JG redakcijai:

Lasot V. Liepiņa vērtīgo rakstu JG 149. un 150. numurā, likās, ka armēni vairāk par latviešiem mācījušies no trauslajiem zirņu stādiem laukā: sīkām „rociņām” tie turējās viens pie otra, bet visi kopā − stāvu gaisā. Pa vienam nogāžoties, tiem draudēja sapūšana.

Gan jau šogad arī armēņi atzīmēs savu 1915. gada traģēdiju ... 1975. g. šai sakarībā, redzēju viņu izstādi un īpatnējo baznīcu, krusta velvēm − Ņujorkā, netālu aiz Igauņu nama. Toreiz bija daudz jādomā...

Bet ja nu lepnums liedz no citiem ko mācīties, tad atliek dziļāk ieskatīties pašu izdarībās dažādos laikos un vietās.

Tā Brīvo Latvju Biedrība Filadelfijā, ASV, vēl pastāv un tuvojas savai simtgadei. Viņi tur izdod arī biļetenu, ko es sauktu par žurnālu − SVEŠOS KRASTOS. Neatceros, vai 19., vai 20. gadsimtā viņu sienu sācis rotāt uzraksts: „Šais telpās aizliegts strīdēties par karstiem tematiem − polītiku, reliģiju, sievietēm”...

Šo domu drusku paplašinot − mēs pietuvotos armēņu izpratnei rūpēs par tautas pastāvēšanu. Ja zinātnieku kongresos nemēdzam viens otru pratināt par piederību kādai konfesijai vai par ģimenes sastāvu, tad jau arī polītisko pārliecību varētu atstāt katram pašam vai pašai personīgi. Manuprāt, pietiktu ar domu un pārliecības saskaņu vienā jautājumā un paragrāfā: Mūsu tauta, valoda, māksla, kultūra ir jāglābj. Kad laiva kļūst caura tālu no krasta − visiem un ikvienam jāmēģina ūdeni izsmelt, nestrīdoties par smeļamā trauciņa krāsu!

Paldies Valdim Liepiņam un Jaunajai Gaitai par augšā minēto rakstu!

Antonija Millere

 

 

JG redakcijai:

LATVIJAS NĀKOTNE KOPĀ MŪS SAUC...

Pietiek paraudzīties Bruno Rubesa attēlā (JG 151), lai ieraudzītu uzņēmīgu vīru. Parallēli doma par viņa līdzsvarotības garīgajām un laicīgajām vēlmēm. Viņš saka:

Mūsu nasta, draugi, taču viegla. Mums jāizšķiras tikai, kādu daļu no dienas, vakara, nedēļas nogales vai atvaļinājuma, kādu daļu no ērtībām, līdzekļiem, jā, kādu daļu no dzīves gribam dot savas tautas un valsts nākotnei. Tiem Latvijā dzīvojošiem tautas darbiniekiem, kuŗus mēs atļaujamies tik bieži un tik nežēlīgi tiesāt, viņiem jāvairās no stūra mājas un no Gulaga. Un, lai gan cienījam drosmīgos cīnītājus, mocekļa ceļš nav tas, ko mēs viņiem varam vēlēt un vēl daudz mazāk − no viņiem prasīt.

Citās rindās Rubess saka:

... arī šodien, tāpat kā 1959. gadā, dzīvojam zināmā paaudžu ūdensšķirtnes laikā. Jaunākiem pienācis sākt mūsu sabiedrību veidot un virzīt... tie visi dzimuši ārpus Latvijas... Atbalsta vietā jaunais garīgais darbinieks piedzīvo kritiku ...Un ja viņa (jaunieša) domas vai pieeja ir svaigas un neparastas, tad atrodas pat tādi, kas viņu pilnīgi apklusina. (...) esam nodevušies − bez šaubām − KGB radītam un kurinātam brāļu kaŗam...

Tālāk autors saka:

(...) Modernās lielpilsētās cilvēks meklē saknes, piederību kaut kam senākam, plašākam nekā tai priekšpilsētai, kuŗā piedzimis un uzaudzis. (Bieži tās izdīgušas pēdējos 10 līdz 40 gadiņos.) Šo piederības un sakņu meklēšanu katru dienu varam redzēt pie skotiem un īriem vietējā sabiedrībā, kas sevi par tādiem sauc vēl pēc daudzām, daudzām ģenerācijām. (...)

Skoti un īri ir visai spilgti savas garīgās un laicīgās izjūtas glabātāji. Vēl spožāki starp cilvēces miljardiem ir nelielā žīdu tauta.

Kādreiz Latvijas demokratijas Saeimā žīdiem bija trīs partijas. No katras ievēlēti pāris deputāti. Atmiņā palicis žīdu labā spārna vadītāja Dubina (Israēlā viņš pirmais satiksmes ministrs) sacījiens par žīdu partijām: Ja valdības prezidents būs Ulmanis, Celmiņš vai namu īpašnieks Bergs, es balsošu par viņu. Ja valdību sastādīs Čakstes centristi, par viņiem balsos žīdu centristi ar Nuroku. Ja valdība būs no Cielēna, Buševica un citiem sociālistiem, tad balsos kreisie žīdi.

Man kā zemniekam, sava latvietība spēja uzaugt tikai uz saviem neatkarīgajiem tīrumiem. Nu svešumā, pilsētās dzimušajiem nopietni jāpārdomā Bruno Rubesa latvietības sarežģītais ceļš.

