PAR GAISMU!
Astrīde Ivaska. Gaisma ievainoja, Dzejoļi 1971-1981. Stokholmā: Daugava, 1982. 128 lp.
Pēc piecām brīnišķi ierosinošām grāmatām recenzentam rodas gauža vēlēšanās "racionālizēt autores cilvēcīgo kvintesenci". Diemžēl, raksturot radošu personu ir diezgan nedrošs pasākums, ja jālieto kādas nodibinātas sistēmas klasifikācijas būrīši. Bet recenzija jau pēc definīcijas nav poēzija, tā mēģina akūti savdabīgo publikai celt priekšā tikai paraupjās vispārpieņemtās uztveres katēgorijās.
Astrīdi Ivasku iespējams apzīmēt kā ideālistiski ievirzītu personu, jo viņas pasaulē neapšaubāmi prīmārais ir gars, kamēr materiālais ir pakārtots elements.
Māksla ir reālitātes individuālistiska interpretācija kultūras līdzekļiem. Dzejnieks atveido valodā savas vienreizības izburto ieskatīšanos. Bet dzejnieks kā jebkuŗš radītājs nespēj sava "dziļuma augstumā" noturēties ilgstoši, un tāpēc subjekta un objekta savienošanās kādā jaunā veselumā parasti ir nenoturīga. Ļaujoties Astrīdes Ivaskas dzejai netraucētā lasījumā vai vislabāk autores skandējumā, pārņem liegi neatvairāma jūtoņa, ko raksturotu epiteti: plūstoši augošs, rāms, sāpīgs, negrozāms un pastāvīgs. Liekas, šai autorei dzejas tēli nerodas sporadiskos iedvesmas brīžos, nedz profesionālā piepūlē, bet atraisās no esmes. Salīdzinājumam pretstatā minot mūsu otru jaunās literātūras izcilnieci - prozisti Ilzi Šķipsnu, kas katrā darbā ar intelliģenci, bet arī ar gribu un smagā piepūlē radīja jaunus pasaules aspektus. - Astrīdes Ivaskas mākslā, šķiet, cīņas momenta nav - šeit "ir vienmēr kopā, atdodoties iegūst, rada saplūstot". Liekas, viņai pamati neizmērojamā dziļumā kā kristiešu svētajam, kā orienta fatālistam. Allegoriski izsakoties, Astrīdei Ivaskai ir ārkārtīgi liriska dvēsele, un tā apveltīta ar lielisku intuitīvās aptveres spēju. Droši vien dzejniece neiekļaujas nevienā konvencionālā reliģijas mācībā, bet par cik šī ceturtā dzejoļu krājuma noskaņa atbilst virsrakstā izteiktajam principam, tanī var saskatīt seno persiešu Zaratustras tālu atblāzmu, kuŗa mītā dzīvība radās tad, kad Gaisma (stars, zibens, uguns, siltums) trāpīja klinti (nedzīvo materiju) un (tikai) dzīvībai līdzi pasaulē ienāca sāpes, un jo augstāka intelliģence, jo vairāk ciešanu. Recenzenta uztverē autorei tomēr vairāk raksturīgs dzīva un intelliģenta Visuma ilgstošs pārdzīvojums. Tam bezgalība pilna norisēm un izpausmēm, tādēļ pārdzīvojumam variācijas nebeidzamas.
Mēs esam daļa no dabas, reizē dabas interpreti. Bet mūsu gudrība arī nāk no dabas, jo galu galā tā ir pieredze no dabas - tieši vai caur kultūrā sakopoto un sakārtoto. Dzīve - tā ir skatīšanās. Jo viss jau ir dots, mums - tikai jāierauga. Kas ieskatījis pārlaicīgo dabā, tas spēj pats izstarot skaisto. Jo skaistums nav nekas cits kā bezgalīgais un pārlaicīgais ietverts galīgā formā. - Astrīdes Ivaskas piektā grāmata latviešu valodā gremdē lasītāju šādā noskaņā tikpat suverēni kā iepriekšējās.
