JG155 Vaira Vīķe-Freiberga. Kultūra un sabiedrība

Vaira Vīķe-Freiberga

KULTŪRA UN SABIEDRĪBA[1]

Kultūras vārds latviešu trimdas sabiedrībā ir apbrīnojami plaši daudzināts un lietots. Reta būs tāda latviešu avīze, kam vārds „kultūra” nefigurētu kaut kur jau pašā pirmajā lappusē[2]. Mums ir gadskārtējas kultūras dienas un pat nedēļas, mums ir kultūras fonds un gari kultūras balvu saraksti. Mēs lepojamies cittautiešiem ar latviešu kultūras sasniegumiem un klusībā ceram, ka, informējot citas tautas par savu kulturālo autonomiju, mēs radīsim arī simpātijas un eventuālu atbalstu mūsu brīvības centieniem. Tai pašā laikā Latviešu Nacionālā Apvienībā lielākajā trimdas centrā vēl nesen valdījis uzskats, ka „runāt par kultūras jautājumiem ir lieka laika tērēšana.”[3] Kāds latviešu mācītājs ASV ir publiski deklarējis, ka latviska vide būtu meklējama tikai trimdas baznīcās, jo tādas latviskas kultūras jau vispār neesot un kultūru kā tādu daudz labāku un augstvērtīgāku katrs taču varot smelties vietējā amerikāņu sabiedrībā. Mūsu organizācijās ar nogurdinošu regularitāti uzpeld strīdi par to, kas būtu mums svarīgāka − kultūra vai polītika, it kā izslēdzot iespējamību, ka mēs spētu aba veida rosmes attīstīt līdztekus. Un beidzot, daži polītiskās prioritātes aizstāvētāji pat aiziet tik tālu, ka prasības pēc darbības kultūras laukā uzskata par subversīvi motīvētiem gājieniem, kuŗu nolūks ir neitralizēt mūsu polītisko aktīvitāti un iemidzināt mūsu nacionālo cīņas garu.

Šīs krasi izteiktās pretrunas un dziļā emocionālā ambivalence attiecībā uz kultūras lomu mūsu dzīvēs daļēji balstās uz jēdzieniskas neskaidrības par to, kas īsti ar kultūras vārdu domāts. Tā iznāk, ka par „kultūru” runājot, viens domā par kaķi, otrs par gaili un trešais par augšāmcelšanos. Lielo argumentu un pretargumentu dažādību tomēr ir iespējams reducēt uz divām galvenam jautājumu grupām. Pirmā centrējas ap pašu kultūras būtību: kas ir tās dziļākā esme, kā tā ir specifiski tieši uz latviešiem attiecināma, kādi būtu tās vēlamie un nevēlamie aspekti, kādas varētu būt šai laukā mūsu rīcības stratēģijas? Otrā jēdzieniskā nogrupējumā centrējas kontroversie jautājumi par attiecību starp kultūru un polītisku ideoloģiju vai rīcību, kas pēdējos gados viskrasāk izpaužas arvien indīgākās polemikas par „kultūras sakariem” starp trimdā un Latvijā dzīvojošiem latviešiem. Šai apcerē gribu pievērsties pirmajai šo jautājumu grupai, otru atstājot citai reizei. Aplūkojuši vispirms kultūras jēdziena galvenās definīcijas, mēģināsim ļoti plašos vilcienos atšķirt galvenos kultūru paveidu tipus un to raksturīgākās īpašības, lai pēc tam situētu latvisko kultūru un tās specifiskās īpatnības uz šī vispārējā fona.

Kultūras jēdziena dažādās izpratnes.

Kultūras vārds savā sākotnējā latīņu nozīmē attiecās uz kaut ko augošu, bet cilvēka koptu, pretstatā tam, kas aug dabiskā savvaļā. Mežs ir daba, dārzs − kultūra. Daba ir neskarti patvaļīga, nekopta, mežonīga; kultūra ir cilvēka prāta un gribas vadīta, valdīta un veidota. Kaut cilvēks kā bioloģiska būtne pieder dabas sfairai, kultūra ir tas, kas cilvēku atšķiŗ un attālina no zvēra, kultūra ir tas, kas veido cilvēkam īpaši piederošo cilvēcību.

