Jaunā Gaita nr. 148, (2) 1984

 

Valsts jaunatnes teātrī Rīgā 1983. g. 27. septembrī notika Māras Zālītes lugas Pilna Māras istabiņa pirmizrāde. Režisors Pēteris Pētersons, dekorātors Ilmārs Blumbergs, komponists Andrejs Laukmanis un choreografs Alfrēds Spura.

 

Šī ir Māras Zālītes pirmā luga. Viņai publicēti divi dzejoļu krājumi Vakar zaļajā zālē (1977. g.) un Rīt varbūt (1979. g.) Viņas rakstītos vārdus dziesmai „Tik un tā" [Dzejolis publicēts JG 135. numura 1. lappusē.] dažu nedēļu laikā dziedāja latvieši visā pasaulē. Līdzīgi Rainim, lietojot tautas pasaku simboliku. Māra Zālīte savā lugā ierakstījusi visus, kas vēl spēj domāt un just latviski.

Māra zālīte

 

Dramatiska poēma

  


Personas

 

MIĶELIS

 

 vecākais brālis

INDRIĶIS

 

 vidējais brālis

NIKLĀVS

 

 jaunākais brālis

MADARA

 

 viņu māsa

ANDRS

 

 Miķeļa vecākais dēls

MADIS

 

 Miķeļa jaunākais dēls

ARTA

 

 viņu māsa

MĀRA

 

 mitoloģiska būtne

RIŅĶIS

 Miķeļa viesi

STERBELIS

KRAUKLIS

RAISKUMS

Kāds saimnieks, viņa kalps, vīrieši, sievietes, bērni

 

 

 


Liela, nabadzīga istaba. Uz bērēm guļ Tēvs baltās drānās. Bēres: trīs koki gareniski, trīs šķērsām, veido trejdeviņus krustus. Vāķu nakts pēc sena rituāla. Tēva bērni — Miķelis, Indriķis, Niklāvs, Madara un kaimiņi. Skan sena raudu dziesma, kuru uzsāk viens un piebalso visi:

 

Ai, raudimis, raudimis
Šis vakariņis.
Raudimis, raudimis
Šis vakariņis.

 

Tēvs rauda namāi,
Māt’ istabāi.

 

Tās maģās māsiņas

Dzirnu kambarēi.

 

Tie mazie brālīši

Zirdziņu stallī.

 

Raudu dziesmai seko vāķu rotaļa. Visi sastājas lokā pāra skaitlī, viens liekais vidū. Vidū stāvētājs dzied pantiņa pirmo pusi — jautājumu, rindā stāvošie atbild, ar kustībām ilustrējot tekstu.

 

Parād, mazais balodīti: kā sēj magonītes?
Tā sēj magonītes, tā sēj magonītes.
Parād, mazais balodīti: kā aug magonītes?
Tā aug magonītes, tā aug magonītes.
Parād, mazais balodīti: kā plaukst magonītes?
Tā plaukst magonītes, tā plaukst magonītes.
Parād, mazais balodīti: kā zied magonītes?
Tā zied magonītes, tā zied magonītes.
Parād, mazais balodīti: kā vīst magonītes?
Tā vīst magonītes, tā vīst magonītes.
Parād, mazais balodīti: kā plūc magonītes?
Tā plūc magonītes, tā plūc magonītes.

 

šai rotaļai beidzoties, tūlīt uzsāk jaunu. Viens no vāķētajiem sēž uz krāģīša ar aizsietām acīm, bet citi, apkārt iedami, dzied. Dziesmai beidzoties, sēdētājs izvēlas kādu no apļa un nosēdina savā vietā. Dziesmu sāk vēlreiz.

 

Ko mēs labu stādīsim?
Cim, čim, čim.

 

Vienu kuplu ozolu,
Čim, čim, čim.

 

Nolauzīsi zariņu,
Čim, čim, čim.

 

Paliek tukša vietiņa,
Čim, čim, čim.

 

Atkal sākas raudu dziesma «Ai, raudimis, raudimis šis vakariņis», kurai beidzoties uz skatuves paliek tikai Tēva bērni. Miķelis, Indriķis, Niklāvs un Madara Iet trīsreiz apkārt bērēm, ik reizi pieskaroties Tēvam. Bērēm katrā stūrī deg lākturi skals. Galvgalī divi klaipi maizes, kāds trauks. Tuvojas rīts.

 

 

Madara

Nu es tev silti sedzu
Vienīgo villainīti.

 

Miķelis

Nesedz māsa, pašai sals.

 

Madara

Segšu, brāli. Tēvam sals —

Man sals siltā villainē.

 

Indriķis

Nesedz, māsa, auksti vēji,

Pasaulē staigājot.

 

Madara

Segšu, brāli. Es neiešu

Tālus ceļus pasaulē.

 

Niklāvs

Nesedz, māsa. Tavi raksti

Satrūdēs zemītē.

 

Madara

Segšu, brāli. Būs vēl raksti.

Būtu tik villainītes.

 

Sedz

 

Es tev lūdzu, mīļā Māra,               

Dod man kapu atslēdziņu.                                                   

Lai es varu kapu slēgt,                          

Glabāt savu mīļo tēvu.

 

Tēvs tiek aiznests. Žvadz atslēgas

 

 

*  *  *

 

 

Tā pati istaba. Uznāk vecākais brālis Miķelis

 

Miķelis

Nu tēvs ir prom.
Turpat kur māte.

Būs viņam prieks ar māti sastapties.

Tik jaunu.

Ak, tēva žēl.

Nē, nav ko nožēlot.

Vai viņam ļaunāk klāties var

Kā te, šai būcenī,

Kur visu mūžu cīnījies un plēsies.

Un ko viņš atstājis?

Šo graustu,

Kur četratā mums sen jau ir par šauru.

Un ko viņš atstājis?

Tik bāreņus, un katram kādas alkas.

Aiz izsalkuma metas tumšs gar acīm ...

Bet maizi pēdējo mēs devām līdzi tēvam

Tai ceļā tālajā uz veļu valsti.

Nav it nekā, ko remdēt izsalkumu.

Šis galds te stāv kā ķēms!

Kam mums šis galds,

Ja viņā nav ko uzlikt!

Kaut reizi saēsties un sajust sātu!

Ak, tēvs, kaut būtu mums tas galdauts,

Par kuru stāstīji reiz bērnu dienās!

Kam pieder tāds, tam tikai jāteic

— galdiņ klājies! —

Un tad var ēst un dzert,

Un draugus pacienāt.

Un līksmoties un dzīrot

Līdz pat rītam.

Bet mums vēl maize tīrumā,

Vēl ilgi mums līdz maizei jāsvīst.

Un tad ... Ak, rieciens biezs un smaržīgs,

Uz kļavu lapām izcepies un silts ...

Bet it nekad, cik gribētos! Nekad!

Kaut reizi saēsties un sajust sātu!

Tas galdauts ...

Ja zinātu, kur viņu meklēt,

Kam ir šis brīnumainais galdauts ...

 

Parādās Māra

 

Māra

Man ir.

 

Miķelis

Tfu, kas te māžojas!

Un kā nav kauna noklausīties.

 

Māra

Es nenoklausos, tomēr dzirdu visu.

 

Žvadz atslēgas

 

M i ķ e l i s

Kas tās par atslēgām?

Vai slēdzi durvis?

Nekad tās neslēdzam.

Te nav, ko zagt.

 

Māra

Es slēdzu kapu.

Paši lūdzāt.

 

Miķelis

Ak, nejoko. Man nav uz jokiem.

Tēvs nomiris. To likām Māras klēpī.

 

Māra

Jā, viņu pieņēmu.

 

Miķelis

Es nespēju tam ticēt ...

Tu esi ...?

 

Māra

Es esmu.

 

Miķelis

Tu esi? Tiešām īstenībā?

Man likās, tikai dziesmās

Par tevi min un teikās.

 

Māra

Ko dziesmās piemin, viss ir īsts.

Tu gribi galdautu?

 

Miķelis

Vai gribu? Mīļā Māra,

Tu mani izjoko.

Tas sapnis mans no bērnu dienām.

 

Māra

To dodu tev, bet nesaki — paldies.

 

Miķelis

Paldies!

 

Māra

Es teicu — klusē!

 

 

 

*   *   *

 

 

 

Uznāk otrais brālis — Indriķis

 

Indriķis

Ak mīļais tēvs!

Kā žēlums kārpa sirdi!

Kā straujais zirgs, kas krita vīvelēs,

Un līdz ar viņu kritām visi postā.

Nu guli šaurībā, tāpat kā dzīvojis.

Bet, tēvs, es gribu plašāku sev telpu!

Ne tikai sienas šīs,

Ne šaurās robežas,

Ne liesās ežas,

Kas tēvuzemi skauj no visām pusēm!

Par svešām zemēm stāstīji,

Pats tālāk netikdams kā vien līdz ozolam,

Kur ziedus likām dieviem,

Kā vien līdz kaimiņiem,

Kur nolūkoji māti.

Par svešām, brīnišķīgām zemēm stāstīji,

Un manā sirdī meti sēklu,

Kas dīgdama nu mani pušu plēš

Kā asns zīli.

Tu svešas zemes neskatīji savām acīm,

Bet manas acis lemtas ir tās redzēt!

Ak, tēvs, kādēļ tu atstāji mūs nabagus!

Tēvs, tēvs, kur ir tie septiņjūdžu zābaki,

Es vilktu kājās tos,

Un pasaule tad iecirstos man krūtīs, tēvs!

Kur ir tie septiņjūdžu zābaki,

Ko solīji man lielam uzaut?

 

Parādās Māra ar zābakiem rokās

 

Indriķis   Aizrāvies nepamana

Es redzētu tad tālas pilsētas un ļaudis,

Un siltās jūrās peldētos,

Un svešas smaržas ostu ...

Šis palsais līdzenums

Man apnicis līdz nāvei!

Es skrietu, es .. .

Ak, būtu man tik

Septiņjūdžu zābaki!

 

Indriķis ierauga Māru

 

Ā, svešā māt,
Labdien, labdien.

Tu esi ienākusi bēdu namā.

Ej, māmiņ, ej, kamēr vēl saule augstu,

Mēs esam nabagi,

Mēs nevaram tev līdzēt.

 

Māra

Es pati atnāku un aizeju, kad gribu.

 

Indriķis

Ko neteiksi, šī vēl te izrunāsies.
Nu ej, kad saka, nav mums maizes.
Nāk veļu laiks.
Pat tos nav ar ko mielot.

 

Māra

Tu viņus mieloji, kad bija,

Un atkal mielosi, kad būs.

 

Indriķis

Kad būs! Sī zeme tikpat liesa

Kā brāļu kamieši.

Cik te nav strādāts!

Nekāda labuma no sūrā darba.

Nav Māra labvēlīga mums.

 

Māra

Jums Māra labu vēl.

 

Žvadz atslēgas

 

Indriķis

Sirds nodrebēja.

Man pat šķiet,

Ka tu tai pielikusi savu roku.

 

Māra

Ir visam mana roka klāt.

Viss manā rokā.

Kā, lūk, šie zābaki.

Vai tev tie derēs?

 

Indriķis

Vai jūku es?

Vai prāts man bēdu apmiglots?

 

Uz zābakiem

 

Nē, tie ir īsti...

Ak, dievs! Es redzu mežugalus

Zem savām kājām. Upeslīčus ...

Un dižceļus ...

Kā ātrumā man mati plivinājās ...

Jel dod tos, svešomāt!

 

Māra

Es došu gan,

Bet vai tev derēs?

 

Indriķis

Ak, derēs, derēs!

 

Aptver, ar ko runā

 

Es teicu — svešomāt,

Bet tu jau esi...

 

It kā atceroties

 

Pilna Māras istabiņa

Sīku mazu šūpulīšu ...

 

Māra   Kā atsaucoties 

Kad to vienu kustināja,

Visi līdzi kustējās ...

 

Māra prom. Zābaki paliek Indriķim

 

 

 

*   *   *

 

 

 

Uznāk trešais brālis — Niklāvs

 

Niklāvs

Labāk māte mani mazu

Būt’ upē iemetusi

Nekā lielu audzējusi

Asajam zobenam.

Ak, ne jau māte vainīga,

Ka man ir jāiet karā!

Jau atmiņā ir izbalojis viņas vaigs.

Tik rokas atceros, kas maigi skāra.

Un atmiņas par viņu — viss mans gaišums,

Tēvs nomiris, bet raudu es par māti...

Nudien, tas nepiedien man — tādam milzim.

Jauni puiši karā gāja,

Sirdi slēdza akmenī.

Un karā tak, kā dzird,

Tik vien par taisnu lietu ...

Pret naidnieku, pret ļaunumu, pret viltu.

Un kas man karā — kāda bēda!

Kundziņš manu bēdu nes,

Es tik kunga zobentiņu!

Kur auksti ... Nevar sasilt ...

Ar dvašām vien

Vienmēr ir sildīta šī māja.

Nu vienas dvašas trūkst,

Un aukstums ir vēl lielāks.

Un mūžīgs aukstums

Atšķīris ir brāļus.

Trīs brāļi mēs, bet tomēr,

Ak, cik vieni...

Kas esmu šeit — tik lieka mute.

Un māsa — tā jau tikai raksta ...

 

Klusi dzied

 

Māsiņ, manu rakstītāj,

Māsiņ, manu rakstītāj,

Norakst’ kara karodziņ’,

Norakst’ kara karodziņ’...

Raksti zaļu vai sarkan’...

Patiesi — zaļu vai sarkan’ — vienalga,

Jo kara laukā mani cirtīs pirmo,

Es visur pirmais krītu acīs.

Gan pirmais kritīšu

No ienaidnieka rokas ...

Bet, ja man būtu cepure,

Kas dara neredzamu . ..

Jā, tāda ir, tēvs stāstīja,

Un esmu redzējis

To savos bērna sapņos,

Kļūst neredzams, kas viņu uzliek galvā.

Kas tādam kait — nekādu briesmu.

Un tāds var piekļūt ļaunumam

Pie pašas saknes.

Un iznīdēt to ļaunumu

Uz visiem laikiem.

 

Ar iedomātu zobenu

 

Kliuks, klauks! Ha! Ha!

Cik naidniekam gan butu muļķīgs ģīmis,

Kad es, tāds neredzams,

Tam virsū gāztos!

