Jaunā Gaita nr. 145, (4) 1983

 

 

Valija Ruņģe

TAUTAS PASAKAS, KURBADS UN LAČPLĒSIS

 

(1. turpinājums)

(Iesākums JG144)

 

Kārlis Sūniņš. Illustrācija tautas pasakai "Lāčausis". 1955.g.

Šmits domā, ka latviešiem velni ieviesušies kristīgās ticības ietekmē.

Prof. Arnolds Spekke rakstījis: "Bet senā [latviešu] kosmogonija tiek nīcināta, viņas dievi un gari tiek vajāti un dzīti trimdā, un tādēļ viņu kultu var izpildīt tikai paslepus. - Nav tādēļ brīnums, ka šie dabas spēku simbolizējumi, slapstoties dzīves un psīcholoģijas tumšajos stūŗos, pieņem ļaunas un kariķētas formas: pilna ir latviešu zeme visādu nokrāsu un nelabu garu un velnu, par to zina teikt bargu valodu mūsu dažādo daimonoloģijas novirzienu ticējumu milzīgie krājumi. Un ja daļa nāk no seniem laikiem veļu kulta, vilkaču un kā viņus visus sauc - veidā, zināmi tumši noskaņojumi un nedabīgi izlauzītas psīcholoģijas rēgi var tikt arī attiecināti uz latviešu grūto gaitu gadu simteņiem, uz rūgtumu un ļaunumu, kas tajos uzkrājies."³²

Protams, velni parādās arī citu tautu pasakās. Tompsons raksta: Liekas, ka pasaku stāstītāji, lietojot terminu 'velns' jauc trīs vai četrus dažādus konceptus. Vācijā un Skandinavijā tas bieži nav nekas vairāk kā vispārinātāja vārda 'nezvērs' (ogre) aizstājējs."

"Bieži tas pielīdzināms austrumnieku daimonam."

"Velnam var būt arī kāds sakars ar sātanu, t.i., kristīgās teoloģijas velnu, un tam tiek piešķirts izskats, kādu pa ilgiem gadsimtiem pazīstamu padarījuši viduslaiku mākslinieki un rakstnieki (šķelti nagi, aste, smailas ausis - kā grieķu pāniem un satiriem)."³³

Tompsons min, ka, atskaitot gadījumus, kur velns iedomāts nezvēra vietā, tas nekad ar savu pretinieku nenonāk atklātā cīniņā. Te nav ieskaitīta pasaku rinda par muļķa velnu (Ā1000 - Ā1199 tipi).

Šeit minēti tikai daži aizrādījumi par pasaku velniem un par to stāšanos citu nezvēru jeb briesmoņu vietā. Kāpēc šo motīvu iemīlējuši latvieši, būtu īpaša pētījuma vērts. Tompsons, runājot par velniem, saka:

"...būtu kļūda sagaidīt līdzīga veida stāstus Somijā un Spānijā. Atšķirības atkarīgas ne vien no fundamentāli dažādām senām tradicijām, bet arī no jaunāku laiku izveidotām, reliģijas radītām šķirtnēm."³⁴

Latviešu tautas tradiciju velnu tēlotā izskata ziņā (atskaitot muļķa velna pasaku tipus) var dalīt divi diezgan izteiktās daļās. Pasakās, kur tas "uzstājas" nezvēra jeb pūķa vietā, tā galvenā pazīme ir daudz galvu, liels fizisks spēks, arī uguns spļaušana - tātad visumā citu tautu pasaku nezvēru, milžu, pūķu īpašības. Tādu to redzam notēlotu arī mūsu mākslinieku zīmējumos.³⁵ Tautas teikās turpretī velna izskats pa lielāko tiesu tāds kā Tompsona minētajam vidus laiku sātanam. Tas tikai vēl papildināts ar latviešu zemnieka kungu kārtas ļaužu vērošanā iegūtiem vispārinājumiem. Latviešu teiku velns bieži parādās kā "sarkans vācietis", muižas kunga izskatā vai arī "melns, smalks kundziņš spīdīgām acīm kurpēs spiciem purniem spīdīgu, melnu cepuri galvā". Kaut arī teiku velns visumā cilvēka izskatā, tam tomēr, ciešāk ieskatoties, rādās ragi "kā pērnajam teļam", aste, zirga, govs, gaiļa kājas, āža bārda.

Ā300A tipa pasakās velns parasti tēlots ar daudz galvām. Šo galvu skaits gan nav konstants. Sastopamas dažādas kombinācijas: 3,6,12; 6,9,12; 6,8,12; 5,9,12; 3,6,9. Reizēm daudzgalvu velna vietā ir velna dēli un vecais velns vai velna kalpi un pats velns.

Tā kā velns latviešu pasakās aizstājis citur daudzināto pūķi, tad īsi jāpieskaŗas arī pūķiem. Pūķis latviešu tautas pasakās sastopams patiešām reti. Toties tas populārs latviešu tautas teikās, kur tas bagātības vācējs un svētības patrons. LKV par pūķa vārda cilmi lasāms: "Pēc P. Šmita pūķa vārds aizgūts no vācu 'puke', bet J. Endzelīns pielaiž, ka tas varētu būt arī īsts latviešu vārds."³⁶ Katrā ziņā latviešu teiku pūķim, kā aizrādīts, ir citāds izskats un citādas funkcijas nekā citu Rietumeiropas tautu folklorā, kur tā vārda cilme norāda uz čūsku kā pirmveidolu (grieķu - δρακων un no tā: latīņu - draco, franču un angļu - dragon, vācu - Drache).

b.) Varoņi, devušies pasaulē, parasti nonāk kādā pilī, kas reizēm identificēta par velna pili. Taču atsevišķos gadījumos ir citas vietas: PŠII322 viņi apstājas pļavā, kur aug zīda zāle, PŠII50 - krogū pie zelta tilta. PŠII319 varoņiem jāiztīra apburtā istaba turpat mājā, PŠII336 viņi nonāk pilsētā pie jūŗas.

c.) Pie pils ir kāda upe (reizēm specificēta par "sauso upi", "asins upi", "upi ar verdošu ūdeni"), pār upi tilts. Pusnaktī uz tiltu nāk velni, ar ko tad notiek spēkošanās. No PŠ 18 variantiem tilta nav tikai trīs pasakās: tā nav II316 visai konspektīvajā variantā; II302 ir cīņa ezermalā un II336 - cīņa jūrmalā, kur pilsēta un baznīca.

Parasti ir viena pils un viens tilts. Taču PŠII45 un II46 variantos cīņa notiek trīs naktis uz trīs dažādiem tiltiem; II46 variantā pat uz ikvienu jaunu tiltu jājāj trīs gadi.

