ATBILDE JĀNIM PURVIŅAM JURJĀNAM

 

Diemžēl, nevarēšu „pakalpot latviešu sabiedrībai” un atbildēt uz J.P.J. jautājumiem, „izsakoties pēc iespējas skaidri”, jo paši jautājumi ir celti priekšā iespējami neskaidri.

Piemēram, − 1. jautājums: „Vai latviešu nacionālisti redz, ka, kultivēdami nacionālismu savā tautā, tie pabalsta nacionālismu vispār?

A)  Kāda ir J.P.J. nacionālisma definīcija (nopietnāka kā pateikt, ka tas ir „Herdera pasaciņa”)? Tā nav matu skaldīšana, jo jau 3. jautājumā J.P.J. vienā virknē piemin gan polītiskos, gan reliģiskos fanātiķus (Vācijā, Irānā).

B)  Jautājums ir tautoloģiski formulēts, jo ikviena x-ideja vienā lokālitātē pieprasa respektēt šo x-ideju arī „vispār”.

C)  Par cik nacionālisms ir polītiskās administrācijas veids, par tik vēsture rāda, ka tas tiek balstīts draudzīgās zemēs, lai tur celtu polītisko motīvāciju, bet tiek grauts ienaidnieka zemēs. Vai tā ir atbilde J.P.J. terminam „vispār”? Dažkārt internacionālistiem ir ļoti šovinistiska baze.

Tikpat vienpusīgi J.P.J. liek mums (man?) izšķirties par Karamazinu vai Čaadajevu. Šie abi autori neizsaka pretējus viedokļus par nacionālismu − vienu pieņemot, mēs neizslēdzam otru. Bez tam, tā laika terminoloģijā vārds „nacionāls” ļoti atšķīrās no mūsdienu prakses, − kādēļ prezentēt izvilkumus ārpus konteksta ir jo riskantāk.

Čaadajevs uzliesmoja kā vientuļa zvaigzne pie tā laika Krievijas ideoloģiskajām debesīm, kur sacentās slavofili ar t.s. rietumniekiem. Viņš uzskatīja abas nometnes par saviem pretiniekiem − viņa pamatdoma bija nievāt ortodokso baznīcu un meklēt garīgo spēku Romas baznīcas kultūrā. Un kāds tam sakars ar mūsu tematu? Starp citu viņš pats nemaz tik antietnocentrisks nebija, piem., viņš ironizēja par ortodoksās baznīcas atpakaļpalicību, pielīdzinot to abesiņiem − gandrīz jau vai rasists, ne tikai nacionālists vien. Tāpat viņam vedas pazoboties par lapiem un citiem „iezemiešiem”. Bez tam, viņš sūdzējās par to, ka „mūsu (t.i., krievu. I.S.) vēsturē nav skaistu atmiņu, cēlu priekšstatu vai spēcinošu pamācību mūsu nacionālās tradicijās.” Vēl vairāk, viņš saka, ka „senie eiropieši: ķelti, skandināvi un ģermāņi smēlās spēku pie saviem druīdiem, reģiem un bardiem, kas bija dziļi domātāji.” Vai tā nav tā pati J.P.J. „pagānu reliģijas” slavināšana? Ne sliktāk par Herderu!

Karamazinu, savukārt, ieskaitīt nacionālistos var tikai vārda visplašākā un vispārinātā nozīmē. Viņš jau agrā jaunībā savas sākotnēji kosmopolītiskās idejas iemainīja pret cara vēsturnieka algu. Viņš sludināja cara varenību, augstāko aprindu svarīgumu un zemnieka piesiešanu pie zemes. Pret viņu vērsās Turgeņevs, norādīdams, ka „īsta vēsture balstās uz tautu, ne caru.” Kā iepriekšējā vēstulē norādīju, nacionālisms modernajā pasaulē izauga cīņā pret monarchiju.

Bet galu galā mūsu domstarpības ir vairāk no formas viedokļa kā satura, un, kā J.P.J. saka, naids dzemdē naidu. Es tāpēc liktu priekšā šo strīdu izbeigt un kopējai bazei pieņemt Kjerkegora vārdus, ko viņš rakstīja liktenīgajā 1848. gadā un kuŗi, šķiet, vislabāk izsaka J.P.J. viedokli, nedarot pāri manējam:

... Nacionālisms šobrīd sit augstu vilni − visi runā par gatavību ziedot savas dzīvības un asinis, un būtu to ar mieru arī darīt, ja būtu droši par tautas vairākuma atbalstu. Un es sēžu viens (nešaubīdamies, ka manu reputāciju drīz sagraus mana vienaldzība pret nacionāliem mērķiem). Es saredzu vienas briesmas − briesmas reliģijai.

Vienīgais, kur tad mums būtu jāsaprotas, ir par patieso reliģiju, jo nepatiesas jau kopš Kaina un Ābela laikiem ir bijušas visu strīdu un asins izliešanu pamatā.

 

Imants Steprāns