Dzintars Sodums
EZIS AKĀ
(Pirmā daļā)
Ceļot Stokholmas priekšpilsētas Orštu un Hudingi, starp tām ir atstāts meža gabals. Arī veca lauku māja palikusi meža malā, sakņu dārzs. ābeļdārzs un lauki. Zirga grābeklis un auto skelets rūs māju pagalmā. Zvēri ieminuši takas ap pagrabu, un dadži aug sakņu dārzā. Pie pagraba ir aka. Redzami tikai četri plakani akmeņi, kas atlikuši no akas groda. Skatoties pār laukiem ielejā, var redzēt ielu krustojumu un gaŗu, taisnu ielu, kas aizstiepjas gar lauku malu. Visādu fabrikātu auto brauc pa taisno ielu, un vakaros sarkana, dzeltena un zaļa uguns mainās, kur ielas krustojas.
Kādu augusta nakti ezis tipināja no klētsapakšas uz ābeļdārzu, no ābeļdārza uz sakņu dārzu, no sakņu dārza uz kūti, no kūts uz pagrabu. Nez kā gadījās viņš iekrita akā. Plunks, un siltā vasaras nakts palika augšā. Ezis airējās ar īsām kājām akas ūdenī. Ūdens nebija dziļš. Taču ezim bija jāpeld, lai turētu smeceri virs līmeņa. Augšup skatoties viņa acis redzēja no apaļiem akmeņiem mūrētas akas sienas un pienaini zilu debesu apli. Dažs sienas akmens bija iekritis akā. Ezis peldēja visādos virzienos, līdz sataustīja zem kājām akmeni un rāpās uz tā apaļās virsmas. Vairs tikai kājas mirka ūdenī. Viņš elpoja akas dzestro gaisu. Auto motori dūca tālu augšā. Pūce kliedza meža kalnā. Ezis skatījās debesu aplī un gaidīja, kas būs tālāk.
Māju kaķis cilpoja pie akas, metās uz groda stūŗakmens un raudzījās apkārt. Ar naktsredzētāja acīm viņš saskatīja, ka ezis sēž akas dibenā. Slīdot ezis turējās pie apaļā akmens ar priekškājām, un viņa pakaļkājas plunkšķināja ūdeni.
- Auksts? - kaķis prasīja. - Jā gan.
- Kas tev nekaiš. - kaķis mala. - Tu esi drošs akā. Mani pamet te bez pavarda, bez pensijas. Mēbeļu grabažas viņi ņem līdz, bet kaķi vis ne. Slikta organizācija. Būtu ņēmuši līdz vismaz suni. Klau.
Žēli, gaŗi suņa kaucieni skanēja no tukšo ēku puses.
Kaķis vēstīja ezim:
- Tas suņa nabags redz rēgus. Viņš dzird balsis. Un tad viņš kauc pret mēnesi. Kas tev kaiš tur apakšā. Vai tev salst?
- Jā.
- Slikti. Domā par augstākām lietām.
- Gribas ēst.
- Loc vakardienas pienu. Nevajag izlept. Jajā. Cik šīs mājas bija mājīgas. Te dzīvoja liela cilvēku ģimene. Viņi pārcēlās tur pāri uz dzīvokļiem. Viņi nu dzīvo šaurās lakotās istabiņās, sausā putekļainā centrālapkures gaisā. Drīz plaušas izžuvušas. Viņi skatās diendien viens otram gan mugurā, gan sejā. Drīz vīrs nīst sievu, sieva nīst vīru, vīrs nīst bērnus, bērni nīst kaimiņvīru, sieva nīst kaimiņsievu. Kaķim un sunim tur izkrīt spalva, un biezums aug ap vidu.
- Es arī biju cilvēks. - ezis teica.
- Ak tā. Tu tikai žurko.
- Mani spaidīja un tramdīja, lai es kļūtu ļauns. Lai es gribētu atriebties un mocīt citus. Tad es labāk ilgojos būt zvērs. Es gribēju tik stipri, ka vienu dienu pārvērtos ezī.
- Jā? Varbūt. Tev ir svešāds akcents. Tiešām? Te bija tāds bēgļu kaķis. Slapjūdens vārnnacists. Visu viņš zinot labāk. Visu viņš varot labāk. Peļodams viņš ķēra daudz, bez jēgas. Padzirdējis kunga balsi viņš lēkšoja kā dulls vienalga no kurienes, lai glauda viņam muguru, pai labs pincītis.
- Tāds viņš jums derēja.
