Latvijas Komponistu Savienības 9. kongress notika Rīgā š.g. maija sākumā. Interesanti bija komponistu kommentāri pirms kongresa sanākšanas. Tā, jautāts par radošā darba rosināšanu Komponistu Savienībā, pazīstamais muzikologs Arnolds Klotiņš izmeta, ka loti iedvesmojošas bijušas apspriešanas sešdesmitajos gados, kad tās vadījis Marģeris Zariņš. Tās iedvesušas pārliecību, ka mākslu rada fantāzija un iedrošināšanās nevis ikdienas praktiskais racionālisms. Savukārt, nopratinot Marģeri Zariņu, pēdējais mīļi paskaidrojis, ka vēl joprojām labprāt spēlējot klavieres, ērģeles un kārtis un bezmiega naktīs izdomājot operas un komponējot romānus. Bet tad:
− Lūdzu, mīļais Zariņ, vai nevarētu nopietnāk?
− Var! Ar režisoru Pamšes Kārli taisām Operetes teātrim vēl neredzētu un nedzirdētu uzvedumu Sapnis vasaras naktī. Nē, nē... ne jau pēc Šekspīra... pēc Zariņa paša. Pēc vasaras naktsmierā izdomātas fantastiskās komēdijas divos cēlienos (Pamše grib trijos, redzēs, kurš vinnēs). Darbosies dievi un cilvēki. Ko, Oberons, Titānija ... Nē. nē... Ūsiņš, Jumis, Baškis, Līga, viens kinostudijas režisors un vēl viens suns. Ļoti nopietns gabaliņš par mīlestību.
Zariņa novelē darbojas Mērnieku laiku personas sajauktās situācijās, piem.. Prātnieks salaiž ar Oliņieti u.c. Katrā ziņā LuM intervētājs gluži netiek skaidrībā, kad Marģeris Zariņš jokojas, kad ne. Intervija apraujas un 27. aprīļa numurā intervētie ir jau ne vien daudz nopietnāki, bet arī daudz runīgāki.
Tā muzikologs Jānis Torgāns paskaidro, ka:
Īsti profesionālas kritikas − tādas, kas kritiķim būtu pamatdarbs − mums nemaz nav, tādēļ arī grūti runāt par vērtējumu konsekvenci, problēmikas perspektīvu un citiem augstiem plauktiem. Kritika kopumā pieskaras daudziem būtiskiem jautājumiem, bet mūzikas dzīves kopainu apzina un izvērtē nepietiekoši: ielāpu vienai ūzai parasti izgriež no otras.
Ja jau Torgāns tik asus vārdus lieto par Latvijas mūzikas kritiku, ko gan lai sacītu par trimdu, kur pensionāru skaita straujam pieaugumam seko teoloģijas studenti un laikrakstu mūzikas kritiķi.
Visai pesimistiski izsakās arī komponists Juris Karlsons:
Starpkongresu periodā sarakstīts daudz skaņdarbu, taču paliekošu vērtību maz. Sarūk radoši strādājošo komponistu loks, līdz ar to mūsu mūzikai var draudēt vienveidība.
Īpašu vietu republikas kultūras dzīvē ieņem estrādes mūzika. Tā neierobežotos daudzumos dzirdama pa radio, skatāma televīzijā, pārplūdina Filharmonijas lielākās koncertskatuves, par to dažādi autori izsakās gan laikrakstos, gan žurnālos, tā pēdējā laikā ieņēmusi centrāla žanra vietu mūsu republikas mūzikā. Ir saprotams, ka tas saistīts ar uzdevumiem jaunatnes estētiskajā audzināšanā. Taču liekas, ka esam tomēr kaut ko pārakcentējuši un pārpratuši.
Bažas rada instrumentālas kamermūzikas stāvoklis − maz interesantu skaņdarbu.
Pareizu vārdu kā vienmēr saka slaveno Jūŗas dziesmu komponists Pauls Dambis. Vispirms par koŗiem:
Kā vienmēr, aktīva ir mūsu republikas koru māksla. Daudz koncertu, jauni vārdi Tautas koru skaitā. Žēl, ka repertuārs neaug proporcionāli koru iespējām. Domāju − kvalitāte. Vēl joprojām koros dominē mazas, viegli iemācāmas dziesmiņas − viendienītes. Šķiet, ka mazinājusies viena no mūsu kora mākslas karognesēja − Valsts Akadēmiskā kora − latviešu kora jaunākās literatūras propagandētāja aktivitāte a capellas koncertos Rīgā. Kaut gan − lielās formas prasa un paņem visu. Žēl, ka šo lielisko kori rīdzinieki kora mūzikas koncertos dzird retāk nekā maskavieši vai ļeņingradieši.
