Jaunā Gaita Nr. 15, 1958. g. maijā, jūnijā
VIII
LĪGO SVĒTKI
Kā jau dažkārt moderni skeptiķi mēs brīnāmies par spēku, kas velk visus latviešus kopā Līgo svētkos. Vai tās puspagāniskās izdarības mūs sauc? Tādu jau netrūka arī Ziemsvētkos, bet kas tās vairs kopj! Laikam jau vilina neaprakstāmais: dziesmas ar jautrajiem vārdiem, bet skumjo skaņu, tikko plūktas zāles rūgtā smarža un citāds rūgtums, ko ugunskuru sasildītais gaiss atnes no miesta putām. Ai, Līgo svētku rasainās pļavas, birzis un krūmāji, kas rotājas ar dīvaino, atplaiksnīto sārtu uguni un kur raugoties šķiet, ka senie, varenie līgotāji, ēnām līdzīgi, sanākuši mūsu dziesmās klausīties.
Bet, ko stāsta un liek pārdomāt prāvais skaits līgo dziesmu, par ierašām, ko tagad atkārtojam, vairs tā īsti nezinot − kāpēc? Paskatīsimies šur tur.
Vispirms, senlatvieši svētkiem īpaši gatavojušies. Ar ēdmaņu rīkojušies raksturīgi plaši:
Devu, devu Jānīšam,
Ko es biju solījusi,
Cepli maizes, mucu alus,
Nobarotu sivēniņu.Protams, Jānītis jau nu ar visu to bagātību pats galā vis neticis, un − lai laba manta nebūtu jāatstāj nenotērēta, senlatvieši ķērušies paši klāt, priecādamies, ka ar gudru ziņu atkal izdevušās varenas dzīres. Nav brīnums, ka Latvijas pašreizējie kungi, sabiedrības īpašumu taupīdami, tādas plutokratiski bezkaunīgas dziesmas lūko atvietot ar plānsaimniecīgi nekaitīgām, piem.:
Kolchozā laba dzīve, līgo, līgo...
Tiktāl folklora labi sakrīt ar moderno trimdas latviešu dzīvi. Paraugaities vien šos Jāņus letiņu izdarībās! Aiz spožu spožajām, dārgu dārgajām mašīnu rindām masīvie dēļu galdi teju teju nelūst aiz pārtikas un piedzeramo grēdām, kas tur sakrautas. Tik tiešām, vajadzētu Anšlava Eglīša spalvas, lai godam aprakstītu to prāvas šejienes pilsētas mēneša iztiku, ko letiņi notiesā vienā Jāņu vakarā.
Šķiet, ka nākošā lieta ir kopšanās − gan cilvēku, gan māju pušķošana un skaistināšana.
Ai, Jānīša vakariņš,
Ozoliņa tērētājs:
Grib dārziņi, tīrumiņi,
Grib meitiņas vainadziņu.Tur, mīļie lasītāji, pazudušas Senlatvijas ozolu birzis, kas sākumā stiepušās no robežas līdz robežai. Tā tās pazudušas, un to vietā zemē sīksti iecirtušies egļu sili, cilvēku nevajāti (skat. pētījumu V daļu). Svešās zemēs dzīvojot, ar meijām un ozoliem ir pagrūti. Nevar vis tā katrā mežā iet un zāģēt. Var lēkties vairākas klizmas: mežs, lai arī Sibirijas nekārtīgo, pirmatnējo biezokņu paskatā, var skaitīties parks, kur koku tērēšana aizliegta tik pamatīgi, ka neviens nesavāc pat kriteņus, un pastaigas gājienos ceļš jālauž ar bušmeņu krūmu nažiem vai, labāk, armijas tipa liesmu metēju. Otrkārt, mežos dzīvo un aug dažnedažādākie mūdži. Ja senlatviešiem, un arī Latvijas iemītniekiem tagad, mežā ejot, tik vien bažu, ka tārps var iecirst, tad te to tārpu ir pulka, un, salīdzinājumā, Latvijas nabaga odzīte pēc sliekas ar vien izskatās. Un, ja mūsu mežos tik vien nelaimes bija kā nātru dzēlums, tad te − ak, ko tik nepatīkamas atminas cilāt... Vai tad nav dzirdēts par Jāņu vainagiem, kas vīti no tā jauki zaļā auga ar trīsžuburu lapiņām?
