J. Rozītis kostīmā izrādei Par tabakas kaitīgumu (Foto: Andra Lasmane)

JAUNAIS REŽISORS JURIS ROZĪTIS

 

Tas bija viņa gada beigās − vēl pirms Austrālijas latviešu 1983. gada Kultūras dienām un tanīs gaidāmās Jura Rozīša viesošanās ar viņa dramatizēto un sagatavoto Raudupietes izrādi, par kuŗu bija dzirdēts jau 1982. gadā Skatījos Melburnas austrāliešu regulārajā (repertory) teātrī eksperimentālo izrāžu cikla pēdējo uzvedumu ar nosaukumu Slice (šķēle − no veseluma atgriezta daļa). Zem virsraksta, kur parasti ir izrādes apzīmējums (drāma, komēdija, dziesmu spēle utt). bija vārdi Performing pictures.

Tālāk programma vēstīja:

Slice is not a play. It is a series of images ... a journey seen through mind's eye, events and relationships Carpenter (Uzveduma autors M.K.) is challenging the way we see the world. It is theatre way out on the frontier of the avante garde. ... possibly one of the most original and important pieces of theatre ...

Nelielajā amfiteātŗa skatuvē dīvaini un eksotiski ietērpti aktieŗi gluži nereāliem krāsu plankumiem nogrimētām sejām veica gan militārus grupu vingrinājumus, gan akrobatiskas baleta soļu kombinācijas, gan visdīvainākā veida kustības un tīra mīma momentus. Aizmugurē visu laiku bija vai nu stūraini saraustīts, vai līgana plūduma muzikāls pavadījums, un aktieŗi paši korī deklamēja sirreālistiskus pantus, iesvieda pēkšņus un it kā gluži neloģiskus vārdus, teikumus, kliedzienus un brīžiem izspurdza pēkšņā dziesmas locījumā − pat gluži operātiskos kolorātūras trilleros.

Tas bija profesionāls ansamblis ar labi trenētiem aktieŗiem. Vēroju neparasto raibumu, un domas neatlaidīgi ceļoja pagātnē, kad 1976. gadā jaunais aktieris-režisors-rakstnieks Juris Rozītis ar Melburnas latviešu jauniešiem, sasēdinājis skatītājus aplī, nama zāles centrā rādīja savas Varbūtības.

Autors Varbūtības bija nosaucis par mitoloģisku rituālu Paskopajos dialogos risinājās reāla, folklorā bazēta, fābula, arī aktieŗu sejas bija reāli grimētas, − bet pamatprincips bija tas pats, kas šinī, Melburnas profesionālā teātŗa sagatavotajā izrādē septiņus gadus vēlāk.

Varbūtību kostīmus bija darinājusi jaunā skatuves gleznotāja Brigita Stroda. Tie bija savdabīgi, un toreiz par tiem recenzijā ierakstīju vārdus:

„Kostīmi labi izdomāti un profesionāla paskata.”

Pats galvenais un vēl nebijušais, kas skatītāju konservatīvajai daļai lika piktoties par „blēņošanos”, izrādē bija aktieŗu nepārtraukta kūleņošana, dejošana, vingrošana un mīma lietošana, tekstu illustrējot. Izrādi toreiz nosaucu par teatrālu kustību rotaļu, par vizuālu vakarēšanu pasaku pasaulē. Kustības bija labi pielaikotas, koordinētas, un to izpildījumam bija profesionāla kvalitāte.

Skatītāju vairumam parasti ir pagrūti pieņemt Juŗa Rozīša sagatavotos uzvedumus, bet negatīva nostāja pret viņa izrāžu īpatnībām Rozīti nekad nav ietekmējusi. Cauri bērnībai un jaunībai viņam vienmēr ir bijusi stabila ģimenes aizmugure − tā ir radījusi ticību sev, savai varēšanai un tam, ko viņš dara.

Flindersa universitātē Juris Rozītis studēja ne tikai paredzētos 3 gadus, bet pēc tam vēl ceturto (Honors) kursu. Universitāti viņš beidza 1973. gadā.

Pēc universitātes beigšanas Juris un Māra Rozīši Adelaidē nodibināja savu teātŗa ansambli ar austrāliešu studiju biedriem. Tas pastāvēja divus gadus un tad izira, pieaugot financiālām un administratīvām grūtībām.

Rozītis ir pārliecināts, ka viens no galvenajiem iziršanas iemesliem bija arī gluži ideoloģiska problēma − it kā tāda identitātes krize: „ ... par to, kāda veida teātri uzvest, ko mēs īsti gribam teikt un kādai publikai, − toreiz mēs to nevarējām atrisināt,” saka Rozītis.

Gluži cita bija sajūta, kad Māra Rozīte, Jurim palīdzot, pēc tam sagatavoja latviešu publikai Ērika Adamsona Mālu Ansi. Te nebija nekādu neskaidrību, te bija ļoti daudz, ko šiem skatītājiem teikt.

„Mēs jutām, ka šinī sabiedrībā mums ir zināma funkcija un ka te nav nekādas identitātes problēmas.” − un tā tas ir vienmēr bijis un paliek: teātris Jurim Rozītim ir − latviešu teātris.

Par Rozīti arvien lasām latviešu laikrakstos, viņu satiekam uz savu sarīkojumu namu skatuvēm. Vai viņu nevilina profesionālo teātŗu plašie apvāršņi?