Astrīdei Ivaskai emocijas vienmēr reālizējas gleznās. Dažreiz ļoti īpatnējās. Bet lai cik neparasti svaigi iztēles augļi, nekad nav negatavības zaļuma. Savs stils šai autorei nav jāmeklē, "savus vārdus" viņa atrada jau pirmajā grāmatā un pēc tam ir nesamaināma. Tas, protams, nenozīmē, ka autore nevariētu sacerējumu formu. Iepriekšējos divos dzejoļu krājumos dominēja liriski tēlojumi un to virknējumi ar epikas iezīmēm, kad dabas ainojumiem cauri spiedās Nezināmais, ko autore jauta "aiz dabas". Katrā krājumā centru pārvaldīja viens tēls - Lietus Karalis un Tapio, Silu Valdnieks. Tie, kaut tīras iztēles veidojumi, atainojās gluži reljefā perspektīvā, jo tos balstīja ne vien autores iejūtas spilgtums un izteiksmes virtuozitāte, bet arī iejūtas noturība, kas sagādāja variācijas, aspektu leņķus. Turpretī šai grāmatā plašāko un varbūt raksturīgāko daļu sastāda īsas, it kā fragmentāri aprautas, gandrīz kā nejauši uzmestas gleznas - bieži trīsrindēs. - Iespējams, ka lasītājam, kas nepazīst autores iepriekšējos darbus, šīs gleznas liekas bez fona, it kā bez kopsakara ar ko plašāku, eksistē akli. Turpretī lasītājs, kas autori jau iepazinis, kaut cik spēdams orientēties viņas uztverēs, koncentrēto izteiksmi uztvers kā formas perfekciju, kur katram vārdam platīna svars. Jo veiksmīgāka lakoniskā izteiksme, jo tanī būtiskāk ieviesta sinekdochiskā metode, kas, tuvi tiešo, atsevišķo, sīko apgriežot, maģiski piesauc plašo - aptveŗošo, pat liek domāt par itin abstraktām sakarībām. Tā miniformā - sakarību modinātājā - ieviešas simbolisms. Un tā tajā var iezagties "irracionāli elementi". Irracionāli tai nozīmē, ka komūnikācijas saite ar lasītāju var kļūt bīstami tieva; vairojas nedrošība, vai autora ideja uztverta "pareizi". Jo dzejolis emocionālāks un koncentrētāks, jo lielāks risks to "prātīgi pārprast". Bet pārpratums dzejoli nenokauj, ja tas spēj ierosināt. ("Izskaidrošanas funkcijām" kalpo zinātne - īstā detaļu precīzētāja.) Un Astrīdes Ivaskas dzejoļi ierosina, - ja arī lasītāja intellekts dažreiz apstājas šaubās pie sliekšņa, iztēle lido tam pāri. Virtuozai miniformai sevišķa spēja uzburt plašus apvāršņus. Pasaules meistari tur laikam japāņi. Bet latviešu īsdzejas zenītā uzkāpusi Astrīde Ivaska, it sevišķi ar grāmatu Gaisma ievainoja.
Jau sen nodibinājusi savu specifisku brīvo pantu, autore to daudz lieto arī šinī krājumā. Pāris dzejoļos ar tautiskiem motīviem viņa izvēlas tautasdziesmu ritmus. Bieži lieto atkārtojumu kā akcentējumu ne vien ritmam, bet arī noskaņai. Biežāk nekā agrāk sastopam alliterācijas, kas foniski saauž pat veselus pantus (dažviet varbūt vairāk "sabrudierē" nekā saauž, tomēr nekļūst par uzbāzīgu manieri). Dažviet pavīd arī rindu beigu atskanas, bet dzejniecei tās (pats par sevi saprotams) vienmēr dabīgas, it kā nejauši radušās, nekad nesadursta, nesakroko panta vārīgo audumu.
