NACIONĀLISMS UN TĀ LOMA LATVIJAS VĒSTURĒ

Ar J. Purviņa Jurjāna rakstu redakcija grib ierosināt debates un domu izmaiņu par nacionālismu: tā pagātni, tagadni un nākotni. Mēs vēlētos no lasītājiem saņemt vēstules un rakstus par nacionālismu vispār un par latviešu nacionālismu it sevišķi. Visus viedokļus respektēs un iespiedīs turpmākajos JG numuros.

REDAKCIJA

 

 

Jānis Purviņš Jurjāns

NACIONĀLISMA NĀKOTNE

 

Vai nacionālisma ideoloģija spēj veidot sabiedrības labklājību, kāda tās vēsture un rezultāti? Iedziļinoties vēstures notikumos, noskaidrojas, ka šī ideoloģija kā speciāls pasaules uzskats ir tikai nesena laikmeta fainomens. Ja pieķeršanās dzimtajai ciltij bija zināma jau senos un vissenākajos laikos, tad kā izteikts pasaules uzskats tā parādās pasaules skatuvē tikai 18. un 19. gadu simtenī Eiropā. Āfriku un Āziju šī ideoloģija sasniedz tikai divdesmitajā gadu simtenī.

Senos laikos cilvēki savu lojalitāti daudzreiz veltīja savas cilts patriarcham vai cita veida autoritātei. Patiesi dievbijīgi cilvēki cauri vēsturei savu padevību vispirms apliecinājuši Radītājam, kas atklāj sevi ar savu praviešu starpniecību, un ir pirmsākums visām tautām. Jāatceras arī tas, ka cilvēces vēsturē ir gaŗi posmi ar lielām supervalstīm, apvienojot dažādas tautas, ciltis un etniskas grupas. Tāpat jāatceras, ka jau pirms Romas valsts sākuma līdz pat viduslaiku beigām cilvēki parasti meklēja vispārējas (universālas), kā arī morālas un aistētiskas, nevis šauri etniskas vērtības.

Kāda ir nacionālisma ideoloģijas definīcija? Tās pamatā jākonstatē personas mentāls stāvoklis, kuŗā atrodoties, šī persona pārmērīgi uzsveŗ piederību savai tautai. Šāda persona redz un vērtē apkārtējo pasauli, notikumus un citus fainomenus ar „mana tauta pirmā vietā” mērauklu.

Gadījumā, kur kāda cilvēku grupa attīsta pārmērīgu nodarbību pati ar savas tautas lietām un zaudē objektīvu skatījumu uz citām prīmārām vērtībām sabiedrībā, tad parasti šādu ļaužu kopu saucam par nacionālistiem.

Labāk sapratīsim nacionālismu kā sentimentu un praksi, iepazīstoties ar 18. un 19. gadu simteņa vācu rakstniekiem, dzejniekiem un filozofiem. Iepazīstoties ar šiem vāciešiem, labāk sapratīsim arī nacionālismu pārējā Eiropā. Johans Herders, kas dzīvoja 18. gadu simtenī, attīstīja teoriju par tautas garu (Volksgeist) un par šī gara mistiskām saknēm tautas sensenā pagātnē. Herders bija viens no pirmajiem, kas rakstīja, ka cilvēces attīstība notiek nevis ar morālu un universālu, bet ar etnisku vērtību meklēšanu.

Herdera teze bija, ka universā radošie spēki neizpaužas tikdaudz individā kā personu kollektīvā, kas rodas tautai attīstoties. Valdnieki un valstis ieinteresēti lietot varas polītiku un kaŗot, bet tautas un tēvzemes nākotnē domās tikai par mieru un sadraudzību.

No aizmirstības pūra lādēm Herders vilka ārā senas dziesmiņas un pasaciņas un cēla priekšā kā tautas radošā gara lielu manifestāciju. Ja angļu tautas populārais sentiments bija savienots ar Džona Miltona brīvības, taisnības un tiesību meklējumiem individuālai personai un franču tautai ar Žana Žaka Ruso racionālajām ūtopijām, tad vācu tautas sentiments bija sapinies Johana Herdera tautiskuma filozofijās.

