Jaunā Gaita nr. 146, (5) 1983

 

 

Valija Ruņģe

TAUTAS PASAKAS, KURBADS UN LĀČPLĒSIS

 

(Nobeigums)

 

(Iesākums JG144) (Otrā daļa JG145)

 

Reinholds Kasparsons. Cīņu piemiņai pret Bermontu 1919. gadā.

Pēc M & Ar rādītāja latviešiem savāktas:

Ā301A tipā 272 pasakas no tām Šmita kopojumā publicētas 53, Ā301B tipā 183 pasakas no tām Šmita kopojumā publicētas 42.

Tātad, ja izvērtētu tikai Šmita krājumos iespiestos materiālus, analizei būtu pieejami 95 dažādi Ā301 A un Ā301 B tipa varianti. Šāds darbs (ja atceramies Ā300A tipa tikai 18 pasaku analizi!) par daudz pārsniegtu šīs apceres apmērus. Tāpēc, raugoties pēc Lāčplēša sakariem ar tautas pasakām, esmu izvēlējusies tikai dažus atsevišķus aspektus, kas likušies pietiekami īpatnēji un svarīgi šīs apceres gaitai un nolūkiem.

Divos nule minētajos pasaku tipos - Ā301A un Ā301B (vai viena tipa divi grupās) galvenā varoņa loma piešķirta visai dažādiem vīriem. Konstantākais no tiem - lāča dēls. "A" paveidā Šmita kopojumā publicētajos 53 variantos gan varonis tikai vienā gadījumā (proti, PŠII268) saistīts ar lāci un tas pats vienīgais gadījums M & Ar rādītājā reģistrēts kā "A", tā arī "B" grupā. Toties "B" grupā no Šmita kopojumā publicētajiem 42 variantiem 17 pasakās iesaistīts lāča vārds vai lācis. 11 no tiem pierakstīti Vidzemē, 6 - Kurzemē un Zemgalē.

Šmits 16 no šiem variantiem sakopojis, kā jau norādīts, II sējumā atsevišķā nodaļā ar virsrakstu "Lāča dēls". Septiņpadsmitā pasaka, kur varonis ir lāča dēls, Šmitam atrodama VIII sēj. 441. lapp., nodaļā "Stiprais Ansis", jo šī ir salikta pasaka, un tanī ir kā Ā301B, tā Ā650 (t.i. Stiprais Ansis s. Lielais stiprinieks) motīvi.

Taču ar lāci un varoni sakars ir vēl dažām citām pasakām: PŠII400, kam fābula risinās pēc Ā303 tipa, bet kur viens no varoņiem ir lācenes dēls; PŠVIII443, kā fābulā g.k. Ā650 tipa motīvi, bet kā varonis arī ir lācenes dēls, un arī vēl PŠII311, kur piezīmē minēts, ka kādā citā tās pašas apkārtnes variantā varonis dēvēts par Lāčaustiņu Jāni. Kopā pavisam "Lāča dēla" pasaku tipa analizē pieskarsimies 20 variantiem (sk. tabulu!).

Tātad 20 lāča dēla pasakās 14 variantos varonis ir lāča un cilvēka dēls (divos lācenes un vīrieša, pārējos lāča un sievietes); vienā lācene atnes dēlēnu cilvēkiem audzināt; trijos lācis iesaistīts varoņa vārdā bez dzimšanas no lāča; vienā māte ir ķēve; vienā vienkārši lācene.

Mīlestība cilvēku un lāču starpā sastopama daudz tautu folklorā Eiropā un Āzijā, pie kam vīriešu dzimuma pārstāvis parasti ir lācis. Arī latviešu tautas folklorā lāča īpašības tuvas cilvēka īpašībām, un lācis var būt ar cilvēku miesīgos sakaros.⁵²

Sešās pasakās minēts, ka varonim lāča ausis, bet tikai vienā (PŠVIII443) ir motīvs par varoņa spēku lāča ausīs. Spēks lāča ausīs minēts arī PŠII112 Ā301A tipa pasakā (pierakstīta Talsos), tikai tanī varonis ir Muļķis, kam apakšzemē pretiniekos ir lielais, baltais lācis, un spēki zūd lācim, kad tam nocērt ausis. PŠII3162 (Ā300A tips) jānocērt velna labā auss, lai velnu pārvarētu.

 

10. tabula

"Lāča dēla" pasaku tipa variantu analize, ievērojot varoņa saistības ar lāci

	Pas. tips pēc Ārnes	PŠ Latv. pas.& teikas	Pierakst. vieta	Varoņa vārds	Vai varonim lāča ausis	Vai varonis dzimis no lāča	Kā pārvar lāci - tēvu	Piezīmes
1.	301B	II252	Audruva (Zemgalē)	Mežauckus		lācis + mācītājiene	nogalina
2.	301B	II253	Vecpiebalga (Vidz.)	Lāčausis	lāča ausis	lācis + meita	triec pret ozolu
3.	301B	II255	Gulbene (Vidz.)	Lāčadēls		lācis + jaunākā meita	nošauj
4.	301B	II256	Brukna (Kurz.)	Lāču Krišus		lācis + jaunākā meita	nošauj ar bultu & loku
5.	300A, 301B	II259	Bērzaune (Vidz.)	Lāču Jānis
6.	650A, 301B	II265	Jaunroze (Vidz.)	Lāčausis	lāča ausis	lācis + mācītājiene	pārplēš lāci
7.	650A, 301B	II268	Ērgļi (Vidz.)	lāča dēls		lācis + princese		M & Ar reģistr. pie Ā301A un pie Ā301B tipa
8.	301B	II270	Ezerē (Kurz.)	Lāčausis	viena auss lāča	lācis + mācītājiene	iedzen lāci zemē
9.	301B, 550	II273	Ezevē (Kurz.)	Lāčadēls	lāča ausis	lācis + malkas cirt. meita	triec pret ozolu
10.	301B	II279	Sauka (Zemg.)	Spalvainis		lācis + meita
11.	301B	II2801	Skrīveŗi (Vidz.)	Lāčadēls				konspektīva
12.	301B, 313	II2802	Lielvārde (Vidz.)	Lāčausis	lāča ausis	lācene + malkas cirtējs
13.	650A, 301B	II2821	Rūjiena (Vidz.)	Lāčausis		lācis + sieviete		konspektīva
14.	650A, 301B	II2822	Nogale (Kurz.)			Lācenes dēls		M & Ar nav pie Ā301 tipa
15.	301B, 650A, 761	II2823	Malienā (Vidz.)	Lāčadēls		lācis + princese	sviež lāci pret zemi, tas pārvēršas princī	M & Ar nav pie Ā301 tipa
16.	301B	II2072	Aizkraukle (Vidz.)	trešais brālis Lāča Jānītis
17.	301B, 650	VIII441	Tirza (Vidz.)	Lāčaugainis	pusē cilvēks pusē lācis	lācis + sieviete
18.	301B, 302	II311 piezīmē	Gulbene (Vidz.)	Lāčaustiņu Jānis				māte-ķēve, kas barojas ar ūdeni, smiltīm
19.	303	II400	Mežotne (Zemg.)	divi brāļi: Ķēves dēls, Lāča dēls				dzimst mežā ķēvei un lācenei
20.	650A	VIII443	Lielvārde (Vidz.)	Lāčausis s. Lāčplēsis	lāča ausis*	lācene + mežinieks		stiprinieks plēš zvērus uz pusēm

+/ varoņa spēks lāča ausīs

*

Vienīgā pasaka, kur minēts, ka varoņa spēks slēpjas viņa lāča ausīs, t.i., PŠVIII443, nav savas fābulas ziņā pieskaitāma pie Ā301 tipa. To ar Ā301 tipu saista varoņa piedzimšana no lāča mātes un lielais spēks, ko agri liek lietā, bet tālāk pasakas saturs virzās citādi. Jau Šmits to ievietojis Ā650 tipa pasakās par Lielo stiprinieku. M & Ar rādītājā tā tagad sastopama Burvību pasaku nodalījuma, Pārdabisku spēju vai zināšanu nodaļas, Lielā stiprinieka papildtipā Ā650 II - Dažādi pasakaini stiprinieki.

