Valsts jaunatnes teātrī Rīgā 1983. g. 27. septembrī notika Māras Zālītes lugas Pilna Māras istabiņa pirmizrāde. Režisors Pēteris Pētersons, dekorātors Ilmārs Blumbergs, komponists Andrejs Laukmanis un choreografs Alfrēds Spura.
Šī ir Māras Zālītes pirmā luga. Viņai publicēti divi dzejoļu krājumi Vakar zaļajā zālē (1977. g.) un Rīt varbūt (1979. g.) Viņas rakstītos vārdus dziesmai Tik un tā" [Dzejolis publicēts JG 135. numura 1. lappusē.] dažu nedēļu laikā dziedāja latvieši visā pasaulē. Līdzīgi Rainim, lietojot tautas pasaku simboliku. Māra Zālīte savā lugā ierakstījusi visus, kas vēl spēj domāt un just latviski.
|
Māra zālīte
Dramatiska poēma
Liela, nabadzīga istaba. Uz bērēm guļ Tēvs baltās drānās. Bēres: trīs koki gareniski, trīs šķērsām, veido trejdeviņus krustus. Vāķu nakts pēc sena rituāla. Tēva bērni Miķelis, Indriķis, Niklāvs, Madara un kaimiņi. Skan sena raudu dziesma, kuru uzsāk viens un piebalso visi:
Ai, raudimis, raudimis
Tēvs rauda namāi,
Tās maģās māsiņas Dzirnu kambarēi.
Tie mazie brālīši Zirdziņu stallī.
Raudu dziesmai seko vāķu rotaļa. Visi sastājas lokā pāra skaitlī, viens liekais vidū. Vidū stāvētājs dzied pantiņa pirmo pusi jautājumu, rindā stāvošie atbild, ar kustībām ilustrējot tekstu.
Parād, mazais balodīti: kā sēj magonītes?
šai rotaļai beidzoties, tūlīt uzsāk jaunu. Viens no vāķētajiem sēž uz krāģīša ar aizsietām acīm, bet citi, apkārt iedami, dzied. Dziesmai beidzoties, sēdētājs izvēlas kādu no apļa un nosēdina savā vietā. Dziesmu sāk vēlreiz.
Ko mēs labu stādīsim?
Vienu kuplu ozolu,
Nolauzīsi zariņu,
Paliek tukša vietiņa,
Atkal sākas raudu dziesma «Ai, raudimis, raudimis šis vakariņis», kurai beidzoties uz skatuves paliek tikai Tēva bērni. Miķelis, Indriķis, Niklāvs un Madara Iet trīsreiz apkārt bērēm, ik reizi pieskaroties Tēvam. Bērēm katrā stūrī deg lākturi skals. Galvgalī divi klaipi maizes, kāds trauks. Tuvojas rīts.
Madara
Nu es tev silti sedzu
Miķelis Nesedz māsa, pašai sals.
Madara Segšu, brāli. Tēvam sals Man sals siltā villainē.
Indriķis Nesedz, māsa, auksti vēji, Pasaulē staigājot.
Madara Segšu, brāli. Es neiešu Tālus ceļus pasaulē.
Niklāvs Nesedz, māsa. Tavi raksti Satrūdēs zemītē.
Madara Segšu, brāli. Būs vēl raksti. Būtu tik villainītes.
Sedz
Es tev lūdzu, mīļā Māra, Dod man kapu atslēdziņu. Lai es varu kapu slēgt, Glabāt savu mīļo tēvu.
Tēvs tiek aiznests. Žvadz atslēgas
* * *
Tā pati istaba. Uznāk vecākais brālis Miķelis
Miķelis
Nu tēvs ir prom. Būs viņam prieks ar māti sastapties. Tik jaunu. Ak, tēva žēl. Nē, nav ko nožēlot. Vai viņam ļaunāk klāties var Kā te, šai būcenī, Kur visu mūžu cīnījies un plēsies. Un ko viņš atstājis? Šo graustu, Kur četratā mums sen jau ir par šauru. Un ko viņš atstājis? Tik bāreņus, un katram kādas alkas. Aiz izsalkuma metas tumšs gar acīm ... Bet maizi pēdējo mēs devām līdzi tēvam Tai ceļā tālajā uz veļu valsti. Nav it nekā, ko remdēt izsalkumu. Šis galds te stāv kā ķēms! Kam mums šis galds, Ja viņā nav ko uzlikt! Kaut reizi saēsties un sajust sātu! Ak, tēvs, kaut būtu mums tas galdauts, Par kuru stāstīji reiz bērnu dienās! Kam pieder tāds, tam tikai jāteic galdiņ klājies! Un tad var ēst un dzert, Un draugus pacienāt. Un līksmoties un dzīrot Līdz pat rītam. Bet mums vēl maize tīrumā, Vēl ilgi mums līdz maizei jāsvīst. Un tad ... Ak, rieciens biezs un smaržīgs, Uz kļavu lapām izcepies un silts ... Bet it nekad, cik gribētos! Nekad! Kaut reizi saēsties un sajust sātu! Tas galdauts ... Ja zinātu, kur viņu meklēt, Kam ir šis brīnumainais galdauts ...
Parādās Māra
Māra Man ir.
Miķelis Tfu, kas te māžojas! Un kā nav kauna noklausīties.
Māra Es nenoklausos, tomēr dzirdu visu.
Žvadz atslēgas
M i ķ e l i s Kas tās par atslēgām? Vai slēdzi durvis? Nekad tās neslēdzam. Te nav, ko zagt.
Māra Es slēdzu kapu. Paši lūdzāt.
Miķelis Ak, nejoko. Man nav uz jokiem. Tēvs nomiris. To likām Māras klēpī.
Māra Jā, viņu pieņēmu.
Miķelis Es nespēju tam ticēt ... Tu esi ...?
Māra Es esmu.
Miķelis Tu esi? Tiešām īstenībā? Man likās, tikai dziesmās Par tevi min un teikās.
Māra Ko dziesmās piemin, viss ir īsts. Tu gribi galdautu?
Miķelis Vai gribu? Mīļā Māra, Tu mani izjoko. Tas sapnis mans no bērnu dienām.
Māra To dodu tev, bet nesaki paldies.
Miķelis Paldies!
Māra Es teicu klusē!
* * *
Uznāk otrais brālis Indriķis
Indriķis Ak mīļais tēvs! Kā žēlums kārpa sirdi! Kā straujais zirgs, kas krita vīvelēs, Un līdz ar viņu kritām visi postā. Nu guli šaurībā, tāpat kā dzīvojis. Bet, tēvs, es gribu plašāku sev telpu! Ne tikai sienas šīs, Ne šaurās robežas, Ne liesās ežas, Kas tēvuzemi skauj no visām pusēm! Par svešām zemēm stāstīji, Pats tālāk netikdams kā vien līdz ozolam, Kur ziedus likām dieviem, Kā vien līdz kaimiņiem, Kur nolūkoji māti. Par svešām, brīnišķīgām zemēm stāstīji, Un manā sirdī meti sēklu, Kas dīgdama nu mani pušu plēš Kā asns zīli. Tu svešas zemes neskatīji savām acīm, Bet manas acis lemtas ir tās redzēt! Ak, tēvs, kādēļ tu atstāji mūs nabagus! Tēvs, tēvs, kur ir tie septiņjūdžu zābaki, Es vilktu kājās tos, Un pasaule tad iecirstos man krūtīs, tēvs! Kur ir tie septiņjūdžu zābaki, Ko solīji man lielam uzaut?
Parādās Māra ar zābakiem rokās
Indriķis Aizrāvies nepamana Es redzētu tad tālas pilsētas un ļaudis, Un siltās jūrās peldētos, Un svešas smaržas ostu ... Šis palsais līdzenums Man apnicis līdz nāvei! Es skrietu, es .. . Ak, būtu man tik Septiņjūdžu zābaki!
Indriķis ierauga Māru
Ā, svešā māt, Tu esi ienākusi bēdu namā. Ej, māmiņ, ej, kamēr vēl saule augstu, Mēs esam nabagi, Mēs nevaram tev līdzēt.
Māra Es pati atnāku un aizeju, kad gribu.
Indriķis
Ko neteiksi, šī vēl te izrunāsies.
Māra Tu viņus mieloji, kad bija, Un atkal mielosi, kad būs.
Indriķis Kad būs! Sī zeme tikpat liesa Kā brāļu kamieši. Cik te nav strādāts! Nekāda labuma no sūrā darba. Nav Māra labvēlīga mums.
Māra Jums Māra labu vēl.
Žvadz atslēgas
Indriķis Sirds nodrebēja. Man pat šķiet, Ka tu tai pielikusi savu roku.
Māra Ir visam mana roka klāt. Viss manā rokā. Kā, lūk, šie zābaki. Vai tev tie derēs?
Indriķis Vai jūku es? Vai prāts man bēdu apmiglots?
Uz zābakiem
Nē, tie ir īsti... Ak, dievs! Es redzu mežugalus Zem savām kājām. Upeslīčus ... Un dižceļus ... Kā ātrumā man mati plivinājās ... Jel dod tos, svešomāt!
Māra Es došu gan, Bet vai tev derēs?
Indriķis Ak, derēs, derēs!
Aptver, ar ko runā
Es teicu svešomāt, Bet tu jau esi...
It kā atceroties
Pilna Māras istabiņa Sīku mazu šūpulīšu ...
Māra Kā atsaucoties Kad to vienu kustināja, Visi līdzi kustējās ...
Māra prom. Zābaki paliek Indriķim
* * *
Uznāk trešais brālis Niklāvs
Niklāvs Labāk māte mani mazu Būt upē iemetusi Nekā lielu audzējusi Asajam zobenam. Ak, ne jau māte vainīga, Ka man ir jāiet karā! Jau atmiņā ir izbalojis viņas vaigs. Tik rokas atceros, kas maigi skāra. Un atmiņas par viņu viss mans gaišums, Tēvs nomiris, bet raudu es par māti... Nudien, tas nepiedien man tādam milzim. Jauni puiši karā gāja, Sirdi slēdza akmenī. Un karā tak, kā dzird, Tik vien par taisnu lietu ... Pret naidnieku, pret ļaunumu, pret viltu. Un kas man karā kāda bēda! Kundziņš manu bēdu nes, Es tik kunga zobentiņu! Kur auksti ... Nevar sasilt ... Ar dvašām vien Vienmēr ir sildīta šī māja. Nu vienas dvašas trūkst, Un aukstums ir vēl lielāks. Un mūžīgs aukstums Atšķīris ir brāļus. Trīs brāļi mēs, bet tomēr, Ak, cik vieni... Kas esmu šeit tik lieka mute. Un māsa tā jau tikai raksta ...
Klusi dzied
Māsiņ, manu rakstītāj, Māsiņ, manu rakstītāj, Norakst kara karodziņ, Norakst kara karodziņ... Raksti zaļu vai sarkan... Patiesi zaļu vai sarkan vienalga, Jo kara laukā mani cirtīs pirmo, Es visur pirmais krītu acīs. Gan pirmais kritīšu No ienaidnieka rokas ... Bet, ja man būtu cepure, Kas dara neredzamu . .. Jā, tāda ir, tēvs stāstīja, Un esmu redzējis To savos bērna sapņos, Kļūst neredzams, kas viņu uzliek galvā. Kas tādam kait nekādu briesmu. Un tāds var piekļūt ļaunumam Pie pašas saknes. Un iznīdēt to ļaunumu Uz visiem laikiem.
Ar iedomātu zobenu
Kliuks, klauks! Ha! Ha! Cik naidniekam gan butu muļķīgs ģīmis, Kad es, tāds neredzams, Tam virsū gāztos! Es darītu gan brīnumdarbus, Ja būtu neredzams!
Parādās Māra
Māra Tu stiprs arī redzams.
Niklāvs Es stiprs gan, Bet ne jau neuzveicams. Bet mirt gan negribas, Kādēļ man jāmirst? Kad dzīvība pa dzīslām kāpj kā sulas. Ja būtu cepure, Tad būtu neuzveicams.
Apjūk, ieraudzīdams Māru
No kurienes tu, svešā, skaistā ... Tāds daiļums neredzēts ...
Māra Es vienmēr esmu šeit, Tik neparādos.
Niklāvs Tu vienmēr esi šeit? Es nesaprotu ... Vai nebūsi no mātes tāliem radiem? Tev kāda līdzība ar mūsu māti! Tēvs bija viens. Tu varbūt nezini, ka viņš ...
Māra Es zinu, dēls, Es zinu visu. Es tavu māti pieņēmu. Nu tēvu. Tie manā klēpī uzsāk jaunu riņķi. No manis nākuši, tie nevar neatgriezties.
