28.

Reizēm − visas skaņas saplūda kopā un, klusi murdēdamas, atkāpās kaut kur aiz vingrotavas sienām, aiz samaņas, un ausīs viegli, dindzoši sita tikai pulss un elpa. Laiks apstājās. Tajā brīdī varēja just cementa sagrieztos zobus sienu ķieģeļu starpās. Un prāts jau redzēja – izstrādāja – visu darāmo, sen pirms acis varēja tam sūtīt savus novērojumus.

Tādās reizēs bumba lēni, lēni atstāja servētāja delnu, ik pa lēnfilmas rāmim ieņēma savu jau pareģoto leņķi, tuvojās − un katrs balts panelis, lūk, tur nobružāts, tur ar ventilu, tur ar ražotāja vārdu, trekni un miermīlīgi zināja savu nogulšanās vietu rokas dilbu sprostā; nemanot − kājas un ķermenis atrada savu pareizo vietu un stāju. Tad, mazliet ātrāk, maigs pieskāriens, savienojums ar ārpasauli, atlēciens − piespēle. Cēliens. Gremde. Un tad atkal − troksnis. Pieslēgts sasprindzinājums. Sviedriem acu stūros kožot. Un deja tālāk pilnā tempā.

Un reizēm − arvien biežāk − galīga iziešana no sevis: ko tu dari? Vai tas tur, svinkājis, esi tu? Ko tur pa gaisu airējies? Tu jau esi aizgājis no laukuma, tu jau citas lietas risini, citur triecies − un ir par vēlu, jo tagad bumba nāk ātri, nežēlīgi, tieši tur, kur neesi. Kur − vajadzēja būt. Tā bija − jā, reiz − tava. Vairs nav. Bijušo tu vairs nevari aizsniegt.

Pienāk laiks, un tas ir vienmēr rudenī, kad atkal jāatsāk. Reiz tas bija − automātiski. Savāc panckas kopā, maisā iekšā, prom pie večiem, un viss iet vaļā no jauna! Dabiski. Bet tagad arvien – grūtāk. Ir sieva, ir bērni, ir darbs. Pienākumi. Un, jā − tas viss atņem to pa kaklu, pa galvu triekšanos pakaļ tiem brīnumainiem momentiem. Tā sev stāstām. Bet arī mēs − maināmies. Kļūstam reālisti. Noslīdam pakāpi − no brīnumu un maģijas meklēšanas uz rutīnu, izvingrināšanos, izklaidēšanos. Gaidām citus brīnumus − un tādēļ jau esam centrēti, virzīti citur. Prom.

Tas ir bobsleja kurss, ne pārāk grūts, nedz ātrs, kur mums no malām māj sasniegumi, draugi, pretinieki, noskrietas jūdzes, izlietie sviedri, piekliegtās vingrotavas, alus putas, viss karstais darīšanas prieks − un bēdas. Tas ir, gribot negribot, zaudējuma kurss. Mēs kursa galā noliekam jaunatni un spēku − un izkāpjam gudrāki un skumjāki. Mēs sev stāstām, ka neko nenožēlosim. Un − jau aiziešanu nožēlojam. Pavisam citādi dziedam − gaudeamus igitur. No otras puses. Tur reiz bijām. Vairs − neesam. Novēlam labu. Apskaužam.

Varbūt katram tiešām pienāk laiks likt malā bērnības spēļmantas − un piegriezties nopietnākām lietām. To gan parasti saka kungi, kas nekad nav spēlējuši − un spēles prieku nesaprot. Un varbūt mēs pavisam nesaprotam spēles nepieciešamību − kā dzīves atdarinājumu, kā izeju no dzīves, kā draudzības un paļāvības audzinātāju. Kā neaizstājamu atmiņu. Jo arī atmiņās − spēlējamies.