Minēto PŠVIII443 variantu Lielvārdes - Jumpravas apkārtnē pierakstījis Andrejs Pumpurs, epa Lāčplēsis autors. Tās saturs īsumā šāds:

Ā301 tips

1. Lāčausis s. Lāčplēsis ir mežinieka un lāča mātes dēls; no mātes tas mantojis lāča ausis un lielo spēku, kāpēc sākumā dēvēts par Lāčausi. 2. Paaudzies tas iztīrījis tēva mājas apkārtni no plēsīgiem zvēriem, tos pārplēsdams (pārplēšanas motīvu sk. arī Jaunrozes variantā PŠII265!), kāpēc vēlāk iemantojis Lāčplēša vārdu.

Daļēji kā Ā650 tips

3. Dodas ceļot pa Baltiju (!); visu dara ar pārlieku spēku; ir par pārcēlēju pie Daugavas; kad salūzt airi, airē ar plaukstām.

4. Sader par puisi pie kunga, kas uzdod grūtus darbus: art ar lāčiem, malt kviešus velna dzirnavās, uzcelt nogrimušu pili, padzīt milzi, atbrīvot zemi no mošķiem.

Motīvs T-68 pēc Tompsona

5. To paveicis, Lāčplēsis dabū kunga meitu par sievu.

Atgādina Ā709

6. Aiz septiņām jūŗām raganai dēls, kas arvien taujā mātei: vai esmu stiprākais visā zemē? Māte atbild: būtu gan, ja aiz septiņām jūŗām nedzīvotu Lāčplēsis.

Motīvs D - 1831 (pēc Tompsona)

7. Līkcepure, t.i., velns, izstāsta, ka Lāčplēša spēks ausīs, un raganas dēls dodas cīnīties ar Lāčplēsi.

Allūzija uz Beovulfu?

8. Raganas dēls dodas uz Baltiju, cīnās ar Lāčplēsi pie Daugavas; kad Lāčplēsim nocirstas abas ausis, abi turpina lauzties, līdz vakarā iekrīt Daugavas dzelmē.

Šmits pievienojis šai pasakai piezīmi: "pasaka droši vien ir mākslīgi pārstrādāta un Lāčplēša nosaukums tīšām jemts no mājas vārda. Šis variants ir tādēļ uzjemts, lai redzētu, cik maz mums ir pamata uzskatīt šo pasaku par īstu latviešu tautas teiku."⁵³

Dziļleja savukārt piezīmēs par Raiņa Uguni un nakti bilst: Lai nu kādā izteiksmē uzrakstītājs pasniedzis teiku - taču tā no tautas mutes būs nākusi."⁵⁴

Pumpura pierakstītajā variantā valoda nav īsta tautas pasaku valoda, ir elementi, kas neiederas īstās pasakās, piem., ceļošana pa B a l t i j u, atipiskās bēdīgās beigas ar varoņa bojā eju (vai te būtu līdzība ar Beovulfu?). Taču, kā iepriekš norādīts, visai skaidri tanī sameklējami arī dažādi tautas pasaku motīvi, un arī M & Ar pasaku rādītājā tā nav izmesta no pasaku sarakstiem.

Kā atzīmēts "Lāča dēla" pasaku tipa variantu analizē, plēsīgo zvēru pārplēšanas motīvs, uz kuŗu, kā paskaidro PŠVII443 pasakas teksts, dibināts pasakā Lāčplēša vārds, atrodams vēl arī PŠII265 variantā, kur dēls, dzimis no sievietes un lāča, pārplēš tēvu. Šis variants pierakstīts Jaunrozē, Vidzemes ziemeļu daļā. Lāča plēšanas motīvs kā varoņa spēks pierādījums parādās arī Ā301B tipa pasakā PŠII175. Varonis, piedzimis mežā, tūdaļ pēc dzimšanas izmauc no ādas lāci, kas uzbrūk viņa mātei. Šī pasaka pierakstīta Secē, Zemgalē (Sece ir kaimiņos Lielvārdei, Aizkrauklei, Jumpravai). Bet varoni sauc par Niedrīti.

Ā300A, Ā301 un Ā303 tipa pasakās minēts šādi ar lāci saistīti varoņu vārdi: Lāčausis - 6 reizes, Lāčadēls - 6 reizes, Lāču Krišus, Lāču Jānis, Lāčaugainis, Lāčaustiņu Jānis, Lāčplēsis ik pa vienai reizei. Ievietojot Latvijas kartē šīs (Šmita kopojumā publicētās) pasakas, dabūjam šādu ainu (sk. schēmu - Pasaku izplatība, kuŗās iesaistīts lācis varoņa vārdā!): šīs pasakas sastopamas visvairāk Vidzemē, svītrā no Daugavas vidus daļas uz ziemeļiem līdz Igaunijas robežai, bet krustojot arī Daugavu un pārejot tuvējā Zemgales daļā. Tikai atsevišķi varianti pierakstīti citās vietās.

Pasaku izplatība, kuŗās iesaistīts lācis varoņa vārdā

Vidzemē lāči bijuši sastopami apmēram gadsimtu ilgāk nekā Kurzemē. Vidzemē arī vairāk māju vārdu ar lāčiem. Tāpēc arī pasakās tradicija ar lāci vairāk saglabājusies Vidzemē un tur liekas iederīgāka.

Pumpurs savu variantu noklausījis Lielvārdē-Jumpravā pie Daugavas. Šmits, kā minēts, domā, ka Pumpurs Lāčplēša vārdu tīšām aizguvis no māju vārda tai apkārtnē. Latvijā māju vārds "Lāči" ir visai izplatīts. Tādu var sastapt vairumā Latvijas pagastu. Tas saprotams, jo māju vārdi pa lielākai daļai ir ļoti veci, un Latvijas mežos kādreiz mājoja lāči. Kurzemē pēdējais lācis nošauts 1811. gadā, Vidzemē apmēram gadsimtu vēlāk (Gulbenes, Piebalgas, Cesvaines apgabalā).⁵⁵

Tāpat māju vārdos sastopami, gan retāk, dažādi salikteņi ar lāci - Vidzemē vairāk nekā Zemgalē/Kurzemē un Latgalē.

Māju vārdos (sk. tabulu: Māju vārdi - salikteņi ar lāci!) vairumā salikteņi veidoti no lāča un no vietas apzīmējuma, retāk no lāča un no kādas lāča ķermeņa daļas un tikai divos gadījumos no lāča un no darītāja vārda - Lāčarāji un Lāčplēši, t.i., personu raksturotājas īpašības, tātad: ar lāčiem arējs un lāču plēsējs resp. ļoti stipri vīri, no kuŗiem pēdējais tad nu iesaistīts Pumpura pierakstītās pasakas variantā. Kā redzam, māju vārds "Lāčplēši" sastopams trīs reizes: Jumpravas un Jaunpiebalgas pag., Vidzemē un Kuldīgas pag., Kurzemē. Abas Vidzemes Lāčplēšu mājas minētas jau zviedru vaku revīziju sarakstos 1680.-jos gados.⁵⁶ Tātad šis vārds, pat ja būtu pasakai aizgūts no apkārtnē sastopamajām mājām, tur tomēr ar vecu tradiciju un tautā ilgi pazīstams. Tāpēc gluži nevarētu pievienoties Šmita iebildumam, ka vārds Lāčplēsis, ja aizgūts no mājām, pasakā neiederīgs it kā autentiskuma trūkuma dēļ (t.i. tas nesakņojoties tautas tradicijā).

11. tabula

Māju vārdi - salikteņi ar lāci*

Vidzemē:			Kurzemē/Zemgalē:	Latgalē:
Lāčupji			Lāčdegļi	Lāčadruva
Lāčakalns-3			Lāčdruvas	Lāčkāji
L ā č p l ē š i- 2			Lāčagalvas	Lāčupji, Lāčupe - 3
Lāčakrogs - 2			Lāčudangas	Lāčamēsli
Mežalāči			Lāčkājas	Lāčukalnu,
Lāčpeka			Lāčaudas	Lāčakalna ciems
Lāčtomiņi			Lāčarāji	Lāčusalas ciems
Lāčusalas			Lāčplēši	Lāčgalvas ciems
Lāčugārša			Lāču caurums
Lāčumēri			(pļava)
Lāčezers
Lāčumuiža, Lāčumuiža

*pēc Endzelīna Latvijas vietu vārdi, A. Gulbis, Rīgā, 1922., 1925. g.

