Kamēr mūsu mazās tautas locekļi dažādās pasaules malās iznieko spēkus, debatējot par „kultūras sakaru” vēlamību, Rietumvācijas mākslas žurnāls ART sarīkojis nozīmīgu Vācijas austrumu daļas mākslinieku izstādi. „Salīdzināšanās” (Zeitvergleich − Malerei und Grafik aus der DDR) uzsāka savu gaitu 1982. g. novembrī Hamburgā un līdz 1984. gadam būs apceļojusi 7 Rietumvācijas mākslas centrus.

Izstādi sastādījuši trīs kurātori no Rietumvācijas. Skatei atlasīti 13 mākslinieku (no 60) 230 darbi. Pārstāvēti gan jaunie mežoņi (Hartwig Ebersbach un Walter Libuda), gan 3 Leipcigas skolas iedibinātāji, kas Rietumos kļuva pazīstami „Dokumenta 6” izstādē (1977. gadā), gan Drēzdenes un Leipcigas akadēmiju rektori (Kettner un Heisig), gan Austrumvācijas mākslinieku savienības valdes priekšsēdis (Willi Sitte).

Izstādei iespaidīgs 270 lappušu katalogs ar 89 krāsu, daudzām melnbaltām reprodukcijām un Gintera Grasa eseju, kā arī Austrumvācijas mākslas vēstures apcerējumu.

Aksela Hechta raksts vācu žurnālā ART (11−1982) par šo izstādi skaidro, ka neziņa Rietumvācijā par savas austrumu māsas mākslu ir galvenais stimuls skates noorganizēšanai. Izstāde rāda, ka sociālistiskais reālisms austrumvācu mākslā ir pārvarēts un mākslinieku pasaules uzskats tiek veidots vadoties no viņu mākslinieciskās pārliecības.

Tai pašā laikā jāatzīst, ka izstāde ir atšķirīga no ierastajām austrumvācu dižskatēm (nesenās IX DDR Drēzdenes dižskates žūrija izžūrēja Zeitvergleich izstādē pārstāvēto H. Ebersbachu). Interesanti ir Mākslinieku savienības valdes priekšsēža Villija Zittes kommentāri: „Mēs nedrīkstam aizmirst, ka kapitālistiskajā sabiedrībā ir un būs lieli mākslinieki, kas rada novatorisku un nozīmīgu mākslu. Mākslu, kas palīdz atsegt dziļas patiesības un paveŗ jaunas mākslinieciskās izteiksmes iespējas un kas no mūsu redzes viedokļa ir vērtīga un interesanta.” Austrumvācu mākslinieki ir gatavi saskarei ar saviem Rietumu tautas brāļiem, uzklausot viņu domas un kritiku. Izstāde rada neapslāpētu prieku par tām spēka līnijas izjūtām, kuŗas izraisa brīva savstarpēja mijiedarbe. Kad pienāks latviešiem tie laiki?

16. gadsimta sākumā Vācijā uzliesmoja un tika apspiesti zemnieku nemieri, kuŗu piemiņai Bad Frankenhauzenā tiek izveidots memoriālais ansamblis. Zeitvergleich atklāšanas laikā lielu interesi radīja Frankenhauzenai iecerētais Vernera Tibkes (Tübke) sienas gleznojums. 14,5 metru augstais gleznojums būs 123 metru gaŗš un ietvers 2500 figūras!

Bet lielāko gleznu pasaulē („ceturtdaļjūdze”) jau pusotru gadu ar saviem astoņiem asistentiem 35 akru plašajā palmu iejostā okeāna pludmales īpašumā Floridā gatavo (daļēji arī glezno), nu, saprotams amerikānis! Amerikāņu mākslas lielais nerātnulis Roberts Raušenbergs. Iespējams, ka Dainis Kūla, Jānis Bojārs un vēl citi latvieši varēs to apbrīnot 1984. gada olimpiadas laikā Losandželosā, kur plānots diždarbu pirmo reizi izstādīt.

Rīgā uz vecajiem uguns mūŗiem vēl joprojām dižojas nemākslinieciskās sen aizgājušās Maskavas olimpiadas reklāmas. Mākslas Akadēmiju Induļa Zariņa gādībā katru gadu beidz grupiņa jauno monumentālistu. Bet noteicēji par Rīgas dzīves materiālo bazi nevar sagrabināt vajadzīgās sastatnes, krāsu spainīšus un sarenes, lai jaunie censoņi varētu kārtīgi izvicināties pa vecajiem Rīgas „brandmūriem”, lai Latvijas galvaspilsēta tiktu par nieku vēl skaistāka! Jā, kad pienāks...?