Sāpīgākais ir − draugi. Tie, protams, arvien ir, vismaz šobrīd. Bet viņi dara savu − un es ... tad nu man būs citas lietas jāatrod. Citi draugi. Domu biedru pakāpē − un arī tā ir noslīdēšana. Sarūs tas, kas mūs reiz vienoja un dzina. Ļengans kļūst tas, kas mūs reiz vilka un stūma un vienoja. Bet varbūt... varbūt tā ir pareizi, tā tam jānotiek. Ir vienmēr sevi jāatjauno. Vienmēr jāmet tilti. Iespējams − ka, jau gadus iepriekš, tos esmu metis, lai tagad tiem ietu pāri, ietu tālāk. Un tā mēs sev izskaidrojam novecošanu, nespēku, un tomēr... to dziņu vienmēr censties, nerimties.

Vai to visu nožēlot? Nekad!

Te pusmūža cilvēks darina savu raksturīgo atkāpi un saka − lūk, veikto tev nevar atņemt. Tas tev paliek, tas tevi tomēr saista ar pagātni, ar vietām, laikiem, cilvēkiem un notikumu raibu klāstu. Baudi to. Tas ir iekrāts kapitāls tām dienām, kad sūdzēsimies par reumatismu un stīvām locītavām. Kad bērniem skaidrosi līkos, izdauzītos pirkstus. Kad ar citiem lepniem senioriem iziesi pludmalē pie zemā tīkla. Vienīgi − smeldz tas, ka nevari turpināt to. Tieši to. Kā vienmēr − gribas labāko.

Turpināšana − tagad tu to atrod: dzīves lielais izaicinājums. Ja ne to − tad to. Citu. Bet − vai varēsi ar to pašu degsmi, enerģiju, baudu? Un kā cilvēks ir brīnums − viņš varēs! Spēs. Galu galā ... jāvar. Jāspēj. Taču negribi būt viens no tiem tuklajiem pusmūžniekiem kas iepirkšanās centros klīst, tērpies sen izputējušas vienības džemperī − it kā izaicinoši, bet sērīgi gaŗāmgājējiem sakot: reiz varēju, reiz biju tas. Kas esi šodien? Liec spēļmantas nost. Ja vari. Ja netaisies jau tam skumjam mēģinājumam visu pārdzīvot no jauna − bērniem cauri, cauri citām vienībām, pie televīzijas smīnošās acs.

Tā ir ar to aiziešanu. Tā ir slidena vieta. Tu redzi, ko dara jaunieši − kas bija knauķi, kad tu biji spēka gados − un pie sevis rūc: mēs jau ... Tu nedzirdi, kad viņi saka: nu jā, tas viens no tiem večiem. Vai varēsi pavisam pagriezt muguru? Nē. Un nevajag. Bet, aizejot, neaizmirsti − tagad esi to lietu skatītājs. Tu ej pretī − citam. Tāpat, kā viņiem reiz būs tas jādara. Turies viegli, jo viegli aizejošam klāt − ar mīlestību un cieņu un − jā! − humoru. Tā bija tikai viena spēle. Spēļu ir daudz.

Vecais Dizraeli ne tuvu nevarēja saprast − kad viņš teica: jaunība ir kļūda, vīra gadi − cīņa, vecumdienas − nožēla. Spēlētājs zina − vispārina tikai idiots.

Juris Mazutis

 

 

 

DAŽAS BAŅUTAS RUBESAS PIEZĪMES

(sakarā ar Jura Mazuša izteikto kritiku JG 142. numurā)

Par vadītājiem

Neesmu šī inscenējuma ‘vadītāja’. Kā ir rakstīts mūsu programmā, (angliski un latviski) ‘1982 Theatre Company’ (1982. gada teātŗa ansamblis) strādā kollektīvi. Tas nozīmē, ka astoņi ansambļa dalībnieki dalās kā vadībā, tā arī režijā, spēlē un administrācijā. Šo astoņu cilvēku starpā biju vienīgā latviete.

Par valodas integritāti

‘1982. gada teātŗa ansambļa’ stilu aprakstot, bieži lietojam apzīmējumu ‘kollāža’. Arī valoda inscenējumā ietilpst šinī stilā. Brīžiem lietojam romantisko stilu, brīžiem runājam parindenēs, citreiz runājam latviski, citreiz runājam brīvi, ikdienas valodā. Stānkes (Stahnke) tulkojums ir viscaur apzināti romantisks, lirisks. Tulkotājas mākslinieciskie nolūki šajā ziņā atšķīrās no ansambļa nolūkiem Izrādē runā daudzus tekstus, kuŗi ir ansambļa improvizēti vai sarakstīti. Šo un citu iemeslu dēļ izlēmām izrādi aprakstīt kā a spectacle based on the translation by A. Stahnke.