Es darītu gan brīnumdarbus,

Ja būtu neredzams!

 

Parādās Māra

 

Māra

Tu stiprs arī redzams.

 

Niklāvs

Es stiprs gan,

Bet ne jau neuzveicams.

Bet mirt gan negribas,

Kādēļ man jāmirst?

Kad dzīvība pa dzīslām kāpj kā sulas.

Ja būtu cepure,

Tad būtu neuzveicams.

 

Apjūk, ieraudzīdams Māru

 

No kurienes tu, svešā, skaistā ...

Tāds daiļums neredzēts ...

 

Māra

Es vienmēr esmu šeit,

Tik neparādos.

 

Niklāvs

Tu vienmēr esi šeit?

Es nesaprotu ...

Vai nebūsi no mātes tāliem radiem?

Tev kāda līdzība ar mūsu māti!

Tēvs bija viens.

Tu varbūt nezini, ka viņš ...

 

Māra

Es zinu, dēls,

Es zinu visu.

Es tavu māti pieņēmu.

Nu tēvu.

Tie manā klēpī uzsāk jaunu riņķi.

No manis nākuši, tie nevar neatgriezties.

 

Niklāvs

No tevis nākuši.

Bet mātesmāte sen jau velis.

Un tēvamāti nemaz neatceros.

 

Māra

Es esmu mate visām mātēm.

Ir mani bērni mirušie, gan dzīvie.

Man rokās satek visi pavedieni.

 

Niklāvs

It kā man priekšā teiktu —

Tā ir Māra.

 

Māra

Tā esmu es, kas priekšā saka.

Šai vārdā ļaudis mani sauc.

Šai vārdā parocies,

Un aizraksies tu dziļi.

 

Niklāvs

Ak vai, tev tūdaļ celšu krēslu!

Kā godāt tevi?

Māte gan reiz teica ...

Tā visu zināja par tevi, mīļā Māra,

Un stāstīja ...

Bet bija tas tik sen ...

Ir aizmirsies . ..

Jā, kādus ziedus nest?

 

Māra

Ko ziedot Mārai?

 

Niklāvs

Jā, ko ziedot? Tik zini, nav mums ...

 

Māra

Ak, zinu, zinu ... Nav nekā.

Par to jau gaužaties te visi.

Man zieds vislabākais,

Ja pats tu uzziedēsi.

 

Niklāvs

Vai puķe es? Vai es kāds koks,

Ka varu uzziedēt? Tu joko.

 

Māra

Jā, uzziedi, un esi manim zieds.

Tev došu cepuri,

Kas palīdz uzveikt cīņā.

To cepuri, kas dara neredzamu.

 

Niklāvs

Jā, cepure man tiešām noderētu,

Kad karā iešu,

Māsai būs ko pušķot..

 

Māra   Aizejot 

To pušķot drīkstēs

Tikai tavi darbi.

 

Māra prom

 

Niklāvs

Ak, cepure, tu mana cepurīte!

Cik dīvi viņa runāja ...

Par ziediem ...

 

Dziest gaisma. No tumsas iznirst Māras tēls. Skan mūzika. Tā asociē Visuma murdoņu, pasauli, kas Māras varā, Māras gādībā, zem tumšās un zem gaišās Māras mīlestības. Mūzikai pieklustot, dzirdamas balsis, kas vēršas pie Māras.

 

 

Balsis

Žēlo mani, mīļā Mara,
Man nebija žēlotāja.
Visi mani žēlotāji
Guļ zem zaļas velēniņas.

*  *  *

Melns Krauklis skrej pa jūru, asins skrej pakaļ,

Mīļā Māra, ņem to slotu, atslauk’ viņu atpakaļ...

*  *  *

Mīļā, Māra, mīļā Māra,
Ģērbies zelta drēbītēs,
Atver vārtus, atver vārtus,
Nu brauc muižnieks,
Nu brauc muižnieks,
Lai var cauri izreizot.

*  *  *

Zila govs peld pa jūru, četri plati ragi.
Ņem, Māriņ, vara slaucenīti, izslauc
manas gosniņas. Tik daudz piena kā
jūrā ūdens, tik daudz sviesta kā jūrā
smiltis. Piena dīķi laidu, sviesta dambi
dambēju. Ciete kā akmens, auksts kā
ledus, dzeltens kā vasks.

*  *  * 

Ai, Māriņa, ai, Māriņa,

Dod man kapu atslēdziņu,

Lai es varu kapu slēgt,

Glabāt savu māmuliņu. 

*  *  *

Krusta vīveles dūra man vienreiz,

es krusta vīveles otru reiz. Apņem, Māra,

savas rokas. 

*  *  *

Sarkans gailis gar uguni tekā. Ņem,
mīļā Māra, slotu, sit un šlaki. Lai
iznīkst nelaimīte kā uguns dzirkstelīte. 

*  *  *

Pirtiņā ieiedama,

Vara metu gredzentiņu.

Ņem, Māriņ, vara ziedu,

Neņem manu augumiņu. 

*  *  *

Mīļā Māra, izstiep savas zelta rokas,

uztaisi tos trejdeviņus kaula mezglus.

No tām kakla saitēm lai izzūd mandeles

kā veca mēneša vietā, kā rīta salna.

*  *  *

Rik, rik, Māriņ,
Maizīte krāsnī,
Bērniņi raudāja,
Garozu krimzdami.

*  *  *

Mīļā Māriņa,

Vērp zīda diegu,

Vērp priekš sevim,

Vērp priekš manim.

 

Mara dodas prom, lai sāktu savu darbu. Uzskrien Madara.

 

Madara

Bet es?

Kam tu savas mīļās acis

Uz manīm nepacēli?

Neviens mani neredzēja,

Kad staigāju raudādama.

 

Māra

Mīļā Māra, tā redzēja.

Tā slaucīja asariņas.

 

Madara

Tā slaucīja asariņas

Baltā zīda nēzdogā.

Kur ir tavs baltais zīda nēzdogs?

 

Māra

Drīz migla kāps.

Tas būs tas nēzdogs.

 

Grasās aiziet

 

Madara

Jel paliec!

 

Māra

Es palieku, kaut esmu aizgājusi.

 

Madara

Nē, paliec tā — šai stāvā, veidā.

Šai būtnē, kas tik līdzīga

Ir mātei.

Man spēka nav ...

 

Māra

Tu savu spēku neapzinies.

Spēks tevī ir. To esmu ielikusi,

Kad tava māte mirstot

Aizlūdza par tevi.

Es šūpulī tev viņu liku.

Un māku, augsto māku rakstīt.

Tev dots vēl vairāk

Nekā taviem brāļiem.

Vai raksts tev nepadodas

Kā nevienam citam?

 

Madara

Jā, roka pati zin.

Prāts — izbrīnās.

Bet sirds — tā līksmo.

Bet tas tik mirklis,

Kad es sēžu rakstot.

Kad galvu paceļu,

Sirds divkārt smaga.

 

Māra

Tev tikai vienu saku!

Raksti.

 

Dzirdamas balsis, kas sauc, uzruna Māru

 

Māra

         Vai dzirdi, visi mani sauc.

Es izvēlos, kam vajadzīgs visvairāk.

Par ilgu kavējos — viss stājas.

Ne nomirst kāds, ne piedzimst.

Es aizeju, lai sāktos kustība.

Tev tikai vienu saku —

Raksti.

 

Māra pazūd

 

Madara

Kam rakstīt? Brāļi projām.

Tik Miķelis, kas manus rakstus neredz.

Kam cimdu vajag siltumam,

Ne acij pakavēties.

Ko rakstīt? Kā man rakstīt?

Vai rokai ļaut, lai raksta tā

Bez manis?

Vai vadīt viņu, strīdēties tai pretī?

Man dots visvairāk?

Kādēļ devums

Vairs līksmi nesola

Kā bij, pirms tēvs vēl mira?

Šis devums netaustāms,

Tam nevar pielikt roku ...

Ko rakstīt? Kā man rakstīt?

 

Izmisīgi kliedz

 

Kur tu iesi, mīļā Māra, Zīda svārkus pacēlusi?

 

Māra   Neredzama 

Es staigāju, kur vajdzēja,
Kam celiņu aizprasīji...

 

Madara   Sevi spēku sajūtot 

Es — Madara,

Man dots visvairāk.

 

 

 

*  *  *

 

 

Pēc 20 gadiem. Tā pati istaba. Nolaista, nekopta. Pretstatā — bagātīgs, krāšņs galds istabas vidū. Ļaudis ēd, dzer, dzīro. Centrā Miķelis, resns, uzblīdis.

 

Miķelis

Nu, kas ir, kaimiņ,

Nevari vairs ieēst?

 

Kaimiņš

Patiesi, Miķel, gausu jūtu.

Nav spēka vairs ...

 

Miķelis

Ko niekus! Ej, kuņģi iztukšo

Un sāc no gala!

 

Viesi ākstās, rāda, kā jāvemj, smejas. Kaimiņš iziet.

 

Miķelis

Un tu! Aiz ko tev neplok kauss?

Vai man būs jādod un vēl jālūdz?

Ei, Sterbeli, nāc, ielej man,

Bet šitam nāpslim ielej ģīmī!

 

Sterbells lej, visi smejas.

 

Riņķis

Ej, rīkles, klusu!

Ļaujiet runāt un slavēt Miķeli,

Kas bagāti mūs mielo.

Kas bijām mēs?

Mēs bijām vergi,

Kas pļavās liesās līkņājas ik dienas.

Nu esam brīvi,

Mums nav jāstrādā,

Nav jālej sviedri, jāliec muguras.

Kas atbrīvoja mūs?

Jā, Miķelis!

Lai slava Miķelim,

Lai slava labdarim!

Lai slava viņa allaž klātam galdam!

Lai slavēts devīgums!

Lai slavēts ir šis nams!

Kur valda līksmība

Jau divi desmit gadu!

Mēs esam brīvi!

Nepazemo darbs!

Lai slava Miķelim,

Lai rādām viņam godu!

 

Visi svempjas kājās, ņem Miķeli uz rokām, nes apkārt skatuvei. Izgaismojas graustība visapkārt. Pretstatā — galds.

 

Miķelis 

Jā, ēdiet, dzeriet, draugi.

Līksmojieties!

Kas ieēst, iedzert var visvairāk,

Tas man vistuvāk sirdij būs!

Bet, redzu, mani nepārspēs neviens!

 

Ovācijas

 

Viesi   Cits caur citu 

Kāds bagāts cienasts!

Ko gan izvēlēties?

Jā, netrūkst it nenieka!

Un alutiņis, vecais brālis!

Jā, salds kā medus,

Auksts kā ledus!

Lai slavēts saimnieks!

 

Kāda balss

         Tur tas resnais cūka!

 

 

 

*  *  *

 

 

Dzīres turpinās. Sarunājas Krauklis un Raiskums

 

Krauklis

Vai likās man,

Vai tiešām dega gaisma

Tur, blakus istabā, un šķiet,

Kāds stāvs bij nolīcis,

rakstot.

 

Raiskums

Ē, draugs, tā Madara.

Bet ne tu viens,

Kas lūkojies uz viņu spožām acīm.

Ir tādu muļķu daudz.

Par velti lūkojies.

Ne mums tā rakstītāja,

Ne tie raksti.

 

Krauklis

          Tur bija segas. Un villaines.

          Un visas tādas košas.

          Man likās, dzērumā es sasapņojies.

          Seit — tā, tur — tā ...

          Velns, skaisti...

          Tu saki — Madara ...

 

Raiskums

Ē, dullais, zini savu vietu.

Tā — cita pasaule.

 

Krauklis

Ja nu es ieietu tai pasaulē?

 

Raiskums

Tad tevi izmestu kā mēslu.

 

Krauklis

Vai esmu mēsls?

 

Raiskums

Tai pasaulē tu esi mēsls.

 

Krauklis

Un tu?

 

Raiskums

Tāpat.

 

Ierodas jauni viesi

 

Miķelis

Ā, jauni viesi nāk!

Uz priekšu, ciemiņi, uz priekšu!

Galds allaž visiem klāts!

Un pietiek visa visiem.

 

Viesis

Te, redzu, kāzas svin,

Vai krustabas varbūt?

 

Kāda balss

Gan drīzāk bēres.

 

Viesis

Es skatos — teltis saceltas,

Un, šķiet, jau labu laiku.

 

Miķelis

Jā, gadus divdesmit jau svinam.

Dos dievs, un nosvinēsim

Visu mūžu!

 

Pūlis uzgavilē, lej viesiem vīnu, skan dziesmas. Viesi ko jautā, dzirdamas tikai atbildes.

 

Kāds

Ko, govis? Ne, govis neturam.

Nē, tiešām! Kam mums govis!

Mēs slaucam kaimiņu,

Viņš mums ir govs!

Jā, brīnišķīga govs,

Kas dod ne tikai pienu!

 

Ko, lauki? Kam mums lauki!

Kamdēļ mums jāar,

Kamdēļ jāecē!

Ir galdā viss, ko sirds tev kāro.

Ēd, dzer un līksmojies.

Ko vairāk!

Ko, mājas? Kam vajadzīgas tādas blēņas!

Mums mājas tur,

Kur iedod vakariņas!

Ar visām brokastīm turklāt!

 

Dzīres

 

Kalps   No jaunpienākušajiem viesiem 

Vai esi paēdis, mans kungs?

Vai padzēris?

 

Viņa saimnieks   No jaunpienākušajiem viesiem 

Kā vēl nekad!

Tas tik ir galdiņš!

 

Kalps

Tad brauksim tālāk, kungs,

Tu zini — ceļš mums tāls vēl priekšā ...

 

Viņa saimnieks

Nekur nav jāsteidzas.

Te paliksim vēl bridi.

 

Kalps

Šī vieta apsēsta . ..

Es lūdzu, kungs...

Vēl nenojūdzu zirgus ...

 

Viņa saimnieks

Ko niekus! Man te patīk.

Ej, zirgus pabaro!

 

Kalps

Te nav ko zirgiem dot.

Te zirgus netur.

Te auzas neaudzē

Un nepļauj sienu.

 

Viņa saimnieks

Lai pastāv neēduši kādu brīdi.

Mēs toties piepildīsim māgas.