Arī tautas teikās, kuŗās darīšana ar velniem vai citiem nelabiem gariem, piem., miroņiem, reizēm parādās ūdeņi un tilti. Teikās velni vispār mēdz dzīvot ezeros, purvos, upēs. Ja pāriet pāri ūdenim vai tiltam, tad velns vai mironis vajāto vairs nespēj aizsniegt.³⁷ Kādā teikā ir pat tāds kā cīņas atgādinājums uz tilta: Kurzemē, kur uz kāda tilta spoki rādījušies, mācītājs reiz redzējis melnu kungu, bet kučieris melnu cūku; kad mācītājs aptvēris, ka te velns rādījies, viņš atgriezies uz tilta, bijis ilgi prom, atnācis atpakaļ gluži noguris, bet pēc tam uz tilta spoki vairs nerādījušies (PŠ XIV 395). Tompsona pasaku motīvu klasifikācijā (G273.4) minēts: raganas nespēj krustot upi; it sevišķi, ja varonis piedabū raganu ieķerties zirga astē, kad jāj pār tiltu; tad viņš arvien drošs.³⁸

Cīņa uz tilta nemēdz parādīties Rietumeiropas pasakās par nezvēriem, bet tā pēc Šmita konstatējuma esot raksturīga krievu pasaku sastāvdaļa.

d.) Velnus uz tilta parasti pārvar galvenais varonis, kas devies pasaulē kopā ar pusbrāļiem. Dažos variantos ir novirzīšanās no šīs schēmas. PŠII27 Stiprajam biedros ir ceļā sastapti stiprinieki Ūdeņudzinējs, Kalnustūmējs, Simtujūdžu redzētājs un dzirdētājs. Šiem biedriem vārdi ir kā pasaku tipā par palīgiem ar brīnišķīgām spējām (Ā513A), bet viņi pasakas gaitā savas īpašās spējas nekā nedemonstrē. Tātad cita tipa motīvs pasakā iepīts gluži rudimentārā veidā. PŠII32, konspektīvajā pasakā stiprajam dēlam pievienojas "divi stiprinieki". PŠII38 Ansis ceļā sastop divi stiprus vīrus, kas ar rokām darina zarus eglēm un ozoliem. PŠII50 Juonam Palnaruškam biedros divi zaldāti. PŠII259 Lāču Jānis sabiedrojas ar Kalnurāvēju un Zvejnieku. Atskaitot PŠII38 variantu, kur Ansis viens no mežsarga trim dēliem, pārējos nule minētajos variantos varonim brāļu nav. Visas šīs ir arī pasakas, kuŗās sākumā nav motīva par dzimšanu no zivs ēšanas. Pārējās divi pasakās, kur nav motīva par zivs baudīšanu (kā iepriekš minēts, tādu ir septiņas), ceļā tomēr dodas trīs brāļi, un tie tad cīnās katrs ar savu velnu (PŠII45 un II46), pie kam PŠII46 variantā jaunākais brālis vecākos laikus pamodina, jo tie aizsnaudušies.

 

4. m o t ī v s - brāļiem atstātās zīmes

Parasti ar velniem cīnās tikai galvenais varonis. Trešajā naktī viņš pavadoņiem atstāj zīmes, lai tie zinātu, kā cīņa risinās; un lai varētu nākt palīgā. Atstātajās zīmēs ir radniecība ar pasaku tipu par divi jeb dvīņu brāļiem (Ā303). Šai tipā latviešu pasakās zīmei pa lielāko tiesu atstāti naži, kas sarūs, ja notikusi nelaime, bet reizēm ir arī trauks ar ūdeni, kas postā krāsojas sarkans vai vēršas asinīs.

Ā300A tipa pasakās parastā briesmu zīme ir asiņu parādīšanās. Tautas bagātā izdomu pasaule neturas pie vienas vienīgas formulas. Praktiski katrā pasakā šis motīvs ietērpts citādā ainā: asinis var rasties noliktajā šķīvī, glāzē, biķerī, kausā, kuŗā iepriekš bijis ūdens vai piens, asinis var pilēt no pakārtas kakla drānas, dvieļa, šņudūka, griestiem, var notikt šķidrumu maiņa - ūdens traukā rodas vīns un otrādi. Šī motīva trūkst piecos Ā300A variantos. Tā nav PŠII32, un II316₁, kas abi visai konspektīvi, tāpat arī PŠ VI252, kur Ā300A ir tikai ļoti īsa sākuma daļa, bet kur tālāk pasaka risinās kā Ā513A, t.i., par Pieciem palīgiem ar brīnišķīgām spējām. Motīva nav arī PŠII45, kur katrs brālis cīnās ar savu velnu, un PŠII132, kur brāļi atmostas un skrien palīgā bez iepriekšējas zīmes. Pēdējā variantā Ķēves dēls gaida velnu pie "sausās upes", liek princesei sevi modināt, kad sausajā upē sāks ūdens šņākt, viņu atmodina princeses karstā asara (skat. Rankes IX jeb slavisko modināšanas redakciju!).

 

5. m o t ī v s - brāļu modināšana, metot dažādus priekšmetus

Kad brāļi vai biedri pamanījuši, ka cīkstonim (trešajā naktī) klājas ļauni, tiem jādodas palīgā, bet parasti tie aizmiguši. Tāpēc varonis tos modina, metot pret pili dažādus priekšmetus, reizēm tikai vienreiz, reizēm divi vai trīsreiz. Atkal - priekšmeti nav vienmēr vieni un tie paši.

3. tabula

Metamais priekšmets	Cik reižu minēts
pastala, apavi, zābaki	10
cepure	3
kakla drāna	2
dzelzs spieķis	1
varonis skaļi kliedz	1

Sešos variantos mešanas motīva nav: PŠII32₁, II45, II314, II316₁, II316₂, VI252. M & Ar rādītājā atzīmēts, ka var mest arī cimdu.

 

6. un 7.  m o t ī v s - raganu atriebības plānu noklausīšanās, raganu pārvarēšana

Pēc cīņas ar velniem parasti nāk vēl sadursme ar raganām, kas ir nogalināto velnu sievas, meitas, mātes. Pretinieces ir trīs vai četras: divi vai trīs meitas vai sievas un pati vecā ragana. Varonis šādi vai tādi noklausās raganu sarunu un, uzzinājis to nodomus, spēj izglābt brāļus un sevi no bojā ejas. Motīva ar raganām nav četros variantos: PŠII45, kur pasaka turpinās kā Ā530 tipā, t.i. par jāšanu stikla kalnā; PŠII46, kur iepīts retais tips par kraukli, palīgu; PŠII259, kur varoņa tālākās gaitas kā Ā301B tipā (Stiprinieks, ev. lāča dēls, ar pārdabiski stipriem biedriem meklē zudušās princeses); visbeidzot - PŠII334, kur turpinājums kā Ā513A tipā.