- Kā tad tu, saldumiņ, cilvēkojies?
- Esmu dzimis mērenā klimatā, kontinenta aizausī, jaunā valstī, krietnā pilsētā, kuplā dzimtā.
- Acumirkli. - kaķis teica.
Lēcis vienu lēcienu viņš zvēla ar ķepu pelēkai lauku pelei, kas tecēja gar aku. Pele kūleņoja. Kaķis rotaļājās ar viņu, te tveŗot, te laižot. Viņš nokoda peli un, saņēmis peli mutē, lēca uz groda akmens, lai peli ēstu. Pēc brīža viņš teica:
- Stāsti ko tīkamu.
- Man nav nekā tīkama ko stāstīt.
- Stāsti vienalga ko. Stāsti, kā suns izkasīja tevi no cērpa.
- Labi, lai mana balss kāpj uz augšu. Varbūt mans stāsts der tautām, kas tagad sāk savu valsti. Varbūt mans stāsts palīdz darīt mazāk ļauna. Es esmu cēlies mazā tautā. Saka, tai vēstures neesot. Kaimiņiem zviedriem, somiem, krieviem, poļiem, vāciem, dāņiem ir vēsture. Bet latviešiem vēstures neesot. Lai nu kā, bet viņi ir ilgi dzīvojuši Baltijas jūŗas krastā, tās smilšu kāpās un uz avoksnaina smilšmāla. To zemi kopš Pirmā pasaules kaŗa beigām sauc par Latviju. Tās vēsture tiešām vislabāk atrodama māju bēniņos. Pie manām tēva mājām ir sauss, ar krūmiem un viršiem apaudzis paugurs. Tur vēstures taisītāji liek savus lielgabalus, kā nu katrreiz liekas stratēģiski labāk: aiz kalna, pie kalna, kalna galā. Kad taure pūš vai zvans šķind, lielgabalnieki steidzas pie lielgabala. Vieni auj govsādas zābakus un velk kamzoli. Citi skrien uz lielgabalu cits aiz cita, bez vidussiksnas, galvā kaska ar smailu puļķi. Vēl citi dodas pie lielgabala barā, tērpušies kažociņā un filca zābakos.
Vai tu vēl klausies?
- Mja. - dzirnaviņas maldams, kaķis slinki teica.
- Kad kaŗotāji aiziet, vecmāma iznāk no nama un lasa priekšautā, ko viņi pametuši - durkļus, kaskas, tēmekļu, apkārtskašus, propagandas brošūras - un nes tos bēniņos. Mājas iedzīvotāji nesa bēniņos arī dilušus mājturības rīkus, izļodzītas mēbeles, skolas grāmatas, avīžu gadagājumus, žurnālus, kalendārus, mīlestības vēstules, grupu, ģimeņu, pāŗu un vieninieku fotografijas. Dienvidū lapsene spindz pie bēniņu rūts. Tu sēdi samta trijkājī un šķirsti dzimtas daudzveidīgo vēsturi.
Kaķis pēkšņi slēja ūsas un ostījās.
- Sātana kūmiņš nāk. - viņš teica.
Pēc brīža ezis redzēja: šaurs deguns, šķības acis, lapsas purns kaŗas pār akas malu.
- Kas tur apakšā? - lapsa vaicāja.
- Ezis. - kaķis teica.
- Ko viņš tur dara? - lapsa prasīja.
- Mirkst un pļāpā. - kaķis atbildēja.
- Vai var viņam palīdzēt? - lapsa jautāja.
- Dari, ja vari. - ņurdēja kaķis.
Lapsa rikšoja lejā uz pamesto timotiņa lauku, kas nepļauts turpināja sēties un augt. Veikla, lietišķa un vērīga, viņa, augsti kājas celdama, staigāja pa rasas pilno lauku, līdz noķēra gaŗu naktstārpu, kas gulēja izstiepies starp timotiņa saknēm. Lapsa ņēma tārpu zobos, nesa to pie akas un meta ezim. Tad ezis stāstīja kaķim un lapsai šādu stāstu:
- Jums grūti iedomāties, kā cilvēks var izlaisties un kādas muļķības darīt tā saukto ideoloģiju vārdā.
Šā gadsimta trīsdesmitajos gados jauni spēcīgi vīrieši Eiropas kontinentā uzzināja, ka viņi drīkst slepkavot ideoloģijas vārdā, tas ir, ticības vārdā. Armijām plūstot pāri robežām, rodas iespējas pludināt ticību. Kad režīms brūk ar savu ticību, citai ticībai rodas iespējas darīt ļaunu.