Kultūras jēdzienu tā visplašākajā tvērumā lieto modernie antropologi (un ne tikai anglosakšu tradicijā ar savu mazliet darvinisko noslieci, bet arī franču strukturālā antropoloģijā). Pretēji dzīvniekiem, kas piedzimst ar jau gatavu, filoģenetiski ieprogrammētu (t.s. instinktuālo), adaptīvu reakciju repertuāru, cilvēks ienāk pasaulē kusls, vārgs un ilgus gadus nespējīgs pārdzīvot pats uz savu roku. Bet šo nevarību cilvēka bērns atsveŗ ar vienreizējām spējām mācīties no pieredzes. Jaunpiedzimuša zīdaiņa tabula rasa smadzenes ir fantastiski plastiska sistēma ar neierobežotu spēju apgūt jaunu informāciju un izveidot jaunas reakcijas. Un, sākot jau ar pašām pirmajām dzīves stundām, cilvēkbērna tālākā attīstība ir pilnīgi padota citu cilvēku respektīvi sabiedrības ietekmei. Šai perspektīvā „daba” attiecas uz cilvēka ģenētiski mantoto bioloģisko reakciju bagāžu, bet „kultūra” uz visu to, kas apgūts mācoties no citiem sabiedriskā vidē. Daba ir jēlais, kultūra − „ceptais un vārītais”[4]. Ja daba nosaka, ka cilvēkam ir jāēd, tad kultūra nosaka, kas uzskatāms par ēdamu, kā tas sagatavojams, kā mēs vērtējam pārtikas produktus pēc to vēlamības, dārguma vai garšīguma, kā arī kur, kad un precīzi kādā veidā ēšana darāma. „Kultūra” šajā vārda izpratnē ir tīri deskriptīvs jēdziens un attiecas uz visu to, kas kumulātīvi sakrats un pārveidots no paaudzes paaudzē. Kultūra attiecas uz jebkuŗas noteiktas sabiedrības iepriekšējo paaudžu kollektīvi pārstrādāto un izkristallizēto individuālo pieredžu kopsummu, kas noteic materiālos dzīves apstākļus, sabiedrības struktūru un sadzīves likumus, kā arī filozofisko pasaules uzskatu, dzīves ziņu un aistētiskās, un ētiskās vērtības.

Kultūras jēdziens otrā galvenā nozīmē it sevišķi attiecas uz kaut ko izkoptu, izsmalcinātu, pat pārsmalcinātu. Te runājam par visu to labāko un izcilāko, ko cilvēka rokas, prāts un gars ir spējis radīt vēstures gaitā, par civīlizāciju un tās augstākiem sasniegumiem. Šai nozīmē vārds „kultūra” nav vairs tikai aprakstītājs, bet ir arī izvertētājs. Mūsu sabiedrībā mēs mēdzam šo jēdzienu attiecināt uz diezgan šauri ierobežotu, specifisku nodarbību sarakstu: literatūru, mūziku, vizuālām un skatuves mākslām respektīvi zināmām tradicijas sankcionētām garīgās dzīves jomām.[5] Šīs izredzētās nodarbības parasti nav visiem sabiedrības locekļiem pa spēkam, bet tikai izlasītiem speciālistiem. Šeit tātad runājam par izsmalcināto kultūru tās elitiskajā nozīmē, pie kuŗas atgriezīsimies vēlāk. Principā tikpat labi mēs varētu arī runāt par kādas sabiedrības „galda kultūru”, „tualetes kultūru”, „ikdienas sadzīves kultūru” u.t.t., lai apzīmētu relatīvus barbarisma vai civīlizācijas līmeņus arī jebkuŗā ikdienas dzīves vai sadzīves nozarē. Ir svarīgi atcerēties, ka izsmalcinātība var izpausties arī citādos veidos, nekā tas mūsu pašu sabiedrībā pieņemts. Tā, piemēram, japāņu tējas ceremonija tīšām izlieto vienkāršu, katram pieejamu, ikdienišķu notikumu, lai to izsmalcinātu, izkoptu un pārvērstu par civīlizētu mākslas formu.

Kultūra vārda trešajā galvenā nozīmē attiecas uz izkoptību un civīlizācijas apgūšanu individuālā līmenī. Sengrieķiem individuālā kultūra balstījās, pirmkārt, uz skaista, vingrotavā rūpīgi kopta, auguma, tad uz spēju racionāli domāt, spriest un debatēt. Sv. Paula un Sv. Augustīna ietekmē Rietumu kultūras atmeta sengrieķu prasību pēc vesela gara veselā miesā un arvien vairāk sāka norobežot personīgo kultūru kā tīri intellektuālu, iepriekšējo domātāju un radītāju augstāko sasniegumu apgūšanu. Šāda personīgās kultūras izpratne cieši saistīta ar moderno jēdzienu par izglītību, bet ar zināmām atšķirībām. Izglītībai mēs mēdzam piedēvēt utilitārus mērķus: tai jāsagatavo jaunietis produktīvai iesaistīšanai sabiedrībā, aktīvai iesaistīšanai materiālās ražošanas procesos. Kultūrai mēs atstājam tos cilvēces sasniegumus, kas gan apbrīnojami un izcili, bet nav praktiski nepieciešami. Mēs mēdzam runāt par „kulturālu cilvēku” kā tādu, kam plašas zināšanas par dažādām vairāk vai mazāk ezoteriskām un nepraktiskām lietām.