Visgrūtākā ir cīņa ar veco raganu, kas reizēm paspēj brāļus norīt un atsvabina tos, tikai galīgi pārvarēta. Lielākā variantu daļā varonis slepeni (vai arī pārvērties par mušu) atgriežas velna pilī pēc kāda aizmirsta priekšmeta un tad noklausās raganu plānos. Reizēm varonis "saprot kukaiņu un zvēru valodu", tā izzinādams raganu nodomus. Raganas norunā pārvērsties par kārdinātājām vietām vai priekšmetiem varoņu tālākajā ceļā. Rodas kāds patvērums atpūtai vai pavēnim: krogus, pļava, silta māja, muižiņa, pajumte, gultiņa, mīksta vieta, āboliņlauks, liepa; rodas slāpju dzesēšanai: upe, aka, ezers, avots; rodas veldzei bumbiere, ābele. Pati vecā ragana mēdz pārvērsties par zvēru, čūsku, sumpurni, cūku.

Varonis cērt ar zobenu vai nūju šiem viltus kārdinājumiem, un tie vai nu vienkārši pazūd, vai arī to vietā rodas asins peļķe, tie pārvēršas, piem., āboliņlauks par vecu kūlu, avots par dumbru. Veco raganu izdodas nomaitāt, tai sviežot sāls mucas rīklē, pēc kam tā lok ūdeni un pārsprāgst, vai arī piekaļot smēdē tās mēli pie zemes un tad to nokaujot. Vienā variantā raganu pārvarēšanas procesā iesaistīts Ā516 tips - par varoņa pārvēršanos akmenī, ja izpaudīs noklausīto sarunu.

Cīņas motīvs ar raganām arīdzan saista Ā300A tipu ar Ā303, jo pēdējā pēc nezvēra pārvarēšanas tāpat ir sadursme ar raganu, gan parasti ar vienu un citādā situācijā.

Sīkāk vēl jāpakavējas pie PŠII46 varianta, kur, kā minēts, iepīts motīvs, pat varētu teikt - tips par kraukli, palīgu, kas visumā ir ļoti rets.³⁹ Šai pasakā, varonim atgriežoties velna pilī, ap to izaug mūris, bet tad uz mūŗa rodas krauklis, kas pēc tam, kad varonis apsolījis to paņemt sev līdz, pamāca, kā izkļūt no ieslēgtās pils, un vēlāk dāvā varonim trīs savas spalvas, soloties nākt palīgā, kad palīdzības atkal vajadzēs. Tompsons min, ka retais pasaku tips par kraukli, palīgu, (Ā553) esot ar visai ierobežotu izplatības loku - tikai Norvēģijā un Baltijas valstīs. Pēc Tompsona raksturīga šī tipa fābula veidojas šādi: varonis gatavojas šaut kraukli, bet tas viņam dāvā trīs spalvas, ar kuŗām viņš vēlāk iegūst burvju priekšmetus; pēc tam varonis glābj - atkal ar kraukļa palīdzību - trīs princeses no jūŗas nezvēra, šai daļā pilnīgi saplūstot ar Ā300 tipu.

M & Ar rādītājā šis Ā553 tips nemaz nav atzīmēts, bet Šmits to tomēr izdalījis, rakstot: "Nesagrozītā veidā šī pasaka, kā liekas, nav sastopama ne pie latviešiem, ne igauņiem, ne lībiešiem, ne leišiem. Arī pie somiem ir atzīmēti tikai trīs varianti. Pasakas motīvi tomēr latviešiem nav gluži sveši, tikai samaisījušies ar [Ā]300., 301., 313. un dažiem citiem numuriem."⁴⁰ Minētais PŠII46 variants varētu, manuprāt, būt viens šāds gadījums, kaut arī modificētā veidā.

Ā300A pasaku tipā sastopami vēl citi, sīkāki, bet ne mazāk saistīgi motīvi, kas vispārējā schēmā nav ietverti.

A.  m o t ī v s - pūšana klajumā un zemē dzīšana spēkošanās laikā

a.) Vispirms, sastopams motīvs, ko Ranke apzīmējis par Baltiešu spēkošanās redakciju, t.i., cīkstoņi spēkošanās laikā dzen viens otru zemē. No 18 variantiem zemē dzīšanas procesa trūkst septiņās pasakās, no kuŗām divās Ā300A veido tikai pasakas visai konspektīvi atstāstītu pirmo daļu un turpinājums ir no citiem tipiem (PŠII314 un PŠVI252), bet divas ir pašas īsas, konspektīvas (PŠII32, un PŠII316₁).

b.) Kā galvenās cīņas prelūdija dažbrīd ir sacensība, ko pasaku stāstītāji nodēvējuši par "pūšanu placī jeb klajumā": kā velns, tā varonis sacenšas pūšanā - pūš pa upi, pūš zeltu, sudrabu vai naudu no patiltes. Šis pūšanas motīvs sastopams četros variantos. Trijos no tiem (PŠII322, PŠII306 un PŠII319) sastopama kā pūšana klajumā, tā zemē dzīšana; ceturtajā (PŠII259) ir pūšana klajumā, bet spēkošānās laikā zemē dzīšana nenotiek.

Citos pasaku tipos ar pūšanas motīvu nākas sastapties vēl retāk.

B.  m o t ī v s - cīņas pārtraukums

Cīņai vēl ir raksturīgs atpūšanās moments. Cīkstoņi pirms beidzamās piepūles mēdz pārtraukt cīņu pie kam bieži notiek visai dzīvi dialogi. Īpašs atpūšanās motīvs nav iesaistīts septiņās pasakās (PŠII32₁, II45, II302, II314, II316, II334, VI252).

Divos Latgalē pierakstītos variantos (PŠII46 un II336) dialogs risinās visai līdzīgi: "Karaļi (ķēniņi) kaujoties atpūšas, mums arī jāatpūšas." Tikai mazliet atšķirīgas ir divas citas variācijas. PŠII319 formula skan: "Visi kaŗotāji atpūšas," un PŠII27: "Vai brīv vīram darbā atpūsties?" Divas reizes varonis aizbildinās ar apģērba pārkārtošanas nepieciešamību. PŠII306: "Man zābaks tik neganti grauž kāju, ka nemaz stingri nostāvēt." PŠII132: "Pagaidi, esmu par smagu saģērbies!" Vēl divas citas formulas ir īpatnējākas. PŠII50 norisinās šāds dialogs: "Voi muotja tjevi dzymdynuoja?" - "Dzymdynuoja!" - "Atsapyustjās?" - "Atsapyustjās!" - "To dūd i maņ atsapyust!" Šai variantā atpūtu prasa raganis, jo viņam tās laikā ataug nocirstās galvas. PŠII259 formulā iesaistīti dabas spēki: "Vējš un lietus apstājas, un tad tu vien to negribi darīt!" PŠII316₂ pasakā velna uzmanību novirza izsaukums: "Bārdul!" un ūdensglāze atveldzei uz tilta staba. Divi reizes īpaša dialoga nav, bet darbības nepieciešamības pasvītrošanai lietota infinitīva forma: Nekā darīt, norunāja abi atpūsties (PŠII322 un PŠII38).

