Jaunā Gaita Nr. 15, 1958. g. maijā, jūnijā
PAR PRESES BRĪVĪBU UN UZDEVUMIEM
IEVADS SIMPOZIJAM
- "Vai Jums te neviens putns nedzied?"
- "Nē, neviens. Reiz te kāds sāka dziedāt, bet nokāvām gan, lai netraucē."KĀRLIS SKALBE - pasakā "Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties".
Latvijas neatkarības laikā pēc Latv. konv. vārdn. ziņām Rīgā latviešu valodā iznāca 7 dienas laikraksti. Rakstītāji un lasītāji varēja izvēlēties to, kas pēc viņu domām visobjektīvāk un pareizāk apgaismoja latviešu un pasaules polītisko, saimniecisko un kultūras dzīvi. Vienā kioskā varēja pirkt visus. Padomju pirmās okupācijas laikā iznāca vairs tikai divi - "Cīņa" un "Padomju Latvija", bet vācu okupācijas laikā viens - "Tēvija". Šie laikraksti iespieda to, ko vēlējās okupanti. Patreiz Rīgā iznāk trīs dienas laikraksti - Cīņa, Rīgas Balss un Padomju Jaunatne. Šo izdevumu redaktori un līdzstrādnieki gan atzīstot preses brīvību, bet tā ir padomju preses brīvības izpratne, mums sveša.
Trimdā latviešiem ir 6 vai 7 laikraksti (gan neviens dienas laikr.), kas visi tiek iespiesti zemēs, kur preses tiesības un uzdevumi atbilst demokratijas pamatprincipiem. Tomēr redaktoriem un izdevējiem bieži jādzird pārmetumi. Lasītājs vairs nevar izvēlēties laikrakstu - Austrālijā dzīvojošam trimdiniekam praktiski neiespējams lasīt Zviedrijā iznākošu latviešu laikrakstu, un cik Vācijas latviešu dos priekšroku kādam aizjūras izdevumam, kas pienāks ar vairāku nedēļu nokavēšanos un bez tam daļēji saturēs vietējās ziņas un sludinājumus? Praksē ir tā, ka latvieši trimdā lasa "vietējo" laikrakstu. Viss būtu jauki un labi, bet lasītāji runā par preses un vārda NE-brīvību trimdā. Un tas vēl nav viss - trimdas prese rakstot tā, lai izpatiktu lasītājiem. Redaktori gribot paglaimot lasītāju lielmasai (kuŗai nepatīkot nekas nopietns), un tas atsaucoties uz preses brīvības principu. Intelektuālā godīguma principi vairs neesot svēti. Daži rakstītāji un redaktori apkaŗojot preses brīvību ar saukli "preses brīvība"! Kāds pat esot ierosinājis cenzēt trimdas rakstnieku autobiografijas - toreiz, kad tās iznāca Vācijā, trimdas pirmajos gados.
Pirms pāris gadiem bija miers - bijām samierinājušies ar trimdas presi un grāmatām. Bija tāds kā pagurums. Viena daļa krāja naudu, otra - zināšanas. Citi atpūtās un krāja spēkus. Tad uzliesmoja nemieri Ungārijā. Ievērojot trimdas latviešu ļoti izteikto pretsociālistisko noskaņojumu, mūsu prese, varbūt apzināti, noklusēja Ungārijas revolūcijas sociālo raksturu un krievu monarchistu bažas par līdzīgu notikumu attīstību Krievijā. Tomēr Ungārijas revolūcija saviļņoja visas sabiedrības aprindas - pēkšņi ļoti daudz ievērības veltīja jaunatnei, ārzemēs sāka interesēties par cara laika vērtspapīriem, aktīvi kļuva trimdas polītiķi un vēsturisko atmiņu rakstītāji. Rezultātā šodien atkal lauž šķēpus par preses un vārda brīvību. Visi gan atzīst, ka brīvā prese vajadzīga, bet vārdu "brīvs" iztulko dažādi. No vienas puses, redaktori trimdas izdevumos grib informāciju pakļaut demokratisko valstu žurnālistikas principiem un "viedokļa daļā" (Editorial) paust patiesus faktus, bet no otras - trimdas laikraksti cīnās par neatkarīgas Latvijas idejas uzturēšanu, kultūras saglabāšanu un jaunradi. Ievērojot pēdējo, ir gluži dabīgi, ka izdevumiem līdzi nāk zināma propagandas piegarša, kas raksturīga nacionālai presei vispār. Visi trimdas izdevumi ierindojami kaut kur starp demokratisko un nacionālo presi. Nav mums tāda demokratiska izdevuma kā piem. "Manchester Guardian", bet no otras puses - paldies Dievam, nav arī izdevuma, kas akli sekotu Gebelsa vācu nacionālās preses un idejas pēdās. Rakstītāji un redaktori vēl nav izšķīrušies, vai turpināt pasākto pagātnes notikumu un personu ideālizēšanu un iet pa to pašu ceļu tālāk, vai reizē ar latviešu tautas sasniegumiem rādīt ari kļūdas, rakstīt par glāžu šķindoņu un nenosvērto ārpolītiku? Atzīties, ka nacionālšovinisms bija un bieži vēl ir tagad? Jau 1951. gadā "Observer" korespondents E. Krenkšovs rakstīja "Tanī dienā, kad mēs savās bailēs novērsīsimies no katra apgaismības kursa tādēļ, ka par to vārdos ir arī boļševiki - Staļins ir uzvarējis!"