Vīrieši stāv rindā pie milicijas iecirkņiem, lai pieteiktos krievu palīgpolicijas dienestam. Tramdīt buržujus, atklāt, ko tāds vakaros savā dzīvoklī darījis, lasījis ārzemju grāmatas. Kravāties pa viņa ēdamlietu pieliekamo.
Dīki vīrieši stāv rindā pie šucmanu iecirkņiem, lai pieteiktos vāciskās pašpārvaldes policijas dienestam. Dzimtene sauc. Reģistrēt dzīvokļus, ko krievu armijai līdz aizbēguši Rīgas iedzīvotāji pametuši. Vandīt, ko marksists krājis savā plauktā.
Es arī jutu kāri iegūt. Pieteikties vācu policijas dienestam? Mana māte teica: "Nē, tev nebūs to darīt."
- Nez kur tai pelei ir miga. - kaķis prātoja. Ezis stāstīja:
- Kā iespēja būt īstās ticības pusē pārvērta dažu manu skolas paziņu! Rāms, sapņains puisītis. Salūkojis iespēju strādāt pa vakariem čekā, kārtot krievu polītiskās policijas kartotēku. Pēc laika viņš skolā smīnēdams apskata savus skolas biedrus un saka pa noslēpumainam teikumam. Viņš zina, ko citi nezina.
Cits skolā ir izklaidīgs slaists, staigā biezzoļu porgās un, galvā nesdams hūtīti ar eksotiska putna spalviņu aiz cepures lentes, vakaros staigā pa Elīzabetes ielas Brodveju. Kad vācu armija ienāk Rīgā, viņš atrod iespēju strādāt vācu drošības policijā (Sicherheitsdienst). Viņš valkā uzspīlētas pudeļbikses un platu augstu cepuri ar spožu nagu. Uz ielas tiekoties viņš aizdomīgi noskata pretimnācēju.
Bēgļu bērns, pusaudzis nonācis Zviedrijā. Gadu desmitu dzīvojis Zviedrijā viņš runā frazes baltā karaliskā veidā. Jauns puisis, dzimis 20. gadu vidū Rīgā, vidusskolas sagatavošanas klasēs mācīts nievāt parlamentāro iekārtu. Zviedrijā dzīvodams, skumst un mokās līdz apgūst Zviedrijā valdošo sociāldemokratisko ticību. Viņam sociāldemokratija nav polītiska partija, bet ticība. Trīsdesmitos gados Latvijā dzimis bēgļu jaunietis, nekad demokratisku Latviju neredzējis, augdams ASV, drīz runā kā apkārtstaigājošs amerikāņu nedēļas žurnāls, to vienkāršodams līdz melnbaltam. Draugs ASV runā ērgļa optimismu. Viņa vectēvs, savlaik būdams cara činavnieks runāja krievu kroņa optimismu. Pēc Otra pasaules kaŗa Padomju Latvijā auguši jaunieši izlaidušies vienpartijas pareizticībā. Ar bravūru, nicībām un pakaļaci uz pareizo ticību. Viņi zina, ka viņi drīkst, ja viņi rāda pareizu ticību. Ticību nojaust ir ērtāk nekā mācīties matēmatiku. Ticēt ideoloģijas baušļiem ir vieglāk nekā rēķināt fizikas uzdevumus. Pareizā puse. Drošība. Dažs, izkļuvis Rietumos, pēc laika atguvies meklē pildīt savu sajāto dvēseli ar ko īpaši spēcīgu. Dzimis luterāņu ģimenē, pēc krietnas žāvāšanās izdomājis doties katoļu ticībā. Katoļu rituāls viņu kārdina, pašmocība un nožēla, pēc kuŗas nāks piedosme. Bet viņš nespēj pat ikdienas rituālu, nespēj laikus no rīta uzcelties.
- Cūcība paliek cūcība, vienalga vai tā darīta balodisma, lācisma, ērglisma vai lūsisma vārdā. - lapsa teica. Ezis turpināja:
- Man arī matēmatika nepatika. Vieglāk, ērtāk ir nojaust ticību. Muldēt kopā ar dzērājiem pie galda. Pat darīt reliģijas rituālu ar gaišu un nopietnu prātu ir grūtāk. Tas ir tikpat neērti kā zināt likumu. Skandinavs jūtas labi, ja viņš dzīvo saskaņā ar likumu, par ko balsojuši viņa vēlēti deputāti. Okupētas tautas loceklis jūtas labi, kad viņš sekmīgi pārkāpis likumu.
