JG redakcijai:
138./139. numura 6. lapas pusē ievietots uzņēmums, zem kuŗa rakstīts, ka sveštautiešiem pasniegtie šķīvji un svečturi pieaug apmēros. Kā piemērs minēts mans gatavotais svečturis, kuŗu Kanadas valdībai dāvinājusi Latviešu Nacionālā Apvienība Kanadā. Tā nav taisnība. Minēto svečturi dāvināja Baltiešu Federācija Kanadā kā pateicību Kanadas tautai par pajumtes piešķiršanu bez dzimtenes palikušiem cilvēkiem. Vai esam pateikušies par daudz?
Sveštautietis man rakstīja:
I have recently received from the Honourable James Fleming your letter of the 29th of March and the two photographs of your candelabra which were enclosed.
My wife and I very much enjoyed Baltic Evening on the 24th of February and were pleased to meet you on that occasion and to see such an impressive example of your work. We are happy to have the photographs as a souvenir of the event.
With all good wishes,
Yours sincerely,Ed. Schreyer
Governor General of Canada
Ed. Spravņiks
JG redakcijai:
VAIRĀKUMS DZEŖ KOKA-KOLU...
Vairākums runā krievu vai angļu valodu (vai vēl 3-4...). Mēs varam būt tikai divu kultūru cilvēki, jo atmest latviešu valodu un piekopt tikai angļu (ķīniešu vai arābu) nozīmē ieteikt latviešiem Latvijā pārslēgties pilnīgi uz krievu valodu.
Lielās valodās dod pavēles un paraksta kontraktus. Valdošie runā tikai savu valodu, t.s. lingua franka un pieloka pakļautos... Visas lielās valodas ir attīstījušās un attīstās, pamatojoties uz koloniālās (nauda, technoloģija, reliģija, saziņavoti, armija) varas principu, likvidējot mazās nevaldošās tautas, valodas un kultūras.
Mēs varam būt tikai divu kultūru cilvēki: reizē vienas koloniālās kultūras un vienas kolonizētās kultūras pārstāvji. Tas noved pie smagām pretrunām: mēs atbalstām šeit to, ko mēs nosodām citur... Ir bīstami domāt, ka mums būtu likteņa monopols.
Nerunāšana latviski izslēdz sakarus ar latviešiem Latvijā (tie nerunā angliski vai spāniski) un latviešiem, kas dzīvo citās valstīs. Kā tas nākas, ka viens latvietis anglosakšu pasaulē spēj un grib runāt tikai vienu valodu un ka viens melnais Augšējā Voltā, Āfrikā, spēj izteikties 3 līdz 6 valodās?
Vairākums dzer koka-kolu... Vai tāpēc būtu jāpiespiež visus dzert vodka-kolu?
Rietumromaņu Šveicē
Ansis Reinhards
Lasītāji ar lielu interesi un cerībām uzņēma kā A. Aizsilnieka darbu Latvijas saimniecības vēsture 1914-1945, tā E. Dunsdorfa darbu Kārļa Ulmaņa dzīve, jo abi autori ir cienījami bij. L.U. mācībspēki, kuŗu darbi visumā atzīšanas vērti. Cerējām, ka būs radīti akadēmiskā garā izvērtēti zinātnieku darbi, kuŗi noderēs kā objektīvi avoti, pētījot jo sevišķi autoritārās valdības laiku.
Tomēr maldījāmies. Abu minēto autoru grāmatas ir rakstītas ne vien ar subjektīvu pieeju, bet tanīs atrodam fundamentāli nepareizus secinājumus.
Uz to vairākkārt aizrādīju Jaunajā Gaitā publicētā recenzijā un sekojošās polemikas rakstos. Bet tanī vietā, lai manu kritiku ar faktiem un loģiku atspēkotu, E. Dunsdorfs izplūst daiļrunībā (jādomā tas ir tas pamats kādēļ nobeigumā viņš runā par tukšu salmu kulšanu). A. Aizsilnieks uzsveŗ savu nemaldību, runājot viscaur par Labsvīra taisnošanos. Šinī sakarībā kāds izcils zinātnieks man raksta par E. Dunsdorfu un A. Aizsilnieku: ...ir drusku tā kā skumji, ja tādi prātīgi cilvēki kādu neizprotamu iemeslu dēļ raksta tik nepārdomāti un pavirši... Viņi jau arī diskusijā Jums īsti neatbildēja. Tā domāju arī es. Kroni visam tam uzliek beigās E. Dunsdorfs rakstot par salmiem un K. Marksu.
Visa polemika nobeidzas ar tādu iznākumu, kas ir ļoti rets, ja ne vienreizējs latviešu žurnālistikā.
Vairāki apgādi griezās pie manis ar lūgumu atļaut recenziju un polemiku sakopot brošūrā un to izdot, lai arī tie, kuŗi nelasa Jauno Gaitu varētu iepazīties ar to autoru domām, kas ne vien pieredzējuši Ulmaņa laikus, bet arī vairāk vai mazāk aktīvi piedalījušies toreizējās saimnieciskās un garīgās kultūras dzīves veidošanā. Šādas brošūras publikāciju uzskatīju par teicamu. Arī Jaunā Gaita savu piekrišanu deva.
Abi cienījamie profesori tomēr ir citādās domās. E. Dunsdorfs noraida lūgumu atļaut viņa atbildes iespiest kaut kur citur. A. Aizsilnieks kategoriski lūdz viņa rakstus nekur citur nepublicēt.