Rīgā šodien raksta: kritika esot bīstama tādēļ, ka nevarot vairs apšķirt draugu no ienaidnieka. Liekas, ka arī trimdā notiek tas pats. Sevišķi neērti jūtas tie sabiedriskie darbinieki, kuru darbus vai nedarbus kritizē. Krāsas reizēm tiek tīši sabiezinātas, rakstītāji nevadās pēc sirdsapziņas un patiesības un pagātnes notikumus projecē tagadnē caur ļoti subjektīvu prizmu. Presē parādījušies daudzi raksti, kas radījuši nevajadzīgus asumus.
Uzmanīgam vērotājam tas viss nav pagājis secen. Laikraksti sūdzēti tiesā, par preses un vārda brīvību runāts centrālo organizāciju sēdēs, jaunatnes organizācijās. Daži cilvēki sarūgtināti pametuši sabiedrisko darbu un aizgājuši nomaļus. Kāds jaunietis izstājies no jaunatnes apvienības, un daži jaunatnes vadītāji izteikuši domas, ka arī dažus "Jaunās Gaitas" rakstus vajadzētu cenzēt... Kad pēdējā ziņa parādījās presē, nezināms jaunietis piesūtīja kādam J. G. redaktoram šādi pārfrazētu J. Alunāna pantu
Čuči "Jaunā Gaita" čuči
Īsu, sūru mūžiņu.
Uzgūlušies lieli kluči,
Spiež tev ārā dzīvību.Analizējot pēdējā laika notikumus un parādības, atklājas 4 apstākļi, kas vairāk nekā jebkas cits pacēluši preses un vārda brīvības jautājumu pašā virspusē. Šī rakstiņa uzdevums nav atrast "kādēļ", "kur", "par" vai "pret", bet gan norādīt uz šīm četrām tipiskām pēdējā laika parādībām, kas radījušas domstarpības, konfliktus un sarūgtinājumus.
JAUNĀKĀ VĒSTURNIEKU PAAUDZE
Nenoliedzami, ka tāda aug vai ir jau izaugusi. Viņu princips ir: 1) dodiet laikmeta dokumentus, jo mēs gribam objektīvu patiesību; 2) cienīsim otra cilvēka domas; 3) skatīsimies arī medaļas otru pusi.
Šie jaunie pagātnes notikumus redz mazliet savādāk nekā viņu pirmā un otrā kursa profesori Rīgā vai Pinebergā. Jaunos raksturo patiesības mīlestība - viņi grib būt objektīvi, tādēļ nonāk konfliktā ar tā saukto "nacionālo vēstures skolu". Vēl raksturīgs viņiem ir godīgums, kas, par spīti dažām ārišķībām un pašreklāmai, tomēr klusi un noteikti sēž savā vietā. Ir gadījumi, kad šie vēsturnieki runā par lietām un notikumiem, kuŗos tie nav varējuši iedziļināties materiālu un liecību trūkuma dēļ. Apzinīgi ar vēstures viltošanu neviens trimdas vēsturnieks nenodarbojas, bet katram ir sava īpatnēja pieeja. Reiz jaunietis, kas Latviju vairāk pazina no bilžu grāmatām, izmisumā gandrīz vai plēsa matus pēc tam, kad bija izlasījis divas latviešu, vienu vācu, vienu Baltvācu un vienu trimdas krievu profesora grāmatu par nesenajiem notikumiem Baltijas telpā. Palīdzēt viņam bija grūti - kāds ieteica vēl izlasīt vienu vai divas komūnistu vēsturnieku grāmatas par to pašu jautājumu! Tad lieta būšot skaidra.
Liekas, ka vecākās paaudzes vēsturnieki ir vairāk nacionāli - subjektīvi. Cienījams kungs jaunatnes vadītāju sagatavošanas kursos vairākkārt uzsvēra: (runādams par Latvijas senvēsturi) "vēsture ir subjektīva". Varētu pievienoties, ja sacīto attiecinātu tikai uz vēstures posmu, kas tīts neziņas miglā, bet vai arī jaunākie posmi būtu jāvērtē, izceļot tikai pozitīvo? Vai tas būs pakalpojums mūsu jaunatnei vai "lāča pakalpojums" mūsu ienaidniekam, kas prot izmantot katru trimdinieku kļūdu par labu savai propagandai?
Jaunie vēsturnieki tātad rada zināmu konfliktu un līdz ar to - pārrunas par brīvību un cenzūru. Agrāk visvairāk runāja par teiksmaino pagātni, cīņām ar krustnešiem. Runāja par zviedru laikiem un sprieda, cik tie bijuši labi vai slikti. Šodien sāk runāt arī par neatkarības laiku un pat par šī laika pēdējiem sešiem gadiem. Tādēļ nav brīnums, ka uzliesmo cīņas, strīdi un bieži, tāpat kā Rīgā, šodien trimdinieki pēkšņi vairs nezina, kuŗš draugs, kuŗš ienaidnieks.