Mani neinteresē veids, kā šie teātŗi strādā. Tie izpilda zināmu amatu. Varbūt viņi to dara ļoti labi. − bet viņi parasti netiecas ar teātri kaut ko vairāk sasniegt. Es gribu tādu ansambli, kas dod kādu vērtību sabiedrībai. Gribu kaut ko radīt ar cilvēkiem, kas līdzīgi domā.

Rozīša lielais sapnis, kaut arī pašlaik tas liekas pārdrošs un nereāls, no sākta gala ir bijis un vēl arvien ir: pastāvīgs latviešu teātŗa ansamblis, kas var spēlēt arī cittautiešiem latviešu valodā, kuŗu respektētu kā latviešu teātri un kas no savas darbības varētu dzīvot.

„Teātŗu festivālos cilvēki ir pieraduši bez jebkādām problēmām skatīties izrādes poliski, grieķiski, franciski un arvien vairāk visur viesojas citu tautību teātŗi.” saka Rozītis un tic, ka šis viņa sapnis varētu kādreiz realizēties.

Rozīša pārliecība ir, ka valoda nav nepārvarams šķērslis, īsti tad, ja, izrādi iestudējot, liek vērā to, lai teksts nebūtu galvenais idejas nesējs. Šī pārliecība iet roku rokā ar vienu no viņa teātŗa koncepta galvenajām ideoloģijām: teātris Rozītim nav literāra māksla.

Kaut arī Rozītim ir daudz respekta pret vecajiem drāmas klasiķiem, ieskaitot Moljēru, Šekspīru, Büchneru, ideālā luga viņam ir tāda, kas nav rakstīta kā lasāma viela, bet kā līdzeklis teātŗa ansamblim izrādes sagatavošanai. Gara runāšana uz skatuves, lielie monologi lugas idejas izklāstīšanai tikai padarot izrādi gaŗlaicīgu, viņš saka.

Visus savus teātŗa gabalus Rozītis sauc par scenārijiem, ne lugām, un jau no paša sākta gala visām viņa izrādēm teksts ir bijis skops un lakonisks − vienalga, vai viņš to pats ir iecerējis, vai aizņēmies no cita autora.

Raudupietes programmā viņš cita starpā saka:

Novele (Blaumaņa „Raudupiete” M.K.) lasās gandrīz kā filmas scenārijs. Blaumanis savirknējis vairākus īsus notikumus ... kuŗi kopā rāda vairāku cilvēku attiecības un to attīstību Blaumanis konstatē, kādā situācijā tēli atrodas un kā viņi šai situācijā uzvedas Ko tēli pārdzīvo, to lasītājs pats konstatē no šo epizodu montāžas.

Te Rozītis piesaka kādu citu savu izrāžu stila īpatnību. Viņam ir pārmesta emociju ignorēšana, piem., Raudupietei pirms mešanās zem riteņiem, − bet viņa nolūks nav skatītājiem dot gatavu emociju. Viņš ar izrādes kopskaņu, ar aktieŗu kustību kombinācijām, ar balss modulācijām, pavadmūziku mēģina dot uzskatāmu notikuma veidolu, kuŗā skatītājam iepildīt savas emocijas. Rozītis cildina Blaumaņa „epizodisko, kinematogrāfisko stilu”, un ar šiem vārdiem varētu apzīmēt arī viņa paša izrāžu veidošanas principu.

Tūlīt gan arī jāpiebilst, ka viņš neatzīst formu formas pēc. Kā forma, tā teksts ir tikai līdzeklis, kā domu vai ideju izrādē padarīt skatītājam skaidrāku, un te viņš nenovelk nekādas robežas. Teātrī Rozītim nav nekāda drīkst vai nedrīkst. Primārais nolūks ir pati izrāde, un šim nolūkam ir atļauts lietot visus līdzekļus, kas palīdz mērķi sasniegt: tēlojumu, mīmu, baletu u.c.

Ieskaitot mūziku − vokālu un instrumentālu.

„Mūzika man arvien ir bijusi ļoti svarīga. Skaņām nav nekādas racionālas formas − tikai tā, kuŗu pats šis mākslas veids sev prasa, un brīva fantazija.”

Mūzika ir abstrakta, no vārdiem neatkarīga noskaņas radītāja, un Rozītim katrā uzvedumā arvien ir muzikāls fons kā viens no izteiksmes veidiem izrādes idejas labākai illustrācijai.

Jaunais režisors nepieņem to, ka viņa darbu ar teātri dēvē par eksperimentēšanu.

Es inscenēju izrādi tā, kā es to saredzu. Man tas neliekas nekas neparasts. Es zinu, ka tas atšķiŗas no pierastā teātŗa. Bet es neeksperimentēju. − es būtībā katru izrādi iestudēju tā, kā man tas liekas pareizi un nepieciešami. Es vienmēr teātri esmu sapratis kā kaut ko interesantu, kur lietot savu fantaziju.

− Kur un kā Rozītis īsti sāka par teātri domāt?

To viņam grūti pateikt. Liekas, ka tā vienmēr ir bijis. Ir spilgtas atminas no bērnībā redzētām izrādēm: toreiz Melburnas latviešu teātŗa ansambļi bija ļoti aktīvi, un vecāki Juri ar brāli ņēma līdz uz visām izrādēm. Juri tās ļoti fascinēja. Ar patiku tanīs piedalījās arī pats, sākot ar ganiņiem un pasaku raksturiem latviešu sestdienas skolas sarīkojumos.

