Jaunā Gaita nr. 150, oktobris 1984
Dzintars Sodums
EZIS AKĀ
(Nobeigums)
Vakarā sāka mākties, un biezs smalks lietus lija naktī. Vecs tēvainis āpsis rūsganu muguras spalvu nāca pa slapjo zāli pie akas. Biezas, sirmas uzacis karājās pār viņa šaurām ačelēm, kas redzēja arī tumsā. Āpsis kāra smeceri pār akas malu un ostījās.
- Uff, uff, kas tu tāds? - viņš prasīja.
- Ezis, - tā ezis.
- Lai veselība! - āpsis teica, metās augšpēdu un kasījās. - Vai tu esi tas ezis, kas akā stāsta pasakas? -
- Jā, ko citu man darīt. - ezis atbildēja.
- Stāsti vienalga ko. - āpsis teica.
Ezis stāstīja:
- Pamatskolā es pazinu meiteni vārdā Karmenīte. Kad pēc slimības es biju vārgs, viņa atnāca pie manis, nesdama lielu apelsīnu. Māte lika Karmenītes apelsīnu pie citiem apelsīniem augļu bļodā uz bufetes un cienāja Karmenīti ar ziemas āboliem, ko tēvs kastēs bija vedis ar zirga pajūgu no lauku mājām. Kad Karmenīte gāja prom, es palīdzēju viņai uzvilkt mēteli. Viņa skumīgi paraustīja sevi aiz izdilušās apkakles. Es biju no tiem, kuŗu vecākiem kas piederēja. Viņa gribēja redzēt, kā tādi dzīvo.
Kad mācījos vidusskolā, reiz satiku Karmenīti uz ielas. Viņa strādājot veikalā. Mēs gājām pa bruģētām ielām līdz viņas mājai priekšpilsētā. Matīsa ielas galā. Es gāju līdz viņas istabā, par ko viņa maksājot īri savai mātei. Istabā bija tikai nepieciešamākais, lai kaut kā dzīvotu. Tur nebija nekā, lai tās iemītnieks justos labi. Prom ejot koridorā es dzirdēju skarbu sievas balsi, kas aicināja Karmenīti ēst zupu.
1941. gada naktī uz 1. jūliju krievu armija atstāja Rīgu, un vācu armija ienāca no rīta. Ejot pa Aspazijas bulvāri, es satiku Karmenīti. No pasta un radio nama saulainajā rītā atkārtoti skanēja skaļrunī spēlēta Latvijas himna. Karmenīte dzinās redzēt līķus, kas esot ap Dzelzs tilta galu. Pie auto ostas mēs redzējām krievu armijas auto, kas vedis uz paplātēm ceptas zivis. Vācu tanka lielgabala šāviņš bija pāršķēlis auto, pāršķeldams arī zivju vedēju šoferi. Uz šofeŗa bļodas kaula sēdēja viņa nieres. Redzēdama uz Dzelzs tilta nobrauktuves pie Centrāltirgus hallēm izdegušu vācu bruņu auto, Karmenīte devās pie tā, un es teciņus viņai pakaļ. Divi vācu bruņu auto un tanks esot pārbraukuši pāri Daugavai pa Dzelzs tiltu. Krievi uzspridzinājuši tiltu aiz viņiem. Bruņu auto un tanks tad sašauti un izdeguši. Sastindzis vācu kaŗavīrs vaska seju sēdēja sēdeklī aiz bruņu auto lielgabala. Ar vienu roku saņēmusi manu roku, Karmenīte ar otru ziņkāri piedūra pirkstu mironim. Acis iepletusi, viņa iekliedzās:
"Auksts!"
Pēc gada es satiku Karmenīti uz ielas. Viņa bija grūta.
"Kā klājas?"
Varot iztikt. Viņa gaiši pasmējās: "Man te puncītī friča bērns."
Tad tajā kailajā istabiņā bija iegājis puisietis ar margarīna dozi un gaļas konservu bundžu. Iegājis un aizgājis. Karmenītes prāts nenesās ne uz drānām, ne uz lubu literātūru. Droši vien viņa kopa savu bērnu un skarbā balsī aicināja viņu ēst zupu.
Bet kā vīrietis pacieš spaidu? Vairākkārt zaudējis drošo meldiņu, viņš nespēj un nespēj atjēgties.
Runādams ar otru, tūlīt skatās, kur pudele. Laiciņu piepūlējis prātu, dikti izklaidējas.
Ņirdz par visu, ko neredz un ko nezina, un kas ir citāds.
Sniedz nederīgas pamācības tādiem, kas šķiet vārgāki nekā viņš.
Taču grib, lai saka, ka viņš ir labs zēns. Ak vai! Cik šī aka ir tumša un dziļa!
