SAULES LOKA GRĀMATA

Astrīde Ivaska. Gaisma ievainoja. Dzejoļi 1971-1981. Stokholmā: Daugava, 1982. g. 128 lp.

 

Latviešu dzejniekus šodien samērā viegli varam sadalīt divās nesamērīgās grupās. Skaitliski lielākā ir tie, kam ir kaut kas ko teikt, un tie parasti dominē dzejas nodaļās tādos izdevumos kā Jaunā Gaita. Diemžēl, mazāks mums tādu dzejnieku skaits, kam ir kaut kas ko teikt citiem cilvēkiem (ne tikai sev vien). Un tā kā ne visi dzejas cienītāji ir ieinteresēti egocentriskos monologos, tad gribējās apsveikt Jaunās Gaitas redakciju par 148. numuru, kuŗā gluži labi bija iztikts vispār bez dzejas nodaļas.

Astrīde Ivaska neapstrīdami iederas otrā, mazākajā dzejnieku grupā. Ja viņu varam saukt arī par izcilu vai lielu latviešu dzejnieci, tad tam tomēr ir vēl arī citi iemesli: absolūta vārdu meistarība, dzejnieces acs un sirds un spīdoliski vaidelotiska personība. Kad 1975. g. Jāņos Gaŗezerā dzejniece Jāņu daudzinājumā Rakstnieku nedēļā pirmo reizi skandēja "Jāņus Gaŗezerā", kas ievietots šajā krājumā, tad klātesošie juta, ka šeit uz viņiem runā priesteriene pie tautas altāŗa. Reta acs palika sausa. Un tad vēl mums ir ļaudis, kas pārmet, ka mums svešumā vairs nerodoties patriotiska dzeja...

Dzejoļu krājums sakārtots 6 nodaļās, katra ar atšķirīgu temu vai kopsaucēju. Pirmā nodaļa ar savu pirmo dzejoli devusi nosaukumu visam krājumam. Pats cikls "Gaisma ievainoja" it kā rāda dienas un nakts pretmetus piejūras imāžu ietvarā. No otras puses to varētu arī tulkot kā tādu klusinātu himnu naktij. Atmiņas uzvanda "saule savā melnajā laivā" (12. lp.) - vai nav radniecība ar Kārļa Ābeles jun. "melno sauli", par ko nabaga Kārli turpat vai izslēdza no "trimdas kopības"? Īpatnēju matērijas un gara katēgoriju sintezi uzbuŗ "Vārti" (24. lp.).

Otra nodaļa "Mēmais laiks" veltīta dzejoļiem par tautas gaitām svešumā gan kollektīvā, gan individuālā izpausmē. Vai mūs visus ārpus Latvijas neraksturo "Mēmā laika" cikla dzejolis 37. lp.:

No pelniem

un no izdedžiem

līdz dziesmai

esam cēlušies.

Un tomēr dziedot

pelnu garša

mutē neizzūd

ne mums, ne tiem,

kas saklausa mūs tālumā.

Šo domu it kā turpina tā paša cikla dzejolis 41. lp.:

Mēs esam bāreņi,

mēs esam bāŗi,

bet mūsu dziesma

skan nāvei pāri.

Atsevišķi dzejoļi šajā nodaļā veltīti mātes, tēva un citu tuvu cilvēku piemiņai, kas aizgājuši Aizsaulē. Dziļi izjusti ir "L'heure bleue" cikls (42.48.) mātes piemiņai, tāpat arī "Maigai" (60.), "Hertai Kraujai" (62.-63.) un "Ilzes mūzejā" (64.65.). 35. lp. dzejolī atrodam īpatnējas alliterācijas.

Trešā nodaļa "Atelpa" šķiet sasaucamies ar dzejnieces prozas grāmatu Līču loki. Atelpa ir atvaļinājuma laiks, kas ļauj apbraukāt iemīļotus pasaules nostūŗus. Ja lasītas abas grāmatas, nenākas grūti minēt atsevišķu dzejoļu ģeografisko nosacītību. Tā, piem., 69. lp. sauc atmiņā kādu prozas aprakstu no Īrijas. Dīvaini gaistošs, gandrīz vai kā burvestības vārdi, ir dzejolis 84. lp. Un vai "Selgai" (80.) būtu veltīts bērnības draudzenei Melburnā?

Arī ceturto nodaļu "Delfi" varētu uzlūkot kā liriskus iestarpinājumus un papildinājumus Līču lokiem. Sestā nodala "Variācijas" ietveŗ tieši to - variācijas, impresijas un tulkojumus no citu dzejnieku darbiem.

Neapšaubāmi viena no nozīmīgākajām visā krājumā ir piektā nodala "Vēstis". Tajā atrodam patiesas un izcilas patriotiskās dzejas paraugus bez fanfarām, bungām un trompētēm. Arī bez artilerijas. Visi šīs nodaļas dzejoļi runā uz mums tieši, nepārprotami un "valodā tik tuvā", kā teica Ilze Kalnāre. "Aizliegtie" (105.) un "Veltījums" (106.) vislabāk izsaka izjūtas par attieksmēm starp tautu šaimalā un tautu taimalā. "Varoņvēstu" 1. posms (112.-113.) var derēt kā epitafija katram latvietim, kas aiziet mūža dusā svešā malā. Un vai Astrīdes Ivaskas

Noliecies,

ļauj lai tevi

varoņmūžiem

pieauž sniegs

nesasaucas ar pašreizējās Latvijas Jāņa Petera

...jo mūsu mīļie nemirst,

tik apsedzas ar puteni

un kļūst par tēvu zemi ?

Kā latviskuma himna skan jau pieminētais Jāņu daudzinājums "Jāņi Gaŗezerā":

...nenoklusināms tavs līgo

velk ap zemi saules loku.     (111.)

Jo:

Jāņiem dzīviem,

Jāņiem mirušiem,

Jāņiem brīviem,

Jāņiem kritušiem

ozollapu vainagu

saule galvā liek.     (108.)

 

Inārs Brēdrichs

 

Skat. arī Visvalža Reimaņa recenziju.