Rozītis apstiprina to, ka viņa garīgo ievirzi, viņa attiecības pret mākslu un fantaziju stipri ietekmējis tēvs Olģerts Rozītis − liels visu mākslu cienītājs, pats rakstnieks ar individuālu stilu (grāmatas Pavedieni un Mežā).

Tēvam arvien ir bijusi vāja redze. Viņš lietas neredzēja detaļās, bet saskatīja formas, sakarību un saistības starp tām. Mēs, − tie, kas saskatām visas sīkās detaļas, neredzam to rakstu, kādā lietas darbojas, skaidro Juris. Es uzaugu ar tēva abstrakto rakstības stilu un ar tādu mākslas izpratni. Man modernā − abstraktā māksla vienmēr likās normāla, ne kaut kas sevišķs un neparasts, bet dabīgais izejas punkts.

Tā Rozītim vienmēr ir bijusi tieksme atraisīties no pieņemtām standartformām, kaut gan viņš atzīstas ka pēdējos gados sāk rasties vēlēšanās pievirzīties tuvāk reālismam.

Līdz šim Rozītim ir laimējies pulcināt ap sevi citus tādus pašus entuziastus, kas ir ar mieru savu maizes darbu likt otrā vietā un latviešu teātri pirmajā, iekārtojot savu dzīvi ap to. Īsti Zviedrijā, kurp viņš devās galvenokārt izglītoties latvietībā Stokholmas universitātes baltu valodu kursā. Turienes latviešu sabiedrībā, it īpaši latviešu jauniešos, viņam ir daudz domu biedru. Viņam ir bažas par to, vai tas tā paliks arī turpmāk. Viņam ansamblis ir nepieciešams ne tikai kā normāla teātŗa sastāvdaļa, bet jo īsti tādēļ, ka ansamblis, kas lugu iestudē, ir vissvarīgākais no visām citām teātŗa sastāvdaļām.

Sabiedrība mums uzspiež zināmu stāju un izturēšanos. Mana galvenā kritika pret trimdas teātri ir tāda, ka uz skatuves tas par daudz pakļaujas sabiedriskajām pieklājības normām. Aktieŗu kustības ir ierobežotas, un tas iegrožo skatuves darbību. Teātrim būtu jārāda, kāda potence zem šīm pieņemtajām izturēšanās normām ir mūsos un sabiedrībā.

Šai ideoloģijai viņš ir atradis atbalstu poļu režisora un skatuves teorētiķa, kādreizējā poļu Laboratorijas teātŗa vadītāja Ježija Grotovska mācībā. Grotovskis strādā ar teātri praktiski, prasīdams no aktieŗa loti atdevīgu darbu fiziski un psīcholoģiski, gremdējoties sevī un meklējot visu lietu pirmsākumus (Grotovska sekotājs ir arī angļu režisors Pīters Bruks (Peter Brook). Lielu uzsvaru Grotovskis liek uz patiesību un ticamību. Patiesība un iedziļināšanās sevī ir ļoti svarīga arī Rozītim.

Rozītis lietoja atraisītās kustības izrādes izteiksmei (Varbūtības) jau 1976. gadā. Lielie Rietumu pasaules teātŗi (Sanfrancisko, Kopenhāgenā) ar šī virziena izrādēm (Theater of Images) sāka eksperimentēt tikai septiņdesmito gadu beigās. Viņš arī sagatavoja Māju jau pirms bija redzējis holandiešu teātŗa ansambli „Het Werkteater”, kas ir sasniedzis augstu gatavības pakāpi ar līdzīgu problemātiku izrādēm.

Māja ārējā apdarē visaskētiskākā no Rozīša sagatavotajām izrādēm bija vislielākā mērā ansambļa kopdarbs − tas veids, kādā viņš strādā ar ansambli. Mēģinājumi viņam nav tikai teksta un situāciju iemācīšanai. Ar saviem aktieŗiem sadarbodamies. Rozītis tekstu un darbības maina, pārveido un pielaiko, lai iespējami tuvāk piekļūtu patiesībai dažādu indivīdu illustrācijā. Ar Māju viņš bija rādījis latviešu ģimenes ārpus Latvijas un to problēmas dažādās situācijās viena gada ritumā. Kad viņš iepazinās ar „Het Werkteater” un to ļoti dabīgo, cilvēcisko veidu, kādā šis ansamblis skatuvē risina sabiedriskas, polītiskas un cita veida problēmas, viņam radās liels respekts pret to.

Man liekas, tas būtu ļoti vērtīgi tieši mūsu trimdas sabiedrībā: nevis runāt saukļos vai kādās polītiskās un sabiedriskās ideoloģijās, bet mūsu mākslā rādīt, kā mēs, latvieši, ikdienā dzīvojam, kā mēs kā individuāli cilvēki iederamies šinīs saukļos, šinīs sabiedriskās un polītiskās situācijās.

Šinī virzienā Juris Rozītis eventuāli gribētu veidoties tālāk.

