RAKSTS BEZ ATSLĒGAS

Lopiņš nāk uz māju pusi.

Latviešu izteika

 

Jāņa Purviņa-Jurjāna raksts būtu kā radīts Jaunās Gaitas redakcijas iecerētajai domu izmaiņai par nacionālismu, tik savdabīgs ir viņa viedoklis, tik latvietību izprovocējošs tas ir, ja vien...

Vēsturiski skatoties, nacionālisms ir ne tikai samērā jauna parādība, bet arī − ko JPJ nešķiet ieskatījis − kādas iepriekšējas sabiedrības uzskatu jeb formas, t.s. feodālisma nomainītājs. Citiem vārdiem: lokālo valdnieku jeb patvaldnieku vietā maz pamazām sāka veidoties tautvaldība, ko pazīstam tagad kā demokrātiju. Ja patvaldnieks feodālisma laikmetā varēja tiešām teikt L’état – c’est moi (valsts − tā esmu es), tad nacionālisms šādu uzskatu vairs nepieļāva: ierunājās nācijas, tautas balss, pamazām atrodot sev izteiksmes veidu parlamentārismā. Tā tad vai nu revolūcijas vai evolūcijas ceļā bija radies kas labāks, cilvēcīgāks, pat cildenāks, kas labi pateikts šajos dzejas vārdos: „Cel acis augstāk − tauta, visam pāri!” (Velta Toma).

Nepievienojos JPJ sniegtajam nacionālisma iztulkojumam tikai divos vārdos: to var saukt par kādas personas mentālo stāvokli, kuŗā šī persona apzinās (nevis „pārmērīgi uzsveŗ”) savu piederību tautai − un šī apzina parasti ceļ tās pašcieņu, jo indivīdu spēcina kollektīvs. Šī iztulkojumu atšķirība, protams, nav mazā. Tā tāda nebūtu, ja JPJ minēto „pārmērīgo uzsvēršanu” atstātu tai ideoloģijai, ko saucam par šovinismu (kaut arī varam teikt, ka šovinisms ir nacionālisma pataloģisks kāpinājums − visai līdzīgs reliģiskam sektantismam, apsēstībai).

Bez tam nacionālisms nozīmē arī individa iekļaušanos kollektīvā, pat pakļaušanos tam (un ne vairs autokratam, patvaldniekam), reizē liekot cilvēkam justies kā savas tautas pilnvērtīgam loceklim. Tos, kam šīs pašapziņas trūkst un kas tad parasti pieslejas citai tautai, mēdz dēvēt par renegātiem (un starp tādiem un kādas citas tautas „mīļiem”, piem., anglofiliem, starpība ir gauži maza − minētās pašapziņas pietrūkuma dēļ). Izteika „mana tauta ir pirmā vietā”, manuprāt, ir šovinistu viedoklis, apmātība: nacionālists drīzāk teiktu: „Man tautā ir pirmā vietā, ne es.”

Par Herdera uzskatu pareizību vai aplamību var diskutēt. Vai viņa atziņa par tautas etnisko vērtību, tās folkloras nozīmību ir tik aplama? Vai senā latviešu tautas (pareizāk: cilšu) dzīves ziņa − par cik tā, baznīcas nenomākta, dainās saglabājusies − būtu bez morālu vērtību ieskata, izpratnes? Vai nav tā, ka Herders izprata, nojauta, ka nākamībā feodālismu nomainīs tautas gara izpausme, tautvaldība?  Un vai tā nu būs, ka „vācu tautas sentiments bija sapinies Herdera tautiskuma filozofijās”, − ja zinām, ka šis sentiments vēl Herdera laikā pinās viduslaiku bruņniecības, seno laiku klasikas apjūsmošanā vai franciskuma atdarināšanā. Herdera tautiskums palīdzēja no šīs dievināšanas atbrīvoties, nenicināt pašiem sevi, tas viss. Un man Herders rādās jo simpātisks arī ar savu humānismu, vispārcilvēcību, reiz viņš izcēla, pat apbrīnoja arī mūsu mazās tautas dziesmiņas, tai laikā vēl par blēņu dziesmām zākātās. Kur nu vēl Herdera nopelni Gētes universālā, nepavisam ne šovinistiskā talanta izveidošanā, attīstībā!

Ja JPJ izceļ angļus un frančus kā tādus, kam nepiemita vāciešiem iedzimtais sentimentālisms, derēja pieminēt arī mums daudz tuvākos somus, viņu sīksto, skaidro tautiskumu kā pretindi slavofilismam. Vai taisni tādēļ somi joprojām nav ne tikai paraugdemokrati, bet arī kā ezis, ko lielkrievu lācis tāpēc nevēlas ierīt? Un izteikties nicīgi par „kalevalām” var tiešām tikai tāds, kas − kā pats raksta − pielīdzināms mazizglītotai masai, kaut par intelliģentu sevi turēdams...