 

TAUTAS PASAKU VAROŅI MODERNAJĀ LITERĀTŪRĀ

Divi populāri pasaku tipi (t.i., Ā300A, ko mēdzam ne gluži pareizi dēvēt par Kurbada pasakām, un Ā301B jeb - atkal ne gluži precīzi - Lāča dēla pasakām) un tieši šo tipu divi visapšaubāmākie varianti (PŠII319 un PŠVIII443) kļuvuši latviešiem par pamatu veselai rindai literāru darbu. Kādi šo divu pasaku tipu motīvi manifestējušies literārajos darbos?

Sākumā jau esmu minējusi, ka pasaku motīvu iestrādāšana un pārstrādāšana literāros darbos būtu dalāma divi daļās: 1. mēģinājumos no tiem veidot "tautas epus", 2. motīvu lietošanā dažādu rakstnieku individuālu mērķu sasniegšanai.

Pie pirmās grupas būtu pieskaitāmi Anša Lercha-Puškaiša Kurbads, Jēkaba Lautenbacha-Jūsmiņa Niedrīšu Vidvuts un Andreja Pumpura Lāčplēsis.

Par Lercha-Puškaiša 1891. g. publicēto darbu Kurbads Andrejs Johansons raksta: "Ar savu Kurbadu, kur izmantoti un vaļīgi apvienoti t.s. stiprinieku pasaku motīvi, Lerchis mēģināja radīt latviešu varoņeposu prozā, tāpat kā Pumpurs un Lautenbachs to raudzīja veidot dzejā.⁵⁷ Pats Lerchis-Puškaitis to dēvējis "Kurbads, senlatvju varonis". Šis palicis vismazāk pazīstamais no tautas pasaku un teiku motīvu pārstrādājumiem "epā". Tas varbūt palīdzējis veidot priekšstatu par Kurbadu kā kādu pirmtēlu.

Tai pašā 1891. gadā iznāca arī J. Lautenbacha Jūsmiņa Niedrīšu Vidvuts jeb varenu vīru darbi Latvijas senatnē. Lautenbachs no visiem trim minētajiem autoriem savā darbā ir ietilpinājis visplašāko tautas pasaku, teiku, dziesmu, parunu un sakāmvārdu materiālu. Pavisam maz gan tanī motīvu, ko varētu attiecināt uz Ā300 un Ā300A pasakām: ir iesaistīti brīnuma suņi, Turis un Velcis, izgrieztās pūķu mēles, un reiz kādi varoņi dzimst pēc līdakas ēšanas, bet tad darīšana ar divi brāļiem, kas pieder pie Ā303 tipa. Visai plaši Lautenbachs turpretī iesaistījis Ā301 tipa pasaku. Jau pats galvenā varoņa vārds Niedrītis pieder pie šī pasaku tipa kāda varianta (sk. PŠII175!), tāpat kā varoņa piedzimšana mežā, lāča (tas nav varoņa tēvs) nogalināšana un lāčādas pakāršana uz krūma. Varonis Niedrītis jeb Niedrīšu Vidvuts (pēdējais ir senprūšu vārds), kuŗu Lautenbachs reizēm dēvē kāda cita šī pasaku tipa varoņa vārdā, proti, par Īliņu (sk. PŠII169!), noguļ septiņus gadus uz krāsns kā minētais Īliņš. Citi Ā301 pasakas motīvi Lautenbacha darbā vēl ir došanās ceļā kopā ar citiem stipriniekiem, pusdienu vārīšana tukšā pilī, nokļūšana pazemē, kur cīņa ar nezvēriem, izkļūšana no pazemes ar putna palīdzību, princeses Skaistītes kāzu rīkošana ar viltus glābēju un varoņa ierašanās kāzu dienā, lai pieprasītu nopelnīto princesi. Tāpat Lautenbachs iesaistījis milzi Sarkandari, kas nāk no kādas ne visai drošas Ā301B pasakas (PŠVIII441).

Šo epu, kur "No augstiem, aizmūžīgiem Dieva pasaules sākumiem vilktas līnijas uz cilvēka dzīvi, ko kārto varonis Vidvuds" un kas "materiāla ziņā ir vesels tautas garamantu kompendijs"⁵⁸, Lautenbachs nobeidz ar pantu:

Nemira tautiņas labdaris glābējs,
Bet tik aizgāja citā saulē.
Ap kalna galiņu, kur auga birze,
Kur bija birzītē pērkona akmens,
Zem kuŗa glabāja Vidvuta pīšļus,
Iesāka skraidelēt melnbalti putni.
Ļautiņi tic, kad mitēsies skraidīt
Ap kalnu žagatas, baltmelni svārcīši,
Ka tad Niedrīšu Vidvuts atkal
Celsies pār savu tautiņu valdīt.⁵⁹

Varoņa atgriešanās dzīvo vidū tālā nākotnē nav sastopama līdz šim publicētajās latviešu tautas pasakās, bet vispār tautas tradicijām šāds motīvs nav svešs. Tompsons, pieskardamies jautājumam par vietu un personu leģendu pārstrādājumiem tautas pasakās, min: "Ir grūti novilkt asas robežas; daudz tradicijām, kas vispirms saistītas ar noteiktām vietām vai personām, ir tendence ceļot, tā ka bieži ir grūti noteikt sākotnējo cilmi vietai vai personai, ap kuŗu leģenda veidojusies."

"Katrā zemē sastopam šādas ceļojošas leģendas. - - - bet ir arī krietns skaits tādu, kas pazīstamas visā Rietumu pasaulē. Dažas palikušas tikai mutvārdu tradicijā, citas nokļuvušas literātūrā, kaut arī, bez šaubām, cēlušās tautā. Šāda plaši pazīstama mītoloģiska koncepta literāra pārveidošana skaidri vērojama Artura leģendas pēdējā nodaļā, kur tiek apgalvots, ka lielais karalis kādā dienā atgriezīsies savas tautas posta stundā (Ā580). Šāds ticējums parasti attiecas uz kāda dievu vai pusdievu, kuŗa otrreizēju atnākšanu ticīgie gaida. Tas sastopams gandrīz visur pasaulē un nav saistīts ar kāda noteiktu lielo reliģiju."⁶⁰

Arī vāciešiem ir nostāsts par ķeizaru Frīdrichu Barbarosu, ka tas zem kāda kalna gaida stundu, kad tautai būs nepieciešama viņa palīdzība.

Kā minēts, publicētajās latviešu tautas pasakās šis Ā580 pasaku tips nav sastopams, bet to uztvēruši un savos sacerējumos ietilpinājuši rakstnieki; kas, lietodami tautas tradiciju materiālus, veidojuši tautas epus. Bez jau citētā Lautenbacha arī Pumpurs Lāčplēša epu beidz vārdiem:

Laivinieki tic, ka reizi
Lāčplēs's savu naidinieku
Vienu pašu lejā grūdīs,
Noslīcinās atvarā.⁶¹

Līdzīgi beidzas Raiņa Uguns un nakts:

Vēl cīņa nau galā un nebeigsies,
Tev, Lāčplēsi, Spīdola palīgā ies!

Pumpurs varoņa augšāmcelšanās jeb atgriešanās temu ņēmis par pamatu arī dzejolim "Imanta", kas veidots pēc Garlība Merķeļa teikas Vanems Imanta motīva. Merķeļa Imanta tiek apglabāts Zilajā kalnā, bet Pumpurs Imantam, gluži kā Barbarosam, liek tur tikai snaust un gaidīt atgriešanās brīdi:

Un saules meitas nācīs
Un miglu projam trauks;
Un gaismas laika balsis
Imanta ārā sauks.⁶²

Īsi pirms Lercha-Puškaiša Kurbada un Lautenbacha-Jūsmiņa Niedrīšu Vidvuta - 1888. gadā parādījās Andreja Pumpura eps dzejā Lāčplēsis, kur arī sakopoti dažādi tautas tradiciju materiāli. Ja Lercha-Puškaiša un LautenbachaJūsmiņa darbi tagad daļēji aizmirsti, tad pavisam citāds liktenis aptuvenajā 100 gadu eksistencē bijis Pumpura darbam un viņa varonim Lāčplēsim. Tas veidojies un audzis un no folkloras materiāla pārvērties, kopā ar citiem Pumpura šai epā ieviestajiem tēliem, par simbolu, par patiesu mītisku varoni.