Bet, kad nu vaiņagi no šā vai tā novīti, modernajam latvietim ir jauna nelaime, kā senlatviešiem vis nebija. Ja līgotāji pārmina sliedi pļavai, un, saulei lecot, tā izskatījās kā melna upe pļavas rasā mirdzošajos krastos, jā, ja Jāņu bērni pat kādu nieka labības stūri nobradāja, kas tad nu par to bēdāja? Galu galā:
Labvakar, rudzu lauks,
Kā Dieviņš tev līdzējis?
Kā Dieviņš tev līdzējis
Jāņvakaru sagaidīt?
Vakar gāja liela vētra
Pār rudzīša ziediņiem,
Šodien bērni nobradāja,
Jānim pulcēs meklēdami.Ja labi padomā, nav tik traki Amerikā. Zeme liela, rūmes gana.. Pierasts tikai tas, ka alus mucai blakus uzstāda mučeli ar kādu moskītu atbaidīšanas līdzekli un tad ap to vien dzīro. Un, ja nekustas tālāk kā trīs pēdu rādijā no abām mucām, tad nav diezko jābaidās arī no indes augiem, un var iznākt tīri svētīšana; romantikas gan maz − pagrūti tikt pie papardes zieda, ja turpat apkārt slapstās indīgās efejas.
Tādu nelaimju senlatviešiem, lūk, nebija, un ar saviem nedaudzajiem odiem tie arī ar godu tika galā: noķēra odu, kutināja, līdz tas sāka smieties, un tad mudīgi ielēja tā atvērtajā mutē kādu drusku sīvā. Tāds ods tad ar līdz Pēteriem necēlās.
Turpretim ar zemi nabagajās un sīki reglamentētajās Rietumeiropas zemēs itin grūti atrast kādu vietu līgošanai. Dažs labs līgotājs dabūjis ņemt vagu no vietējās zemniecības mēslu dakšu uzbrukumiem. Un, ja latvieši nebūtu tik nadzīgi uz plūkšanos, folklora būtu jau sen paputējusi, jo mūsu tautas tradīcijas svešinieki, redzams, maitā gan gara, gan citiem ieročiem.
Tādā pat veidā no Jāņiem pazudusi daža laba jauka izdarība. Piemēram, Līgo vakarā taču bija tik pierasts iet no mājas uz māju līgojot. Te to pagrūti darīt; nevar līgot pie kaimiņiem, jo tie beigās prasa: kas par negantībām tai dziedātāju barā notikušas, ka katras rindiņas beigās bļauts let go! let go!.. Vienīgi ar mašīnām var paspēt kur aizskriet, bet tas jau nav tas ... Benzīna tvaiki neder kopā ar Līgo vakara paša jauko tvanīgumu.
No pētniecības viedokļa liekas nepieciešami apsvērt vēl dažus notikumus un parašas Līgo svētkos Senlatvijā. Vienkārt, vismaz dažas senlatvietes bijušas varen mercenāras, un pat svētku notikumus izmantojušas savam labumam:
Aitiņ, mana bērbaliņa,
Pušķo manu augumiņu;
Es pušķoju tavu kūti
Jāņa dienas vakarā.Tagad tādus gājienus sauktu par kukuļošanu. Vai atkal tāda Jānu nakts izniekošana:
Kas grib baltu villainīšu
Lai dzen aitas pieguļā,
Jāņa nakti zelta rasa,
Tad aitiņas mazgājās.Nudien, nav brīnums, ka Žaks Diors pārcentās un − nomira!