 

*  *  *

Reputablajā „David McKee” galerijā Ņujorkā 57. ielā no 11. marta līdz 9. aprīlim bija Vijas Celmiņas zīmējumu, grafiku un bronzas sīkplastikas izstāde. Izstādi skatījuši krietna grupiņa latviešu skatītāju, bet JG lasītāju „acis” šoreiz bija igauņu mākslas vēsturniece Eda Seppa (Sepp). Konspektīvā un brīvā atstāstījumā Seppas izstādes iespaidi: Vispirms par zīmējumiem (grafīts uz papīra). Pieci zīmējumi no jau agrākos gados aizsāktā „galaktiku” cikla. Tad astoņi Saturna zīmējumi (grafīts uz akriļa pamatnes) saāķēti četros pāŗos vertikālā izkārtojumā ar lielās planētas riņķiem no dažādiem redzes leņķiem. Zīmējumiem raksturīgs ļoti rūpīgs nostrādājums un augsta amata prasme. Tumšas, blīvas, zvaigžņotas debesis, kosmiskās ainavas bezgalība. Rosina pārdomas par cilvēcisko un kosmisko lielumu samēriem. Zināms atkārtošanās elements, zināma vienmuļība. Skatītājam grūti kontaktēties ar mākslinieka gara pasauli. It kā uzmācas jautājums, kādēļ tik minimāla rezultāta radīšanai izraudzīti tieši šie izteiksmes līdzekļi. Vai patiesi bija jāizlieto visa tā pacietība, mērķtiecība un darbs šiem mazajiem zīmējumiem. Pirmo reizi iepazīstoties ar Celmiņu, šie darbi rada interesi un rosina jautājumiem, bet īsti nedod atbildes. Skatītāju neatstāj jautājums, ka šeit ir kas vairāk kā izslīpēts zīmējums. Bet kas īsti?

Celmiņas grafiskās lapas ir asējumi vai asējums kombinēts ar akvatintu, mezotintu un sauso adatu. Jupitera mēnešu vertikālie diptichi.

Nozīmīgs domas blīvums un mākslinieciskais spriegums izmanāms vertikālā diptichā, kuŗa augšējā daļā atainots sens kuģis, bet apakšējā blīvā naksnīgā zvaigžņu piesētā galaktika. Kādēļ kuģis peld virs debesīm? Un cilvēks kā sīks puteklis kosmosa bezgalībā!

Horizontālā diptichā pirmajā lapā galaktikas asējums, bet otrā vīna biķeris ar norādi uz Učelo zīmējumu Ufici mūzejā Florencē (kataloga numurs 1758). Simbolisma piesātināts konceptuāls piegājiens kosmosa un zemes kopsakarību meklējumiem (vīna biķeri cita starpā var tulkot gan kā kristīgas ticības, gan Freuda psīcholoģijas simbolu).

Celmiņas sīkplastika − 11 Rio Grandes ūdeņu gludināti oļu pāri. Ne lielāki kā divas collas diametrā. Faktiski viens no katra pāra ir septiņdesmito gadu beigās Rio Grandes krastos atrasts olis, bet otrs − Celmiņas apgleznots bronzas lējums. Pāŗos kā Noasa šķirstā. Kuŗš dabas veidojums, kuŗš mākslas objekts un kuŗš vērtīgāks? Katrs pāris gluži līdzīgs, lai gan apzināmies, ka dabā pat vislīdzīgākie oli nav un nevar būt vienādi. Aizsāktu domu rosinošs dabas un mākslas priekšmetu kopsakarību meklējums.

Salīdzinājumā ar tai pašā laikā redzētām vairākām Ņujorkas neoekspresionistu ekstravagancēm (Šnābels, Klemente etc.) Celmiņas izstāde šķiet visai pieticīga un it kā nobāl. Un tomēr!! Fascinē kontrolētā pieeja, domas dziļums, nostrādājuma pamatīgums, iešana dziļumā un arī mazumā. It kā garīga radniecība ar minimālisma iezīmēto šāsdienas igauņu mākslu. Varbūt Baltijas ziemeļiem iezīmīgs māksliniecisko meklējumu ceļš.

Tikdaudz par igaunietes Seppas iespaidu atstāstu, kas šo rindu rakstītājam liekas iejūtīgs un vieš cerību, ka arī latviešu skatītājs no Celmiņas izstādes būs aizgājis bagātāks.