Lapsa žāvājās un teica:
- Uz mani tu vairāk neceri. Lai cits gādā tev nākamo tārpu.
Ezis stāstīja:
- Es redzēju, kā ar katru režīma maiņu jaunā valdība teica, ka nu ir jātic citādi. Ropažos mēs jaunieši spēlējām basketbolu uz danču grīdas, kam abos galos bija pielikti basketa grozi. Vasaras vakaros basketa bumba dipēja pa dēļu grīdu. Brinkmanis bieži sēdēja uz sola pie basketa grīdas un lasīja. Viena kāja viņam bija kaulu tuberkulozes maitāta. Viņš mācījās Rīgā tajā pašā vidusskolā, kur mācījos es. Viņa klase bija polītiski sparīga klase. Brīvstundas zvanam skanot, skolēnu bars spruka laukā pa viņu klases durvīm strīdēdamies un grūstīdamies. Kad krievu armija okupēja Latviju, atklājās, ka nelegāla komjaunatnes šūniņa darbojusies tajā klasē un Brinkmanis bijis šūniņas amatpersona. Kompartija uzstūma viņu par skolas komsorgu. Padomju svētkos Brinkmanis skolā teica runu. Tas bija citāds veids runāt nekā mēs, ziemeļnieki, bijām raduši dzirdēt, kad agrāk skolas mācītājs svētku gadījumā teica sprediķi un lūgšanu. Brinkmanis bija lasījis, ka Saša, Māša, Maņa un Geņa no Bizantijas kvēli tic un gribēja nest mums to ticību. Kaŗa sākumā viņš stājās kā Ļeņins uz pjedestala, cēla roku un sludināja: "Berlīne būs mūsu!" Viņš baudīja savu lomu.
Kad vācu armija ienāca Rīgā, atklājās. ka krievu gadā nacionālu jauniešu grupa darbojusies tajā klasē. Nu nacionālajiem jauniešiem bija iespēja polītiski izplesties. Viņi meta pa skolas logu Staļina un Ļeņina ģipša bistes, lai tās šķīst uz trotuāra. Sētnieks saslaucīs. Viņi saķēra Brinkmani un atdeva vāciem, lai nošauj. Sārtu latviešu jēru viņi atdeva vācu vilkiem. Kāds zināja, ka tā vajag. Citi darīja un baudīja savu pareizību. Jūtas aicināts ko darīt īstas ticības labad. Maiņa. Uz labo pusi. Prozit. Drīkst, ja tic pareizi.
Krievu okupācijas gadā vienu sestdienas vakaru vidusskolā atkal bija izrīkojums. Klases audzinātājs bija šā izrīkojuma kārtības skolotājs un lika man stāvēt pie ieejas un raut biļetēm galus. Konjaku garodams, jauneklis iegāzās no ielas skolas priekšnamā. Sarkana šlipse rotāja viņa zilo kreklu zem raibas vasaras žaķetes, kā krievpartijas ļaudis mēdza tērpties. Viņš grūda man zem deguna sarkanu kartīti ar krievu tekstu. Es prasīju, kas tā ir par kartīti.
"Kompartijas biedra karte, idiot." viņš katēgoriska imperātīva balsī teica.
Es stājos viņam ceļā un komerciāla imperātīva balsī teicu: "Nopērc biļeti."
"Tu laikam nesaproti?" viņš prasīja un, mani sānis stumdams, nešaubīgi gāja skolas priekšaulā.
- Pelei parasti kaut kur ir miga. - kaķis prātoja.
Pienāca gaudotājs suns. Viņa spalva bija izspūrusi. Bēdīgais purns runāja neskaidri. Ierējis akā "Ave, vientuļniek!" viņš gūlās pie akas, lika purnu uz priekšķepām un skatījās, kā auto ugunis slīd ielejā. Ezis runāja:
- Ideoloģiju miglāji. Iespējas slepeno dienestu puisēniem spēlēt pa tiem savas spēlītes. Vajadzīgas personas, ko bīdīt. Vajadzīgi darītāji. Jaunieši, saskatījušies filmas, ir gatavi darīt. Es skatos: krievu gadā mans brālēns Austrums lasa Mauriņas esejas, mistiskā vakara krēslā uzlicis grāmatu uz loga palodas. Viņš runā par ideālo filozofiju, par altruismu. Viņš pētī armijas stāba karti, kur laiva ar ieročiem var piestāt jūŗas krastā. Pērkonkrustieši bija viņu samusinājuši pagrīdei. Krievu čeka apcietināja Austrumu kopā ar vairāk nekā simtu Rīgas vidusskolu jauniešu. Viņi bija izmantoti par pēdu jaucējiem, lai nebūtu jācieš vācu pagrīdes darbiniekiem. Krievi vārdzināja apcietinātos skolniekus pa cietumu, pratināja, varbūt šāva nost. Skolēni droši vien turējās pēc filmu un romānu parauga.