Krājuma atmosfaira? - Aistētiski klusināts smalkums, pat trauslums, bet sīkstas vitālitātes caurstīgots. (Spilgtākie piemēri tam 18., 31., 41., 83., 84., 88., 101., 106., 114., 120. lp.)
Autorei parasti paletē pasteļtoņi. Ja krāsas saasinās drāmatismā, tās paliek organisko zemes un debess toņu skālā kopumā dzidras. Izteiksme nekad netop kliedzoša, nedz saplacināta dekorātīvismā. Šis krājums nav nemainīgi viengabalains. Grāmatas sākuma panti skan kā varenas simfonijas ievada akordi: lakoniska forma metaforiski tēlaini izsaka kādu universālu nozīmību; kāda poētiskā smeldzē mirkusi mistērija izskan apoteozes cildenumā. Tamlīdzīgi dārgakmeņi izbārstīti šur tur arī tālākā tekstā. Bet otrā nodaļā centrālais ir cilvēcīgā tuvība, un tās vadītāji motīvi - zaudēšana, atvadas. Šeit niansēm bagāts tuvības siltums. Dzidra vizuālā poēzija grāmatas turpinājumā. Autore attēlo cilvēku attiecību daudzveidību ne vien jutekļiem tveŗamos priekšstatos ar dabas fainomēnu starpniecību, bet bieži iekļaujot arī mistiku cēlonībā (9.-11.-12.-21.64.-65.-71.)
Nedaudzajās itin kā idilliskajās atmiņu ainavās aiz dabas tēliem aizvien jaušams cilvēks un sāpes (51., 53., 54., 59., 61., 80., 99.). Kādam detaļās iezīmētam cilvēkam pievērsta apmēram trešdaļa šā krājuma dzejoļu. Kas ir pārējo uzmanības centrā? - Mīlestības un nāves dialogs. Poēzijas abas mūžvecās māsas godam pārstāvētas. (Šoreiz pārsvars nāvei - (t.i. - kur abas iespējams šķirt). Un visur dabas klātiene kā fons, kā priekšplāns, kā atskabarga sirdī. Jo pat pieskāriens abstraktajam autorei rada priekšstatus, nevis tikai jēdzienus (19.-20.22.-23.-76.-90.-111.-124.).
Recenzenta uztverē autore ir moderna stilā, ietveŗot konkrētos tēlos grūti tveŗamo - izmainīgo un moderna arī temās, - jo kas gan aktuālāks par vispārcilvēcīgo un par mūžīgo? Astrīde Ivaska liek vienmēr par jaunu ieraudzīt cilvēcīgā traģismu un vienmēr par jaunu atgādina cilvēcīgā cieņu un dara to tik savdabīgi pārliecinoši, ka sacerējumi jau tagad (viņas dzīves laikā) kļuvuši nobriedusi klasika. Dižciltīga latviete, autore, protams, nav bez "nacionālā ētosa", bet bez patosa gan. Viņas patriotisms nav iežogotājs, viņā nepavīd ne ēnas no provinciālisma. Visas šīs kvalitātes Astrīdi Ivasku izveidojušas par autori, kuŗas dzīves apliecinātājs vīzijas ir objektīva vērtība un kuŗa cittautu lasītājiem spētu dot autentisku nojēgu par to, kas ir "latviskais lirisms".
Recenzents domā, ka būtu ļoti svarīgi Astrīdes Ivaskas dzeju tulkot un atdzejot citās valodās.
Ivars Ivasks devis smalkus abstraktus spalvas zīmējumus, kas tomēr brīnišķi sakļaujas ar ne tik abstrakto tekstu. Par to Astrīde apmīļojusi vienu Ivara dzejoli, variācijā iedvešot tam vēl papildus siltumu.
Normunda Hartmaņa iekārtojums, kā vienmēr lietpratīgs un daiļš.
Visvaldis Reimanis
Skat. arī Ināra Brēdricha recenziju.