Pumpurs Lāčplēša saturā ietilpinājis gan dažādus tautas tradiciju materiālus, gan aizguvumus no sengrieķu teikām un tautas atmodas laikmetā populāro, bet mākslīgi radīto latviešu dievu olimpu. Visumā darba fābula seko Pumpura paša pierakstītajai Lāčadēla s. Lāčplēša Ā650 tipa pasakai (PŠVIII443). Taču tanī sastopami arī citu pasaku tipu motīvi. Vispirms jau pats varoņa vārds pieder Ā301 pasaku tipam. Daži pētnieki gan šaubījušies par vārda un pat visas pasakas leģitimitāti resp. sakaru ar īstām tautas tradicijām. Bez jau minētā Šmita to darījis arī Roberts Klaustiņš, kas saka: "Folklorā Lāčplēša teika nav atrodama. - Pumpurs izlietojis pasaku par Lāčausi, ko min Lāčplēša ievadā. Lāčplēša vārds aizgūts no viņa radu mājām Lāčplēšiem 4 km no Jumpravas muižas mežos, Kurzemes pusē."⁶³ Taču, to esmu jau minējusi, Šmita un Klaustiņa uzskatus var arī apstrīdēt, ir attiecībā uz varoņa vārdu, ir uz pasakas motīviem.

No Ā301 tipa pasakām Pumpurs savā darbā iesaistījis motīvus par varoņa dzimšanu no lāča, par lāča ausīm (kuŗās slēpjas varoņa spēka noslēpums), par biedrošanos ar citiem stipriniekiem (Koknesis).

Esmu minējusi, ka bieži, runājot par pasaku tipiem, likta it kā vienlīdzības zīme starp Kurbadu un Lāčplēsi s. Lāčadēlu, kaut tās gan radniecīgu, tomēr atšķirīgu tipu pasakas. Šī jaukšanās notikusi ne vien apcerējumos par pasakām, bet arī literārajos darbos, kas izmantojuši pasaku motīvus. Tā Pumpurs Lāčplēša epā, V dziedājumā liek Lāčplēsim gluži kā Ā300A pasaku tipa varoņiem kādā salā trīs naktis cīnīties uz tilta ar 3, 6, 9 galvu jodiem (velniem). Pirms cīņas notiek "pūšana klajumā" - pūš mežus. Spēkošanās laikā notiek zemē dzīšanas process. Ir trauks ar ūdeni, kas pārvēršas asinīs. Lāčplēsis sviež biedriem uz ēku ar savu kaŗa vāli, lai tos pamodinātu. Ragana un Spīdala pārvēršas viltus vilinājumos, akā un ābelē. Dziedājuma nobeigums pieslejas Ā303 pasaku tipam: Spīdala ar burvju spieķi atdzīvina apburtos kuģiniekus.

Otrā grupā būtu ieskaitāmi literāri darbi, kur gan arī ietilpināti dažādi pasaku motīvi un varoņi aizgūti no pasakām, bet kur nav mērķa veidot īpašu tautas epu. Ar savu īpatnēju atzinumu tautas pasaku temu lietošanā latviešu literārajos darbos 20-to gadu beigās nācis Jānis Lapiņš apcerē "Zemgales gars"⁶⁴. Šeit daži izraksti no šīs apceres:

"Dažs Zemgales poēts ir pēc tūkstošiem gadiem uzcēlies senlatviešu burvis, kas saprot mistiskus noslēpumus un grib valdīt ar vārdu maģiju."

"Redzot šādas zemgaliešu savādības, ir saprotams, ka viņi mīl sniegt netiešo dzeju. - - - netiešā dzeja sižetu neņem no dzīves, bet no kāda akta, kas jau senāk kļuvis par literātūras objektu. Šādai poēzijai vielu dod vēsture vai kāds leģendārs notikums, teika, pasaka vai dziesma, kāda liela personība vai ideja."

"Dzeja ir līdzeklis dzīvi un pagātni skaistāku darīt. Bet netiešai dzejai bieži vien ir vēl kādi citi blakus mērķi. Viņa vadās no kādas idejas (Rainis, Aspazija, Virza, Plūdonis) vai fantazijas tēliem, ko laikmets ir iemīļojis. Netiešā dzejā parasti nedarbojas ikdienišķi cilvēki, bet varoņi, kas par kādu ideju, par kaut kādu jaunu nākotnes lietu iet kaŗā. Dzejnieks, kas rada netiešo dzeju, parasti neiziet no tēla, bet no idejas. Tēli noder tikai ideju iemiesojumam. Pagātnē vai citu dzejnieku darbos ieraugot kādu ideju, dzejnieks cenšas to konkrētizēt ar tēlu."

"Zemgaliešiem tipisks netiešās dzejas pārstāvis ir J. Rainis, kas - visā savā dzīvē (ārpus lirikas) nav devis neviena tēla no reālitātes un tiešā dzīvē pat nav meklējis sižetus. - Ugunī un naktī viela no Pumpura, Zelta zirgā pārstrādātas latviešu un igauņu pasakas. - Teiku motīvi skan drāmās llja Muromietis, Mušu ķēniņš."

"Brigaderu Anna daudz staigājusi uz seno mītu pasauli, kur dievi, velni, raganas, viens otrs cilvēks. Blakus reāliem darbiem viņa vairāk par citām dzejniecēm mīlējusi teiku un pasaku motīvus, kuŗu attēlošanai nevajag cilvēka dzīvas redzēšanas savā priekšā."

Teikto Lapiņš attiecina arī uz Plūdoni, Virzu, Akurāteru, Aleksandru Grīnu, Jāni Grīnu, Valdi Grēviņu, Aspaziju, Ludi Bērziņu. Lapiņa minēto zemgaliešu saraksts būtu papildināms vismaz vēl ar Lautenbachu-Jūsmiņu un Falliju.

Šāds Lapiņa saskatīts zemgaliešu fainomens intriģē, jo Zemgalē visumā pasaku un teiku pierakstīts mazāk nekā Vidzemē un Latgalē. Attiecībā uz šeit iztirzājamām Ā300A un Ā301 tipa pasakām konstatējams, ka Ā300A pasakas tikpat kā nav sastopamas Vidzemē; šis tips koncentrējies Zemgalē/Kurzemē, bet visvairāk - Latgalē. Turpretī no Ā301 pasakām tās, kuŗās varonim piešķirts Lāčadēla, Lāčauša vai līdzīgs vārds, koncentrētas, kā iepriekš konstatēts, visvairāk Vidzemē - svītrā no Daugavas vidus daļas uz ziemeļiem līdz Igaunijas robežai. (Šī aina, protams, varētu mainīties, ja būtu izvērtēšanai publicētas visas savāktās pasakas.) Tā arī Lāčplēša temas apstrādātāji literātūrā (turpinot Lapiņa ieviesto dalīšanu) pa lielai daļai nāk no Vidzemes; bez zemgaliešiem Raiņa, Akurātera un Fallija sastopam vidzemniekus Pumpuru, Niedru, Apsesdēlu, Ermani, Dzintaru Sodumu, kas dzimis Rīgā (viņa tēvs gan nāk no Zemgales, no Vecmuižas).

Taču vēlreiz jāatgriežas pie jautājuma, kādus Ā300A un Ā301 pasaku tipu motīvus rakstnieki lietojuši savos darbos.

Ā300A jeb Kurbada tipa (lietojot iegājušos, bet faktiski nepareizo apzīmējumu) motīvu pēdas iespējams saskatīt Brigaderes Sprīdītī, jo Sprīdītis cīnās kā ar velnu, tā ar raganu. Elzai Stērstei radusies pasaku ludziņa leļļu teātrim Kurbads, Andrievam Niedram pasaka Kurbads, Rainim drāmas fragments Kurbads, kuŗā gan no Ā300A pasaku tipa motīviem nekas nav paglābies, ja arī sākotnēji bijis ieplānots. Juris Rozītis saskatījis Ā300A pasaku tipa motīvus arī Skalbes Kaķīša dzirnavās⁶⁵, kur sastopams teikums (tējas kannas stāstā): "Un kad pūķis ar divpadsmit galvām iedzen varoni līdz krūtīm zemē, tad divpadsmit dāmu noliec divpadsmit tumšu galviņu uz šaurām, dzeltenām rociņām un tvīkst un dreb, kamēr varonis nav nocirtis pūķim divpadsmit galvas." Rozītis domā, ka Skalbe būšot pasaku noklausījies Piebalgas apkārtnē. Zemē dzīšanas motīvs patiešām bieži parādās Ā300A tipa pasakās, bet tas bieži sastopams arī citur (sk. tabulu "Ā300A tipa motīvi citos pasaku tipos"!), pūķis latviešiem šī tipa pasakās ir izņēmums, ne raksturība, un nav tiešu pierādījumu, ka Piebalgā būtu pierakstīta kāda šī tipa pasaka. M & Ar rādītājā visā Cēsu apriņķī, pie kā pieder Piebalga, reģistrēts tikai viens šī tipa variants.