Nedomāju, ka Mazutis ir lasījis inscenējuma ‘scenāriju’. Viņa rakstā ir sekojošas kļūdas. Minētais citējums par ‘dievieti’ zīmējās uz ‘patiesību’ (kā Stānke tulko Mighty Truth) un citējums ir ‘stāvēt tavā gaismas lokā’: halo vai crescent of your ‘light’, nevis ‘life’. Gunas pēdējo izsaucienu ‘Iznīcības svētkus svinat!’ Ansamblis tulkojis nevis kā holiday of destruction, bet kā We’re here to celebrate the feast of destruction! Abi Mazuša piemēri mums liktos ritmiski neveikli. Turklāt, šajā ainā tie ‘svētki’ taču nav nekādas ‘brīvdienas’ (holiday). bet kāzu un asins dzīres.

Gribu pieminēt, ka vairāki ansambļa dalībnieki ir baudījuši pirmklasīgu angļu literatūras izglītību Oksfordā un Kembridžā; daži vairākkārt iestudējuši angļu drāmas klasiku; un mūsu starpā strādāja arī viena dzejniece, kas mācījusies ‘Comparative Literature’ Harvardas universitātē.

Par Aspaziju un feminismu

Vispirms der atcerēties, ka vārds ‘feminisms’ ir anachronisks un ka Aspazijas laikmetā runāja galvenokārt par emancipāciju. Tomēr lietošu šāsdienas apzīmējumu.

Nav tiesa, ka ansamblis ir ‘pierakstījis’ Aspazijai viņas ‘feminismu’. Saprotams, Guna nav ‘sieviešu atbrīvotāja’ − inscenējumā viņu kā tādu neapraksta − viņa ir drīzāk ‘cilvēces atbrīvotāja’. Bet Aspazija, lugas autore, bija pašapzināta feministe: to liecina kā viņas autobiogrāfija, tā lugas saturs un pamats. Nesaprotama ir Mazuša iebilde, ka Aspaziju ‘rosināja vispirms personīgi apstākļi’ − it kā ar to pierādot, ka Aspazijai nebija īstas intereses sieviešu emancipācijā. Taču visa sieviešu kustības vēsture ceļas no ‘personīgiem apstākļiem’, nevis kādas ‘organizētas kustības iemācītas prasības’. Mazutis min pirmo vīru (tātad ap 1886. gadu) un sociāldemokrātus (priekš- un pēcrevolūcijas laiku), bet aizmirst visus Aspazijas 1890 gadu pārdzīvojumus. Lugas Zaudētās tiesības (1894), Neaizsniegts mērķis (1895), Zeltīte (1901) − visas bija skaidri un gaiši par sieviešu apspiešanu, un ne jau tikai par negribētiem brūtgāniem, bet apskatot arī tikumiskos un izglītības jautājumus. Aspazijas žurnālistika bieži pievērsās sieviešu jautājumam, sevi aizstāvot polemikā sakarā ar Zaudētām tiesībām, kā arī rakstot par Ibsena Noru, par ‘pirmo dzejnieci’ (Bībeles Deboru), par Žoržu Sandu (George Sand) un Olīvu Šreineri (Olive Schreiner). Daudziem varbūt nav zināms, ka Aspazija sarakstīja autobiogrāfisku romānu Cīņa par nākamību (1984), par to, kā ‘emancipācijas’ vadonei latviešu sabiedrībā ir sevišķi jācieš, sevi upurējot nākotnes ideālu labā. Šādā gara gaisotnē Aspazija ķērās pie Gunas. Sidraba šķidrautā Aspazijas feminisms ir pamats visam darbam, nevis tā temats. Nepietiek citēt: ‘es par vienu skūpstu atdevu savu gaismu.’ Aspazijas nostāja seksualitātes jautājumā ir diskusijas degpunktā, kad ir runa par emancipācijas pionieŗu pretrunām. Nevaru pieņemt, ka Guna ir ‘bez līdzjūtības’ pret ‘puķu meitenēm’ − viņa taču atzīst, ka ‘tā arī ir dzīve’. Negatīvas attiecības iepretim citām sievietēm lugas darbībā taču nenoliedz principiālu feministisku nostāju. Taču Dzelzs Jaunava ir ļauna sieviete, briesmone. Bet ko tas pierāda? Mazuša nepareizi citētā ‘zīmīgā kupleja’ ir labs piemērs, ka visur ir Aspazijas ‘feministiskais’ zemteksts. Ansamblis šo kupleju neizlaiž, nebūt ne! tikai šajā punktā izvēlējas nesekot Stānkes tulkojumam. Gunas pēdējie vārdi ir: „Tad, nāves biedri − nāc, lai tevi skauju, Un, dzelmē krītot, tevi līdzi rauju!” Izrādē Guna saka: Come, comrade in death, come. Let me embrace you. And, falling into the deep, pull you along with me! Kamēr šī replika ir pilna spēka − tā ir Guna, kas ir aktīva, kas raus Normundu līdz, Stānkes tulkojums apgriež situāciju otrādi. Latviski Mazuša citētās rindas būtu: „Skauj mani vēlreiz un ļauj man izjust mīlestības varu / Pirms mēs kopā grimstam mūžīgajā naktī.” Šī Guna liekas romantiski ‘pasīva’, ‘sievišķīga’, radot grandiozu mīlas skatu. Tas iederētu, varbūt, citā inscenējumā ar citiem mākslinieciskajiem nolūkiem.

