JAUNĀS GAITAS „ATBALSĪM”

Tautsaimnieks Valdis Liepiņš (Toronto Latviešu Centra idejas īstenotājs) marta vidū referēja Hamiltonas latviešu namā un savu demogrāfiski iekrāsoto, objektīvi pamatoto un daudz illustrēto sniegumu bija veltījis armēņiem [V. Liepiņa apceri „Armēņi − tauta, kas pārdzīvos. Vai paraugs latviešiem?” sāksim publicēt JG 149. numurā.], mazai tautai, kas turpina cīnīties par savu kultūru, valodu, par pastāvēšanu un galvenais par tautas skaitlisko pieaugumu. Te bija salīdzinājumi ar latviešiem, kur dzimstība apstājusies, kā tas ir noticis arī ar vecajām Rietumeiropas demokratijām.

Armēnijā un armēņiem visā pasaulē galvenā uzmanība ir vērsta uz tautas labklājības pacelšanu − polītika ir tikai sekundāra; varbūt, ka taisni šajā secinājumā dažu klausītāju galvās pēkšņi ieradās doma, ka runātājs ir novirzījies no mūsu „stingrās nacionālpolītiskās, nelokāmās stājas”.

Referāts un atskaņas publikā lika vēlreiz padomāt, vai mūsu prioritātes ir pareizas un par cik mēs esam gatavi izprast mūsu tautas galvenās problēmas. Vai lielo „superspēku” futbols nav vispirms liela, imperiālistiska skatuve, kur mazām tautām nav vietas? Vai nav pareizāk, kā to dara armēņi, pievērsties īstajām tautas vajadzībām, tās kultivēt un popularizēt, cik nu vien iespējams? Piemēram, ko varētu darīt ārzemēs dzīvojošie latvieši, lai mūsu dzimtajā zemē tautas dabiskais pieaugums tuvotos Armēnijas paraugam? Vai dziļi iesakņojies sava veida materiālisms nebremzē mūsu vitalitāti, skatoties nākotnē? Par to visu padomāt aicināja Valdis Liepiņš, kas savu referātu ir lasījis arī armēņu publikai.

Ārzemēs dzīvojošo armēņu interese par saviem māksliniekiem, mūziķiem, dzejniekiem un rakstniekiem ir neatslābstoša, jo viņi saprot, ka taisni tautas mākslinieki ir tie, kas visspilgtāk izpauž savas nācijas radošo nacionālo garu. Tie rada īstās saites ar ārzemēs dzīvojošajiem, lai pēdējie pamazām neieaugtu svešajā vidē, nenovecotos un neasimilētos.

Cita ceļa jau nav, kā tas ir pierādījies ar ikkatru etnisku grupu, kas mēģina pastāvēt Ziemeļamerikas kontinentā, izolējusies no savas sākotnējās nācijas. Īslandiešu ieceļotāji Manitobas provinces ziemeļos, kur tie ieradās kā vesela kolonija, turpināja piekopt savu valodu un kultūru, bet, gadiem uz priekšu ejot, konstatēja, ka ir palikuši pagalam vieni, runājot valodu, kas atšķīrās no modernās īslandiešu valodas.

Cik savādas mūsu acīm likās tās neparastās slejas, cik aizvēsturiski likās tie izteicieni, kas nāca no Bostonas veclatviešu avīzes tajā laikā, kad mēs iebraucām šajā kontinentā? Tie bija latvieši, kas emigrējuši uz šejieni pēc pirmās revolūcijas gadsimta sākumā. Toreiz arī bija pagājuši kādi 40 gadi, mūsu veclatviešiem ārzemēs dzīvojot, apmēram tas pats ilgums, kas tagad ir mums. Kā izklausās mūsu valoda Latvijā dzīvojošam un augošam individam?

 

*   *   *

Mūsu preses slejās lasām par dzimtenes apciemotājiem. Tas ir nebeidzams temats, un to kārtīgāk ir iztirzājis Dr. H. Biezais rakstā „Latvijas braucēji” (Latvija Amerikā). Summējot viņš saka: „Tie ir neapmierinātie aktieŗi un režisori, neatzītie dzejnieki, nepazīstamie zinātnieki, aizmirstie sabiedriskie darbinieki... neatzītie ģēniji.” Nesaprotami šajā rakstā tomēr ir piemēri, jo H. Biezais apciemotājus sauc vārdā: M. Zīverts, V. Rūķe-Draviņa, V. Toma. E. Andersons. V. Vīķe-Freiberga, B. Bičole. Tie visi ir vārdi, kas mums raksturo atzītus dzejniekus un zinātniekus, kas ir labi pazīstami visā pasaulē. Var pat padomāt, vai neatzīšanas rūgtums nav paslēpies paša autora vērmeļu kausā?