ATMIŅU UN DIPLOMĀTISKU DOKUMENTU PUBLICĒŠANA.
Grāmatu izdevēji var berzēt rokas, jo šajā kategorijā ietilpināmās grāmatas tiek ātri "izķertas". Šīs "problemātiskās grāmatas", kā daudzi tās sauc, graujot "nacionālo fronti". Kā tipiski piemēri tiek minēti "Sestā kolonna", "Pa aizputinātām tekām", "Medaļas otrā puse", "Dienās baltās nebaltās", "Mana sarakste ar K. Ulmani un V. Munteru" un d. c.
Agrāk grāmatas nosodīja un publiski sadedzināja - tagad jaunie dzird: "Nelasi vis, dēliņ, to grāmatu! Tur viss samelots." Bet dēliņam tikai to vajag. Viens, divi - grāmata izlasīta. Tādēļ atmiņu rakstītāji un tie, kas viens otru sauc par boļševiku ģenerāļiem un čekas ziņotājiem, nes ļoti lielu atbildību jaunās paaudzes priekšā. Jaunietis bieži paliek neziņā. Vai rakstītājs saka taisnību? Vai viņam ir atbildības sajūta? Vidusmēra lasītājam, nemaz nerunājot par jaunākiem gados, ir ļoti grūti orientēties šajā atmiņu klāstā.
Citādi ir ar diplomātisko dokumentu publikācijām, kas noteikti vēlamas. Fakti, kā noraksti un fotokopijas, tad sniedz patiesu liecību par attiecīga sabiedriska darbinieka toreizējo rīcību. Bet arī dokumentu publicētāji atrod savus kritizētājus, sevišķi tad, ja tiek skarti brīvās Latvijas pēdējo gadu notikumi. Trimdas vairākums aizstāv 1934. g. 15. maija apvērsumu. Baltvācu vēsturnieki uzsver, ka toreiz Latvijā nedraudējušas briesmas ne no labā, ne kreisā spārna. Ievērojams latviešu diplomāts ari atbildēja saviem kritiķiem pēc kādas savas grāmatas publicēšanas, kuŗā viņš negātīvi bija vērtējis minētos notikumus: "Ja 15. maija apvērsuma piekritēji spēs uzrādīt motīvus, kas uz to spieda, tad varēs runāt tālāk. Pagaidām tādus neuzrāda un līdz ar to, diemžēl, visa diskusija ir apgrūtināta."
Minētais autors rīkojas pareizi. Viņš aicina otru pusi nākt ar saviem faktiem. Diskusijas mums šodien vajadzīgas un nevis personīgas izrēķināšanās, kas atbalsojas trimdinieku laikrakstu redakcijās un trimdinieku mājokļos.
JAUNĀ PAAUDZE
Trešais faktors, kas radījis pārdomas un rakstus par preses un vārda brīvību, ir jaunākās paaudzes nostāja. Jaunie grib - un grib ātri. Jauniešu un "vecjauniešu" vārdi dažkārt ir nepatīkami daudziem, tā, ka pēdējā laikā dzirdēti vārdi "problemātiskie intelektuāļi". Tādi esot Zviedrijā, Vācijā un arī Amerikā. Kāds runātājs lietojis vārdus - "pārintelektualizētās jaunatnes šiks."
Jaunie jautā. Jautā vecākiem un saviem vadītājiem: "Jūs, vadītāja kungs, sakāt, ka mūsu jaunatnes organizācija ir nepolītiska organizācija un ka mēs cīnāmies par Latviju. Bet mans tēvs saka, ka cīņa par Latviju ir polītiska cīņa. Kā tad lai mēs cīnāmies?"
Jaunatnes vadītājs nevar atbildēt tūlīt.
Citā reizē jaunietis vaicā - vai Baltijas valstu liktenis varēja būt citādāks. Cienījams kungs atbild, daudz nedomādams: "Nē - nevarēja. Mēs esam pārāk mazi un nevarīgi. Mūsu ārlietu ministrs V. Munters toreiz darīja visu, kas viņa spēkos, un tas nebija daudz." Jaunietis varbūt vēlāk domā: - "nu, ja jau mēs tik mazi un nevarīgi, tad varbūt labāk palikt Amerikā. Kāpēc jāiet ar mazajiem un nevarīgajiem? Paši drūmi noskatījušies uz padomju tankiem, kas braukuši pāri robēžām, citi steigušies pat sarkanarmiešiem pasniegt ziedus; ministrs staigājis Staļina dāvātā kažokā - pats grāmatā lasīju - tajā, kuŗu tēvs aizliedza lasīt, jo tā graujot nacionālo fronti. Kur tad jums tā nacionālā fronte bija toreiz? Vai apgabalos, kuros Hitlers izdzina poļus un nometināja repatriantus no Baltijas?"
Jaunieši vaicā. Meklē. Taujā. Dažreiz viņi arī mētājas ar vārdiem un jēdzieniem, jo viņi ir jauni. Mūsu laiks prasa ļoti lielu iecietību, un brīžam liekas, ka jaunajiem šīs iecietības trūkst.