Gluži citādi motīvi toties ir bijuši primārie Raudupietes jaunajai interpretācijai: „... katram laikmetam jāpārvērtē savas kultūras klasiķi. Teātrim šeit nozīmīga loma.”

Ja kāds jēdziens tautā vai sabiedrībā plaši pazīstams un vispārīgi pieņemts, tas loti viegli var pārvērsties par klišeju,” Rozītis raksta Raudupietes programmā. „Klišeja saistās vairs tikai ar virspusējiem priekšstatiem.”

Blaumanis Raudupieti uzrakstīja kā noveli. Luga pēc visiem vecajiem drāmas likumiem to pārdarināja Anna Brigadere ar Blaumaņa paša ziņu. Brigadere bija sievietes un mīlestības žēlotāja, viņa Blaumanim nevarēja piedot Raudupietes nosodīšanu.

Rozītim nebija pa prātam Brigaderes Blaumaņa fabulas sasaldināšana, nedz arī viņas pasmagā forma, un viņš ar savu dramatizējumu ir centies lugu par Raudupieti pacelt Blaumaņa rakstu kvalitātē un šodienas skatuviskajā formā. Šādi „remonti” pēdējos gados Rietumu teātŗos ir ļoti populāri, pielaikojot gadsimtiem vecas klasiķu lugas tagadnes skatuvēm un publikai. Jurim Rozītim ir bijusi drosme atjaunot šodienai gadu desmitu jau mazliet apbružāto Blaumani un Brigaderi.

Juŗa Rozīša izrādēm raksturīga ir rūpīga sagatavošana. Vai kāds pievienojas vai ne tam, ko un kā viņš rāda, neviens nevar noliegt to, ka izpildījumam ir profesionāla kvalitāte. Viņš savas izrādes gatavo lēni, tās ir prāvos atstatumos viena no otras, bet kad tās ir nokļuvušas līdz skatuves gatavībai, tās ir saliedētas ciešā, gludā vienībā. Ir grūti ticēt, ka lomu tēlotāji nav profesionāli aktieŗi: tekstam ir pareizais plūdums un temps, pauzes darbībā ir tikai tad, ja darbība to prasa. Pat gaismas neklibo, kaut gan tā skatuve, uz kuŗas gadās izrādi noskatīties, parasti nav tā, kuŗai izrāde oriģināli sagatavota. Tas viss labi rāda, ka Rozītis rūpīgi gādā par izrādēm, tās ar mīlestību spodrinot, pārbaudot un apglaudot, un nevienu sīkdaļu nepaļaujot paviršībai.

− Kas būs tālāk?

Nekādu speciālplānu nav. Ir klusa iecere, ka tagad, kad Austrālijā ir tik milzīga mākslu renesanse, varētu atkal sasaukt kādreiz Adelaidē nodibināto studiju biedru ansambli. Ja toreiz tas nebūtu iziris, arī tas tagad būtu daļa no visas jaunās plaukšanas.

Juris Rozītis ir neparasta personība ar savu neapgāžamo ticību latviešu teātŗa eksistences iespējai trimdā, ar savas bagātās varēšanas pieticīgu ziedošanu trimdas teātŗa trūcīgajām iespējām.

Kaut pietiktu spēka, izturības un sabiedrības atbalsta svešuma ikdienā!

Māra Kalniete

 

 

Foto: Andra Lasmane

SARUNA AR JURI ROZĪTI

 

 

Pastāsti īsos vārdos par sevi.

Esmu dzimis Anglijā, uzaudzis Austrālijā, patlaban dzīvoju Zviedrijā. Ja man prasa, kāds ir mans arods, tad atbildu, ka strādāju ar latviešu kultūru (līdz šim visnotaļ ar teātri), bet maizi pelnu kā ierēdnis zviedru iestādē. Esmu sarakstījis un iestudējis vairākus scenārijus teātrim (Kurbads – 1973, Varbūtības – 1976, Māja – 1980, Par tabakas kaitīgumu – 1980, Raudupiete – 1983 u.c.). Kopā ar J. Kronbergu pārtulkojām Beketa Godo gaidot latviski, ko iestudēju 1978. g. Esmu rīkojis vairākas turnejas gan ar teātŗa izrādēm, gan ar latviešu tautas mūzikas uzvedumu Eiropā, Amerikā un Austrālijā. Kopā ar Māru Rozīti sarakstījām un iespēlējām filmu Plašos vilcienos. Ceru nākotnē vēl nodarboties ar latviešu filmu.

 

 

Par ko ir filma Plašos vilcienos?

Latviešu Jaunatnes Apvienības Austrālijā valde 1972. gadā vēlējās filmu par Jaunatnes dienām Austrālijā, lai to izrādītu 2. VLJK Londonā. Filmas plānošanu, režiju, uzņemšanu utt. veicām Māra Rozīte un es ar dažiem palīgiem (visnotaļ ar mana brāļa Agņa palīdzību). Dzejiskus kommentārus filmai sarakstīja Agnis.

Filma bija 16mm formātā, krāsās un ilga apm. 20-30 minūtes.

Domāju, ka toreizējie „mecenāti”, LJAA valde, bija filmā drusku vīlušies. Viņi laikam bija cerējuši uz lietišķu, informatīvu filmu − kas? kad? kur? cik bieži? un cik maksā? Mēs, toties, bijām centušies dot personīgāku, stilizētu interpretāciju par Jaunatnes dienu būtību.