Tad par estrādes mūziku:
Ļoti gribētu, lai masu informācijas līdzekļi drusku piestātu savā populārās mūzikas maratonā un padomātu par klausītājiem, tiem, kuriem tiek šī masu produkcija. Lai nebūtu tikai rotaļas ar viņu zemapziņu, instinktiem, kas, īpaši jauniešiem, ir pakļāvīgi jebkuriem ārējiem iespaidiem. Viņus vajadzētu audzināt ar mūziku, ar klusumu, nevis ar ritmizētu troksni.
Visbeidzot pamatīgi vārdi par jauniem komponistiem un šedevriem.
Pēdējos gados nākuši klāt labi profesionāli pieteikumi: E. Straume. E. Zālītis. A. Maskats, S. Mence, M. Brauns. Tās ir loti dažādas personības. Cerams, ka viņu profesionālā darbošanās būs aktīva un mērķtiecīga.
Sparīgi izrāvieni bija P. Vaskam un P. Plakidim. Kaut katrs no viņiem ir savādāks, abu māksla iedveš cienu un pārsteidz.
Vēl joprojām ceru uz Im. Zemzari. Neizprotama ir viņa radošā pasivitāte. Bet varbūt es kļūdos, un viņa darbošanās tiek plašākai auditorijai slēpta. Interesantas ir viņa uzstāšanās dažādās pārrunās. Viņam ir sava doma, spriedumi, oriģināli un aforistiski. Un tomēr − vairāk gaidu Imanta mūziku, nevis vīna domu graudus.
Nobeidzot gribu iemest akmeni KS valdes dārzā. Grūti izskaidrot tādu parādību, bet pēdējos gados daži mani kolēģi ir radījuši tikai šedevrus. Es neesmu pret šedevriem, pasarg dievs! Bet baidos, ka tie ir, kā šoferi saka, mazliet uzpumpēti. Nesen vienā ārzemju mūzikas žurnālā izlasīju rindas par kādu mūsu izcila kora koncertu, kurā bija arī kāda mūsu izcila komponista izcils darbs. Tajā rakstā diez kādēļ šis izcilais darbs bija nosaukts par pārpratumu. No kapitālistiem, protams, nav ko mācīties, bet domāju, rakstīsim labāk labu mūziku, kuru ne tik daudz slavētu draugi kā citi. Tas būtu godīgi pret mūsu klausītāju. Jo citādi var iznākt kā sakāmvārdā No viena grāvja uz otru ar arvien pieaugošu meistarību
Saprotams, var uzjautrināt teiciens, ka no kapitālistiem nav ko mācīties, bet to jau sapratis arī pats rakstītājs. Starptautiskā domu izmaiņā varētu nokļūt pie daudziem veselīgiem secinājumiem.
*
Lasītājiem liksies jocīgi, ja šajās slejās citēšu Rīgas zinātniski technisko žurnālu Zinātne un Tehnika 1984. g. 2. num. Šī izdevuma 23 lp. atrodam Latvijas slavenā archaiologa Jāņa Graudoņa rakstu par Vidzemes velna klēpjiem resp. latviešu senkapu uzkalniņiem, kas radušies pirms 2000-3000 gadiem. Šie senkapi ir apstiprinājums Volfganga Dārziņa t.s. kapu teorijai par tautasdziesmu vecuma noteikšanu Latviešu tautasdziesmu 11 grāmatā (apgāds Imanta Kopenhāgenā, redaktori Dr. A. Švābe, Dr. K. Straubergs, Dr. E. Hauzenberga-Šturma) lasām Volfganga Dārziņa rakstu Latvju tautas melodiju veidi un īpatnības. Šī raksta 580 un 581. lp. varat iepazīties ar šo kapu teoriju un attiecīgiem tautasdziesmu paraugiem. Kā Dārziņa, tā Graudona tautas dziesmu un kapu vecuma skaitļi būtībā sakrīt.
