Jaunā Gaita Nr. 15, 1958. g. maijā, jūnijā
Trimdas skolas 11. numurā dzejnieks un skolotājs Arturs Kaugars raksta: Ja izdotos izaudzināt jauno audzi par latviešu valodas runātāju, latviešu laikrakstu un grāmatu lasītāju, par tādu, kam tīkami pabūt latviešu trimdas sabiedrībā − − tad trimdas skola būtu veikusi visu, un dzīva latviešu trimdas sabiedrība varētu eksistēt un augt nepasakāmi tālos nākotnes gados. Dzīva sabiedrība ar kulturālu jaunradi, ne tikai ar agrāko latviešu radītāja gara sniegumu reprodukciju. Šī atziņa skaŗ trimdas pamatproblēmu, kas bieži palikusi nepamanīta un pienācīgi neizvērtēta. Kā trimdas sabiedrību uzturēt dzīvu? Kā panākt vitālas latviešu kultūras turpināšanos?
Komūnistu aģitatori ar Michailovu priekšgalā ir izpratuši problēmu daudz skaidrāk nekā mēs paši un nekautrējas to izmantot sevis labā. Viņi runāt runā par dzīvības apsīkumu tautas atlūzušajā zarā − − trimdas sabiedrībā, par rekonstrukcijas tendencēm trimdas domāšanā. Viņu apvainojumi ir sāpīgi, bet tie satur savu tiesu rūgtas patiesības: trimdas sabiedrība tiešām draud sastingt kādā sen pagājušā pagātnes formā.
Mūsu stāvoklī ir gandrīz dabīgi saritināties kā ežiem sevī un izsliet adatas. Ir dabīgi mēģināt saglabāt to, kas mums ir, savā pirmatnējā veidā, sargāties no visa jaunā, it sevišķi svešā. Un tā mēs kļūstam pamazām par relikviju glabātājiem, muzeju pārraugiem. Mēs paši sevi iebalzamējam kā mūmijas, kam glabāties gadiem ilgi, apliecinot pagātni. Bet kas apliecinās nākotni?
Tai pašā laikā okupētajā Latvijā notiek cits process. Šķietamais nacionālisma uzplūdums tiek rūpīgi izmantots komūnisma idejas sludināšanai. Gara nebrīvība ir jūtama visās mākslas nozarēs, it sevišķi literātūrā. Vācu laikraksts Christ und Welt nesen atzīmēja, ka komūnistu nebrīvībā pat valoda kļūst nabagāka un šabloniskāka nekā tur, kur gara izpausmei nav robežu: Zem padomju varas valoda kļuvusi par vārdiem nabadzīgu izteiksmes līdzekli. Technika un polītiskā ideoloģija gan devušas dažus jaunus speciālterminus, bet valodas miesa − − kļuvusi nabadzīga un vārga. Tas ir saprotami − partijas līnija, lai kāda tā būtu, prasa zināmas tēmas, lieto zināmus izteicienus, terminoloģiju, no kuŗas izlauzties grūti, pat neiespējami. Rezultātā rakstnieks spiests kļūt par robotu, kuŗā ielej minētos partijas ideoloģijas apzīmogotos pamatelementus, no kā robots izgatavo iespējamās loģiskās variācijas.
Pietiek tikai paraudzīties okupētās Latvijas kultūras dzīvē, lai redzētu, cik liela viduvējība tur valda: kas sniedzas pāri vidusmēram, ir kāpis pāri noteiktajām robežām. Ja šāda pāri kāpšana tomēr notiek, tad varam secināt, ka jaunajos apspiestās Latvijas autoros mājo ilgas pēc gara brīvības, ilgas pēc izkļūšanas no uzspiestā robotisma. Mēs varam tikai cerēt, ka par robotu pataisītais jaunais rakstnieks spēs turēt dzīvu brīvo garu līdz nenosakāmajai brīvības dienai.