- Te augšā platība dažreiz ir par lielu. - āpsis vēstīja. - Kājas piekūst. -
Ezis turpināja:
- Pamatskolā es sēdēju uz viena sola ar Robertu. Viņa vecākiem bija maza dzīvojamā māja Vējzaķsalas pļavās, kur izzarojas Daugavas grīva. Mājas koka daļas nekad nebija krāsotas, tikai mājas sievietes neskaitāmas reizes mazgāja tās ar ziepju ūdeni un birsti. Tēvs dzēra, un Roberta māte allaž norādīja, ka viņiem nekā nav. Roberts un viņa māsa bija klusi bērni. Viņš mācījās neparasti labi, bet vingrošanas stundās ne labprāt izģērbās un ne labprāt vingroja. Klases audzinātāja Pētersona jaunkundze par savu naudu pirka viņam skolas grāmatas. Strādnieku organizācijas vēl pastāvēja trīsdesmito gadu sākumā. Roberts iestājās Strādnieka, Sporta un Sarga pionieru organizācijā. Viņš veica sliktāk mājas darbus, bet kļuva drošāks un runīgāks. Vingrošanas stundās viņš drīz veikli rīkojās ar līdztekām un riņķiem, jo bija ar tiem vingrinājies pionieŗu vingrotavā. Man patika klausīties, ko viņš stāstīja par savu organizāciju. Es nezināju nekā par pilsētas strādniekiem. Likās, ka viņu vienīgā sociālā drošība bija slimo kase, draudzes māja, pašu organizācijas un vietējo ļaužu paražas. Beiguši pamatskolu, vasarā mēs četri no savas klases ceļojām kājām pa Kurzemi. Mana ceļa nauda bija krietna. Es dalīju to ar Robertu. Viņš raizējās, ka, pa lauku ceļiem ejot, viņš noplēsīšot savas vienīgās gumijas čības. Viņa kājas bija tik kaulainas, ka pat tulznas pēdās neradās. Es izmantoju brīvību, lai pirktu papirosus un, dienvidū atpūšoties, upes malā tos pīpētu. Roberts un mans brālēns Austrums nepiedalījās. Roberts bažīgi teica, ka pīpētājiem zobi kļūstot dzelteni un vakarā, pārguļot lauku mājas kūtsaugšā, dzina mani pie govju siles tīrīt zobus. Viņš bija strādnieku puritānis. Austrums nepīpēja tāpēc, ka intellektuālim neinteresē mānīgi prieki. Kas bija ceturtais ceļotājs? Vai viņš pīpēja papirosus? Neatceros. Roberts turpināja skolu technikumā. Man vidusskolā gāja grūti ar matēmatiku. Es vasaras brīvlaika beigās braucu pie Roberta uz Vējzaķsalu, un viņš palīdzēja man rēķināt algebras vasaras darbu. Ziemā viņš šad tad svētdienā atnāca uz mūsu māju, un mēs spēlējām dambreti. Viņš vedināja spēlēt šachu, ko pats bija sācis spēlēt. Man likās dīvaini tik daudz domu veltīt spēlei. Dambretē vismaz varēja, kauliņus sitot, izkauties. Es biju jaunās zemnieku virsšķiras jaunietis. Strādnieku organizācijas bija aizliegtas. Apziņa, ka Roberta veids domāt nav vēlams, darīja viņu klusu, piesardzīgu. Beidzis technikumu, viņš strādāja Valsts Elektrotechniskā Fabrikā. Viņš nedevās līdz krievu armijai, kad 1941. gada vasarā tā atkāpās uz Krieviju. Viņš prata izvairīties no vācu darba dienesta un armijas. Kad viņš vācu okupācijas laikā beidzamo reizi atnāca pie manis spēlēt dambreti un šachu, viņš teica, ka fabrikā mērījot mašīndaļām toleranci. Viņš runāja īsos teikumos, kā teicot algebras logaritmus. Plata katūna krekla apkakle liecās ap viņa lieso kaklu un apkaklē iesieta vilnas kaklasaite, kurai dzija tā izbalējusi, ka grūti saskatīt tās krāsu.
- Bet vai viņš prata redzēt tumsā? - āpsis prasīja. - Es varu redzēt tumsā. -
Ezis turpināja:
- Ļaudis mēģināja turēties pie ziemeļu dzīvesziņas. Kas tai neklausīja, to varēja apsēst visādas kaites. Es zināju, ja kādam no maniem radiem bija grūti vai nezināja ko darīt, viņš mēģinās savas rūpes pārrunāt ar radiem. Es zināju, ka dzīves samulsumā viņi ies uz skolu, nevis uz baznīcu.
- Mana māte ik nakti staigāja ap purvu. Es dažu nakti okšķerēju pa mēslu tvertnēm. - āpsis teica.