Vai ļauts man dzert?

Par viesmīlīgo kungu,

Kas uzņem mūs

Un prot tik dāsni cienāt?

 

Kāda balss

Re, Miķelis jau iecelts

Kungu kārtā!

 

Cits

Tam kunga vēders,

Ne jau kunga kārta!

 

Cits

Tam jauna kārta tiešam vajadzīga,

Tam drēbes drīz jau nesegs

Kaunu!

 

Čukst divdomību, smejas

 

Kalps

Kungs, zirgi...

 

Viņa saimnieks

Lai tie sprāgst!

Vai nedzenamies visulaik pēc maizes?

Pēc maizes dzenoties,

Mums vajag zirgu.

Te maizes diezgan.

Zirgu nevajag!

 

Kalps

Te slēpjas kas.

Vai, kungs, tu ievēroji,

Galds netop tukšāks,

Lai ar cik daudz ēdam?

 

Viņa saimnieks

Kas tur ko brīnīties?

Te bagāts saimnieks!

 

Kalps

Bet reiz būs jāceļas

Un jābrauc ...

 

Viņa saimnieks

Še dzīro visi gadus divdesmit.

Man taisni tik vēl atlicis, ko dzīvot.

Un taisni tāda dzīve

Man pa prātam!

 

Lai slavēts saimnieks,

Viņa vīns

Un viņa jautrie viesi!

 

Visi atkal dzīro. Dzied. Gan vīrieši, gan sievietes. Līdz aizmieg piedzēruši. Vidū snauž Miķelis

 

 

*  *  *

 

 

Zagšus ienāk Arta, pusaugu meitene. Izsalkusi paņem ko ēdamu no galda, ēd ātri zaglīgi.

 

Miķelis

Meitiņ ...

 

Arta saraujas, grib aizskriet

 

Miķelis

Nāc, meitiņ ...

Ēd un dzer, un līksmojies.

 

Arta

Es negribu, tu zini.

 

Miķelis

Nu kā var negribēt!

Lūk, zostiņa. Te šķiņķītis.

Skat, medalus un piens, un rieksti.

 

Arta

Es negribu. Man riebj. Šie ļaudis ...

 

Miķelis

Tie mūsu draugi, mūsu ciemiņi.

Tie iedzēruši ir pār mēru.

Gan izgulēs, būs atkal jautri.

 

Arta

Un atkal ēdīs, dzers un ...

 

Miķelis

Ak, meitiņ, nenosodi viņus.

Kurš atteiksies, kad var tik gardi paēst.

Tas dzīvē vienīgs prieks,

Mans bērns.

 

Arta

Tas vienīgs prieks?

Un cita prieka nav?

 

Miķelis

Nav, meitiņ, nav.

Tik uzklāts galds.

Tik galda dēļ šeit visi dzīvo.

 

Arta

Tad man būs jādzīvo bez prieka?

Bet, tēvs, tas nevar būt!

Tev pastāstīšu:

Es zirni atradu.

Bij kādam izripojis.

To zemē dēstīju un aplaistīju.

Tas uzdīga, ak, tētiņ, jā!

Tas uzdīga!

Un likās, bij man ... prieks.

 

Miķelis

Bet, meitiņ, zirņu mums cik uziet.

Tai bļodā lielajā ...

 

Arta

Nē, tēvs, es negribu.

Ne ēst man prieks, bet stādīt,

Un skatīties, kā aug.

Un aprūpēt...

Nu tas par zirni.

Bet visvairāk ...

Es nezinu, no kurienes šīs jausmas ...
Kā laime tuvotos ar sāpēm reizē ...
Kā gaviles, kā izmisums ...
Pavisam svešs, bet tomēr zināms...
Tēvs, liekas man,

Ka prieks visdziļākais ir mīlēt bērnu!

Jā, savu bērnu, viņam būt par māti...

Bet zirnis ... Zirnis drīz jau ziedēs.

 

Miķelis

Tu pati bērns vēl, muļķīte tu mazā.

Bet aizliedzu tev noņemties ar darbiem.

Es esmu strādājis,

Es zinu, cik tas grūti.

Tev, bērns, nekas nav jādara.

Te pietiek tev un man,

Un taviem brāļiem.

 

Arta

Un kaimiņiem!

Viss ciems ir pārcēlies pie mums!

 

Miķelis

Lai tiek ir viņiem.

Tie strādātu ik dienas sviedros,

Bet būtu mazāk, nekā dod šis galds.

Es viņiem aiztaupu tās veltās pūles,

Te nepietrūks, lai cik daudz ēstu.

 

Arta

Bet māte teica ...

 

Miķelis

Nepiemini māti!

Tu atcerēties nevari, ko viņa teica.

Vēl staigāt neprāti, kad vina ...

 

Arta

Kad viņa?

 

Miķelis

Nomira.

 

Arta

Bet brāļi saka ...

 

Miķelis

Ko tad?

 

Arta

Ka māte ... nu, ka viņa ... pati ...

 

Miķelis

Tās muļķības!

Ej, bērns, jau viesi mostas.

Ej, ej, un aiznes kaut ko Madarai.

Pie galda viņa nenāk.

Jā, ej pie Madaras.

Tev viņa ir kā māte.

 

Arta

Ai, tēvs, es gribētu, lai ir kā māte.

Bet Madara jau tikai raksta, raksta.

Ar mani runā gan, bet vaigu nenoglāsta.

Bet raksti gan ir viņai skaisti.

Man liekas, viņai arī prieks.

 

Prom

 

Miķelis

Prieks visu mūžu galvu neatliekt?

Prieks nosirmot un salīkt?

Prieks līkus pirkstus iemantot?

Un vājas acis?

Prieks! Ha-ha-ha!

Ir viņa sajukusi!

Lūk, kas ir prieks —

Kad mēle izjūt saldmi,

Pēc sīvuma, un vēl pēc — rūgtu!

To atkal noskalot ar saldu vīnu!

Un atkal sūrs un skābs, un sīvs!

Lūk, kas ir prieks —

Kad reibsti,

Kad draugi gavilē, kad pateicas,

Kad dzied!

Lūk, kas ir prieks, tu, muļķa bērns,

Lūk, kas ir prieks, un laime.

 

Dzer, atkrīt krēslā

 

 

*  *  *

 

 

Uznāk Miķeļa dēli: Andrs — vecākais — un Madis

 

Andrs

Skat, skat, ir arī jauni purni.
Bet drīz jau neatšķirs,
Tie līdzināsies visiem.

 

Madis

Re, brālīt, Raiskums.

Bija bagāts saimnieks.

Nac, paveļam to mucu nost no ceļa.

Tam esot drava bijusi

Ar tūkstoš stropiem.

 

Andrs

Ar tūkstoš stropiem?

Tad nu gan

Viņš brangu naudu pelnījis.

Ej, palūkojam, vai nav ķešā.

 

Madis

Reiz māte teica —

Kas medu pārdodot par naudu,

Tam bites neiedodas vairs.

 

Andrs

Bet kur tad liks to lērumu?

Ir jāpārdod.

Mums arī, brāl, ir šis tas pārrunājams.

Nu paskat, Madi, kā šie vāļājas.

Kā cūkas, pierijušies mūsu laba.

Jā, mūsu gan.

Kāpēc mums jābaro šie slaisti?

Tev saku — jāpārmāca tie.

Ir jāpiespiež, lai viņi strādā.

Lai atpelna, ko mums tie noēduši.

 

Madis

Bet tēvs ...

 

Andrs

Ko tēvs!

Nu nav jau ļauns, bet muļķis.

Ak kungs, kur muļķis ir mums tēvs!

Viņš stulbā labsirdībā ļauj,

Ka vesels ciems te gadiem dzīro!

 

Madis

Jā, ļauni iznācis.

Iet druvas atmatā,

Un aizaug līdumi.

Vairs jaunas akas nerok,

Neliek jaunus jumtus.

Viss irst un grūst,

Un bērniem nav vairs māju.

 

Andrs

Kas mums par to!

Lai irst, lai grūst!

Ja viņiem nevajag, kas mums!

Bet to mēs ilgāk nevaram vairs ciest,

Ka mūsu māja kļūst par nabagmāju.

 

Madis

Jā, gribētos gan citādi man arī.

Klau, brālīt, paklausies ...

Es rijā vecajā, kas sen jau sagruvusi,

Reiz spēlējoties arklu atradu

Un viņā iejūdzos, un vienu vagu,

Tik vienu vagu grūti izplēsu.

Un klētī arodā bij viena sauja graudu.

Tos iesēju! Nemaz jau nevar redzēt.

Tik pats es zinu, ka starp nezālēm

Aug viena sauja manis sētu kviešu.

 

Andrs

Ko, kvieši? Muļķības!

Bet kā tu zini, ka tie bija kvieši?

 

Madis   Apjūk 

          Nu, varbūt nebija tie kvieši.

          Varbūt bij mieži, varbūt rudzi,

          Vai auzas ... Nezinu.

          Bet tie bij graudi.

          Nu, tādi zeltaini.

          Tā bija labība!

          Man šķiet, ka kvieši.

 

Andrs

Brāl, muļķības!

Tas mums nav vajadzīgs.

Galds visu dod, tik vajag mācēt paņemt.

Tēvs neprata, tad mums ir jāprot.

Mēs ņemsim ēdienus

Un laidīsim tos tirgū.

Tas, brāli, īstais ceļš.

Tad mums būs nauda.

 

Madis

Bet tēvs ...

 

Andrs

Tēvs neļaus? Mēs to tēvu ... Draud

 

Miķelis mostas

 

Miķelis

Ā, dēli, nāciet, nāciet.

Un ēdiet, dzeriet, lī...

 

Madis

Paldies, paldies, mēs esam paēduši!

 

Andrs

Mums, tēvs, līdz kaklam jau

Šī ēšana.

Mēs gribam jaunas, skaistas drēbes.

 

Madis

Nē, drēbes ne, ne drēbes ...

Es gribēju tev, tēvs, ko lūgt...

Ne drēbes ...

 

Andrs

Jā, drēbes gan. Šīs vecas.

Un tādus svārkus sen vairs nevalkā.

 

Miķelis

Bet dēli, jūs jau zināt,

Nav mūsu mājās audējas,

Kas noaustu jums jaunu goda kārtu!

Redz, Madara jau ir par smalku,

Tai tikai raksti prātā, smukums.

 

Andrs

Mēs pašu austas nemaz negribam.

Mēs gribam pirktas.

 

Miķelis

Bet, dēli, jūs jau zināt,

Mums nav naudas.

Mums naudas nav, kaut netrūkst

It ne nieka.

 

Andrs

Tev netrūkst, tevs.

Mums trūkst.

 

Madis

Tēvs, pietrūkst gan ...

Es nezinu ... bet naktīs ...

Kad ir zvaigznes ...

 

Andrs

Es pateikšu!

Mums pietrūkst naudas.

Un viss, ko nauda dod, —

Gan drēbes, cepures, gan kalpi.

 

Miķelis

Dēls, paši esam mēs

No kalpu kārtas.

 

Andrs

Bet sen jau būtu varējuši

Kļūt par kungiem.

Mums jāliek ir šiem slaistiem strātlāt.

Lai ar un ecē mūsu laukus.

Lai sēj un stāda, govis kopj,

Lai aitām vilnu cērpj,

Lai kūtis mēž, lai strādā,

Parauj Jods!

 

Madis

Viss tiešām neglīts apkārt, nemīļš.

Jau taka aizaugusi ir uz klēti.

Drīz iebruks jumts ...

 

Miķelis

Kam jums tā klēts!

Lūk, galds — tā mūsu klēts!

Ņem, ēd, ko sirds tev kāro!

Rau, zostiņa, rau, šķiņķītis,

Rau, piens un medalus, un rieksti...

 

Andrs

Tēvs, mēs to pārdosim,

Bet negrūdīsim rīklēs šitiem!

Bet šitiem liksim atstrādāt.

 

Miķelis

Bet kāpēc jāstrādā,

Te viņiem viss, kas vajadzīgs ir dzīvei.

 

Andrs

Bet tas ir mūsu,

Kā tu nesaproti!

 

Miķelis

Mēs vieni nevaram to apēst.

Un vieniem dzīvot nav nekāda prieka.

 

Madis

Bet, tētiņ, prieka nav

Ar viņiem arī kopā.

 

Miķelis

Es esmu cīnījies,

Lai būtu mums šis galds._

Es esmu atbrīvojis cilvēku no rūpēm.

Es esmu ...

 

Andrs

Tu esot cīnījies, ha, ha!

Tev Māra devusi šo galdautu, es zinu.

Tu viņu dabūji, ne pirkstu nekustinot.

Tas tikai gadījums, ka tieši tev ...

 

Miķelis

Ko uzdrīksties! Ko mels!

Kas tās par runām!

Es grūti cīnījies, lai jums te būtu labi.

 

Madis

Ak, tētiņ, piedod, nav mums labi.

Mēs gribam labāk,

Nezinu, kā pateikt ...

Tēvs, piedod, Māras dots tev galdauts,

Mēs visu izlasījām, tēvs ...

 

Miķelis

Ko izlasījāt? Ko jūs muldat?

 

Andrs

Viss Madarai ir pierakstīts.

Par tevi zinām, gan par taviem brāļiem

Tas burvju galdauts, Māras dots!

Tad nesakies, ka tu to izcīnījis!

 

Prom

 

Mostas dzērāji, murdoņa, ēšana.

Miķelis sākumā satraukts, tad viesi

ievelk to barā.

 

 

*  *  *

 

 

Madaras istabiņa. Bagātīgi izrakstītas

segas, villaines. Pūra lāde. Madara māca

Artai ornamentu, resp., rakstu.

 

Madara

Lūk, Auseklīts. Velc krustu,

Un krustam pāri vēlreiz krustu.

 

Arta

Krustām auga bērza saknes.

Krustām zvaigznes debesīs.

 

No visām zvaigznēm

Auseklīts vismīļāks.

Vai tev tāpat? Un kāpēc tā?

 

Madara

Viņš paliek pēdējais, kad citas zvaigznes

Jau nobālušas vai pat nokrīt.

 

Arta   Izbailēs 

Bet ja nu nokrīt arī Auseklītis?

 

Madara

Tas nenotiks nemūžam.