Baņuta Rubesa

 

 

DAŽAS PIEZĪMES PIE BAŅUTAS RUBESAS PIEZĪMĒM

Vispirms − priecāsimies vēl reizi par dinamisko „The 1982 Theatre Company” sniegumu Aspazijas Sidraba šķidrauta izrāžu turnejā. To labi tvērusi Ingrīda Vīksna savā Laika recenzijā, atzinīgus vārdus teicis Indulis Kažociņš Londonas Avīzē un arī „Ceļojumi-dienasgrāmata” reaģēja pozitīvi − lai gan ar dažiem filozofiskiem iebildumiem. Baņutas Rubesas piezīmes tad nu mēģina šos iebildumus izskaidrot vai atspēkot. Redzēsim, kā tas viņai veicies − lietojot viņas pašas punktu sistēmu:

Par vadītājiem

Teātŗa ansambļa kollektīvisms ir skaists jēdziens − kuŗu, protams, no ārpuses (t.i., nesēžot klāt mēģinājumos u.t.t.) nevar pārbaudīt. Toties, nav vēl bijis tāds kollektīvs, kuŗa dalībnieki strādātu ar perfektu vienlīdzību − arī darba vadībā. Būdama „vienīgā latviete”, pie tam tā, kas „1982. ansamblim” ieteica Šķidrautu iestudēt, un noteikti tā, pie kuŗas pārējiem dalībniekiem bija jāgriežas ar jautājumiem, Rubesa dabiski un neizbēgami ir ‘vadījusi’ šo projektu − varētu pat teikt: idejiski − lielākā mērā nekā citi viņas biedri. Līdz ar to, viņai pienākas proporcionāla daļa slavas un kritikas. No tā nav ko slēpties.

Par valodas integritāti

Te īsti vietā būtu Stānkes un Rubesas saruna, jo vienīgi tiešs tulkojuma un izrādēs lietotā teksta salīdzinājums atklās (1) par cik tulkojums izmantots bez maiņām; (2) par cik tas cietis neveiklus ‘pielāgojumus’ (manu iebildumu cēlonis); un par cik varam atrast jaunu, improvizētu rindu. „Daudz”, „brīžiem”, un „citreiz” nepārliecina kā visāda veida oriģinalitātes apzīmējumi − un ievērosim, ka Rubesa neapstrīd galveno: „Visnotaļ − teksts tomēr ir Stānkes, un based on būs pārāk brīvs raksturojums” („C-d” 27.). Ja tas tā, tad minētā saruna arī palīdzētu nospraust tāda raksturojuma galvenās līnijas satura un Rubesas „citu iemeslu” ziņā. Iespēja pastāv: Stānke noskatījās ansambļa Čikāgas izrādi. Vārds − viņai.