Vai kāds vēl klausās?
- Runā vien. Drīz būs rīts. Tad mēs iesim prom.
- Tad klausieties, ko stāsta prezidenta Vudro Vilsona Cetrpadsmit punktu produkts. Kā bijis manā bērnības zemē tūlīt pēc Pirmā pasaules kaŗa. Tur veidoja jaunu valsti, tāpat kā tagad jaunas valstis veido Afrikā, Āzijā, Vidusamerikā. Kaut es spētu teikt no akas dziļuma, kādas briesmas draud jaunām polītiskām vienībām. Kādu postu var gādāt kāres: nacionālisms, mantkāre, godkāre. Eiropas kontinentā ir daudz lasāmvielas par to, kā "vadīt masas". Stumt uz barikādēm. Raut nost no barikādēm un likt maršēt. Masu stichija.
- Ja nevīžo kopt individu, tad ir masa, - lapsa teica latīniski.
- Ar vēsturi katrs var attaisnot savas blēņas. - kaķis teica ziemeļu kopvalodā.
Ezis klusēja. Tad ezis stāstīja:
- Vienmēr valstī ir spēki, kas grib valdīt, ne radīt. Taču valdītāji neradītāji parasti aizmirst atlikt daļu sava ienākuma, lai mācītos un pētītu. Lai pētītu arī paši sevi un zinātu, ko ar sevi iesākt. Lai zinātu, cik viņi citiem der. Lai zinātu, kad beigt.
- Vai tev ir uz kā gulēt? - kaķis prasīja sunim.
- Laikam ir. Kājslauķis.
- Skranda. Atceries pīto meldru paklāju? Tas tagad ir tur. - kaķis skatījās uz īres māju pusi. Suns griezās otrādi, purns, kur bijusi aste, un skatījās. Ezis stāstīja:
- Sākumā bija liels prieks. Ļaudis Pirmā pasaules kaŗa laikā badojās, sirga, pieplaka, atteicās, pārtika no nojautām, cīnījās par brīvību. Pēc kaŗa viņi bija tik nabagi, ka neskauda viens otru. Lielās kontinenta impērijas zaudēja - tās sabruka. Mazo valstu ļaudis bija uzvarētāji. Viņi pat nedomāja. ka viņi būtu īpaši uzvarētāji. Visiem bija ko darīt: kopt, ražot, spriest, mācīties, radīt, dibināt, kalpot citiem, sakot savas domas. Viņi ģērbās aizgājušo laiku drēbēs, jo citu drēbju nebija. Sievietes nogrieza apakšu mātes gaŗiem viktoriāniskiem brunčiem. Apdilušas ģerboņu pogas un noplēsti uzpleči vīriešu mēteļiem. Neizbalējis tumšāks aplis palicis uniformas cepurē, kur bijusi kokarde.
Blakus tiem, kam savvalsts likās īstenojies sapnis, bija tādi, kas jutās zaudējuši. Dažs krājis gultas maisā cara imperijas un vācu ķeizaristes papīrnaudu, kam vairs nebija vērtības. Daudzi zaudēja ģimenes locekļus, radus, draugus. Dažs zaudēja locekļus. Citam prāts sajuka. Dažs gatavojās pastardienai, cits mūžīgam progresam. Viens domāja, pasaules ļaunums ceļas no tabakas, otram likās, ļaunums nāk no bezdievības, trešam likās, ka kooperātīvi putina pasauli. Cits domāja par baiļu un atmaksas dienu, kad cars un baroni nāks atpakaļ.
Ļaudis pirmos valsts gados kustējās. Dzīvot likās viegli. Viņi daudz runāja par zemi, par polītiku, reformām, likumiem, naudu, krājkasēm, piensaimniecību, plānsaimniecību.
- Šķau! - lapsa nošķavājās. - Tas man patīk. Te neviena nav, ar ko runāt. Tik vien kā kaķis, miega aizpampušas acis un ūsās zirnekļa tīkli. Darbonis!