 

Es redzēju zelta krustu

Vidū gaisa grozāmies;

Dieviņ, tavu padomiņu,

Ka zemē nenokrita.

 

Arta

Ja nu tomēr?

 

Madara

Tev tādēļ jāmācās to rakstā ierakstīt.

Tad nezudīs, ja zūd pat debess.

Lūk, skaistais Austraskoks.

 

Arta

Kur aug tik skaists?

Vai arī mūsu mežā?

 

Madara

Ak, jauni puiši veci kļuva,

To kociņu meklēdami.

 

Arta

Vai gauži rets?

 

Madara

Ik rītu pamalē viņš loka sārtus zarus

Un aicina — nāc, mani lauz.

Bet atradis vēl nav neviens.

Tāpēc jo brīnumaināks, vēl jo skaistāks.

 

Arta

Varbūt, ka Indriķis būs atradis,

Ar septiņjūdžiem skrejot.

 

Madara   Domīgi 

Zelta zari, vara saknes,

Sudrabiņa lapiņām.

 

Var būt, ka Indriķis.

Bet mācies izrakstīt.

Lai ļaudis, rakstu skatot,

Ilgotos pēc viņa.

 

Arta   Uz istabas pusi rādot 

Vai viņi ilgojas?

 

Madara

Ak nē. Tie allaž noguļ ausmu.

Tie Austraskoku nav pat redzējuši.

 

Arta

Tad iesim, radīsim!

Lai viņi skatās.

Lai ierauga, lai izjūt to, ko es ...

 

Madara

Kam viņiem Austraskoks!

Ar sevi viņi mierā.

Un rādīt to, ko nezini, vai ir ...

 

Arta

Bet ir tak! Katru rītu redzams!

 

Madara

Neviens nav atradis.

 

Arta

Bet var vēl atrast!

 

Madara

Man rakstā viņš ir skaists.

Vienalga, vai ir dzīvē.

 

Arta

Vai raksts pēc dzīves ir?

Vai dzīve ir pēc raksta?

 

Madara

Es nezinu. Es tikai rakstu.

Tas, Arta, lietuvēna krusts.

Tas labi jāzin, iegaumē to cieši.

Būs lietuvēns bez varas un bez spēka,

Ja lietuvēna krustu īstā laikā

Kā vairogu tu pratīsi sev aizvilkt priekšā.

Tas labi jāzin, iegaumē to cieši.

 

Arta

Vai nevar viņu uzvilkt debesīs?

 

Madara

Vai, Artiņ, kāpēc debesīs?

Sev priekšā vajag aizvilkt viņu.

Un droši, neatņemot roku.

 

Arta

Bet debesīs liels lietuvēna krusts

Tad sargātu mūs visus — tevi, mani,

Un manus brāļus, visus cilvēkus.

Un mūsu dzimteni,

Un visu lielo Zemi.

 

Madara   Iesmejas 

Ak, gribi gan tu ar uzreizi visu!

Nē, katram pašam jāmāk, katram pašam.

 

Pēc brīža

 

Ak, mīļās iedomas!

Nu skaties tālāk.

 

Līču loču upe tek ...

 

Arta

Vai tā būs Daugaviņa?

 

Madara

Jā, tecēs cauri visam rakstam.

Līdz pusei Daugaviņa

Sudrabā vizuļo.

Iemetam zelta slotu,

Lai tā visa vizuļo.

 

Arta

Cik, Madara, tu skaisti proti!

Nudien, kā vizuļo!

Ļauj, lai es papriecājos.

 

Madara

Tu vari priecēt acis, bērns.

Bet tev vēl jāzina,

Ka tā ir Māras zīme.

 

Arta

Tu teici — Daugaviņa,

Kas tek cauri rakstam.

 

Madara

Un mūsu dzīvei cauri tek,

Un aiztek vēl aiz mūsu dzīves.

 

Arta

Tad Māra tā?

Kas aiztek vēl aiz dzīves?

Man Māru izstāsti.

 

Madara

Vai to var vārdos.

 

Arta

Tu teici reiz — kā balta viešņa

Bez saules vakarā tā atnākusi.

 

Madara

Ak, tas tik viens

No viņas tūkstoš veidiem.

Ir viņa zeme, ūdens, gaiss.

Ik dzīvā radībā, ik akmenī, ik kokā.

Ik smilšu graudiņš Māras apdzīvots.

Bet visupirms ir Māra zeme,

Tā zeme, kura jāapsēj un jākopj.

Tā zeme, kurā paliekam, kad mirstam.

Bet visuvairāk tā, kur dzīvojam.

 

Arta

Bet mūsu zeme visa atmatā.

 

Madara

Es nedomāju laukus, bet gan zemi.

 

Arta

Vai dzimteni?

 

Madara

Tas viens no vārdiem.

 

Arta

Un kādi vārdi vēl?

 

Madara

Tie jāuzzina.

 

Arta

Tu nezini?

 

Madara

Es rakstot cenšos minēt.

 

Arta

Bet tēvs, vai zin?

 

Madara

Tēvs zin tik Māru — zemesmāti,

Kas zemesaugļus nes, ne dvēseli.

 

Arta

Tu teici — dvēseli?

 

Madara

Jā, visas dvēseles ir Māras ziņā.

Kas mirušas, kas dzims

Un mēs — kas esam.

Un viņa pati — pirmā dvēsele.

Viss iesākas no viņas.

 

Arta

Jā, stāsti, stāsti, man ir jāzina!

 

Madara

Vislabāk pastāstīt prot katram māte.

 

Arta

Kad mātes nav, tad tev ir jāstāsta!

Tur, istabā starp viesiem ir daudz bērnu!

Vai viņu mātes viņiem izstāsta?

 

Madara

Tam rūp tik tas,

Lai bērniem pilnas guzas.

 

Arta

Kad mātes nav, tad tev ir jāstāsta!

Es saukšu, lai tie nāk un klausās!

 

Madara

Nē, apstājies! Es nevaru.

 

Arta

Tev jāvar, Madara, es iešu ...

 

Madara

Nē, paliec vietā. Nevaru.

Man pašai nebij mātes.

Tāpat kā brālim — tavam tēvam.

Nav manā balsī siltuma, nav mīlas.

Ies vārdi garām, ja nav mīlas.

 

Arta

Man mīla ir!

 

Madara

Tev vēl nav vārdu.

 

 

 

*  *  *

 

 

Uznāk Andrs un Madis. Viņiem ienākot, istabā ielaužas dzeršanas troksnis.

 

Andrs

Nu, Madara, tu piesargies!

Tēvs saniknots kā lācis.

Mēs viņam acīs iemetām,

Ka zinām visu.

 

Madara   Ironiski 

Ko tad jūs zināt,

Varonīgie brāļi?

 

Madis

Ka galdauts Māras dots.

Ka dāvana, pavisam nepelnīta.

 

Madara   Asi 

Nav nepelnīta.

Vai tēvs nav pelnījis, ka ir ko ielikt mutē?

Tēvs mantojis ir laikos nopelnīto.

To pelnījuši tie, kas sausām lūpām

Un tukšu vēderu pie sevis čukstēja

— Ak, galdiņ, klājies! —

Tās paaudzes, ko trūkums dzina darbā

Un kunga pātaga, un posts!

Ir tēva maize godam nopelnīta.

No aizlaikiem to sūta mūsu tēvi.

Ko viņi sastrādājuši, to nevar apēst

Ne Miķelis, ne kaimiņi, neviens.

 

Andrs

Un vēl viņš teica —

Cīnījies un plēsies! Ha! Ha!

Un lējis asinis ...

 

Madis

         ... lai mums nu būtu labi ...

 

Madara

Ir cīnījies, ir plēsies.

 

Andrs

Nu runā jau ko citu!

Vai lasīt nemācīji savas zīmes?

Tur ierakstīts, ka Māra deva,

Tad taviem rakstiem nevar ticēt?

 

Madara

Es rakstu patiesību.

Ir cīnījušās paaudzes

Ar salkumu un bēdām.

Tad laime iemiesojās maizē.

Tos vēders dzina smagā darbā.

Un šķita laime — kad nav jāstrādā.

 

Andrs

Nu labi. Cīnījušās paaudzes.

Bet tēvs?

 

Madara

Tēvs sapni mantoja. Par galdautu.

Bet līdz ar viņu cīņu.

Nu sapnis piepildīts.

Bet cīņa aizmigusi dus

Tur tēvā, dziļi, dziļi.

 

Andrs

Tā laikam apdzērusies ir, ha, ha!

 

Madara

Gan modīsies, kad pienāks laiks.

Un jūs — vai sevī nejūtat

Jūs savu mantojumu?

Jo jūsu laime arī mantota.

 

Andrs

Vai akls es, ka neredzu to laimi?

 

Madis

Tēvs tiešām laimīgs ir, bet mēs? Mēs, bērni?

 

Arta

Ak, Madara, ja nebūtu tas galdauts!

 

Madara

Tad sviedrētos jūs augu dienu saulē.

Un vakariņās krimstu pelavmaizi.

 

Andrs

Ko galdauts nodarījis jums?

Tā laba lieta.

Tēvs tikai neprot rīkoties.

 

Madara   Ironiski 

Tu prastu gan.

 

Andrs

Es prastu. Mums jauna māja būtu,

Samta svārki. Un vara zobeni.

Un Artai sudrabsaktas.

 

Madis

Mēs neēstu tik daudz.

Mēs dotos pasaulē ... un meklētu ...

 

Arta

Vai Austraskoku, mīļo brālīt?

 

Madis

Vai Austraskoku?

Kāds tas izskatās?

 

Arta

Ik rītus pamale viņš loka sārtus zarus

Un aicina — nāc mani lauz ...

 

Madis

Jā, jā, tā aicina ...

 

Arta

Vara zari, zelta saknes.

Sudrabiņa lapiņām.

 

Madis

Jā, vara zari, zelta saknes ...

Tik tiešām tas, tik nezināju vārda.

Tu saki Austraskoks?

 

Arta   Rāda rakstu 

Lūk, te!

 

Madis

Cik skaists! Es zināju — ir tādam jābūt.

Es jutu — ir vēl kaut kas tāds ...

Par maizi svarīgāks, par naudu un par drēbēm

Kam neparādīji man viņu, Madara!

Bet nu man jāiet, nu man jāiet...

 

Madara

Jau sen ir pasaulē tavs tēvabrālis.

Ir septiņjūdžu zābaki tam kājās.

Ja būtu mājās viņš ...

 

Andrs

Tad būtu vēl viens žūpa!

 

Arta

Varbūt viņš atradis ir Austraskoku?

Kaut mazu zariņu

Viņš pārnestu mums mājās!

 

Madis

Man jāiet, nu es skaidri zinu!

 

Andrs

Ha, ha! Tas Austraskoks

Tik tevi gaida!

Nāc, Madīt, mani lauz, ha, ha!

 

Madis

Es katru uzveikšu,

Kas ceļā stāsies!

 

Andrs

Tu uzveiksi! Ha, ha!

Re, pagrūžu ar pirkstu,

Un tu jau lido, vistas spalva! 

 

Madis

Ja šodien vājāks es,

Tad nevajag vēl smieties.

Tu, brāli, neaizmirsti, ka es augšu!

Un vējā, salā ārdēšos.

Un stiprs atcerēšos, ka es biju vājš.

Un aizstāvēšu tos, kas nav vēl stipri.

Es būšu karotājs ...

 

Madara

Ak, Madi, Madi.

Tavs tēvabrālis sen jau karo.

Tam burvju cepure ir dota palīgos.

Viņš liels un spēcīgs,

Tu vēl tikai puika.

 

Madis

Un kas par to! Es saku jums, ka augšu.

Bet tikai ... Tur tie kvieši...

Vai viņus atrast zināsiet

Bez manis?

 

 

*  *  *

 

 

Arta un Madara

 

Arta

         Vai pasaulē kāds prot vēl tikpat skaisti?

 

Madara

Tik pati Māra — lielā rakstītāja.

 

Budēlim, tēvainim

Dzīparota pātadziņa

Meitu vīta, meitu pīta

Mīļās Māras norakstīta.

 

Pupiņai raibi ziedi,

Kas tos raibus darināja?

Mīļā Māra darināja, Debesīs sēdēdama.

 

Arta

Visskaistāk izrakstītas

Man šķiet puķu pļavas.

Bet mēs — vai arī esam raksti?

Vai rotājam mēs

Skaisto Māras zemi?

 

Madara

Ak, Artiņ, bērns,

Tu prasi tādas lietas,

Ka apjuku.

 

Arta

Tu — gudrā Madara!

Kas Māras izredzēta

Par visiem vairāk nojaust, zināt!

 

Madara

Es līdzēt nevaru,

Ne nezinot, ne zinot.

Viss savu gaitu rit,

Kā Māras nolikts.

Es prieku rodu, visā noskatoties.

 

Arta

Tu zini, kas ir prieks?

 

Madara

Prieks skaistumā, ko savām rokām radi.

Prieks zināt, domāt, just. Prieks saprast.

 

Arta

Bet man ...

Es nezinu, no kurienes šīs jausmas ...

Kā laime tuvotos ar sāpēm reizē ...

Man liekas — prieks vislielākais

Ir mīlēt bērnu!

 

Madara parausta plecus

 

Arta   Sapņaini 

Ja viļņotu pie mājas rudzu druva,

Ja govis klusu nopūstos pa naktīm,

Ja rasā saltu kājas man,

Uz aku steidzoties.

Ja būtu man kaut kas te darāms,

Un grūti, grūti, ļoti grūti ...

 

Madara

Lai grūti nebūtu,

Ir cīnījies tavs tēvs.

 

Arta

Bet gribas man, lai būtu grūti.

Pēc tam tik skaisti

Saule norietētu.

apbalvojums kāds.

Un mēness

Kā savējais, ar ko var parunāt.

Un kad nav kauns

Par tādu vieglu dzīvi.

 

Madara

Tu viena te ar savām domām.

 

Arta

Es viena neesmu.

Slēpj citi savas ilgas.

Jā, daudzi te grib tikai ēst un tērēt.

Es gribu stādīt, kopt un audzēt!

To daudzi grib, tik šķiet sev vieni!

Tu netici man, mīļā Madara?

 

Madara

Ak, Arta, negribu, lai sāp

Tā mazā sirds,

Kas vienīgā man tuva.