Nereti redaktori un sabiedriski darbinieki lūdz jaunatni kaut ko uzrakstīt, nākt ar ierosinājumiem. Kas notiek pozitīvas atbildes gadījumā? Jaunatnei pārmet neiecietību, bet ļoti neiecietīgi ir arī sirmie tēvi un mātes. Parastā kritika (ja jaunais uzraksta kaut ko "savādāku") ir... "jēdzienu sajukums... ", ... "man ir nožēla par šo jaunieti" .. . "pret vēsturi vien vajadzēja sajust cieņu un godu."
POLĪTISKĀS PARTIJAS UN KUSTĪBAS
Tās izraisījušas ļoti daudz asumu trimdas sabiedrībā, kas ar ļoti maz izņēmumiem ir pret polītisko partiju atjaunošanu. Ir ierosināts radīt bezpartejisku administrāciju nākotnes Latvijā - izsludināt partijas ārpus likuma un ievēlēt tikai pagastu valdes, sākumā pilnvaras dodot pagaidu ministru prezidentam. Asprātīgs rakstnieks, kas tāpat kā daudzi dibināti uzsver, ka demokratija bez politiskām partijām nav iespējama, tūlīt rakstīja lasītāju vēstulēs - "Jā, bet kas notiks, ja pagaidu ministru prezidents noorganizēs pagaidu koncentrācijas nometnes un saliks tur nepatīkamās personas? Bez tam - vēlāk personas pagastos un apriņķos nemaz nebūtu jāvēl - ieceltu tāpat - labākos no labākiem." Citi ierosinājuši div- un trīspartiju sistēmu, bet zinot, cik daudz latviešiem vēl paglabājies kūkums mugurā un citas klaušu laiku atliekas, šāda ideja jāatzīst par ļoti tālu sapni.
Patreiz tām polītiskām partijām, kas atjaunojušas darbību trimdā ar apzīmējumu "polītiskās partijas", kā arī liberāļu apvienībai, bet jo sevišķi Latviešu Sociāldemokratu ārzemju komitejai pārmet tautas vienības graušanu. Nav šī raksta uzdevums apsūdzēt vai attaisnot kādu, sevišķi vēl tik kompleksā jautājumā kā "nacionālas vienotības graušanā", bet vienu gribētos teikt: latviešu sociāldemokrati, liekas, slimo ar "autoratīvā laikmeta kompleksu", nepārtraukdami uzbrukdami šī laikmeta (1934 - 1940) vadītājām personām, it kā viņi baidītos, ka līdzīgi notikumi varētu atkārtoties. Vai labāk nebūtu izmantot laiku un papīru, rakstot par nākotnes problēmām, nākot ar konstruktīviem priekšlikumiem. Pašreizējā cīņa un tās radītie asumi ir nevajadzīgi, jo simtiem un simtiem jaunas balsis ir teikušas: demokratija. Jaunatnes deklarācija, ko pieņēmusi ELJA, ALJA, un LNJAK, to skaidri pierāda.
Kā iepriekšējie faktori, tā arī polītiskās partijas un ar tām saistītās problēmas sagādā redaktoriem un dažreiz arī lasītājiem galvas sāpes un nevajadzīgus uztraukumus. Vajadzīga gudra iecietība, skaidrs un gaišs prāts, drosme un pacietība uzklausīt otra domas. Patiesībā tik daudz problēmu ir mākslīgi radītas. Ari šodien mēs varam cīnīties dažādās frontēs ar dažādiem ieročiem par vienu mērķi, gluži tāpat kā toreiz, kad Latvijas ideja un valsts tapa - piektgadnieki toreiz kāvās pret kazākiem, cīnījās Zemgales bajāra dēls blakus Rīgas pašpuikām Ložmetējkalnā un Nāves salā pret fričiem, sociālrevolucionārs Oskars Kalpaks kopā ar seloņiem un letoņiem un citu korporāciju piederīgajiem cīnījās pret lieliniekiem pie Ventas un pie Airītēm. Un vēlāk cīnījās diplomāti - cilvēki baltās getrās, ziedu pogcaurumā, viegli iesmaržojušies. Ar savu nosvērtību, eleganci, "angļu mieru" viņi panāca jaunās Latvijas tiesisku atzīšanu visā pasaulē.
Vai no šis cīņas mēs neko nevaram mācīties? Vai mums tiešām šodien vispār nav kauns runāt par preses un vārda brīvību? Mums ir kopēja valoda un sava satversme, jo reiz mēs esam bijuši brīvi. Ja mēs atzīsim pagātnes kļūdas un mācīsimies no tām, tad jaunā paaudze tieši būs pamudināta domāt par savu valsti un tās problēmām. Viņi, arī svešās skolās mācījušies, jutīs, ka nākotnes Latvijai tie būs nepieciešami.
Ls.
Lai gūtu plašāku ieskatu kādā noteiktā jautājumā, JAUNĀ GAITA rīko īpašu diskusiju - simpoziju. Pirmais simpozijs ir par preses brīvību un uzdevumiem.