Niklāvs No tevis nākuši. Bet mātesmāte sen jau velis. Un tēvamāti nemaz neatceros.
Māra Es esmu mate visām mātēm. Ir mani bērni mirušie, gan dzīvie. Man rokās satek visi pavedieni.
Niklāvs It kā man priekšā teiktu Tā ir Māra.
Māra Tā esmu es, kas priekšā saka. Šai vārdā ļaudis mani sauc. Šai vārdā parocies, Un aizraksies tu dziļi.
Niklāvs Ak vai, tev tūdaļ celšu krēslu! Kā godāt tevi? Māte gan reiz teica ... Tā visu zināja par tevi, mīļā Māra, Un stāstīja ... Bet bija tas tik sen ... Ir aizmirsies . .. Jā, kādus ziedus nest?
Māra Ko ziedot Mārai?
Niklāvs Jā, ko ziedot? Tik zini, nav mums ...
Māra Ak, zinu, zinu ... Nav nekā. Par to jau gaužaties te visi. Man zieds vislabākais, Ja pats tu uzziedēsi.
Niklāvs Vai puķe es? Vai es kāds koks, Ka varu uzziedēt? Tu joko.
Māra Jā, uzziedi, un esi manim zieds. Tev došu cepuri, Kas palīdz uzveikt cīņā. To cepuri, kas dara neredzamu.
Niklāvs Jā, cepure man tiešām noderētu, Kad karā iešu, Māsai būs ko pušķot..
Māra Aizejot To pušķot drīkstēs Tikai tavi darbi.
Māra prom
Niklāvs Ak, cepure, tu mana cepurīte! Cik dīvi viņa runāja ... Par ziediem ...
Dziest gaisma. No tumsas iznirst Māras tēls. Skan mūzika. Tā asociē Visuma murdoņu, pasauli, kas Māras varā, Māras gādībā, zem tumšās un zem gaišās Māras mīlestības. Mūzikai pieklustot, dzirdamas balsis, kas vēršas pie Māras.
Balsis
Žēlo mani, mīļā Mara, * * * Melns Krauklis skrej pa jūru, asins skrej pakaļ, Mīļā Māra, ņem to slotu, atslauk viņu atpakaļ... * * *
Mīļā, Māra, mīļā Māra, * * *
Zila govs peld pa jūru, četri plati ragi. * * * Ai, Māriņa, ai, Māriņa, Dod man kapu atslēdziņu, Lai es varu kapu slēgt, Glabāt savu māmuliņu. * * * Krusta vīveles dūra man vienreiz, es krusta vīveles otru reiz. Apņem, Māra, savas rokas. * * *
Sarkans gailis gar uguni tekā. Ņem, * * * Pirtiņā ieiedama, Vara metu gredzentiņu. Ņem, Māriņ, vara ziedu, Neņem manu augumiņu. * * * Mīļā Māra, izstiep savas zelta rokas, uztaisi tos trejdeviņus kaula mezglus. No tām kakla saitēm lai izzūd mandeles kā veca mēneša vietā, kā rīta salna. * * *
Rik, rik, Māriņ, * * * Mīļā Māriņa, Vērp zīda diegu, Vērp priekš sevim, Vērp priekš manim.
Mara dodas prom, lai sāktu savu darbu. Uzskrien Madara.
Madara Bet es? Kam tu savas mīļās acis Uz manīm nepacēli? Neviens mani neredzēja, Kad staigāju raudādama.
Māra Mīļā Māra, tā redzēja. Tā slaucīja asariņas.
Madara Tā slaucīja asariņas Baltā zīda nēzdogā. Kur ir tavs baltais zīda nēzdogs?
Māra Drīz migla kāps. Tas būs tas nēzdogs.
Grasās aiziet
Madara Jel paliec!
Māra Es palieku, kaut esmu aizgājusi.
Madara Nē, paliec tā šai stāvā, veidā. Šai būtnē, kas tik līdzīga Ir mātei. Man spēka nav ...
Māra Tu savu spēku neapzinies. Spēks tevī ir. To esmu ielikusi, Kad tava māte mirstot Aizlūdza par tevi. Es šūpulī tev viņu liku. Un māku, augsto māku rakstīt. Tev dots vēl vairāk Nekā taviem brāļiem. Vai raksts tev nepadodas Kā nevienam citam?
Madara Jā, roka pati zin. Prāts izbrīnās. Bet sirds tā līksmo. Bet tas tik mirklis, Kad es sēžu rakstot. Kad galvu paceļu, Sirds divkārt smaga.
Māra Tev tikai vienu saku! Raksti.
Dzirdamas balsis, kas sauc, uzruna Māru
Māra Vai dzirdi, visi mani sauc. Es izvēlos, kam vajadzīgs visvairāk. Par ilgu kavējos viss stājas. Ne nomirst kāds, ne piedzimst. Es aizeju, lai sāktos kustība. Tev tikai vienu saku Raksti.
Māra pazūd
Madara Kam rakstīt? Brāļi projām. Tik Miķelis, kas manus rakstus neredz. Kam cimdu vajag siltumam, Ne acij pakavēties. Ko rakstīt? Kā man rakstīt? Vai rokai ļaut, lai raksta tā Bez manis? Vai vadīt viņu, strīdēties tai pretī? Man dots visvairāk? Kādēļ devums Vairs līksmi nesola Kā bij, pirms tēvs vēl mira? Šis devums netaustāms, Tam nevar pielikt roku ... Ko rakstīt? Kā man rakstīt?
Izmisīgi kliedz
Kur tu iesi, mīļā Māra, Zīda svārkus pacēlusi?
Māra Neredzama
Es staigāju, kur vajdzēja,
Madara Sevi spēku sajūtot Es Madara, Man dots visvairāk.
* * *
Pēc 20 gadiem. Tā pati istaba. Nolaista, nekopta. Pretstatā bagātīgs, krāšņs galds istabas vidū. Ļaudis ēd, dzer, dzīro. Centrā Miķelis, resns, uzblīdis.
Miķelis Nu, kas ir, kaimiņ, Nevari vairs ieēst?
Kaimiņš Patiesi, Miķel, gausu jūtu. Nav spēka vairs ...
Miķelis Ko niekus! Ej, kuņģi iztukšo Un sāc no gala!
Viesi ākstās, rāda, kā jāvemj, smejas. Kaimiņš iziet.
Miķelis Un tu! Aiz ko tev neplok kauss? Vai man būs jādod un vēl jālūdz? Ei, Sterbeli, nāc, ielej man, Bet šitam nāpslim ielej ģīmī!
Sterbells lej, visi smejas.
Riņķis Ej, rīkles, klusu! Ļaujiet runāt un slavēt Miķeli, Kas bagāti mūs mielo. Kas bijām mēs? Mēs bijām vergi, Kas pļavās liesās līkņājas ik dienas. Nu esam brīvi, Mums nav jāstrādā, Nav jālej sviedri, jāliec muguras. Kas atbrīvoja mūs? Jā, Miķelis! Lai slava Miķelim, Lai slava labdarim! Lai slava viņa allaž klātam galdam! Lai slavēts devīgums! Lai slavēts ir šis nams! Kur valda līksmība Jau divi desmit gadu! Mēs esam brīvi! Nepazemo darbs! Lai slava Miķelim, Lai rādām viņam godu!
Visi svempjas kājās, ņem Miķeli uz rokām, nes apkārt skatuvei. Izgaismojas graustība visapkārt. Pretstatā galds.
Miķelis Jā, ēdiet, dzeriet, draugi. Līksmojieties! Kas ieēst, iedzert var visvairāk, Tas man vistuvāk sirdij būs! Bet, redzu, mani nepārspēs neviens!
Ovācijas
Viesi Cits caur citu Kāds bagāts cienasts! Ko gan izvēlēties? Jā, netrūkst it nenieka! Un alutiņis, vecais brālis! Jā, salds kā medus, Auksts kā ledus! Lai slavēts saimnieks!
Kāda balss Tur tas resnais cūka!
* * *
Dzīres turpinās. Sarunājas Krauklis un Raiskums
Krauklis Vai likās man, Vai tiešām dega gaisma Tur, blakus istabā, un šķiet, Kāds stāvs bij nolīcis, Kā rakstot.
Raiskums Ē, draugs, tā Madara. Bet ne tu viens, Kas lūkojies uz viņu spožām acīm. Ir tādu muļķu daudz. Par velti lūkojies. Ne mums tā rakstītāja, Ne tie raksti.
Krauklis Tur bija segas. Un villaines. Un visas tādas košas. Man likās, dzērumā es sasapņojies. Seit tā, tur tā ... Velns, skaisti... Tu saki Madara ...
Raiskums Ē, dullais, zini savu vietu. Tā cita pasaule.
Krauklis Ja nu es ieietu tai pasaulē?
Raiskums Tad tevi izmestu kā mēslu.
Krauklis Vai esmu mēsls?
Raiskums Tai pasaulē tu esi mēsls.
Krauklis Un tu?
Raiskums Tāpat.
Ierodas jauni viesi
Miķelis Ā, jauni viesi nāk! Uz priekšu, ciemiņi, uz priekšu! Galds allaž visiem klāts! Un pietiek visa visiem.
Viesis Te, redzu, kāzas svin, Vai krustabas varbūt?
Kāda balss Gan drīzāk bēres.
Viesis Es skatos teltis saceltas, Un, šķiet, jau labu laiku.
Miķelis Jā, gadus divdesmit jau svinam. Dos dievs, un nosvinēsim Visu mūžu!
Pūlis uzgavilē, lej viesiem vīnu, skan dziesmas. Viesi ko jautā, dzirdamas tikai atbildes.
Kāds Ko, govis? Ne, govis neturam. Nē, tiešām! Kam mums govis! Mēs slaucam kaimiņu, Viņš mums ir govs! Jā, brīnišķīga govs, Kas dod ne tikai pienu!
Ko, lauki? Kam mums lauki! Kamdēļ mums jāar, Kamdēļ jāecē! Ir galdā viss, ko sirds tev kāro. Ēd, dzer un līksmojies. Ko vairāk! Ko, mājas? Kam vajadzīgas tādas blēņas! Mums mājas tur, Kur iedod vakariņas! Ar visām brokastīm turklāt!
Dzīres
Kalps No jaunpienākušajiem viesiem Vai esi paēdis, mans kungs? Vai padzēris?
Viņa saimnieks No jaunpienākušajiem viesiem Kā vēl nekad! Tas tik ir galdiņš!
Kalps Tad brauksim tālāk, kungs, Tu zini ceļš mums tāls vēl priekšā ...
Viņa saimnieks Nekur nav jāsteidzas. Te paliksim vēl bridi.
Kalps Šī vieta apsēsta . .. Es lūdzu, kungs... Vēl nenojūdzu zirgus ...
Viņa saimnieks Ko niekus! Man te patīk. Ej, zirgus pabaro!
Kalps Te nav ko zirgiem dot. Te zirgus netur. Te auzas neaudzē Un nepļauj sienu.
Viņa saimnieks Lai pastāv neēduši kādu brīdi. Mēs toties piepildīsim māgas. Vai ļauts man dzert? Par viesmīlīgo kungu, Kas uzņem mūs Un prot tik dāsni cienāt?
Kāda balss Re, Miķelis jau iecelts Kungu kārtā!
Cits Tam kunga vēders, Ne jau kunga kārta!
Cits Tam jauna kārta tiešam vajadzīga, Tam drēbes drīz jau nesegs Kaunu!
Čukst divdomību, smejas
Kalps Kungs, zirgi...
Viņa saimnieks Lai tie sprāgst! Vai nedzenamies visulaik pēc maizes? Pēc maizes dzenoties, Mums vajag zirgu. Te maizes diezgan. Zirgu nevajag!
Kalps Te slēpjas kas. Vai, kungs, tu ievēroji, Galds netop tukšāks, Lai ar cik daudz ēdam?
Viņa saimnieks Kas tur ko brīnīties? Te bagāts saimnieks!
Kalps Bet reiz būs jāceļas Un jābrauc ...
Viņa saimnieks Še dzīro visi gadus divdesmit. Man taisni tik vēl atlicis, ko dzīvot. Un taisni tāda dzīve Man pa prātam!
Lai slavēts saimnieks, Viņa vīns Un viņa jautrie viesi!
Visi atkal dzīro. Dzied. Gan vīrieši, gan sievietes. Līdz aizmieg piedzēruši. Vidū snauž Miķelis
* * *
Zagšus ienāk Arta, pusaugu meitene. Izsalkusi paņem ko ēdamu no galda, ēd ātri zaglīgi.
Miķelis Meitiņ ...
Arta saraujas, grib aizskriet
Miķelis Nāc, meitiņ ... Ēd un dzer, un līksmojies.