Kurbads sastopams Jāņa Turbada (i.e. Valža Zepa) Ķēves dēlā Kurbadā (un uz tā bazētajā Baņutas Rubesas skatuves darbā Varoņdarbi). Ar Ā300A tipa pasaku šeit vispirms saistās pats varoņa vārds un allūzija uz dzimšanu no "ķēves" (pārnestā nozīmē). Lietoti pasakas varoņa atribūti: lakats, nūja un zobens. Cīņā ar jodiem resp. velniem ir pūšana klajumā un zemē dzīšana, ir arī cīņas pārtraukuma moments: "Vai vīram brīv Cīņā atpūsties?" Ir priekšmeta sviešana, palīgus meklējot, gan modificētā veidā - Kurbads sviež lakatā ietītu pusķieģeli. Pēc cīņas upes līkumā tiek izskalota jūŗas čūska. Turbada darbā minētie stiprinieku vārdi Kokurāvējs, Kalnugāzējs, Akuracējs turpretī aizgūti no Ā301 A tipa pasakām. Pie Nelabā katēgorijas, protams, pieskaitāms Ņirga, kas gan vairāk atgādina teiku velnu, ne Ā300A tipā sastopamo pūķa aizstājēju.

Pāreju pie Ā301 tipa pasaku motīvu ieviešanas literārajos darbos varētu sākt ar atzīmi, ka Rainis Pusideālistā izmantojis PŠII177 pasakā minēto stiprinieka vārdu Uluvirpuniķis.⁶⁶ Senatnīgo jeb "tautisko" vārdu birumā, kas sastopami Pusideālistā, šis vienīgais aizgūts no tautas pasakām.

Lāčplēsis no Pumpura epa ceļojis tālāk uz citu autoru darbiem, kas visi ietilpst otrā darbu katēgorijā. Vispirms to par sava darba varoni padarījis Rainis, rakstot Uguni un nakti. Fallijs 1908./09. gadā sarakstījis traģēdiju Lāčplēsis, kas pirmo reiz iespiesta tikai II pasaules kaŗa laikā, 1942. gadā Fallija darbu izlasē un tāpēc maz paspējusi izplatīties.⁶⁷

Dambergs par Fallija Lāčplēsi rakstījis: "Šo drāmu Fallijs saraksta - ārzemēs, apstrādādams to pašu vielu, kuŗu Rainis ir veidojis savā traģēdijā Uguns un nakts; un, protams, cik liela ir starpība starp Raiņa un Fallija individuālitātēm, tik liela ir starpība starp viņu lugām. Ja Rainī ir stiprs konstruējošais prāts, tad Fallijā ņem pārsvaru izjūtas intensīvitāte un ģeniāla intuicija; ja Ugunī un naktī ir dziļi izdomāta vienība, tad Lāčplēsis it kā sadalās divās atsevišķās daļās, kuŗas vieno tikai Lāčplēša persona; ja Rainis Uguni un nakti piesūcina pilnu ar savā laikā modernām sabiedriskām idejām, tad Fallijs cenšas vairāk iejusties pašas senatnes garā un kolorītā, lai gan velna bedres skatos nenociešas ļoti caurspīdīgi pieskarties sava laika mūsu rakstniecības parādībām un personām.⁶⁸ Akurāteram Lāčplēsis darbojas lugā Saules gredzens (1910.g.). Andrievam Niedram ir drāma Kangars (1929.g.), kur iesaistīts arī Lāčplēsis. Apsesdēls Lāčplēša temai pieskāries prozas tēlojumā Lāčplēša sapnis (1918.g.) un Lāčplēša talcinieki (1919.g.). Pēteris Ermanis skicējumā Varoņa dēls (1918.g.) stāsta par Lāčplēša un Spīdolas dēlu.

Rainim Lāčplēsis figūrē Ugunī un naktī, Rīgas raganā (Dedze ir Lāčplēša un Spīdolas meita), arī Daugavā un nepabeigtās drāmas Imanta fragmentā.

Nozīmīgākais no visiem šiem darbiem ir Raiņa Uguns un nakts. Rainis šai darbā un arī citos minētajos ir paturējis dažu labu tautas pasakas motīvu, bet piešķīris tiem citu, par vienkāršu pasakas motīvu dziļāku nozīmi. Ugunī un naktī Rainis no Ā300A pasakām paturējis akas un ābeles motīvu (IV cēl.), tāpat velnus un pūķi otrā cēlienā. No Ā301 pasaku tipa nāk varoņa cilme un lāča ausis, arī Koknesis. Publicētajos Raiņa Kurbada fragmentos, atskaitot varoņa vārdu, grūti sameklēt norādījumus uz Ā300A tipu. Tur vairāk Ā301 pasaku motīvi - par Lāčadēlu un par Īliņu. Tātad arī Rainim Kurbada un Lāčadēla motīvi jaukušies. Pats Rainis par to rakstījis:"- jau sen pirms Uguns un nakts mani dziļi un ilgi bija nodarbinājis problema par latviešu varoņu teiku sistēmatizējumu un sagatavošanu drāmatiskai iegūtnei. --- meklējumu rezultāti drīz sāka izteikties drāmatiskā formā. Jau pirmās trimdas laikā Vjatkā ir uzmesti plaši plāni lugām no šīs vielas aplokiem un izstrādāts gandrīz gatavs viens cēliens no cikla, kuŗš grozās ap Kurbada teikām. No šiem skatiem dažs tiks uzņemts šī izdevuma fragmentos drāmu sējumu pēdējā daļā [i.e. X sēj., 1925. ref.]."

Un citur vēl: "Ugunī un naktī ir neviļus daudz kas ieplūdis no šīs teiku atmosfēras, pat no situācijām un raksturiem un pat no skatiem; tās studijas un sajūtas domātiem plašiem darbiem bija kā nepabeigtas piramidu kaujas, kuŗas nu tika izmantotas citām celtnēm; viņu pašu pabeigšana tā tapa ar laiku arvien mazāk iespējama, līdz palika tikai simtiem atšķirtu pantiņu un viens lieks žēlums."⁶⁹

Par Raiņa Uguni un nakti ir daudz rakstīts, bet viens no pirmajiem šādiem darbiem meklējams žurnāla Zalktis 1910. gada 8. n-rā, kur Teodors Zeiferts publicējis apceri par Uguni un nakti, apskatīdams tās sakarus ar tautas tradicijām un ar pumpura epu. Par Pumpura epa saskares punktiem ar folkloru plašāku pētījumu publicējis Krišjānis Ancītis 1939. g. rakstu krājumā Ceļi.

Abu pasaku varoņu, Kurbada un Lāčplēša, temas un motīvi literātūrā tā jaukušies viens ar otru, ka saplūduši bieži kopā. Taču tautas apziņā tie gājuši atšķirīgus ceļus. Kurbads arī ilgu laiku palicis novārtā, kamēr Lāčplēsis audzis, veidojies un patiešām kļuvis par tautas varoni un simbolu, ne tik daudz Pumpura vai citu autoru, kā visvairāk Raiņa dēļ.

Reizēm Rainim pārmests, ka viņš it kā būtu "zadzis" Pumpura temu. Rainis pats par to rakstījis: "Uz Uguns un nakts apstrādāšanu ierosināja sacensības izsludināšana operas tekstam 1903. gadā. - Temats bija dots: viela ņemama no latviešu teikām, bija aizrādīts sevišķi uz Pumpura apstrādāto Lāčplēša teiku.⁷⁰ (Piebilde: sacensībā toreiz godalgu piešķīra ne Rainim, bet citam autoram.⁷¹) Rainis operas libretu pārvērta drāmas darbā, un tā pirmizrāde notika 1911. gadā Rīgas Jaunajā teātrī, radot tautā tūdaļ milzu sajūsmu. Tautas apziņā dzima simboli Lāčplēsis un Laimdota - tautas spēka un Latvijas valsts simboli, gluži kā Rainis bija iecerējis, teikdams: "turēju par savu pienākumu izcelt un attīstīt - Lāčplēsi un ielikt viņā latvju tautas un valsts ideju." (Rainis Dzīve un darbi, VI, 9. lp.) Latviešu tautas un Latvijas tālākās gaitas šo simbolu izveidošanos un nostiprināšanos veicināja. Tāpēc, kad 1950.-tos gados trimdā parādījās Ķēves dēls Kurbads - citādos apstākļos un ar citādu pieeju varoņiem - cilvēku prātos radās liels satraukums.