Vācu nacionālisma sentimenta veidotāji bija arī 19. gadu simteņa vācu romantiķi, sapņodami par viduslaiku tradicijām, slavējot viduslaiku literatūru un apjūsmojot senās celtnes un pilis. Ja Anglijā un Francijā viduslaikus uzskatīja kā vienus no tumšākiem periodiem cilvēces vēsturē, tad vācu romantiķi centās no tiem iztaisīt tieši pretējo. Arī daba vācu romantiķu darbos ieguva tautisku un pārdabīgu raksturu. Vācijas upes, meži un kalni kļuva kaut kas vairāk kā tikai upes, meži un kalni, tie atspoguļoja tautas „varenās” īpašības.

Līdz ar romantiķiem Vācijas vēsturē parādās tās pirmie nacionālisma ideologi, kam vācu kultūra, valoda un tradicijas bija pirmajā vietā pasaulē. Filozofs Johans Fichte aicināja vāciešus pārņemt kulturālās pasaules vadību Eiropā un bija pārliecināts, ka vāciešiem citu tautu vidū ir pirmā loma.

Līdzīgi domāja Ernsts Arndts, uzskatot vācu tautu par vienīgo, kas saglabājusi „rasisko tīrību”. Sevišķi svarīga Fichtem šķita vācu valoda kā galvenais faktors valsts veidošanā.

Fridrichs Jāns, grāmatas Vācu tautiskums autors, aicināja vāciešus sargāt savu domāšanas un dzīves veidu no svešām ietekmēm. Viņš bija pārliecināts, ka ja vācu tautai rastos fanātisks vadonis, kas to apvienotu, tauta to dievinātu, kaut arī viņa rīcība būtu necilvēcīga. Jānām bija liela ietekme un nopelni militāri noskaņotu vingrošanas biedrību un nacionālu studentu organizāciju izveidošanā.

Fichte, Arndts un Jāns nebija vienīgie ideologi. Kopējs viņiem visiem bija neatzīt Radītāju (Tēvu) kā visu cilvēku un tautu sākumu. Tāpat tie neatzina individa tiesības un brīvību valstī. Kur angļu un franču lielākie rakstnieki cīnījās par patvaldības ierobežošanu, tur vācu rakstnieki aizstāvēja valsts varas palielināšanu pār individu.

Arī tautu kopējām vērtībām šo vācu rakstnieku darbos vairs nebija galvenās nozīmes. To vietā nāca etniski atšķirīgas vērtības un „vēsturiskās tautas tradicijas”. Literatūrā lielā godā parādījās visādas māņticības par „tautas gariem” un citiem mistiskiem impulsiem.

Bismarka un ķeizara Vilhelma laikā ievērojama sabiedrības daļa jau bija tik tālu sapinusies nacionālisma ideologu tīklos, ka nespēja atšķirt rakstnieku un filozofu fikcijas no dzīves realitātes. Pat šķietami izglītoti vācieši pagrieza muguru racionālai domāšanai un apsvērtai rīcībai, lai nodotos Herdera, Fichtes, Arndta, Jāna, Vāgnera un citu nacionālistu mānīgajām illūzijām.

Pirmais pasaules kaŗš vācu tautai nobeidzās ar lieliem dzīvā spēka un materiāliem zaudējumiem. Šie notikumi tomēr nepamudināja plašākus sabiedrības slāņus saskatīt nacionālisma ļaunumu. Otrs pasaules kaŗš nobeidzās ar vēl dramatiskāku sakāvi. Vācija tika iekaŗota, pilsētas nopostītas, zeme okupēta un sadalīta.

Ideja, ka Hitlers un viņa nacionālisma ideologi 20. gadu simtenī nokrita Eiropā kā no skaidrām debesīm, ir naīva. To var pieņemt tikai tas, kas nepazīst vācu tautu pēdējo gadu simteņu vēsturi ar tās dziļākiem strāvojumiem. Vācijas ideologi savai platformai piekabināja sociālismu tikai tāpēc, lai iegūtu plašāku bazi Vācijas iedzīvotājos. Līdzīgos nolūkos komunisma ideologi pa reizei piekabina savai ideoloģijai tautiskumu un „tēvzemi”.