Vīriešu cilvēki tādā ziņā bijuši pulku prātīgāki:
Jāņu nakti, bāleliņi,
Pieguļā nejājat:
Jānīts jūsu kumeliņus
Dzelza zāli ēdinās.Pašām beigām glabāju lielo atklājumu: esmu izpētījis un nu gaiši izlieku izskaidrojumu tautas dziesmai, kas ar savu šķietamo neskaidrību jaukusi galvu dažam labam daudzsološam pamatskolniekam. Un svarīgākais ir tas, ka pie tā paša varu izskaidrot Rīgas ģeogrāfisko novietojumu.
Sācies tas viss tā, ka kāds no ļoti retajiem slinkajiem senlatviešiem, jādomā, vēlākajos gadu simteņos, aizvīkšies līdz Rīgai un brīnījies apmēram tā:
Sen to Rīgu daudzināja,
Nu to Rīgu ieraudzīju:
Visapkārt smilšu kalni,
Pati Rīga ūdenī.Par spīti dziesmas neskaidrībai droši var teikt, ka šis senlatvietis pašā Rīgā nebūs nemaz bijis, tikai no tālienes vien skatījies, jo citādi viņš būtu ievērojis, ka Rīgai ir pa vidu, ir apkārt ir mūŗi. Jā, cienījamie lasītāji, senlatvietis to varēja nezināt, bet mums, folksšturma raktos tanku sprostus redzējušiem, vajadzētu saprast, ka Rīga bija − vienkārši nocietināta! Smilšu kalni nebija nekādi smilšu kalni, bet skanstis − uzbērumi, un ūdeņi bija Rīgai visapkārt gluži tāpat, kā Holivudas filmās slavenajai Kamelotai. Vēsturnieki tad nu ir mēģinājuši izskaidrot ir dabīgos, ir mākslīgos aizsargājumus ar krievu, leišu, poļu, zviedru, vāciešu un citu uzbrukumiem. Ir jau tiesa, ka visi šie kaŗaspēki ir tur staigājuši, tā neapšaubāmi pierādot, ka Latvijai jābūt vareni jaukai zemei, jo vai tad nu citādi tik daudzas tautas tik ilgus gadus to būtu mēģinājušas paņemt sev? Bet fakts ir un paliek tāds, ka Rīga nav bijusi nocietināta, šo tautu uzbrukumu baidoties. Kādu tad? Somu, igauņu, lapu, sāmsaliešu, dāņu, valāchiešu, turku un tatāru? Nekā! Rīga bijusi nocietināta pret − senlatviešiem. Nudien! Un, ka tas tā, to liecina līgo dziesma:
Šodien Jāni sagaidām,
Rītā Jāni pavadām,
Līdz tālai muižiņai
Līdz pašai Rīdziņai.Tad nu padomājiet paši: ja sievas, bērnus un vecākus ļaudis arī atstāja mājā, ir tad labs miljons senlatviešu, acīmredzot, devās Jānim līdz uz Rīgu. Bet Rīga toreiz bija maza − pāris simtu ļaužu tur dzīvoja. Tā nu, vienu reizi ar savu lauku brāļu draudzīgo atbalstu no mājām izēsti, rīdzinieki mudīgi atjaunojuši Rīgu (te jāpaskaidro, ka postīts nekas netika, bet, miljonam cilvēku tāpat vien pagrūstoties, daža laba nespēcīgāka mūra māja ņem un apkrīt) un, izrakuši aizsarggrāvjus, uzmetuši smilšu kalnus, bijuši gatavi saņemt līgotājus nākošajā gadā. Par godu tam, ka viņi tur pa smiltīm pērušies un pa ūdeni žampājušies, mēģinādami Jāni Rīgā ievadīt, vēl tagad modernie latvieši notur tā sauktās kalmju kaujas. Nav ticams, ka pie Rīgas kalmes vien būtu lietātas: ja jau igauņiem bija vāles (skat. Beverīnas dziedoni), tad senlatviešiem ar tādas bija! − bet ir labi tautas tradīcijas atcerēties un cienīt. Ar tādu domu prātā, atgādināsim latviešu Jānim:
Pūt, Jānīti, vaŗa tauri,
Sasauc savus Jāņa bērnus,
Jāņa bērni izklīduši,
Jāņa zāles lasīdami.