Valentīns Pelēcis

 

 

JG redakcijai:

Valodniece Velta Rūķe-Draviņa JG 152. n-rā (21.-22. lp.) nav apmierināta ar manis lietotiem „polītiskiem terminiem” Archīva 24. sējumā, proti − „neatkarīgās Latvijas pareizrakstība” un „okupētās Latvijas pareizrakstība”. Pareizrakstība neesot palikusi nemainīga ne neatkarīgajā Latvijā, nedz vēlāk. Varam jau tad manis pēc terminus „atpolītizēt” un runāt no vienas puses par pareizrakstību, kādu 1944. gadā paņēmām līdzi no dzimtenes, un no otras puses par pareizrakstību, kādu lieto Latvijā tagad. Ar to tomēr nebūs „atpolītizēta” atšķirīgo ortogrāfiju būtība.

V. Rūķei-Draviņai pa daļai taisnība apgalvojot, ka emigrantu apiešanās ar valodu ir konservatīva, pat ja viņas izvelētais tiešais formulējums, ka emigrantu valoda sastingst, aiziet par tālu. Konservatīvismu tikai pa daļai var izskaidrot ar inerci vai garīgu laiskumu, kā implicē Rūķe-Draviņa („Rakstītājam ... ir tieksme paturēt to rakstības veidu, ko viņš ir iemācījies skolā.”) Svarīgāks iemesls gan būs emigrantu sabiedrībām raksturīgais autoritatīvu lēmējorganu un valsts varas atbalstītu izpildorganu trūkums, kas iespētu rakstības reformas vai pārmaiņas padarīt visām emigrācijas grupām un indivīdiem obligātas.

Tomēr ar inerci vai autoritāšu trūkumu vien mēs ārpus Latvijas un Padomju Savienības dzīvojošo latviešu turēšanos pie līdzi paņemtās ortogrāfijas izskaidrot nevarēsim. Šāda turēšanās gribot negribot ir jāuzlūko arī par tīšu polītiskas dabas aktu, ar ko protestējam pret ideoloģiju un ievirzēm, kādām tagad pakļauta mūsu tauta dzimtenē. Pretēji V. Rūķei-Draviņai, kas rakstības pārmaiņas krievu komūnistu pārvaldītajā Latvijā šķietas uzskatām par gluži nevainīgu un dabīgu procesu („Būtu neloģiski sagaidīt, ka latviešu valoda pusgadsimteņa laikā varētu palikt nemainīta”), mūsu vairākums daudzas no šīm pārmaiņām uzskata par polītiski un ideoloģiski motīvētām. Dieva vārda un kristīgo svētku rakstīšanā ar mazo burtu mēs saskatām vienu no marksistiskā ateisma uztiepšanas veidiem mūsu tautiešiem dzimtenē, tāpēc mēs ar lielo burtu tālāku lietošanu pret to protestējam un uzsveŗam paši savu piederību pie kristīgās kultūras loka. Bacha vārda rasktīšanā ar „h” vāciskā „ch” vietā mēs saskatām mēģinājumu mūsu tautu dzimtenē kaut par mata tiesu pavilināt nostāk no Rietumu kultūras jomas, tāpēc mēs turamies pie „ch”. Šie tikai mazi piemēri. Galvenās atšķirības „šīs puses” un „viņas puses” rakstībā sistemātiski aprāda mag. phil. Elfrīda Ezera Vēšķu 11. un 12. burtnīcā (1983./84. g.) rakstā „Latviešu valoda dzimtenē un trimdā”, beigās secinādama, ka „Latvijā norisinās . . . plānveidīga latviešu . . . pareizrakstības krieviskošana!” (12. burtn., 15. lp.) Kālab tik spējīgai un prominentai valodniecei kā V. Rūķei-Draviņai šie latviešu valodas krieviskošanas centieni jāatbalsta?

Sava raksta pēdējā rindkopā V. Rūķe-Draviņa liek manīt, ka viņas uztverē šobrīd Latvijā lietotā valoda ir „mūsdienu valoda”, kurpretim mēs šai pusē it kā lietotu „latviešu valodas senākas formas”. Ir saprotams, ka, tautai ģeogrāfiski sadaloties un tās atsevišķajām daļām nonākot atšķirīgu ārēju ietekmju sfairā, rodas atšķirības valodas niansēs. Piemēram, Amerikas Savienoto Valstu angļu valoda ir citāda nekā Anglijas angļu valoda. Būtu interesanti zināt, kuŗa no šīm abām angļu valodām V. Rūķes-Draviņas uztverē ir mūsdienu angļu valoda?

Tiem no mums, kas diendienā lasām šai pusē izdotās latviešu grāmatas un periodiku un tikai retumis iemetam aci kādā Latvijas izdevumā. V. Rūķes-Draviņas ortogrāfija izskatās svešāda. Visu cieņu profesorei par viņas interesi viņas puses valodas veidojumus apzināt, pētīt, analizēt: tas piederas pie viņas profesijas. Bet vai ir kāda vajadzība tos šai pusē atdarināt? Kāpēc brīvam kādas tautas mazākumam tā vajadzētu pakļauties nebrīvajam vairākumam? Kāpēc V. Rūķei-Draviņai, šai pusē dzīvojot, jālieto viņas puses mūsdienu ortogrāfija, nevis šīs puses mūsdienu ortogrāfija?

Eduards Silkalns

 

 

Redakcija aicina izteikties valodas speciālistus, literātus un lasītājus par Veltas Rūķes-Draviņas un Eduarda Silkalna domu izmaiņu latviešu valodas ortogrāfijas jautājumā.