Kā attīstījās nacionālisma ideoloģija un kas to atbalstīja pārējā Eiropā? Kad 1848. gada februārī proklamēja Otru Francijas republiku, nākošā mēnesī − martā − izcēlās revolūcija Berlīnē, Vīnē, Prāgā, Budapeštā, Milānā un Venēcijā. Vācu, slavu, maģāru un itāliešu nacionālisti uz šo revolūciju lika lielas cerības, jo domāja, ka tā nesīs viņu tautām lielu labklājību. Rezultāti bija tieši pretēji.

Sākot ar 1848. gadu līdz 1918. gadam un pēc tam Central-, Austrum- un Dienvideiropā dominēja sadursmes, konflikti, situācijas neizpratne, kaŗi un citas problēmas. Izņēmums bija Šveice, kur pēc neliela pilsoņu kaŗa 1847. gadā izveidojās veselīga atziņa, ka personas tiesības, brīvība un labklājība stādāmas augstāk par ļaužu grupas etniski centrētām nosliecēm.

19. gadu simteņa otras un 20. gadu simteņa pirmās puses notikumi atklāja, ka Herdera idejas par tautām un „tēvzemēm”, kas dzīvos mierā un sadraudzībā, ir ne tikai naīvas, bet arī bīstamas. Arguments, ka tautu nacionālisma sentimentu izraisītie kaŗi un posts bija nepieciešami, lai varētu piedzimt nācijas, ir tikpat cinisks, kā F.D. Rūzvelta laikā Amerikā palaistais arguments, ka Staļina terrors un slepkavības nepieciešamas, lai varētu attīstīties sociālisms.

Līdzīgi vācu nacionālisma ideologiem, rakstniekiem un dzejniekiem drīz arī mazākās Eiropas tautās radās savi tautiskuma fikciju rakstītāji. Ja vācu nacionālisti centās atgriezt savus ļaudis pagātnē ar „fāterlandi”, votāniem, zīgfrīdiem un festivāliem, tad to pašu atdarināja daži citi Eiropas tautu nacionālisti ar tēvzemi, kalevalām, pagānsvētkiem un pieminekļiem.

Kā vācu romantiķi apjūsmoja senās viduslaiku pilis un celtnes, tā Austrumeiropas nacionālisti apjūsmoja savu senču būdas. Arī upes, ezeri un pakalni ieguva pārdabīgas, tautiskas īpašības Austrumeiropā. Vācu Barbarosam, kas pēc leģendas guļ zem kāda kalna Tīringijā, lai celtos un ietu tautai palīgā kaŗos, radās līdzinieki Austrumeiropas ideologu fantāzijās. Kur vācu ideologi rakstīja par „vēsturiskām tautas tradicijām”, tur Austrumeiropas ideologi − par „senču paražām un ticējumiem”. Kur vācu tautinieki runāja par „tautas dziļākiem impulsiem”, tur Austrumeiropas − par „tautas asins balsi”.

Vai kāds brīnums, ka pēc visu šo pagānisko un tumšo pagātnes garu atmodināšanas 19. gadu simtenī pār Central- un Austrumeiropu nāca kaŗš, posts, despotiski valdnieki un nebrīvība 20. gadu simtenī? Pie tā palīdzēja arī kāda cita ideoloģija, kas, ceļojot no Eiropas rietumiem uz austrumiem, bija ieguvusi cilvēku zemāko instinktu izpausmes.

Turpinājumā apskatīsim nacionālismu attiecībā uz Latvijas nākotni. Kādas izredzes šai ideoloģijai, kam latviešu sabiedrībā daudz sekotāju? Vispirms jau etnocentrētai sabiedrībai ir nosliece attīstīt egocentrētus individus. Līdz ar citām negatīvām īpašībām, kā: nesaticību, lielību, paštaisnību un aizspriedumainību, tie parasti nevēlas nest upuŗus, kas savienoti ar lielām ģimenēm. Ja pašreiz latviešu dabīgais pieaugums ir mazākais Eiropā, tad tas, ejot kopā ar nacionālistiem, turpināsies arī nākotnē.