Arta Es negribu, tu zini.
Miķelis Nu kā var negribēt! Lūk, zostiņa. Te šķiņķītis. Skat, medalus un piens, un rieksti.
Arta Es negribu. Man riebj. Šie ļaudis ...
Miķelis Tie mūsu draugi, mūsu ciemiņi. Tie iedzēruši ir pār mēru. Gan izgulēs, būs atkal jautri.
Arta Un atkal ēdīs, dzers un ...
Miķelis Ak, meitiņ, nenosodi viņus. Kurš atteiksies, kad var tik gardi paēst. Tas dzīvē vienīgs prieks, Mans bērns.
Arta Tas vienīgs prieks? Un cita prieka nav?
Miķelis Nav, meitiņ, nav. Tik uzklāts galds. Tik galda dēļ šeit visi dzīvo.
Arta Tad man būs jādzīvo bez prieka? Bet, tēvs, tas nevar būt! Tev pastāstīšu: Es zirni atradu. Bij kādam izripojis. To zemē dēstīju un aplaistīju. Tas uzdīga, ak, tētiņ, jā! Tas uzdīga! Un likās, bij man ... prieks.
Miķelis Bet, meitiņ, zirņu mums cik uziet. Tai bļodā lielajā ...
Arta Nē, tēvs, es negribu. Ne ēst man prieks, bet stādīt, Un skatīties, kā aug. Un aprūpēt... Nu tas par zirni. Bet visvairāk ...
Es nezinu, no kurienes šīs jausmas ...
Ka prieks visdziļākais ir mīlēt bērnu! Jā, savu bērnu, viņam būt par māti... Bet zirnis ... Zirnis drīz jau ziedēs.
Miķelis Tu pati bērns vēl, muļķīte tu mazā. Bet aizliedzu tev noņemties ar darbiem. Es esmu strādājis, Es zinu, cik tas grūti. Tev, bērns, nekas nav jādara. Te pietiek tev un man, Un taviem brāļiem.
Arta Un kaimiņiem! Viss ciems ir pārcēlies pie mums!
Miķelis Lai tiek ir viņiem. Tie strādātu ik dienas sviedros, Bet būtu mazāk, nekā dod šis galds. Es viņiem aiztaupu tās veltās pūles, Te nepietrūks, lai cik daudz ēstu.
Arta Bet māte teica ...
Miķelis Nepiemini māti! Tu atcerēties nevari, ko viņa teica. Vēl staigāt neprāti, kad vina ...
Arta Kad viņa?
Miķelis Nomira.
Arta Bet brāļi saka ...
Miķelis Ko tad?
Arta Ka māte ... nu, ka viņa ... pati ...
Miķelis Tās muļķības! Ej, bērns, jau viesi mostas. Ej, ej, un aiznes kaut ko Madarai. Pie galda viņa nenāk. Jā, ej pie Madaras. Tev viņa ir kā māte.
Arta Ai, tēvs, es gribētu, lai ir kā māte. Bet Madara jau tikai raksta, raksta. Ar mani runā gan, bet vaigu nenoglāsta. Bet raksti gan ir viņai skaisti. Man liekas, viņai arī prieks.
Prom
Miķelis Prieks visu mūžu galvu neatliekt? Prieks nosirmot un salīkt? Prieks līkus pirkstus iemantot? Un vājas acis? Prieks! Ha-ha-ha! Ir viņa sajukusi! Lūk, kas ir prieks Kad mēle izjūt saldmi, Pēc sīvuma, un vēl pēc rūgtu! To atkal noskalot ar saldu vīnu! Un atkal sūrs un skābs, un sīvs! Lūk, kas ir prieks Kad reibsti, Kad draugi gavilē, kad pateicas, Kad dzied! Lūk, kas ir prieks, tu, muļķa bērns, Lūk, kas ir prieks, un laime.
Dzer, atkrīt krēslā
* * *
Uznāk Miķeļa dēli: Andrs vecākais un Madis
Andrs
Skat, skat, ir arī jauni purni.
Madis Re, brālīt, Raiskums. Bija bagāts saimnieks. Nac, paveļam to mucu nost no ceļa. Tam esot drava bijusi Ar tūkstoš stropiem.
Andrs Ar tūkstoš stropiem? Tad nu gan Viņš brangu naudu pelnījis. Ej, palūkojam, vai nav ķešā.
Madis Reiz māte teica Kas medu pārdodot par naudu, Tam bites neiedodas vairs.
Andrs Bet kur tad liks to lērumu? Ir jāpārdod. Mums arī, brāl, ir šis tas pārrunājams. Nu paskat, Madi, kā šie vāļājas. Kā cūkas, pierijušies mūsu laba. Jā, mūsu gan. Kāpēc mums jābaro šie slaisti? Tev saku jāpārmāca tie. Ir jāpiespiež, lai viņi strādā. Lai atpelna, ko mums tie noēduši.
Madis Bet tēvs ...
Andrs Ko tēvs! Nu nav jau ļauns, bet muļķis. Ak kungs, kur muļķis ir mums tēvs! Viņš stulbā labsirdībā ļauj, Ka vesels ciems te gadiem dzīro!
Madis Jā, ļauni iznācis. Iet druvas atmatā, Un aizaug līdumi. Vairs jaunas akas nerok, Neliek jaunus jumtus. Viss irst un grūst, Un bērniem nav vairs māju.
Andrs Kas mums par to! Lai irst, lai grūst! Ja viņiem nevajag, kas mums! Bet to mēs ilgāk nevaram vairs ciest, Ka mūsu māja kļūst par nabagmāju.
Madis Jā, gribētos gan citādi man arī. Klau, brālīt, paklausies ... Es rijā vecajā, kas sen jau sagruvusi, Reiz spēlējoties arklu atradu Un viņā iejūdzos, un vienu vagu, Tik vienu vagu grūti izplēsu. Un klētī arodā bij viena sauja graudu. Tos iesēju! Nemaz jau nevar redzēt. Tik pats es zinu, ka starp nezālēm Aug viena sauja manis sētu kviešu.
Andrs Ko, kvieši? Muļķības! Bet kā tu zini, ka tie bija kvieši?
Madis Apjūk Nu, varbūt nebija tie kvieši. Varbūt bij mieži, varbūt rudzi, Vai auzas ... Nezinu. Bet tie bij graudi. Nu, tādi zeltaini. Tā bija labība! Man šķiet, ka kvieši.
Andrs Brāl, muļķības! Tas mums nav vajadzīgs. Galds visu dod, tik vajag mācēt paņemt. Tēvs neprata, tad mums ir jāprot. Mēs ņemsim ēdienus Un laidīsim tos tirgū. Tas, brāli, īstais ceļš. Tad mums būs nauda.
Madis Bet tēvs ...
Andrs Tēvs neļaus? Mēs to tēvu ... Draud
Miķelis mostas
Miķelis Ā, dēli, nāciet, nāciet. Un ēdiet, dzeriet, lī...
Madis Paldies, paldies, mēs esam paēduši!
Andrs Mums, tēvs, līdz kaklam jau Šī ēšana. Mēs gribam jaunas, skaistas drēbes.
Madis Nē, drēbes ne, ne drēbes ... Es gribēju tev, tēvs, ko lūgt... Ne drēbes ...
Andrs Jā, drēbes gan. Šīs vecas. Un tādus svārkus sen vairs nevalkā.
Miķelis Bet dēli, jūs jau zināt, Nav mūsu mājās audējas, Kas noaustu jums jaunu goda kārtu! Redz, Madara jau ir par smalku, Tai tikai raksti prātā, smukums.
Andrs Mēs pašu austas nemaz negribam. Mēs gribam pirktas.
Miķelis Bet, dēli, jūs jau zināt, Mums nav naudas. Mums naudas nav, kaut netrūkst It ne nieka.
Andrs Tev netrūkst, tevs. Mums trūkst.
Madis Tēvs, pietrūkst gan ... Es nezinu ... bet naktīs ... Kad ir zvaigznes ...
Andrs Es pateikšu! Mums pietrūkst naudas. Un viss, ko nauda dod, Gan drēbes, cepures, gan kalpi.
Miķelis Dēls, paši esam mēs No kalpu kārtas.
Andrs Bet sen jau būtu varējuši Kļūt par kungiem. Mums jāliek ir šiem slaistiem strātlāt. Lai ar un ecē mūsu laukus. Lai sēj un stāda, govis kopj, Lai aitām vilnu cērpj, Lai kūtis mēž, lai strādā, Parauj Jods!
Madis Viss tiešām neglīts apkārt, nemīļš. Jau taka aizaugusi ir uz klēti. Drīz iebruks jumts ...
Miķelis Kam jums tā klēts! Lūk, galds tā mūsu klēts! Ņem, ēd, ko sirds tev kāro! Rau, zostiņa, rau, šķiņķītis, Rau, piens un medalus, un rieksti...
Andrs Tēvs, mēs to pārdosim, Bet negrūdīsim rīklēs šitiem! Bet šitiem liksim atstrādāt.
Miķelis Bet kāpēc jāstrādā, Te viņiem viss, kas vajadzīgs ir dzīvei.
Andrs Bet tas ir mūsu, Kā tu nesaproti!
Miķelis Mēs vieni nevaram to apēst. Un vieniem dzīvot nav nekāda prieka.
Madis Bet, tētiņ, prieka nav Ar viņiem arī kopā.
Miķelis Es esmu cīnījies, Lai būtu mums šis galds._ Es esmu atbrīvojis cilvēku no rūpēm. Es esmu ...
Andrs Tu esot cīnījies, ha, ha! Tev Māra devusi šo galdautu, es zinu. Tu viņu dabūji, ne pirkstu nekustinot. Tas tikai gadījums, ka tieši tev ...
Miķelis Ko uzdrīksties! Ko mels! Kas tās par runām! Es grūti cīnījies, lai jums te būtu labi.
Madis Ak, tētiņ, piedod, nav mums labi. Mēs gribam labāk, Nezinu, kā pateikt ... Tēvs, piedod, Māras dots tev galdauts, Mēs visu izlasījām, tēvs ...
Miķelis Ko izlasījāt? Ko jūs muldat?
Andrs Viss Madarai ir pierakstīts. Par tevi zinām, gan par taviem brāļiem Tas burvju galdauts, Māras dots! Tad nesakies, ka tu to izcīnījis!
Prom
Mostas dzērāji, murdoņa, ēšana. Miķelis sākumā satraukts, tad viesi ievelk to barā.
* * *
Madaras istabiņa. Bagātīgi izrakstītas segas, villaines. Pūra lāde. Madara māca Artai ornamentu, resp., rakstu.
Madara Lūk, Auseklīts. Velc krustu, Un krustam pāri vēlreiz krustu.
Arta Krustām auga bērza saknes. Krustām zvaigznes debesīs.
No visām zvaigznēm Auseklīts vismīļāks. Vai tev tāpat? Un kāpēc tā?
Madara Viņš paliek pēdējais, kad citas zvaigznes Jau nobālušas vai pat nokrīt.
Arta Izbailēs Bet ja nu nokrīt arī Auseklītis?
Madara Tas nenotiks nemūžam.
Es redzēju zelta krustu Vidū gaisa grozāmies; Dieviņ, tavu padomiņu, Ka zemē nenokrita.
Arta Ja nu tomēr?
Madara Tev tādēļ jāmācās to rakstā ierakstīt. Tad nezudīs, ja zūd pat debess. Lūk, skaistais Austraskoks.
Arta Kur aug tik skaists? Vai arī mūsu mežā?
Madara Ak, jauni puiši veci kļuva, To kociņu meklēdami.
Arta Vai gauži rets?
Madara Ik rītu pamalē viņš loka sārtus zarus Un aicina nāc, mani lauz. Bet atradis vēl nav neviens. Tāpēc jo brīnumaināks, vēl jo skaistāks.
Arta Varbūt, ka Indriķis būs atradis, Ar septiņjūdžiem skrejot.
Madara Domīgi Zelta zari, vara saknes, Sudrabiņa lapiņām.
Var būt, ka Indriķis. Bet mācies izrakstīt. Lai ļaudis, rakstu skatot, Ilgotos pēc viņa.
Arta Uz istabas pusi rādot Vai viņi ilgojas?
Madara Ak nē. Tie allaž noguļ ausmu. Tie Austraskoku nav pat redzējuši.
Arta Tad iesim, radīsim! Lai viņi skatās. Lai ierauga, lai izjūt to, ko es ...
Madara Kam viņiem Austraskoks! Ar sevi viņi mierā. Un rādīt to, ko nezini, vai ir ...
Arta Bet ir tak! Katru rītu redzams!
Madara Neviens nav atradis.
Arta Bet var vēl atrast!