 

*   *   *

 

Otrs pasaules kaŗš: abās pusēs kaŗo latviešu kaŗavīri − brālis pret brāli. Temats, par ko mēs gandrīz izvairāmies runāt, rakstīt.

Savā patētiski elēģiskajā dzejolī „Pūt. vējiņi” Ojārs Vācietis (1933-1983) reiz rakstīja:

„Pūt, vējiņi” vienāds škietas
tiem, kas abās pusēs ļimst...

Dīvas laivas stāv uz vietas
un pat arī varbūt − grimst.

Pūt. vējiņi, dzen laiviņu
Borovskā un Volhovā!

(Krājums Antracīts. 1978)

Kāpēc Modris Lorbergs savā dzejolī „Vēstule draugiem” nesaprotami aicina mūs ar vārdiem:

Kļūsim niknāki
un skaļāki,
un sauksim atkal
lietas īstajā vārdā
un cilvēkus −
līdējus,
nodevējus,
un arī −
varoņus drošos. ...

(Latvija Amerikā)

 

Vai tad tiešām autors domā, ka mēs gribētu atsākt jaunu Volchovu-Borovsku? Mūsu pašiznīcināšanās komplekss taču nevar turpināties mūžīgi? Domāsim par Armēnijas piemēru un jautāsim: kā es varu palīdzēt savai tautai? O. Liepa (Montreālas Ziņotājā), atreferējot V. Krāslavieša neseno viesošanos Toronto, citē dzejnieku: „... kāpēc šis beztiesisko juku un pārmaiņu laikos svešinieku labā tik vieglprātīgi šķiestais dzīvais spēks − jāšķiež vēl tagad!” Varam vēl padomāt, − kas tad ir tie drošie varoņi šodien? Tie bargie soģi, kas tiesā brāļus? Tie, kas ar grūtībām aizbrauc pie tautas? Un tie, kas
diendienā veic labu darbu Latvijas nākotnei?

 

*   *   *

 

Nenomētāsim akmeņiem latviešu dzejniekus! V. Zēbauers (L. Amerikā. 4.2.84) savā rakstā par Imantu Ziedoni pēdējo nosauc par kangaru, kas „sēj bezcerības putekļus pāri latvju brīvības atgūšanas sapņiem”. Autors saka, ka Ziedonim ir „pilnīgi vienaldzīga latviešu tautas atbrīvošana no tagadējā jūga”. „Maskava ir noteicēja par Rīgu” utt.

Lasot populārās I. Ziedoņa grāmatas Tik un tā rindas, redzam, cik ļoti viņam rūp viss tas, kas ir mūsu laukos: pagātne, tagadne, nākotne. Cik tuvas un mīļas viņam ir vecās sētas, cik ļoti viņš mīl katru vecu koku un dabu vispār − Latvijas dabu. Un viņš redz, ka lietas var vērst uz labu. var atbrīvot pāraugušos senozolus, var atbrīvot ainavu, var saudzēt gatves, jābūt iejūtīgam pret Latvijas zemi.

Kollektīvā tautas sirdsapziņa − tas ir liels spēks, kas nākotnē parādīsies aizvien vairāk un spilgtāk, jo bez tās nekam citam nav nozīmes. Šīs sirdsapziņas visvairāk ir mazajām tautām: tās ir kaŗa dārdos visvairāk kautas un cietušas, un šo grūtumu rezultātā mazo tautu dzejnieki ir tie, kas modina pasaules sirdsapziņu. Pēdējā ir vienīgais ierocis pret atomkaŗu, kas var iznīcināt mūsu planētu.