- Jums patlaban līst, - ezis teica. - Iet pa grants taku... -
- ... dārzā var aplipt ar dadžiem. - āpsis teica.
Ezis grozījās uz plakanā, glumā akmens un teica:
- Agrā pavasarī tēvs man ļāva potēt ābeli. -
Vairāku stundu gaitā viņš vairākas reizes atkārtoja teikumu: "Agrā pavasari tēvs man ļāva potēt ābeli."
(Lietus stāj. Krūmos āpsis kārpās, šņaukā un ēd. Blāvs mēness izbrauc no mākoņiem. Akas groda akmeņi pelēki spīd mēnesnīcā.)
Smails, sīks purns un samtainā galvā divas miegainas acis parādījās akas malā. Kurmis rāpās uz groda akmens. Viņš stājās sāniski un runāja it kā pats sev, it kā akā esošajam, it kā mēnesnīcai:
- Es dzirdēju, tu esot tur akas dibenā. Varu teikt, apskaužami just priekšā augstu, taisnu alu. Tu neproti rāpties augšup? Tad rocies caur zemi. Tas ilgs? Rudeni un ziemu, vēl kādu gada laiku? Tas nekas. Melna zeme, melna ala. Spīd baltas sakņu spurgalas un krāsaini zvirgzdi. Nagu tiesu pēc nagu tiesas grābt, urbt, stumt, rakt, sprausties. Jābūt pacietīgam. Nevar daudz cerēt. Beidzot tava galva stums beidzamo zemes kārtu un tu izlīdīsi uz svaigi stumtas piramīdas. Tu to vari. Tad dari. -
Ezis grozījās uz plakanā akmens un dūra smeceri akas aukstajā sienā. Tur varbūt bija ceļš uz virszemi. Daudzas dienas un naktis spraukties caur biezu, smagu zemi? Acis kļūs aklas. Viņš to nespēs.
Kurmis pa tam turpināja savu vienrunu:
- Baltas, sārtas un brūnas saknes. Mitras spīdīgas alas sienas. Sākumā bija cieta zeme. Pēc tam nāca ala. -
Kurmis lika uz groda četrus akmentiņus, pie akmentiņiem trīs zāles stiebrus un vienu smilšu graudu.
- Vai tu saproti, ko tie nozīmē? - kurmis prasīja.
- Četri akmentiņi, trīs zāles stiebri un viens laikam smilšu grauds. -
- Tu tiešām nesaproti? Tu gan nekā nesaproti. Kā tad lai tev palīdz. Es nebūšu tev ķēniņa zirgs. Mirksti vien tālāk. -
- Pag, tu prasīji. Es varu atbildēt, - ezis sacīja. - Kur ir ceļš uz skaidrību? Starp daudzām briesmām jaunas valsts iedzīvotājiem draud briesmas sadomāties nedomas. Ar rakstiem, radio, filmām un runām apdullināti cilvēki runā un dara, ko nekad nav gribējuši ne runāt, ne darīt. Tikai vēlāk viņi atjēdzas, ka darījuši pāri citu cilvēku veselībai un mantai. Un sagandējuši paši savu dvēseli. Sagandēta dvēsele var radīt augstu asins spiedienu ikvienam, vienalga kāda viņam ticība. Paplašināt dzīves telpu. Revolūcionārā taisnība. Debesu valstības pēc. Vienotība. Lai tā domātu, kaut kādas prāta kustības ir notikušas. Slikts gaiss, plāna pārtika, tramdīts dzīvot zem spiediena. Gatavs ideoloģijai. Es esmu redzējis pazemojumu veidus, ko lielu tautu ļaudis izdomājuši. Es esmu redzējis, kā žīds tek pa noteku, jo viņam noliegts iet pa ietvi. Kā pa koncentrācijas nometnes vārtiem ieejot, ieslodzītajiem jānoņem apaļa cepure no skūtas galvas, tā godinot sistēmu, kas viņus ieslodzījusi. Es esmu redzējis, kā badā mērdēti gūstekņi velkas pa Rīgas ielām. Kāds izdomā, ka tā jādara. Kā bijis iespējams tā izdomāt? Kā prāts var darboties, lai apspiestu? Apspiest citus ir nepraktiski. Griba likt aci pret aci, zobu pret zobu. Tā ir kauslība. Naidīgā zemē ieejot, nocērt ābeles, nocērt kafijas krūmus. Kaisa sāli uz aramās zemes. Lai nošaujamais rok sev kapu. Šāvēji tamēr tin sev smēķi.
- Bet tu neproti rakt. Vai tu proti rakt? - kurmis sacīja. - Tu neproti rakt. Lūk, kā to dara. -
Viņš rāpās no groda akmens, stūma ar galvu, grāba ar priekšķepām un zuda starp nātru saknēm.
(Agrs rīts, kluss, pielijis. Zāle, koki un augsne smaržo. Migla guļ ielejā. Pil no kokiem.)