Eža balss kāpa no akas:
- Kā bērnības sajūtas mani pārņem. Dzidrs dārza gaiss. Mašīnu vazelīna smarža jaucas ar baltā āboliņa smaržu. Ripas zāģis kauc, raudams bluķim galu.
Suns cēla purnu un gaŗi gaudoja ar atņēmieniem. Kaķis cēlās uz četrām, mezdams kūkumu kā loku uz gaŗām kājām, aste gaisā un šņāca, stīvi staigādams ap aku. Suns murgoja:
- Aizviņnakt komēta brauca pār staļļa jumtu. Lieli zvēri soļo uz zodiaka māju. Simt astu lokās gar debesi. Busa pakaļuguns mirkšķina. Es to ķeršu. Vau, vau, cī bremze. Man desmit kūleņu. Aū, apokaliptiskā tumsa, es tevi au au au caurkaukšu, tu trubu lielpilsāts.
Eža balss no akas:
- Kad labi veicas, gūts mazliet turības, ļaudīm vairs nepietika. Varbūt ar kādu izgudru spēku guvums varētu būt lielāks? Saeima šķita pļāpīga, nedarbīga, vecmodīga. Sarunas tikai skaldot spēkus. Daudzie parlamentārie sieti, kas izsijā neskaidrības esot par lēnu. Nedaudziem jānosakot, kas un kā tūlīt darāms. Runāja par vienotību, par praktiskumu, par pareizību, par skaidro saprātu: par daili, cildenumu. Darbīgāk. labāk, ātrāk, ērtāk. Varbūt kāds zina recepti, kā to panākt? Varbūt klājas labāk, ja seko kādai aizraujošai idejai, pravietim? Dažs gaidīja labākus laikus no sarkanās zvaigznes, cits no kāšu krusta, trešs no baltās zvaigznes, ceturts no zaļās zvaigznes. Simbolbimbolika. Varbūt būs labāk, ja spaidīs nestrādātājus, slinkus pinkainus bezkaunīgus māksliniekus, runātājus politiķus, eksaltētus sociālistus, neefektīvus sapņotājus, ārzemniekus, jocīgas biedrības, sīkas laužu apvienības, neienesīgus veikaliņus? Vienu rītu šādas kārtības prasītāji sāka valdīt miera, drošības, kārtības, vienotības un skaidra saprāta labad. Saeimu atlaida, un neviens vairs nekā nediskutēja. Daļa no Zemnieku savienības valdīja ar negribīgu dažu pilsonisko grupu atbalstu. Tautas sociālistisko daļu - vairāk nekā trešdaļu tautas - atstūma no valsts darba. Atstumtie pievērsās tumšai komūnikācijai: baumas, pļāpas, simboli, makšķerēt pa palīgzvaigznēm.
Laime un vienotība it kā valdīja valstī, veselīgu ražotāju un veselīgu patērētāju laime un vienotība. Bet īstenībā latviešu tauta beidza būt praktiski ļaudis. Sākās metafizika. Tā metafizika - gribēt to, kas nav - ik dienas bija jāapliecina ar avīžu rakstiem, saukļiem un dziesmām. Ik teikumā piesaukdama mūžīgo Latviju, Zemnieku savienība vairoja savu ienākumu. Ienākumu nelietoja reformām. Literāti jūsmoja par Eiropas feodālo piļu kultūru. Bet savas zemes laukstrādniekiem bija jādzīvo pa četri un seši vienā istabā. Saimnieces šķirstīja vācu modes žurnālus. Bet tūkstošiem prusaku dzīvoja virs plīts.
Būtu pieticis līdzekļu arī reformām. Un prāta būtu pieticis, lai saprastos ar citiem valsts iedzīvotājiem. Bet Eiropas kontinenta izglītība nerādīja, kā sāpīgus jautājumus risināt reformu ceļā. Lietas kārtoja, kā saimnieks kārto gājējus. Vēl negribējās zināt, ka daļa ienākuma jādod reformām. Bija ierasts krāt pūra lādē. Sociālisti velti teica, ka vērts pumpēt līdzekļus pamatšķirā. Tad visiem klājas labi, jo nauda kā silts gaiss kāpj uz augšu. Kad radās vajadzība polītiski lemt, zemes iedzīvotājiem nebija kanālu, pa kuŗiem to darīt. Daži neizlemti lēmumi, un neatkarība pajuka. Piekrātās pūra lādes mētājās pa ceļmalām. Saimnieki aizbrauca bēgļos, vai lopu vagonos viņus aizveda uz Sibiriju.