Bet ar cerību uz apspiestās jaunās rakstnieku paaudzes dzīvo garu un ar paļaušanos uz mūsu literātūras pagātnes lielajiem vien nepietiek. Trimdas sabiedrības uzdevums ir dziļāks par cerēšanu, plašāks par atminēšanos un veco formu saglabāšanu, kas beigās var novest dabīgi pie līdzīga truluma, kāds Latvijā uzspiests mākslīgi. Ja trimdas sabiedrība tic Latvijas atjaunošanai, ja trimdas sabiedrība tic tādai nākotnes Latvijai, kas kulturāli un garīgi pieder rietumu pasaulei, tā nedrīkst apmierināties ar cerībām un atminām. Jo jaunie Latvijas kultūras nesēji ir hermētiski noslēgti no rietumu pasaules idejām un, neraugoties uz savām tieksmēm pēc gara brīvības, spiesti elpot austrumu gaisu. Un mūsu literātūras vecmeistari, neraugoties uz saviem sniegumiem, nenes mūs līdzi pasaules kultūras tagadnes attīstībai. Ne mūmijas, nedz roboti nedos Latvijas kultūrai vajadzīgo dzīvības impulsu, nerunājot par iespēju nostāties līdzās rietumu pasaules sniegumiem. To var veikt tikai dzīvi cilvēki, brīvs gars, kas nav iesprostots mašīnā vai milzīgos kopotu rakstu sējumos, gars, kas veido kultūru no tagadnes nākotnei.
Jaunā Gaita ir tikai neliels pasākums, bet savos pāris pastāvēšanas gados ir spējusi pulcināt ap sevi jaunus latviešus, kas grib strādāt, lai latviešu kultūras gars nesastingtu. Ja labi apzināmies savu pamatproblēmu, kļūst skaidrs, cik ļoti nozīmīgs ir šis nelielais pasākums, kam vēl arvien jācīnās ar grūtībām, nerodot trimdas sabiedrībā cerēto morālo un materiālo atbalstu. Jaunā Gaita ir vienīgais, ko trimdas sabiedrība var likt pretī okupētās Latvijas avīzei Padomju Jaunatne un jauno rakstnieku žurnālam Liesma, kas tikai nesen sāka iznākt. Trimdas sabiedrībai tāpēc būtu pēdējais laiks apzināties, ka jaunās paaudzes pasākumi nav māžošanās, bet dziļa nopietnība un vienīgā nākotnes iespēja. Komūnisti to ir apzinājušies un cenšas šo iespēju sagraut; ja trimdas sabiedrība nepamodīsies, šī iespēja var izsīkt atbalsta trūkuma dēļ. Gunārs Grava, recenzējot Gunara Saliņa dzeju Daugavas Vanagu 2. numurā, raksta: Kad lasīti šie dažādie jaunie − šeit un viņā pusē − smieklīga un nožēlojama šķiet komūnistu propaganda kultūras jautājumos. Jāsaka − būtu tieši veselīgi emigrācijas sabiedrībai lasīt parallēli un salīdzināt šos divus dažādo pasauļu sniegumus, ... lai reljefi un visā baigumā skatītu diktatūras konsekvences gara dzīvē. Un nobeidz ar jautājumu, vai apgādi nevarētu veltīt lielāku uzmanību jauno emigrācijas darbu publicēšanai − sudraba lodēm, kam reiz nošaut melus un tumsu?
Atskan balsis, ka Jaunās Gaitas jaunie līdz-strādnieki domājot citādi nekā vecā paaudze, ka Jaunā Gaita necienījot pagātni. Dzird, ka Jaunā Gaita dodot pārāk lielu brīvību saviem autoriem, ka Jaunā Gaita esot pārāk asa vienā otrā jautājumā. Nenoliegsim − Jaunā Gaita tiešām cenšas vērties nākotnē un saskata nākotnes Latviju, kas celta uz savstarpējas uzticības ideāliem. Un Jaunā Gaita atzīst, ka vienīgais ierocis pret komūnisma šaurumu ir gara brīvība: komūnisms varbūt varētu apgādāt maizi, automobīļus un ledusskapjus, bet nevar dot brīvību un brīva cilvēka cieņu, personīgo atbildības un pienākuma apziņu. To nevar dot arī citāda reģimentācija. Tāpēc ir labi, ka latviešiem aug jauni domātāji un darītāji, kam nav
bail izvērtēt pagātnes kļūdas − tādu mums ir daudz un mēs tās vēl arvien turpinām − un iet jaunus, citādus ceļus. Lai mēs paliktu dzīvi, mums jāspēj augt, atjaunoties, kļūt citādiem. Lai uzvarētu komūnismu, mums jābūt dzīviem un − brīviem garā.
Mūmijas robotus neuzvarēs.Vns
* * *
12. aprīlī Kalamazū notika Jaunās Gaitas redakcijas un Indianapoles latviešu jaunatnes organizāciju Padomes pārstāvja Konstantīna Sventecka pārrunas. Šo pārrunu rezultātā ILJOP pārstāvis ierosināja nokārtojumu Jaunās Gaitas 11. numura atpakaļsūtīšanas lietā, kam Jaunās Gaitas redakcija pievienojās. Vienošanās paredz, ka ILJOP aizstāvēs savus uzskatus un pārliecību ar demokratiskām metodēm, neprotestēs pret Jaunajā Gaitā ievietotiem rakstiem, sūtot atpakaļ Jaunās Gaitas burtnīcas, turpinās izplatīt Jauno Gaitu kā līdz šim un atļaus Jaunās Gaitas 11. numuram atrasties pie Jaunās Gaitas pārstāvja Indianapolē (pārstāvi izraudzījusi ILJOP). Jaunās Gaitas redakcija priecājas, ka jaunās paaudzes veselīgais saprāts uzvarējis.