Filma bija maz pieredzējušu cilvēku pirmais mēģinājums šai virzienā, un liekas, ka tā cieš gan no pārāk lielām pretenzijām, gan no neskaidrības pamata struktūrā, gan no techniskas neveiklības. Tomēr pirms dažiem gadiem filmu atkal noskatījāmies un par pārsteigumu konstatējām, ka viens otrs moments tajā mūs patīkami pārsteidza.

 

 

Viens no galvenajiem tematiem Tavā rakstā „Jaunu latviešu trimdas kultūras definīciju meklējot” (JG147, JG148) ir jaunās paaudzes līdzdalība trimdas kultūras dzīvē. Tavs raksts vispirms bija referāts, ko nolasīji. 5. VLJK Straumēnos, Anglijā, 1981. gadā. Kopš tās reizes pagājuši apmēram trīs gadi. Vai šinī laikā esi vērojis kādas nozīmīgākas pārmaiņas jaunās paaudzes kultūras rosmē?

Nedomāju, ka pēdējos gados būtu notikušas kādas milzīgas pārmainās latviešu jauniešu kultūras aktīvitātēs. Nekādā ziņā neuzskatu, ka tas, ko apzīmēju par trimdas „jauno kultūru”, strauji plauktu un attīstītos, ka būtu manāma kāda drudžaina jauniešu kulturāla aktīvitāte. Tomēr domāju, ka ir manāmi atsevišķi dīgļi jaunai pieejai pie mūsu kultūras. Daži no šiem dīgļiem varbūt vēl ir ļoti trausli vai kautrīgi, bet visā visumā tie tomēr ir pietiekami daudz gadu pastāvējuši, lai nebūtu norakstāmi tikai kā nejauši, spontāni uzliesmojumi.

Pēdējos gados nav notikušas nozīmīgas pārmaiņas, bet varbūt drīzāk jau pastāvošo jauniešu kultūras pasākumu nostabilizēšanās. Tie cilvēki, kas pēdējos desmit vai piecpadsmit gados ienākuši latviešu kultūras ainavā, vēl joprojām turpina attīstīt savu darbību. Maiņa varbūt saredzama publikas nostājā − tā tagad akceptē daudzus šos māksliniekus kā paliekošu daļu latviešu trimdas kultūrā un nevis tikai kā kaut ko jaunu, sensacionālu, „eksperimentālu”, pārejošu.

„Kolibri” un „Atbalss” nostabilizējuši savu vietu trimdas mūzikā. Jaunatnes dziesmu svētki turpinās pilnā sparā. Literātūrā − Jurim Kronbergam gaidāmi divi jauni dzejoļu krājumi (viens latviski, viens zviedriski). Māras Rozītes Pēdas bija nozīmīgs notikums pēdējā gada teātrī. Tāpat Baņutas Rubesas Pēdējie latvieši, ko redzējām Austrālijā šīgada sākumā. Manis paša Raudupiete guvusi lielu atsaucību dažādās zemēs.

Tas viss ir tikai procesa dabīga attīstība, kas ir risinājusies pēdējos gados: par „nozīmīgām pārmaiņām” nav runas. Varbūt turpretī varētu apzīmēt par jaunu parādību atsevišķos mēģinājumus dažādās zemēs latviešu folkloru pasniegt dabīgākā, nemākslotā veidā. Līdz šim gan vēl nav nostabilizējies neviens ansamblis, nedz pasākums, kas šo tieksmi attīstītu un atstātu nozīmīgu ietekmi mūsu kultūrā un sabiedrībā. Tas galvenokārt tāpēc, ka nav vēl atklāts pārliecinošs, dabīgs pamats folklorai mūsu ikdienas dzīvē. Tomēr domāju, ka ar laiku tas nāks.

Ir dzirdēts, ka Margitai Gūtmanei uzrakstīts romāns. Šī romāna publicēšana gan būtu nozīmīgs notikums, jo kā savā referātā minēju, jaunākā paaudze nav līdz šim spējusi romānus radīt. Jādomā, ka romāns būtu svaigs ieskats mūsu eksistencē [Margitas Gutmanes romāna fragmentu un sarunu ar autori publicēsim kāda no nākamajiem JG numuriem. Red.]

 

 

Jaunā paaudze Tava raksta terminoloģijā ir paaudze, kas uzaugusi trimdā. Īstenībā te varētu runāt par vairākām paaudzēm. Kam trimdas sākumā bija desmit gadu, ir tagad piecdesmit. Vai Tu attiecībā uz līdzdalību kultūras dzīvē saskati kādas lielākas atšķirības starp tiem, kas šodien beidz ģimnāziju vai kolledžu, un tiem, kam vēl desmit vai piecpadsmit gadu līdz pensijai?

Tiešā atbilde uz jautājumu ir – jā. Bez šaubām, uzskatu, ka ir liela atšķirība starp šīm divām grupām. Pirmo grupu pieskaitītu pie t.s. jaunās paaudzes un otru pie vidējās.