ATBILDĪBA
Es visiem pagausi pakausi kasu,
Es svešu riju nekulšu, |
PRETIM EJA
Pterodaktilis ir miris.
Vējā pacēlies plīvo |
|
Produkcija virs plāna NO Padomju Latvijas PRESES
JĀNIS SUDRABKALNS ĻEŅINS Simts mūžu sapņotāji gaidīja, Reiz plauks un zels kā brinums laimes darzs, Bet Ļeņins drošos cīņā raidīja, Šodien lai laimīgs kļūst, kas dzīvē bārs. Arvienu vājais varai padosies, - Tā viltnieks samulsina to, kas gļēvs. Drīz visi ļaudis rokām sadosies, - Tā telca Ļeņins, visiem talsnīgs tēvs. Viņš Savienibai lika pamatus, Un brīvi tika tie, kas važās bij. Viņš līksmus padarīja amatus, Kā vaiņagu lai cilvēks darbu vij. Kad Piektā gadā, dusmām blāzmojot, Deg vācu muižas, kungus padzenot, Sveic Ļeņins latvjus cīņā brāzmainā: "Tie ienīst varmākas un kauties prot." No marmora nu izcērt tēlnieki, Kāds Oktobrī bij Ļeņins varens, spulgs. Ar viņa vārdu latvju strēlnieki Bij pilsoņkarā neuzvarams pulks. Viņš tautu sadraudzību atvija Kā karogu, kas brīvi nesa mums, Un dziļi sirdī juta Latvija, Kur negaisā būs mierīgs tēva jums. Kad vētra rims, ies tautas līdumā, Kur cirvis cirtīs, dūcot traktors steigs, Un latvji brīvā darba svīdumā Tad Ļeņinu kā rīta saull sveiks.
MEINHARDS RUDZĪTIS
Tautā un partijā dzīvs viņa spēks Pildot ar sajūsmu jaunu un rosmi, Uzvaras dziesmu un karogu vīts, Pārbauda sirdīs mums gribu un drosmi
Ļeņina atceres dienas rīts.
E. DAMBURS Ļeņinu lasot Dziļa nakts, aiz loga zvaigžņu pllna debess - Tālo sauļu gaisma rēni atviz rūtīs; Rietā vara sarkans atspīd dilstošs mēness, Mūžīgs ceļinieks, kas vienmēr ceļa jūtīs, Alberts Goba domīgs raugās tumsas slēptā laukā, Priekšā Ļeņins - sējums nule atšķirts vaļā. Ārā nu jau kuro stundu plosās traka auka, It kā visa telpa paļauta tās niknā daļā. Vētras taures vēstī atkal pavasara ciklu, Zemes atmodu un . . . . . .
|
God. Skabargu redakcija! Ilgi aplūkoju Jaunās Gaitas 14. numurā ievietoto bildi ar parakstu Italiete. Lūdzu, kur paslēpusies šī dāma?
− L. K. Kalamazū, ASV
God. Skabargu redakcija! Lūdzu neievērot manu iepriekšējo vēstuli, ko rakstīju pirms nedēļas. Italieti atradu pati.
L. K. Kalamazū, ASV
Cien. Skab. red.! Kādā Laika 1958. gada numurā bij. ministrs Alfrēds Bērziņš saka: Nezāģēsim nost zaru (retinājums mans), uz kura paši sēdam. Uz kāda zara sēd minētais kungs?
P. Zars, Sidnejā, Austrālijā
Red. atbilde: Domājam, ka ne uz Jums, bet uz kāda bērzzara gan laikam.
SKABRED.! Vai Jums kauna nemaz nav? Jūs solījāt nerātnās tautas dziesmas bildēs jau 13. numurā. Tad − 14. numurā. Esmu izdevis pusotra dolāra un neko neesmu saņēmis pretī. Kā Jums nav kauna mānīt cilvēkus?
Audzinātājs, Grand Rapidos, ASV
Red. atbilde: Tiklīdz sastādīs latviskās audzināšanas programmas, zināsim, ko drukāt, ko ne. Tad arī varēs noteikt, vai mums ir kauns vai ne.