Dabas un mākslas kopsakarības! Kad rakstu šīs rindas, bulgāru mākslinieks Kristo (Christo), ar motorlaivu drāžoties pa Biskeinas (Biscayne) līci Floridā, izkliedz megafonā norādījumus veselai palīgu armijai, lai iedzīvinātu savu trīs miljonu dolaru vīziju dabas un mākslas kopsakarību meklējumos − iejozt virkni šī līča saliņu ar saules gaismu un mākoņu rakstu uztverošiem sārtiem mākslīgās šķiedras audekliem. Paredzēts, ka projektam izmantos 6 1/2 milj. jardu krāsainā auduma. Vai konceptuāla radniecība un tikai mēroga atšķirība ar Vijas Celmiņas divu sprīžu rūpīgi apgleznoto bronzas sīkplastiku? Patiesi tikai mērogu un pielietoto izteiksmes līdzekļu atšķirība! Un kāda gan ir tālākā konsekvence. Ja Kristo ar krāsainu mākslīgo šķiedru aptītu visu zemes lodi, tad Vija Celmiņa savu mākslu reducētu līdz vienam punktam, bet tam būtu jāzvīļo pasaulē vēl nekad nepieredzētā skaistumā!

 

*  *  *

 

„Somijas balss šāsdienas pasaules literātūrā” bija Ivara Ivaska priekšlasījumam temats Toronto Universitātes „Hart House” debašu zālē 25. martā „Somijas kanadiešu draugu” sarīkojumā.

Somu kultūra − somiskais ir kļuvis par unikālu jēdzienu citu tautu skatījumā. Somijas veidols kļūst par Ivaska lekcijas centrālo temu, par viņa priekšnesuma galveno varoni. Tā ir unikāla minimālisma tradicijas kultūras pasaule. Tā ir maratona skrējēja vientulība Somijas mežu un granītu masīvos. Sibeliusa simfoniskās skaņas varenība, Virkala dizainu tīrās līnijas vienkāršība, somu architektūras savpatnīgā telpas organizēšana. Pieci miljoni somu dzīvo zemē, kas ir lielāka par Lielbritāniju un Jaunmeksiku. Šīs proporcijas rada gluži unikālu telpas izjūtu, kas atbalsojas gan somu dizainā un architektūrā, gan mūzikā un dzejā. Granīts un sniegs, bezgalība, klusums, vientulība un vienkāršība ir Kalevalas gara pasaule, kur archaiskās un kosmiskās līnijas krustojas ar dabas un modernās pasaules ritmiem.

Tapio Virkalas laminētā koka abstrakcija pasaules izstādē Montreālā stāsta par Lapzemes strautiem, kas graužas cauri ziemeļzemes granītam un pats Virkala vienlīdz iederīgs gan „ziemeļbriežu takās, kas ved uz nekurieni”, gan pasaules lielpilsētu ātrajos ritmos. Ir jau arī somiem šāsdienas polītiskā dzeja, kas rakstīta ar šodienīgu aizraušanos, kas pieder šaidienai un aiziet ar to. Bet Kalevalas pasaule paliek, stāstot dzejā par „ieklausīšanos mēmajā zālē” un par „izturēšanu minus 40 gradu salā”.

Interesanti ir nesenie somu un japāņu kultūras tradiciju kopējā saucēja meklējumi − „tas kopējais akmens, pie kuŗa esam satikušies, kaut arī mūs šķir 900 gadu, lai aizietu katrs uz savu pusi.”

Salīdzinoši igauņu kultūra Ivaska vērtējumā ir kontinentāli ieblīvēta un vēl joprojām attīstīšanās un pilnveidošanās stadijā.

Izcila ir Ivaska prezentācija, gan lasot kvalitatīvos somu dzejas tulkojumus, gan šķetinot savu referāta domu pavedienu, lai arī klausītāju neatstāj šaubas, vai tikai autors nav krietni vien hiperbolizējis šo Somijas kultūras veidola unikalitāti (ar subjektīvitāti, ar personīgā skatījuma emocionalitāti). Var jau būt, ka Nurmī Ziemeļeiropā ir leģenda arī vēl šodien, bet cik gan viņu pazīst, teiksim, Amerikā vai Āzijā. Un vai Nurmī slavas laiks nebija nacionālo varoņu laiks, kurpretim šodien pasaules stadionos viņa sasniegtie rezultāti būtu labi ja otršķirnieku līmenī!

Par visu vairāk fascinē Ivara Ivaska profesionālais piegājiens savai vielai. Tas ir tāds eksistenciāli totāls profesionālisms, par kuŗu savā laikā esmu dzirdējis runājam gan Valdi Āboliņu Berlīnē, gan Raimondu Staprānu Sanfrancisko.