Madara Man rakstā viņš ir skaists. Vienalga, vai ir dzīvē.
Arta Vai raksts pēc dzīves ir? Vai dzīve ir pēc raksta?
Madara Es nezinu. Es tikai rakstu. Tas, Arta, lietuvēna krusts. Tas labi jāzin, iegaumē to cieši. Būs lietuvēns bez varas un bez spēka, Ja lietuvēna krustu īstā laikā Kā vairogu tu pratīsi sev aizvilkt priekšā. Tas labi jāzin, iegaumē to cieši.
Arta Vai nevar viņu uzvilkt debesīs?
Madara Vai, Artiņ, kāpēc debesīs? Sev priekšā vajag aizvilkt viņu. Un droši, neatņemot roku.
Arta Bet debesīs liels lietuvēna krusts Tad sargātu mūs visus tevi, mani, Un manus brāļus, visus cilvēkus. Un mūsu dzimteni, Un visu lielo Zemi.
Madara Iesmejas Ak, gribi gan tu ar uzreizi visu! Nē, katram pašam jāmāk, katram pašam.
Pēc brīža
Ak, mīļās iedomas! Nu skaties tālāk.
Līču loču upe tek ...
Arta Vai tā būs Daugaviņa?
Madara Jā, tecēs cauri visam rakstam. Līdz pusei Daugaviņa Sudrabā vizuļo. Iemetam zelta slotu, Lai tā visa vizuļo.
Arta Cik, Madara, tu skaisti proti! Nudien, kā vizuļo! Ļauj, lai es papriecājos.
Madara Tu vari priecēt acis, bērns. Bet tev vēl jāzina, Ka tā ir Māras zīme.
Arta Tu teici Daugaviņa, Kas tek cauri rakstam.
Madara Un mūsu dzīvei cauri tek, Un aiztek vēl aiz mūsu dzīves.
Arta Tad Māra tā? Kas aiztek vēl aiz dzīves? Man Māru izstāsti.
Madara Vai to var vārdos.
Arta Tu teici reiz kā balta viešņa Bez saules vakarā tā atnākusi.
Madara Ak, tas tik viens No viņas tūkstoš veidiem. Ir viņa zeme, ūdens, gaiss. Ik dzīvā radībā, ik akmenī, ik kokā. Ik smilšu graudiņš Māras apdzīvots. Bet visupirms ir Māra zeme, Tā zeme, kura jāapsēj un jākopj. Tā zeme, kurā paliekam, kad mirstam. Bet visuvairāk tā, kur dzīvojam.
Arta Bet mūsu zeme visa atmatā.
Madara Es nedomāju laukus, bet gan zemi.
Arta Vai dzimteni?
Madara Tas viens no vārdiem.
Arta Un kādi vārdi vēl?
Madara Tie jāuzzina.
Arta Tu nezini?
Madara Es rakstot cenšos minēt.
Arta Bet tēvs, vai zin?
Madara Tēvs zin tik Māru zemesmāti, Kas zemesaugļus nes, ne dvēseli.
Arta Tu teici dvēseli?
Madara Jā, visas dvēseles ir Māras ziņā. Kas mirušas, kas dzims Un mēs kas esam. Un viņa pati pirmā dvēsele. Viss iesākas no viņas.
Arta Jā, stāsti, stāsti, man ir jāzina!
Madara Vislabāk pastāstīt prot katram māte.
Arta Kad mātes nav, tad tev ir jāstāsta! Tur, istabā starp viesiem ir daudz bērnu! Vai viņu mātes viņiem izstāsta?
Madara Tam rūp tik tas, Lai bērniem pilnas guzas.
Arta Kad mātes nav, tad tev ir jāstāsta! Es saukšu, lai tie nāk un klausās!
Madara Nē, apstājies! Es nevaru.
Arta Tev jāvar, Madara, es iešu ...
Madara Nē, paliec vietā. Nevaru. Man pašai nebij mātes. Tāpat kā brālim tavam tēvam. Nav manā balsī siltuma, nav mīlas. Ies vārdi garām, ja nav mīlas.
Arta Man mīla ir!
Madara Tev vēl nav vārdu.
* * *
Uznāk Andrs un Madis. Viņiem ienākot, istabā ielaužas dzeršanas troksnis.
Andrs Nu, Madara, tu piesargies! Tēvs saniknots kā lācis. Mēs viņam acīs iemetām, Ka zinām visu.
Madara Ironiski Ko tad jūs zināt, Varonīgie brāļi?
Madis Ka galdauts Māras dots. Ka dāvana, pavisam nepelnīta.
Madara Asi Nav nepelnīta. Vai tēvs nav pelnījis, ka ir ko ielikt mutē? Tēvs mantojis ir laikos nopelnīto. To pelnījuši tie, kas sausām lūpām Un tukšu vēderu pie sevis čukstēja Ak, galdiņ, klājies! Tās paaudzes, ko trūkums dzina darbā Un kunga pātaga, un posts! Ir tēva maize godam nopelnīta. No aizlaikiem to sūta mūsu tēvi. Ko viņi sastrādājuši, to nevar apēst Ne Miķelis, ne kaimiņi, neviens.
Andrs Un vēl viņš teica Cīnījies un plēsies! Ha! Ha! Un lējis asinis ...
Madis ... lai mums nu būtu labi ...
Madara Ir cīnījies, ir plēsies.
Andrs Nu runā jau ko citu! Vai lasīt nemācīji savas zīmes? Tur ierakstīts, ka Māra deva, Tad taviem rakstiem nevar ticēt?
Madara Es rakstu patiesību. Ir cīnījušās paaudzes Ar salkumu un bēdām. Tad laime iemiesojās maizē. Tos vēders dzina smagā darbā. Un šķita laime kad nav jāstrādā.
Andrs Nu labi. Cīnījušās paaudzes. Bet tēvs?
Madara Tēvs sapni mantoja. Par galdautu. Bet līdz ar viņu cīņu. Nu sapnis piepildīts. Bet cīņa aizmigusi dus Tur tēvā, dziļi, dziļi.
Andrs Tā laikam apdzērusies ir, ha, ha!
Madara Gan modīsies, kad pienāks laiks. Un jūs vai sevī nejūtat Jūs savu mantojumu? Jo jūsu laime arī mantota.
Andrs Vai akls es, ka neredzu to laimi?
Madis Tēvs tiešām laimīgs ir, bet mēs? Mēs, bērni?
Arta Ak, Madara, ja nebūtu tas galdauts!
Madara Tad sviedrētos jūs augu dienu saulē. Un vakariņās krimstu pelavmaizi.
Andrs Ko galdauts nodarījis jums? Tā laba lieta. Tēvs tikai neprot rīkoties.
Madara Ironiski Tu prastu gan.
Andrs Es prastu. Mums jauna māja būtu, Samta svārki. Un vara zobeni. Un Artai sudrabsaktas.
Madis Mēs neēstu tik daudz. Mēs dotos pasaulē ... un meklētu ...
Arta Vai Austraskoku, mīļo brālīt?
Madis Vai Austraskoku? Kāds tas izskatās?
Arta Ik rītus pamale viņš loka sārtus zarus Un aicina nāc mani lauz ...
Madis Jā, jā, tā aicina ...
Arta Vara zari, zelta saknes. Sudrabiņa lapiņām.
Madis Jā, vara zari, zelta saknes ... Tik tiešām tas, tik nezināju vārda. Tu saki Austraskoks?
Arta Rāda rakstu Lūk, te!
Madis Cik skaists! Es zināju ir tādam jābūt. Es jutu ir vēl kaut kas tāds ... Par maizi svarīgāks, par naudu un par drēbēm Kam neparādīji man viņu, Madara! Bet nu man jāiet, nu man jāiet...
Madara Jau sen ir pasaulē tavs tēvabrālis. Ir septiņjūdžu zābaki tam kājās. Ja būtu mājās viņš ...
Andrs Tad būtu vēl viens žūpa!
Arta Varbūt viņš atradis ir Austraskoku? Kaut mazu zariņu Viņš pārnestu mums mājās!
Madis Man jāiet, nu es skaidri zinu!
Andrs Ha, ha! Tas Austraskoks Tik tevi gaida! Nāc, Madīt, mani lauz, ha, ha!
Madis Es katru uzveikšu, Kas ceļā stāsies!
Andrs Tu uzveiksi! Ha, ha! Re, pagrūžu ar pirkstu, Un tu jau lido, vistas spalva!
Madis Ja šodien vājāks es, Tad nevajag vēl smieties. Tu, brāli, neaizmirsti, ka es augšu! Un vējā, salā ārdēšos. Un stiprs atcerēšos, ka es biju vājš. Un aizstāvēšu tos, kas nav vēl stipri. Es būšu karotājs ...
Madara Ak, Madi, Madi. Tavs tēvabrālis sen jau karo. Tam burvju cepure ir dota palīgos. Viņš liels un spēcīgs, Tu vēl tikai puika.
Madis Un kas par to! Es saku jums, ka augšu. Bet tikai ... Tur tie kvieši... Vai viņus atrast zināsiet Bez manis?
* * *
Arta un Madara
Arta Vai pasaulē kāds prot vēl tikpat skaisti?
Madara Tik pati Māra lielā rakstītāja.
Budēlim, tēvainim Dzīparota pātadziņa Meitu vīta, meitu pīta Mīļās Māras norakstīta.
Pupiņai raibi ziedi, Kas tos raibus darināja? Mīļā Māra darināja, Debesīs sēdēdama.
Arta Visskaistāk izrakstītas Man šķiet puķu pļavas. Bet mēs vai arī esam raksti? Vai rotājam mēs Skaisto Māras zemi?
Madara Ak, Artiņ, bērns, Tu prasi tādas lietas, Ka apjuku.
Arta Tu gudrā Madara! Kas Māras izredzēta Par visiem vairāk nojaust, zināt!
Madara Es līdzēt nevaru, Ne nezinot, ne zinot. Viss savu gaitu rit, Kā Māras nolikts. Es prieku rodu, visā noskatoties.
Arta Tu zini, kas ir prieks?
Madara Prieks skaistumā, ko savām rokām radi. Prieks zināt, domāt, just. Prieks saprast.
Arta Bet man ... Es nezinu, no kurienes šīs jausmas ... Kā laime tuvotos ar sāpēm reizē ... Man liekas prieks vislielākais Ir mīlēt bērnu!
Madara parausta plecus
Arta Sapņaini Ja viļņotu pie mājas rudzu druva, Ja govis klusu nopūstos pa naktīm, Ja rasā saltu kājas man, Uz aku steidzoties. Ja būtu man kaut kas te darāms, Un grūti, grūti, ļoti grūti ...
Madara Lai grūti nebūtu, Ir cīnījies tavs tēvs.
Arta Bet gribas man, lai būtu grūti. Pēc tam tik skaisti Saule norietētu. Kā apbalvojums kāds. Un mēness Kā savējais, ar ko var parunāt. Un kad nav kauns Par tādu vieglu dzīvi.
Madara Tu viena te ar savām domām.
Arta Es viena neesmu. Slēpj citi savas ilgas. Jā, daudzi te grib tikai ēst un tērēt. Es gribu stādīt, kopt un audzēt! To daudzi grib, tik šķiet sev vieni! Tu netici man, mīļā Madara?
Madara Ak, Arta, negribu, lai sāp Tā mazā sirds, Kas vienīgā man tuva. Bet zini, bērns, Mēs esam vienas. Cik auksti. Padod sagšu. Jā, Māra devusi mums visu ... Bet viņas dāvanas ...
Arta Mūs Māra laikam mīl, Ja apdāvina?
Madara Vai mīl? Es lūdzu padod sagšu. Mans pienākums ir rakstīt. Rakstīt. Var būt, ka brīžam gribētos ko citu. Bet jūtu Māra mani piesējusi Šai diega galā, ko es turu rokā. Viss skaisti padodas, ir taču skaisti? Nu vai nav tiesa, Arta? Ir tak skaisti...
Arta Jā, skaisti gan. Zēl, ka to neredz viņi ...
Uz istabu rādot
Madara Tie ... Bezdibens mūs šķir! Es Madara! Bet tie ...
Asi
Es lūdzu, padod sagšu!
Arta uzsedz Madarai sagšu.
* * *
Lielā istaba. Centrā galds. Miķelis un Māra apkampušies sarunājas. Pārējie kur kurais guļ. Ik pa laikam kāds kaut ko ieēd, iedzer, guļ tālāk.
Māra Klau, Miķel, šķiet, šis cepetis nav svaigs? Vai saimniece to pārāk ilgi netur?
Miķelis Par kādu saimnieci tu, muļķi, runā?
Riņķis Nu tak par to, kas cep un šmorē. Kas pienes ēdienus un kausus. Tak, Miķel, laikam nebūs viena!