Skab. padomn. ! Kāpēc Komiteja par atgriešanos Latvijā pati vēl nav atgriezusies, bet vēl arvien dzīvo Berlīnē?
M−lovs, Vācijā
Red. atbilde: Vai Jums tas tiešām nav saprotams: tiklīdz komiteja atgriezīsies, komitejas vīri zaudēs savus amatus. Bet vai amatu kārē viņi zemāk vērtējami par citiem cilvēkiem?
Godātie redakcijas jaunkungi! Sidnejā, t. i. Austrālijā, kā jau rakstīja Austrālijas Latvietis, apspriežot nākamās latviešu kultūras dienas, kas notiks Brisbenē, Sidnejas latviešu biedrības jauktā kora diriģents V. Rullis ierosinājis modernizēt tautas tērpus, padarot tos vieglākus un vēsākus. Kultūras dienas notiek Austrālijas vasaras vidū (Ziemassvētkos), un Brisbenē vasaras karstas, tā ka dziedāt smagos vilnas tērpos būs grūti. Ko Jūs, jauni un progresīvi cilvēki būdami, sakāt par šo ideju?
M. R. Sidnejā
Red. atbilde: Doma par modernizēšanu nav zemē metama, bet baidāmies izteikties, jo negribam bez baltu filologiem dabūt uz kakla arī etnogrāfus. Var pat gadīties, ka viņi savāktu visas atrodamās Jaunās Gaitas burtnīcas un nosūtītu mums atpakaļ! Ko tad? Mūsu ierosinājums tāpēc būtu dzīšanās pēc kompromisa: paturēt smagos vilnas tērpus, bet vienlaikus tos padarīt vieglākus un vēsākus. Te līdzēt var tikai jaunais Skabargu patentētais kājminamais ventilators (dziedot kāja taktij tāpat jāpiemin), tas vēsinātu un turētu brunčus jauki kuplus.
Cien. redakcija! Vispirms gribu pateikt, ka tagad Jūsu žurnālu sāku saņemt kārtīgāk. Tas ir sasniegums. Tad man tāds mazs jautājums. Pirms dažām dienām redzēju mūsējos dejojam tautas dejas. Tā nekas. Tikai primadonnai, brunčus uz augšu paraujot, tika eksponētas mežģīņu biksītes līdz ceļiem − rokoko − jūgendstilā. Mans jautājums ir: vai tā var dejot Sudmaliņas. Kur paliek nacionālais elements, etnogrāfija?
Pēteris K., Līdsā, Anglijā
Red. atbilde: Neuztraucieties! Viss aug un pārveidojas. Pat Rainis teicis, ka nekas nestāvot uz vietas. Deja, ko Jūs redzējāt Līdsā, nemaz nebija Sudmaliņas. Ir zināms, ka, piemēram, Latvijā tagad populāras tādas tautas dejas, kā Kolchozu deja, Mašīnu Traktoru Staciju Brigadieŗu deja. Tas, ko Jūs redzējāt, droši vien, bija apašu deja latviešu dejotāju izpildījumā.
Skabargu redakcija! Mūsu jauniešu pulciņa sanāksmēs pēdējā laikā ierodas divi kungi, kas vienmēr uzsveŗ savu pagātni. Toreiz... kad es biju direktors Ulmaņa laikā... vai ...toreiz, kad mēs vācu laikā jaunatnei ceļu rādījām... Sakait atklāti, ko Jūs par šādiem kungiem domājat? Vai viņi nedzīvo pārāk daudz pagātnē?
I. K. Toronto, Kanadā
Red. atbilde: Mūsu Toronto daļas šefs, zvērināts padomnieks, informē: pat Rainis esot teicis − no pagātnes uz nākotni. Tas liecinot, ka abi kungi lasījuši Raini. Bez tam, šie kungi esot īsti latvieši, jo parādot absolūtu vēsturiska laika izjūtu. Viņiem esot vēstures apziņa, dzīves posmu chronoloģijas saskaņotība. Ne par velti arī Janča māte uz jautājumu, kad Jancis dzimis, atbildējusi ar ... toreiz, tā ap linu plūcamo laiku... un latvietis Ķencis savu laika izjūtu un latvietību pierādījis kaut vai ar vārdiem... toreiz, kad vēži nāca malā...