C.  m o t ī v s - pretinieks pazīst varoni

Pasakās, kur iesaistīta cīņa ar velnu, visparastākā formula, nezvēram parādoties, ir: "Kas te par svešu smaku?"; arī: "Te kristīta cilvēka smaka!" Ā300A tipa pasakās 8 variantos velns zina, kas viņa pretinieks un eventuālais uzvarētājs, bet viņš domā, ka tas tālu: PŠII27, PŠII322, PŠII38, PŠII46, PŠII50, PŠII306, PŠII3162, PŠII319. Vienā variantā ir vienkārša vārdu rotaļa - PŠII132 velna zirgs paklūp, un velns tam uzbļauj: "Ptuī, maita, ķēves dēls!", bet Ķēves dēls izlec no patiltes un prasa velnam, ko gribot no Ķēves dēla.

D.  m o t ī v s - varoņa ierocis

Pasaku tipos par Lāča dēlu un citiem līdzīgiem stipriniekiem (Ā301A un Ā301B) visai raksturīgs motīvs ir varoņa ieroča resp. dzelzs nūjas kalšana pirms došanās pasaulē. Apbrīnojama pie tam ir tautas valodas bagātība, raksturojot ieroci. Sastopami šādi sinonimi: vāle, bungvāle, nūja, kūja, kūze, vēze, vāza, vēzda, vāzda, runga, zizlis, stanga, spieķis, urķis, milna. Juris Rozītis minējis, ka, atšķirībā no šīm pasakām, Ķēves dēlam parasti esot zobens.⁴¹ No īsā aizrādījuma nav noprotams, vai Rozītis šo konstatējumu attiecina tikai uz variantiem, kur eksklūzīvi darīšana ar ķēves dēlu, vai arī viņš runā par 18 vai vairāk Ā300A tipa pasakām. Pārbaudot pieejamos Ā300, Ā300A, Ā301A, Ā301B un Ā303 pasaku tipus, iegūstama noteikta aina par varoņa ieročiem (sk. tabulas - varoņa ieroči!).

4. un 5. tabula

Varoņa ieroči Ā300, Ā301A, Ā301B un Ā303 pasakās

Nodala pēc Šmita	Ārnes tips	Variantu skaits	Zobens	Nūja	Zobens un nūja	Citi ieroči	Dažādi*
Pūķa kāvējs un suni	300	8	1			1	6
Pūķa kāvējs dažādos apstākļos	300	9	3	1	1**	4
Trīs zudušo princešu meklēšana	301A	36	17	5	1	2	11
Stiprinieks ar biedriem	301B	19	1	11			7
Kalēja dēls	301A, 301B	8		6			2
Dzelzs dēls	301A, 301B	5		4			1
Zirņa dēls	301B	3	1	1			1
Lāča dēls	301B	15	3	6	1***		5
Labie brāļi	303	34	20		1		13

* ierocis nav identificēts vai cīņa notiek bez ieročiem
^** zobens un platcirvis
^*** zobens un šķēps

 

Varoņa ieroči Ā300A pasakās

Varoņa māte	Variantu skaits	Zobens	Nūja	Citi ieroči	Nav identificējams
Ir ķēve	11	5	2	zobens un šķēps	3
Nav ķēve	7	2	2	"spalošanās"	2

 

Tabulas rāda, ka ieroča ziņā notiek zināma pārvirzīšanās no zobena uz nūju, ejot no viena pasaku tipa un nākamo šādā kārtā: Ā301B tipā ierocis pārsvarā ir nūja, Ā303 tipā - zobens, Ā301A un Ā300 tipā vairāk sastopamas dažādas variācijas. Ā300A tipā: ja izteikti darīšana ar ķēves dēlu, tad varonim visvairāk zobens; ja varoņa dzimšana nav notikusi pēc zivs ēšanas no ķēves, tad aina ieroča ziņā raibāka.

Īsi būtu jāpieskaŗas vēl četriem motīviem sakarā ar Ā300A pasaku, proti, zirgs par palīgu, princešu glābšana, stiprinieku, palīgu vārdi un pasaules apjāšana, linu saujai izdegot.

E.  m o t ī v s - zirgs par palīgu

Tā kā varoņa māte šai pasaku tipā ir ķēve, tad, protams, rodas jautājums, vai ķēvei pasakas tālākajā gaitā kāda nozīme. Tompsons ir aizrādījis, ka no visiem zvēriem, palīgiem, kas parādās tautas pasakās, vispopulārākais esot zirgs.⁴² Tam bieži esot tikpat svarīga nozīme kā pašam varonim. Sevišķi iemīļots tas esot Vācijā, Skandinavijā un Baltijas valstīs.

No Ā300A mums pieejamiem 18 variantiem zirgs par palīgu iesaistīts astoņos variantos:

1. PŠII32₂ - varonim palīdz kumeļš, kas dzimis ķēvei pēc zivs ēšanas (kā Ā303).
2. PŠII45 - pēc cīņas uz tilta pasaka turpinās kā Ā530, t.i., notiek jāšana stikla kalnā, kur Muļķim padomu dod zirgs (kas nav viņa māte).
3. PŠII46 - trešajā naktī jaunākajam brālim atskrien palīgā nevis brāļi, bet visi trīs zirgi.
4. PŠII302 - brāļi atraisa pavadas tēva pirktajiem ērzeļiem, kas dodas cīkstonim palīgā.
5. PŠII306 - šī pasaka vēlāk kontaminēta ar Ā313, un šai daļā Ķēves dēls kalpo pie kāda kunga, kopj ķēvi, kās dod padomus; kad tai nocērt kaklu, tā pārvēršas par princesi.
6. PŠII316₂ - ķēve, māte, dēvēta par balto ķēvi, dod padomus, kā uz tilta pārvarēt velnus.
7. PŠII319 - cīņā uz tilta iet palīgā māte, ķēve.
8. PŠII252 - vēlākos piedzīvojumos, kas risinās pēc Ā513, 569, 518 tipu paraugiem, zirgs dod varonim padomus, bet nav īstas skaidrības, kur šis zirgs radies.

