JG redakcijai

Cilvēce ir organizēta organiski tautās,
ne mechaniski pūļos

J. Rainis 1917. g

NACIONĀLISMS NAV ŠOVINISMS

Lai debatētu par kādu problēmu, ir nepieciešams vispirms vienoties par lietu definīciju, lai būtu skaidrs, ka debatētāji runā par vienu un to pašu lietu. Tā kā es nepievienojos Purviņa nacionālisma ideoloģijas definīcijai, tad nevaru viņa apgalvojumus apstrīdēt, bet tikai izteikt savus uzskatus, jo mana nacionālisma ideoloģijas definīcija ir citāda un tāpēc arī mans domu gājiens iet citā virzienā. Manuprāt, Purviņš ir sajaucis jēdzienus un pieraksta nacionālismam negātīvas sekas kas būtu piedēvējamas šovinismam. Viņa minētie vēstures posmi nebija tikai nacionālisma, bet drīzāk šovinisma uzplūdi. Hitlerieši nebija nacionālisti, viņi bija šovinisti.

Manuprāt, attiecībā uz tautības jautājumiem cilvēki ir iedalāmi četrās kategorijās, es mēģināšu šeit īsumā sniegt savas domas un definīcijas.

NACIONĀLISTS ir cilvēks, kas mīl savu tautu, valodu un kultūru. Tautai nav jābūt pārākai par citām tautām, lai to mīlētu. Cilvēks, kas ir piedzimis kā latvietis, var mīlēt arī to „mazo ķildīgo tautiņu pie Baltijas jūŗas”, kas gan dažādu lielvaru okupāciju rezultātā ir aplipusi ar daudzām negātīvām īpašībām, bet saglabājusi savu skaisto valodu un savu vienreizējo, krāšņo kultūru. Šeit es pilnīgi pievienojos Kronvaldu Atim, kas teica: „Nav skaistākas valodas par latviešu valodu, nav mīļākas tautas par latviešu tautu.”

ŠOVINISTS ir cilvēks, kas uzskata savu tautu par pārāku par visām citām un cenšas citas tautas noniecināt, apspiest, pakļaut, kalpināt vai pat iznīcināt. Protams, no nacionālisma var gan viegli ieslīdēt šovinismā. Robeža starp abām ideoloģijām nav nedz augsta, nedz plata, bet robeža ir. Tā ir jāievēro un nav jāsajauc jēdzieni. Te nu, manuprāt, Jānis Purviņš Jurjāns ir izdarījis to lielo kļūdu un sajaucis medu ar sinepēm.

Trešā kategorija veidojas no cilvēkiem, kas ir jauktu laulību pēcnācēji, kā arī no tiem, kuŗi dzīvo citas tautas zemē. Ja viņi nezaudē interesi par tautību un kultūru, viņi klust par DAUDZKULTŪRU CILVĒKIEM, kas runā vairākas valodas un orientējas vairākās kultūrās. No savas tautības tādēļ nav jāatsakās, un saprātīgs cilvēks to nedarīs.

Par nožēlošanu liels skaits cilvēku, sevišķi nonākot svešā zemē, arī savā dzimtenē gara kūtruma, materiālu aprēķinu, vai prettautisku ideoloģiju ietekmē no savas tautības atsakās, savu valodu nerunā un savu senču kultūras mantojumu aizmet. Šādu cilvēku grupa ir varbūt vislielākā un būtu apzīmējama kā BASTARDIZĒTO BEZTAUTĪBAS CILVĒKU PŪLIS. Šādu cilvēku ir miljoniem, sevišķi Amerikas un Austrālijas kontinentos un arī Padomju Savienībā, kur valdošā krievu šovinistu kliķe ar valsts varas palīdzību cenšas iznīcināt mazākumtautības, maskējoties it kā ar kaut kāda „padomju cilvēka” radīšanu.

Protams, ka beztautības pūļu vairošanās nacionālisma nākotni apdraud, bet tādēļ nav jāpadodas.