Ņirdzīgi
Kur turi savas sieviņas, Ka ļaudīm neparādās?
Miķelis Tu, muļķi...
Ķeras krāgā
Ierodas Indriķis. Kā šaubīdamies, skatās apkārt. Svešādi ģērbts. |
|||||||||||||||||||||||||||||||||
 I. Skrastiņš Indriķis, V. Birģelis Raiskums, E. Liepiņš Riņķis. |
|
Indriķis Neticīgi, klusi Vai tu tas esi, brāli?
Miķelis Ar Riņķi laužoties, nevērīgi Jā, brālis gan. Es visiem brālis.
Riņķis Īsts dzērājbrālis, jā. Ja būsi dzērājs, būsi brālis.
Turpina lauzties, iekarstot
Indriķis O, duelis! Vai mani neņemsiet par sekundantu?
Miķelis un Riņķis, svešādās valodas pārsteigti, stājas. Indriķis, Miķeli tomēr nepazīstot
Indriķis O, kas par bagātīgu galdu! Nu īsts á la fourchette! Kas būtu domājis, ka latvieši Tik smalki pieprot servēt! Ko, Ķīnas porcelāns? Oho, un grieķu krūkas! Un te vai nebūs Bavārijas alus?
Miķelis Tas īstens miezītis, Nav nekāds...
Indriķis O key, draugs, neņem ļaunā. Man gadījies ir daudz ko izbaudit. Bet īstu miezīti, to gan sensenis ...
Miķelis Tad baudi, ciemiņ, ēd un dzēri Un jūties tā, kā savās mājās.
Indriķis Es visur jūtos tā, kā mājās. Ko svinat, tautieši?
Miķelis Mēs svinam dzīvi.
Indriķis Jūs svinat dzīvi? Ha, ha, ha! Tas labi teikts! Schön! Bravo! Ir dzīve vērta, lai to svinētu.
Miķelis un Riņķis piekrītoši smejas, lej kausos. Riņķis iedziedas dzer, dzer, brālīti, dzer ...
Indriķis Dzer, brālīti? Man ar ir brālis kaut kur tuvumā. Tepat šai zemē, šajās robežās. Un tēvamājas, laukiem iekoptiem, Ko atstāju es sen, pirms gadiem. Es nevarēju ciest to šaurību! Un visu mūžu vienas sienas, Un vienas valodas, Un vienus ļaudis ...
Miķelis Nu, vai nu vieni ļaudis visu laiku? Tak mainās nomirst, piedzimst. Un viesi iegriežas. Kā tu.
Indriķis Ē, visi vienādi! Ar nātnām drēbēm Un palsiem matiem, bālu vaigu. Bet pasaulē ir arī citas krāsas. Ir sejas dzeltenas, kā, rau, šis sviests. Un sarkanas kā vīns tai krūkā. Un melnas, ugunīgas sievietes!
Riņķis Va, vellos, melli sievišķi! Nu gan tu, svešiniek, mums stāsti...
Indriķis Es jau vēl nestāstu! Kad sāktu stāstīt...
Miķelis Bet labāk ieēd, iedzer, palīksmojies! Kam mums tie brīnumi, Kam mums tie stāsti. Sirds jāsargā no liekiem uztraukumiem. Kur labāk vēl kā paša mājā? Un kad vēl galds ir tāds kā mums! Un sievišķu mums arī netrūkst! Ha, piens un asinis! Kam mums tās mellās! Ēd, ciemiņ, dzer un nogaršo no visa! Kāds ir tavs godavārds, Mums vajag sapazīties.
Indriķis Kā kurā zemē mani sauc, Man ir vienalga Heinrihs. Enriko ja jums patīk labāk. Bet senāk Indriķis man bija vārdā.
Riņķis Dzied Dzer, brālīt, dzer ...
Miķelis Klus, Riņķi! Indriķis Kad aizgāji no tēva mājām?
Indriķis Pirms gadiem divdesmit...
Riņķis Dzer, dzer, brālīt...
Miķelis Klus, Riņķi! Indriķis! Kā izmainījies švīts un smalks! Un valoda! Jods, kas par valodu! Es Miķelis! Ei, Indriķi, tu, vecais!
Indriķis Karamba! Miķelis! Man jau uzreizi likās. Tik nenoticēju, te viss tā izmainījies. Un tu, tu pārvērties visvairāk. Kur kārnie kamieši, Kur liesais vaigs?
Miķelis Ak, nepiemini grūtos laikus. Tie aizgājuši sen. Uz neatgriešanos. Mums tagad te ir tāda dzīve... Eh, žēl, ka nepaliki mājās! Te tik daudz labumu bez tevis noēsts.
Indriķis Nu ko tu, brāli, Neesmu jau tukšā. Ne tādus galdus vien Man gadījies ir redzēt.
Miķelis Ar redzēšanu vien jau nepietiek. Vēl vajag, lai tas piederētu!
Indriķis Kam nepieder nekas, Tam pieder viss, mans brālīt! Man pieder pasaule, Bet tev tik galds!
Miķelis Jūtas aizskarts Tu apkārtdauzoņa, to vienmēr esmu teicis. Tu klaidonis. Es saimnieks savās mājās.
Indriķis Vai zini, brāl, tās tavas mājas ... Pardon! Tak neiesāksim strīdu! Bet neaizmirsti šīs ir tēva mājas. Un tēva dēli esam tu un es.
Miķelis Un Niklāvs, dievs dod laimi kaujās. Bet es tas vecākais To arī neaizmirsti.
Indriķis Nu, labi, labi. Kā tad Niklāvs? Vai ir ar iegriezies? Vai devis kādu ziņu?
Miķelis Tā ziņa osī iecirsts nazis. Kad rūsēs slikti ies. Bet ir jau spožs joprojām. Jā, spīd un laistās Mūsu brāļa nazis.
Indriķis Nu, paldies dievam, Visiem klājas labi.
Skatās apkārt, ironiski
Ak svinat dzīvi? Ha-ha-ha! Un cik tad ilgi svinat?
Miķelis Kopš izšķīrāmies, tā ar svinam. Kopš... Še, Riņķi, dzer un krīti! Nav tavām ausīm domātas šīs runas!
Riņķis dzer un krīt aizmidzis
Kopš Māra deva galdautu, Tak laikam biju pelnījis, ja deva! Viens tērēt nespēju. Nāk draugi talkā. Ei, dēli, meitiņ, šurpu, šurpu! Tev rādīšu es savu jauno audzi!
Nāk Arta, Andrs un Madis.
Miķelis Lūk, Andrs, vecākais. Tas kauls no mana kaula. Tas Madis vēl jau puika. Bez gala ir par tevi taujājis. Bet tā ir Arta mana pastarīte. Par viņu man visvairāk sirdēstu. Ne ēd, ne dzer, tik stīdzē, stīdzē ... It kā te nebūtu, ko stiprināties. Ed, brāli, ēd. Te ir gan sūrs, gan salds. Dzer, brāli, priecājies par dzīvi.
Indriķis Visu laiku uz Artu skatījies Kur tava māte, meitin?
Arta Ir mate mirusi mums visiem.
Andrs Tā pati galu ņēma. Negribēja dzivot.
Miķelis Klus, kucēn! Ne tev spriest par māti. To Zemesmāte paņēma un miers. Bij, Indriķi, tai tāda smaga kaite ... Bet ko nu vairs, kas bijis, bijis ... Nu ēd un dzer, un līksmojies!
Indriķis Vai tava sieva, brāli, nebij Ilze? Tā gaišā, skaistā, krietnā meita? Es zēna gados ... kā to sauc ... I r izkritis no prāta ... O! Atceros! Es biju iemīlējies! ... Tik maigas acis, silta, klusa balss ... Tāds dīvains starojums, Kas rada mieru. Un drošību. Man šķiet, pat smaržu atceros. Tā smaržo māte. Tik svaigi, mierinoši, silti, Ka gribējās pie viņas patverties. Bet citreiz atkal viņu pasargāt. Un atdot dzīvību tik trausla brīžam šķita.
Uz Artu
Vai, Artiņ, atceries tu māti?
Arta Es neatceros, tikai ļoti mīlu.
Andrs Kā to var mīlēt, kura nav? Kad bija mīlējām. Kad nav ko mīlēs ...
Madis
Kautrigi pamāj uz zābakiem, kas Indriķim rokās
Vai tie ir septiņjūdžu?
Indriķis Tie paši, puis, tie paši.
Madis Kāpēc nav kājās?
Indriķis Nu redzi, puis, Ik solis zābakam ir septiņjūdžu garš. Un, septiņjūdžu soļiem skriedams. Es vienmēr garām aizskrēju. Jā, garām tēva mājām. Lai kā es mērķējos, tie nesa garām. Šī zeme maziņa. Lai kā es pūlējos, tai nesa pāri.
Tad noāvu tos zābakus! Un nācu kājām! Nu esmu atnācis. Un pirmo reizi soļiem. Vēl esmu apjucis. Vēl nevaru izteikt visu.
Madis Nu, kā ir pasaulē? Ko esi piedzīvojis?
Indriķis O, ceļš! Ceļš visu laiku zibēja zem kājām.
Madis Bet augstie kalni? Kā tie izskatās?
Indriķis Tie kalni augsti tiešām. Ļoti augsti.
Madis Un siltās jūras?
Indriķis Tiešām siltas.
Madis Un svešās valodas? Kā viņas skan?
Indriķis Skan sveši. Ļoti sveši skan.
Madis Bet cilvēki? Vai tevi iztaujāja? Ko taujāja?
Indriķis Ak, daudz ko. Daudz ko. Visu neatceros.
Smaidot, sak, kādi sīkumi
Kā izgrebj karotes pie mums, No kāda koka?
Visi rausta plecus
Kā puķes saucot, kādos vārdos?
Visi rausta plecus
Kā dzīvo kaimiņzemē, kādi ļaudis?
Visi rausta plecus
Kā laukus svētot, kādus svinot Svētkus?
Arta Un ka tu teici? Kā tu atbildēji?
Indriķis Nu vai es zinu! Tādus niekus! Tie likās mierā, nejautāja vairs.
Arta Un ko tu viņiem prasīji?
Indriķis Ko prasīšu. Tāpat vien paskatījos. Tiem visiem bija savas darīšanas. Man atkal savas ceļš un ceļš. Es gāju tālāk.
Madis Un tālāk kas?
Indriķis Tāpat jau sveši ļaudis.
Madis Bet pasauli, vai viņu iepazini?
Indriķis Kā tad! Kā tad! Tik te viss svešs. Es tēvamāju nemaz nepazinu! Vai posta dienas piemeklējušas šo vietu?
Miķelis No snauda pamodies Kāds posts! Te valda laime! Ēd, brālīt, dzer un līksmojies!
Madis Bet, tēvoc, zābaki, Ko tie tev līdzēja, ko tie tev deva?
Indriķis Ko deva?
Atcerējies
Mamma mia! Kur dāvanas? Jums visiem nesu, visiem, visiem ...
Ņem no maisa dažādus košus, svešādus apģērba gabalus pančo, arābu galvassegu, Artai gaisīgu šalli, visiem uzliek. Visi apmulsuši klusē. Tā arī paliek. Vienīgi Arta šalli noņem.
Arta Teic kaut ko, tēvoci, par ļaudīm, Vai skaisti, godīgi, teic, kādi?
Indriķis Nu kā jau visur rokas, kājas. Un acis, deguns visiem vienā vietā. Tik krāsas dažādas, jau tēvam teicu.
Miķelis Jā, melli sievišķi, dievs pasarg. Bet, brāli, vai tad nedabūji sievas?
Indriķis Nu, vienreiz bija tāda sieviete ... Bet neiekritu, laikus atcerējos ... Vai dieniņ, cik tur trūka, Ka laupītu man pasauli un laiku. Bet atguvos. Ak, ragana, Tā stipri sēja. Nu, cik tur trūka būtu bijis skudra, Kas taku iemīto vien zin Un to, ka jāceļ, jāvelk, Un tālāk neredz kā vien savu pūzni. Es visu redzējis, Ar septiņjūdžiem skrejot. No augšas labi saredzams. Un ļaudis apakšā tik sīkas skudras.
Arta Tik daudz kur būdamam, Tev ir daudz draugu?
Indriķis Ē, draugi! Vai tie gan varēja Man līdzi tikt! Man milzu soļi, viņu gaita sīka. Tie grib tik piesaistīt pie vietas. Lai paliekos, lai pakavējos! Vai laiks man kavēties Ar viņiem sarunās? Un dzīvot līdzi viņu šauro dzīvi? Man septiņjūdžu zābaki! Starp maniem soļiem tautas! Bet draudzīgs esmu es. Man visi draugi. Bet Ilze, kā tad tā ... Ak, tava sieva, Miķel... Artas māte... Vai Artiņ, atceries tu māti?