Tātad no šiem astoņiem variantiem zirgs piecos palīdz cīņā uz tilta - 1., 3., 4., 6. un 7. variantā; bet tikai divos no tiem šis zirgs ir māte, ķēve - 6. un 7. variantā. Kā Tompsons aizrādījis, motīvi par zirgu viegli pāriet cits citā un saistās dažādās kombinācijās.⁴³

F.  m o t ī v s - princeses glābšana

Pasakās varonis parasti par saviem darbiem iegūst atalgojumu, un pa lielākai daļai šis atalgojums ir princese. Kaut Ā300A pasaku tipa schēmā princeses glābšanas vai princeses iegūšanas motīvs nav īpaši minēts, tomēr tas sastopams arī šais pasakās, kaut arī dažreiz pasakas tai daļā, kas vairāk atbilst citiem pasaku tipiem. Princeses nav iesaistītas tikai četrās pasakās: PŠII321, II322, II45 un II334. PŠII45 pasakā princeses vietā ir māte "glāžu" kalnā.

G.  m o t ī v s - stiprinieku, palīgu, vārdi

Ā300A pasaku tipā varonim parasti palīgos ir brāļi, bet reizēm tie ir ceļā sastapti stiprinieki. Dažreiz tie sabiedrojas ar varoni jau pašā pasakas sākumā, citreiz pasakas turpinājumā, kas tad virzās pēc Ā301A, Ā301B vai Ā513A fābulas. Šiem dažādajiem stipriniekiem piešķirti visdažādākie vārdi, kas jo koši un izdomas bagāti, pat ja stiprinieku darbus var iedalīt tikai dažās lielās grupās. Reizēm pēc šī motīva piešķirti vārdi visiem trim brāļiem, stipriniekiem.

6. un 7. tabula

Vārdu dažādība stipriniekiem dažādos pasaku tipos

KALNU PARSTATĪTĀJI	ŪDEŅU AIZTURĒTĀJI	KARSTUMA DZĒSĒJI	KOKU DARINĀTĀJI
Kalnustūmējs Ā300A*	Ūdeņudzinējs Ā300A	Soltums Ā300A	Ozolustādītājs
Kalnuvēlējs	Dzērējs Ā300A	Dzēsējs Ā330A	Kokurāvējs
Kalnugrūdējs	Ezerusmēlējs	Salējs Ā300A	Mežulīdzinātājs
Kalnarausis	Upesūsa	Ledussprāklis Ā300A	Ozolrāvējs
Kalnugāzējs	Upesgāzējs	Guņķens Ā300A	Tāšuplēsējs
Kalnulauzējs	Upesvīrs	Aukstumavīrs	Ozolgāzējs
Kalnavīrs	Ūdensgulētājs	Ziemelis	Priežurāvējs
Kalnavīrs	Akuracējs	Ūdenssaldētājs	Kokulauzējs
Smilšukalnugāzējs	Upjusmēlējs		Egļuvijējs
Kalnuracējs	Lielūsis		Mežabrāzējs
Kalnusvērējs	Jūrmalasgulētājs		Krūmukodējs
Kalnurāvējs	Mežucirpējs
	Malkascirtējs
	Rīkšugriezējs
	Lauzējs
	Rāvējs

* Stiprinieki, kas sastopami Ā300A pasakās, apzīmēti ar šī pasaku tipa numuru.

 

TRĪS BRĀĻI, STIPRINIEKI	CITI DAŽĀDI STIPRINIEKI
Ogļunesēš	Simtujūdžu redzētājs un dzirdētājs Ā300A	Akmeņkalējs
Kalnustūmēš	Bods Ā300A	Kramugrauzējs
Uluvirpuniķis	Šaucis s. Kurpnieks Ā300A	Zirņusējējs
Stiprais	Skraucis s. Skroderis Ā300A	Zirnis
Gudrais	Pliukšķinātājs Ā300A	Dzirkalis
Sudmalāzis	Bāzējs Ā300A	Kalējs
Kalnarāvējs	Klājējs Ā300A	Devingaņģbārzdmaļš
Vējagrābslis	Salcējs Ā300A	Vējš
Lāča Jānītis	Sadaks s. Suņu plēsējs Ā300A	Lēcējs
	Āmrija Ā300A	Tēmētjs
	Ēdējs Ā300A	Gaŗais
	Šāvējs Ā300A	Mērķētājs
	Sējējs	Pūtējs
	Striķuvijējs	Gaŗausis
	Skaldītājs	Ritenītis
	Pasaulesgāzējs	Gēģeris

 

H.  m o t ī v s - pasaules apjāšana, linu saujai izdegot

Divās Ā300A tipa pasakās sastopams rets motīvs: 1. PŠ334 variantā varonim Kurpatam trīs naktīs jāapjāj pasaulei, pirms linu sauja izdegusi; 2. PŠ319 variantā varonim Kurbadam jāapjāj trīs reizes pasaulei, pirms linu sauja izdegusi. Abi varianti pierakstīti Džūkstes-Pienavas apkārtnē.

Nobeidzot pārskatu par Ā300A tipa pasakām, atsevišķi būtu jāapstājas pie diviem Ā300A tipa variantiem, pie PŠII319 un pie PŠII336, kurus uzskatāmības labad varētu nodēvēt par "problēmatisko variantu" un par "pārejas variantu". PŠII319 jeb "problēmatiskais variants" rada dažādas problēmas no tīru pasaku viedokļa, bet PŠII336 jeb "pārejas variants" varētu implicēt Ā300A pasaku tipa radniecību ar krievu pasakām un norādīt uz Baltijas telpu kā krustošanās punktu pasaku ceļošanas procesā.

PŠII319 ir gaŗā pasaka par Kurbadu. To šīs pasakas pierakstītājs Lerchis-Puškaitis uzskatījis par pamata pasaku, veidojot savu pasaku klasifikāciju un nodēvējot visu vienu pasaku dalu par Kurbada pasakām. Viņš šeit iekļāvis arī lielu daļu citu pasaku par dažādiem stipriniekiem, kas jaunākajā klasifikācijā sadalīti pa dažādiem pasaku tipiem. Kaut arī jau 1908. gadā Šmits argumentējis pret Lercha-Puškaiša dalījumu un pret šīs pasakas uzskatīšanu par kādu pamata pasaku⁴⁴ , liekas, ka Puškaiša pasāktajam pavedienam sīksta dzīvība, jo mēs vēl tagad mēdzam runāt par Kurbada pasakām. Svarīgākās Puškaiša par pamata pasaku pieņemtā varianta kļūdas, uz kuŗām atkārtoti norādījis jau Šmits, ir:

a.) Pasaka pārāk mākslīgi savārstīta no ļoti atšķirīgiem un parasti nesaderīgiem dažādiem pasaku tipiem, piem., tai piekarināti dažādi motīvi, aizgūti no pasaku tipiem par muļķa velnu. No Ā300A motīviem PŠII319 pasakas sākuma daļā sastopami: zivs ēšana un dēlu dzimšana nākošā naktī: saimniecei, meitai, ķēvei; cīņa ar daudzgalvu milžiem uz tilta; milži pazīst Kurbadu; pūšana klajumā; zemē dzīšana; atpūšanās; mešana ar pastalu aizmigušajiem brāļiem; ūdens pārvēršanās kausā par asinīm; kukaiņu valodas noklausīšanās par raganu atriebību; raganu pārvēršanās par gultiņu, avotiņu, čūsku (un sumpurni). Pēc tam pasakas fābula pāriet uz citiem pasaku tipiem. Šmits saskaitījis pavisam 14 dažādu tipu. No šīs pasakas nāk Kurbada vārds. "Ļaudis iesauca ķēves dēlu par Kurbadu," paskaidro pasakas teksts.

b.) Pārsteidz pasakas nobeigums: varonis, apprecējis princesi, dodas vēl dažādās dēkās un beigās iet bojā, pie tam viltīgi ļaunprātīgā veidā - pretiniekiem rīkojoties ne vien ar ieročiem, bet arī ar indi. Vienkārt, visā milzīgajā latviešu tautas pasaku krājumā sastopami tikai atsevišķi gadījumi, kad pasakas varonis iet bojā (tad stāstījums parasti par īstu pasaku pieņemams tikai ar ierobežojumiem). Otrkārt, tautas pasakas maz pazīst kādreiz Eiropas (un, iespējams, arī citos) galmos tik populāro indēšanas "ieroci".

Ja nu pasaka pārkāpj šos pasaku noteikumus, tad jāmeklē pēc to cēloņiem. Liekas, pasakas teicējs jau pats uz savu roku mēģinājis veidot tādu kā varoņteiku, kur galvenās personas dzīve būtu aptverta no šūpuļa līdz kapam (kā klasiskajās grieķu teikās), virknējot dažādus pasaku tipus un motīvus gaŗā rindā. Vai tas patiešām tā, varētu noteiktāk apgalvot, ja droši zinātu, kas šo pasaku Puškaitim stāstījis. T. Zeiferts domājis, ka stāstītājs bijis Kaspars Čipiņš, kas savus stāstus allaž visai izpušķojis.⁴⁵

Kā PŠII319 pasakā varētu būt iekļuvis indēšanas motīvs?

Pirms atmodas laikmeta darbiniekiem jau Garlībs Merķelis centās izveidot latviešiem savu varoņepu, sarakstīdams vācu valodā Vanemu Imantu, kur par galveno varoni ir Indriķa chronikā īsi pieminētais lībietis Imanta s. Imauts.⁴⁶ Merķeļa stāstā Imanta iet bojā, kad pretinieks Kaupo tam cērt brūces ar viltīgā kārtā saindētu zobenu. Kurbads mirst, kad ragana iešļāc viņam indi jeb "nāvīgo žulti" milža ar zobenu cirstajā brūcē. Vanems Imanta pilnā latviešu tulkojumā gan parādījās tikai 1905. gadā (A. Būmaņa tulkojums). Taču atsevišķi tā fragmenti latviskoti jau agrāk -1870. un 1878. gadā.⁴⁷ Bez tam, man liekas, latviešu vidū bija pietiekams vācu valodas pratēju skaits, kam nekāda tulkojuma nevajadzēja. Tāpēc saindētās brūces motīvs viegli varēja no Merķela Vanema Imantas pārceļot uz stāstīšanā aizrāvušos pasakas teicēju, ja tam Imantas saturs bija zināms.

 

*

 

Pasaku PŠII336 nodēvēju par "pārejas variantu". Iespējams, ka tieši Ā300A pasaku tips, pie kā pieder PŠII336, varētu būt teicams pētījumu objekts pasaku ceļošanai un Austrumbaltijas telpas nozīmei šai ceļošanas procesā.

Ievērojot Šmita aizrādījumu, ka pasakas, kur varonis cīnās ar velniem un raganām (t.i., Ā300A tips), varētu pie mums būt pārceļojušas no krievu zemēm, būtu jāmeklē pēc krievu un latviešu pasaku saskares punktiem. Nebūtu tomēr gluži malā atmetams arī Šmita piebildums, ka pēc Boltes aizrādījuma pasakai pirmcēlumu varētu meklēt Tūkstoš un vienas nakts pasakās⁴⁸ , ja pētītu Ā300A tipa pasakas cēlumu plašāk. To varētu izdarīt, ja būtu pieejami visi savāktie Ā300A tipa 82 varianti.

Pagaidām, pievēršoties iespiestiem 18 variantiem un Šmita minētajai radniecībai ar krievu pasakām, substantīva liekas PŠII336 pasaka par Vērša dēlu. Tā pierakstīta Latgalē, Ludzā.

Šmita krājumā Ā300A tipa pasaku grupā no Latgales ir tikai trīs varianti. Turpretī pēc jaunākajiem datiem vislielākais sakrāto variantu skaits, kas reģistrēts M & Ar rādītājā Ā300A tipā, nāk no Latgales (sk. pievienoto karti!).

Kartē ievietotie skaitļi attiecas uz savāktajiem Ā300A tipa variantiem, izmantojot M & Ar rādītājā sniegtās pasaku pierakstīšanas vietas. Iekavās ievietotie skaitļi norāda, cik varianti jau iespiesti P. Šmita krājumā Latviešu pasakas un teikas. Piem., Jelgava 6(4) nozīmē, ka Jelgavas apriņkī iegūtas sešas Ā300A tipa pasakas un no tām četras jau publicētas Šmita krājumā, bet divas, kas nākušas klāt vēlāk, glabājas folkloras krātuves fondos.

Šmita krājumā ievietotie varianti vairumā savākti Zemgalē/Kurzemē. Neviens šī pasaku tipa variants (arī pēc jaunākajiem datiem) nav pierakstīts Ziemeļvidzemē, Ziemeļkurzemē un Zemgalē, Bauskas apriņķī. Ievērojot jaunākos ieguvumus Latgalē, varam tikai spekulēt, cik šādu pasaku vēl būtu bijis iespējams iegūt Latvijas territorijai atsavinātajā visā Abrenes apriņķī, jo tā rudimentā, Vilakā, reģistrēti vismaz trīs varianti.