Mans aicinājums un mudinājums visiem latviešiem:

Palieciet latvieši, turieties kopā un esiet lepni uz savu tautību.

Mīliet savu valodu un kultūru, kopiet to un ieaudziniet to saviem pēcnācējiem.

Kopiet latviskos tikumus: „Esi labs, esi gudrs, esi darbīgs, esi daiļš, esi līksms, esi mīļš, esi saderīgs, es taisnīgs, esi devīgs.”

Neļaujieties Purviņam (ne arī kādam citam demagogam) ievilināt sevi „purvā”, kur jums draud iejukšana beztautības cilvēku pūlī un pazušana. Beztautības bastardu pūļi ir gan lieli un vareni, bet nav tiem ne tā šarma, ne skaistuma, ne arī dziļākas vērtības kas ir mazai tautiņai, kuŗa mīl savu valodu, kopj savu kultūru un veido morāli augstvērtīgu cilvēku grupu.

Ļoti trāpīgi to illustrē sens latviešu sakāmvārds

„Zirgs gan dirš vairāk kā lakstīgala, bet nedzied.”

Cukuru Kārlis Čikāgā

 

 

 

JG redakcijai

Atsaucos uz JG ziņojumu (JG 149. 37. lpp) ka nupat 8. februārī snaipeŗa lode nolikvidējusi ALAs angļu valodas biļetenu. Izraudzītais redaktors E.A. Benjamiņš gatavojies dot amerikāņiem iespēju izlasīt kādu ķecerīgu Dr. V. Klīves referātu.

Vispirms, tā nebija snaipera lode kas apturēja paredzēto Latvian Window (Latviešu Logs). Iemesli, kāpēc Latvian Window neparādījās zem ALAs spārna, ir ne tikai tiešie notikumi, bet arī, daudz svarīgāk, atbalstās savā autoritārismā (ALAs akcija vēl nav paskaidrota) uz eksila presē kultivētās domu vienpusības un tā radītā domu un diskusiju trūkuma. Lai gan ALA teorijā ir demokratiska jumta organizacija Amerikas latviešiem, praksē šī organizācija vel atrodas zem eksila preses īkšķa. Visiem ir pazīstama šīs preses negātīva nostāja pret angļu valodas lietošanu eksila latviešu sabiedrībā. Šī loģika arī ir novedusi eksila presi stāvoklī, kur aktīvi izvairās atzīt savu angļu valodā runājošo pēcnācēju eksistenci.

V. Klīves referāts nebija tāds, ko varētu saukt par ķecerīgu. Referāts deva pārskatu par eksila sabiedrību vispārīgos vilcienos, un nekāds, iepriekš nepieminēts, kontroverss jautājums netika pārcilāts. Sākot ar 1983. g. 28. septembri Laiks iespieda referātu četros turpinājumos. Kad es savu angļu valodas tulkojumu nosūtīju autoram, viņš atbildēja, ka tulkojums esot pirmklasīgs.

ALAs Arējās Informācijas Biroja vadītājs A. Lambergs aicināja mani uzņemties Latvian News Digest redaktora amatu, tad noraidīja Klīves referātu kā nepiemērotu lasāmvielu Amerikas presei un valdības locekļiem (paredzētie lasītāji). No šī redaktora viedokļa Lamberga iejaukšanās norāda, ka viņš nesaprot starpību starp ideoloģijas reklāmas aģentūru un atbildīgā redaktora atbildību un garantē, tā būs tikai publikācija. Kad vēlāk sacerētā izdevumā Latvian Window ALAs Arējās Informācijas Biroja vadītājs vēlējās noteikt par pirmās lapas saturu, man atkal bija jāatteicas pievienoties. Lambergs man tad paziņoja ka publikācija esot pagaidām atcelta jo es vēloties visu noteikt.