Individuālās kultūras jēdziens jau kopš senseniem laikiem ļoti īpatnējā veidā saistās ar to, ko angļu valodā tik izteiksmīgi dēvē par breeding. Vārdu well bred ir iespējams attiecināt vienlīdzīgi uz smalku, labi audzinātu, „civīlizētu” cilvēku, kā uz labi noaugušu sacīkšu zirgu vai sugas lopu. Tas tādēļ, ka tas ietver sevī tiklab vides audzinošās ietekmes, kā ģenētiskās izlases jēdzienus. Cilvēks, kas nāk no „laba celma” (good stock), ir tāds, kas izcilību ir jau bioloģiski mantojis no senčiem. Šajā izpratnē augstdzimtība ir burtiski ņemams jēdziens, un aristokratija ir pilnam pelnījusi savas privilēģijas, jo tās locekļi ir mantojuši cilvēcīgas „izlases šķirnes” īpašības. Ja civīlizācijas vēsturē ir bijis iespējams izveidot „kultūras augus” kā graudājus no meža smilgām, gaļīgus vēršus no kaulainiem savvaļas bifeļiem un saldos ķiršus no rūgtām ievām, kādēļ tās pašas izlases un kontrolētas vaislošanās metodes lai nenestu augļus arī cilvēcīgās eugenikas laukā? Diemžēl, izņemot dabīgās izlases procesus, līdz šim „kultūra” šādā bioloģiskā nozīmē cilvēcei vēl nekur nav nekā sevišķi pozitīva nesusi. Kad Eiropas aristokrati sāka pārāk bieži izkārtot laulības tuvu radinieku starpā, rezultāts nebija pārcilvēki, bet kretīni (piem., zviedru aristokratijā ar daudzām brālēnu un māsīcu laulībām), un Hitlera mānija par rases tīrību tikai noveda pie genocida.

Materiālās kultūras dažādās pakāpes

Atgriežoties pie kultūras jēdziena tā antropoloģiskā izpratnē, varam par kultūru uzskatīt dzīves veidu, dzīves ziņu, paražas un gara mantas, kas izveidojušās kādas sabiedrības ilgstošā mijiedarbē ar zināmas ģeoklimatiskas vides spaidiem un iespējamībām jeb, varētu teikt, ar savu ekoloģisko nišu. Tā kā fiziskie apstākļi uz zemes lodes ir ārkārtīgi dažādi, nav pārsteidzoši konstatēt, ka kultūras izpausmes ir ļoti atšķirīgas dažādās pasaules malās. Pielāgošanās savai videi neizbēgami radīs citādu dzīves un sadzīves veidu ziemeļu ledājos, smilšu tuksnešos, okeāna salās vai tropiskos džungļos. Kultūras tātad ir kvalitatīvi ļoti atšķirīgas kā krāsas krāsu aplī. Jautājums tagad būtu: vai pastāv iespēja kultūras līneāri sakārtot uz kādas kvantitatīvas vēlamības dimensijas, pēc kuŗas vadoties mēs varētu teikt, ka viena kultūra ir augstāka vai attīstītāka par citu un līdz ar to vērtīgāka? Ja pieņemam, ka kultūra ir tas, kas cilvēku attālina no zvēra, tad varētu arī pieņemt, ka dažas sabiedrības šai ziņā noietais ceļš būs novedis tālāk nekā citas.

Viena dimensija, kas redzami un taustāmi diferencē dažādās sabiedrības, ir materiālās bazes plašums un cilvēka ražoto produktu daudzums un dažādība. Antropologu klasificētos dažādo sabiedrību paveidus diezgan viegli varam sarindot pēc šādas technoloģiskas attīstības skalas. Deviņpadsmitā gadsimta eiropiešiem (un dažiem ļaudīm vēl šodien) šāda veida kāpnes šķita skaidri rādām ceļu, ko cilvēce nostaigājusi no mežonības līdz civīlizācijai. Apskatīsim īsumā pašas galvenās pakāpes, lai pēc tam atgrieztos pie jautājuma par to cilvēcīgo vērtīgumu.

Tā sauktie salasītāji un ievācēji pārstāv visvienkāršākās vēl pastāvošās kultūras, kas šķiet vēl esam tai pašā attīstības līmenī, kuŗā bija cilvēki akmens laikmetā. Viņi pārtiek no augiem, ko savāc dabā, un tikai daļēji no medībām un zvejas. Viņi neceļ paši sev pajumti, bet dzīvo vai nu dabīgās pajumtēs kā akmens laikmeta alu cilvēki vai arī iztiek pilnīgi bez pajumtes, pārvietodamies katru dienu, lai sameklētu sev iztiku skopā, tuksnešainā dabā, kā to līdz pat mūsu dienām darījuši Austrālijas vai Kalahārī tuksneša iezemieši. Technoloģija šai stadijā ir ārkārtīgi rudimentāra, medību un darba rīki vienkārši, viegli pārnēsājami un apģērbi ļoti minimāli.