* * *
Šajā numurā sniedzam Benitas Veisbergas atmiņu zīmējumu Sece, kas daudziem sauks atmiņā līdzīgus Benitas Nitas darbus. Nav brīnums, jo Benita Veisberga ir Benita Nita. Septembŗa beigās redakcija bez brīdinājuma saņēma milzīgu atklātni ar šiem ļoti vienkāršajiem vārdiem: Dārgo redaktor! Zināt − es apprecējos... Drīz pēc tam nāca rīkojums atlaist Nitu. Ziemsvētkos Benita saņēma sveicienu no Göteborgas latviešu skolas; un paldies par Sniegpulkstenīšiem, kas bija ievietoti Jaunās Gaitas 8. burtnīcā − skolēni to lasot ar prieku.
Pārdomu un meklējumu nodaļu aizņem simpozijs par preses brīvību. Redakcija pūlējās dabūt iespējami daudz dažādu virzienu uzskatu, bet nožēlo, ka aicināto dalībnieku atsaucība bijusi tik maza. Ceram tomēr, ka rezultāts nebūs galīgi neizdevies un mēģināsim simpozijus no laika uz laiku turpināt.
* * *
Kanadā dzimušais un uzaugušais latviešu jaunietis Alberts Baumanis raksta:
Bija liels prieks lasīt Jauno Gaitu − tas ir pārsteidzoši labs rakstu krājums. Ceru, ka Jūs varēsit to turpināt. Ceru arī, ka Jūsu abonentu skaits pieaug, jo žurnālu ir visiem vērts lasīt − kā jauniem, tā veciem. − Piekrītu − jauno autoru domas atšķiŗas no veciem un kādreiz arī izskan asākas. Tas ir vajadzīgs un ir ļoti dabīgi. Tagad ir jauni laiki un ir arī jādomā jaunas domas. Veco tagad redz vēsturiski un var pieņemt to, kas bija labs, nepieņemt to, kas nebija tik pilnīgs. − Ir prieks redzēt, cik daudz jaunie, šeit izglītoti, tomēr vēlas pieturēt latvisko. Tā tad ir cerības, ka tas arī šeit nezudīs.
Jautājumā par preses brīvību pievienojos Jaunās Gaitas redaktoriem: tikai pilnīgi brīvs žurnāls spēj atspoguļot tagadnes problēmas. Tādā katrs var izteikt savas domas. Lasītājs pats var vērtēt, ko pieņemt, ko ne. − Lai rakstu krājums varētu turpināt savas gaitas, vēlos ziedot Jaunās Gaitas vajadzībām mazu naudas summu (kas ir šeit līdzi vēstulei). Protams, daži dolāri jau nav nekas liels žurnāla vajadzībām, tomēr, ja katrs, kas jūt tāpat kā es, to darītu, tad arī būtu kāds pabalsts.
Nākamajā Jaunās Gaitas numurā sniegsim Alberta Baumaņa pārdomas par latviešu kultūru, par trimdiniekiem un citiem mums tuviem jautājumiem. Ar tiem katram bezcerīgajam būtu vērts, visiem citiem − interesanti iepazīties.
Latvijas valsts XXXX gadus Jaunā Gaita atzīmēs ar valsts svētkiem veltītu 17. burtnīcu, kuŗā mēģināsim no pagātnes celt ceļu nākotnē. Aivara Ruņģa romānam 16. numurā izbeidzoties, sniegsim literārajā nodaļā vairāk stāstu un citu īsāku literāru darbu. Un rudenī Jaunā Gaita informēs savus lasītājus par notikumiem ELJA-s un ALJA-s kongresos. Atceroties Michailova uztraukumu par jaunatnes 10 tēzēm, jāsecina, ka jaunatnes darbība komūnistiem ir sevišķi nepatīkama. Kāda šī nepatīkamā darbība ir, par to mūsu lasītāji varēs patīkami iepazīties.
Amerikas Latviešu Apvienības Kultūras Fonds no saviem 1958. darbības gada līdzekļiem atvēlējis Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības Apgāda nozarei $150.00.