Aicināti piedalīties bija šādi trimdas sabiedriski, kultūras un polītiski darbinieki: P. Aigars, O. Akmentiņš, H. Atoms, A. Bērziņš, R. Birzgale, A. Bļodnieks, I. Brēdrichs, J. Breikšs, R. Čaks, P. Dreimanis, G. Irbe, J. Kadilis, B. Kalniņš, P. Klāns, A. Klīve, A. Kroders, P. Lejiņš, V. Muižnieks, M. Pelcis, J. Poņemeckis, A. Priedīts, T. Puisāns, K. Rabācs, J. Šķirmants, A. Svenne, K. Sventeckis, M. Štauvers, G. Tomsons, M. Valters, V. Vārsbergs un I. Vīksna.
Sešpadsmit no aicinātiem dalībniekiem atsūtīja savas domas par preses brīvību. Nav zināmi pārējo klusēšanas iemesli. Varbūt tie ir sevišķi apstākļi, darba slodze, veselība.; varbūt daži faktu, ka redakcija lūdza ierobežot atbildes uz 100 vārdiem, uzskatīja par preses un vārda brīvības ierobežošanu. Rezultātā simpozijs nav tik pilnīgs, cik tam tik svarīgā jautājumā vajadzēja būt, un redakcija cer, ka JAUNAJAI GAITAI atkal nepārmetīs vienpusību vai partejiskumu tādēļ, ka vairāku prominentu sabiedrisku un polītisku darbinieku uzskati nav iespiesti. JAUNAJAI GAITAI vienkārši nav iespējams iespiest viņas rīcībā neesošus uzskatus, tāpat kā nav iespējams ar varu šos uzskatus ne no viena izspiest.
Par JAUNĀS GAITAS izvēlētā simpozija tematu ir teikti arī šādi vārdi: "... brīvība ir brīvība kādai personai būt arī citādās domās..."
JAUNĀ GAITA atļauj "citādas domas" !
AIGARS Pēteris, trimdas rakstn. Penkluba valdes pr-dis
Pārdrošam nodomam uzvara zied. .
(Gēte)
Pēdējie divdesmit gadi jaunatnei nav atstājuši nevienu ideju, ko nebūtu aptraipījušas bendes rokas. Taču dzīve uzdod mīklas, un tās ir jāatmin. Ir mīklas, kuŗas atmin zelts, ir mīklas, kuŗas tikai tēraudam pa spēkam, bet visgrūtākās spēj atminēt tikai cilvēka brīvais gars. Šim garam nedrīkstam celt žogus, nolikt logatus. Pavasara pali un jaunības dedzība nepazīst aizsprostus. Arī tad, ja mēs tos uzceltu, tie neaizturētu jauno paaudzi meklēt savus ceļus. Jaunatne ir nemiera pilna, nepacietīga, aizgrābtīga, bet citādi nedrīkstētu būt. Tā vairs nav jaunatne, kas pieņem vecākās paaudzes elkus, aizspriedumus, mīlestību vai naidu, filistru pasaules uzskatu.
Mūsu jaunā paaudze vairs netic materiālisma visvarenībai, netic diktātūras elkam, vienalga kādas idejas vārdā tam nestu upuŗus. Vai tas nav liels solis uz priekšu? Kaut mums vairāk būtu tādu, kas neiet vecās "prātīgās paaudzes" pēdās.
AKMENTIŅŠ Osvalds, Latviešu Preses Biedrības sekretārs
Kāds vecs redaktors, kas tagad ir laikraksta korespondents reiz izteicās: "Ja es visu rakstītu, kas man zināms mūsu tautiešu kolonijā, tad man jau pēc pirmajiem rakstiem vajadzētu atstāt šo pilsētu." Kaut tas ir pārspīlēti sacīts, še slēpjas liela avīžnieka patiesība ar vairākām problēmām. Pirmkārt, avīžnieka darbs, kādu to pazinām Latvijā un kādu to pazīstam ASV - mūsējiem ir stipri ierobežots. Otrkārt - trimdinieki nevēlas dzirdēt patiesas kritikas, kaut arī minētos rakstos būtu skarts tikai latviešu sabiedriskais darbs un personīgā stāja svešumā, saistot to ar mūsu kultūras misiju un Latvijas atbrīvošanas polītiku. Šajos punktos glabājas visa mūsu preses atslēga. Ja šo atslēgu aizmestu, mūsu latviešu preses varētu ari nebūt. Bet kā panākt, lai laikraksts ietekmētu sabiedrību un nevis sabiedrība laikrakstu?
Tā ir žurnālistikas māksla. Domāju, ka lasītāji no redaktora gaida uzmanīgu, smalkjūtīgu pieeju pozīciju un opozīciju ieskatiem. Kas panāks vairāk, ar skandalozītāti vai gudru iecietību?
ATOMS Hugo, Latviešu Preses Biedrības biedrs
Brīvā presē jāatspoguļojas brīva cilvēka ētiskām domām, domām par jebkuru lietu, pasākumu, sabiedrisku parādību, amata personu, kustību. Katram cilvēkam tiesības brīvi izteikties, bet ja kāds kritiski skaŗ personas, lietas, tam jāspēj, ja vajadzīgs, pierādīt savus apgalvojumus un secinājumus.