Nav šaubu, ka eksila aprindas vēlas turpināt domu vienpusības kampaņu arī savu angļu valodā runājošo pēcnācēju vidū. Lai gan Lambergs neviena cita ALAs vai Arējās Informācijas Biroja darbinieka vārda neminēja izņemot V. Klīvi, tomēr man lika saprast, ka darbojas ar citu piekrišanu. Laiks (16 5 84) raksta par ALAs konferenci Kalamazū un tur piemin, ka Lambergs tagad Latvian News Digest un The Latvians (Latvian Window pēcnācējs) vēlas apvienot viena redaktora vadībā, kas arī organizēs polītiskos seminārus un atalgos ALA. Latviešu domu komisārs, cenzors Amerikā ir savādāka būtne kā redaktors, un ALA Ārējas Informācijas Birojam būtu vērts sevi informēt par starpību.

Pašreizējais ideju bankrots pieļauj humoru, ka rakstīt par latviešiem angļu valodā šeit ASV, Kanadā un citur ir it kā spiegošana kādas īpatnējas peldošas salas iedzīvotāju izdarībās. Grūti iedomāties, ka tas ir panākts tulkojot Dr. V. Klīves, ALAs priekšsēža, referātu.

Eso A. Benjamiņš

 

 

JG redakcijai

ATBILDE IMANTAM STEPRĀNAM

Nikolajs Karamzins, kas dzīvoja no 1765. līdz 1826. gadam un bija ievērojams krievu vēsturnieks, kritiķis, novelists un dzejnieks, rakstīja šādus etnocentriskus vārdus: „Katra indivīda eksistence ir cieši savienota ar tēvzemi, cēlās jūtas kas mūs ar šo zemi vieno, veido daļu no mīlestības pašiem pret sevi.

Pēteris Čaadajevs nostājās opozīcijā sava laikmeta sabiedrības populāram uzskatam, ka Krievijas vēsture un tās ortodoksā baznīca ir labāka un pārāka par Eiropas vēsturi un Rietumu kristietību. Rakstot par lielajām pārmaiņām tā laika Krievijas sabiedrībā starp Napoleona kaŗa beigām un Krimas kaŗu, viņš saka:

Mēs vēlējāmies labklājību savai zemei, centāmies pēc labākām pārvaldes iestādēm un dažreiz pat aizgājām tik tālu, ka vēlējamies, lai zemei būtu lielāka brīvība, ja tas būtu iespējams (..) Bet jūs visu to esat pārmainījuši. Lai tā ir! Kas gan nezina, ka tā saucamais nacionālais sentiments ir izaudzis par īstu monomaniju starp mūsu jaunās šķiras izglītotajiem cilvēkiem.

Kuŗš mums simpātiskāks − Karamzins vai Čaadajevs?

Imants Steprāns ar rakstu „Nacionālisma nākotne” (JG 147) ir labs etnocentrisma ideoloģijas pārstāvis. Viņa raksts lasāms līdzīgi Andreja Eglīša ievadrakstiem Laika svētku numuros. Nacionālisma vernakulārā nesvaidītam lasītajam nav viegli izsekot stila un ideju akrobātikai. Līdzīga veida komūnistu vernakulārā nesvaidītam lasītājam grūti orientēties komūnistu literātu speciālā rakstīšanas veidā.

I. Steprāns pakalpotu latviešu sabiedrībai atbildot uz šādiem sešiem svarīgiem jautājumiem izsakoties pēc iespējas skaidri:

1) Vai latviešu nacionālisti redz, ka, kultivēdami nacionālismu savā tautā, tie pabalsta nacionālismu vispār?

2) Vai viņi redz, ka, ceļot šīs ideoloģijas reputāciju, tie to ceļ arī agresīvās kaimiņtautās?

3)   Vai pēc visām nacionālistu nežēlībām un ļaunprātībām, kas piedzīvotas Vācijā, Spānijā, Turcijā, Īrijā, Irānā, Irākā, Libānā un daudzās citās vietās viņi tiešām vēl tic Herdera pasaciņām, ka tautas un tēvzemes nākotnē domās tikai par mieru un sadraudzību?