 

Ā300A tipa pasaku sadalījums pa Latvijas apgabaliem

 

Pierakstīšanas vieta nezināma 1 (1)

Latvijai atsavinātā territorija ////

 

Izvēloties pasaku PŠII336 (bet minot arī citas Ā300A latviešu pasakas) un "tipisku krievu pasaku" (P. Šmita interpretācija)⁴⁹ , salīdzināsim latviešu un krievu pasaku iespējamos saskares punktus (sk. schēmu!).

 

8. tabula

Ā300A tipa latviešu pasaku motīvu/fābulas salīdzinājums ar tipisku krievu pasaku

	Latviešu pasakas PŠII336 schēma (Ā300A tips)	Tipiskas krievu pasakas" schēma (pēc Šmita)	Radniecīgi motīvi citās Ā300A pasakās
1.	Karalienei nav bērnu, jānokeŗ zelta līdaciņa	Karalienei nav bērnu, jānokeŗ līdaka ar zīda tīklu	Karaliene minēta vēl trīs pasakās - PŠII322, PŠII314 un PŠIII32; līdaka - PŠIII302
2.	Līdaku ēd: karaliene, pavārs, vērsis (asakas)	Līdaku ēd: karaliene, ķēķa meita, govs (samazgas)
3.	Karalienei dēls Ivans Petrovičs, pavāram - Kukarovičs Semenovičs, vērsim - Bikulaudziņš	Karalienei dēls Ivans-carevičs, meitai - Ivans-meitas dēls, govij - Ivans-govs dēls jeb Vētras varonis
4.	Pasakas pirmajā daļā stiprākais brālis ir pavāra dēls; pasakas otrā daļā varonis ir vērša dēls	Stiprākais brālis ir Ivans-govs dēls, bet viņam savas priekšrocības pret brāļiem jāizcīna	Par stiprākā tiesībām brāli cīnās pasakā PŠIII32
5.	Kalējs kaļ pavāra dēlam nūju	---
6.	Brāļi dodas pasaulē, nonāk jūrmalā, tukšā pilsētā	Brāļi nonāk pie Melnās jūŗās	Pasakā PŠII302 cīņa notiek ezermalā
7.	---	Ir tilts	No visiem 18 Ā300A tipa variantiem tilts ir 15 variantos
8.	Cīnoties ar nezvēru jāglābj princeses	---
9.	Pretiniekos no jūŗas nāk 3, 6, 9 galvu čūskas	Pretiniekos no jūŗas nāk 6, 9, 12 galvu pūķi	No visiem 18 Ā300A tipa variantiem 14 pasakās pretiniekos velns
10.	Ar čūskām cīnās pavāra dēls Kukarovičs	Ar pūķiem cīnās Ivans-govs dēls
11.	Brāļiem zīmei nolikts dvielis ar ūdeni	Zīmei nolikts šķīvis ar ūdeni	Šķīvis ar ūdeni zīmei nolikts pasakā PŠII27
12.	Pavāra dēls aizmigušiem brāļiem sviež zābakus	Govs dēls sviež brāļiem zābakus, vāli, bet tie nemostas	Sviež zābakus, apavus PŠII27, PŠII38, PŠII46, PŠII50, PŠII302, PŠII306; pastalas - PŠII319; zābakus un dzelzs spieķi - PŠII259
13.	Pavāra dēlam palīgā skrien brāļi	Govs dēlam palīgā skrien zirgi	Varonim palīgā skrien: 6 variantos brāļi, 5 variantos zirgi
14.	---	Brāļi no rīta mēģina mukt prom	Brāļu aizmukšanas motīvs sastopams PŠII334
15.	---	Govs dēls iegūtos pūķa zirgus dala ar brāļiem	Varonis dala zirgus ar biedriem PŠII27
16.	Pavāra dēls un karalienes dēls apprec izglābtās princeses, bet vērša dēls Bikulaudziņš "negrib latvieti", dodas meklēt sev par sievu raganas meitu. Pavāra dēls viņam dod padomu, kā izvairīties no raganu lamatām: viltus avota, ābeles un cūkas	Ivans-govs dēls jāj atpakaļ pēc aizmirstas pātagas; gar raganas Babas Jagas māju jājot, noklausās, ka raganas pārvērtīsies par aku, dārzu, māju, cūku, lai pārvarētu brāļus. Govs dēls izglābj no akas, dārza un mājas, bet cūka brāļus norij. Govs dēls nokauj cūku, atsvabina brāļus	Jāj pēc aizmirsta gredzena, noklausās velnu radinieces - PŠII27; jāj pēc aizmirstiem cimdiem, noklausās velnu radinieces - PŠII314; noklausās nezvēru radinieces, gar viņu mājām jājot: PŠII322, PŠII38, PŠII50, PŠII302 Par cūku pārvērtusies ragana norij brāļus: PŠII322, PŠII314
17.	Pasakas turpinājumā vērša dēls Bikulaudziņš sastopas ar dažādiem stipriniekiem; ar to palīdzību viņš pārvar veco raganu un iegūst raganas meitu par sievu	Visi trīs brāļi nonāk pie Indijas ķēniņa, Govs dēls pārvar tā kaŗaspēku, uzmin princeses mīklas, bet atdod princesi par sievu Ivanam-carevičam

 

 

Šai PŠII336 pasakā iznāk dubulta cīņa ar raganām - vispirms ceļā un pēc tam kādas citas raganas mājā, kur raganu pārvarēt palīdz savādie stiprinieki: Sadaks, Ledussprāklis, Āmrija un Guņķens, lietojot katrs savas īpašās spējas. Pasaku pētītāji konstatējuši, ka pasakās raganas arvien tēlotas ļaunas. Nule minētajā pasakā šis princips pārkāpts - vērša dēls Bikulaudziņš noraida princesi, dodas precēt raganas meitu.

 

9. tabula

Daži Ā300A tipa motīvi citos pasaku tipos

	Cīņa uz tilta (3. mot.)	Brāļiem atstātās zīmes (4. mot.)	Priekš- metu mešana (5. mot.)	Zemē dzīšana (A-a mot.)	Pūšana klajumā (A-b mot.)	Atpū- šanās (B mot.)	Velns zi- na preti- nieku (C mot.)
PŠII107* Ā301A	<						<
PŠII1171 Ā301 A				<			<
PŠII140 Ā301A				<
PŠII150 Ā301	<						<
PŠII191* Ā301B		<	<	<
PŠII214 Ā301A				<
PŠII216 Ā301B				<
PŠII223 Ā301A				<
PŠII225 Ā301A				<
PŠII244 Ā301				<
PŠII256 Ā301B						<
PŠII270 Ā301B				<
PŠII2823 Ā301B				<
PŠII297 Ā301B				<
PŠII416 Ā303					<
PŠVIII68 Ā650A				<
PŠLP53** Ā300, Ā303	<						<

 

* PŠII107 pasaka pierakstīta Talsos, PŠII191 - Valkā; abās vietās pašas Ā300A tipa pasakas nav pierakstītas.
^** PŠLP53 - pasaka iespiesta 53. lappusē, krājumā Latgaliešu pasakas, prof. P. Šmita izlasītas, Latviešu folkloras krātuves izdevums, Rīgā, 1937. g.