Medniekiem un zvejniekiem, kas iztiek vairāk no dzīvnieku nekā no augu barības vielām, dzīves materiālā baze jau sarežģītākā pakāpē. Viņi būvē vai nu pārvietojamas vai īslaicīgas pagaidu mājvietas (jurtas, tipijus, vigvamus, iglū), darina atjautīgi veidotus aukstuma, siltuma vai ūdens drošus tērpus, attīsta izsmalcinātus medību un zvejas rīkus. Šai kategorijā ieskaitāmi Kanadas ziemeļu un Grenlandes inuiti (jeb, kā viņus līdz šim sauca, eskimi), vairums Ziemeļamerikas indiāņu cilšu pirms balto iekarošanas, kā arī senās somugru tautas Eiropas un Āzijas ziemeļos.

Nākošajā augstākā pakāpē varētu situēt ganus, jo tiem paveŗas iespēja kontrolēt savus pārtikas avotus, kādas nav medniekam vai zvejniekam, kas lielākā mērā padoti medību vai zvejas „laimei” respektīvi neparedzamiem sagadīšanās faktoriem. Arī gani, tāpat kā mednieki tipiski ir nomadi: viņiem ir jāpārvietojas līdzi ganāmpulkiem, kad vienā apvidū zāle ir noganīta, kā to dara Saharas tuksneša tuaregi (tuarga) vai arī, sekojot gadskārtējām klimata maiņām, kā to dara sāmi (lapi) Eiropas ziemeļos. Ja lopiem netrūkst barības, tie savairojas. Tā rodas pārtikas pārprodukcija, kas uzkrājas rezervēs, tā izveidojas bagātības jēdziens (kāds inuitiem ar savu komunālo dalīšanos vispār nebūtu iedomājams) un tā, nonākot periodiskos kontaktos ar citām ciltīm, attīstās tirdzniecība. Tā droši vien nav sagadīšanās, ka daudzas tirgotāju un ceļotāju tautas, kā senie foiniķieši, sengrieķi un arābi, ir saistītas ar dažādiem civīlizācijas sasniegumiem.

Ja kultūra sākas tur, kur cilvēks lieto sava prāta spējas un zināšanas pār dabas spēkiem un norisēm, lai tos ievadītu sev vēlamās un derīgās gultnēs, tad zemkopji būtu situējami vēl augstākā pakāpē, kur cilvēks kontrolē ne tikai pār zvēriem (pāraudzinot tos par mājlopiem), bet arī pār augu valsti, kultivējot zemi un ievācot ražu. Zemnieki, pie kuŗiem piederēja mūsu senči, ceļ sev ne tikai pastāvīgas pajumtes (dzīvojamās ēkas), bet arī dažādas papildēkas, kas saistītas ar dažādo lauku darbu prasībām: kūtis, šķūņus, klētis, rijas, pirtiņas, pūnīšus, namiņus un izveido sarežģītus, katrai nodarbībai īpašus darba rīkus un priekšmetus. Zemnieku dzīvē cita svarīga iezīme ir dzīvnieku (zirgu vai vēršu) izlietošana darba enerģijai („zirgaspēks”). Neskatoties uz to, zemnieku plaši izvērstā materiālās kultūras baze gulstas galvenokārt uz cilvēku roku darba un spēkiem.

Jautājums tagad būtu: kādas ir tās mērauklas, pēc kuŗām vērtējot būtu iespējams attaisnot tikko aprakstīto sabiedrības materiālās bazes secību kā līneāri augošas garīgās attīstības skalu? Pielāgošanās savai ekoloģiskai videi nevar derēt par diferencējošu faktoru, jo fakts vien, ka šāda tipa kultūras pastāv un ir atrodamas, jau pats par sevi pierāda, ka tās ir darviniskā nozīmē dzīvot spējīgas. Galvenā atšķirība to starpā attiecas uz intensīvitāti, ar kuŗu kāda sabiedrība izmanto tai pieejamo territoriju un ar kontroles pakāpi, kas tai ir pār savu likteni. Tā ar zemkopību ir nenoliedzami iespējams uzturēt daudz vairāk cilvēku uz zināma lieluma zemes nekā paļaujoties uz lasīšanu un ievākšanu vai nomadisku ganīšanu, un arī bada vai nosalšanas draudi ir sistemātiski samazināti. Bet ja raugāmies kaut vai uz to, vai zemniekiem ir vieglāka dzīve par pārējiem, tad starpība vairs nav tik vienkārša. Zemnieku darbs ir ļoti intensīvs (resp. viss darāmais prasa ārkārtīgi daudz laika). Savā ziņā varētu pat teikt, ka sarežģītākā technoloģija, kas ar to saistīta, tikai uzliek jaunas nastas, pūles un rūpes salīdzinājumā ar technoloģiski mazāk attīstītām sabiedrībām.

Materiāla un garīgā kultūra.

