamblis saka: „crescent”; Aspazijas Guna: „Es visu trejkārt redzu”, Stānke: „I see a threefold vision”, ansamblis: „I see everything three times”; Stānke: „...we’re here to celebrate destruction’s holiday, ansamblis:”...we’re here to celebrate the holiday of destruction”. Un tā tālāk. Gribot negribot izejot no romantiska tulkojuma, ansamblis acīmredzot gribējis vietām „ātrāk, skaidrāk, modernāk”, bet rezultāts ir oriģināla paseklināšana un Aspazijas ritmu izmežģīšana. Saprotams, angļu valodas publika to neuztvers, bet mums to der atzīmēt. Piešķirsim piecnieku ārējam efektam, kas tomēr veikli un trāpīgi panākts, bet tikai trīs ar krustiņu ansambļa valodas integritātei.

1905. gadā izrāde izraisīja sensāciju ar līdzībās uzrādīto tā laika režīma korrupciju un tautas nomāktību. Tas šāsdienas publikai varētu palikt kā atsevišķs, vēsturiski interesants gandarījums, labs teātris, ja ansamblis − gandrīz kaili, izrādi pārtraucot − nepārmestu chronikas un jūtu tiltu vai veselam izmocītam gadu simtam pāri, mums atgādinot: nekas nav mainījies. Mēs tam esam dzīvi liecinieki.

Grūtāk toties iet ar sieviešu tiesību motīvu. Sieviešu personāla brīvo, pat agresīvo tēlojumu vērojot, salīdzinot to ar vīriešu izteikto nemākulību, var rasties iespaids, ka Šķidrauts piesaka feminisma kustību, ka ansamblis no jauna „atklājis” šo Aspazijas zemtekstu. Tā būtu izdevīga sasaukšanās ar mūsdienu gaisotni, bet tāds zemteksts oriģinālā nav atrodams. Aspazija, vispirms, ir romantiķe („es par vienu skūpstu atdevu savu gaismu”), kas tomēr saprot un apgaismo atsevišķas sievietes upurēšanos un nelaimīgo likteni: embrace me once again and let me feel love’s might, before we sink together into eternal night (ansamblis šo zīmīgo kupleju izlaiž). Guna lugā ir sava veida elitiste − sevī centrēta, bez līdzjūtības pret „puķu meitenēm”. Lai gan Aspazija centās uzlabot sieviešu tiesības, viņu rosināja vispirms personīgi apstākļi (neizdevusies pirmā laulība), tad vide (stāvoklis vispār, sociāldemokrātu polītika), nevis organizētas kustības iemācītas prasības. Aspazijas Guna tādēļ arī neuzstājas kā „sieviešu atbrīvotāja”, lai gan ansambļa tēlotājas-sievietes atrod par vajadzīgu sniegt pro-feministu iestarpinājumu. Tas netieši pieraksta Aspazijai motīvāciju, ko grūti attaisnot. Krasi atšķiŗas arī uzvedums (Gunas galma iznīcināšana, gandrīz atriebības motīvs) no oriģināla (nodeg pils kopā ar visu personālu; vispirms traģiskas, pat grandiozas mīlas gals). Tas noteikti nav moderni, bet varbūt redzam, ko gribam redzēt. Sakām, ko gribam teikt.

Guna daļu no sevis nodod tālāk Dzirkstītei − ārpuskārtas ainā, ar ko ansamblis beidz izrādi. Tā ir zīlēšanas, mierināšanas un izturēšanas daļa. Tā ir, ja gribam, arī mūsu daļa. Daļa − no Aspazijas.

Stānkes tulkojums dod Aspaziju tālāk angļu valodas publikai. Rubesas ierosinātais ansamblis mūs ievelk Aspazijas pasaulē tā, ka jāskatās sevī. „Nemāciet prievītes bērniem, bet brīvību”, saka Jānis Peters. Aspazija to jau zināja. Un viņai ir divas jaunas palīdzes.

 

Juris Mazutis

 

 

[Skat. Baņutas Rubesas repliku un Juŗa Mazuša piezīmes JG143.]