Meža baložu pāris ielaidās koka zarā. Kopā viņi atlaidās, kopā aizlaidīsies. Zilzaļš kakla spalvu spīdums, melnplankumaini spārni un aste, krūts sarkanīga.
- Tū tū, tik šovasar te iemetāmies. - balodis teica.
- Vīksnas dobumā pie egles. - balodene papildināja.
- Bij laba vasara, pa divi lāgi ... -
- ... divas baltas otas. -
- Abi tās perējām. -
- Nu jau bērni laidušies. -
- Tū, jaukā vasara. -
- Tū, jaukais rīts. -
Ezis stāstīja viņiem:
- Tad redziet. Krievu armijas kravas auto ripo lejā pa Juglas kalnu, braukdams pa Vidzemes šoseju uz Rīgas pusi. Līst lietus. Sarkanarmietis sēž šofeŗa būdā blakus mobilizētam civīlam šoferim, turēdams ceļu starpā šauteni ar uzspraustu durkli, kā armijas reglaments liek darīt. Sieva ar trim bērniem tup vaļējā kravas kastē uz grīdas. Lai glābtos no lietus, viņa tur sev pāri lielu grīdsegu. Auto svaidās uz glumā šosejas asfalta. Sieva un bērni slīd pa kastes grīdu, turas ķekarā viens pie otra un, vairīdamies no lietus, velk sev pāri grīdsegu. Samirkušie grīdsegas musulmaniskie raksti koši spīd. Sievu un bērnus veda uz staciju, lai liktu lopu vagonā un deportētu uz Iekškrieviju vai Sibiriju. Šajā gadījumā vīrs vai nu bija izmucis vai apcietināts agrāk. Kareivim un šoferim pēc labākās apziņas jānogādā ģimene stacijā un jānodod lietpratējiem, kas gādā, lai arestētos bez iztrūkuma ievietotu vagonos.
Kas pēc tam? Pa lauku takām, pa ežmalām vecenes rikšo ar maisu rokā no vienas tukšās malas uz nākošo. Viena otrai acīs neskatīdamās, viņas izstaigā istabas. pievāc, kas liekas derīgs, un steidzas uz nākamo tukšo māju.
1941. gada jūlijā es braucu no Rīgas ar divriteni uz tēva mājām. Tēva fraka, cilindrs un aizsarga uniforma bija palikuši tukšajos skapjos pēc jūnija deportācijām. Tēvam ar viņa jauno sievu un mazo puiku likts kāpt auto kastē. Tēvmāte necēlās no gultas. Aizvedēji cēla viņas gultu auto kravas kastē un noveda viņu stacijā ar gultu un tūsku kājās. Tēvbrālis Makus ņēma līdz savu kuļmašīnas mašīnista rīku somu, kur kopā ar darba rīkiem bija licis tabakas paku, čaulīšu kasti un čaulīšu pildāmo stiebru. Stacijā aizvedēji likuši tēvam priekšā lapu, kur citi aizvedamie jau parakstījušies, ka viņi brīvprātīgi izceļo uz Iekškrieviju. Tēvam dota spalva, lai viņš arī parakstās. Tēvs ņēmis spalvu un vilcis svītru pāri parakstu lapai. Veikli, braši, izdarīgi zēni tūdaļ zināja, kas darāms. Viņi sasituši tēvu bezsamaņā, iešūpojuši aiz rokām un kājām un iesvieduši vagonā. Tā stāstīja tēva māsa. No sociāldemokratu avotiem stāsta citu versiju. Ceļā uz staciju deportējamo auto ieslīdējis grāvī, un tā tēvs sadauzīts. Nelaboti ceļi, pagasta vecākajam jāgādā par ceļiem. Lai kā, šo stāstu atstāstot, es nemēģinu taisīt leģendu vai mītu, ko jaunpropaganda varētu izmantot.
Arī tautieši trimdā vēlas deportēt. Ieviest Latvijā kārtību. Tikko iespējams, izsūtīt no Latvijas sveštautiešus. Tādi tur nekad neesot dzīvojuši. Kad tas veikts, tad nu grozies laimīgs pa tukšo plānu un skaties, kā savilkt galus kopā. Citur pasaulē mēdz cienīt nodokļu maksātājus. Deportēt ir lēti. Lai deportētu, pietiek ar smago auto, dzelzceļa vagonu, armijas algotu sargu un valsts darbiem mobilizētu šoferi, kas domā, vai šovakar tiks mājā. Skolas celt ir dārgāk. Un pašiem deportētājiem mainīties ir neērti.-
Baložu pāris bija aizlaidies. Eža balss kāpa no akas neviena nedzirdēta. Viņš turpināja:
- Palikušie iedzīvotāji pārvietojas palikušā tukšumā. Uz jaunu dzīvokli māte ar puiku velk mantu ratus, mazā māsa stumj. Mazie radi ievācas lielo radu mājā. Atlikušie savelkas kopā.