Vai varbūt garīgā laukā atšķirības būtu vieglāk pierādāmas? Ir ļoti iespējams, ka sarežģītāka materiālā infrastruktūra veicina lielāku racionālā prāta procesu attīstību, jo tā uzliek lielākas prasības problēmu risināšanā un vispārējā plānošanā. Bet ir ļoti apšaubāms, vai attīstītāka sabiedrības materiālā bāze nepieciešami veicina augstāku cilvēcību aistētiskā un ētiskā nozīmē, ir gandrīz pārsteidzoši konstatēt, ka tīri garīgas vērtības atrodamas jebkuŗā sabiedrībā, lai cik primitīva tā būtu savā materiālā attīstībā.

Lai padomājam tikai par Austrālijas iezemiešiem, kas dzīvo (vai vismaz nesen vēl dzīvoja) ārkārtīgi skarbā dabas vidē ar visrudimentārāko technoloģiju, kāda vien iespējama. Arī šiem ļaudīm, kas varētu mums šķist tik primitīvi, ir jau sava garīgā kultūra. Mazs paraugs tam ir iezemietis, kas vij aukliņas no cilvēku matiem ceremoniālām vajadzībām. Ne aukliņas no augu šķiedrām, kas varētu derēt zvejas tīkliem, ne praktiski lietderīgas, dzīvei nepieciešamas aukliņas, ko varētu lietot slazdiem, bet gan gluži praktiski nevajadzīgas, tikai reliģiskām ceremonijām izlietojamas aukliņas. Tur sēž vīri lokā − kaili vīri kailā un sausā tuksnesī, − un aukliņas vijot skaita buŗamos vārdus, kas nozīmē: „Es viju auklu, kas savienos mūs kopā, es viju auklu, kas savieno mani ar garu pasauli, es viju auklu, kas savieno mani ar maniem senčiem.” Šeit nepārprotami redzam pavērtus gara apvāršņus, kas kailā iezemieša dzīvē ienes citas dimensijas nekā tās, kas valda viņa materiālajā, fiziskajā pasaulē, sākot jau ar ceturto − laika dimensiju. Rituālās saites ar senčiem, ar garu pasauli, ar mītisko „Sapņu laiku” pasaules sākumā, situē iezemieti viņa kultūrai īpatnējā kosmogonijā. Šis jēdzieniskais ietvars piešķiŗ viņa mūžam savu abstrakti filozofisku jēgu un nozīmi, kas nav nemaz peļama salīdzinājumā ar citām tradicijām.

Līdzīgā veidā, ja salīdzinām Kalahāri tuksneša klaidoņu spējas radīt mikrosabiedrību, kuŗā valda saticība, sadarbība, emocionāls līdzsvars un vispārēja labestība, ar mūsu pašu, tad būtu jāatzīstas, ka mums vēl ir ārkārtīgi daudz ko mācīties no šiem „primitīvajiem” ļaudīm.

Kultūra nav homogens, viengabalains jēdziens. Tā sastāv no neskaitāmām sastāvdaļām un katra no tām ir jāizvērtē atsevišķi, pie tam vadoties no mērauklām, kas pašas ir kultūras resp. sabiedriskās vides veidotas. Rietumu cilvēkam ir viegli pieņemt japāņu tējas ceremoniju un (Ikebana) puķu sakārtošanas mākslu kā kaut ko aistētiski ļoti izsmalcinātu un augsti civīlizētu, bet grūti saprast, ka samuraju goda kodeks ar tā totālo nicināšanu pret individuālu dzīvību (kas mūsu pašu kultūrā tiek uzskatīta kā pašvērtība) ir cieši ar tām saaudzis zināmā, integrētā dzīves un pasaules uzskatā. Mūsu laiku caurmēra kanadietis šausminās par senās Romas iedzīvotāju asinskāri un cirkus spēļu rituālitāti, bet pats savā hokeja arēnā sajūsmā kliedz: „Sit viņu nost”, kad spēlētāji belž viens otram pa galvu ar hokeja vēzdām. Senajam romietim modernās hokeja spēles droši vien liktos gluži pieņemamas kā izklaidēšanās līdzeklis, bet ēdieni, ko mēs patērējam viesībās, viņam liecinātu par gluži traģisku pagrimumu ēšanas kultūras līmenī. Jebkuŗai sabiedrībai cilvēces vēsturē ir bijušas vismaz dažas vērtības un sasniegumi, ko mēs vēl šodien varam apbrīnot vai ņemt sev par paraugu, bet katrai ir bijuši arī tādi aspekti, kas šodien mums šķiet barbariski, necilvēcīgi un nepieņemami.