Arta grib atbildēt, Miķelis pārtrauc
Miķelis Nē, neatceras. Liecies mierā. Sirds jāsargā no liekiem uztraukumiem. Ed, brāli, dzer un līksmojies!
Andrs Un nauda? Vai tev daudz ir naudas?
Indriķis Pēc naudas nedzinos.
Andrs Pēc kā tad dzinies?
Indriķis Smejot Es esmu apjucis, vēl neprasi. Es taču pirmo reizi nācu kājām. Un, ha, ha, ha, kas izrādās? Ir kalni mūsu zemē.
Nopietni
Un zili tālumā, Kā dūmotu kāds tur uz bitēm. Un izpeldējos ezerā! Ak, bērni, kāds tur ūdens! Un kalmju smarža Tā kā zāļu vakarā! Vai svinat zāļu vakaru? Man šķiet, tas tuvu?
Miķelis Mēs svinam, kā nu nē, Mēs svinam.
Arta Tu teici zaļu vakaru? Kas tas par vakaru?
Indriķis Cik atceros, tad izpušķoja govis.
Arta Mums govju nav.
Indriķis Cik atceros, tad pina vainagus Un, liekas, līgoja ...
Andrs Te tēvs ar draugiem līgojas ik dienas.
Indriķis Cik atceros, tad ... neatceros. Bet ezers atceras, ja man to atgādina. Un smaržas, tādu smaržu nav Nekur vairs pasaulē kā liepai.
Arta Bet, tēvoci, vai Austraskoku, Vai neatradi viņu, zelta saknēm?
Madis Un vara zariem, Lapas sudrabiņa ...
Indriķis Dzelzs koku redzēju Un maizeskoku ... Bet Austraskoku? Nē, man negadījās. Un zābaki ...
Madis Tos atdod man!
Indriķis Tev, puika, kas tev prātā!
Madis Es arī redzētu tad svešās zemes Un augstos kalnus, siltās jūras! Tāpat kā tu! Bet visuvairāk es Austraskoku meklētu, Tik viņu! Es viņu atrastu, ar septiņjūdžiem skrejot! Tik vienu mazu zaru nolauztu, Ko ienest istabā, Lai visiem jums top gaiši.
Aizrāvies stiepjas pēc zābakiem. Ceļu aizšķērso Andrs
Andrs Pag, pag! Mans mazais brālīts! Cik runātīgs, kā iededzies! Tu, jērs! Kāpēc tad tu nu ņemsi zābakus! Man pienākas, es esmu vecāks!
Indriķis Tos atdošu tik tam, kas man tos deva.
Arta Vai ceri vēlreiz redzēt Māru?
Indriķis Es, šurpu nākot, jutu viņu blakus. Bet kur ir Madara?
Miķelis Aizvien vēl vainagā. Aizvien vēl raksta.
Indriķis Ak, Madara. Kā allaž savrup. Tā vienmēr skatījusi mūs no malas.
Miķelis Aizvien vēl vainagā. Aizvien vēl raksta.
Arta Bet kādi raksti, tēvoci, cik skaisti!
Andrs Tik blēņošanās vien. Kāds no tā labums?
Indriķis Vai ir tev mātes vietā, Arta?
Pauze
Arta Kliedz Ak dievs! Mums nav nevienam mātes!
* * *
Tā pati telpa. Bez iepriekšējiem. Riņķis, kas dzirdējis sarunu
Riņķis Ak tādas lietas, ak tad tādas-.. . Nu jādomā, kā dzīvot tālāk. Tas Indriķis, tas atvilcies, ak maita. Un nepatika viņam mūsu dzīve, To jutu skatienā, kaut nebilda ne vārda. Tā tālāk neies, tas ir skaidrs. Nāks Indriķis ar savu garšu, Kas zin, kā viss vēl iegrozīsies! Nu jāpadomā katram ir par sevi ...
Uz galdautu
Tas pieder Miķelim? Kāpēc ne man? Es pats, es varu kļūt par īpašnieku. Man piederēs, man būs! Es būšu noteicējs, es kungs! Man zemosies, man dziedās dziesmas! Nost grabažas!
Met zemē traukus, ēdienus
Kamēr guļ trulais pūlis, Jūs paliksiet tepat un pūsiet. Bez ēsmas smilkstēsiet kā suņi. Pie manis rāposiet. Bet vai es došu? Tik muļķa Miķelis tā visiem dāvā. Mans galdautiņš, mans, mans ...
Uznāk Miķelis
Miķelis Vai, Riņķi, muļķa prātā? Ko tu dari?
Metas Riņķim klāt
Riņķis Ar galdautu Ā Miķelis! Tu nenāc klāt. Tas tagad mans. Tu nenāc klāt. Es tevi... Mans galdauts, mans. Es esmu dziedājis tev slavas dziesmas Un teicis saldus, šķebus glaimus. Es esmu zemojies. Nu diezgan, pietiek! Mans! Tu tagad lūgsies Vai mirsi badu izvēlies, ha, ha!
Miķelis Ko dari, Riņķi, Tu, kas manu maizi...
Riņķis Ak tavu maizi... Tu to sējis? Vai varbūt malis vai pat cepis? Mūs trulā barā esi pārvērtis, Par lopiņiem, par cūkām. Un tu, tu pirmā cūka šajā barā! Tu, staigājošais vēder...
Miķelis Tu esi pārdzēries! Dod galdautu!
Riņķis Nu nē, tik ja pār manu līķi. Bet labāk būs, ja līķis būsi tu!
Izrauj nazi. Miķelis, gandrīz nepretodamies, krīt pēc dūriena. Riņķis ar galdautu prom. Sāk mosties gulošie. Rāpjas pie galda, taustās. Uz galda nekā nav
Sterbelis Pusmiegā Ei, sieva, sadabū ko labu. Es jūtu ēstgribu pēc snaudas.
Sieva aizvelkas līdz galdam, paliek truli stāvot
Krauklis Vadzi, vai nevajadzētu iekost? Ko sālītu. Nē, drīzāk skābu ...
Ierauga tukšo galdu. Pamazām visi piestājas pie tā. Kāds vēl kaut ko iedziedas, iebļaujas, tad iestājas klusums
Kāds Acis īsti neatvēris Lai slavēts Miķelis! Lai pildām kausus!
Citi apklusina
Kāds Sāk šņukstēt Es esmu izsalcis. Es nomiršu aiz bada. Ko ēst, kur ņemt...
Kāds izskrien ārā
Kas notiks, vaimandieniņ!
Kalps Kungs, vai es neteicu. Te nebūs labi. Kaut zirgi nebaroti, tomēr brauksim. Un steigsimies jo ātrāk, labāk.
Viņa saimnieks Ej, iejūdz.
Kāds Ienācis Nav, nav nekur. Ne miltuma, ne kripatiņas. Viss te tik vecs un sapuvis, un šķībs.
Tagad visi ierauga, kādā graustā atrodas
Ak, nav pat ūdens, it nevienas lāses. Ir aka piegānīta.
Cits caur citu
Kas dos? Kas dos? Mums mazi bērniņi, kas mielos? Kur Miķelis, kur labdaris? Kur mūsu dāsnais saimnieks?
Kāds Šeku jau guļ ar dunci ribās.
Visi Viņš beigts! A-ā viņš beigts! Kur ēdieni? Kur dzērieni?
Kāds Bez viņa nebūs.
Cits caur citu
Ā Miķelis! Viņš mūs ir izpostījis. Viņš piekrāpis, šis neģēlis, šis lops! Kā drīkstēja viņš mirt! Mūs atstāt!
Kāds Viņš nonāvēts. Būs Riņķa darbs. Un galdauts prom ar visu Riņķi.
Kāds Nolādēts galdauts. Nolādēts tas brīdis, Kad mājas pametām un darbus! Nu mājas sagruvušas, Aizauguši lauki, Un bērni mācīti nav darbus darīt. Nolādēts Miķelis, kas visu sāka!
Visi Nolādēts Miķelis!
Plēš mirušo, sit
Ierodas Niklāvs. Karavīra drānās ar daudzām goda zīmēm
Niklāvs Kas notiek te? Vai, ļaudis, jūs bez prāta? Mans brāli, Miķeli, mans brāli! Kas te par nabagiem? Kāpēc te tik daudz ļaužu?
Kāds Agresīvi Tu nabags pats! Mēs esam ...
Niklāvs Kas jūs esat?
Atbildes nav
Es prasu, ļaudis, kas jūs esat?
Atbildes nav. Visi lēni atkāpjas. Klusums.
Kāds Izmisīgi kliedz Tu pats kas esi? Paskaties, kāds varons!
Niklāvs Jā, varonis. Es nebīstos to pateikt. Par taisnību es vienmēr esmu bijis. Jā, varonis. Un brālis savam brālim.
Kāds Tu brālis mironim. Ha, ha! Tu miroņbrālis! Ha, ha, ha!
Niklāvs Dusmās Jūs ... šitādus kā jūs ... Es varu sacirst... lupatlēveros! Es esmu cirtis tādus jau kā jūs! Kā spaļus! Tā kā pelavmaisus!
Iet virsū pūlim, gatavojas uzlikt cepuri, kas dara neredzamu. Uzskrien Madis
Madis Vai, necērt! Tie nav ienaidnieki! , Tik nabagi, tāpat kā visi Tik nelaimīgi nabagi, ak, necērt!
Niklāvs Tie manu brāli nāvējuši, laid!
Madis ierauga Miķeli. Satriekts
Madis Tie nāvējuši manu tēvu? Nu kā tad tā ... Tik vienkārši... Tā nāvēt...
Pret pūli, izmisīgi
Kurš, kurš to varēja ... Ņemt dzīvību ... Tik vienkārši ... Tā nāvēt... To svēto dzīvību, ko tikai Māra drīkst...
Aizsedz seju
Uznāk Indriķis, Andrs un Arta
Arta Tēvs, tēvs! Ak, brāļi...
Grib atbalstīties pret Andri
Andrs Kur galdauts, ļaudis, Kur ir galdauts? Kur galdauts palicis, kur galdauts?
Kāds Sen Riņķis prom ar visu galdautu.
Andrs Ar mūsu galdautu! Ar manu!
Prom
Indriķis Niklāvam Nu redzi, brāl, Kā tiekamies pēc gadiem. Pie tēva miesām šķīrāmies, Pie brāļa satiekamies.
Viesis kalps Kungs, jau par veļu! Mūsu zirgi... Tiem nolaiž asinis ... Kur sārtus . .. Iesmus drāž ... Kungs, mūsu zirgi... Netiekam vairs projām.
* * *
Madaras istabiņa. Madara un Arta raksta
Arta Kad tēva ar vairs nav, Vai būsi māte?
Madara Man vienmēr derdzas skatīties, kā govs, Kad teļš ir piedzimis, To slapju laiza. Ir mātes mīlestība tāda pati. Tev gribu dot ko cēlāku. Lūk, raksti ...
Arta Ko cēlāku par mātes mīlu?
Madara Ko skaistāku.
Arta Ko skaistāku par mātes mīlu?
Madara Ko patiesāku.
Arta Ko patiesāku? Madara?
Madara Ko mūžīgāku.
Arta Kas ir vel mūžīgāks par matēs mīlu? Kas skaistāks ir? Kas gan ir cēlāks? Un patiesāks? Nekas nav patiesāks!
Madara Vai esi māte bijusi, ka zini?
Arta Es bušu, Madara, es būšu! Es laimē nodrebu, kad iedomājos, Kā Māras pirtī viņu sagaidīšu. Pilna Māras istabiņa Mazu sīku šūpulīšu ...
Madara Tu maza vēl. Par agru tev tā domāt. Raksti.
Arta Ak, Madara, mēs rakstam tik un rakstām! Vai tēvam palīdzēja mūsu raksti? Nu miris šaušalīgā nāvē.
Madara Bij vina dzīve sliktāka par nāvi.
Arta Vai viņš to zināja? Vai sacīji to viņam?
Madara Tas nelīdzētu. Māras likums.
Arta Bet vai tad Māra nav šī telpa? Šī istaba, šī zeme, ūdeņi, mēs visi? Mēs piepildīsim to ar savu dvašu! Ar dzīvību, kas versmo manī Un tevī, Madara ...
Madara Man nolikts rakstīt.
Arta Ak, ja man būtu māte! Kur pieglausties, kur pasmelties. Kur paņemt!
Madara Man arī nebija.
Arta Klusi Mums nav nevienam mātes!
* * *
Ienāk Madis. Stūrī izgaismojas septiņjūdžu zābaki, ko atstājis Indriķis
Madis Lūk, tie.
