Bija 1927. vai 1928. g. ziema. Ormanis lēni tipināja ar savu zirdziņu pa Krišjāņa Barona ielu, un jau trešo reizi šodien Jāzeps Vītols brauca pa šo ceļu. Profesors šovakar bija visai errīgs, jo viņu mocīja neatlaidīgas kaulu sāpes. Ziemās, un it sevišķi uz pavasara pusi, viņš parasti sanīka. Nāk virsū arī gadu nasta: 65 gadu vecumā nav lielu cerību uz veselības uzlabošanos. Arī darba ir daudz: sēdes no rīta, sēdes pēcpusdienā, tagad stundas konservatorijā, pēc tam vēl jānoķeŗ koncerts operā un vēlāk varbūt būs jāiet kaut kur vakariņās. Raibs viņa skolnieku pulciņš te Rīgā. Visi dzimuši ap 1906. g.: Žilinskis, Vīgners, Norvilis, Bergholcs, Berino, Ivanovs u.c. Daļa jau studijas beiguši, piem., Graubiņš, Garūta, Reinholde, Līcīte, dažus nobeigusi konservatorija, piem., Vītoliņu, Poruku, Cīruli. Aktīvāki liekas tie, kas nebeidza, resp. fugā pakārās. Nebija jau labāk arī Pēterpilī: Zālītis un Ābele nesteidzās ar studijām. Nupat Glazunovs, Rīgai caurbraukdams, stāstīja, ka viņam esot ārkārtīgi apsološs skolnieks Šostakovics, arī dzimis 1906. g. Iedomājot par Glazunovu, pēkšņi iesāpējās rokas. Tas no konjaka, teiktu vecais publicists Āronu Matīss. Skaties uz mani, es dzeru tikai prasto šņabi un ēdu siļķi, un man nekas nekait, bet tu vienmēr to konjaku un kaviāru. Sava taisnība jau bija. Agrāk Pēterpilī, Meklenburgas hercoga pilī, regulārās brokastīs konjaks un kaviārs bija saprotama lieta, jo nekad nebiju šampanieša draugs. Te Rīgā, protams, godīga kaviāra nav, ar konjaku var iztikt. Tikai tā sabiedrība! Tas pats nolādētais Melngailis nupat jaunākā dziesmu krājumā sacūkojis manu dziesmu Svētī, Dievs, šo zemi dzimto ar savu bezgaŗumzīmju rakstību. Bet vai ir vērts plēsties? Viens otrs no manējiem skolniekiem arī jau mērkaķojas līdz. Būs jāpievelk groži stingrāk. Man muss lernen was zu lernen ist und dann seinen eigenen Weg gehen − apmēram tā teica Hendels.
Sen pazīstamā, no sākuma viltīgi vieglā, bet reizē noteiktā sāpe lēni ceļoja plecu virzienā. Tā mana uzticamā draudzene − angina pectoris. Arī draugam Jozuum tāda piemetusies, kaut arī desmit gadu jaunāks par mani. Tikai neuztraukties. Būs jau labi, konservatorija klāt. Ienākdams savā kabinetā, profesors tūlīt pasūtināja Jurjāna kundzei glāzi karstas tējas. Arī smēķēt gribas līdz ārprātam, bet to ārsts bija pilnīgi noliedzis. Jāpaklausa vismaz kādu laiku, nav ne pirmā un nebūs arī pēdējā reize. Atskanēja telefona zvans. Ak Dievs, kā es nevaru ciest ne telefonu, ne radio, nerunājot par nupat modē nākušām skaņu platēm. Kur gan palikuši vecie labie koncerti iemīļotajā Muižniecības zālē vai arī Pēterpils konservatorijas jaunās, greznās telpās, par kuŗām bija parūpējies Antons Rubinšteins (1829.-1894.). 1911. gadā, uz 25 konservatorijā nostrādātiem gadiem atskatoties, mans vārds tika zelta burtiem iekalts marmora plāksnē konservatorijas zāles kuluāros zem Sen Sansa un Rimska-Korsakova vārdiem. Vītols paņēma telefona klausuli, bet skatījās kabineta sienā Vensāna dEndī un Glazunova portretos. Zvanīja izglītības ministrs. Atkal budžeta lietas. Zemniecības frakcijas iesniegušas interpellāciju Saeimā, lai konservatorijas štatu samazinātu uz pusi, piemetinot, ka labāk būtu to bodīti vispār slēgt, jo tur tikai žīdi, krievi un vācieši vien esot. Kur latviskums? Nepieciešama sēde rītdien. Un es, idiots, biju iedomājies prasīt izglītības ministrijai budžeta paplašināšanu meistarklašu radīšanai konservatorijā! Atkal viena cerība vējā. Šoreiz rokas sataustīja nitroglicerīna tabletes (šodien jau desmito reizi!) un novietoja tās zem mēles. Galvā iesitās viegls spiediens, vaigi pietvīka, bet sāpe pazuda. Jāzeps Vītols paskatījās savā kabatas pulkstenī, paraustīja savu Rūķa kuplo kakla saiti un devās uz klasi, kas atradās turpat blakus telpās. Uz klavieŗu labā stūŗa viņu gaidīja karstā tējas glāze sidraba ietvarā. Tēja bija gandrīz melna, stipra ar citrona šķēli. Skolnieki, kā parasti, stāvēja kājās un tikai pēc trešā aicinājuma nosēdās pie galda...