Nav iespējams ar matemātisku precizitāti definēt vienu vai otru paaudzi, bet domāju, ka plaši pieņemtie jēdzieni attiecībā uz mūsu trimdas sabiedrības sadali − proti: vecā, vidējā un jaunā paaudze − ir ērti un patiesi iedalījumi vispārējai analizei. Varbūt liekas savādi teikt, ka kāds, kam ir 35 vai 40 gadu, pieder pie jaunās paaudzes, bet šī apzīmējumu sistēma mums ir iegājusies, un tā seko katrai paaudzei līdz. Ko var darīt? Ar laiku mēs jau visi ieplūstam vecajā paaudzē.

Trimdas sabiedrībā šie apzīmējumi bieži apraksta drīzāk vēsturisku fainomenu nekā aktuālo vecumu. Vecā paaudze būtu tā, kas dzimusi un sākusi veidot patstāvīgu dzīvi neatkarīgajā Latvijā. Vidējā paaudze būtu tā, kas vai nu kā bērni vai kā jaunekļi uzauguši kaŗa vai nometņu apstākļos. Jaunā paaudze būtu tā, kas dzimusi un uzaugusi trimdas stabilitātē.

Grūtības ar terminoloģiju radīsies, kad tā paaudze, kuŗas vecāki ir dzimuši un uzauguši trimdā, sāks aktīvi darboties trimdas sabiedrībā. Tāpat ir arī atšķiŗama vēl viena paaudze schēmas otrā galā − tā paaudze, kas dzimusi un sākusi savus uzskatus veidot pirms Latvijas neatkarības. Šī paaudze jau stingri sarukusi, bet atsevišķi tās locekļi vēl ir ietekmīgi mūsu domāšanā. Tikai pagājušā gadā mira Jānis Sarma, kas dzimis turpat vai tautas Atmodas laikmetā, un kuŗš savos romānos atspoguļo pavisam citādāku, pat svaigāku domāšanas veidu kā daudzi viņa pēcnācēji. Šīs pašas paaudzes jaunākajā galā atkal pieminams Brūno Kalniņš, kas ir vienīgais dzīvais Latvijas neatkarības proklamēšanas akta dalībnieks.

Kas attiecas uz atšķirībām starp vidējās un jaunās paaudzes kulturālo darbību, vispirms jāmin līdzība. Abas šīs paaudzes juta, ka trimdas sabiedrības pieņemtās (vecās paaudzes) patiesības pilnībā neapmierināja. Bija jāmeklē jauni izteiksmes veidi un līdzekļi. Tas ir dabīgs process. Vidējā paaudze nodibināja ALJA, ELJA, Jauno Gaitu, ELJA Informāciju u.c., lai varētu savus uzskatus vieglāk izpaust. (Jāpiebilst, ka manā uztverē EI kā žurnāls, kā kaut kas vairāk nekā tikai interns biļetens sāka tikai attīstīties jaunās paaudzes redakcijā. Šī identitāte žurnālam arī vēl nav īsti nostiprinājusies.)

Abas paaudzes, jaunā un vidējā, saprata, ka mītnes zemes videi ir vērā liekama ietekme uz latviešu trimdas sabiedrību un kultūru. Abas šīs paaudzes smeļ inspirāciju no šīs vides un to pienes latviešu kultūrai. Tas spilgti saredzams, piemēram., „Elles ķēķa” dzejnieku darbos, kur Latvijas govis ganās starp Ņujorkas debesskrāpjiem.

Viena īpatnība, kas piemīt daudziem no vidējās paaudzes, ir sāpīgi izjustas kaŗa rētas. Visspilgtāk tas sajūtams Rīdzinieka dzejā, pa daļai varbūt arī Gunša Zariņa darbos. Jaunajai paaudzei šādu sāpju, saprotams, nav.

Citā vidējās paaudzes daļā atkal manāma spēcīga tieksme pēc izglītības un stabilitātes pēc kaŗa nedrošībām. Šie cilvēki, vecāku mudināti, ieguva labas atzīmes skolās un universitātēs, strādāja dažādās profesijās. Daudzi no šiem arī nav vairs latviešu sabiedrībā aktīvi. Citi tomēr turpināja vecāku pēdās iet, bet citādā veidā. Tie pārņēma koŗus, teātŗus u.c. Vidējā paaudze nostabilizēja vecākās paaudzes nodibinātās kultūras institūcijas. Tas gan bija sabiedriski vērtīgs darbs, bet nedomāju, ka no tā visā visumā nākuši kādi jauni impulsi latviešu kultūrai.

Jaunā paaudze turpretim pavisam brīvi orientējas un darbojas mītnes zemes kultūrā un valodā. Latviešu valodu tā toties vairs nepārvalda tik labi kā iepriekšējā paaudze. Jaunā paaudze ietekmēta no lielajām maiņām, kas notikušas pasaules kultūrā − no rokmūzikas un ar to saistītās rokkultūras straujās attīstības, no filmas, televīzijas, komerciālās un populārās kultūras u.c.

Atbildot uz šo jautājumu, man ienāca prātā vēl viena interesanta atšķirība starp abām šīm paaudzēm. Trimdas vidējās paaudzes lielais devums latviešu kultūrai visnotaļ redzams Literātūrā. Lielais vairums ievērojamo trimdas dzejnieku ir no šīs paaudzes. Jaunās paaudzes pienesums turpretim galvenokārt izpaužas ansambļos − gan mūzikas, gan teātŗa. Būtu vērts tuvāk padomāt par to, vai šī atšķirība starp individuālu un kollektīvu mākslu atspoguļo divas atšķirīgas pasaules uztveres, jeb vai tā ir tikai nejauša parādība.