Madara Tos neaiztiec.
Madis Kāpēc? Tos aušu kājās.
Madara Ko runā, Madi! Kur tu dosies? Šai brīdī! Tēvs vēl jābērē.
Madis Ak, māsiņ, Madara, To izdariet bez manis ... Man jāiet ... Ātrāk ... Nevaru vairs gaidīt... Kad beidzot zinu, kas mums vajadzīgs ... Es lūdzu, aprociet bez manis. Man jāiet tūlīt pat, Es nevaru vairs gaidīt...
Madara Pieceļas sašutumā Ko runā, puika! Muti ciet!
Pieiet, izrauj zābakus
Un kaunies! Attopies! Un vārdus salasi, kas izbiruši No tavas necienīgās mutes! Kad mirušos vairs negodā, Tas pats kā miris! Mēs tēvu bedīsim, kā darīts mūžos.
Ieskrien Andrs
Andrs Ir galdauts beigts, pagalam galdauts! Pagalam mani nodomi un sapņi! Nu galdauts pasaulē! Nu svešās rokās! Bet manās rokās tukšums, Drausmīgs tukšums. Ā zābaki!
Madara Tos neaiztiec!
Andrs Dod šurp tu, vecā meita!
Skrien pie Madaras, grib izraut zābakus.
Madara viņu saņem ar glāstu. Izbijies, apmulsis, Andrs atkāpjas
Andrs Tu mani glāstīji?
Klusi
Tā tikai māte glāstīja. Tik maigi.
Lūdzoši
Dod zābakus! Tie galdautu Man atrast palīdzēs. Un kokus! Ne Austraskoku, neesmu jau muļķis, Bet dzelzs un maizeskoku tos!
Madara Tas galdauts tēvu grūda nāvē. Vai gribi atkārtot tu viņa dzīvi?
Andrs Vai viņa dzīvi? Simtkārt nē! Es zinu labāku. Bet vajag galdautu! Un zābakus! Un jūs es atcerēšos!
Madara Tēvs jāapbērē ir. Un dēliem jābūt klāt.
Andrs Attapies no aizkustinājuma Dod zābakus! Tu mani nemācīsi!
Ņem nost, rupji grūž Madaru
Madis Brāl, paliec mierā! Neaiztiec! Mēs citādi... Lai stāv tie zābaki! Mēs citādi! Mēs iesāksim no jauna.
Andrs Ā, tu tos gribi, es jau zinu!
Madis Es negribu, ja mums ir jānaidojas! Lai parauj Jods tos zābakus, patiešām! Mēs iztiksim ar paša soļiem, brālīt.
Andrs Tu, muļķi, netraucē. Es tev ar labu saku Ej nost no ceļa, citādi es tevi...
Madis Nu ko tu, brāļuk, ko tu, ko tu ... Nu redz, kā iekarsis ... Nu pagaidi, nu parunāsim bridi...
Andrs Ej nost tu, varde, Tevi samīšu!
Madis Es neiešu! Tu apmāts!
Cīnās
Arta Bezpalīdzīgi Ak, brāļi, kā tad tā ... Jūs taču esat brāļi... Pret brāli brālis ... Kā tad tā ... Ak, Madara, jel dari ko, jel dari!
Madara Sevi pārvarot Jūs esat brāļi, Andr, Tu un Madis. Jūs nedrīkstat... Jums viena asins ...
Andrs Ciet klusu tu, tu mūžam klusētāja! Tad klusē arī šoreiz, klusē! Un atdod zābakus, dod šurp!
Madara Nē, Andr, dēliņ ... Nebūs klusēšanas!
Andrs Ciet klusu! Nesaki man dēliņ! Tu māte neesi, lai mani pamācītu!
Histēriski
Un nesaki man dēliņ! Nesaki man dēliņ! Dod zābakus!
Madara Nē, zābakus tu, Andr, nedabūsi.
Andrs Ko nedabūšu?
Izrauj nazi
Arta Vai, Andr, brālīt, Vaimandieniņ, nazis!
Andrs uzbrūk Madarai, ceļu aizšķērso Madis. Viņš saņem dūrienu. Krīt. Andrs izrauj Madarai zābakus. Prom
Madis Krītot Tu apmāts, apmāts ... Neej, neej, paliec ... Ā asinis ... Tās manas ir vai brāļa Tās manas asinis ... Un mana brāļa . Cik sarkanas ... cik sarkanas ... Cik siltas ...
Nāk Indriķis un Niklāvs
Indriķis Kā jūs to pieļāvāt? Ka puika nozog? Nu prom ar septiņjūdžu soļiem! Kur bijāt? Kur jūs skatījāties? Pagalam zābaki!
Arta Čukstot Pagalam brālis.
Niklāvs Vai arī šeit par vēlu? Puisīt... To svēto dzīvību, Ko tikai Māra drīkst... Ak, tie jau tavi vārdi. Ne jau mani. Es dzēsis dzīvības, To Mārai neprasīdams. Bet tik par taisnu lietu. Tici, tikai tādēļ. Ā tas pats nazis! Tas nazis mans, ko kādreiz cirtu osī. Lai mājās redz, kā brālim karā klājas. Tik spožs, tik ass. Tas stāsta patiesību. Es vienmēr uzvarēju ienaidnieku.
Madara Tu nazi, osī cirzdams, cirti brālī. Tu nazi, osī cirzdams, cirti Madī.
Niklāvs Ko runā, māsa! Tā tu apsveic mani?
Madara Kādēļ man tevi apsveikt, Niklāv?
Niklāvs Vai neredzi tu manas godazīmes?
Madara Es godazīmes redzu. Godu neredzu.
Niklāvs izslējies, norijis Madaras apvainojumu
Niklāvs Man bija jāatnāk ... Tik vienu dienu agrāk! Bet aizkavējos ceļā, nelaimīgais! Tik vienu dienu esmu nokavējis!
Madara Izsmējīgi Tikai vienu mūžu!
Indriķis Ak dievs, nu zābaki ir Andra rokās. Man tos vairs neredzēt! Bet skries viņš visam tikai pāri Un garām, visam tikai garām ...
Arta Mans brālīt, Madi... Nu es esmu viena! Starp nezālēm tur vienā vagā Aug tev kvieši... Es atradīšu! Izaudzēšu! Vākšu! Un citu gadu viļņosies jau druva. Bet Andrs neģēlis! Ak, nabags Andrs! Kā apstulba viņš, Madara, no glāsta! Kā izbijās no jūtām, Kas to skāra! Kā saskaitās par to, kā kaunējās, Kā alka. Tad roku pacēla pret brāli! Tas tukšums dvēselē, kas cēla roku! Tas izmisums, bet ne mans brālis.
Madara Jel nesāc aizstāvēt To pazudušo dvēseli... to slepkavu, to ...
Arta To pazudušo dvēseli, jā, jā! Bet kas to pazaudēja? Vai nebija tā mūsu dvēsele?
Indriķis Te divas dvēseles ir pazudušas.
Madara Ak, nesāciet nu skaitīt, Var kas sajukt. Par sevi domājiet, kur sevi skaitīt.
Indriķis Nu es gan drīzāk esmu atradies, ne zudis. Tu taču nenoliegsi, māsa?
Niklāvs Un es, lūk, dzīvs un vesels!
Madara Izsmējīgi Jā, jā, tu varonis.
Niklāvs Tu laikam gribēji, lai būtu kritis. Un miris! Karā kauts un beigts!
Arta Klusi Karā kauta dvēselīte ...
Madara Pārtver, turpina Karā kauta nemirus.
Niklāvs Jā, jā, jūs visi gribat, Lai es būtu beigts! Jūs visi ... Es tā steidzos ... Un domāju būs visiem prieks ...
Madara Tu gribi, lai mēs priecājamies? Šobrīd? Lai priecājamies mēs par tavu veselību? Par stāvu raženo, Kas nav pat ievainots? Ko cepure ir slēpusi šos gadus! Kā alā iebēdzis tu tajā cepurē! Un paslēpies, un priecājies, Ka neskarts! Tu varonis! Ej, Miķelim nu pastāsti, Kāds varons! Ej, Madim pastāsti, ej, ej!
Niklāvs Tu netaisnā! Tu nežēlīgā! Ļaunā!
Madara Ak ļauna es? Ja jau pret ļaunu, Kā stāsti, cīnījies tu vienmēr, Tad cīnies nu pret Madaru, pret māsu! Ja ļauna es, tad cīnies! Tik cepuri gan uzlikt neaizmirsti, Ka neizrauju vēl tev kādu matu!
Indriķis Jā, jā, tas tiesa, Madara, Viņš tikai neredzams ir drosmīgs.
Niklāvs Tu pasaulsskrējējs viņai piebalso? Kas tev par daļu, Auļo tikai tālāk! Ak tā, tev vairs nav zābaku! Ko nu? Nu, brālīt, svilpo!
Niklāvs sāk izaicinoši svilpot
Madara Jel stājies. Piesvilposi nāvi.
Niklāvs Tā ir jau klāt. Vairs otra nenāks. Ir nāve viena. Otras nav.
Arta Man liekas gan, ka tomēr divas ...
Indriķis Ak, Artiņ, nerunā tā, bērns! Cik līdzīga tu savai mātei. Tik viņu esmu mīlējis, tik viņu. Tik viņas dēļ es pārnācu ... Jā, piekusis no visa ... Bet Miķelis ... Viņš manu Ilzi .. . Nu pats ... Nu Madis ... Visi... Ak, Madara, tu biji gudrākā. Vai nevarēji grozīt, mainīt? Nu zudis viss ... Un Miķelis ...
Madara Bij Miķelis sen pazudis, pirms zuda.
Indriķis Vai nevarēji meklēt, atgriezt?
Madara Es? Madara? Man Māras nolikts rakstīt. Rakstīt! Vai mani tiesāt esat atnākuši? Es vienīgā, kas Māras balvu Pa vējam neizsēju! Es! Es viena! Tu Indriķi! Ir tavas rokas tukšas!
Indriķis Vai neatvedu visiem dāvanas?
Madara Ar pāris lupatām Tu gribi izpirkt dzīvi?!
Indriķis Nu, kādu dzīvi, Madara, ko mels ...
Madara Jā, tiešām, tiešām, kādu dzīvi? Nav bijis dzīves. It nekā nav bijis. Tik skrējiens nerimtīgs un mānīgs. Bez rimas skrējiens, steiga vēl un vēl. Tu vēja zieds. Tu atgriezts rieciens.
Indriķis Es vēja zieds ... Bet kas tu pati? Tu esi neauglīga smilts, Neviens nav tevī sējis sēklu, Tu pati izbeigsies ar sevi! Tāpat kā es! Mēs līdzīgi!
Madara Nekad mēs nebūsim ar tevi līdzīgi! Es Madara!, Man pilnas lādes Ar skaistumu, ko skatīs nākotnē, Un mūžam manu vārdu minēs Ar bijību, ar pielūgsmi, ar godu.
Indriķis Nu, to vēl nevar zināt! Var būt, ka sapel lādēs Tas tavs skaistums! Kas šodien neder, Diez vai derēs rit!
Madara Jel klusē! Ne tavam prātam Saprast to! Ne tavai mutei runāt!
Arta Bet Madim nebija nekā Tik mērķis. Tikai Austraskoks! Tik vienu zaru, Tik vienu zaru mūsu mīļai mājai...
Indriķis Šim graustam vecajam, Ko esat nolaiduši, Ne pirksta nepiedurdami šos gadus?
Niklāvs Tik tiešām šitam ūķim!
Arta Tas uķis nav, tās musu mājas.
Niklāvs Tu, skuķēn, paklusē, te vīru runas.
Madara Jā, vīru runas, vīru runas! Bet vīru darbus darīs sievas. Kas paliks mājās? Es un Arta!
Arta Kadeļ gan, Madara! Ir tik daudz ļaužu! Tie paši ļaudis, mūsu pašu ļaudis, Pie mums kas dzīvoja ... Tos nenicini, Ak, ne jau visi bija nicināmi. Tu viņus nepazini, nē, tu nepazini. Nekad tu nenolaidies, it nekad Līdz viņiem.
Madara Jā gan. Es kāju nespēru tai barā. Tiem nebij dvēseles, Tik vēders, kaucošs vēders! Tie truli lopiņi, Man kauns par viņiem. Jā gan. Es stāvu viņiem pāri!
Arta Un viņi bijās tevis lepnas, saltas, Tie nebij lopiņi, Tik apjukuši ļaudis. Tie gaidīja, lai tu tos uzrunātu! Jā, vini gaidīja, ka tu tiem būsi Māte!
Madara Es māte?!