Kad krievu armija 1941. g. 1. jūlijā izvācās, mātes dvīņu māsa devās uz Termiņcietumu skatīt, vai tur atrodama kāda zīme no krievu gadā apcietinātiem dzimtas vīriešiem. Ļaudis staigāja pa tukšo cietumu un tā pagalmu. Pie cietuma sētas bija kaps, kur cietuma sargi metuši steigā šautus apcietinātos un apkašājuši ar zemi. Mušas lidoja ap kapu. Pelēki ļaudis, degunu turēdami, stāvēja pie nezināmo kapa. Eima cietumā. Mazas, ar lizolu izslacītas, celles kailu koridoru abās pusēs.
Prom ejot, patlaban divi kravas auto iebrauca cietuma vārtos. Tie veda jaunā, vāciskā režīma devu cietumam un cellēm. Auto kravas kastēs stāvēja ļaudis, kas nebija bēguši vai nebija paspējuši aizbēgt līdz krieviem. Pie vārtiem stāvošie krievu režīma laikā apcietināto piederīgie bļāva, rēca un rādīja apcietinātajiem dūres. Arī es cēlu dūri, lai gan tas man likās dīvaini. Manas acis sastapās ar kāda kravas kastē stāvoša apcietinātā acīm. Tās stīvi raudzījās pretī. Tajās bija bailes un spīts. Ja es atrastos viņa vietā, es tāpat skatītos. Mana dūre nolaidās. Es jutu, ka, dūri celdams, es daru, ko negribu darīt. Vēlāk es sapratu: kas nīst, tas iznīkst. Pastāv, kas rada. -
Ezis klusēja un snauda. Skaidra rudens diena. Klints urbji parkšķēja tālumā. Akmens maltuve darbojās klabēdama, grabēdama. Kad azaida laikā trokšņi apklusa, zaķu māte ar diviem nerīžām zaķēniem atcilpoja pa laukmalu. Zaķēni staroja ap sevi vēlmes dzīvot uz vientuļas salas, laupīt kaiju olas no ligzdām, iebrukt pilsētā un lēkšot pa galvenām ielām, pārmācīt ļaunas personas un atalgot labas personas.
Viens no zaķēniem saskatīja akā ezi. Viņi ūjināja akā, taujāja un prasīja. Ezis modās un mēģināja ērtāk iegrozīties uz plakanā akmens.
- Mēs tevi glābsim. - zaķēni runāja. - Klinšu spridzinātājiem ir dinamīts. Ar dinamītu, bang, akai blakus otra seklāka aka. Tu izkārpies uz to. Bang, blakus vēl seklāka aka. Tu jau augstāk. Bang, bang un tā bang, līdz tu ar bang laukā.
- Šķaidīti muskuļi, vītas cīpslas, balti kaulu gali. Stīvumkrampja pote, atutotava un ordeņi, - eža balss kāpa no akas. - Vai gribat dzirdēt, kā mani sauca dienēt? -
Sarkanarmija. Iesaukšanas komisija. Ap simtu Rīgas jauniešu ar pavēsti sasaukti šai dienai lielā tukšā dzīvoklī pie alus brūža. Ostas kvartālu puiši, beidzamās klases ģimnazisti melnās skolas uniformās, iznesīgi švīti raibās drānās. Viņi gaida, gaŗlaikojas un dīdās. Iesilusi komisija ierodas pēc vairākām stundām krievu armijas majora vadībā. Tam ciets krāgs līdz ausīm, piedzēris un jokains. Viņa adjutants arī dzēris, taču turas skaidrs. Divas krievietes feldšerienes baltos ķiteļos. Vairākas latvietes žēlsirdīgās māsas. Ārsts, skrīveŗi, daži kompartijas cilvēki. Diskrēts latvietis plāniem matiņiem tulko klusinātā, lietišķā balsī. Mugurā viņam ir krievu gada maskēšanās tērps: svārki augstiem polsterētiem pleciem, zils krekls, sarkana kaklasaite.
Nu sauks priekšā. Daži noģērbjas, un viņus laiž pie komisijas. Pārējie ausās baumas. Viņus sūtīšot uz Kazachstanu. Lai prasās flotē. Tur gan dienesta laiks ir pieci gadi. bet nekas neesot jādara. Krieviem flotes nav. Izplatās no komisijas puses nākusi zina: tik braši noauguši iesaucamie kā šie te sen neesot redzēti. Atskan dažas satrauktas balsis. Divi šmaugi jaunekļi izgājuši uz Strēlnieku dārza pusi un neatgriežas. Kompartijas darbinieks ierodas rekrūšu uzgaidāmās telpās un bargi lamājas. Viņš noslēdz telpas durvis, lai neviens netiek laukā.