Lāčplēsim veidojoties un augot, Kurbads visu laiku bija gulējis tādā kā Ērkšķrozītes miegā, maz skarts, maz kustināts. Kurbads parādīdamies tomēr nebija atbrīvojies no sava "pusbrāļa". Kā Turbada Ķēves dēlā Kurbadā, tā Rubesas Varoņdarbos dzīvo ir Kurbads, ir Lāčplēsis un Laimdota, radot konflikta situāciju, ko Turbads arī itin skaidri definējis. Viņa darbā ir aizrādījums, vērsts pret Kurbadu: "Tu aktīvi sāki darboties Lāčplēša teikā, kas pats par sevi ir pārkāpums."⁷² Patiešām, ja Kurbads nebūtu pasācis "darboties Lāčplēša teikā", tad viens pats tas nez vai būtu ļaužu prātus tā satracinājis. Liktenīgā Kurbada sasaistīšanās ar Lāčplēsi - ne ar pasaku Lāčadēlu, bet ar simbolā pārvērtušos Lāčplēsi - varēja būt radījusi aizdomas par tautas svētumu zaimošanu, par nacionālu simbolu apsmiešanu.

Varētu tomēr būt tikai sagadīšanās, ka par kontroversiju izraisītāju izvērties Kurbads, jo dažādu iemeslu dēļ gandrīz neievērots palicis vienlaikus ar pirmajiem Turbada Ķēves dēls Kurbads fragmentiem iespiestais Dzintara Soduma darbs Lāčplēsis trimdā, kur Latvijas un latviešu simbolu ievietošana jaunos kontekstos visai raksturīga. Šī darba dažas nodaļas iespiestas Jaunajā Gaitā 1959./60. gadā.⁷³ Diemžēl, pēc tam visai produktīvais Sodums apklusa, un tā varbūt nekad neuzzināsim, kādu viņš būtu veidojis savu trimdas Lāčplēsi. Iespējams, ka arī Sodumam būtu izpaudušās ikonoklastiskas tieksmes. Uz to aizrādījis, piem., Valters Nollendorfs, iztirzādams demītoloģizācijas tieksmes jaunākajā latviešu literātūrā.⁷⁴ Soduma lāčausainais Lāčplēsis deviņgalvu pūķi saskata kādā trimdas tautiešu komitejas deviņu vīru sastāvā, un trimdā ir patvērusies par psīcholoģijas studenti pārvērtusies Spīdola, Laimdotai paliekot Latvijā. Pagaidām no Soduma darba paliek apliecinājums: "Kāpēc lai jūs nevarētu būt Lāčplēsis. Jāsaka gan, rakstos jūs esat citāds rādīts. Un gandrīz jāprasa, vai nebūtu mūsu kopējo svētumu zaimošana, ja kāds jūs aprakstītu tādu, kāds patlaban esat?" - "Es atjaunojos katrā paaudzē. - Un cik ilgi lai es paliktu tikai zemnieku kultūras varonis? Tauta mainās, un līdzi viņai mainās arī tās varoņi."⁷⁵

Jāatzīmē, ka Veltas Tomas Lāčplēsis tāda paša nosaukuma dzejolī uztverē ir konvencionālais Lāčplēsis, Brīves un Latves sargātājs.⁷⁶

Mazāk ievērots šais kontroversijās palicis kāds visai īpatnējs fainomens, ko tomēr gribētos pieminēt. Rainim Rīgas raganā Dedze ir Lāčplēša un Spīdolas, nevis Laimdotas meita, Ērmanim ir Lāčplēša un Spīdolas dēls, bet Turbada darbā Ķēves dēls Kurbads "Laimdota auklēja dēlu - Kurbadu vārdā."⁷⁷ Tas nepārprotami ir Laimdotas un Kurbada, ne Lāčplēša dēls. Šis fainomens, tāpat kā mēģinājumi skaidrot, kāpēc rakstnieku darbos izmantoti noteikti pasaku motīvi, būtu īpašu apceŗu uzdevums.

Kāpēc Kurbads izveidojies par citādu varoni nekā Lāčplēsis un kāpēc abu varoņu kopīga iesaistīšana tais pašos darbos tā satrauc ļaužu prātus?

Jāatgriežas vēlreiz pie Raiņa. Uguni un nakti Rainis rakstīja 1905. gada lielā uzmutuļojuma priekšvakarā. 1905. gadā arī tiek gatavota Uguns un nakts izrāde ar Voldemāra Zeltiņa dekorācijām. "Reakcija," tā saka pats Rainis, "izjauca šos plānus."⁷⁸ Uguni un nakti ar Jāņa Kugas dekorācijām pirmo reizi izrāda 1911. gada janvārī, kad aizdurvē jau I pasaules kaŗš un kad tauta, atguvusies no 1905. gada šoka, atkal meklē pēc jauna apliecinājuma savam spēkam.

Pēc I pasaules kaŗa neatkarīgajā Latvijā Uguni un nakti izrādei sagatavo Dailes teātris 1921. gadā, un tai pašā gadā arī Nacionālā opera izrāda Jāņa Mediņa pēc Raiņa motīviem komponēto operu Uguns un nakts. Dziļleja, pārskatot Uguns un nakts skatuves gaitas vēlāka datuma izrādēm Rīgā, neatkarīgajā Latvijā nemin.⁷⁹ 1928. gadā tā tomēr vēl izrādīta Jelgavas teātrī.⁸⁰

 

1977. g. Raiņa "Uguns un nakts" jauniestudējums Valsts Liepājas teātrī. Lāčplēsis - K. Zušmanis, Spīdola - I. Briķe. Režisors O. Kroders.

1980. g. Attēls no Baņutas Rubesas un Daces Štauveres-Aperānes Varoņdarbiem. No kreisās: Spīdola - Laila Saliņa un Laimdota - Baiba Rubesa.

LĀČPLĒSIS: See - pieņemsim, ka jaundievi ir kā vilciens, kas skrien pa sliedēm neapturami pret savu mērķi... Mums jāseko vēstures sliedēm!
SPĪDOLA: Ja gribi vēsturi mainīt, jābrauc no sliedēm nost.

 

Kāpēc Uguns un nakts neatkarīgajā Latvijā vairāk nav izrādīta? Kāpēc trimdā varējuši rasties darbi kā Ķēves dēls Kurbads un Soduma Lāčplēsis trimdā, kuŗus daži uzskata par tautas svētumu zaimošanu?

Rainis, rakstot piezīmes par iecerētu traģēdiju Imants, kas arī palikusi fragmentos, rakst: "Ir vēl izvesti daži skati trešā cēlienā, bet tie attiecas uz 1919. gadu. Tad drama [Rainis pārmīšus darbu dēvējis gan par drāmu, gan par traģēdiju, ref.] nau vairs turpināta, kaut gan šad un tad vēl cilāta, bet vienmēr atkal atmesta, jo patstāvīgajā Latvijā patriotiskas vielas vairs nespēja interesēt mūsu moderno publiku. Viela ir turpretī ļoti drāmatiska. - Drāmu fragmenti top še klajā laisti tādēļ ka nau izredzes uz drāmu turpināšanu un nobeigšanu 'mūsu laikā', kuŗš sevišķi nelabvēlīgs dramai; nau arī izredzes, ka drīz beigsies 'mūsu laiks'. Tad jau drīzāk drāma."⁸¹ (Arī citu rakstnieku darbi ar varoņa, simbola - Lāčplēša, temu radušies visvairāk pirms I pasaules kaŗa un ap 1918. gadu!)

Rainis, šos vārdus rakstot, ir bijis gandrīz pravietisks. Tāpat kā mums viņa patriotisko drāmu nevajadzēja neatkarīgajā Latvijā, kad viss šķita piepildīts, viss bija sasniegts, tā mūsu rakstnieki pašreizējos apstākļos neraksta Raiņa pacēluma tipa drāmas, jo II pasaules kaŗš mūsu tautai beidzās citādi nekā pirmais. Pēc Pirmā pasaules kaŗa ieguvumi radīja tieksmi aizmirst smago un skumjo, radīja nogrimšanu apmierinājumā, nevis vēlēšanos pēc jaunām, lielām cīņām. Mēs priecājāmies par sasniegto, ieaijājām sevi viltus drošības sajūtā.