Dilšanā sevišķi palīdz nespēja saskatīt starptautiskas realitātes. Nevadoties no sapratīgiem apsvērumiem un situācijas izpratnes, bet no „mana tauta pirmā vietā” uzpūstām fantāzijām, daudzi pulkveži un priekšsēži vēl arvien ir gatavi sūtīt savas jaunākās paaudzes bezcerīgos pasākumos.

Propaganda, ka mazas tautas nacionālisms ir attaisnojams, jo nav agresīvs un nevienai citai tautai nekā ļauna nedara, parasti aizmirst galveno: ļaunumu, ko tas nodara pašai mazajai etniskai vienībai. Dzīvojot illūziju pasaulē, maza tauta pārvērtē dzīves realitātes.

Mūsdienās, novērtējot nacionālisma ideoloģiju pasaules mērogā, jākonstatē, ka tā zaudē savu pievilcību. Ideologu taisnošanās, ka šo pasaules skatījumu dara vēlamu apstāklis, ka mūsu planētas iedzīvotāji sadalīti tautās, nepieskaŗas lietas būtībai. Tas, ka pastāv lielākas vai mazākas etniskas vienības vēl neattaisno „Mana tauta pirmā vietā” dzīves filozofiju. Ja katram no mums ir savs ego, tad tas nenozīmē, ka ir veselīgi ar to pārmērīgi nodarboties.

Svētajos Rakstos lasām, ka sabiedrības pārāk liela nodarbošanās pašai ar sevi (etnocentrisms), bija par iemeslu pirmajai trimdai. Cilvēki tika sadalīti etniskās vienībās un izkaisīti pasaulē tāpēc, ka bija nolēmuši attīstīt pašgodināšanās kultu. Vērtējot latviešu tautas likteni, varam secināt, ka šis princips vēl arvien spēkā.

Latviešu tautas 20. gadu simteņa traģēdija ved mūs pie atziņas, ka, necenšoties izdibināt un ievērot Radītāja principus un nolūkus ar tautām, rezultāts ir ātra vai lēna bojā eja. Latviešu sabiedrība universa likumu vietā ir sekojusi Vāczemē dzimušām ideoloģijām un teoloģijām, ko vēl joprojām atbalsta ne tikai mazizglītotas masas, bet arī šķietami intelliģenti vadītāji, rakstnieki un prese.

 

Skat kommentārus JG147: Imants Steprāns un JG148: Freds Launags

Jānis Purviņš-Jurjāns dzimis 1924. gada 22. septembrī Slokā. Uzaudzis Rīgā un tur beidzis Viļa Olava komercskolu. Kaŗa pēdējā gadā nonāk Vācijā, kur sagaida Amerikas Savienoto Valstu atbrīvošanas armiju. Vācijā strādā ASV armijas dienestā un 1950. gadā izceļo uz Savienotām Valstīm (Saginavā, Mičigenā). Pēc gada pārceļas uz Čikāgu un vēlāk uz Appletonu, Viskonsinā. ASV viņš strādā pie lielām firmām – „General Motors”, „Montgomery Ward” un „Massey Ferguson”. 1957. gadā Purviņš-Jurjāns nāk pie Radītāja principu izpratnes, kam seko lielākas pārmaiņas viņa dzīvē. 1977. gadā nodibina uzņēmumu, ko inkorporē 1982. gadā kā „MCS International, Inc”. (Management Consultant Services). Firmas specialitāte ir sarežģītu problēmu risināšana, kas rodas rūpniecības un komerciāliem uzņēmumiem. Precējies ar Inu E. Cekuliņu, un ģimenē ir divi bērni − Jēkabs un Aina. Kā autors Purviņš-Jurjāns lieto divu dzimtu vārdus (no tēva puses Vidzemes Ērgļu Jurjāni). Pašreiz sagatavošanā grāmata Atslēga sabiedrības labklājībai. Šai darbā risinātas problēmas un meklētas transcendentālas vēsturiskas ekonomijas likumības, kas noskaidro sabiedrības svētības jautājumus.