- Lapsa, tu zini, pagalms ir mans medību lauks. - kaķis teica.
- Taka gar lielo novadgrāvi ir āpsim. Es tur neeju. - lapsa sacīja.
- Aka derētu mums visiem. Bet šī ir par dziļu, lai no tās dzertu. Un tas zvērs sēž tur apakšā.
- Viņš nevar tikt laukā.
- Kas lika viņam krist akā? Tad nebūtu jāilgojas tikt laukā.
- Varbūt viņš ir no tādas sugas, kas sēž akā. Putns sēž zarā, - suns sacīja.
- Zebiekste nekad netek pa manu pagalmu. Arī dārzam viņa iet apkārt pa grāvi. Zebiekste zina, kas klājas, - tā kaķis.
- Putniem ir gaiss. Viņi zina, kas klājas. - lapsa teica.
- Kaut tas tur apakšā zinātu. - kaķis teica. - Ko viņš te staigā, lai kristu akā.
- Jūs gribat teikt, ka jūs varat laupīt tur augšā katrs savā pusē, viens austrumos, otrs rietumos, un ja es spēju, man tas pats būtu jādara te apakšā, - ezis teica. Viņš neskaidri piemetināja:
- Mans tēvs un māte bija kooperātori. Viņi strādāja Latvijas konzumā.
Saņēmies viņš runāja skaidrāk:
- Kad Saeima pensionēta, biedrības slēgtas, prese cenzēta, neviens nerunā pretī, un visi ir it kā vienoti, es pēkšņi atjēdzos, skatot vecu ļaužu necenzētas sejas. Viņos varbūt bija bailes, ko pagājušā gadsimta patriarchālā iekārta un baznīca ieaudzinājuši. Bet es jutu, ka viņi staro pieticību un skaidrību. Viņi nepūlējās par vari ko pierādīt. Man skola un prese potēja upurēties, skriet, raut vienai vienīgai nacionālai firmiņai, klausot bez prasīšanas kāpēc. Man vidusskola mācīja izgrozīt un izrunāt vēstures stundās tā, lai iznāk, kā grib, nevis kā ir. Man mācīja apliecināt ticību tam, kas varētu būt, ja nerunā par to, kas ir. Kam ticību? Kādai mūžīgai, uz visiem laikiem nokārtotai valstij. Eiropas vidienā 1930. gados vāci iekārtoja Valhallu zemes virsū. Visur plauka māži un pesteļi. Vai velns, mizdams ASV sūtniecībā Rīgā, iečukstēja kaut ko Latvijas ministru prezidentam Kārlim Ulmanim ausī? Viņš kā polītisks bēglis bija sešus gadus dzīvojis ASV un studējis Nebraskā. Lai viņš ar apvērsumu glābtu tautu no sarkanajiem? Tās mazās tautas ļaudis, no kuŗas es esmu cēlies, maz domā, bet veikli dara un atdarina.
Turēties pie spēles likumiem?
Mans tēvs domāja, ka viņam klātos būt pagasta vecākam savā pagastā. Māte iestājās Zemnieku savienībā tās dibināšanas dienā Valkā 1917. gadā. Tēvs iestājās Zemnieku savienībā ap Satversmes sapulces laiku. 1934. gada vasarā iekšlietu viceministra Alfreda Bērziņa vadībā Iekšlietu ministrijas ierēdņi sastādīja jaunus apriņķu un pagastu vecāko sarakstus. Pagastu vecākos vairs nevēlēs bet iecels, ar to beidzot daudzu paaudžu vēlētas pagastu padomes, kas izraudzīja pagasta vecāko. Pagastu padomēs iedzīvotāji izkopa sajūtu, ka nekontrolējama valdība ir palaidnība. Tēvs ar māti brauca uz Rīgu, ieradās Iekšlietu ministrijā un atrada, ka pirmais kandidāts viņu pagasta vecākā amatam ir pagasta sociāldemokratu līderis. Ministrijas ierēdnis pārvilka svītru sociāldemokrata vārdam un ierakstīja tēvu par pagasta vecāko. Pēc brauciena, atgriezušies lauku mājās, tēvs un māte satraukti daudz runāja kā pēc palaidnības, kas laimīgi izdevusies.
Svīda gaisma. Kaķis, suns un lapsa bija aizgājuši. Brūnmuguras zebiekste skraidīja pa dārzu. Spurkdama rasu no ūsām, viņa stājās ar melnajām priekškājām uz akas groda akmens, rādot melnu pavēderi. Jūŗas kaija ielaidās zālē un palēkdamās prasīja:
- Kas tur?