II pasaules kaŗš iznīcināja, vismaz mums, I pasaules kaŗa ieguvumus. Tas arī citādi beidzās gluži atšķirīgi. Tas nebeidzās ar gaišas nākotnes solījumu ne mums, ne lielajiem uzvarētājiem. Tas beidzās ar totālas iznīcības draudu nogurušajai cilvēcei - ar atombumbas briesmām. Tādā laikmetā grūti rakstīt drāmas vai traģēdijas ar gaišu pacēlumu. Tādā laikmetā nāk sardoniski smiekli par visu - arī rakstniekiem. Ne par velti pēc Otra pasaules kaŗa uzplauka Eiropā un Amerikā tā dēvētais absurdais teātris. Tādā laikmetā rodas arī izstumto un piesmieto dziļi traģiska reakcija pret aptraipītajiem pagājušo dienu ideāliem. Ķēves dēls Kurbads, šis Lāčplēša pusbrālis, tāpat dziļi mīl savu tautu, tas pazīst savas tautas domas, vērtības, sakrāto gudrību pūru, bet ko lai viņš ar to iesāk, un ko viņš var savai tautai solīt pats? Varbūt, pasmejoties par pašu vājībām, palīdzēt, kā vieglāk tikt pāri posta dienām, līdz beigsies Raiņa pieminētais, kaut arī citādā nozīmē saprastais, 'mūsu laiks', līdz radīsies cerība, ka Lāčplēša cīņa patiešām vēl nav galā, nav beigusies, ka atnāks pasaulei, un arī mums, gaišākas dienas. Ja pasakas Kurbads aiziet bojā, ja pasakas Lāčplēsis iegāžas bezdibenī, ja Pumpura un Raiņa Lāčplēsim kā Arturam un Barbarosam jāgaida ēnu valstī uz jaunu cīņas dienu, tad Turbada Kurbads vismaz paliek dzīvs, kaut arī paglābies birokrata birojā.

 

REZUMĒ s. ĪSS ATKĀRTOJUMS s. KOPSAVILKUMS

1. Latviešu rakstnieki, lietojot savos darbos folkloras materiālus, darījuši to divu dažādu nolūku dēļ:

a.) mēģinot veidot tautas epu no tautas pasaku, teiku, dziesmu un sakāmvārdu motīviem;

b.) izmantojot folkloras materiālus tikai kā bazi dažādu individuālu mērķu sasniegšanai.

2. Visvairāk notikusi pievēršanās diviem pasaku varoņiem, Lāčplēsim un Kurbadam, kuŗu kopīga iesaistīšana tais pašos literāros darbos radījusi lasītāju vidū strīdus. It sevišķi tas noticis trimdā, 50.-to un 70.-to gadu beigās sakarā ar Turbada prozas darbu Ķēves dēls Kurbads un Rubesas skatuves darbu Varoņdarbi, mazāk Soduma Lāčplēsis trimdā fragmentu dēļ.

3. Tā kā abi varoņi, Lāčplēsis un Kurbads, nāk no pasaku vides, tad sīkāk izpētījamas to saistības ar pasaku pasauli.

4. Pasaku pētnieki konstatējuši, ka Austrumbaltijas telpa, tātad arī Latvija, tautas pasaku gaitu izzinātājiem sava ģeografiskā novietojuma dēļ ļoti svarīga, jo tanī:

a.) krustojas Austrumu un Rietumu ietekmes;

b.) pasakas visai pilnīgi sakrātas un sakārtotas. Starptautiskie pasaku katalogi gan vēl arvien neietveŗ visus latviešu pasaku tipus un motīvus. Latviešu pasaku tipu rādītājs Almas Mednes un Kārļa Arāja sakārtojumā izdots Rīgā 1977. gadā. Gar to strādāts jau kopš Latvijas valsts sākuma laika. Liene Neulande trimdā sakārtojusi latviešu pasaku motīvu rādītāju angļu valodā.

5. Latviešu tautas pasakas un teikas krātas un kārtotas kopš pagājušā gadsimta 80.-to gadu sākuma. Pēc jaunākajiem datiem sakrātas 67 365 tautas pasakas un anekdoti un 56 917 teikas. Galvenie krājēji un kārtotāji bijuši Fricis Treulands-Brīvzemnieks, Ansis Lerchis-Puškaitis, Pēteris Šmits un Latviešu folkloras krātuve (LFK), kur gar pasakām visvairāk strādājuši Alma Medne un Kārlis Arājs.

6. Kā pasakas par Kurbadu, tā pasakas par Lāčadēlu s. Lāčplēsi pieder pie ļoti izplatītiem un populāriem pasaku tipiem. Latvieši labprāt mēdz runāt it kā par īpašām Ķēves dēla Kurbada pasakām jeb pasaku tipu. Šādu nosaukumu vienai pasaku grupai ieviesis Lerchis-Puškaitis, dalīdams visas pasakas divi lielās grupās: a.) Kurbada pasakās un b.) Pūķa pasakās. Šādam dalījumam nav zinātniska pamata, bet no tā iegājies daļu pasaku dēvēt par Kurbada pasakām, un ērtības labad tas tiek turpināts. Pasakas, kur varonis dzimst pēc zivs ēšanas no ķēves (tam vienā pasakā piešķirts vārds Kurbads) un kur varonis cīnās ar velniem un raganām, pēc Arnes un Tompsona klasifikācijas ietilpst Ā300A tipā. Pasakas par Lāčadēlu pieder pie Ā301A un Ā301B tipa. Reizēm latviešu pasaku pētītāji, kaut arī korrekti atdalījuši Kurbada pasakas no Lāčadēla pasakām, tomēr mēdz runāt par Kurbada jeb Lāčadēla pasakām (piem., Šmits). Tas rada pārpratumus un sarežģījumus.

7. Ā300 un tam radniecīgā Ā303 tipa pasakas par pūķiem un pūķu kāvējiem pieder pie visizplatītākiem pasaku tipiem pasaulē. Arī Latvijā tādu sakrāts gandrīz 1000. Ā300A tips satura ziņā ir it kā vidū starp abiem minētajiem tipiem, aizgūdāms motīvus ir no viena, ir no otra. Latviešu folkloras krātuvē Rīgā glabājas tā 82 varianti. No tiem P. Šmita XV sējumu kopojumā, kas izdots Rīgā laikā no 1925. - 1937. g., publicēti 18.

8. Sīkāk analizējot pieejamos 18 Ā300A tipa variantus, atklājas to galvenie motīvi un to dažādās variācijas, arī kontaminācija ar citiem pasaku tipiem. Reizēm atsevišķi Ā300A tipa motīvi sastopami citos pasaku tipos.

9. Tā kā latviešu tautas pasakās, it seviški minētajā Ā300A tipā, citu tautu pasakās parasto pūķi vai nezvēru mēdz aizstāt velni, tad īsumā izvērtēti latviešu folkloras velni un pūķi. Velni, aizstājot pūķus, parādās kā daudzgalvu nezvēri ar lielu spēku. Citur, g.k. teikās, tie vairāk atgādina vidus laikos radušos konceptu par velna izskatu vai arī latviešu vērotus vācu lielkungus. Pūķi latviešiem vairāk darbojas teikās, kur tiem bagātības vilcēju funkcija.

10. Atsevišķi no visas Ā300A tipa pasaku grupas aplūkojamas divas pasakas: PŠII319 un PŠII336. Pirmā tāpēc, ka to Lerchis-Puškaitis licis pamatā savam tautas pasaku klasificējumam un ka no tās nāk Kurbada vārds, otra tāpēc, ka tanī saskatāmi saskares punkti ar krievu pasakām, jo Šmits domā, ka latviešu tautas pasakas par cīņu ar velniem uz tilta un pēc tam ar raganām varētu būt pārnākušas no krieviem. Vai tā ir, būs īsti noteicams, kad analizei būs pieejamas visas Ā300A pasakas. Tagad dažus saskares punktus iespējams konstatēt.

11. Kurbada un Lāčadēla sasaistīšana notikusi gan pasaku apcerētāju, gan literāru darbu autoru sacerējumos, kaut minētie varoņi nāk no atsevišķu tipu pasakām. Pasakas par Lāčadēlu pēc savas fābulas iederas Ā301 pasaku tipā. Šais pasakās pa lielākai daļai varonim viens no vecākiem lācis. Reizēm lāča dēls sastopams citu tipu pasakās. Vienu tādu pierakstījis un savam epam Lāčplēsis pamatā licis Andrejs Pumpurs. Tā ir PŠVIII443 pasaka un tā pieder pie Ā650 tipa pasakām.