T.s. „kļūdu” apskatē Rubesai ieviesušās pāris − tipiskas? − paviršības.

Skaidrs − ja burtiski tulko ‘tavā gaismas lokā’, tad jābūt your light, un nevis your life. Teiksim − nepareizi pierakstīju, tālsarunas/fonētikas vaina. Bet varbūt arī ne: pamēģiniet apvienot „dievietes” dzīvas priekšzīmes un patiesības iedarbību − un iznāk „life”. Lai nu kā − Rubesa veikli grib mums likt aizmirst, ka jautājums bija pavisam cits: kādēļ tulkojuma halo („lokā”) vietā likts ansambļa crescent? Pārmaiņa − pārmaiņu dēļ? Es tik daudz gar to neņemtos − ja Rubesa savās piezīmēs neteiktu „halo vai crescent” (mans pasvītrojums. J.M.) Momentu! Mēs esam jau dzirdējuši ansambļa izvēli − vai tad, galu galā, bija vienalga? Tik tālu par integritāti.

Arī mēs protam lietot vārdnīcas. Vai „svētkiem” tuvāk stāv holiday (un ne šaurā „brīvdienu” izpratnē vien!) vai feast? Ansamblis mums rāda „kāzu un asins dzīres” gan, bet vai Aspazija krietni plašākā plāksnē nerunāja par mīlestības un patiesības iznīcināšanu, par gaisotni, kuŗā iznīcībai brīva vaļa rīkoties? Pareizāk būtu: Aspazijas (ne – „tulkotājas”) „mākslinieciskie nolūki... atšķiras no ansambļa.”

Stānke: We’re here to celebrate destruction’s holiday. Ansamblis (vismaz Čikāgā): We’re here to celebrate the holiday of destruction. Tulkojums cieši turas pie Aspazijas ritmiem. „Ritmiski neveikli” ir tamlīdzīgi ansambļa „pārlabojumi”. Tos neizdomāju es.

Interesants ir Rubesas gājiens − ansambļa akadēmiskos grādus, kvalifikācijas un pieredzi uzskaitīt kā kaut kāda morāla pārākuma zīmi: lūk, tādu „aizmuguri” ņemot vērā − kā jūs vispār varat kritizēt? Tas ir − egoisms nevietā. Tajā brīdī, kad ansamblis − vienalga kāds − uzkāpj uz skatuves, ir tikai izrāde. Tā iet − vai ne. Viss pārējais paliek aizkulisēs. Pēc tam vērtējumos mēs varam „aizmugures” pozitīvo vai negatīvo ietekmi apskatīt − ja vajadzīgs.

Par Aspaziju un feminismu

Lasītājam jāievēro, ka nedrīkst tik viegli un veikli izmaiņus lietot apzīmējumus „feminisms” un „emancipācija”, kā to dara Rubesa, gribot mums iegalvot, ka Šķidrautā Aspazijas „feminisms (mans pasv. J.M.) ir pamats visam darbam.”

Nav šaubu, ka Aspazija cīnījās par sieviešu tiesībām, t.i., par emancipāciju (Latv. Enc. I, 135. lp.), − un, ka viņu izšķirīgi šajā virzienā ietekmēja personīgi un polītiski apstākļi. To arī skaidri esmu teicis („C-d” 27.). Aplams ir Rubesas izdomājums ka līdz ar to esmu mēģinājis ‘pierādīt’ ko citu − piem., ka „Aspazijai nebija īstas intereses sieviešu emancipācijā”; vai − ka nesaprotu sieviešu kustības izcelsmi tieši no personīgiem apstākļiem. Te viņa nodarbojas ar nevajadzīgu salmu vīru (piedošanu!) uzstādīšanu un apgāšanu. Derētu arī atzīmēt − ansamblis savos prosieviešu iestarpinājumos to aizmirsa – „sieviešu vienlīdzības izcīnīšanu izpildkomiteju”, kas nodibinājās 1917. g. 23. martā Rīgā. Emancipācijas kustība bija plaša un arī praktiska.

