Prof. Fil. dr. Velta Rūķe-Draviņa

KĀDĒĻ ALA IZDOD STAĻINA UN HITLERA OKUPĒTĀS LATVIJAS VĀRDNĪCAS?

 

Dzejnieks Ed. Silkalns, Archīva 1984. gada numurā [24. sējumā] rakstot par šejienes periodiskajiem izdevumiem, pievieno savas valodnieciska rakstura piezīmes politiskā terminoloģijā: vienam piedēvējot „neatkarīgās Latvijas pareizrakstību”, otram − „okupētās Latvijas pareizrakstību”.

Lasītājiem, kas nepārzina apstākļus, varbūt ir viegli iegalvot, ka tiešām kāda oficiāla neatkarīgās Latvijas rakstība pastāvējusi. Īstenībā laikā no 1918. līdz 1940. gadam Latvija pārdzīvoja tik straujas un mainīgas reformas, ka arī pareizrakstības jautājumos nebija izveidojies viens kāds nemainīgs princips.

Vienkārt, pārejas gados − it īpaši divdesmito gadu sākumā un trīsdesmito gadu vidū − daudzos toreizējos izdevumos atrodam vairākas sistēmas blakus vienu otrai. Tā Izglītības Ministrijas Mēnešraksta pirmajos numuros, kā arī Jaunākās Ziņās trīsdesmito gadu vidū pat vienā un tai pašā lappusē raksti iespiesti atšķirīgās ortogrāfijas. Laikraksti tādā veidā cerēja lasītājus pakāpeniski pieradināt pie izmaiņām, pārejot no gotiskās rakstības uz tagadējiem latīņu burtiem.

Arī pazīstamā valodnieka J. Endzelīna ieteiktās rakstības formas viņa rediģētajās vārdnīcās 1940. gada sākumā nebūt nebija tās pašas, kas divdesmito gadu sākumā.

Otrkārt, arī vienlaikus pastāvēja atšķirīgas rakstības. Pietiek atcerēties dažādos uzskatus, kādi šais jautājumos, īpaši par internacionālo vārdu formām, bija latviešu valodniekiem prof. J. Endzelīnam, prof. E. Blesem un prof. P. Ķiķaukam.

Pirmā oficiāla rakstura pareizrakstības vārdnīca, kuras sagādāšanu un iespiešanu organizēja valsts iestāde, iznāca tikai kara gados, kad neatkarīgās Latvijas vairs nebija. Šādas vārdnīcas izveidi uzdeva zinātniskās pētniecības institūtam Latviešu valodas krātuvei (toreiz Zinātņu Akadēmija vēl nebija izveidota), kas bija nodibināta 1936. gadā, bet turpināja darbu arī pēc 1940. gada visu kara laiku. Manuskriptu sagatavot uzticēja 1940. gada beigās toreizējai Latviešu valodas krātuves pārzinei, vēlākai pareizrakstības un dialektoloģijas sektora vadītājai Veltai Rūķei. Frontēm mainoties, izstrādāto manuskriptu varēja iespiest tikai 1942. gadā. Bet jau pēc nepilniem diviem gadiem iznāca (tās pašas autores sagatavotais) vārdnīcas otrais izdevums (1944. gadā), kurā galvenās pārmaiņas skāra veselu grupu internacionālo vārdu pareizrakstību.

Tā kā mana kolēģe E. Hauzenberga-Šturma vairs nav dzīvo starpā un nevar liecināt, uzlūkoju par savu pienākumu še paskaidrot faktiskos darba apstākļus Latviešu valodas krātuvē. Varu arī piemetināt, ka piederu pie tās paaudzes, kas visu skolas izglītību, sākot ar pamatskolas pirmo klasi un beidzot ar pilnīgi pabeigtu universitātes izglītību baltu valodu valodniecības nozarē, ieguvu latviešu valodā Latvijas neatkarības gados. Esmu bijusi prof. J. Endzelīna zinātniskā asistente un gan kopā ar viņu, gan viena pati kā valodas eksperte piedalījusies dažādās terminoloģijas un pareizrakstības komisijās.

Kad bēgļu vilnis Otrā Pasaules karā bija sasniedzis Vācijas nometnes, šī mana − Hitlera armijas okupētajā Ostlandē iznākusī − vārdnīca tika izdota par jaunu Vācijā. Pēc civilizētā grāmatu izdevēju pasaulē parastām normām, izdevējs V. Beķeris priekšvārdos Latviešu pareizrakstības vārdnīcas 3. izdevumam toreiz (1947. gada jūnijā) minēja vārdnīcas sastādītājas vārdu un oficiālo iestādi, kas to izdevusi, kā arī nožēloja, ka „pašreizējos apstākļos nevaru pēc parastām tradīcijām sazināties ar sākumā minētiem darbiniekiem, kas uzskatāmi par Latviešu pareizrakstības vārdnīcas autoriem.”

1947. gadā manas vārdnīcas 1944. g. izdevums bija izmantots arī salikumam Jaunatnes mēnešraksta Lāpa pielikumā, paskaidrojot, ka „vārdus pareizrakstības vārdnīcas otram iespiedumam sakopojusi mag. phil. V. Rūķe-Draviņa”.