 

Tāpat kā Ā300A bieži kontaminējas ar citiem pasaku tipiem (tas visbiežāk notiek ar Ā303, Ā301A, Ā301B, Ā513A), tā Ā300A tipa motīvi dažu labu reizi parādās citos pasaku tipos. Visvairāk citur atkārtojas zemē dzīšanas motīvs, kas, kā iepriekš aizrādīts, dēvējams par baltiešu spēkošanās redakciju. Tabulā daži piemēri, kādi Ā300A motīvi mēdz parādīties citās pasakās.

Reizēm var atrast zemē dzīšanas procesa variācijas. Piem., Ā303 tipa pasakās reiz ragana, kad to aizkaŗ ar spidziņu, grimst zemē (PŠII411), reiz zirgs nespēj panest stiprinieku, grimst zemē (PŠII416).

 

Jāzeps Grosvalds. Cīņa ar melno bruņinieku.

LĀČPLĒSIS s. LĀČA DĒLS

Pagātnē mūsu pasaku apcerētāji, kā jau norādīts, likuši vienlīdzības zīmi starp Kurbada un Lāča dēla pasakām. Tās gan dažu labu reizi kontaminējas viena ar otru un savā fābulā ir visai radniecīgas, taču tās ir atsevišķi, patstāvīgi pasaku tipi. Pasakas par "Lāča dēlu" (tāds ir Šmita kopojuma II daļā virsraksts nodaļai, kur viņš ievietojis 16 pasakas, kuŗās varonis saistīts ar lāci) pētnieki ieskaita Ā301A un Ā301B tipā; tās bieži kontaminējas ar citiem pasaku tipiem, piem., ar Ā300A un ar A650 (t.i. pasaku tipu par Stipro Ansi jeb Lielo stiprinieku). Kā Tompsons, tā Šmits aizrādījuši, ka Lāča dēla pasaku motīvi ļoti veci un izplatīti visā Eiropā, bet jo īpaši Baltijas valstīs un Krievijā.

Mednes un Arāja pasaku tipu rādītājā Ā301A un Ā301B tips nodēvēts par - "Zudušo princešu meklēšana", iekavās liekot Lāča dēla nosaukumu (Tompsonam - The three Stolen Princesses arīdzan ar piebildi: Bear's Son), un tam dota šāda satura schēma:⁵⁰

1. Stiprinieks (lāča dēls) ar biedriem (kādi bieži parādās arī citās pasakās, sev. Ā513A) meklē zudušās princeses.
2. Nonāk kādā tukšā pilī, kur pēc kārtas vāra pusdienas.
3. Mazs vīriņš (velns, milzis, gaŗbārzdis, vecene) piekauj stiprinieku, apēd pusdienas.
4. Tikai galvenais varonis pārvar negantnieku.
5. Negantnieks pazūd apakšzemē.
6. Varonis viņam turp seko, bet biedri virszemē gaida.
7. Apakšzemē varonis cīnās ar trim velniem vai citiem nezvēriem, atbrīvo princeses.
8. Biedri izvelk no apakšzemes princeses, bet stiprinieku ne, uzdodas par glābējiem.
9. Varoni virszemē iznes putns (ērglis), ko viņš ceļā baŗo ar vērša gaļu, savas kājas ikriem.
10. Princeses gaida savu glābēju, uzdod viltus glābējiem dažādus neizpildāmus uzdevumus.
11. Varonis atgriežas, paveic uzdevumus, apprec skaistāko princesi.
12. Biedri reizēm tiek sodīti, reizēm apprec citas princeses.

Tompsons minējis, ka pasakai mēdzot būt divi raksturīgi sākuma varianti:

a.) varoņa neparastā piedzimšana - bieži no lāča un cilvēka, kāpēc varonis jau agri pārlieku stiprs, nav turams mājā, dodas pasaulē piedzīvojumus meklēt;

b.) arī citās pasakās sastopamais sākuma variants (starp citu arī Ā300), kur kādam tēvam (ķēniņam) zūd dārza vai lauka augļi, dēli tos sarga, jaunākais nosarga, dodas zadzējam, nezvēram, pakaļ uz apakšzemi.

Tāpat Tompsons piebildis, ka studiju par šo tipu rakstījis Pancers⁵¹ meklēdams tam sakarus ar anglosakšu epu Beovulfs (Beowulf). Beovulfa galveno saturu veido divi tā varoņa piedzīvojumi: a.) viņš savā jaunībā nosit nezvēru Grendeli un tā māti un b.) 50 gadu vēlāk krīt cīņā ar pūķi; bet darbā iekaisīti arī dažādi citi varoņteiku motīvi.

 

 

( Turpinājums JG146)

 

VĒRES

 

32. Arnolds Spekke "P. Einhorna raksti par latviešiem", Senatne un Māksla, 1937, IV, 113. lp.

33. Thompson, 42.lp.

34. ibid., 252.lp.

35. Sk., piem., Aleksandrs Apsītis, ilustrācijas Tautas pasakas un teikas, Annas Brigaderes sakārt., IV, Valters un Rapa, Rīgā, 1923, 9. lp.

36. LKV, XVII, 34398. lp.

37. Sk., piem., PŠXIV19 15. var., PŠXIV216 9. var., PŠXIV220 17. var.

38. Thompson, 251.lp.

39. ibid., 56.lp.

40. Šmits, VII, 7. lp.

41. Juris Rozītis "Pasaka par Ķēves dēlu", rakstu krāj. Zari, Stokholmā. 1982., 93. lp.

42. Thompson, 59. lp.

43. ibid.

44. Skat. 19. vēri!

45. Šmits, II, 334. lp. piezīmē; arī Šmits, I, 129. lp.

46. Garlībs Merķelis (Garlieb H. Merkel, 1769 - 1850) Wannem Imanta, eine lettische Sage (1802). Andreja Pumpura dzejolis par Imantu parādījās 1874. gadā.

47. LKV, XIV, 26749. lp. (Vanema Imantas fragmenti: Jaunatnes kalendārā - 1870, Baltijas Vēstnesī - 1878)

48. Šmits, I, 96. lp.

49. ibid., 94.-96.lp. (Afanasjevs, Krievu tautas pasakas, 3. izd., N. 76)

50. Medne un Arājs, 43. lp.

51. Friedrich Panzer (dz. 1870), vācu folklorists.