Cīņa par emancipāciju bija daļa no cīņas par vispārējām tautas tiesībām − un Aspazijas Šķidrautā „Gunas tēls kļuva par 1905. g. revolūcijas simbolu” (Latv. Enc. I, 136. lp; Latvijas vēsture 1800-1914, 717. lp. − A. Švābe). Tāds vērtējums ir diezgan tālu no Rubesas šaurā iztulkojuma: „Aspazijas attiecība pret savu seksualitāti ir diskusiju degpunktā.” Nav − acīmredzot. Bet mūsdienu feminisma kustība (izejot no emancipācijas) − labprāt gribētu lai tā būtu − un tāpēc savu domu iekārtu viņa mēģina piekabināt Aspazijai. Plašai tēmai pierakstīts momenta zemteksts.

Kur tad paliek Rubesas sakonstruētā Aspazijas/Gunas „principiālā feministiskā nostāja”, un ko Aspazija, „būdama tipiska romantiķe ar lepnas zemgalietes temperamentu” (Latv. Enc. I, 135. lp.), par to domātu? Arī tā būtu interesanta saruna. Vai, galu galā, pareizāks būtu Stānkes romantiskais Embrace me once again and let me feel love’s might, before we sink together into eternal night − vai ansambļa reālpolītiskais Come, comrade in death, come, let me embrace you − and falling into the deep, pull you along with me?

„Citi mākslinieciski nolūki” ir viena lieta, un mēs skaidri redzam un baudām Rubesas „aktīvo” viedokli. Mēs to varam pieņemt − un arī ne. Mēs to nepieņemam kā Aspazijas nodomu.

Juris Mazutis

 

 

 

NEKĀDS PĀRPRATUMS NAV NOTICIS

Ja mēs no E. Upenieka protesta vēstules atlasām visu subjektīvo − personīgas patikas un nepatikas piemērus literatūrā un mākslā − tad pavisam skaidrs, ka nekādā ziņā neesmu viņu pārpratis. Līdz ar to mani secinājumi, kas attiecas ne vien uz Upenieka piezīmēm, bet arī uz virkni citu līdzīgu parādību, paliek spēkā.

Upeniekam un viņa domu biedriem ir interesanta un pretrunu pilna pieeja mākslas un informācijas radīšanas un ‘noņemšanas’ procesam. Tieši šī pieeja ir debašu centrā − un nevis atsevišķu mākslas darbu vērtēšana no pašpatikas viedokļa.

Īsumā:

Upenieks pievienojas, ka radīšanai „nav iespējams” vadlīnijas uzspiest, formas un izteiksmes līdzekļu izvēle „pilnīgi brīva”, bet tomēr uzstājas (pirmā apslēptā vadlīnija), ka ir prasība saturu „morāli orientēt” (otrā apslēptā vadlīnija: šo „orientāciju” noteiks Upenieks, vai kāda cita ‘autoritāte’); Upenieks pareizi saprot, ka arī mākslas un informācijas ‘noņēmējam’ nevar izvēli ierobežot − bet tad (trešā apslēptā vadlīnija) prasa to pašu „morālo orientāciju” no skatītāja, baudītāja un vērtētāja puses” (ceturtā: līdzīga otrai). Upenieka pasaulē, acīmredzot, būs ar lielu precīzitāti iespējams noteikt ‘pareizu’ garīgu uzvešanos − lai gan viņš pats apgalvo, ka „visu veidu absolūtisma laiki jau sen ir pagājuši.” Tā ir intellektuāla divkosība mīklaini izteiktu ideālu aizsegā, kas neiztur kritiku.