Pusdienas pārtraukums. Iesauktie sēž, gaida, snauž. Pietvīkušas žēlsirdīgās māsas tek no virtuves cauri uzgaidāmai telpai, nesdamas kūpošas zupas terīnes kungiem dibenistabā. Smaržo svaigi cepta rudzu maize.
Komisija atsāk darbu pēc divām stundām. Pliks cilvēkbērns iet komisijas istabā, kur feldšerienes apbrauka viņu acīm. Majors smaida. Kur rekrūtis grib dienēt? Smagajā artilerijā. Māte teica, lai prasās smagajā artilerijā. Tā esot tālāk no frontes. Majors brīnās: ko, skolots ģimnazists un grib prastā artilerijā? Ja vēl mācītos ģimnazijas reālā klasē. Bet humānitārā! Dīvaini, dīvaini. Lidmašīnas metot bumbas uz artileriju, majors saka. Tulks tulko. Izteikas, sarunas burkšķ istabā. Dzirdams, ka kādi žagojas, pīpē, baŗas. Majors domīgi liek pirkstu pie rekrūša aklās zarnas rētas. Ko tāds var smagu celt. Pēkšņi majors satrūkstas: kāda doma viņam ienākusi prātā. Viņš pētīgi ieskatās rekrūša sejā. Arī rekrūtis pēkšņi saprot: ko smagu viņš var celt. Nonācis krievu smagajā artilerijā, viņš teiks, ka nevar celt. Viņu pieliks pie saimniecības darbiem. Tas viņam nemaz nebija ienācis prātā. Par smago artileriju viņš, mātei klausīdams, runāja tāpēc, ka tā likās tikpat fantastiska kā visa krievu armijas būšana. Majors pamāj skrīverim, lai izraksta kartīti, ka rekrūtis ir mobilizēts smagajā artilerijā.
Jauniesauktajiem jāiet divreiz nedēļā uz sarkanarmijas kursiem mācīties krievu valodu. Pēc trim mēnešiem rekrūšus sūtīšot uz Krieviju. Jauna žīdu cilmes skolotāja māca krievu valodu. Viņa nesaprot, kāpēc piecdesmit rekrūši viņas stundā lasa grāmatas, spēlē šachu un negrib mācīties...Jums dienestā būs jāprot krieviski!" skolotāja vairākas reizes atkārto. Bet puiši zirgojas un netic.
Vācu armija. Iesaukšanas komisija. Rekrūši saņēmuši paziņojumu 1943. gada 19. martā ierasties iesaukšanas komisijā. Viņus dēvē par brīvprātīgiem. Viņiem jānodod komisijai sava Latvijas pase. Medicīnas studenti no Latvijas Universitātes medicīnas fakultātes veic ārsta apskati. Apskates laikā izplatās ziņa, ka tik braši noauguši iesaucamie kā šie te sen neesot redzēti. Pēc ārsta pārbaudes rekrūši ģērbjas un iet komisijas priekšā, kas novietojusies starp gumijkokiem. Vaigrētains vācu virsnieks sēž priekšējā rindā. Latviešu policijas bataljona virsnieks ar kaujas ordeņa lenti pie krūts vācu virsniekam pie kreisās rokas tā piedzirdīts, ka snauž, kājas izstiepis un salicis rokas klēpī. Viņš esot bijis skolotājs, tā kāds no rekrūšiem zina stāstīt. Vēl vairāki vāci gan civīlā, gan dažādu vācu kaŗa organizāciju tērpos sēž pirmajā rindā. Latviešu pašpārvaldes piestāvētāji dažādos no miera laika atlikušos uzvalkos stāv pirmai rindai aiz muguras.
..Wollen sie freiwillig ... etc.," vācu virsnieks prasa rekrūtim. ("Vai jūs vēlaties brīvprātīgi ...")
Rekrūtim uznāk spīts. Viņš izmantos tos divus vārdus wollen un müssen, lai teiktu, ko domā. Viņš saka:
Nein, ich muss. ("Nē. man tas jādara.")
Was, sie wollen doch? virsnieks brēc. ("Ko, jūs taču gribat?")
Labi eļļotā komisijas darba kārtība pēkšņi pārtrūkst. Iesauktais pārbīstas: vairāki desmiti acu pāru skatās viņā. Vācu virsnieks pārmetoši atskatās latviešu pašpārvaldes piestāvētājos. Piedzērušais latviešu virsnieks vārsta acis un draudīgi murkšķ:
"Tu tur man ..."
Vācu virsnieks paceltā balsī saka vēlreiz: Sie wollen ... ("Jūs gribat ...")
Iesauktais piesarcis izgrūž: Nein, ich muss. ("Nē, man tas jādara.")