Bet zini, bērns,

Mēs esam vienas.

Cik auksti. Padod sagšu.

Jā, Māra devusi mums visu ...

Bet viņas dāvanas ...

 

Arta

Mūs Māra laikam mīl,

Ja apdāvina?

 

Madara

Vai mīl?

Es lūdzu — padod sagšu.

Mans pienākums ir rakstīt. Rakstīt.

Var būt, ka brīžam gribētos ko citu.

Bet jūtu — Māra mani piesējusi

Šai diega galā, ko es turu rokā.

Viss skaisti padodas, ir taču skaisti?

Nu vai nav tiesa, Arta?

Ir tak skaisti...

 

Arta

Jā, skaisti gan.

Zēl, ka to neredz viņi ...

 

Uz istabu rādot

 

Madara

Tie ... Bezdibens mūs šķir!

— Es — Madara!

Bet tie ...

 

Asi

 

Es lūdzu, padod sagšu!

 

Arta uzsedz Madarai sagšu.

 

*  *  *

 

Lielā istaba. Centrā — galds. Miķelis un Māra apkampušies sarunājas. Pārējie kur kurais guļ. Ik pa laikam kāds kaut ko ieēd, iedzer, guļ tālāk.

 

Māra

Klau, Miķel, šķiet, šis cepetis nav svaigs?

Vai saimniece to pārāk ilgi netur?

 

Miķelis

Par kādu saimnieci tu, muļķi, runā?

 

Riņķis

Nu tak par to, kas cep un šmorē.

Kas pienes ēdienus un kausus.

Tak, Miķel, laikam nebūs viena!

 

Ņirdzīgi

 

Kur turi savas sieviņas,

Ka ļaudīm neparādās?

 

Miķelis

Tu, muļķi...

 

Ķeras krāgā

 

Ierodas Indriķis. Kā šaubīdamies, skatās apkārt. Svešādi ģērbts.


I. Skrastiņš — Indriķis, V. Birģelis — Raiskums, E. Liepiņš — Riņķis.

Indriķis   Neticīgi, klusi 

Vai tu tas esi, brāli?

 

Miķelis    Ar Riņķi laužoties, nevērīgi 

Jā, brālis gan. Es visiem brālis.

 

Riņķis

Īsts dzērājbrālis, jā.

Ja būsi dzērājs, būsi brālis.

 

Turpina lauzties, iekarstot

 

Indriķis

O, duelis!

Vai mani neņemsiet par sekundantu?

 

Miķelis un Riņķis, svešādās valodas pārsteigti,

stājas. Indriķis, Miķeli tomēr nepazīstot

 

Indriķis

O, kas par bagātīgu galdu!

Nu īsts á la fourchette!

Kas būtu domājis, ka latvieši

Tik smalki pieprot servēt!

Ko, Ķīnas porcelāns?

Oho, un grieķu krūkas!

Un te — vai nebūs Bavārijas alus?

 

Miķelis

Tas īstens miezītis,

Nav nekāds...

 

Indriķis

O’ key, draugs, neņem ļaunā.

Man gadījies ir daudz ko izbaudit.

Bet īstu miezīti, to gan sensenis ...

 

Miķelis

Tad baudi, ciemiņ, ēd un dzēri

Un jūties tā, kā savās mājās.

 

Indriķis

Es visur jūtos tā, kā mājās.

Ko svinat, tautieši?

 

Miķelis

Mēs svinam dzīvi.

 

Indriķis

Jūs svinat dzīvi? Ha, ha, ha!

Tas labi teikts! Schön! Bravo!

Ir dzīve vērta, lai to svinētu.

 

Miķelis un Riņķis piekrītoši smejas, lej kausos. Riņķis iedziedas — dzer, dzer, brālīti, dzer ...

 

Indriķis

Dzer, brālīti?

Man ar ir brālis kaut kur tuvumā.

Tepat šai zemē, šajās robežās.

Un tēvamājas, laukiem iekoptiem,

Ko atstāju es sen, pirms gadiem.

Es nevarēju ciest to šaurību!

Un visu mūžu vienas sienas,

Un vienas valodas,

Un vienus ļaudis ...

 

Miķelis

Nu, vai nu vieni ļaudis visu laiku?

Tak mainās — nomirst, piedzimst.

Un viesi iegriežas. Kā tu.

 

Indriķis

Ē, visi vienādi! Ar nātnām drēbēm

Un palsiem matiem, bālu vaigu.

Bet pasaulē ir arī citas krāsas.

Ir sejas dzeltenas, kā, rau, šis sviests.

Un sarkanas kā vīns tai krūkā.

Un melnas, ugunīgas sievietes!

 

Riņķis

Va, vellos, melli sievišķi!

Nu gan tu, svešiniek, mums stāsti...

 

Indriķis

Es jau vēl nestāstu!

Kad sāktu stāstīt...

 

Miķelis

Bet labāk ieēd, iedzer, palīksmojies!

Kam mums tie brīnumi,

Kam mums tie stāsti.

Sirds jāsargā no liekiem uztraukumiem.

Kur labāk vēl kā paša mājā?

Un kad vēl galds ir tāds kā mums!

Un sievišķu mums arī netrūkst!

Ha, piens un asinis!

Kam mums tās mellās!

Ēd, ciemiņ, dzer un nogaršo no visa!

Kāds ir tavs godavārds,

Mums vajag sapazīties.

 

Indriķis

Kā kurā zemē mani sauc,

Man ir vienalga — Heinrihs.

Enriko — ja jums patīk labāk.

Bet senāk Indriķis man bija vārdā.

 

Riņķis   Dzied 

Dzer, brālīt, dzer ...

 

Miķelis

Klus, Riņķi! Indriķis

Kad aizgāji no tēva mājām?

 

Indriķis

Pirms gadiem divdesmit...

 

Riņķis

Dzer, dzer, brālīt...

 

Miķelis

Klus, Riņķi! Indriķis!

Kā izmainījies — švīts un smalks!

Un valoda! Jods, kas par valodu!

Es Miķelis! Ei, Indriķi, tu, vecais!

 

Indriķis

Karamba! Miķelis!

Man jau uzreizi likās.

Tik nenoticēju, te viss tā izmainījies.

Un tu, tu pārvērties visvairāk.

Kur kārnie kamieši,

Kur liesais vaigs?

 

Miķelis

Ak, nepiemini grūtos laikus.

Tie aizgājuši sen. Uz neatgriešanos.

Mums tagad te ir tāda dzīve...

Eh, žēl, ka nepaliki mājās!

Te tik daudz labumu bez tevis noēsts.

 

Indriķis

Nu ko tu, brāli,

Neesmu jau tukšā.

Ne tādus galdus vien

Man gadījies ir redzēt.

 

Miķelis

Ar redzēšanu vien jau nepietiek.

Vēl vajag, lai tas piederētu!

 

Indriķis

Kam nepieder nekas,

Tam pieder viss, mans brālīt!

Man pieder pasaule, Bet tev tik galds!

 

Miķelis   Jūtas aizskarts 

Tu — apkārtdauzoņa, to vienmēr esmu teicis.

Tu — klaidonis.

Es — saimnieks savās mājās.

 

Indriķis

Vai zini, brāl, tās tavas mājas ...

Pardon! Tak neiesāksim strīdu!

Bet neaizmirsti — šīs ir tēva mājas.

Un tēva dēli esam tu un es.

 

Miķelis

Un Niklāvs, dievs dod laimi kaujās.

Bet es tas vecākais —

To arī neaizmirsti.

 

 


Indriķis

Nu, labi, labi.

Kā tad Niklāvs?

Vai ir ar iegriezies?

Vai devis kādu ziņu?

 

Miķelis

Tā ziņa — osī iecirsts nazis.

Kad rūsēs — slikti ies.

Bet ir jau spožs joprojām.

Jā, spīd un laistās

Mūsu brāļa nazis.

 

Indriķis

Nu, paldies dievam,

Visiem klājas labi.

 

Skatās apkārt, ironiski

 

Ak svinat dzīvi? Ha-ha-ha!

Un cik tad ilgi svinat?

 

Miķelis

Kopš izšķīrāmies, tā ar svinam.

Kopš...

Še, Riņķi, dzer un krīti!

Nav tavām ausīm domātas šīs runas!

 

Riņķis dzer un krīt aizmidzis

 

Kopš Māra deva galdautu,

Tak laikam biju pelnījis, ja deva!

Viens tērēt nespēju.

Nāk draugi talkā.

Ei, dēli, meitiņ, šurpu, šurpu!

Tev rādīšu es savu jauno audzi!

 

Nāk Arta, Andrs un Madis.

 

Miķelis

Lūk, Andrs, vecākais.

Tas kauls no mana kaula.

Tas Madis — vēl jau puika.

Bez gala ir par tevi taujājis.

Bet tā ir Arta — mana pastarīte.

Par viņu man visvairāk sirdēstu.

Ne ēd, ne dzer, tik stīdzē, stīdzē ...

It kā te nebūtu, ko stiprināties.

Ed, brāli, ēd. Te ir gan sūrs, gan salds.

Dzer, brāli, priecājies par dzīvi.

 

Indriķis   Visu laiku uz Artu skatījies 

Kur tava māte, meitin?

 

Arta

Ir mate mirusi mums visiem.

 

Andrs

Tā pati galu ņēma.

Negribēja dzivot.

 

Miķelis

Klus, kucēn! Ne tev spriest par māti.

To Zemesmāte paņēma un miers.

Bij, Indriķi, tai tāda smaga kaite ...

Bet ko nu vairs, kas bijis, bijis ...

Nu ēd un dzer, un līksmojies!

 

Indriķis

Vai tava sieva, brāli, nebij Ilze?

Tā gaišā, skaistā, krietnā meita?

Es zēna gados ... kā to sauc ... I

r izkritis no prāta ... O! Atceros!

Es biju iemīlējies! ...

Tik maigas acis, silta, klusa balss ...

Tāds dīvains starojums,

Kas rada mieru. Un drošību.

Man šķiet, pat smaržu atceros.

Tā smaržo māte.

Tik svaigi, mierinoši, silti,

Ka gribējās pie viņas patverties.

Bet citreiz atkal — viņu pasargāt.

Un atdot dzīvību — tik trausla brīžam šķita.

 

Uz Artu

 

Vai, Artiņ, atceries tu māti?

 

Arta

Es neatceros, tikai ļoti mīlu.

 

Andrs

Kā to var mīlēt, kura nav?

Kad bija — mīlējām.

Kad nav — ko mīlēs ...

 

Madis

 

Kautrigi pamāj uz zābakiem, kas Indriķim rokās

 

Vai tie ir septiņjūdžu?

 

Indriķis

Tie paši, puis, tie paši.

 

Madis

Kāpēc nav kājās?

 

Indriķis

Nu redzi, puis,

Ik solis zābakam ir septiņjūdžu garš.

Un, septiņjūdžu soļiem skriedams.

Es vienmēr garām aizskrēju.

Jā, garām tēva mājām.

Lai kā es mērķējos, tie nesa garām.

Šī zeme maziņa.

Lai kā es pūlējos, tai nesa pāri.

 

Tad noāvu tos zābakus!

Un nācu kājām!

Nu esmu atnācis. Un pirmo reizi soļiem.

Vēl esmu apjucis.

Vēl nevaru izteikt visu.

 

Madis

Nu, kā ir pasaulē?

Ko esi piedzīvojis?

 

Indriķis

O, ceļš!

Ceļš visu laiku zibēja zem kājām.

 

Madis

Bet augstie kalni?

Kā tie izskatās?

 

Indriķis

Tie kalni augsti tiešām.

Ļoti augsti.

 

Madis

Un siltās jūras?

 

Indriķis

Tiešām siltas.

 

Madis

Un svešās valodas?

Kā viņas skan?

 

Indriķis

Skan sveši.

Ļoti sveši skan.

 

Madis

Bet cilvēki?

Vai tevi iztaujāja?

Ko taujāja?

 

Indriķis

Ak, daudz ko. Daudz ko. Visu neatceros.

 

Smaidot, sak, kādi sīkumi

 

Kā izgrebj karotes pie mums,

No kāda koka?

 

Visi rausta plecus

 

Kā puķes saucot, kādos vārdos?

 

Visi rausta plecus

 

Kā dzīvo kaimiņzemē, kādi ļaudis?

 

Visi rausta plecus

 

Kā laukus svētot, kādus svinot Svētkus?

 

Arta

Un ka tu teici?

Kā tu atbildēji?

 

Indriķis

Nu vai es zinu! Tādus niekus!

Tie likās mierā, nejautāja vairs.

 

Arta

Un ko tu viņiem prasīji?

 

Indriķis

Ko prasīšu. Tāpat vien paskatījos.

Tiem visiem bija savas darīšanas.

Man atkal savas — ceļš un ceļš.

Es gāju tālāk.

 

Madis

Un tālāk kas?

 

Indriķis

Tāpat jau sveši ļaudis.

 

Madis

Bet pasauli, vai viņu iepazini?

 

Indriķis

Kā tad! Kā tad!

Tik te viss svešs.

Es tēvamāju nemaz nepazinu!

Vai posta dienas piemeklējušas šo vietu?

 

Miķelis   No snauda pamodies 

Kāds posts! Te valda laime!

Ēd, brālīt, dzer un līksmojies!

 

Madis

Bet, tēvoc, zābaki,

Ko tie tev līdzēja, ko tie tev deva?

 

Indriķis

Ko deva?

 

Atcerējies

 

Mamma mia! Kur dāvanas?

Jums visiem nesu, visiem, visiem ...

 

Ņem no maisa dažādus košus, svešādus apģērba gabalus — pančo, arābu galvassegu, Artai — gaisīgu šalli, visiem uzliek. Visi apmulsuši klusē. Tā arī paliek. Vienīgi Arta šalli noņem.

 

Arta

Teic kaut ko, tēvoci, par ļaudīm,

Vai skaisti, godīgi, teic, kādi?

 

Indriķis

Nu kā jau visur — rokas, kājas.

Un acis, deguns — visiem vienā vietā.

Tik krāsas dažādas, jau tēvam teicu.

 

Miķelis

Jā, melli sievišķi, dievs pasarg.

Bet, brāli, vai tad nedabūji sievas?

 

Indriķis

Nu, vienreiz bija tāda sieviete ...