Bet Upenieks iet tālāk. Pašsaprotami. ‘Pareiziem’ darbiem, lūk, atļauts brīvs ceļš pie ‘pareiziem’ noņēmējiem; toties viss viņam nepatīkamais („intellektuālu anarchistu patvaļa”) ir „uzspiešanās”; viņam grūti nociesties, kad, viņa izpratnē, kāds šos „netīrumus...gāztu..uz galvas”. Atrisinājums? Viss būtu kārtībā, „ja viņu darbi paliktu tikai pie viņiem pašiem” − tātad, ‘nevēlamā’ noslāpēšana. Lasītāji sapratīs, ka te iet runa par brīvības nonivelēšanu ‘pieņemamu apmēru’ robežās; radītājiem un izplatītājiem jāiztur ‘mērķtiecības’ eksāmens − tikai ‘plānam’ derīgi darbi drīkst parādīties dienas gaismā − kamēr publikai atņemts pienākums domāt un vērtēt plašākā gammā. Mēs šo pieeju jau pazīstam. Tas ir totalitārisms. Lai gan, kā vienmēr, ar labiem nolūkiem...

Tad nāk − vairākkārt minēts − trimdas un citu ideologu klasiskais gājiens: nesatricināmā paštaisnība. Šoreiz Upenieks ņem palīgā veiklus sagrozījumus kas, citam argumentam iztrūkstot, nav pārsteidzoši. Pat − raksturīgi.

Upeniekam ir grūti samierināties ar jēdzienu (Ceļojumi-dienasgrāmata, JG 138/139), ka „ikkatram ir neatņemamas tiesības savu viedokli izteikt (pat ‘noteicējiem’!); ikkatrs ir objektīvi atbildīgs par savu viedokli; domas, runas un izteiksmes brīvība nav kollektīvizējama kaut kādu pienākumu uzdevumā. Tieši no veselīgām pārrunām izlobās nākotnes ceļrāži.” Viņam šī brīvība ir „elles pavāru diktatūra un terrors”. Upeniekam ir bailes − domāt, bailes no – citu domāšanas, ja tā nesaskan ar viņa. Tā ir neuzticības izteikšana sabiedrībai, vienveidības meklēšana. Protams, ka pārrunās mēs apstrīdam viens otra uzskatus − tas ir veselīgi, pārrunas citādi nav iespējamas − bet to saukt par „diktātūru”... Nevienam nekur nav teikts: „Ņem, kas tev tiek sniegts un turi muti ciet, muļķi, tāds” − izņemot Upenieka domu sistēmā. „Labākie un gaišākie” tādus priekšnoteikumus noraida − un tam nav nekāda sakara ar viņu personīgām patikām un nepatikām.

Mēs varētu tādā veidā turpināt. „Civīlizētam cilvēkam” − es nezinu, ko Upenieks ar to par mani gribētu teikt − nepiemīt „absolūtisms” (pat katoļu baznīcas pāvests ir izteicis šaubas par inkvizīciju), un par tādu neesmu „izgājis tik sīvā cīņā”. Brīvība nav nekāds -isms, un − ja Upeniekam nav īsti skaidrs, par ko esmu runājis − tad viņam derētu JG 138/139 rūpīgāk pārlasīt. „Veselīgā skepse”, ko minēju, ir zāles pret absolūtismu − Upenieka ieskaitot.

Beigās − nav tiesa, ka „Mazutis tīri nemanot pats sevi jau ir ierindojis... mūžīgajos meklētājos.” To esmu darījis apzināti. Tāpat nav tiesa, ka meklētāji „nekad nenonāk pie atziņas.” Labākais mākslā, literātūrā, kritikā − arī zinātnēs − ir tieši meklējumu rezultāts, ne plānveidīga raža. Domāju, ka lasītāji arī sapratīs, ka to pašu varam teikt par meklējumiem latviešu rosmē − kuŗi lielākoties notikuši par spīti visādu virskungu vadlīnijām. Un tāpēc diezgan pieticīgi saku (JG 138/139): „Universālas vērtības nevar ieplānot; vārdus kaļot vien, tās neieradīsies pašas no sevis... jo vērtības katram jāizstrādā, pašam jāatklāj.” Tā, lūk, − un ne no priekšnoteikumiem − rodas patiesi „civīlizēts” cilvēks.

Pārdomām vienmēr der Bruno Betelheima teiktais: People who know the right ansvver always end up burning other people at the stake.

Juris Mazutis