Aiz muguras stāvētājs, ķesteŗa paskata latviešu amatvīrs, liecas vācu virsniekam pie auss un vāciski saka:
"Viņš ir tāds padumjš, blöd."
Blöd, blöd, blöd, atviegloti nošalc pār vācu rindu.
Lai atdabūtu pasi, iesauktajiem jādod paraksts, ka viņi brīvprātīgi iestājas leģionā. Izsalkuši, apnikuši viņi spiežas un grūstās, lai tiktu pie pasu galda. Smīnīgi baltvācu jaunieši sēž aiz galda. Viens no viņiem sniedz spalvu, lai parakstās. Cits latviski ar vieglu vācu akcentu vēl laimīgu nākotni.
Bijušais kontinenta rekrūtis kļuvis bēglis un Zviedrijas pavalstnieks. Starp citu jāatrādās armijas pašvaldības un draudzes pārstāvjiem, lai tie spriestu, vai viņš ir derīgs kaŗa klausībai. Komisijas lēmums pārsūdzams tādi un tādi.
Ap trīsdesmit dažāda vecuma vīru nākuši atrādīt vēderiņu, plikpauri, plakano pēdu. Katrs savas dzīves aizņemts un nevaļīgs. Dzimis italietis, grieķis, turks, dienvidslavs, austrietis, Sudetijas vācietis, alžīrietis, žīds, polis, austrumvācietis, igaunis, soms, dānis, norvēģis. Dažādas kaites viņiem radušās gadu gaitā: nabas tarkšķis, kaucošā niere, izsisti korķi, lauzta sirds.
Komisija sēž kā tautas amatnieka gleznojums no Daļas novada. Tikai priekšsēdis ir armijas uniformā. Viņam piesēž dažādu seju korrekti ģērbušies vīri, kas vēlēti par krietnu dienas algu pašvaldības un draudzes uzdevumā piedalīties karaklausības komisijas darbā. Es zinu, ka viņi katrs radis domāt pats, rīkoties pēc savas domas un, vēl vairāk, lietišķi apdomāt, ko saka otrs. Valsts aizsardzība viņiem nozīmē īpatnu maisījumu starp tradicijām un modernismu - pagātnē karaļu Kārļu kavalerista zili vadmalas svārki un tagadnē raķešu inženieŗa virsvalks. Es zinu, ka vairums piesēdētāju balso par tiem riksdaga deputātiem, kas mēdz prasīt no nodokļiem vairāk izglītībai un sociālam darbam nekā bruņotiem spēkiem. Es zinu, ka viņi zina, ka pētītāji un atslābināti ļaudis redz, kas notiek un kas veidojas. Es zinu, ka viņi zina, ka netracināts cilvēks vieglāk rod iespējas, kā pārdzīvot sarežģītas situācijas. Es zinu, ka viņi zina, ka nespaidīti, savās polītiskās organizācijās un arodbiedrībās vingrinājušies jaunieši saka, ko ir vērts uzklausīt.
"Jūs saņemat brīvlaista zīmi." priekšsēdis saka un ar gaŗiem spalvas vilcieniem paraksta dzeltenu kartīti. Bijušais rekrūtis ņem kartīti un riksīšiem, turpat vai raudādams, metas laukā no istabas. Beidzot brīvlaists! Psīches rats var uzvērst jaunības sajūtas, kādas tās sasala, sākoties okupācijām. Viņš zina, ka viņam iespējams atgriezt ratu arī līdz bērnības sajūtām, kad viņa dzimtajā zemē bija Saeima un kad tur runāja, mainījās, domāja un rotaļājās. Nedrošības un dēku gadi aizgrimst. Mūžīgais rekrūtis atkal var domāt un just. Viņam vairs nav jāizliekas.
Saule rietēja. Pa liego slīpās saules ainavu stirna nāca pie akas. Meklēdama dzert, viņa vairākkārt lieca galvu pār akas malu. Ūdens spīdēja dziļi lejā. Stirnas brūnā acs manīja ezi.
- Kas tu esi? - stirna prasīja - Es esmu jauns dusmīgs buks. Es aizgāju no patēva un mātes un abiem mazuļiem. Man pietiek. Es eju pats. Kāpēc tu sēdi tur lejā? -
- Iekritu. - ezis slābi atbildēja
- Tu jūties nelāga? -
- Jā -
- Tev vajag ceļot -
- Nevaru -
Bucēns teica:
- Viens te nupat dzēra -
- Kas dzēra? -
- Cilvēks mežā. Viņš atnāca mežmalā, izdzēra pudeli un ilgi gulēja mellenēs -
- Vai viņš vēl guļ? -
- Uzmodies viņš staigāja pa mežu un tad aizgāja.