Bet neiekritu, laikus atcerējos ...

Vai dieniņ, cik tur trūka,

Ka laupītu man pasauli un laiku.

Bet atguvos. Ak, ragana,

Tā stipri sēja.

Nu, cik tur trūka — būtu bijis skudra,

Kas taku iemīto vien zin

Un to, ka jāceļ, jāvelk,

Un tālāk neredz kā vien savu pūzni.

Es visu redzējis,

Ar septiņjūdžiem skrejot.

No augšas labi saredzams.

Un ļaudis apakšā — tik sīkas skudras.

 

Arta

Tik daudz kur būdamam,

Tev ir daudz draugu?

 

Indriķis

Ē, draugi! Vai tie gan varēja

Man līdzi tikt!

Man milzu soļi, viņu gaita — sīka.

Tie grib tik piesaistīt pie vietas.

Lai paliekos, lai pakavējos!

Vai laiks man kavēties

Ar viņiem sarunās?

Un dzīvot līdzi viņu šauro dzīvi?

Man septiņjūdžu zābaki!

Starp maniem soļiem — tautas!

Bet draudzīgs esmu es.

Man visi draugi.

Bet Ilze, kā tad tā ...

Ak, tava sieva, Miķel...

Artas māte...

Vai Artiņ, atceries tu māti?

 

Arta grib atbildēt, Miķelis pārtrauc

 

 


Miķelis

Nē, neatceras. Liecies mierā.

Sirds jāsargā no liekiem uztraukumiem.

Ed, brāli, dzer un līksmojies!

 

Andrs

Un nauda? Vai tev daudz ir naudas?

 

Indriķis

Pēc naudas nedzinos.

 

Andrs

Pēc kā tad dzinies?

 

Indriķis   Smejot 

Es esmu apjucis, vēl neprasi.

Es taču pirmo reizi nācu kājām.

Un, ha, ha, ha, kas izrādās?

Ir kalni mūsu zemē.

 

Nopietni

 

Un zili tālumā,

Kā dūmotu kāds tur uz bitēm.

Un izpeldējos ezerā!

Ak, bērni, kāds tur ūdens!

Un kalmju smarža

Tā kā zāļu vakarā!

Vai svinat zāļu vakaru?

Man šķiet, tas tuvu?

 

Miķelis

Mēs svinam, kā nu nē,

Mēs svinam.

 

Arta

Tu teici — zaļu vakaru? Kas tas par vakaru?

 

Indriķis

Cik atceros, tad izpušķoja govis.

 

Arta

Mums govju nav.

 

Indriķis

Cik atceros, tad pina vainagus

Un, liekas, līgoja ...

 

Andrs

Te tēvs ar draugiem līgojas ik dienas.

 

Indriķis

Cik atceros, tad ... neatceros.

Bet ezers atceras, ja man to atgādina.

Un smaržas, tādu smaržu nav

Nekur vairs pasaulē kā liepai.

 

Arta

Bet, tēvoci, vai Austraskoku,

Vai neatradi viņu, zelta saknēm?

 

Madis

Un vara zariem,

Lapas — sudrabiņa ...

 

Indriķis

Dzelzs koku redzēju

Un maizeskoku ...

Bet Austraskoku?

Nē, man negadījās.

Un zābaki ...

 

Madis

Tos atdod man!

 

Indriķis

Tev, puika, kas tev prātā!

 

Madis

Es arī redzētu tad svešās zemes

Un augstos kalnus, siltās jūras!

Tāpat kā tu!

Bet visuvairāk — es Austraskoku meklētu,

Tik viņu!

Es viņu atrastu, ar septiņjūdžiem skrejot!

Tik vienu mazu zaru nolauztu,

Ko ienest istabā,

Lai visiem jums top gaiši.

 

Aizrāvies stiepjas pēc zābakiem. Ceļu aizšķērso Andrs

 

Andrs

Pag, pag! Mans mazais brālīts!

Cik runātīgs, kā iededzies! Tu, jērs!

Kāpēc tad tu nu ņemsi zābakus!

Man pienākas, es esmu vecāks!

 

Indriķis

Tos atdošu tik tam, kas man tos deva.

 

Arta

Vai ceri vēlreiz redzēt Māru?

 

Indriķis

Es, šurpu nākot, jutu viņu blakus.

Bet kur ir Madara?

 

Miķelis

Aizvien vēl vainagā.

Aizvien vēl raksta.

 

Indriķis

Ak, Madara. Kā allaž savrup.

Tā vienmēr skatījusi mūs no malas.

 

Miķelis

Aizvien vēl vainagā.

Aizvien vēl raksta.

 

Arta

Bet kādi raksti, tēvoci, cik skaisti!

 

Andrs

Tik blēņošanās vien.

Kāds no tā labums?

 

Indriķis

Vai ir tev mātes vietā, Arta?

 

Pauze

 

Arta   Kliedz  

Ak dievs!

Mums nav nevienam mātes!

 

    

*   *   *

 

 

Tā pati telpa. Bez iepriekšējiem. Riņķis, kas dzirdējis sarunu

 

Riņķis

Ak tādas lietas, ak tad tādas-.. .

Nu jādomā, kā dzīvot tālāk.

Tas Indriķis, tas atvilcies, ak maita.

Un nepatika viņam mūsu dzīve,

To jutu skatienā, kaut nebilda ne vārda.

Tā tālāk neies, tas ir skaidrs.

Nāks Indriķis ar savu garšu,

Kas zin, kā viss vēl iegrozīsies!

Nu jāpadomā katram ir par sevi ...

 

Uz galdautu

 

Tas pieder Miķelim?

Kāpēc ne man?

Es pats, es varu kļūt par īpašnieku.

Man piederēs, man būs!

Es būšu noteicējs, es kungs!

Man zemosies, man dziedās dziesmas!

Nost grabažas!

 

Met zemē traukus, ēdienus

 

Kamēr guļ trulais pūlis,

Jūs paliksiet tepat un pūsiet.

Bez ēsmas smilkstēsiet kā suņi.

Pie manis rāposiet.

Bet vai es došu?

Tik muļķa Miķelis tā visiem dāvā.

Mans galdautiņš, mans, mans ...

 

Uznāk Miķelis

 

Miķelis

Vai, Riņķi, muļķa prātā?

Ko tu dari?

 

Metas Riņķim klāt

 

Riņķis   Ar galdautu 

Ā — Miķelis!

Tu nenāc klāt.

Tas tagad mans.

Tu nenāc klāt. Es tevi...

Mans galdauts, mans.

Es esmu dziedājis tev slavas dziesmas

Un teicis saldus, šķebus glaimus.

Es esmu zemojies.

Nu diezgan, pietiek!

Mans! Tu tagad lūgsies

Vai mirsi badu — izvēlies, ha, ha!

 

Miķelis

Ko dari, Riņķi,

Tu, kas manu maizi...

 

Riņķis

Ak tavu maizi... Tu to sējis?

Vai varbūt malis vai pat cepis?

Mūs trulā barā esi pārvērtis,

Par lopiņiem, par cūkām.

Un tu, tu pirmā cūka šajā barā!

Tu, staigājošais vēder...

 

Miķelis

Tu esi pārdzēries!

Dod galdautu!

 

Riņķis

Nu nē, tik ja pār manu līķi.

Bet labāk būs, ja līķis būsi tu!

 

Izrauj nazi. Miķelis, gandrīz nepretodamies, krīt pēc dūriena. Riņķis ar galdautu prom. Sāk mosties gulošie. Rāpjas pie galda, taustās. Uz galda nekā nav

 

Sterbelis   Pusmiegā 

Ei, sieva, sadabū ko labu.

Es jūtu ēstgribu pēc snaudas.

 

Sieva aizvelkas līdz galdam, paliek truli stāvot

 

Krauklis

Vadzi, vai nevajadzētu iekost?

Ko sālītu.

Nē, drīzāk skābu ...

 

Ierauga tukšo galdu. Pamazām visi piestājas pie tā. Kāds vēl kaut ko iedziedas, iebļaujas, tad iestājas klusums

 

Kāds   Acis īsti neatvēris 

Lai slavēts Miķelis! Lai pildām kausus!

 

Citi apklusina

 

Kāds   Sāk šņukstēt 

Es esmu izsalcis. Es nomiršu aiz bada.

Ko ēst, kur ņemt...

 

Kāds izskrien ārā

 

Kas notiks, vaimandieniņ!

 

Kalps

Kungs, vai es neteicu.

Te nebūs labi.

Kaut zirgi nebaroti, tomēr brauksim.

Un steigsimies — jo ātrāk, labāk.

 

Viņa saimnieks

Ej, iejūdz.

 

Kāds   Ienācis 

Nav, nav nekur.

Ne miltuma, ne kripatiņas.

Viss te tik vecs un sapuvis, un šķībs.

 

Tagad visi ierauga, kādā graustā atrodas

 

Ak, nav pat ūdens, it nevienas lāses.

Ir aka piegānīta.

 

Cits caur citu

 

Kas dos? Kas dos?

Mums mazi bērniņi, kas mielos?

Kur Miķelis, kur labdaris?

Kur mūsu dāsnais saimnieks?

 

Kāds

Šeku jau guļ ar dunci ribās.

 

Visi

Viņš beigts! A-ā — viņš beigts!

Kur ēdieni? Kur dzērieni?

 

Kāds

Bez viņa nebūs.

 

Cits caur citu

 

Ā — Miķelis!

Viņš mūs ir izpostījis.

Viņš piekrāpis, šis neģēlis, šis lops!

Kā drīkstēja viņš mirt!

Mūs atstāt!

 

Kāds

Viņš nonāvēts. Būs Riņķa darbs.

Un galdauts prom ar visu Riņķi.

 

Kāds

Nolādēts galdauts.

Nolādēts tas brīdis,

Kad mājas pametām un darbus!

Nu mājas sagruvušas,

Aizauguši lauki,

Un bērni mācīti nav darbus darīt.

Nolādēts Miķelis, kas visu sāka!

 

Visi

Nolādēts Miķelis!

 

Plēš mirušo, sit

 

Ierodas Niklāvs. Karavīra drānās ar daudzām goda zīmēm

 

Niklāvs

Kas notiek te?

Vai, ļaudis, jūs bez prāta?

Mans brāli, Miķeli, mans brāli!

Kas te par nabagiem?

Kāpēc te tik daudz ļaužu?

 

Kāds   Agresīvi 

Tu nabags pats!

Mēs esam ...

 

Niklāvs

Kas jūs esat?

 

Atbildes nav

 

Es prasu, ļaudis, kas jūs esat?

 

Atbildes nav. Visi lēni atkāpjas. Klusums.

 

Kāds   Izmisīgi kliedz 

Tu pats kas esi?

Paskaties, kāds varons!

 

Niklāvs

Jā, varonis.

Es nebīstos to pateikt.

Par taisnību es vienmēr esmu bijis.

Jā, varonis.

Un brālis savam brālim.

 

Kāds

Tu brālis mironim. Ha, ha!

Tu — miroņbrālis! Ha, ha, ha!

 

Niklāvs   Dusmās 

Jūs ... šitādus kā jūs ...

Es varu sacirst... lupatlēveros!

Es esmu cirtis tādus jau kā jūs! Kā spaļus!

Tā kā pelavmaisus!

 

Iet virsū pūlim, gatavojas uzlikt cepuri, kas dara neredzamu. Uzskrien Madis

 

Madis

Vai, necērt!

Tie nav ienaidnieki! ,

Tik nabagi, tāpat kā visi

Tik nelaimīgi nabagi, ak, necērt!

 

Niklāvs

Tie manu brāli nāvējuši, laid!

 

Madis ierauga Miķeli. Satriekts

 

Madis

Tie nāvējuši manu tēvu?

Nu kā tad tā ... Tik vienkārši...

Tā nāvēt...

 

Pret pūli, izmisīgi

 

Kurš, kurš to varēja ...

Ņemt dzīvību ...

Tik vienkārši ... Tā nāvēt...

To svēto dzīvību, ko tikai Māra drīkst...

 

Aizsedz seju

 

Uznāk Indriķis, Andrs un Arta

 

Arta

Tēvs, tēvs! Ak, brāļi...

 

Grib atbalstīties pret Andri

 

Andrs

Kur galdauts, ļaudis,

Kur ir galdauts?

Kur galdauts palicis, kur galdauts?

 

Kāds

Sen Riņķis prom ar visu galdautu.

 

Andrs

Ar mūsu galdautu! Ar manu!

 

Prom

 

Indriķis   Niklāvam 

Nu redzi, brāl,

tiekamies pēc gadiem.

Pie tēva miesām šķīrāmies,

Pie brāļa satiekamies.

 

Viesis — kalps

Kungs, jau par veļu!

Mūsu zirgi... Tiem nolaiž asinis ...

Kur sārtus . .. Iesmus drāž ...

Kungs, mūsu zirgi...

Netiekam vairs projām.

 

 

*   *   *

 

 

Madaras istabiņa. Madara un Arta raksta

 

Arta

Kad tēva ar vairs nav,

Vai būsi māte?

 

Madara

Man vienmēr derdzas skatīties, kā govs,

Kad teļš ir piedzimis,

To slapju laiza.

Ir mātes mīlestība tāda pati.

Tev gribu dot ko cēlāku.

Lūk, raksti ...

 

Arta

Ko cēlāku par mātes mīlu?

 

Madara

Ko skaistāku.

 

Arta

Ko skaistāku par mātes mīlu?

 

Madara

Ko patiesāku.

 

Arta

Ko patiesāku? Madara?

 

Madara

Ko mūžīgāku.

 

Arta

Kas ir vel mūžīgāks par matēs mīlu?

Kas skaistāks ir?

Kas gan ir cēlāks?

Un patiesāks? Nekas nav patiesāks!

 

Madara

Vai esi māte bijusi, ka zini?

 

Arta

Es bušu, Madara, es būšu!

Es laimē nodrebu, kad iedomājos,

Kā Māras pirtī viņu sagaidīšu.

Pilna Māras istabiņa

Mazu sīku šūpulīšu ...

 

Madara

Tu maza vēl.

Par agru tev tā domāt.

Raksti.

 

Arta

Ak, Madara, mēs rakstam tik un rakstām!

Vai tēvam palīdzēja mūsu raksti?