*
Rīgā iznākusi Latviešu Mūzika 83 (16) A. Darkēvica un L. Mūrnieces redakcijā. Visai bagātīgā saturā pašā sākumā izceļas Arnolda Klotiņa plašais raksts par 70. gadu rezumējumu un 80. gadu pirmām kontūrām latviešu radošā mūzikā. Atzīmējis, ka 70. gadu ievērojamākie notikumi bija Imanta Kalniņa 4 simfonija un Paula Dambja Jūŗas dziesmas, tāpat ceturtā daļa no Jāņa Ivanova 20 simfonijām, nepiemirstot Imanta Kalniņa operu Spēlēju, dancoju, autors atzīmē arī jaunākos komponistus, kā. piem., Selgu Menci, Aivaru Kalēju, Georgu Pelēci, Jāni Porieti, Egīlu Straumi, Vilni Šmīdbergu, Edvīnu Zālīti, Agri Engelmani u.c. Ne tuvu nav iespējams šinī izdevumā pieminēt latviešu mūzikas desmitgades problēmas, panākumus, tendences. Atzīmēsim tikai dažus aspektus tanī mūzikas žanrā, kas tuvāks un pagaidām visvairāk lietots arī trimdā, t.i. koŗu mūzikā. Saprotams, ka Latvijā un tāpat arī trimdā visi ar cieņu un atzinību vērojuši Paula Dambja koŗa kompozicijas techniku: līneāritāti, klasterus, teksta konstruktīvās un fonētiskās modifikācijas. Taču ir arī citi virzieni. Klotiņš raksta:
Arī komponistu vidējā paaudze − visupirms Valtera Kaminska personā − sāka tīši meklēt kordziesmā to emociju popularitāti un vienkāršību, kas jau agrākajos gadu desmitos bija raksturojusi, piemēram. J. Ozoliņa dziesmas. V. Kaminskis līdzās muzikāli izvērstām balādiskām vai kantātes tipa kompozīcijām, kuras joprojām grezno un ceļ viņa jaunradi kopumā (Rudens poēma, Ļeņingradas blokāde. Sasaukšanās, Dēlam u.c.), un atsevišķiem epigoniskas lirikas opusiem ieviesa it kā jaunu vienkāršības tipu kora mūzikā. Proti, viņš liriskoja, emocionāli atslogoja paša jau agrāk kopto vienkārši svinīgas, plakātiskas kordziesmas paveidu (atcerēsimies tās spilgtāko paraugu Zvērests, 1965) un tā ar vieglu roku pavēra ceļu t.s. liriskajām himnām (viena no raksturīgākajām Dziesmai). Protams, nevar būt iebildumu pret himnu kā žanru, taču mūsdienu izpratnē himna ir vienreizēja parādība, tā ir it kā muzikāla emblēma ar visu tai nepieciešamo emocionālo un tēlaino vienplānainību, bet arī tikai ar savām īpašajām − izņēmuma gadījuma funkcijām. Ja nu šāda liriski himniska emocionāla viennozīmība tiek tiražēta no dziesmas uz dziesmu, atkārtota neskaitāmos koncertos, tad tā neviļus pārtop vienkāršotas, bezproblēmiskas dzīves uztveres daudzināšanā. Pašu populārāko emociju vienpusīgs izspīlējums te stājas nopietnai mākslai nepieciešamā satura apjomīguma vietā un tiek uztverts kā seklums.
Protams, te komponistus vada centieni pēc muzikālās izteiksmes plašas pieejamības un šajā nozīmē − pēc demokratisma, taču šāda tipa liriskajās himnās neapšaubāmi izpaužas arī vieglā žanra estētikas spiediens − laušanās virspusīgas pasauluztveres ērtībai, kas tiecās uzkundzēties 70. gadu mūzikai arī citos jau minētajos aspektos. Šai sakarā raksturīgi, ka vēl uz 80. gadu sliekšņa kora liriskās himnas žanru pārtvēra R. Pauls (Māte dziesma). Tās vilinājumam vienā gadījumā ļāvies arī A. Kalniņš (Mūzikai). Šāda tipa vienkāršībai allaž būs aizstāvji, taču, manuprāt, tā principā draud ar masu kora kultūras ilgā piepūlē sasniegtā saturiskā līmeņa noslīdējumu, ar to pilnvērtīgo koncertmūzikas pozīciju atdošanu, kuras mums novēlējuši Dziesmu svētku un kora kultūras celmlauži un klasiķi.