Imants Ziedonis, dzejnieks un rakstnieks, jau tagad daudz tulkots citās valodās, rāda mazo daļiņu nepieciešamību mūsu planētas veidošanā. Visi lielie troņi grūst, pārveļas kaŗa viļņi un pāri paliek pelni. Tā vien liekas, ka mūsu dzejniekā briest, veidojas spēki, kas viņu ceļ un dod tam neatņemamu inerci. Mazas tautas liels gars. Mazās tautas ir pasaules sirdsapziņa, ko savukārt lielās tautas nedrīkst iznīcināt, jo tad visa mūsu planēta kļūtu par pelēcīgu masu. Nepazust materiālajā patērētāju „kultūras” biezoknī, kas technoloģijas vārdā sludina jaunas ērtības un vieglu dzīvi. Savā dzejā, esejās, epifānijās, grāmatās Imants Ziedonis ir iecēlis saulītē mūsu tautas sirdsapziņu, to piesaistījis mūsu zemei, mūsu tautasdziesmām tā, ka tā kļūst par spoguli visai pasaulei. Te slēpjas Ziedoņa literārā varēšana, viņa nesaraujamās saites ar cilvēcību, viņa interese par citām tautām un valstīm. Visam pamatā ir cilvēks pats: cīnīties pret visu slikto var ar to, ja kultivē labo. Mazo grupu starošana internacionālajā skatuvē ir tāda, ka pat daudzmozaīku etniskajā mistrojumā, kāds ir Kanadā, nesen dzirdēts par Kanadas īslandiešu literātūru, par menonītu dzejdariem, nemaz nerunājot par innuītu (eskimu) un indiāņu kultūras izpausmēm gan rakstos, gan mākslā.

Viss tas ir kā prologs tai mazo tautu spīdēšanai, ko nevar iznīdēt ar datoriem (skaitļotājiem) un masu komūnikācijas plūsmu.

 

*   *   *

Imants Ziedonis savā grāmatā par Madlienu Tīk un tā saka:

Ja cilvēks, dzīvodams savā tautā, pie tās saistīts ar negātīvām emocijām − ienīst, apskauž, nicina, nenovīd, viņam atkal un atkal ir jāpiedzimst šajā tautā, kamēr visur traucējošos apstākļus neuzvarēs ar simpātiju, mīlestības un labās domas spēku un neiznīdēs savā raksturā negācijas ... Un kad es iedomājos, ka visiem apvainoti niknajiem, pazaudējuši īgnajiem, nepiepildīti uztrauktajiem, apātiski ciniskajiem atkal un atkal jānāk atpakaļ mūsu nelielajā tautā, tad, gribot negribot, roka ceļas darīt visu un mēle sludināt, lai dabūtu vairāk baltās krāsas mūsu dzīvē... Lai mēs neaizietu nekad no dainu gaišās gudrības, kuŗā tik labi iederas jēdziens „kultūra”, tulkojumā „gaismas kults”.

 

 

Tālivaldis Ķiķauka

 

 