Diemžēl, man nav iespējams šo rakstu Viena diena Jāzepa Vītola dzīvē turpināt, kā tas bija iecerēts, jo nupat saņēmu telefonisku ziņu no JG galvenās redakcijas, ka 1982. g. 27. martā miris komponists Jānis Ivanovs. Nāve viņu pārsteigusi darbā pie 21. simfonijas. Līdz ar to mans raksts pavirzīsies uz citu pusi, ietverot tajā arī J. Vītola skolnieku Ivanovu un pēdējā muzikālās gaitas.
Profesors iedzēra tēju, tad sāka improvizēt. Tas bija viņa vecs paradums, kas nekad nepārsniedza vienu minūti. Kas nu rādīs? jautāja profesors. Straujais, enerģiskais, mūžam aizņemtais skolnieks A. pieskrēja pirmais. Pirmais arī saņēma profesora vēju. Ko jūs te man modulējat: no do-mažora caur do-mažoru uz do-mažoru. Nākošais skolnieks B. jautāja profesoram, kā nobeigt temu. Atskanēja gaŗāka atbilde: lr tūkstoš ceļu un tūkstoš dažādu veidu − gluži tāpat kā krieviem ar šņabja dzeršanu. Proti − šņabis jādzeŗ vispirms jau svētkos, tad − šņabis jādzeŗ sestdienās un svētdienās, un šņabis jādzeŗ arī pirmdienās un pārējās nedēļas dienās. Saprotamā kārtā, šņabis jādzeŗ pie pusdienu galda, nebūtu loģiski, ja šņabi nedzertu vakarā un, it sevišķi, ja ir paģiras, arī no rīta. Šņabis, protams, jādzeŗ priekos un katrā ziņā bēdās, galu galā šņabis jādzeŗ tad, kad ir uzkožamie, un jāprot šņabi dzert arī tad, ja to nav. Beidzot... šņabis jādzeŗ visos pārējos gadījumos. Tā jaunais mūziķis uzzināja, ka receptes mūzikas rakstīšanai, diemžēl, nav. Spēlēdams trešā skolnieka C. darbus, profesors sevišķi izceļ vainīgās vietas, kur atrodas parallēlās kvintas un oktāvas.
Jūs esat pilns kvintu kā suns blusu. Vai dzirdat?
Nē.
Nu tad ejiet pie Dancigera. (Dancigers − Rīgas ķīmiskā drēbju tīrītava.)
Pēdējais bija Ivanovs. Viņa manuskripta pēdējā lapā bija paša skolnieka savilktas nošu sistēmas, tātad bija aptrūcies nošu papīra. Savu audzēkņu grūtos materiālos apstākļus Vītols labi zināja. Arī Ivanova mācības naudu konservatorijā maksāja pats profesors, kas Vītola praksē nebija ne pirmā, ne pēdējā reize. Vītols atcerējās, ka arī viņš pats 1919. g. bija līdzīgā situācijā. Tad viņš dzīvoja Parka ielā 4, mēbelētā istabā. Bija lielinieku laiks, un viņa istabiņā bieži iegriezās trūkums un bads. Šajā brīdī nošu izdevējs Neldners vēlējās turpinājumu Vītola ātru popularitāti ieguvušajām 100 tautasdziesmām. Toreiz nebija nošu papīra. Tā vietā Vītolam nodeva veselu čupu operešu komponista Žana Žilbēra šlāgera Pupsiks titullapu, uz kuŗu otrās, baltās puses komponists pats vilka nošu līnijas un rakstīja dziesmas. Tā radās otrs krājums − Simt latviešu tautasdziesmu vienai balsij un klavierēm.