Naīvā vēlēšanās kultūras sastādīt uz kādas viendimensionālas attīstības kāpnēm runā pretī tai daudzplākšņainai īstenībai, kādā kultūra izpaužas. Prasīt, vai viena kultūra globāli un visā kopumā ir labāka vai augstāka par citu, ir tikpat bezjēdzīgi, kā vaicāt, vai pāva spalvas ir skaistākas par lakstīgalas dziesmu jeb vai rozes smarža ir saldāka par ābola sulīgumu. Kvantitatīviem salīdzinājumiem nav jēgas, ja runa ir par kvalitatīvi atšķirīgām dimensijām. Bez tam pat runājot par skaidri definētām kultūras sastāvdaļām (piem., vizuālās mākslas aistētisko līmeni, sadzīves tikumu „cilvēcību”...), mērauklas, pēc kuŗām mēs kultūras manifestācijas vērtējam, ir relatīvas, ne absolūtas. Katra kultūra gan sevis pieņemtās mērauklas uzskata par absolūtām, jo tās ir tās, pēc kuŗām katram tās loceklim ir jādzīvo.

Tradicionālās un elites kultūras

Līdz šim, iztirzājot kultūras jēdzienu tā antropoloģiskajā izpratnē, esam runājuši par zināma tipa kultūrām, ko kollektīvi mēdz dēvēt par tradicionālām pretstatā elites kultūrām vai augstākām civīlizācijām. Viss īpatnējais, ko kā latvieši esam no saviem senčiem mantojuši, mums nāk no šādas tradicionālas zemnieku kultūras. Viss, ko kā moderni eiropieši kopš atmodas laikmeta esam centušies izveidot, turpretim ir mēģinājums iekļauties kultūrā, kas sakņojas elites tipa kultūrā. Nebūs tādēļ lieki pakavēties pie šo divu kultūras paveidu galvenam raksturībām, jo sinkrētisks šo abu strāvu savienojums vēl šodien stāv jebkādas latviskās kultūras izpausmes pamatos.

Tradicionālās sabiedrības raksturo ļoti konservatīva, gadu simteņiem ilgstoši stabila sabiedrības uzbūve, kā arī krasa norobežošanās (fiziska distance un psīcholoģisks etnocentrisms) no citām tautām vai ciltīm. Šķiru vai sabiedriskā prestiža diferenciācija nebalstās tik daudz uz krasām atšķirībām materiālā dzīves veidā un rocībā, kā uz psīcholoģiskiem faktoriem un rituālām privilēģijām. Tradicionālās kultūrās visi sabiedrības locekļi, par cik tie fiziski ir spējīgi, piedalās iztikas sagādāšanā un ikdienas dzīves darbos. Darbi ir galvenokārt sadalīti attiecībā uz to fiziskā spēka prasībām pa dzimuma (sieviešu un vīriešu) un vecuma grupām (bērnu, pieaugušo un veco darbi).

Tradicionālām kultūrām visraksturīgākais ir tas, ka ikdienišķi lietderīgais, intellektuāli prasīgais un aistētiski izsmalcinātais ir organiski saauguši un nedalāmi saistīti kopā. Tā, piemēram, ja mūsu senču sieviete auda brunču drēbi, tad, protams, šiem brunčiem vispirms vajadzēja būt Latvijas klimatiskajiem apstākļiem piemērotiem: siltiem, bieziem un izturīgiem. Bet aušana ir arī techniski ļoti sarežģīts darbs, kas prasa zināmu intellektuālu varēšanu, kā arī garu treniņu amata prasmes technisko aspektu apgūšanā. Tai pašā laikā, kad techniskā plāksnē ir apgūta meistarība, auduma rakstā audēja var ielikt savu krāsu saskaņas izjūtu, savu harmonisko proporciju izpratni, savas grafiskā veidojuma spējas. Brunčos senā audēja ieauda savu skaistuma pārdzīvojumu un savu dvēseli. Tāpat, ja puisis savai līgavai darināja velējamo vāli, tai bija jābūt reizē cietai un vieglai, savai velēšanas sūtībai lieliski piemērotai, bet arī parocīgai, skulpturāli glīti veidotai un ar rakstu, kas kā vāles neatņemama sastāvdaļa izteica darinātāja daiļuma izjūtu un aistētiskās prasības.

Tādēļ ka tradicionālā kultūrā vairums priekšmetu ir katra lietotāja paša darināti, tie atļauj katram individam izteikt savu personīgo vajadzību pēc aistētiska pārdzīvojuma, sekojot tradicijas noliktiem paraugiem un ietvariem. Tradicionālā vidē individs reti kad to izgudro pilnīgi no jauna, turpretim viņam ir plašas iespējas adoptēt esošās struktūras savas individuālās pašizteiksmes vajadzībām, radot vietējā vidē izplatītā parauga atsevišķu individuālu variantu. Tā, piemēram, Rucavas kreklam, kāds tas bija nonācis līdz 19. g.s. otrai pusei, tradicija noliek noteiktas izteiksmes robežas: sieviešu kreklam zem pleca izšuvums ir puslokā orientēts, plats „krūmu” raksts ar sarkaniem vai oranžiem krustiņu dūrieniem, taču ornamenta specifika, tā precīzā kompozīcija uzrāda plašas variācijas šais vispārējos ietvaros.[6] Šādā tradicionālā sabiedrībā vienai meitai ne prātā nenāktu nokopēt krekla rakstu dūrienu pa dūrienam no kādas citas − tas būtu kauns, negods un slinkuma pazīme, par ko citi viņu zobotu. Bet viņa neuzdrošinātos arī izšūt savu kreklu ar sirsniņām un rozītēm, jo tad citi viņu dēvētu par traku. Šādā vidē visi sabiedrības locekļi ir līdzdalībnieki aistētisku vērtību radīšanā, un pakāpeniska dažādo amatu apgūšana no bērna kājas garantē visiem zināmu prasmes līmeni neatkarīgi no iedzimtā talanta. Bet tradicionālā vide uzliek arī neapšaubāmus ierobežojumus individuālās izpausmes brīvībai.