Parasti autori priecājas par viņu rakstu pārpublicēšanu, ja vien uzrakstīts kas vērtīgs. Kādu iemeslu dēļ minētie autori noraida rakstu pārspiešanu, par to lai spriež lasītāji.
Manuprāt, šī izturēšanās pastiprina manos rakstos izteikto uzskatu ticamību un pareizību.
Jānis Labsvīrs
JG redakcijai:
MENSCH, DU SPIELST JA GANZ GUT
Izlasīju JG 141. numurā, ka Haralds Berino vairs nav starp mums. Četrdesmito gadu beidzamajā pusē viņš bija mūsu ģimnāzijas mūzikas skolotājs. Vienmēr korrekts, smalkjūtīgs, nekad nepacēla balsi, nedz rājās, lai gan viņam mūsu bezinterese par mūzikas teoriju un vēsturi neapšaubāmi sāpēja.
Es viņu atceros vēl kā šodien: pamaza auguma, nekad neiztrūkstošo portfeli pie rokas, steidzīgu gaitu un sevī iegrimušu. Es vēlētos, ka kāds mūzikas vēsturnieks veltītu viņam gaŗāku apcerējumu, jo 24 rindiņas JG 141. numurā nelikās pietiekami tik darbīga un talantīga cilvēka mūžam.
Berino, cik mēs, ģimnāzisti, viņu pazinām, nebija sabiedrisks un nometnes uzdzīvē nepiedalījās, izņemot vienu reizi. Bija Jaungada sagaidīšanas balle Altgargē. Spēlēja vācu dejas kapella. Ar urravošanu un paceltām glāzēm tika sagaidīts Jaunais gads. Pārtraukumā starp dejām Berino pēkšņi piesēdās pie klavierēm un, visiem par pārsteigumu, sāka spēlēt džezu (!). Neparastajam gadījumam kroni uzlika vācu kapelmeistara atzinīgie vārdi: Mensch, du spielst ja ganz gut!
Vieglas smiltis!
Uldis Siliņš
JG redakcijai.
LATVIJA ATKAL BEZ LATGALES
Kā Latvijā, tā trimdā nostiprinājusies tradicija ar vārdu Latvija apzīmēt tikai Kurzemi, Vidzemi un Zemgali, itin kā Latvija vēl joprojām būtu vācu kolonija un itin kā Latvija nozīmētu der lettische Teil der baltischen Provinzen Russlands.
Tā Rīgā 1961. gadā iznāca Artura Ozola grāmata, kas saucās skaidri un gaiši Latviešu tautasdziesmu valoda. Taču 16. lp. nāk paskaidrojums: Šai darbā turpmāk pievēršamies tikai vidus dialektā iespiestajām tautasdziesmām...
Līdzīgi Grāmatu Draugs 1967. gadā izdod Paula Ludviga grāmatu Mūsu Latvijas ūdeņi. Ieceļotājs no Marsa varētu cerēt tur atrast arī kaut ko par Latgales ūdeņiem (kā nekā, viņš ir dzirdējis par slaveno Ezerzemi). Bet ja neskaita robežupi Daugavu un robežezeru Lubānu, Latgales ūdeņi grāmatas autoram laikam nav mūsu Latvijā. (Tas pats par sevi nav noziegums, bet vai nebūtu bijis godīgāk grāmatu nosaukt par Kurzemes, Vidzemes un Zemgales ūdeņiem?)
Nule Maskavā (1981. g.) iznākusi V. Staltmanes grāmata par latviešu uzvārdiem (Latyšskaja antroponimija: Familii). Varētu domāt, ka latviešu uzvārdi ir uzvārdi, kuŗos saucas latvieši (nevis tikai kurzemnieki, vidzemnieki un zemgalieši). Bet skatiet pievienoto kartogrammu (grāmatas 51. lappusē), kuŗā reģistrēti uzvārdi, kas beidzas ar -āns un -ans. Komentāri šeit tā kā būtu lieki.
Viens no Staltmanes iemesliem visumā neievērot latgaliešu uzvārdus (ja tie nav Latvijas PSR mazajā enciklopēdijā! − kas vells tas ir par kritēriju?) ir zināms avotu trūkums. Tā, piem., neatkarības laikā izdotā Lauksaimnieku un citu zemes īpašnieku adrešu grāmata, Rīgā, 1931, arī uzdod tikai kurzemnieku, vidzemnieku un zemgaliešu adreses. Nu ja jau tā...
Kanču Jezups
REDAKCIJAI PIESŪTĪTĀS GRĀMATAS
Jānis Jaunsudrabiņš. Kopoti raksti. 7. sēj. Rīgā: Liesma, 1982. 411 lp. Rbļ. 1,80.
Jānis Jaunsudrabiņš. Kopoti raksti. 8. sēj. Rīgā: Liesma, 1982. 463 lp. Rbļ. 2,00.
Latvijas padomju enciklopēdija. 2. sēj. Bi-Dža. Rīgā: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1982. 736 lp. Rbļ. 8,00.
Jānis Rainis. Pūt, vējiņi! Rīgā: Liesma, 1982. 183 lp. Rbļ. 1,30.
Ivars Strautmanis. Māksla arhitektūrā. Rīgā: Liesma, 1982.101 lp. Rbļ. 1,80.
Teici, teici, valodiņa. Dzejoļi bērniem. Sakārtojusi Guna Blūma, illustrējusi Inese Jansone. Toronto: Toronto latviešu skola Valodiņa, 1982. 221 lp.