Nevienam nav tiesības ierobežot preses brīvību; brīvas sabiedrības interesēs vienmēr ir bijis zināt patiesību; jo prese uzskatāma par dzīves spoguli, kas informē cilvēku, palīdz viņam savu uzskatu, labākas dzīves un pasaules veidošanā.
BĒRZIŅŠ Alfrēds, Komitejas Latvijas Brīvībai loceklis
Latviešu cilvēkos Latvijā bija nostiprinājusies dziļa cieņa pret iespiesto vārdu. Varbūt tālab, ka pirmās latviešu valodā iespiestās grāmatas bija svētie raksti, kuŗos stāstīja par mūžīgo patiesību.
Laikam ejot, daudz kas mainījies, arī zīmējoties uz iespiesto vārdu. Ne visi ūdeņi palikuši tik skaidri, kā tas bija to tecēšanas sākumā. Šīs atziņas sarūgtināts kāds vecs Rudbāržu pagasta saimnieks teica: viņš esot dzīvojis pārliecībā, ka viena mute nevarot runāt taisnību un melus, tāpat kā no vienas akas nevarot smelt labu un sliktu ūdeni. Bet mute runā tikai uz dažiem, iespiests vārds uz daudziem.
Teic, ka katrs varot izteikt savus spriedumus par cilvēkiem un notikumiem, kā viņš tos redzējis un izpratis. Tādas domas ir pareizas ar vienu iebildumu - brīvs ir tikai tas, kuŗa rīcību kontrolē sirdsapziņa un patiesības apziņa.
BIRZGALE Rasma, ALJA-s informācijas nozares vadītāja
Demokratiskā iekārtā personīgā brīvība nenozīmē patvaļu, bet gan "brīvību likuma robežās". Ja, pieņemdami likumus, apliecinām savu neticību cilvēku spējām veidot morālu sabiedrību bez likuma palīdzības, kādēļ gan domājam, ka katra rakstītāja ētiskā koda pietiekami augsta, lai tam ļautu absolūtu preses brīvību? Objektīvi, informātīvi raksti ir, protams, izglītojoši. Taču raksti, kuru tiešais nolūks sabiedrības morāles graušana, līdz ar to pastāvošās sabiedrības iznīcināšana, būtu cenzējami. Bez šaubām, sabiedrības morāles graušana ir stiepjams jēdziens, un, to tulkojot, dažos gadījumos rastos zināmas grūtības. Bet mēs nedrīkstētu no tām izvairīties, ja uzskatītu preses brīvības ierobežojumu nevis kā demokratijas principu pārkāpumu, bet gan kā demokratiskas sabiedrības pašaizsardzības līdzekli.
BRĒDRICHS Ivars, jaunākās paaudzes literāts Austrālijā
Latviešu trimdas presei rietumu demokratijās ir brīvība, kādu tā netika pieredzējusi laikā no 1934. g. līdz 1945. g. Liekas, ka minētajā dažādu "autoritāšu" laikmetā daļa mūsu sabiedrības ir pieradusi pie tā, ka gatavus uzskatus nevien polītiskos, bet ari sabiedriskos, kultūras u.c. jautājumos tiem oficiālā "ģenerāllīnija" ielej kā ar karotīti. No tā nu būtu pēdējais laiks tikt vaļā. Liekas, ka mūsu jaunatnes lielākā daļa, rietumu skolās iedama, to arī paspējusi; tāpēc nav jābrīnās, ka "ģenerāllīnijas" aizstāvji sāk kļūt nemierīgi, redzot kaut vai "Jaunās Gaitas" brīvo stāju.
Patiesība gan var būt tikai viena, bet pie tās parasti iespējams nokļūt pa dažādiem ceļiem. Katram individam jādod brīva iespēja pašam spriest, izšķirties. Un par cenzūru runājot: gribētos zināt, kuŗai personai vai uzskatu nogrupējumam ir monopols uz "pareizu" domāšanu nacionāli polītiskos un kultūrālos jautājumos?
BREIKŠS Jānis, Latviešu Liberāļu Apvienības priekšsēdis
Cīņā par Latvijas brīvību mūsu vienīgais ierocis ir brīvais vārds. Runātam vai rakstītam - tam ir jābūt taisnīgi pamatotam, mierīgi teiktam. Tad tā spēks ir stiprāks par vismodernākiem ieročiem. To konstatējam tagadējā "aukstā kaŗā". Tā iznākumā pierādīsies: bija patiesība, ko mēs teicām un taisnība, ko sludinājām.
Liberāļu polītiskās ideoloģijas pamatatziņa ir, ka katra cilvēka personībai un tās brīvībai pieškiŗama visaugstākā vērtība. Katrs cilvēks, neatkarīgi no nodarbošanās un apstākļiem, ir suverēns. Valsts nedrīkst piesavināties varu, kas novestu konfliktā ar cilvēka pamattiesībām: ticības, sirdsapziņas, vārda, preses, biedrošanās un nodarbības izvēles brīvību.
Diktātūras un autorītārie režīmi to visu noliedz. Šķiru partijas arī grēko pret še minētām brīvībām, sludinot šķiru naidu.