PAR OLIMPISKO SPORTU TOREIZ UN TAGAD   Kad 1932. g. 31 jūlijā Losandželosā ASV viceprezidents Kertiss (C. Curtis) atklāja 10. olimpiskās spēles, liesmu no Grieķijas un olimpisko karogu sveica 2 neatkarīgās Latvijas sportisti. 50 km soļošanā Jānis Dāliņš darīja visu iespējamo, lai amerikāņu orķestrim godalgošanas ceremonijā būtu jāmeklē rokā nepazīstamā Baumaņu Kārļa Latvijas himnai rakstītās notis. Taču Dāliņam bija jāsamierinās ar sudraba medaļu. Jānis Dimza savukārt pievērsa pasaules uzmanību desmitcīņā. Pēc otras sacensības tāllēkšanā viņš atradās 2. vietā aiz soma Jarvinena, bet pēc lodes grūšanas, kuŗā J Dimzam ar 15.19 m piederēja Latvijas rekords, viņš pārņēma vadību (Skat JG 109. 45 lp.). Vadību viņš paturēja arī pēc augstlēkšanas, bet pirmās dienas nobeigumā ar 4181.14 punktiem bija otrais aiz ASV indiāņa Čarlza (W. Charles). Nākamā dienā sākās Latvijas atlētu atlēta neveiksmes: 110 m barjerskrējienā J. Dimza pazaudēja kurpi, bet 3 stundu gaŗajā kārtslēkšanas sacensībā, mēģinot veikt 3.60 m augstumu, viņš savainoja jau agrāk cietušo kāju. Tajā brīdī stiprais Jānis atradās kopnovērtējumā 2 vietā aiz amerikāņa Džeimsa Bauša (Baush), vēlākā desmitcīņas uzvarētāja. Ja nebūtu šā nelaimes gadījuma, iespējams, ka J. Dimza būtu ieguvis Latvijai bronzas medaļu visgrūtākajā sporta disciplīnā. Tā tas notika toreiz vecajos partiju laikos pirms Ādolfa Hitlera un 15. maija − laikos, ko tagad daži publicisti trimdas avīzes apzīmē par govju andeļu laiku.     Kad 1984. g. 28. jūlijā ASV prezidents atklās 23. olimpiskās spēles, sportisti no Latvijas vecajā Losandželosas stadionā nebūs jo PSRS olimpiskā komiteja paziņojusi ka „padomju sportistiem nav iespējams piedalīties XXIII vasaras olimpiskas spēles.” Zaudētāji ir visi, sevišķi tie jaunie 20 latviešu sportisti, kas Losandželosā cerēja sekot Jāņa Dāliņa pēdās. JG redakcija ar Rīgas sporta žurnālista Gunāra Jakobsona un Laika sporta redaktora Viļa Čikas palīdzību bija sagatavojusi plašu illustrētu rakstu par 1984. g. latviešu olimpiešiem un viņu cerībām. Tagad viss vējā. Raksta iespiešanu atlikām, bet publicējam gan dažus sportistu attēlus. Tur ir, piemēram, kolchoza sportists kas dienā kad PSRS atteica piedalīšanos šāsvasaras olimpiskās spēlēs, sasniedza šīs sezonas trešo labāko rezultātu pasaulē. Un tur ir arī citas sejas, sejas, kuŗas pasaule varbūt nekad nepazīs. Tur ir sapņi un cerības. Tur ir darbs, kuŗa augļi nespēs celt zemo latviešu pašapziņu mājās un pasaulē laikā, kad tik viegli ir taisīt karjeru krievu vai amerikāņu interešu labā. Tur ir rokas, kuŗas varbūt nekad nesveicinās olimpisko liesmu izpārdoto, bet tomēr no Grieķijas atvesto uguni. Un tur ir acis, kuŗas varbūt nekad neskatīs Israēlas, Afganistānas un El Salvadoras asinīs samirkušo olimpisko karogu.   Laimonis Zandbergs

---

 

 

TAUTIETIS AR IZCILĀM SPĒJĀM UN IZCILIEM PANĀKUMIEM

 

Žurnāla International Journal of Legal Information (IJLI) 1982. g. 6. numurs veltīts mūsu tautietim Ādolfam Sprūdžam viņa 60 mūža gadu atcerei. Šis veltījums ir viņa kollēgu augstas cieņas un respekta apliecinājums Ādolfam Sprūdžam par viņa sekmīgu līdzdarbību starptautiskā juridisko bibliotēku apvienībā (International Association of Law Libraries) daudzējādos veidos jau kopš 1959. gada. Viņš ir arī viens no IJLI redaktoriem kopš 1980. g.

Viņa galvenais nopelns — ASV starptautisko līgumu sērijas indeksēšana kopā ar prof. Igoru Kavasu starptautiskā Juridisko bibliotēku apvienībā (International Association of Law Libraries).

Ādolfs Sprūdžs dzimis Latvijā. Studējis tiesību zinātnes Latvijas universitātē un Tibingenas universitātē (Vācijā). Studējis arī Luvenas universitātē (Beļģijā), iegūstot 2 zinātniskus grādus. Disertācijas temats — „The Baltic States and American Foreign Policv 1940-1953". Luvenas universitātē uzrakstījis ļoti svarīgu zinātnisku darbu „The Annexation of Latvia by the Union of Soviet Socialist Republics", kas vēlāk iekļauts ASV Tautas vietnieku nama Kerstena komisijas ziņojumā par komūnistu agresiju.

Ādolfs Sprūdžs piedalījies daudzās juridisko bibliotekāru konferencēs (Oslo 1975., Lozannā 1976., Strbske Pleso Čechoslovakijā 1978., Kopenhāgenā 1979., Manilā 1980., Leipcigā 1981., Montrealā 1982. g). Vina raksti parādījušies daudzās pazīstamās juridiskās publikācijās.

Vēlam raženus turpmākos dzīves gadus!

 

P.C.