Toties jāpievienojas JPJ, ka Fichte u.c. viņa minētie vācu ideologi būs bijuši vāciskā šovinisma aukļi − nacisma ideoloģijas ceļa sataisītāji (un Nīče − ko viņš nepiemin − tāda ceļa bruģētājs Dižvadoņa-Fīrera-Pārcilvēka jeb jaunā patvaldnieka virzienā).

Tāpat JPJ pareizi ieskatījis, ka pat komūnisma ideologi reizēm piekabina savai mācībai tautiskumu, kad tas viņiem nav bīstams un kā to Padsavienībā 2 pasaules kaŗa laikā veikli izdarīja Staļins (no Hitlera noskatījies?). Bet vai tieši šis uzsildītais lielkrievu nacionālisms nebija viens no faktoriem, kas izglāba PSRS no sakāves? Un vai Anglija būtu noturējusies − labu laiku gluži viena − bez šāda nacionālisma kā pretspēka lielvācu šovinismam, imperiālismam?

Šveices piemērs nav izdevies. 19 un 20. g.s. šo valstiņu vairāk glāba tās izcili labvēlīgais ģeopolitiskais novietojums nekā JPJ minētā „veselīgā atziņa” (tā varbūt varēja par tādu izveidoties taisni pateicoties šī novietojuma netraucētībai). Te vēlreiz jāatgādina somi kā tiešām „etniski centrēti”, bet bez tik labvēlīga novietojuma. Tātad viņus līdz šim glābis taisni šāds „centrējums”, sīksts tautiskums. Un visā Skandināvijā ideja par tautu un tēvzemi (bez pēdiņām! − jo tēvi ir godājami... kā Radītāja principa laicīgs iemiesojums) nav izrādījusies nedz naīva, nedz bīstama, drīzāk labs paraugs šai ziņā vairāk šovinistiskiem kontinentāļiem Eiropā.

Vislielākais iebildums vēršams pret JPJ neslēpti nicīgo nostāju pret „mazākām Eiropas tautām”, tātad − arī pret latviešiem, viņa paša izcelsmes ļaudīm, senčiem. − Mēs modāmies, atguvām cilvēka pašcieņu Tautas atmodas laikā un bez šīs atmodas, tās rezultātiem nākošo simt gadu laikā šodien nebūtu nedz Jaunās Gaitas, nedz Jāņa Purviņa-Jurjāņa kā tāda, kas vēl raksta latviski un prot domāt latviešu valodā. Visu to ignorējot, noniecinot viņš noliedz, aizliedz arī pats sevi it kā kāda augstāka principa vārdā.

Kaitina, protams, arī tas, ka JPJ šai rakstā pārlec pāri Latvijas brīvvalsts laikam. Vai viņa skatījumā tas tik epizodiski nenozīmīgs par spīti Latvijas republikas paraugsatversmei (lielā daļā no Šveices aizgūtai), mūsu priekšzīmīgai nostājai pret minoritātēm, mūsu prasmei pārspēt, ierobežot komūnisma ideoloģiju, mūsu tautas vispārējai labklājībai savā valstī?

Gauži nesegts ir JPJ apgalvojums, ka etnocentrētai sabiedrībai esot nosliece attīstīt egocentrētus individus. − Amerika (ASV) ir etnocentrētas sabiedrības pretstats, bet nekur pasaulē nesastapsim tik egocentriskus individus kā šeit (brīvā uzņēmībā tikai tādi var būt sekmīgi): robustos self-made men, ekonomiskos imperiālistus, savu sekmju ceļa gājējus. Un divu lielvalstu pašreiz veidotās sacensības realitāte, manuprāt, cilvēcei ir daudzkārt bīstamāka nekā mazo tautu „illūzijas”... Kāds ļaunums ir būt mazam, neagresīvam, to JPJ nepagalam nav pratis aprādīt. Mani nepavisam nepārliecina JPJ atsaukšanās uz kādu, šai rakstā galīgi illūzoru, Radītāja principu. Tāds izskaidrojums varētu būt JPJ raksta atslēga, palīdzot saprast viņa gauži īpatnos domgājienus. Bez šīs atslēgas Jaunās Gaitas labi domātais ierosinājums neveicinās domu izmaiņu, bet paliks tikai apmaiņa ar destruktīvu, iznīcinošu kritiku.

 

Freds Z. Launags,

vecpiebaldzēns