Arta Jā, māte, māte! Kas visam pamatā. Uz kuras rokām Viss atbalstās. Viss, viss, Kas vien ir balstāms. No kuras spēku smeļ Un nevar izsmelt, No kuras gaišums tek Un gaismo visu dzīvi! Un kuras gaismā Nevar apmaldīties. Jā, māte. Māte! Kas māca pazīt labu Un atšķirt to no ļaunuma, Un apjaust, Kas esam mēs, no kurienes mēs nākam, Kur jāiet mums, kas jādara ... Ak, ne jau vārdos, ne jau rakstos! Ar būtni vien, ar savu silto būtni! Tik tev, tev vienai tas pa spēkam. No tevis gaidīja, tev dots visvairāk.
Madara Atceras Tev tikai vienu saku Raksti. Vai Māra steigdamas Man nepateica visu?
Atgūst paštaisnību
Tie sveši ļaudis. Kamēr mani brāļi...
Niklāvs Ko mani niecini! To nevar paciest! Kad mani vienmēr visur godināja!
Madara To cepuri jau pielūdza, Ne tevi! Ikviens to kāroja, Tik atņemt bij par gļēvu! Tu gāji neaizskarts, Kad citi blakām ļima! Tie īstie varoņi, ne tu!
Niklāvs Vai man bij jāskrien nāvē Tīšuprāt?
Madara Ja būtu jāskrien nāvē, Ja būtu jābaidās par savu dzivību, Tu vairāk domātu, par ko, Pret ko tu cīnies. Zem kāda karoga Tu karoji, mans brāli?
Niklāvs Es esmu karojis Zem daudziem karogiem. Bet tik par taisnību, Es vēlreiz atkārtoju!
Madara Ak, nabags brāli, kādu taisnību! Kas vairāk maksāja, Tam bija taisnība!
Niklāvs Ko runā! Nekad es neprasīju naudas!
Madara Nē, naudu nē, bet godu, slavu!
Niklāvs Tā slava nebij nepelnīta, māsa. Kur biju es, tur arī uzvara. Un visur mani cienīja. Es vienmēr pirmais cirtu ienaidnieku Un citus vadīju.
Madara Labs vadonis, ko nevar redzēt!
Niklāvs Es paveicu viens pats, Ko citreiz paveic simti!
Madara Tu zini, Niklāv, Tu mans mīļais brālis. Tādēļ man sirds visvairāk sāp Par tavu izniekoto mūžu.
Niklāvs Tad dzirdi, Madara! Tavs mūžs Nemaz tik daudz no mana neatšķiras! Vai daudz tu riskējusi gan ar savu galvu? Vai nenoskatījies tik vien no malas? Vai tavai dzīvībai kāds draudējis? Tur, blakus istabā, tur gāja bojā ļaudis. Jā, bojā gāja viņu dvēseles. Man kaujas laukā apkārt ļima miesas, Tev apkārt dvēselesl Mēs, māsa, līdzīgi.
Madara. Nekad mēs nebūsim ar tevi līdzīgi! Es Madara! Tu ...
Arta
Kauns, ak, kāds kauns! Ko tas jums palīdzēs, ko glābs, ko dos?
Indriķis Div akmeņi bij jāpiesien pie kājām, Tad septiņjūdži nerautu pa gaisu. Pie vienas kājas savas zemes mīla, Pie otras ...
Arta Vai Indriķi, tu kaut ko teici?
Indriķis Es teicu akmeņi, Div akmeņi bij jāpiesien pie kājām.
Arta Ak, Madara, tu gudrā, labā! Man būsi vienmēr gudra, laba. Jel neaizstāvi sevi, neapkauno, Lai tevi aizstāv darbs, tavs darbs! Es ticu, ka tas nepazudīs. Jūs, lielie vīri, Indriķi un Niklāv! Vai dzīve beigusies, Ka pavelkat jau svītru? Cik mūsu palicis! Mēs nedrīkstam tā plēsties! Vēl jāapbērē tēvs un Madis. To darīsim, kā darīts mūžos.
Niklāvs ir atgājis sānis un grib sadedzināt cepuri
Arta Vai, tevoc, ko tu dari!
Niklāvs Lai sadeg liesmās mana sargātāja!
Madara Ne lieta vainīga, bet cilvēks!
Niklāvs Lai sadeg zilās liesmās cepure! Es, nelga, ticēju, ka esmu vajadzīgs Tur, tālu svešumā, starp svešiem ļaudīm, Starp svešām kaislībām, Starp svešiem kariem!
Madara Tu biji vajadzīgs te, mājās, Niklāv!
Niklāvs Es karotājs, Bet jums neviens te nedraud.
Arta Mus apdraud musu pašu likstas. Ar tām ir jākaro. Bez zobena, bez cepures. Ar kailu galvu, kailām rokām Un dvēseli. Un nedrīkst baidīties to izģērbt kailu. Jel nodzēs liesmu. Nav tiesību tev nīdēt Māras balvu. Nekas nav ļauns, kas nāk no Māras.
Niklāvs Nē, nē, tā māņu cepure. To vajag iznīcināt. Zūd pamati zem manām kājām .. . Ak, tie nav bijuši jau pašā sākumā. Kas būtu ielicis tos pamatus, Ja nav mums mātes!
Madara Lūk, mani pirksti saliekti, Lūk, mani mati sirmi. Bet dvēsele man pēkšņi Tukša, tukša ...
Arta Tukša, tukša dvēselīte. Visiem tukša ... Nē, man nav! Vara zari, zelta saknes ... Ir Austraskoks, vai jūs to aizmirsuši?
Madara Nav vairs viņa meklētāja.
Arta Ja būs koks, tad būs, kas meklē.
Madara Jauni puiši veci kļuva ...
Arta Var neatrast, bet jazin, ka tads ir! Un ir tak! Katru rītu redzams! Tu pati, Madara, to rakstā ierakstīji.
Madara Tukšas, tukšas dvēselītes. Visapkārt tukšas vien ...
Arta Mums nu būs jāpielej Tās tukšās dvēseles!
Madara No kā lai smeļu? No manis visi gaida. Bet es, kur es lai smeļu? Ak, dievs, ak, dievs, Mums nav nevienam mātes!
Arta Nē, stāviet, stāviet, Es ko teikšu!
Visi pagriežas pret Artu. Pauze
Arta Zeme musu tēvs, māmiņa.
* * *
Lielā istaba. Divi šķirsti. Vienā Miķelis, otrā Madis. Vāķu nakts, atbilstoši senai tradīcijai, tāpat kā sākumā.
Niklāvs
Viens priekšplānā
Ir jāsadedzina šī cepure. Lai mūžam neviltu vairs labus ļaudis.
Mēģina to darīt. Žvadz atslēgas. Parādās Māra
Māra Tu velti pūlies. Uguns neņems. Ko reiz es laidusi, Tas paliek. Es laidu galdautu, Nu ies no rokas rokā. Es laidu zābakus, Nu ies no kājas kājā. Es laidu cepuri, Būs allaž kādam galvā.
Niklāvs Šīs lietas ļaunas! Māna ļaudis! Es mešu ūdenī!
M ā r a To ūdens neņems.
Niklāvs Tad metu gaisā!
M ā r a Kaut kur nokritīs.
Skan «Raudimis, raudimis, šis vakariņis» ...
Priekškars.
Karogs 1983.2
|
| Ilmārs Blumbergs. Kostīma skices | ||
 Māra |
 Dievs |
 Laima |
Māras pārvilināšana
Fragmenti
Runa būs par Māras Zālītes pirmo lugu «Pilna Māras istabiņa» un tās iestudējumu Jaunatnes teātrī. Tas «pārvilinātājs» ir domāts mūsu teātris kopumā, kuram, manuprāt, šobrīd kā dzīvība, kā jaunas asinis ir vajadzīga tāda domāšana, tādas dimensijas, dziļi sakņots tēlainais spēks, kāds piemīt Māras Zālītes talantam.
Neapgalvosim, ka Māru Zālīti latviešu skatuve būtu saņēmusi gaidoši atplestām rokām. Kad parādījās šis dramatiskais darbs, domāju: nu gan jaunie režisori saplēsīsies dēļ pirmtiesībām to iestudēt, jo pretenzijas pret latviešu oriģināllugām jau ir tradicionālas, ierunātas un ilgošanās pēc «lielās elpas» dramaturģijas tāpat. Taču ikviena elpa ir klusa, tā ir jāsadzird īpaši. Un mani reizēm pārņem šaubas, vai mūsu teātrim šajā ziņā nedraud kurlums varbūt tas reaģē tikai uz skalu krākšanu vai mirēja gārdzienu. Un tā to daudzo gribētāju neradās, atsauce nāca (jau kuro reizi!) no Pētera Pētersona, kura goda darbu sarakstā līdzās pirmajam Priedēm, pirmajam Brehtam, ar teātri satuvinātajam Ziedonim un Čakam tagad ir un būs, pirmā Māra Zālīte.
Vieni sacīja: «Tā nemaz nav luga», un nav arī. Dramatiska poēma, dziedājums, kur nav klasiskā konflikta, ko Auseklis apzīmēja par «divu patiesību škēpošanos». Tas iezibsnī tikai atsevišķos skatos. No drāmas teorijas un tehnikas Māra Zālīte nezina nenieka, un nav arī gaidāms, ka viņa sāks studēt veco Freitāgu vai, teiksim, Anikstu. Tādas lietas vairs nav modē, un arī Māra Zālīte mums ir moderna meitene. Viņā nav arī «ah un oh teātra», kas būtu valdzinājis no bērnības. Nekā tamlīdzīga. Murjāņu sporta skolā fiziski trenētājai jaunietei teātra siltumā un ērtībā nāca miegs. Un vēlāk? Vēlāk pirmo lielo iespaidu atstāja «Pērs Gints» Jaunatnes teātrī. Izrāde lika apjaust, kāds spēks ir teātra uzrunai, ka tas var piespiest pārlūkot savu dzīvošanu.
Nekas jau nebūtu vieglāk kā vēsu galvu sastādīt šīs izrādes nepilnību sarakstu. Pēc Ibsena padoma lobīt sīpolu mizas vien, kārtu kārtām. Bet man liekas, ka Ibsens ir mazliet kļūdījies šīs metaforas izvēlē. Vai arī mākslinieciski aizrāvies. Sīpolam arī ir kodols, no kura nāk ārā zaļais loks spīvs, bet ļoti veselīgs. Izrāde apsēj cilvēka dvēseli kā lauku. Viņš aiziet varbūt ar vēl pelēku dvēseli, bet graudi ir dīgtspējīgi. Uz «Māras istabiņu» nāk, uz to laužas jaunatne un tas vien jau ir lielākais uzticības apliecinājums tai.
Man aizvien vairāk sāk likties, ka Ilmārs Blumbergs pats kļūst režisors, kurš skatuviski līdz galam varētu īstenot savas dziļi pārdomātās koncepcijas.
Māra Dina Kuple. «Es vienmēr esmu šeit, tik neparādos.» Viņa patiesi ir visu laiku klāt, no ļaužu vidus ceļas, tāda pati ikdienīgi pelēka, jo izrādes kopējais tonis ir laukakmens pelēkais. Pelēkā Māra tikai tālāk pagātnē cilvēka dabu zinoša un spējīga tajā mainīgo, kā arī nemainīgo paredzēt. Gudra, dziļa, smagmes pilna, daudz cietusi un tomēr stipra ir Dinas Kuples Māra. Tie ir vīlušies, kas gaidīja viņu parādāmies Anša Cīruļa košajā krāsu oreolā un kuru tā kā par atgādinājumu ap lugas pirmizrāžu laiku varēja skatīt gleznotāja simtgadu izstādē. Kurš būs noticējis šai Mārai kā vienīgi iespējamai, tas Dinas Kuples pelēko nepieņems. Tāda ir mūsu daba, kurā uzticību reiz iegūtajam tik bieži apzīmogo aizspriedumi un mēs vienkārši nejūtam, ka paši sevi apzogam, neļaujot līdzās iesakņoties dažādiem priekšstatiem par kādu ietilpīgu būtību. Un Māras tēlam ir tāda ietilpība, tādēļ es ticu arī Dinas Kuples Mārai baskājei, jo varbūt tāda viņa zemes sāpes izjutīs skaudrāk nekā Anša Cīruļa balti apautā, kas ir gan skaista un cēli latviska. Bet var taču būt, ka, cilvēku aprūpējot, viņa dabā pastāvīgi treknās balandas un dzēlīgās nātres ravējot, tai pašai cēlajai skaistās drānas noplīsušas un viņa pati arī pagurusi. Ikdienišķu mēs tik viņu sliktāk pazīstam.
Māra Zālīte ar dēlu JāniV. Tomas arhīvs