 

Dzintars Sodums	Valdis Zeps (Jānis Turbads)

 

 

12. PŠVIII443 pasaku Šmits un Klaustiņš uzskata par neīstu pasaku. Tanī tomēr daudz īstu tautas pasaku elementu.

13. Kā Šmits, tā Klaustiņš domā, ka Lāčplēša vārdu Pumpurs aizguvis no māju vārda un ka tas liecina par pasakas neīstumu. Pasakas pierakstīšanas vietā ir tāds māju vārds, bet tas tur ar vecu tradiciju, kāpēc nebūtu noraidāms arī kā pasakas elements.

14. Kaut arī minētajās Kurbada un Lāčplēša pasakās ir atipiskas pasaku beigas, proti, varoņi iet bojā, šo pasaku izmantotāji literārajos darbos savu fābulu nobeigumus veidojuši pēc citas (tautas) tradicijas - ar solījumu, ka varonis atgriezīsies un glābs tautu posta stundā. Šādu motīvu sastopam, piem., anglosakšu Artura teikā un vācu nostāstos par Barbarosu.

15. Lāčadēlu jeb Lāčplēsi par galveno varoni literārā darbā vispirms ieviesis Andrejs Pumpurs, rakstīdams "tautas epu". Citi autori to veidojuši tālāk. No šiem darbiem visnozīmīgākais ir Raiņa Uguns un nakts, kas Lāčplēsi pārveidojis tautas spēka simbolā un no kurienes tauta to arī par tādu, kopā ar citiem Raiņa izstrādātiem tēliem, pieņēmusi.

16. Kurbads kā literārs tēls rakstnieku darbos prominentāk parādījies tikai jaunākajā laikā - Turbada un Rubesas darbos. Arī šie autori, tāpat kā Lāčplēša temas apstrādātāji, izmantojuši dažādus Ā300A un Ā301 pasaku tipu motīvus, tos brīvi pakļaujot dažādiem fābulas virzīšanas nolūkiem, vienā un tai pašā darbā jaucot abu tipu motīvus un varoņus.

17. Parādoties Kurbada tēlam literātūrā, Lāčplēša simbols tautas apziņā sen jau bija izveidojies un nostiprinājies. Tagad, abiem varoņiem apvienojoties vienā fābulā (kaut arī abu varoņu darbi literāros sacerējumos jaukti jau agrāk) un Kurbadam esot bez īpašām, skaidri saskatāmām varonības pazīmēm, lasītājiem radušies iebildumi pret šādu Lāčplēša "degradēšanu". Lāčplēša demītoloģizācijai pieskāries arī Dzintars Sodums darbā Lāčplēsis trimdā, bet tas palicis mazāk ievērots, jo no tā iespiesti tikai fragmenti.

18. Lāčplēsis radās un par simbolu tautas apziņā kļuva laikmetā, kas visai atšķīrās no tagadnes notikumiem un problēmām. Lāčplēsis radās, varētu teikt, varoņu laikmetā latviešu tautas dzīvē - ap 1905. gadu un brīvības cīņu un gaidu laikā. Jau Rainis aizrādījis, ka pēc Latvijas brīvības izkaŗošanas 1918. gadā tautā zudusi interese par darbiem ar drāmatisku pacēlumu. Pēc II pasaules kaŗa, pasaulei un latviešu tautai nonākot jaunā, nebijušā situācijā, proti, atombumbas vai totālas iznīcības ēnā, svarīgāks rakstniekiem pagaidām licies pārdzīvošanas moments, nevis aicinājums uz augstiem cīņas brīžiem, kas varbūt kļuvuši neiespējami. Taču lasītājiem, pieradušiem pie Lāčplēša "augstās dziesmas", Kurbada šķietamais defetisms grūti pieņemams.

 

 

VĒRES

 

52. LKV, X, 19737. lp.

53. Šmits, VIII, 444. lp.

54. Kārlis Dziļleja, "Teikas motīvi Uguns un nakts sižetā", J. Rainis, Raksti, XV, Ziemeļblāzma, Stokholmā, 1964, 349. lp.

55. LKV, X, 19734. lp.

56. Edgars Dunsdorfs, Der grosse schwedische Kataster in Livland, Kartenband, Melbourne, 1974, 190., resp. 240. lp.

57. Andrejs Johansons, Latviešu literātūra, Trīs Zvaigznes, Stokholmā, 1953, 2. grām., 88. lp.

58. LKV, XII, 22655. lp.

59. Jēkabs Lautenbachs-Jūsmiņš, Niedrīšu Vidvuts, Zemnieka Domas, Rīgā,1928, 341. - 342. lp. Piebilde: Lautenbachs lieto formu "Vidvuts", bet LKV - "Vidvuds".

60. Thompson, 263.-264.lp.

61. Andrejs Pumpurs, Lāčplēsis, Valters un Rapa, Rīgā, 1936, 136. lp.

62. "Tēvijā un svešumā", Pumpura raksti, I, Pūcīšu Gederta apg., Rīgā, 1889, 36. lp.

63. LKV, X, 19740. lp.

64. Jānis Lapiņš, "Zemgales gars", Daugava, 10. num., 1929, 1217. - 1227. lp.

65. Rozītis, "Pasaka par Ķēves dēlu", Zari, 88. lp.

66. J. Rainis, Pusideālists, Anša Gulbja apg., Sv. Pēterburgā, 1904, 74. lp.

67. LKV, V, 8278. lp. par Fallija traģēdijas Lāčplēsis sacerēšanas laiku uzdoti 1908. - 1912. g., tāpat arī Johansona Latviešu literātūra, 4. grām. (1954), 242. lp., bet LKV, X, 19739. lp. un žurnāla Ritums 1923. g. 6. numurā, Voldemāra Damberga apcerē "Fallijs", 437. lp. par darba sacerēšanas gadiem minēti 1908 - 1909.

68. Voldemārs Dambergs, "Fallijs", Ritums, 6. num., 1923, 442. lp.

69. J. Rainis, Dzīve un darbi, V, Anša Gulbja apg:, Rīgā, 1925, 7. lp. Piebilde: Rainis arvien rakstījis "Uguns un Nakts", nevis "Uguns un nakts".

70. ibid.

71. Rainis pats rakstījis (Dzīve un darbi, V, 7. - 8. lp.): "Minēšu tūliņ, ka šai sacensībā es pazaudēju; uzvarētājs bija kāds kungs, kuŗa vārdu es neatminu; citi to laikam arī neatmin." Turpretī Raiņa kopotu rakstu IX sējumā, kas iznācis Rīgā 1980. gadā, šī Raiņa teikuma nav, un pēc dažiem citiem materiāliem, kuŗi citēti, secināts, ka Rainis no konkursa izstājies. Sacensībā toreiz uzvarēja stud. arch. Arturs Krūmiņš ar libretu operai Baņuta. Sacensības rezultāti pēc LKV ziņām pasludināti 1903. gadā, pēc 1980. g. Rīgā izdoto Raiņa kopoto rakstu IX sējuma datiem - 1905. gadā. Dziļleja Raiņa Rakstu XV sēj. (Stokholmā, Ziemeļblāzmas apg. 1964. g.) citē jau minēto Raiņa teikumu, bet citādi šim kontroversiālajam tematam nav pievērsies.

72. Jānis Turbads, Ķēves dēls Kurbads, Ceļinieks, Annarborā, 1970, 57. lp. Darba fragmenti publicēti Jaunās Gaitas 19., 20. un 21. num. 1959.

73. Dzintars Sodums, Lāčplēsis trimdā, romāna fragments, Jaunā Gaita, 1959, 24. num., 237. - 242. lp., 1960, 25. num., 6. - 17., 26. num., 48. - 56. lp.

74. Valters Nollendorfs, The Demythologization of Latvian Literature.

75. Jaunā Gaita, 25. num., 17. lp.

76. Velta Toma, Dziļumā jāpārtop, Grāmatu Draugs, Bruklinā, 1963, 50. lp.

77. Turbads, Ķēves dēls Kurbads, 109. lp.

78. J. Rainis, Dzīve un darbi, V, 9. lp.

79. J. Rainis, Raksti, XV, 367. lp.

80. J. Rainis, Kopoti raksti, IX 557. lp. (Zinātne, Rīgā, 1980)

81. J. Rainis, Dzīve un darbi, X, 328. lp.