Elites kultūra turpetim sakņojas specializācijā. Tādi individi, kam zināmā laukā lielāki talanti, var pilnīgi nodoties savu spēju izkopšanai, lai radītu aistētiski aizvien vairāk attīstītus un izsmalcinātus produktus. Ir saprotams, ka, pilnu laiku ziedojot kādai mākai, ir iespējams to nostādīt augstākā absolūtā līmenī nekā tad, ja tā ir tikai maza daļa no individa dzīves. Elites kultūra iespējama tikai tur, kur zināmi sabiedrības slāņi koncentrējuši pietiekoši daudz materiālo resursu savās rokās, lai spētu algot pilna laika speciālistus savu vajadzību izpildīšanai. Elites kultūra tātad ir labvēlīga kultūras absolūtā līmeņa celšanai zināmos privileģētos kultūras centros un sabiedrības slāņos, bet tai pašā laikā arvien vairāk attālinās no savām saknēm tautā. Rodas augoša plaisa starp kultūras attīstību, izpratni un tautas plašākām masām, kas no tās ir radikāli atšķeltas. Pat privileģēto šķiru locekļiem, kas dzīvo attālāk nost no lielākiem kultūras centriem, ir grūtības izsekot visiem pēdējiem jauninājumiem un atklājumiem. Tā iznāk, ka pat aristokrati bieži ir tikai pasīvi un daļēji elites kultūras produktu patērētāji un atrodas tikai ļoti virspusīgā un ierobežotā veidā kultūras audzinošā ietekmē.

Interesants piemērs nekulturālam aristokratam atrodams kāda ceļotāja piezīmēs par viesošanos 18. g.s. Vidzemē.[7] Ceļotājs apmeties pie kāda Vidzemes muižkunga un konstatējis, ka tajā apvidū kungi gan ļoti interesējas par to, kas notiek Rietumu pasaulē, un labprāt vēlētos iesaistīties elites kultūrā, kas bija internacionāla, saistīta ar šķiru, ne tautību. Bet ceļotājs spriež, ka Vidzemes kungs, acīmredzot, nav spējis šai starptautiskā izlases kultūrā īsteni ieaugt, bet paspējis tikai sev piekārt zināmas „smalkās” kultūras ārišķības. Viņam gan ir zīda naktsmice ar izšūtu ģerboni un tādas pašas rīta kurpes, ap savu gultu viņš ir paguvis likt apvilkt zīda aizkarus, bet citādi − savās zināšanās, valodā un uzskatos muižkungs bijis visumā tumsonīgs un nekulturāls cilvēks.

Pārliekā specializācija elites kultūrās var radīt arī līdzsvara trūkumu pat tajos individos, kas aktīvi piedalās kultūras radošos procesos. Ielikdams visas pūles un enerģiju, lai vienu lietu veiktu izcili labi, cilvēks citos laukos var kļūt ignorants, nevarīgs un neattīstīts. Tā rodas izsmalcināti mūziķi, kas nezina nekā par vizuālo mākslu vai literatūru, dažreiz pat ne par citām mūzikas nozarēm un līdzīgi ar citām specialitātēm (sava veida idiots-savants kultūras jomā!). Renesanses laikmeta un sengrieķu ideāls par līdzsvaroti kulturālu cilvēku praktiski kļūst arvien grūtāk realizējams, jo apgūstamā kultūras viela kļūst ar katru gadu simtu (pat dekadu) plašāka un jebkuŗam atsevišķam individam nepārskatāmāka.

Tā kā elites kultūra sakņojas aristokratiskā vidē, tad tās pamata mērķis nav tikai absolūtas kvalitātes celšana un izcilības meklēšana. Aristokratiskā vide, lai celtu savu prestižu, nostiprinātu savas privilēģijas un vairāk atšķirtos no vienkāršās tautas, cenšas izcelt un attīstīt visu to, kas nav būtībā praktiski nepieciešams, bet kas ir rets, dārgs, īpaši izmeklēts un grūti pieejams. Tā „smalkā” kultūra nav vairs organiski saistīta ar ikdienas dzīves nepieciešamībām, bet ir tām uzpotēta virsū kā trausls un eksotisks siltumnīcas stāds, ar dārgām pūlēm un izšķērdīgiem līdzekļiem īpaši veidojams, saudzējams un kopjams. Kultūra kļūst lukss, izklaidēšanās un vaļas prieks, kas pieejams tikai tiem, kam ir šāda vaļa.