Zīmīgi ir vārdi līmeņa noslīdējums, par ko jau brīdināju lasītājus JG 147. numurā, runājot par komponistu Jāni Zālīti. Ievērību pelnī arī sekojošās rindas tanī pašā koŗa dziesmas žanrā:
70. gadu otrajā pusē kori sāka dziedāt arī R. Paula estrādes dziesmu aranžējumus. Kā vērtēt šo parādību mūsu kora kultūras kontekstā?
Pirmkārt, atzīsim, ka aranžēšana nepadara estrādes dziesmu par kordziesmu. atšķirība starp divām muzikālās izpausmes un uztveres sfērām neizzūd. Protams, var koris savā reizē padziedāt arī estrādes mūziku, tāpat kā simfoniskā orķestra kolektīvs, teiksim, diriģenta dzimšanas dienas rītā var nospēlēt salonvalsi, ar to taču nedomādams ievirzīt simfonisko mūziku jaunos ceļos. Otrkārt, latviešu kordziesma un tās dziedāšana, par spīti masveidībai, aizvien ir bijusi pilnvērtīga koncertmūzika ar tai piemītošo mākslinieciskās izteiksmes (resp. dzīves tvēruma) apjomīgumu. dziļumu, iekšējo konfliktību, t.i., tajā allaž dominējis augsto mākslas žanru emocionāli analītiskais īstenības atspoguļojuma veids. Savukārt estrādes mūzikas specifiku raksturo daudz vienpusīgāka emocionalitāte un līdz ar to sentimentalitāte, viennozīmīga dzīves tīksmes un vitalitātes akcentēšana: attieksmes starp tajā paustajām jūtām un gribu, juteklisko un intelektuālo sākotni ir pavisam citādas nekā nopietnajā mūzikā. Katrai no šīm suverēnajām mūzikas sfērām ir sava vieta mūsdienu kultūrā, un varam vēlēt kā vienai, tā otrai uzplaukumu latviešu komponistu jaunradē. Manuprāt, bīstama ir robežu nojaukšana starp tām koristu un klausītāju apziņā, jo tas var sagrozīt un pazemināt priekšstatus par pilnvērtīgas kora mākslas uzdevumiem. Izpratne par vērtību hierarchiju ir viena no kultūras pazīmēm un viens no tā priekšnoteikumiem. Šādas hierarchijas sagraušana noved pie tām nobīdēm... un jēdzienu jaukšanas, par kūrām mums visiem jābūt satrauktiem, rakstīts avīzes Ļiteraturnaja gazeta 1982. gada plašajā polemikā par kultūras parādību masveidības un tautiskuma atšķirībām.
Tātad mūsu kora kultūras muzikāli estētiskais saturīgums var noslīdēt ne tāpēc, ka viens otrs koris saldumu tiesai atļaujas programmā pa estrādes numuram, bet gan tādā gadījumā, ja saldumi kļūst par ikdienas barību, ja tiem tiek piešķirts tāds pats statuss kā pamatrepertuāram (šādu parādību varēja vērot Tautas vīru kora Absolventi 1982. gada marta koncertu programmās) vai − vēl vairāk − ja estrādizēšanās tiek uzlūkota par kordziesmas nākotni, tās progresīvo attīstības ceļu.
Dažbrīd sabiedrībā valdījis maldīgs ieskats, ka koŗa dziesma ir tas vieglākais mūzikas žanrs. Tā nu gluži nav. Savā laikā Rimskis-Korsakovs noraidīja vairākus desmitus Jāzepa Vītola koŗdziesmu ar strupu paskaidrojumu, ka tās nav dziesmas. Tikai stipri vēlāk radās pirmā Vītola koŗdziesma Bērzs tīrelī, ko Rimskis-Korsakovs atzina, bet kuŗu šodien neviens koris vairs nevar izdziedāt. Latviešu koŗa kultūra tika ļoti rūpīgi kopta un mīlēta. Diemžēl, mūsdienās te pamanām zināmu degradāciju un paviršību. Līdz ar to šīs piezīmes par Klotiņa rakstu varu nobeigt ar viņa paša rezumējošiem vārdiem: Daudz skaņdarbu rodas un izzūd kā rezultāts pārāk pieticīgam, vieglam priekšstatam par mākslinieka darbu.
Par lībiešu muzikālo mantojumu raksta Maksis Goldins. Šoreiz viņam Kolkā iesmērēta Pie alus galda sēdēja. Jau vairākkārt gadījies aizrādīt, ka pēc 2. pasaules kaŗa folkloras teicēji dzen velnu. Tā, piem., vairākas suitu naturālās dziesmu skaņu plates pilnas veciem vērmachta un SS maršiem.