Liberāļi minētās brīvības aizstāv. Sevišķi bez preses brīvības nav iedomājama attīstība un tautas labklājības augšupeja.
ČAKS Raimunds, žurnālists:
Preses brīvība - teorētiski jauka lieta! Bet ja bieži tās aizsegā jālasa meli un demagoģiskas sensācijas, tad jājautā - vai preses brīvība nav vairāk par ļaunu? - Daži mēdz citēt Voltēra vārdus: "Es nepiekrītu nevienam tavam vārdam, bet es cīnīšos līdz nāvei par tavām tiesībām teikt šos vārdus." Skan jauki! Bet vai mūsu ausīs šis citāts skanētu tikpat jauki, ja tas būtu adresēts piem. Chruščevam vai Kalnbērziņam? - Interesanti citēt eksprezidentu Trumenu: "Freedom of the press? Phooie! Publisher's censorship. Which is worse, that or government's?" - Brīvas preses nav. Ikvienam izdevumam vadlīnijas noteic tā izdevējs. Tādēļ arī: preses brīvība ir tikai teorētisks jēdziens !
DREIMANIS Pēteris, LNAK Padomes loceklis
Presei, vispirms, jārespektē attiecīgās valsts likumi. Otrkārt, ikviena doma jāpierāda loģiski vai ar faktiem. Kaili apgalvojumi un pie tam vēl asā veidā nav vēlami. Pieskaŗoties polītiskiem jautājumiem, jāizvairās no katras tendences, piem. nedrīkst izcelt maznozīmīgas personas un noklusēt galveno darbinieku vārdus. Valsts iekārtas raksturojumā jābalstās uz tās likumiem un to reālizēšanos dzīvē; atsevišķu šķiru aizstāvju izteicieni rūpīgi pārbaudāmi - ar nolūku pārliecināties, vai tie atbilst īstenībai. Kādas sanāksmes vai grupas atzinumi nav pierakstāmi visai sabiedriskai šķirai vai pat tautai. Sevišķi uzmanīgi jāpieiet morāles problēmai. Līdzšinējās normas drīkst kritizēt un noraidīt tikai tad, kad to vietā var minēt līdzvērtīgus jaunus noteikumus. Arī humorā nevajadzētu aiztikt morāli, jo daži lasītāji ne vienmēr spēj atšķirt joku no ieteikuma.
IRBE Gunars, Laikraksta "Latvija" redaktors Zviedrijā, "Jaunā Gaita" redaktors Eiropā
Fakts, ka mums šodien jādebatē par vai pret preses brīvību, ir skandalozs norādījums, ka esam gadu pēc gada lietojuši vārdu brīvība, paši nezinādami, ko šis termins nozīmē ! Manā uztverē preses brīvība ir funkcionāls papildinājums uzskatu un vārda brīvības principam. Polītiskā nozīmē bez šā principa konsekventas respektēšanas nav iespējams vispār par brīvību runāt. Preses brīvība paplašina vārda brīvības jēdzienu praktiski, jo bez tās pēdējā varētu arī būt cietumnieka tiesības "brīvi" runāt savā cellē ! Tādēļ mēģinājumi ierobežot preses brīvību definitīvi ir mēģinājumi ierobežot brīvību vispār. Vai mums par šo tematu vispār vēl jādebatē? Ja tā, tad dabīga konsekvence ir jautājums - par kādu brīvību "pret" teicēji vispār šodien stāv? Tās manas personīgās refleksijas šajā jautājumā.
KALNIŅŠ Bruno, LSDSP Ārzemju Komitejas priekšsēdis
Par preses brīvību polītiskajā zinātnē parasti apzīmē tiesību laikrakstiem un žurnāliem izteikt dažādus uzskatus un tādā kārtā ietekmēt sabiedrisko domu. Preses brīvība arvien ietveŗ sevī brīvību opozīcijas presei pastāvēt un kritizēt valdības polītiku. Valstīs, kur opozīcijas preses nav vai kur tās kritikas tiesības ierobežo cenzūra, nav preses brīvības. Preses brīvība pastāv vienīgi demokratiskās valstīs, kur preses brīvība parasti deklarēta satversmē. Zviedrijā, piem., preses brīvības likums ir viens no četriem pamatlikumiem, kas sastāda satversmi.
Latvijā preses brīvība pastāvēja īsu laiku: 2 mēnešus 1905. g. revolūcijas uzvaras posmā - 8 mēnešus pēc 1917. gada marta revolūcijas un beidzot 1918. - 1934. g. Latvijas demokratijas brīvajos gados. Toreiz spēkā bija Saeimas pieņemts likums, kas sargāja preses brīvību.
Pirmo reiz preses brīvības prasība Latvijā izteikta Latvijas sociāldemokratiskās strādnieku partijas 1905. gada kongresā.
Nākamā Latvija būs brīva tikai tad, ja tur valdīs preses brīvība.
PELCIS Maigonis, Eiropas latviešu jaunatnes apvienības darbinieks
Jaunatnes apvienība, nebūdama polītiska organizācija, apvieno ikvienu latviešu jaunieti, neskatoties uz viņa polītiskajiem uzskatiem. Tādejādi apvienībā ir dažādu polītisko novirzienu grupas. Dabīgi, ka šie jaunieši cenšas izteikt un sludināt savus uzskatus. Tas tiek darīts droši un atklāti.