 

 

Tu saki, ka jaunieši uz trimdas sarīkojumiem neiet tāpēc, ka vairums šo sarīkojumu ir zemas kvalitātes. Tādā gadījumā varētu teikt, ka tie, kas tomēr nāk (un nācēji izšķirs nākotni), nenāk pirmām kārtām meklēt kvalitāti, kaut arī tā viņiem nebūt nav vienaldzīga. Tu runā par pienākuma sajūtu, bet vai nacionālas un etniskas tuvības apziņa nav spēcīgāks faktors? Un vai to nosaka kvalitātes līmenis?

Domāju, ka „nacionālas un etniskas tuvības apziņa” sastopama arī tais latviešos, kas regulāri neapmeklē sarīkojumus. Uzskatu tomēr, ka tie, kas regulāri apmeklē sarīkojumus un aktīvi piedalās sabiedrībā, bieži to dara lielā mērā pienākuma dzīti. Pienākuma sajūta pati par sevi nav slikta lieta, bet tas ir bīstams pamats sabiedriskai darbībai, ja tas kādreiz nonāk konfliktā ar kāda indivīda personīgajām dziņām. Tad šis indivīds var viegli „pazust” vai „aiziet” no latviešiem, kā mēs to mēdzam dēvēt.

Šī pienākuma apziņa galu galā nav tik daudz pienākums pret „nacionālo vai etnisko tuvību”, bet gan pret sabiedrības struktūras uzturēšanu un turpināšanu.

Sabiedrības struktūras turpināšanai ir tikai svarīgi, lai regulāri notiktu tie paši sarīkojumi kā vienmēr un lai visās organizācijās būtu pietiekami daudz attiecīgo amatpersonu. Kvalitāte nav svarīga. Drošāk pieturēties pie vecām, pārbaudītām formulām sarīkojumos un organizāciju darbā nekā riskēt ar kaut ko jaunu.

Šīs bailes no jauninājumiem, kas patur zemu kvalitātes līmeni sarīkojumos, var ar laiku notrulināt ideālistisku, entuziastisku sabiedrisku darbinieku vai viņu aizbaidīt no latviešu sabiedrības.

Augstākas kvalitātes sarīkojumi itin nevienu neatbaidīs no sabiedrības. Tieši otrādi − kvalitāte pat, cerams, pievilks tos, kas izjūt „etnisko un nacionālo apzinu”, bet kam nav lielas intereses sabiedrībā patlaban piedalīties. Augstāks standarts nekādi nevar mums kaitēt. Mums tikai jāpārvar bailes no jauninājumiem.

 

 

Mirdza Vīla (Viil) sakarā ar Tavu rakstu JG 147. numurā saka, ka latviešu sarīkojumu kvalitāte nav zemāka kā amerikāņiem. JG lasītājs A. Jaunzems to pašu saka, salīdzinot apstākļus Kanādā. Tavi kommentāri?

Gaume ir subjektīva lieta, un par to veltīgi strīdēties. Tāpat „kvalitāte” nav kaut kas, kas ar objektīvām mērauklām nosakāma. Varu labi saprast, ka ir daudz latviešu (it sevišķi vecākos gada gājumos), kam trimdas kultūra ir tuva un mīļa un kuŗus sāpina mana kritika pret to. Arī man trimdas latviešu kultūra ir mīla un tāpēc esmu izvēlējies tajā un ne kādas citas tautas kultūrā darboties. Tomēr nevaru bezkritiski to pieņemt un akli slavēt debesīs. Varu vienīgi, tīri subjektīvi, konstatēt, ka es no latviešu trimdas kultūras iegūstu ļoti maz to impulsu, kas man vajadzīgi manā dzīvē un darbā. Spriežot no publikas reakcijas par manu referātu 5. VLJK, kā arī no jauniešu paustam domām citos jaunatnes pasākumos, kur esmu piedalījies diskusijās par mūsu kultūru, liela dala mūsu jaunās paaudzes ir līdzīgos uzskatos kā es. Tāpēc uzskatu, ka šī kritika ir nopietni jāapsveŗ, pat ja tai nepievienojas.

 

 

Tu pamatoti saki, ka jaunieši trimdā visā visumā latviski nelasa. Bet Literātūrā mums nenoliedzami joprojām rodas augstas kvalitātes darbi. Minēsim tikai vienu piemēru − Gunara Saliņa dzeju par trimdu. Te nu ir reizē kvalitāte un „vajadzīgā” tematika − īpašības, par kuŗu trūkumu Tu sūdzies. Kāpēc tad trimdā uzaugušās paaudzes tik maz interesējas par šo dzeju? Ko varētu darīt lietas labā?

Nenoliedzami, trimdā ir vairāki interesanti un spējīgi mākslinieki dažādās paaudzēs Nelaime tāda, ka mūsu sabiedrība savas kulturālās identitātes pamatā neliek tik daudz šos spējīgos māksliniekus, bet drīzāk šabloniskākus kultūras darbiniekus, kas savos darbos iziet no virspusīgām jūtām vai vienkāršota, sentimentāla nacionālisma. Dziesmu svētki un līdzīgi sarīkojumi, kas it kā būtu mūsu sabiedrības kulturālās identitātes daudzinājums, ir spilgts piemērs šai parādībai, par ko runāju. Šādos lielos sarīkojumos priekšroka ir dota ierastam, drošam, klišejiskam, sentimentālam, virspusīgam. Manuprāt, šiem svētkiem vajadzētu drīzāk veicināt mūsu interesantāko, īpatnējāko, dinamiskāko mākslu.