Pēc tam nākamos gadu desmitos šī vārdnīca atkal un atkal par jaunu tai pašā pilnīgi nepārgrozītā veidā pārdrukāta Amerikā. To izdod Amerikas Latviešu Apvienības Kultūras birojs. Starpība ir vienīgi tā, ka nu šais fotokopētājos izdevumos vairs nav atrodams ne autores vārds, ne arī norādījums par to, kad šī vārdnīca sastādīta. Tādēļ nav brīnums, ka dažs labs no jauniešiem, kas nopircis ALAs izdotās vārdnīcas, tiešām domā, ka ir iegādājies kādu jaunu, nesen ALAs Kultūras biroja izstrādātu pareizrakstības rokasgrāmatu. Atgriežoties pie Ed. Silkalna (un viena otra cita rakstītāja) vēlēšanās uzspiest valodas un rakstības maiņām politiskus terminus, der atgādināt dzīves apstākļus tai laikā, kad tapa šī tagad Amerikā iespiestā vārdnīca. Nav noslēpums, kādi terora apstākļi valdīja Latvijā toreiz kara un diktatūru apstākļos. Šais gados apbruņoti Gestapo vīri, reiz ielaužoties Latviešu valodas krātuves telpās, darba laikā, toreizējai krātuves pārzinei E. Hauzenbergai-Šturmai klāt esot, aizveda vienu no mūsu zinātniskajiem asistentiem. Tomēr krātuves pētniecības darbā politiskās varas orgāni neiejaucās. Vienīgās grūtības, veidojot vārdnīcas tekstu, mums radīja toreizējo vācu iestāžu izdotie rīkojumi, kas noliedza rakstīt vācu tautības personu vārdus pēc latviešu valodas pareizrakstības noteikumiem: tā, piem., bija aizliegts rakstīt „Hitlera iela”, bet bija jāraksta ar apostrofu „Hitler’a iela”.

Tāpat arī, piedēvējot kādam šejienes izdevumam „okupētās Latvijas pareizrakstību” (un ar to laikam nedomājot nupat pieminēto okupāciju Otrā Pasaules karā), jāzina, ka arī Padomju Latvijā pēckara posmos nav eksistējusi vienveidīga nemainīga pareizrakstība. Piemēram, 1951. gadā Rīgā izdotā Latviešu valodas pareizrakstības vārdnīca (kas balstījās uz Latvijas PSR Ministru padomes 1946. g. lēmuma) pēc saviem rakstības pamatprincipiem nepavisam nesaskan ar mūsdienu pareizrakstību jaunajā pareizrakstības vārdnīcā, kas iznāca Rīgā 1981. gadā.

Starpība starp to, ko Ed. Silkalns mēģina skaidrot politiskā terminoloģijā, īstenībā izprotama galvenokārt kā vēsturiskā attīstība: vai nu rakstīt tā, kā Latvijā rakstīja pirms gadiem 50, jeb rakstīt tā, kā Latvijā raksta tagad. Ikviens valodnieks, kas seko kādas valodas pārmaiņām izrunā un rakstībā, zina, ka ikviena dzīva valoda ar laiku mainās un ka šādas maiņas notiek arī bez jebkādas svešas politiskas varas iejaukšanās. Labs piemērs tam ir zviedru valoda: ne vien vārdu krājums, bet arī daudzas gramatiskas formas, kā arī rakstība mūsdienu zviedru valodā vairs nesaskan ar tām normām, kas bija spēkā un tika mācītas skolās ap 1940. gadu. Toreizējā valoda zviedru jaunietim liekas tik stipri novecojusies, kas izraisa pat smieklus.

Būtu neloģiski sagaidīt, ka latviešu valoda pusgadsimteņa laikā varētu palikt nemainīta. Bet visās emigrantu grupās ir novērojama parādība, ka viņu valoda sastingst. Rakstītājam, kas nav profesionāls valodnieks un neseko valodas attīstībai, ir tieksme paturēt to rakstības veidu, ko viņš reiz iemācījies skolā.

Grāmatu izdevējiem, kas piemērojas autoru prasībām vai naudas devējiem, protams, ir iespēja publicēt darbus vienā vai otrā veidā. (Arī kāda Pirmā Pasaules kara krievu emigrantu grupa vēl nesen Parīzē iespieda savus kalendārus tai vecajā ortogrāfijā, kāda bija parasta krievu valodā pirms 1917. g. revolūcijas!). Turpretim arī visās ārzemju universitātēs, kurās latviešu valoda − kopā ar citām modernām valodām − ir studiju priekšmets attiecīgās valsts studentiem, ir pati par sevi saprotama prasība, ka tur tiek mācīta mūsdienu valoda, pēc tagadējām izrunas un rakstības normām. Tas ir tikpat dabiski kā, piem., fakts, ka vācu valodas studentiem nav jāmācās tā vācu valoda, ko runāja viņu vecvecāki Hitlera laikā, bet gan tā valoda, kuru runā un kurā raksta vācieši tagadējā Vācijā. Protams, studiju augstākajās pakāpēs kā vienā, tā otrā gadījumā studentiem jāiepazīstas arī ar latviešu (resp. vācu) valodas senākajām formām un normām gan šā gadsimta sākumā, gan daudz senākos laika posmos.

 

[Skat. Ed. Silkalna repliku JG153.]