- Ak nabaga radība! Prātu turēt skaidru jau tā ir grūti. Kam vēl to lieki apdullināt? -
Bucēns piecirta kāju:
- Es esmu jauns dusmīgs buks. Es izdzeru peļķes, strautus. Rīta rasu, dīkus, upes. Nav otra tāda dzērāja kā es. -
Ezis teica
- Vācu okupācijas laikā mana māsīca rīkoja blakus istabā padsmitgadnieku dzīres. Pa grīdu bīdītu krēslu trokšņi, ēdienu smaržas, dziesmas. Jaunieši gaudīgi vilka "Skaista ir jaunība, tā nenāks vairs." Smaržu un trokšņa vilināts, mazliet noplukušu rīdzinieku pāris ap trīsdesmit gadu vecumā ieradās pie durvīm. Viņam bija svītrainas bikses un varžacaino pēdu galā zamša kurpes. Viņa likās dzīves apgurusi - rūtaina jaka, mīksts izcils dibens - vaigos sērība un izlaidība.
Māsīca izgāja koridorā, lai runātu ar šiem pie ārdurvīm. Arī viens no viesiem iznāca. četrpadsmitgadīgs spekulants ar pulksteņķēdi pār vesti un cigāru zobos. Citi viesi drūzmējās aiz viņa: mazasinīgas kaŗa meitenes ar mākslīgi uz pieres saceltu matu cekulu, slābani, balamutīgi puiši.
Ar tiem pašiem vien jāiztiek. Kur ņemsi citus. Pļēgurs pļēgura galā. Kas nedzer, tas apreibinās ar pārmērīgu darbu. Sievas un meitas kaut kā tur ģimeni kopā.
- Bet neviens nevar izdzert upi kā es. - bucēns teica. - Sveiks! Tiksimies plašajās tālēs. -
Tumsa. Suns, laizīdams ķepu, nāca pie akas. Viņš gūlās pie akas un sūdzējās:
- Liels, stiprs suns skrien, rej auto. Slikts auto skrien, pūš. Slikts auto sasit suņam ķepu. Aū! aū! - viņš cēla purnu un gaudoja. - Vai es esmu es? Vai mana ķepa ir mana? Aū! -
- Ko tu tur eksistē. - krekstēdama zaļā vārna teica pieplivinājusies, vienu spārnu vilkdama. Jums te ir prasta pašvaldība. Drātis savilktas krustām šķērsām. Es lidoju zem vienām, ceļos pār otrām, vēl režģis priekšā. Es aizķēru spārnu. Nu man jānīkst te jūsu meža laukumiņā. Es neesmu tā radusi. Es ceļoju daudz un tālu. -
Suns un zaļā vārna abi metās uz akas malas, rādīja savas vainas un sūdzējās ezim apakšā. Ezis teica viņiem:
- Es zinu, kā tikt cauri bēdām. Mācīties. Mācības nes pār mūža seklām vietām. Mācīšanās dara jaunu. Viens ar saviem spēkiem var šo to izdabūt no sevis. Bet pašprāts drīz sasniedz robežas. Skolotāji, vērīgi cilvēki, kas paši ir mācījušies un ir priecīgi dot savas zināšanas, raisa no mācekļa neapzinātas spējas. Laimīgs, kas spēj ļauties cita pieredzei. Es gribētu teikt, ka tagadnes lūgšanu krelles ir iet no skolas kursa uz kursu. -
Astoņos no rīta atbrauca kāpurķēžu traktors ar zemes šķūri. Pilsētas dārzu valde bija līgusi šķūres īpašnieku, lai viņš līdzina izrakņāto dārzu un aizbeŗ aku. Tukšajā kūtī, šķūnī un piedarbā iekārtos zirgu stalli, kur apkārtnes bērni varēs īrēt zirgus, lai jādelētu pa ceļu gar meža malu. Traktora vadītājs laida šķūri uz zemes. Viņš izslēdza motoru. Viņš cēla vienu kāju. Viņš cēla otru kāju. Viņš kāpa uz zemes. Viņš skatījās apkārt. Viņš skatījās akā. Viņš vēlreiz ieskatījās akā. Viņš redzēja akā kādu radību. Viņš gāja uz stalli un atrada vecu spaini. Viņš ņēma garu auklu no traktora rīku kastes. Viņš sēja spaini auklā. Viņš laida spaini akā un tikām svārstīja spaini, līdz iesmēla ezi spainī. Viņš vilka spaini laukā no akas un gāza spaini zālē. Ezis stīvām kājām vilkās dadžos.
Zemu lidinādamās bezdelīga prasīja:
- Vai tev ir kur iet? -
- Man ir ģimene. Sieva un bērni. - ezis atbildēja.
- Tas gan ir nešķīsts kustonis. - bezdelīga teica.
- Pašam sieva un bērni, viņš sēž akā un pļāpā.