Kā redzams, jaunajam Latgales puisim ir līdzīgs stāvoklis. Atnācis Rīgā no Preiļiem vienīgi ar vecāku labām pamācībām un sausas maizes tarbiņu. Profesors ieklepojās un pēkšņi jautāja: Ivanov, kad jūs pēdējo reizi ēdāt? Ivanovs neatbildēja. Profesors taustīja kabatas, kaut kur atrada 20 latu zīmi, kuŗu iebāza Ivanova svārku kabatā un noteica: Ivanov, lūdzu aizejiet un paēdiet kādā vietā.
Ivanovs piesarka: Bet nē, profesora kungs, jūs jau tā tik daudz man esat palīdzējis.
Ivanov, lūdzu nekaitiniet mani un nerunājiet pretī. Man šodien ir bijusi ļoti slikta diena. Vēl nezinu, kā tā beigsies. Pasniedziet man lūdzu kažoku. Jāsteidzas uz Šnābeļa atvadu koncertu operā. Man šodien ministrs jautāja par konservatorijas audzēkņu tautībām. Kādas tautības jūs esat?
Es esmu starovers,* sekoja Ivanova atbilde. [Starovers − vecticībnieks. Staroveri dzīvo Latgalē, un tie ir pareizticības ortodoksā novirziena piekritēji. Red.]
Vītols gribēja vēl ko teikt, bet bija jāsteidzas. Tanī mirklī arī viņš neiedomāja, ka ar šo naudu ir nodrošinājis Ivanovam veselu 4 mēnešu uzturu. Toreiz Latvijas puikas iztika ar nieku. Literātūrā daudz aprakstīta studentu virtuve, bet bija arī daudz lētākas vietas. Viena tāda bija Rīgas galvenās dzelzceļa stacijas pagrabā, kur, uzdodoties par dzelzceļa strādnieku uz līnijas varēja ēst biezas zupas bļodu ar rupju maizi (+ sāls, sinepes), cik patīk. Viss tas maksāja 10 santīmus. Ivanovs nu atkal bija zirgā. Juzdamies Vītolam lielu pateicību parādā, Ivanovs visus savus muzikālos uzdevumus paveica precīzi, laikā un − dubulti. Ja Vītols prasīja fugu, Ivanovs uzrakstīja divas. Un, ievērojiet, Vītols kādreiz izsaucās: Taču dodiet vairāk partitūru. Dodiet simfoniju! Ivanovs atnesa 20, un strādāja pie 21. simfonijas.
Jānis Ivanovs dzimis 1906. g. 9. oktobrī Latgalē, netālu no Preiļiem, Babru sādžā, trūcīgu zemnieku ģimenē. Viņa bērnības iespaidi saistās ar gleznaino Latgales dabu un skaistām Latgales tautasdziesmām. 1924. gadā Ivanovs iestājās Latvijas konservatorijā, kur vispirms mācās klavieŗu spēli pie prof. N. Dauges, vēlāk pie prof. N. Kārkliņas, bet 1926. g. kļūst par Jāzepa Vītola kompozicijas teorijas klases audzēkni. 1931. g. viņš beidz kompozicijas un orķestŗa diriģentu klasi. Pēdējā viņam laimējās mācīties pie Eiropas slavenībām, kā, piem., E. Kupera, G. Šnēfogta, J. Vaghaltera un mūsu pašu Jāņa Mediņa. Blakus obligātam diplomdarbam klavieŗu sonātai Ivanovs sagatavo arī simfoniju un stīgu kvartetu. Vēlāk Ivanovs komponē simfoniskas poēmas: Padebešu kalns (1938), Varavīksne (1938), Latgales ezeri (1935), neaizmirstot arī savu uzsākto simfoniju došanu. Tā jau 1938. g. ir pabeigta 3. simfonija, tanī pašā laikā saceŗot arī koncertu čellam ar orķestri. Rodas arī klavieŗu mūzika un solo dziesmas. No pēdējām dažas kļūst ļoti populāras, te pieminot Arāja ticību, Latgales gana dziesmu un Latgales līdumos. Pēdējo citēja Kārlis Ulmanis savā radiorunā Latgales dziesmu dienu dalībniekiem Daugavpilī 1940. g. 16. jūnijā. Šajā laikā Ivanovs strādā par toņmeistaru un mūzikas konsultantu Rīgas Radiofonā. Savu 4. simfoniju (Atlantida) Ivanovs pabeidz 1941. g. Saturā senā leģenda par ziedošo zemi, kas nogrimusi Atlantijas okeānā. Kā redzat, agrīnā Ivanova daiļradē dominē programmatisms un tautas melodika, piem., Atlantidas simfonijā piedalās arī sieviešu koris, kas dzied bez teksta.