 

*  *  *

Un tad Maijas Miesnieces-Bērziņas aicinājums latviešu māksliniekiem izstādīties Gaŗezerā (Gaŗezera Ziņas, 58. num.): „Izstādes tiek noturētas nedēļas nogalēs. Gar sienām (kas, cerams, nākamvasar būs dabūjušas labāku krāsu, ne to bāli zilo, kas jau ļoti novalkājusies) gleznas, varbūt arī skulptūras, keramika − mūsu pašu latviešu mākslinieku radītas, gan ieturētas vecmeistaru stilā, gan aizlidojušas modernistu garā ... Bet arī no visa Gaŗezera Dzintariem, Atpūtām Latviešu ciemā, pat Kalamazū nāk vērotāji, vērtētāji, un daudzi šie darbi iziet tautā. Tāpēc latviešu mākslinieki, padomājiet par izstādi Gaŗezerā (Gaŗezers dod māksliniekiem izstādes nogalē brīvu jauku istabiņu un labu azaidu, balti linu paladziņi gan jāpaņem līdz). Sapakojiet gleznas un skulptūras vāģītī un dodieties uz Gaŗezeru.” Tātad gleznojam un aiziet!

 

*  *  *

 

Pašreiz konservātorijas telpās Rīgā Džemmas Skulmes un Juŗa Dimitera darbu izstāde. Oto, Marta un Uga pirmajā paaudzē, tad Džemma un Jurģis Skulmes, Ojārs Ābols un visbeidzot Juris Dimiters un Marta (Martina) Skulme. Patiesi varam runāt par Skulmju dzimtas nozīmību latviešu mākslā, latviešu teātrī un latviešu kultūrā vispār. Par Oto Skulmes nozīmi latviešu teātŗa dzīvē interesantu liecību savā grāmatā Šoreiz bez grima (Grāmatu Draugs, 1981) dod Reinis Birzgalis: „Skulme labprāt skatījās mēģinājumus un prata nedaudz vārdos pateikt ko tik zīmīgu un ierosinošu, ka man kā zvīņas nokrita no acīm. Ar saviem kostīmu metiem Skulme palīdzēja aktierim uztvert tēlu. Kostīma valkātājs allaž bija uzzīmēts izteiksmīgā kustībā un ar raksturīgu masku. Aktierim, ja tas pats neko nevarēja izdomāt, tikai atlika Skulmes zīmējumu pārnest uz savas sejas. Smiļģis ar Skulmi sapratās lieliski. Viņus vienoja radniecīgi mākslas principi un kopējs mērķis − liela vēriena stiliski noskaņots inscenējums. Kā divi radoši mākslinieki, viņi viens otru papildināja un iedvesmoja. Tādēļ jāatzīst, ka Skulmem bija ievērojama nozīme Dailes teātŗa sejas izveidošanā.”

 

*  *  *

 

1982. gada nogalē Rizzoli apgāds Šveicē publicējis kvalitatīvi noformētu pārskatu par 20. g.s. keramikas mākslu (Tamara Préaud & Serge Gauthier Ceramics of the 20th Century). Ļoti iespaidīgs ir grāmatā publicēto reprodukciju klāsts. Pārstāvēti nozīmīgākie šī gadu simta keramiķi. To skaitā latvietis Pēteris Martinsons. Bez īsas Martinsona biogrāfiskās skices, ļoti jauka viņa darba reprodukcija krāsās (1979. g. „Laikabiedra piezīmes” − reprodukcija JG142).

 

*  *  *

 

Vērtīgu latviešu plakātu mākslas izstādi Ņujorkas Technoloģiskā Institūta mākslas centrā (Old Westbury, Long Island) no 6. marta līdz 1. aprīlim bija sarīkojusi Sandra Bašēna kopā ar Valdi Kupri. Interesanti iekārtotajā skatē bija pārstāvēti 23 mākslinieki ar 71 darbu. Ar pāri par desmit plakātiem piedalījās Ilmārs Blumbergs (18), Laimonis Šēnbergs (11) un Gunārs Zemgals (12). Paziņojuma veida raksts par skati Longailendas laikrakstā Newsday (iznāk 8 miljonu metienā) 20. februārī un atkal 20. martā ar Šēnberga 1982. gada mākslas dienu plakāta reprodukciju. A. Strautmaņa rediģētajā laikrakstā Laiks atsauksme par izstādi (nedz arī par iepriekš minēto V. Celmiņas skati) neparādījās. Izstādes kuratore Sandra Bašēna katalogam uzrakstījusi kvalitatīvu ievadu, rādot, ka arī ar maziem spēkiem var veikt nozīmīgu latviešu kultūras darbu. JG lasītāju ieskatam sniedzam Bašēnas rakstu uz šī numura aizmugures vāka.

Nikolajs Bulmanis