- Pļāpīgs kustonis akā, - zebiekste atbildēja.
- Ko viņš stāsta? - kaija prasīja. Ezis turpināja runāt kā apmāts:
- Jaunās valsts sākumā iedzīvotāji gāja skolās, kursos, mācījās un mainījās. Nu latvieši vairs nemācījās. Pietika ar pareizo nacionālo izcelsmi un ticības apliecinājumiem. Ģimene iekārtoja ēdamistabu un pieņēma kalponi leitieti. Ģimenes kustība apstājās. Ļaudis lasīja presē, ka nodarboties ar polītiku ir slikti. Viņi minēja krustāmmīklas, lasīja par Holivūdu, par dēkām vēsturē, par taisnu pašu dzīvi tagadnē. Par paštaisnu dzīvi, es gribēju teikt. Pusaudzis nodevās šauruma netikumiem. Lejup pa ideoloģijas šļūcamdēli.
Vienvaldošās partijas darbinieki juta ģeķīgu prieku par sevi, cik viņi ir iznesīgi, veikli. Lai tiek arī prastākiem. Rīkos kollektīvus svētkus. Vienības svētki. Atdzimšanas dziesma. Valdošie vīri sāka kaunēties no sievām, ar ko kopā bija cīnījušies caur grūtiem gadiem. Tās cirta mutē desu vai kotleti vienā kampienā, strēba mērci ar karoti no pannas, miesās daža bija apaļa un neizskatīga. Direktori šķīrās un meklēja slaiku mazēdāju tipu ar dejas, bāru un dailes interesēm. Vai zināt, kāds senlaikus ir vācu direktoru stils? Der Alte. Tēvišķīgs un stingrs ar dārgām brīva laika interesēm: medības, audzēt zirgus, motorsports. To bija tīkami atdarināt. Viduseiropas iekāres pārņēma mazu žirgtu tautu. Krievu masīvā griba valdīt tos nomāca. Kuš.
Zviedri sūtīja savu arodbiedrību vadītāju apceļot Baltijas valstis. Atgriezies viņš vēstīja. ka latvieši pametuši to, kas labi sākts. Zviedri redz no savas vietas: balti sastājušies ar seju pret kontinentu un vienotā meldiņā velk sev bēŗu dziesmu.
- Ko viņš stāsta? - kaija prasīja vēlreiz.
- Baida bērnus. - zebiekste atbildēja.
- Sauc kovārni.
- Man kājas nosalušas. Es tās vairs nejūtu. - ezis žēlojās.
- Vingro, - zebiekste teica. - Ar vingrojumiem mūsdienās dara brīnumus.
Saukts atlaidās vecs kovārnis. Mūžā viņš daudzas reizes bija grūdis knābi zemē un vilcis tārpu, tā notrīdams kailu bezspalvu laukumu ap melnā knābja sakni.
- Ko viņš teic? - kovārnis prasīja.
Ezis runāja:
- Visu tautu galēji ļaudis saka, ka vērts darīt nelietības, lai nākamām paaudzēm būtu labāk. Lai bērniem būtu labāk. Tās ir izrunas, lai attaisnotu savu tieksmi darīt ļaunu. Vēl pat mana paaudze nezina mainīt sevi, bet ērtāk izmanto milzīgās iespējas tramdīt savus bērnus. Kas vien var, spiež savus bērnus, lai viņi domā un dara tikpat glupi, kā darījuši viņu vecāki.
- Ho ho ho, - atvaļināts drūmiņš, tagadējs jautriņš kovārnis, ķērca, griezdamies riņķī un spārnus pērdams. - Glupipī! Spied bēbī! Tas lāb. Stāst vēl.
Zebiekste nopūtās:
- Tāda ir dzīve.
Kaija vēra savu dzelteno rīkli sacīdama:
- Patiesību sakot, jaunšķilti jūŗas putnu mazuļi ir mana mīļākā barība.
Ezis murkšķēja no akas dziļuma:
- Bērns skatās uz priekšu. Viņam nav nekas jādod atpakaļ saviem vecākiem. Viņš maksās nodokļus, no kā pensiju fonds maksās vecākiem pensiju. Viņš gādās par saviem bērniem un mācīsies no saviem bērniem. Kas cer iejūgt savus bērnus savos mēslu ratos, ir pagalam sapņotājs. Kust, kust, gudrais tēvs un veiklā mamma! Pašiem uz skolu mācīties pieaugušo kursos!