Mūsu stāvoklis patreiz ir tāds, ka no šiem uzskatiem varam tikai mācīties. Mums arī nav jāsteidzas izšķirties par zināma punkta pieņemšanu vai noraidīšanu - mums ir daudz laika vērtēšanai. Lēni, bet labi jaunatne vienojas daudzos jautājumos.
Jaunā Gaita pakalpo, dodot vārda brīvību ikvienam, pierādot jaunatnes vienotību un toleranci pretinieka domu apskatē, kā arī nostājoties pret ķengātāju rakstu parādīšanos, atzīdama, ka tie nav jauniešu preses cienīgi.
RABĀCS Kārlis, laikraksta "Laiks" redaktors
Preses pamatuzdevums ir sniegt sabiedrībai visas ziņas, kas to varētu interesēt, vai kuŗas viņas pašas interesēs tai būtu jāzin. No otras puses, preses uzdevums ir uztvert sabiedrības reakcijas un nodrošināt tām atklātas izpausmes iespējas. Tā reālizējas preses milzīgā loma brīvas sabiedrības funkcionēšanā, kur neviens nav atbrīvots no patstāvīgas domāšanas un spriešanas pienākuma un kur nevienam nav liegts savas domas atklāti izteikt. Sabiedrība, kas pati prasa savas preses uniformēšanu, vai kas vēlas, lai tai ziņo tikai par celsmīgām parādībām, noklusējot negātīvās, līdzinās skopulim, kas savu zeltu no zagļiem domā pasargāt ar acu aizvēršanu un ausu aizspiešanu.
ŠĶIRMANTS Jānis, grāmatu izdevējs
Mūsu tautas un valsts nākotne pieder mūsu jaunatnei - brīvai, ideālisma apgarotai un nacionālai. Brīvās pasaules vienīgā cerība ir nevis atombumba, bet gan šī brīvību un taisnību mīlošā, protestā pret varmācību esošā, cīņas gara svētītā, drosmīgā jaunatne, kas sevi pasaulei apliecināja Austrumberlīnē, Ungārijā, Polijā u. c. Tāpēc jāpašķiŗ brīvs ceļš mūsu trimdas jaunatnes presei. Ar visiem līdzekļiem tā jāatbalsta un jāsekmē, lai tā patiesi audzinātu laikmetam cienīgus varoņus - vecākai paaudzei par godu, lepnumu un cerību.
Lai "Jaunajā Gaitā" un citos savas preses organos mūsu jaunatne vingrina un norūda savus spārnus kā jauni ērgļi drosmīgam lidojumam pretī brīviem dzimtenes apvāršņiem !
ŠTAUVERS Mārtiņš, jaunatnes izdevuma "Ceļinieks" redaktors
Ja rakstītā vārda brīvība ievērojama, citiem vārdiem - iespiežams viss, ko rakstītājs devis, tad jāatzīst, ka šāda pat brīvība pienākas arī redakcijām un redaktoriem, kas nosaka izdevuma virzienu un garu, ar kādu tas atšķiŗas no pārējiem līdzīgiem izdevumiem. Par cik šis gars imponē plašākai lasītāju saimei, to nosaka atsevišķi individi, kas sastāda izdevuma lasītāju kodolu - abonenti.
Kā panākama šo divu "brīvību" apvienošana, lai gūtu labākos darba rezultātus? Sevišķas skolas šeit nav. Viss bieži atkarīgs no cilvēkiem, sadarbības autoru un redakcijas starpā. Rezultātā ap redakciju pulcējas līdzstrādnieku kadrs, kuŗu "brīvības" tieksmes saskaņojas ar redakcijas. Pārējie atrod ceļu uz citām redakcijām. Izvēle paliek brīva un katrs var paturēt savu "vārda brīvību".
Nacionālā prese jau būs šīs brīvības ierobežotāja un tā kalpo zināmam nolūkam - nacionālismam. Varbūt tieši tādēļ trimdā dzirdami tik daudz pārmetumi presei, jo tai jāmeklē zelta vidus ceļš starp "vispārējo rakstītā vārda brīvību" un "nacionāli rakstītā vārda brīvību".
VALTERS, Miķelis, diplomāts, Latvijas sūtnis Beļģijā
Preses brīvība?
Es tādu nepazīstu. Ko saka vecās polītiskās kultūras zemes Anglijas likums? Prese atbildīga. Ar preses palīdzību var zagt, nokaut, smieties par Dievu un ticību. Ar presi var iznīcināt valsti, sabiedrību, individu, godu. Preses brīvība? Angļu likums preses brīvību nepazīst un to nepazīs neviena tiesību valsts sabiedrība savos likumos. Prese pieder pie visa tā, par ko runā likums, kad tas grib pasargāt no ļauna. Preses pārkāpumi pakļaujami likuma tiesībām tāpat kā visi citi pārkāpumi, un prese pakļaujama vispārējiem likumiem, ne atsevišķiem. Tādā gadījumā prese ir brīva kā brīvs ir cilvēks, kas atzīst likumu un pēc tā rīkojas.