Red.! Laiks informēja, ka Latviešu Nacionālā Centra kungs Eglāja kungs teicis -sociāldemokrati jaucot latviešu jaunatnes vienību. Tā kā nebija sniegta tuvāka informācija, kāda vienība tiek jaukta, vēlos zināt, vai minētā vienība ir volejbola, basketbola, tenisa, ping-ponga vai kāda cita veida vienība? Kāds ir vienības nosaukums?
K. S−is, Indianapolē, ASV
Red. atbilde: Paskaidrojam, ka vēl neviena vienība nav izjaukta. Šai sakarā nav arī jāmeklē vienības nosaukums.
Redakcija! Kāds izcilu latviešu izcelsmes vecāku dēls jauniešu sanāksmē ārkārtīgi uztraucās, kā viņam iedrošinoties piesūtīt Jaunās Gaitas paraugus. Vai viņam nav grūts mūžs?
Mk. Kalamazū, ASV
Red. atbilde: Ir! Ja viņš tāpat uztraucas par visiem paraugiem, ko viņam piegādā Amerikas pasts, viņš nemaz nepārdzīvos savus izcilos latviskās izcelsmes vecākus.
Dr. IESprūdis, kas ļoti dzīvi, fanātiski un tomēr ļoti vēsi un lielā mierā seko trimdas latviešu jaunās paaudzes centieniem, piesūtījis Skabargu redakcijai šādu svarīgu faktu − Āpsim ir viegli runāt par putnu problēmām: Viss būtu kārtībā, ja viņi nebūtu tik gaisīgi. Kāpēc viņi nekļūst nopietni un nedzīvo alās? Rodas jautājums, vai Dr. lESprūdis tiešām domājis, ka vecā paaudze raugās uz jaunajiem no āpša perspektīves?
1958. gada 26. aprīlī Čikagā notika leišu-latviešu sporta spēles. Reklāmas lapiņās bija teikts tā: Pagājušā gadā mūsu sportistes zaudēja, bet volejbolisti uzvarēja, īpaši sāpīgs lietuviešiem bija zaudējums basketbolā. LIETUVIEŠI ŠOGAD APŅĒMUŠIES PANĀKT REVANŠU. Viņu vienības būs spēcīgas, bet arī mēs vēlamies jaunas uzvaras. Mūsu sarkan-balt-sarkanās krāsas aizstāvēs visi labākie basketbolisti un volejbolisti.
Kas šo mazliet šovinistisko lapiņu parakstījis? Komiteja latviešu sporta vienību uzvarai? Nē! Latviešu sporta pārvalde vidējās valstīs? Atkal nē! Kas tad? Baltiešu sporta komiteja ASV!!!
Ak, tētīt!
LATVIJĀ
Augstāko padomju vēlēšanu teātris Padomju Latvijā jau gaŗām, bet interesanti pavērot, ko par saviem kandidātiem esot sacījuši darbaļaudis. VEF-a klubā kāds biedrs Strazdiņa kungs par biedru Kalnbērziņa kungu teicis tā: ... vislabāk biedru Kalnbērziņu raksturo tas, ka valdība viņam par nopelniem tautas labā piešķīrusi piecus (5) Ļeņina ordeņus. Komjaunietis Grostiņa jaunkungs apliecinājis: Ar savu darbu mēs pateicamies partijai un valdībai par to skaisto, pilnvērtīgo dzīvi, ko dzīvojam un kuŗu izcīnīt palīdzējis mūsu deputātu kandidāts biedrs Kalnbērziņš. − Arī Grūbes un Bogdanovičas kundzes raksturojušas Kalnbērziņu kā uzticamu latviešu tautas dēlu.
Bet kad 6. martā notika LLKJS (komjaunatnes) kongress Rīgā, to apsveica arī Latvijas Komūnistu Partijas Centrālā Komiteja, kuŗas pirmais sekretārs ir Kalnbērziņš. Apsveikumā tostu (t.i. beigu) daļā vārds pa vārdam:
Lai dzīvo Ļeņina komjaunatne − komūnistiskās partijas rezerve un uzticamais palīgs!