Nu miris šaušalīgā nāvē.

 

Madara

Bij vina dzīve sliktāka par nāvi.

 

Arta

Vai viņš to zināja?

Vai sacīji to viņam?

 

Madara

Tas nelīdzētu. Māras likums.

 

Arta

Bet vai tad Māra nav šī telpa?

Šī istaba, šī zeme, ūdeņi, mēs visi?

Mēs piepildīsim to ar savu dvašu!

Ar dzīvību, kas versmo manī

Un tevī, Madara ...

 

Madara

Man nolikts rakstīt.

 

Arta

Ak, ja man būtu māte!

Kur pieglausties, kur pasmelties.

Kur paņemt!

 

Madara

Man arī nebija.

 

Arta   Klusi 

Mums nav nevienam mātes!

 

 

*   *   *

 

 

Ienāk Madis. Stūrī izgaismojas septiņjūdžu zābaki, ko atstājis Indriķis

 

Madis

Lūk, tie.

 

Madara

Tos neaiztiec.

 

Madis

Kāpēc? Tos aušu kājās.

 

Madara

Ko runā, Madi! Kur tu dosies?

Šai brīdī! Tēvs vēl jābērē.

 

Madis

Ak, māsiņ, Madara,

To izdariet bez manis ...

Man jāiet ... Ātrāk ... Nevaru vairs gaidīt...

Kad beidzot zinu, kas mums vajadzīgs ...

Es lūdzu, aprociet bez manis.

Man jāiet tūlīt pat,

Es nevaru vairs gaidīt...

 

Madara   Pieceļas sašutumā 

Ko runā, puika! Muti ciet!

 

Pieiet, izrauj zābakus

 

Un kaunies! Attopies!

Un vārdus salasi, kas izbiruši

No tavas necienīgās mutes!

Kad mirušos vairs negodā,

Tas pats kā miris!

Mēs tēvu bedīsim, kā darīts mūžos.

 

Ieskrien Andrs

 

Andrs

Ir galdauts beigts, pagalam galdauts!

Pagalam mani nodomi un sapņi!

Nu galdauts pasaulē! Nu svešās rokās!

Bet manās rokās tukšums,

Drausmīgs tukšums.

— Ā — zābaki!

 

Madara

Tos neaiztiec!

 

Andrs

Dod šurp tu, vecā meita!

 

Skrien pie Madaras, grib izraut zābakus.

 

Madara viņu saņem ar glāstu. Izbijies, apmulsis, Andrs atkāpjas

 

Andrs

Tu mani glāstīji?

 

Klusi

 

Tā tikai māte glāstīja. Tik maigi.

 

Lūdzoši

 

Dod zābakus! Tie galdautu

Man atrast palīdzēs. Un kokus!

Ne Austraskoku, neesmu jau muļķis,

Bet dzelzs un maizeskoku — tos!

 

Madara

Tas galdauts tēvu grūda nāvē.

Vai gribi atkārtot tu viņa dzīvi?

 

Andrs

Vai viņa dzīvi? Simtkārt — nē!

Es zinu labāku.

Bet vajag galdautu! Un zābakus!

Un jūs es atcerēšos!

 

Madara

Tēvs jāapbērē ir.

Un dēliem jābūt klāt.

 

Andrs   Attapies no aizkustinājuma  

Dod zābakus! Tu mani nemācīsi!

 

Ņem nost, rupji grūž Madaru

 

Madis

Brāl, paliec mierā! Neaiztiec!

Mēs citādi... Lai stāv tie zābaki!

Mēs citādi! Mēs iesāksim no jauna.

 

Andrs

Ā, tu tos gribi, es jau zinu!

 

Madis

Es negribu, ja mums ir jānaidojas!

Lai parauj Jods tos zābakus, patiešām!

Mēs iztiksim ar paša soļiem, brālīt.

 

Andrs

Tu, muļķi, netraucē.

Es tev ar labu saku —

Ej nost no ceļa, citādi es tevi...

 

Madis

Nu ko tu, brāļuk, ko tu, ko tu ...

Nu redz, kā iekarsis ...

Nu pagaidi, nu parunāsim bridi...

 

Andrs

Ej nost tu, varde,

Tevi samīšu!

 

Madis

Es neiešu! Tu apmāts!

 

Cīnās

 

Arta   Bezpalīdzīgi 

Ak, brāļi, kā tad tā ...

Jūs taču esat brāļi...

Pret brāli brālis ... Kā tad tā ...

Ak, Madara, jel dari ko, jel dari!

 

Madara   Sevi pārvarot 

Jūs esat brāļi, Andr,

Tu un Madis.

Jūs nedrīkstat... Jums viena asins ...

 

Andrs

Ciet klusu tu, tu mūžam klusētāja!

Tad klusē arī šoreiz, klusē!

Un atdod zābakus, dod šurp!

 

Madara

Nē, Andr, dēliņ ... Nebūs klusēšanas!

 

Andrs

Ciet klusu! Nesaki man — dēliņ!

Tu māte neesi, lai mani pamācītu!

 

Histēriski

 

Un nesaki man — dēliņ!

Nesaki man — dēliņ!

Dod zābakus!

 

Madara

Nē, zābakus tu, Andr, nedabūsi.

 

Andrs

Ko nedabūšu?

 

Izrauj nazi

 

Arta

Vai, Andr, brālīt,

Vaimandieniņ, nazis!

 

Andrs uzbrūk Madarai, ceļu aizšķērso Madis. Viņš saņem dūrienu. Krīt. Andrs izrauj Madarai zābakus. Prom

 

Madis   Krītot 

Tu apmāts, apmāts ...

Neej, neej, paliec ...

Ā — asinis ... Tās manas ir vai brāļa

Tās manas asinis ... Un mana brāļa .

Cik sarkanas ... cik sarkanas ...

Cik siltas ...

 

Nāk Indriķis un Niklāvs

 

Indriķis

Kā jūs to pieļāvāt?

Ka puika nozog?

Nu prom ar septiņjūdžu soļiem!

Kur bijāt? Kur jūs skatījāties?

Pagalam zābaki!

 

Arta   Čukstot 

Pagalam brālis.

 

Niklāvs

Vai arī šeit par vēlu?

Puisīt...

To svēto dzīvību,

Ko tikai Māra drīkst...

Ak, tie jau tavi vārdi.

Ne jau mani.

Es dzēsis dzīvības,

To Mārai neprasīdams.

Bet tik par taisnu lietu.

Tici, tikai tādēļ.

Ā — tas pats nazis!

Tas nazis mans, ko kādreiz cirtu osī.

Lai mājās redz, kā brālim karā klājas.

Tik spožs, tik ass.

Tas stāsta patiesību.

Es vienmēr uzvarēju ienaidnieku.

 

Madara

Tu nazi, osī cirzdams, cirti brālī.

Tu nazi, osī cirzdams, cirti Madī.

 

Niklāvs

Ko runā, māsa!

Tā tu apsveic mani?

 

Madara

Kādēļ man tevi apsveikt, Niklāv?

 

Niklāvs

Vai neredzi tu manas godazīmes?

 

Madara

Es godazīmes redzu.

Godu — neredzu.

 

Niklāvs izslējies, norijis Madaras apvainojumu

 

Niklāvs

Man bija jāatnāk ...

Tik vienu dienu agrāk!

Bet aizkavējos ceļā, nelaimīgais!

Tik vienu dienu esmu nokavējis!

 

Madara   Izsmējīgi 

Tikai vienu mūžu!

 

Indriķis

Ak dievs, nu zābaki ir Andra rokās.

Man tos vairs neredzēt!

Bet skries viņš visam tikai pāri

Un garām, visam tikai garām ...

 

Arta

Mans brālīt, Madi...

Nu es esmu viena!

Starp nezālēm tur vienā vagā

Aug tev kvieši...

Es atradīšu! Izaudzēšu! Vākšu!

Un citu gadu viļņosies jau druva.

Bet Andrs — neģēlis!

Ak, nabags Andrs!

Kā apstulba viņš, Madara, no glāsta!

Kā izbijās no jūtām,

Kas to skāra!

Kā saskaitās par to, kā kaunējās,

alka.

Tad roku pacēla pret brāli!

Tas tukšums dvēselē, kas cēla roku!

Tas izmisums, bet ne mans brālis.

 

Madara

Jel nesāc aizstāvēt

To pazudušo dvēseli... to slepkavu, to ...

 

Arta

To pazudušo dvēseli, jā, jā!

Bet kas to pazaudēja?

Vai nebija tā mūsu dvēsele?

 

Indriķis

Te divas dvēseles ir pazudušas.

 

Madara

Ak, nesāciet nu skaitīt,

Var kas sajukt.

Par sevi domājiet, kur sevi skaitīt.

 

Indriķis

Nu es gan drīzāk esmu atradies, ne zudis.

Tu taču nenoliegsi, māsa?

 

Niklāvs

Un es, lūk, dzīvs un vesels!

 

Madara   Izsmējīgi 

Jā, jā, tu — varonis.

 

Niklāvs

Tu laikam gribēji, lai būtu kritis.

Un miris! Karā kauts un beigts!

 

Arta   Klusi

Karā kauta dvēselīte ...

 

Madara   Pārtver, turpina 

Karā kauta — nemirus’.

 

Niklāvs

Jā, jā, jūs visi gribat,

Lai es būtu beigts! Jūs visi ...

Es tā steidzos ...

Un domāju — būs visiem prieks ...

 

Madara

Tu gribi, lai mēs priecājamies?

Šobrīd?

Lai priecājamies mēs par tavu veselību?

Par stāvu raženo,

Kas nav pat ievainots?

Ko cepure ir slēpusi šos gadus!

Kā alā iebēdzis tu tajā cepurē!

Un paslēpies, un priecājies,

Ka neskarts!

Tu varonis!

Ej, Miķelim nu pastāsti, Kāds varons!

Ej, Madim pastāsti, ej, ej!

 

Niklāvs

Tu netaisnā! Tu nežēlīgā! Ļaunā!

 

Madara

Ak ļauna es?

Ja jau pret ļaunu,

Kā stāsti, cīnījies tu vienmēr,

Tad cīnies nu pret Madaru, pret māsu!

Ja ļauna es, tad cīnies!

Tik cepuri gan uzlikt neaizmirsti,

Ka neizrauju vēl tev kādu matu!

 

Indriķis

Jā, jā, tas tiesa, Madara,

Viņš tikai neredzams ir drosmīgs.

 

Niklāvs

Tu — pasaulsskrējējs viņai piebalso?

Kas tev par daļu,

Auļo tikai tālāk!

Ak tā, tev vairs nav zābaku!

Ko nu? Nu, brālīt, svilpo!

 

Niklāvs sāk izaicinoši svilpot

 

Madara

Jel stājies. Piesvilposi nāvi.

 

Niklāvs

Tā ir jau klāt. Vairs otra nenāks.

Ir nāve viena. Otras nav.

 

Arta

Man liekas gan, ka tomēr divas ...

 

Indriķis

Ak, Artiņ, nerunā tā, bērns!

Cik līdzīga tu savai mātei.

Tik viņu esmu mīlējis, tik viņu.

Tik viņas dēļ es pārnācu ...

Jā, piekusis no visa ...

Bet Miķelis ... Viņš manu Ilzi .. .

Nu pats ... Nu Madis ... Visi...

Ak, Madara, tu biji gudrākā.

Vai nevarēji grozīt, mainīt?

Nu zudis viss ... Un Miķelis ...

 

Madara

Bij Miķelis sen pazudis, pirms zuda.

 

Indriķis

Vai nevarēji meklēt, atgriezt?

 

Madara

Es? Madara?

Man Māras nolikts — rakstīt. Rakstīt!

Vai mani tiesāt esat atnākuši?

Es vienīgā, kas Māras balvu

Pa vējam neizsēju! Es! Es viena!

Tu — Indriķi!

Ir tavas rokas tukšas!

 

Indriķis

Vai neatvedu visiem dāvanas?

 

Madara

Ar pāris lupatām

Tu gribi izpirkt dzīvi?!

 

Indriķis

Nu, kādu dzīvi, Madara, ko mels ...

 

Madara

Jā, tiešām, tiešām, kādu dzīvi?

Nav bijis dzīves.

It nekā nav bijis.

Tik skrējiens nerimtīgs un mānīgs.

Bez rimas skrējiens, steiga — vēl un vēl.

Tu — vēja zieds.

Tu — atgriezts rieciens.

 

Indriķis

Es — vēja zieds ...

Bet kas tu pati?

Tu esi neauglīga smilts,

Neviens nav tevī sējis sēklu,

Tu pati izbeigsies ar sevi!

Tāpat kā es!

Mēs līdzīgi!

 

Madara

Nekad mēs nebūsim ar tevi līdzīgi!

Es — Madara!,

Man — pilnas lādes

Ar skaistumu, ko skatīs nākotnē,

Un mūžam manu vārdu minēs

Ar bijību, ar pielūgsmi, ar godu.

 

Indriķis

Nu, to vēl nevar zināt!

Var būt, ka sapel lādēs

Tas tavs skaistums!

Kas šodien neder,

Diez vai derēs rit!

 

Madara

Jel klusē! Ne tavam prātam

Saprast to!

Ne tavai mutei runāt!

 

Arta

Bet Madim nebija nekā —

Tik mērķis. Tikai Austraskoks!

Tik vienu zaru,

Tik vienu zaru mūsu mīļai mājai...

 

Indriķis

Šim graustam vecajam,

Ko esat nolaiduši,

Ne pirksta nepiedurdami šos gadus?

 

Niklāvs

Tik tiešām — šitam ūķim!

 

Arta

Tas uķis nav, tās musu mājas.

 

Niklāvs

Tu, skuķēn, paklusē, te vīru runas.

 

Madara

Jā, vīru runas, vīru runas!

Bet vīru darbus darīs sievas.

Kas paliks mājās? Es un Arta!

 

Arta

Kadeļ gan, Madara!

Ir tik daudz ļaužu!

Tie paši ļaudis, mūsu pašu ļaudis,

Pie mums kas dzīvoja ...

Tos nenicini,

Ak, ne jau visi bija nicināmi.

Tu viņus nepazini, nē, tu nepazini.

Nekad tu nenolaidies, it nekad

Līdz viņiem.