1944. gadā Ivanovs paliek dzimtenē, kur strādā Latvijas konservatorijā speciālās kompozicijas klasēs, vēlāk kļūstot par profesoru. 1945. g. viņš pabeidz 5. simfoniju. Tajā stila un formas ziņā komponists parāda intensīvus, drosmīgus meklējumus. Komponistu savienībā domas dalās. Simfoniju aizstāv Jēk. Graubiņš, bet citi ir pretī un prasa uzrakstītās simfonijas programmu. Pirmatskaņojums notiek Maskavā, vēlāk arī Rīgā. Interesanti te atzīmēt arī muzikologa Ludviga Kārkliņa vērtējumu viņa grāmatā Jāņa Ivanova simfonisms, 31. lp. (Liesma, 1978. g.):
Interesanti atzīmēt, ka abu pamattēmu attīstība ekspozīcijā balstīta uz ievada mūzikas, kas ir visas pirmās daļas tematisma avots. Te jau pirmo reizi Jāņa Ivanova simfoniskajos darbos sastopamies ar netiešo tematisko izstrādājumu.
Izstrādājuma attīstības viļņu griezīgie uzplūdi liekas kā pirmatnējs, neapvaldīts spēks, kas pakāpeniski sasniedz savu apogeju. Te dzelžainā polifoniskā savijumā vienlaicīgi skan kā spalgā ievada tema, tā iznīcību vēstošā galvenā partija, veidojot visas simfonijas dramatisko kulmināciju.
Iznīcību vēstošā?
1948. g. Ždanova tiesas dienā par formālismu blakus Prokofjevam, Mjaskovskim, Šostakovicam, Chačaturjanam tiek minēts arī Ivanova vārds un viņa 5. simfonija. Komponisti gan saglābj savas dzīvības, taču katram jāraksta lūgumraksts pēc žēlastības. Tādu uzraksta arī Ivanovs ar savu 6. (Latgales) simfoniju (1949). Muzikālā ziņā šī simfonija ir stipri vienkāršāka, redzama tuvināšanās tautas mūzikai, kā arī pārorientēšanās uz krievu klasiskās simfonijas tradicijām. Simfonijas pēdējā daļā parādās tautasdziesmas Aiz ezera balti bērzi meldija, un mea culpa ir izlabota. Simfonijai piešķiŗ PSRS valsts prēmiju un autoru ievēl par deputātu PSRS Augstākā padomē. Dabū arī darba sarkanā karoga ordeņus u.t.t. Un Jānis Ivanovs ir atkal zirgā.
Kādu dienu piecdesmitos gados (pēc Staļina nāves), uz Komponistu savienību iedams, Ivanovs pamana pie konservatorijas ēkas kādu noplīsušu un nogurušu vīru. Pienākot tuvāk, Ivanovs redz, ka tas ir 1949. g. izsūtītais un notiesātais latviešu komponists L. Komponista kājas tērptas vīzēs.
Kad tu pēdējo reizi ēdi? vaicā Ivanovs. Atbildes nav.
Nāc līdz uz savienību, aicina Ivanovs.
Es jau tur biju, atbild izsūtītais.
Lūdzu nekaitini mani un nerunā pretī. Man šodien bija slikta diena. Vēl nezinu, kā tā beigsies. Nāc līdzi, es pats tevi tur ievedīšu, saka Ivanovs.