*
Simpātisku rakstu par komponistu Jāni Līcīti (1913-1978) veidojusi Laima Mūrniece. Visumā Licītim ar kompozīciju neveicās, un citā dzīves un darba nozarē viņš varbūt plūktu daudz vairāk lauru. Viņa dzīvi un darbu sabendēja arī izsūtījums uz Sibīriju (kopā ar Jēk. Graubiņu), par ko, protams, rakstā nav ne vārda. Interesanta te ir Līcīša un Graubiņa sarakste, kuŗā lasām, ka Alf. Kalniņš kādreiz Līcīti apzīmējis par latviešu Brāmsu.
Seko A. Darkēvica raksts par Jāni Ozoliņu (1908-1981), kas, neskatoties uz pavisam vājām zināšanām mūzikā, kļuva pat par konservatorijas rektoru. Varētu sagaidīt te milzīgu apmēru slavinājuma rakstu, bet ir iznācis tikai samērā vienaldzīgs un diezgan lietišķs polītiskā komponista apraksts. Par mūsu Operas un baleta teātŗa, kā arī Operetes teātŗa viesošanos Maskavā pastāsta Vija Briede. Grāmatā vēl Tatjanas Kuriševas stāsts par spēles stichiju mūzikā, tāpat Margaritas Oses apskats par Gustava Mālera pretkaŗa dziesmām.
Visumā interesants izdevums, kaut arī jāvēlas, lai iznāktu biežāk. Grāmatas pēdējās lappusēs retas fotografijas.
Vēl redakcijai piesūtīta Bērnu mūzikas antoloģija I, ko sastādījis Olģerts Grāvītis. Krājumā 12 Jāņa Cimzes, 24 Jurjānu Andreja, 4 Jurjānu Pāvula, 23 Jāzepa Vītola un 33 Emīla Melngaiļa latviešu tautasdziesmu apdares. Patiesus vārdus Olģerts Grāvītis teicis arī grāmatas priekšvārdos: Jābūt dziļām folkloras zināšanām, lieliskai radošai fantāzijai, pamatīgai pieredzei. Tikai tad komponists drīkst ķerties pie tautas melodiju apstrādāšanas.
Paredzēti arī turpmāki izdevumi. Atlasei kārtojas Jēkaba Graubiņa, Jēkaba Mediņa, Paulas Līcītes, Lūcijas Garūtas, Jāzepa Mediņa, Jūlija Roziša u.c. bērnu kora dziesmas.
*
Parasti par iespieduma kļūdām neuztraucos. Es esmu par tām bieži uzjautrinājies, piem., senos laikos Jaunākās Ziņās par tirgus slēgšanu visas trīs dienas. Nebija jau iespieduma kļūda, bet bija jāsmejas, kad Frederiktonas avīzē parādījās liels virsraksts ar vārdiem: Jānis Kalnins Displays His Organ. Manā rakstā par Zālīti JG 147 numurā naudas vietā parādījusies bauda. Daži draugi man aizrādīja, ka lielāka skaidrība tomēr būtu nepieciešama, it sevišķi pēc Tolley Kemp, Caviar and Commissars: The Experiences of a US Naval Officer in Stalins Russia. Annapolis. MD: Naval Institute Press. 1983. 289 pp. iznākšanas, kuŗu savukārt recenzējis Jānis A. Krēsliņš AABS Newsletter 1984. g. jūnija numurā:
Even the few cabarets of Rīga did not meet his expectations, because they were staffed by meaty local blondes whose only tongue was Latvian, a combination of grunts and whistles that can be mastered only by taking the precaution of being born and raised in Latvia.
Te mani 50 lati tik un tā tālu nesniegtos.
*
Manus lasitājus šis rindas sasniegs tikai rudenī. Ķirsis, kas aug pie manas darbistabas loga, jau noliecies savā ogu bagātībā. Būtu jāpiemin Vitauta Ļūdēna dzejolis
ĶIRSIS
Liela, smaga vārna
ķirsī ielaidās,
un lidz pašai zemei
ķirsis noliecās,
liela, smaga vārna
gaisā pacēlās,
atkal taisni, atkal taisni
ķirsis atliecāsPašam savas ogas viegli nest.
svešu vārnu grūti nest.
Imants Sakss