Lai dzīvo mūsu slavenā padomju jaunatne!
Lai dzīvo mūsu dižā Dzimtene − Padomju Sociālistisko Republiku Savienība!
Lai dzīvo Padomju Savienības Komūnistiskā partija un tās ļeņiniskā Centrālā Komiteja!
Un ne vārda par Latviju vai latviešu tautu! Bet Grūbes, Bogdanovičas, Grostiņi, Strazdiņi apliecina, ka Kalnbērziņš uzticams latviešu tautas dēls? Kas nu iznāk? Kāds melo! Biedrs Kalnbērziņa kungs nemelo! Par to nevar būt runa. Melo Grūbes, Bogdanovičas, Grostiņi. Ai, kā melo! Kauna nav? Biedrs Kalnbērziņa kungs nav uzticams latviešu tautas dēls! Tas ir loģiski.
Un šis arī ir loģiski! Ojārs Vācietis, dzejoļu sacerētājs Padomju Latvijā, ievēlēts LLKJS CK sastāvā (kopā ar tādiem dūžiem kā E. Bēmani, H. Valteru u.c.). Par kādiem nopelniem? Vot, par to, ka, kaut gan dažādas pārvērtības skārušas sacerētāja mūžu, tak beigās:
... var ar vienu vārdu manu mūžu,
ar komjaunatnes vārdu pasacīt.Vai bija prātīgi pārcensties un likt uz vienas kārts visu? Vienā dzejolī? Tagad būs atkal jādzejo par sirdīm un sirsniņām. Ko teiks Centrālā Komiteja?
Turpretī Nacionālās Operas apstādījumos radīts jauns dekoratīvais ietērps. Agrāko gadu sarkano stādījumu vietā puķu paklāji zied nacionālās latviešu villaines rakstā.
Anton ach Azzurauck I un Vittorio och Poppulo librets
Trešais cēliens (turpinājums) Visi pakārtojas gājienam uz krūmu pusi, dziedot katram savā meldijā
Lillā lakatiņu
Kad vasara aizlaiza sniegu Piedziedājums:
Galvā tev lakatiņš lillā,
Kurkst dīķīšos kurkuļi mīli,
Reiz pienāks tas mirklis, es jaužu,
Tā izgaisīs dūmaini mīla Pakārtotais gājiens šādā kārtībā − pa priekšu pirmais un otrs cietējs ar pirmo un trešo meiteni samērā stabili, no muguras trešais un ceturtais cietējs ar otru meiteni un sekretāri samērā nestabili − pazūd tālumā. Piebrauc policijas mašīna ar policistu un miera traucētāju. Abiem izkāpjot, redzams, ka otra cēliena beigas atstājušas savu iespaidu, kas pārklāts plāksteŗiem. Iespaids manāms arī drēbēs, kas nav pārklātas plāksteŗiem. Abi ļoti triumfanti dzied
Triumfa maršu POLICISTS, resns varontenors
Varoņu slava
gaida mūs, MIERA TRAUCĒTĀJS, tievs tenors
Atriebta ģitārslava būs, KOPĀ
Varoņu slava gaida mūs, Rečitatīvs POLICISTS
Šeit viņu zirgi stīvi dus ABI
At - rie - bī - ba! POLICISTS
Pēc baigās kaķu kaujas MIERA TRAUCĒTĀJS atradis tālruni
Šī te nav gitārstīga,
POLICISTS
Tā laumiņas ar providenci Policists uzgriež numuru, klausās, tad dzied
Telefona āriju
Hallo, hallo, šeit runā septin pieci trīs. Rečitatīvs
Hallo, hallo, ko rīkosit un teiksit, Klausās ļoti uzmanīgi, rāda neapmierinātu seju, tad uztraukti
Nolāpīts, plānu devīto Nomet klausuli Tik tā! Bā! Bā! Bā!