 

Madara

Jā gan. Es kāju nespēru tai barā.

Tiem nebij dvēseles,

Tik vēders, kaucošs vēders!

Tie truli lopiņi,

Man kauns par viņiem.

Jā gan. Es stāvu viņiem pāri!

 

Arta

Un viņi bijās tevis — lepnas, saltas,

Tie nebij lopiņi,

Tik apjukuši ļaudis.


Tie gaidīja, lai tu tos uzrunātu!

Jā, vini gaidīja, ka tu tiem būsi

Māte!

 

Madara

Es — māte?!

 

Arta

Jā, māte, māte!

Kas visam pamatā.

Uz kuras rokām

Viss atbalstās. Viss, viss,

Kas vien ir balstāms.

No kuras spēku smeļ

Un nevar izsmelt,

No kuras gaišums tek

Un gaismo visu dzīvi!

Un kuras gaismā

Nevar apmaldīties.

Jā, māte. Māte!

Kas māca pazīt labu

Un atšķirt to no ļaunuma,

Un apjaust,

Kas esam mēs, no kurienes mēs nākam,

Kur jāiet mums, kas jādara ...

Ak, ne jau vārdos, ne jau rakstos!

Ar būtni vien, ar savu silto būtni!

Tik tev, tev vienai tas pa spēkam.

No tevis gaidīja, tev dots visvairāk.

 

Madara Atceras 

— Tev tikai vienu saku —

Raksti. —

Vai Māra steigdamas

Man nepateica visu?

 

Atgūst paštaisnību

 

Tie sveši ļaudis.

Kamēr mani brāļi...

 

Niklāvs

Ko mani niecini! To nevar paciest!

Kad mani vienmēr visur godināja!

 

Madara

To cepuri jau pielūdza,

Ne tevi!

Ikviens to kāroja,

Tik atņemt bij par gļēvu!

Tu gāji neaizskarts,

Kad citi blakām — ļima!

Tie īstie varoņi, ne tu!

 

Niklāvs

Vai man bij jāskrien nāvē

Tīšuprāt?

 

Madara

Ja būtu jāskrien nāvē,

Ja būtu jābaidās par savu dzivību,

Tu vairāk domātu, par ko,

Pret ko tu cīnies.

Zem kāda karoga

Tu karoji, mans brāli?

 

Niklāvs

Es esmu karojis

Zem daudziem karogiem.

Bet tik par taisnību,

Es vēlreiz atkārtoju!

 

Madara

Ak, nabags brāli, kādu taisnību!

Kas vairāk maksāja,

Tam bija taisnība!

 

Niklāvs

Ko runā!

Nekad es neprasīju naudas!

 

Madara

Nē, naudu nē, bet godu, slavu!

 

Niklāvs

Tā slava nebij nepelnīta, māsa.

Kur biju es, tur arī uzvara.

Un visur mani cienīja.

Es vienmēr pirmais cirtu ienaidnieku

Un citus vadīju.

 

Madara

Labs vadonis, ko nevar redzēt!

 

Niklāvs

Es paveicu viens pats,

Ko citreiz paveic simti!

 

Madara

Tu zini, Niklāv,

Tu — mans mīļais brālis.

Tādēļ man sirds visvairāk sāp

Par tavu izniekoto mūžu.

 

Niklāvs

Tad dzirdi, Madara! Tavs mūžs

Nemaz tik daudz no mana neatšķiras!

Vai daudz tu riskējusi gan ar savu galvu?

Vai nenoskatījies tik vien no malas?

Vai tavai dzīvībai kāds draudējis?

Tur, blakus istabā, tur gāja bojā ļaudis.

Jā, bojā gāja viņu dvēseles.

Man kaujas laukā apkārt ļima miesas,

Tev apkārt — dvēselesl

Mēs, māsa, līdzīgi.

 

Madara.

Nekad mēs nebūsim ar tevi līdzīgi!

Es — Madara! Tu ...

 

Arta

Kauns, ak, kāds kauns!
Jel izbeidziet šo ķildu!
Cik mūsu palicis!
Mēs nedrīkstam tā dzīvot!
Ko gribat noskaidrot?
Kas vainīgs?

Ko tas jums palīdzēs, ko glābs, ko dos?

 

Indriķis

Div’ akmeņi bij jāpiesien pie kājām,

Tad septiņjūdži nerautu pa gaisu.

Pie vienas kājas — savas zemes mīla,

Pie otras — ...

 

Arta

Vai Indriķi, tu kaut ko teici?

 

Indriķis

Es teicu — akmeņi,

Div’ akmeņi bij jāpiesien pie kājām.

 

Arta

Ak, Madara, tu — gudrā, labā!

Man būsi vienmēr gudra, laba.

Jel neaizstāvi sevi, neapkauno,

Lai tevi aizstāv darbs, tavs darbs!

Es ticu, ka tas nepazudīs.

Jūs, lielie vīri, Indriķi un Niklāv!

Vai dzīve beigusies,

Ka pavelkat jau svītru?

Cik mūsu palicis!

Mēs nedrīkstam tā plēsties!

Vēl jāapbērē tēvs un Madis.

To darīsim, kā darīts mūžos.

 

Niklāvs ir atgājis sānis un grib sadedzināt cepuri

 

Arta

Vai, tevoc, ko tu dari!

 

Niklāvs

Lai sadeg liesmās mana sargātāja!

 

Madara

Ne lieta vainīga, bet cilvēks!

 

Niklāvs

Lai sadeg zilās liesmās cepure!

Es, nelga, ticēju, ka esmu vajadzīgs

Tur, tālu svešumā, starp svešiem ļaudīm,

Starp svešām kaislībām,

Starp svešiem kariem!

 

Madara

Tu biji vajadzīgs te, mājās, Niklāv!

 

Niklāvs

Es — karotājs,

Bet jums neviens te nedraud.

 

Arta

Mus apdraud musu pašu likstas.

Ar tām ir jākaro.

Bez zobena, bez cepures.

Ar kailu galvu, kailām rokām

Un dvēseli.

Un nedrīkst baidīties to izģērbt kailu.

Jel nodzēs liesmu.

Nav tiesību tev nīdēt Māras balvu.

Nekas nav ļauns, kas nāk no Māras.

 

Niklāvs

Nē, nē, tā māņu cepure.

To vajag iznīcināt.

Zūd pamati zem manām kājām .. .

Ak, tie nav bijuši jau pašā sākumā.

Kas būtu ielicis tos pamatus,

Ja nav mums mātes!

 

Madara

Lūk, mani pirksti saliekti,

Lūk, mani mati sirmi.

Bet dvēsele man — pēkšņi

Tukša, tukša ...

 

Arta

Tukša, tukša dvēselīte.

Visiem tukša ...

Nē, man nav!

Vara zari, zelta saknes ...

Ir Austraskoks, vai jūs to aizmirsuši?

 

Madara

Nav vairs viņa meklētāja.

 

Arta

Ja būs koks, tad būs, kas meklē.

 

Madara

Jauni puiši veci kļuva ...

 

Arta

Var neatrast, bet jazin, ka tads ir!

Un ir tak! Katru rītu redzams!

Tu pati, Madara, to rakstā ierakstīji.

 

Madara

Tukšas, tukšas dvēselītes.

Visapkārt tukšas vien ...

 

Arta

Mums nu būs jāpielej

Tās tukšās dvēseles!

 

Madara

No kā lai smeļu?

No manis visi gaida.

Bet es, kur es lai smeļu?

Ak, dievs, ak, dievs,

Mums nav nevienam mātes!

 

Arta

Nē, stāviet, stāviet,

Es ko teikšu!

 

Visi pagriežas pret Artu. Pauze

 

Arta

Zeme — musu tēvs, māmiņa.

 

 

*  *  *

 

Lielā istaba. Divi šķirsti. Vienā Miķelis, otrā Madis. Vāķu nakts, atbilstoši senai tradīcijai, tāpat kā sākumā.

 

Niklāvs

 

Viens priekšplānā

 

Ir jāsadedzina šī cepure.

Lai mūžam neviltu vairs labus ļaudis.

 

Mēģina to darīt. Žvadz atslēgas. Parādās Māra

 

Māra

Tu velti pūlies.

Uguns neņems.

Ko reiz es laidusi,

Tas paliek.

Es laidu galdautu,

Nu ies no rokas rokā.

Es laidu zābakus,

Nu ies no kājas kājā.

Es laidu cepuri,

Būs allaž kādam galvā.

 

Niklāvs

Šīs lietas ļaunas!

Māna ļaudis!

Es mešu ūdenī!

 

M ā r a

To ūdens neņems.

 

Niklāvs

Tad metu gaisā!

 

M ā r a

Kaut kur nokritīs.

 

Skan «Raudimis, raudimis, šis vakariņis» ...

 

 

 

Priekškars.

 

 

 

Karogs 1983.2

 

 

Ilmārs Blumbergs. Kostīma skices

Māra

Dievs

Laima

 

 

 

L. Dzene

Māras pārvilināšana

Fragmenti

 

Runa būs par Māras Zālītes pirmo lugu «Pilna Māras istabiņa» un tās iestudējumu Jaunatnes teātrī. Tas «pārvilinātājs» ir domāts mūsu teātris kopumā, kuram, manuprāt, šobrīd kā dzīvība, kā jaunas asinis ir vajadzīga tāda domāšana, tādas dimensijas, dziļi sakņots tēlainais spēks, kāds piemīt Māras Zālītes talantam.

Neapgalvosim, ka Māru Zālīti latviešu skatuve būtu saņēmusi gaidoši atplestām rokām. Kad parādījās šis dramatiskais darbs, domāju: nu gan jaunie režisori saplēsīsies dēļ pirmtiesībām to iestudēt, jo pretenzijas pret latviešu oriģināllugām jau ir tradicionālas, ierunātas un ilgošanās pēc «lielās elpas» dramaturģijas tāpat. Taču ikviena elpa ir klusa, tā ir jāsadzird īpaši. Un mani reizēm pārņem šaubas, vai mūsu teātrim šajā ziņā nedraud kurlums — varbūt tas reaģē tikai uz skalu krākšanu vai mirēja gārdzienu. Un tā to daudzo gribētāju neradās, atsauce nāca (jau kuro reizi!) no Pētera Pētersona, kura goda darbu sarakstā līdzās pirmajam Priedēm, pirmajam Brehtam, ar teātri satuvinātajam Ziedonim un Čakam tagad ir — un būs, — pirmā Māra Zālīte.

Vieni sacīja: «Tā nemaz nav luga», un nav arī. Dramatiska poēma, dziedājums, kur nav klasiskā konflikta, ko Auseklis apzīmēja par «divu patiesību škēpošanos». Tas iezibsnī tikai atsevišķos skatos. No drāmas teorijas un tehnikas Māra Zālīte nezina nenieka, un nav arī gaidāms, ka viņa sāks studēt veco Freitāgu vai, teiksim, Anikstu. Tādas lietas vairs nav modē, un arī Māra Zālīte mums ir moderna meitene. Viņā nav arī «ah un oh teātra», kas būtu valdzinājis no bērnības. Nekā tamlīdzīga. Murjāņu sporta skolā fiziski trenētājai jaunietei teātra siltumā un ērtībā nāca miegs. Un vēlāk? Vēlāk pirmo lielo iespaidu atstāja «Pērs Gints» Jaunatnes teātrī. Izrāde lika apjaust, kāds spēks ir teātra uzrunai, ka tas var piespiest pārlūkot savu dzīvošanu.

Nekas jau nebūtu vieglāk kā vēsu galvu sastādīt šīs izrādes nepilnību sarakstu. Pēc Ibsena padoma lobīt sīpolu — mizas vien, kārtu kārtām. Bet man liekas, ka Ibsens ir mazliet kļūdījies šīs metaforas izvēlē. Vai arī mākslinieciski aizrāvies. Sīpolam arī ir kodols, no kura nāk ārā zaļais loks — spīvs, bet ļoti veselīgs. Izrāde apsēj cilvēka dvēseli kā lauku. Viņš aiziet varbūt ar vēl pelēku dvēseli, bet graudi ir dīgtspējīgi. Uz «Māras istabiņu» nāk, uz to laužas jaunatne — un tas vien jau ir lielākais uzticības apliecinājums tai.

Man aizvien vairāk sāk likties, ka Ilmārs Blumbergs pats kļūst režisors, kurš skatuviski līdz galam varētu īstenot savas dziļi pārdomātās koncepcijas.

Māra — Dina Kuple. «Es vienmēr esmu šeit, tik neparādos.» Viņa patiesi ir visu laiku klāt, no ļaužu vidus ceļas, tāda pati ikdienīgi pelēka, jo izrādes kopējais tonis ir laukakmens pelēkais. Pelēkā Māra — tikai tālāk pagātnē cilvēka dabu zinoša un spējīga tajā mainīgo, kā arī nemainīgo paredzēt. Gudra, dziļa, smagmes pilna, daudz cietusi un tomēr stipra ir Dinas Kuples Māra. Tie ir vīlušies, kas gaidīja viņu parādāmies Anša Cīruļa košajā krāsu oreolā un kuru tā kā par atgādinājumu ap lugas pirmizrāžu laiku varēja skatīt gleznotāja simtgadu izstādē. Kurš būs noticējis šai Mārai kā vienīgi iespējamai, tas Dinas Kuples pelēko nepieņems. Tāda ir mūsu daba, kurā uzticību reiz iegūtajam tik bieži apzīmogo aizspriedumi un mēs vienkārši nejūtam, ka paši sevi apzogam, neļaujot līdzās iesakņoties dažādiem priekšstatiem par kādu ietilpīgu būtību. Un Māras tēlam ir tāda ietilpība, tādēļ es ticu arī Dinas Kuples Mārai — baskājei, jo varbūt tāda viņa zemes sāpes izjutīs skaudrāk nekā Anša Cīruļa balti apautā, kas ir gan skaista un cēli latviska. Bet var taču būt, ka, cilvēku aprūpējot, viņa dabā pastāvīgi treknās balandas un dzēlīgās nātres ravējot, tai pašai cēlajai skaistās drānas noplīsušas un viņa pati arī pagurusi. Ikdienišķu mēs tik viņu sliktāk pazīstam.

 


Māra Zālīte ar dēlu Jāni

V. Tomas arhīvs

 

Jaunā Gaita