4)   Tulīt pēc 2. pasaules kaŗa Rietumvācijā nodibinājās liela kristīgo demokratu organizācija un sabiedrība piedzīvoja uzplaukumu. Tanī laikā latviešu vidū nodibinājās Daugavas Vanagu organizācija (ar plēsīga putna simbolu), un sabiedrība izklīda visos pasaules kontinentos. Vai nebūtu bijis pareizāk pakļaut bijušo leģionāru aprūpi kādai sarkanā krusta vai ticīgo organizācijai?

5) Krievu rakstnieks Vladimirs Solovjovs ir teicis, „Runa nav par Krievijas varenību vai misiju, bet par Krievijas grēkā krišanu. Kāpēc latviešos nedzird runājam par Latvijas grēkā krišanu?

6) Nesen lasīju šādu baptistu anekdotu. Draudzes loceklis lūdz, „Kungs dod man Bībeles izskaidrojumus pareizi ar pirmo reizi, jo tu zini ka esmu stūrgalvīgs un negrozu savus uzskatus.” Kā ar latviešu sabiedrību un stūrgalvību?

Ja I. Steprāns kodolīgi un saprotami atbildētu uz šiem jautājumiem, būtu konstruktīvi pārrunāt vel dažas citas sabiedrības problēmas. Interesants temats varētu būt novērojums, ka latvieši cieš viens otru tikai sarīkojumos un dziesmu svētkos. Ģimenes nespēj izveidot kaut dažas lielākas latviešu kolonijas kuŗās būtu kopīgas darba vietas, skolas un citi sabiedriski iestādījumi.

Šādas kolonijas, manuprāt varētu rasties, ja emigrantu majoritāte atzītu pareizas morālas stājas nepieciešamību un noraidītu kā vienu tā otru − nacionālismu un komūnismu. Mīlestība dzemdē mīlestību, un naids dzemdē naidu. Naids pret krieviem dzemdē naidu latviešu pašu vidū. „Mīli savu ienaidnieku” ir praktiska gudrība, ko mūsu dienās atzinuši pat dažkārt ciniski psichologi. Mīlestība pret krieviem palīdzēs veidot mīlestību mūsu tautas vidū. Nacionālisms nekad nav radījis un nerada patiesu mīlestību. Tādu kas ir pacietīga, nesavtīga, laipna, izturīga un piedodoša.

Vērojot pēdējo 50 gadu notikumus ir nesaprotama emigrācijā esošo latviešu vairākuma pakļaušanas nacionālisma ideologiem, kas cenšas sagrozīt vēsturi tāpat kā to dara komūnisti. Latviešu sabiedrības vairākuma dusmas vēršas pret krieviem un komūnistiem. Ne Krievijas dēļ mēs esam izkliedēti. Krievija nesāka 2. pasaules kaŗu. Tie bija Vācijas nacionālisti, kas sūtīja savas armijas pāriet pāri citu valstu robežām. Krievija 30. un 40. gados bija novājināta. Šāds stāvoklis būtu turpinājies 50., 60. un tālākas dekadās. Krievijas vājums lika tai slēgt līgumu ar nacionālistisko Vāciju. Ja vācu kaŗaspēks nebūtu pārgājis pār Polijas robežu, mēs vēl šodien dzīvotu Latvijā.

Mūsdienās par latviešu tautas pastāvēšanu ir dažādi uzskati, ka atslēga ir valodas saglabāšana, cīņa pret komūnismu, kultūras saglabāšana un veicināšana un pat − pagānu reliģijas atjaunošana. Analizējot dažādu tautu vēsturi, esmu atzinis, ka atslēga tautas eksistencei ir morāla stāja. Visi valodas un kultūras jautājumi atrisināsies paši no sevis ar pareizas morālas stājas pieņemšanu.

Jānis Purviņš Jurjans

 

[Skat. Imanta Steprāna repliku JG152]