Ar tempu, dārgais gitārniek, Policists izņem no mašīnas sievietes lakatiņu, ko apliek ap galvu sev. Miera traucētājam viņš piesprauž mākslīgas Hitlera ūsiņas. Pats apliek sev krūšturi un priekšautu. Rečitatīvs POLICISTS
Un tikko kādu viedi, MIERA TRAUCĒTĀJS
Tur nāk! No meža puses uznāk Pirmais cietējs ar Otru meiteni. Orķestrī ieskanas maigas skanas; vijoles draud smeldzē pāršķeltbungādiņas.
Nāvīgas mīlas ārija
PIRMAIS CIETĒJS Tristanissimo OTRA MEITENE Izoldissimo Šī mīlas nakts Ai, gribas mirt, Kur tumsā prieks ir rakts, No dzīves projām irt Nāc, skūpstu pasniedz man, Ai, gribas izgaist,
MIERA TRAUCĒTĀJS dzirdams no aizmugures:
Trīs gorģīnes vīta
Spēkā sirdspuksts lai skan; Gribas garu izlaist, Nāc, baudīsim šo dzīvi, Ai, gribas dzīvi beigt Pirms kļūstam veci, stīvi
Kā var aizmirst, kā var aizmirst
Un nāves krastu sveikt. Nāc tuvāk man pie siltās krūts No sāpju lejas projām tikt, Un laimību no mīlas sūc. Reiz karoti pie malas likt Sirds iepukstas, Sirds ilgojas, Prāts iečukstas: Prāts zilgojas. Lai dzīvo prieks Ak nāves prieks.
Knapi kā izskanējusi traģiskā Nāves mīlas ārija, kad atskan no Miera traucētāja un Policista mutēm Ō, mia bella. Tās laikā no meža puses klusi ierodas pārējie cietēji un meitenes.
Ō, Mia bella
Amoroso, bellicoso. MIERA TRAUCĒTĀJS Amoroso POLICISTS Bellicoso
Ō, mia bella!
Ō, para bellum!
Ō, mia bella!
0, para bellum!
Ō, mia bella!
Ō, para bellum!
Orķestrī draudīgi ierūcas bungu pērkons , kas neatslābst līdz
pat straujo notikumu beigām. Ā - ā - ā!! !
Cietēji, meitenēm spiedzot, uz brīdi apjūk, bet tad dodas uz mašīnām milzīgā steigā. Rečitatīvs.
PIRMAIS UN OTRS CIETĒJS:
Man likās, ka šī resnā spēlē mīlas lugu,
Policists, kliegdams Stāt, stāt, stāt! metas bēdzējiem no muguras, bet priekšauts viņu traucē. Viņš izrauj pistoli un sauc:
Ā
- ā - ā!
Neviens neklausās. Cietēji piedod gāzi, kas atbalsojas orķestrī, un aizbrauc, putekļu mākoni atstādami. Policists nospiež gaili, bet no stobra izskrien tikai ūdens strūkla. Rečitatīvs
Nolāpīts ar vienu aci,
Viņš milzīgā steigā, pat uz Miera traucētāju nepaskatījies, ielec mašīnā un aizbrauc. Atskan griezīga sirēnas aurē, apmēram ffff. Miera traucētājs paskrienas pāris soļus, sauc kaut ko, bet noķer tikai putekļu mākoni. Rečitatīvs
Te esmu atkal viens bez meitenes, bez skuķa, Orķestris nomierinās, kļūst saldensērīgs, kad Miera traucētājs sāk savu
Gitāres recitativoāriju.
Es ar savu gitāri
Tevi gribu košu, šmaugu
Pazaudēšu ģitāri,
Mēs dzīvosim kā Kemeŗu miestiņā,
Pazaudēšu meiteni,
Dzīve smaga tā kā slogs,
Atradīšu gitāri
Rečitatīvs
Ai ģitāre, ģitāre mīļā,
Orķestrī atskan skaļi šņuksti pie beidzamajām rindām. Miera traucētājs sabrūk, apkampis ģitāri. Pie pēdējā vārda pārtrūkst stīgas un krīt
priekškars |