Ja trimdas jaunākās paaudzes nelasa, piemēram, Saliņa dzeju, tad (nerunājot par nedrošību latviešu valodas spējās, − tas ir cits, pārāk plašs jautājums) viens no iemesliem ir tas, ka liela daļa jauniešu nemaz tādu Saliņu nepazīst. Kad es gāju latviešu skolā, mums neviena vārda neminēja par Saliņu (lai gan viņš jau tad bija sevi pierādījis par ievērojamu dzejnieku). Mums deva lasīt Aspazijas, Breikša, Eglīša, Lazdas, Raiņa utml. autoru sentimentālākos un patriotiskākos dzejoļus, kas trimdas jauno paaudzi pusaudža gados nemaz neuzrunā. Šos dzejoļus lasījām un mācījāmies tikai pienākuma pēc, nevis aiz intereses. Turpretim manā pieredzē, ja jaunatnes kursos vai līdzīgos pasākumos kompetenti skolotāji iztirzā Saliņa vai citu dzejnieku dzeju, tad tas jauniešus ļoti interesē. Bieži šādos gadījumos sastopama liela izbrīna: „Es nezināju, ka latviešiem ir tik interesanta māksla.”

Svarīgākais ir veids, kā latviešu kultūru pasniedz jauniešiem. Jaunietim jārāda, ka mūsu kultūra ir dzīva un interesanta, nevis kaut kas pelēcīgs un apputējis, ar ko jāiepazīstas tikai pienākuma pēc, ja vēlas būt „īsts latvietis”.

 

 

Jaunajiem rakstniekiem Tu mini svarīgus uzdevumus, kuŗu risinājums ir nepieciešams „trimdas turpmākai garīgai eksistencei”. Tagadējos apstākļos jauno rakstnieku lasītāji atrodami gandrīz vienīgi vidējā un vecākā paaudzē. Vai tādēļ nebūtu jo svarīgāk veicināt jaunās paaudzes autoru publicēšanu − un lasīšanu − izdevumos, kam nav izteiktas paaudžu robežas?

Pievienojos, ka būtu svarīgi veicināt jaunās paaudzes autoru darbu publicēšanu visos trimdas izdevumos. Nevaru tomēr būt mierā ar jautājuma formulējumu, jo domāju, ka visiem mūsu izdevumiem lielākā vai mazākā mērā ir kādas zināmas paaudzes „piegarša” − vai tā būtu Latvija, vai Jaunā Gaita, vai ELJA Informācija. Redakcijas vecums un izdevuma dibināšanas laiks nosaka kādas vērtības laikraksts aizstāv, kādas mērauklas lieto mūsu kulturālajiem un sabiedriskajiem jautājumiem. Tā, manuprāt, ir dabīga un veselīga parādība. Šāda pieeju un uzskatu dažādība bagātina mūsu kulturālo un sabiedrisko domu, it sevišķi liekot vērā, ka ir lasītāji, kas lasa visus trīs minētos izdevumus.

Bez šaubām, būtu daudz ko kritizēt visos šajos izdevumos, bet tas atkal cits jautājums.

Jauniešu izdevumi – EI, LJAA žurnāls, Vēja Zvani, Pēdējais Laiks u.c. ir svarīgi, jo tiem bieži ir lielāka iespēja uzrunāt vai piesaistīt jauniešus lasītājus nekā citiem izdevumiem.

 

 

Kopā ar Stokholmas latviešu teātri Tu nesen ciemojies Austrālijā. Ko uzvedāt, kādi ir iespaidi? Kas SLT padomā tuvākajai nākotnei?

Austrālijā izrādījām manis sarakstīto Raudupietes versiju. Raudupieti bijām jau pirms diviem gadiem izrādījuši vairākās vietās Eiropā. Austrālijā uzvedām jaunu, pārrakstītu un pārstrādātu uzvedumu. Turneja izdevās ļoti labi, un viss ansamblis ar to apmierināts. Publika bija ļoti atsaucīga.

Par Austrālijā iegūtiem iespaidiem būtu daudz ko teikt. Šeit nebūtu vietas. Varu tikai piebilst, ka šī turneja lieku reizi man apstiprināja, ka „kultūras izmaiņa starp trimdas zemēm ir milzīgi vērtīgs, pat nepieciešams līdzeklis kulturālo impulsu izplatīšanai trimdā un mūsu sabiedrības izkliedētības pārvarēšanā. Mūsu sabiedriskām organizācijām vajadzētu šādas turnejas vairāk atbalstīt − visnotaļ financiāli.

Ar Stokholmas teātri man personīgi nav nekādu konkrētu plānu tuvākā nākotnē. Man gribētos kādu laiciņu vairāk nodarboties ar rakstīšanu nekā ar teātŗa iestudēšanu. Man ir arī plāni iespēlēt filmu par Kurbada pasakas temu. To ceru paveikt nākamajos gados, ja dabūšu vajadzīgo naudu

 

Ar Juri Rozīti sarunājās Mārtiņš Lasmanis.