Abi dodas uz Komponistu savienību, kur ir pieklājīgs restorāns. Durvis atveŗas un pa spīdošo Pfāba pils parketu iet arī komponista-katordznieka vīzes. Pēc maltītes Ivanovs izgādā arī iestāju anketu. Nākošā sēdē iestāju anketu akceptē. Ivanova ieteikumu atbalsta arī kāds cits valsts prēmijas ieguvējs.
Savelkot gaŗo stāstu īsumā, jāpiezīmē, ka Ivanovs uzrakstīja vēl 14 simfonijas, dažus stīgu kvartetus, filmu mūziku (piem., Salnai pavasarī) u.t.t. Diemžēl nezinu visus viņa darbus nosaukt. Ļoti darbīgs bija viņa mūžs. Neviens latvietis nav tik daudz simfoniju uzrakstījis, un jātic, ka šajā kvantitātē būs bijusi arī kvalitāte. Laiks visu to izvērtēs. Kā komponists un paidagogs viņš cieši turējās pie Vītola norādēm. Kad 1963. g. Latvijā svinēja Vītola simtgadi, reportieŗi jautāja arī Ivanovam par mūsu vecmeistaru. Ivanovs atbildējis pavisam īsi: Ak ko! Bez viņa es vispār nebūtu!
Šie vārdi būtu jāpārdomā arī citiem latviešu komponistiem.
*
Lasītāju vēstulēs jūs atradīsit Ulža Šiliņa vēstuli par JG 141. numurā minēto Haraldu Berino. Es ļoti pateicos par šo vēstuli, kas ir ievērojams papildinājums manām necilām rindiņām. Es pilnīgi pievienojos arī Ulža Šiliņa vēstules pavadvārdiem: Sirdscilvēks un džentlmens. Tālāk daži vārdi par džezu. Ļoti daudzi latviešu mūziķi, komponistus ieskaitot, slepenībā bija džeza cienītāji un mīlētāji. Trīsdesmitos gados Rīgā, apmeklējot kādu vidējās izglītības iestādi, man izdevās pieķert mūzikas kritiķi un diriģentu Jēkabu Vītoliņu, spēlējot Havajas puķes izvilkumus ar lielu sajūsmu un aizrautību. Arī šo rindu autors ar saviem skolas biedriem izspēlēja gandrīz visu iespējamo džeza repertuāru, kas vien tolaik Rīgā bija pieejams. Varbūt būtu laiks atzīties, ka šī aizrautība man vēl tagad nav zudusi, bet cienījams baznīcas ērģelnieks tādas lietas joprojām turēs slepenībā. Esmu tomēr priecīgs, ka arī Haralds Berino daļēji bija iekļāvies minētā sabiedrībā.
*
Izcilu ievērību pēdējā laikā ieguvis jauniešu koris Jaunbalss, kas darbojas Toronto. 9. aprīļa koncerts bija muzikāli pārliecinošs, korim ir labs balsu skanīgums, tīra intonācija. Diriģente Dace Šmite ir panākusi lokanu un brīvu dziedājumu, tāpat izteiksmīgas nianses. Šajā koncertā izcēlās arī jauno komponistu Jāņa Beloglāzova un Pētera Zariņa pirmatskaņojumi. Cerēsim, ka arī tālākie latviešu centri drīzumā dzirdēs šo jauniešu kori. Nevaru atstāt nepieminētus arī Elektriskos burkānus. Tas ir jauniešu deju orķestris (ansamblis), kas ir sevišķi izveicīgs un izdarīgs, it sevišķi roka žanrā. Viņos klausoties, var pilnībā izbaudīt šī gadsimta priekus un burvību.
*
Šajā pavasarī Toronto koncertēja arī pasaules klases latviešu vijoļvirtuozs Gidons Krēmers. Varam būt lepni, ka mūsu mazai tautai tik daudz apbrīnojamu vijolnieku. Šajā pašā laikā Kanadas presē jo sevišķi izceļas arī komponists Imants Ramiņš ar savām koŗa kompozicijām. Arī komponists Gundars Pone atgriežas latviešu sabiedrībā. Viņa Avanti simfoniju atskaņos Milvoku dziesmu svētku simfoniskā koncertā 2. jūlijā.
Imants Sakss