Ir jāuzsveŗ, ka arī elites sabiedrībā aistētiskais vēl arvien ir saistīts ar funkcionāli lietderīgo, tikai lietderības paveids ir pārveidojies. Māksla kā radošs process vēl arvien ir organiski saistīta ar amatnieciski technisku praksi un nav vēl izveidojusies plaisa starp „tīro” un lietisko mākslu. Gleznotājs, kam pasūtināts karaļa portrets, neatšķiras no ebenista, kam pasūtinātas karaļa mēbeles, vai zeltkaļa, kam pasūtināti trauki karaļa galdam. Ir tikai dažādas meistarības pakāpes mākslas amatnieciskā izpildījumā, kur meistarība nozīmē reizē suverēni pārvaldīt iepriekšējās paaudzēs izveidotas tradicijas techniku un spēju, lai pēc vajadzības un pieprasījuma radītu innovācijas. Aristokratiskās kultūrās starp mākslinieku-amatnieku un pasūtinātāju-mecenātu izveidojas savstarpējas atkarības simbioze: mecenāts gan gādā māksliniekam iztiku un zināmu rīcības brīvību ar iespēju pilnu laiku nodoties savai mākai vai mākslai, bet mākslinieks ir pilnīgi atkarīgs no mecenāta labvēlības. Tā vēl 18. g.s. Rietumeiropā aristokrati izciliem mūziķiem gan aplaudēja, bet statusa ziņā nedeva tiem daudz vairāk vērtības kā kambara sulaiņiem vai suņu piķieriem. Zalcburgas bīskaps, piemēram, iespītīgi gribēja apieties ar Mocartu kā turpat kā ar mājkalpotāju, jo uzskatīja, ka mūzika tikpat pieder pie viņa diženam stāvoklim piemērotas ikdienas kā labi klāts galds, impozanti greznas karietes un labi dresēti medību suņi.

Plaisa, ko ievieš elites kultūra sabiedrībā, tātad ir divējāda. Vispirms, plaisa starp vienkāršās tautas kultūru, kas nu kļuvusi par nekultūru, un „augsto” vai „smalko” kultūru; tad, otra plaisa starp kultūras produktu ražotāju vai radītāju un tā patērētāju. Taču jāatceras, ka tieši patērētāju praktiskās prasības (ne neatkarība no tām) bija tas, kas dzina vismaz Rietumeiropas kultūras uz arvien augstākiem sasniegumiem. Tā, piemēram, renesanses Itālijas vienreizējais uzplaukums architektūrā un vizuālās mākslās nebūtu iedomājams bez sāncensības un prestiža sacensības dažādo Itālijas pilsētu un dižciltīgo ģimeņu starpā, kas dzina tās ieguldīt milzu summas ēku būvē, sienu apgleznošanā un iekštelpu dekorēšanā.

Tautiskais, starptautiskais un „kultūras tautas”

Ja tradicionālā kultūra ir etnocentriska un etniski norobežota, tad elites kultūra ir stipri internacionāla. Amatnieki un mākslinieki brīvi ceļo pa Eiropu, meklēdami komisijas. Centri, kas sasnieguši augstu līmeni zināmā laukā, kļūst starptautiski slaveni un citu imitēti. Itāļu architekti ceļ pilis Francijā, Latvijā (Rundālē) un attālos Krievijas nostūros; Itālijas un Austroungārijas mūziķi ar baroka stila mūziku braukā pa visu Eiropu; franču domātāji un literāti brauc apgaismot Krievijas, Prūsijas vai Zviedrijas valdniekus. Labākie sastopas ar labākiem un gūst jaunas iedvesmas un ierosmes savstarpējā saskarē. Vienīgais avots, no kuŗa elites kultūra izvairās smelties, ir zemnieku kultūra viņu pašu dzimtajā zemē.

Sākot ar agro renesanses periodu, Rietumeiropas „augstākā” jeb elites kultūra apzināti smeļas antīkā pasaulē priekšzīmi un paraugus. Viens no iemesliem, kādēļ Francija sākot ar 17. g.s. iekaŗo vadītāju lomu, ir apzināta vēlēšanās turpināt un pārspēt sengrieķu un seno romiešu kultūras sasniegumus un situēt sevi viņu tiešā filiācijā. Izglītība sastāv no grieķu un latīņu valodas, un literatūras mācīšanas. Literāti seko antīkās pasaules literāriem paraugiem un dzejo par iedomātiem Arkadijas ganiem, ne pašu redzētiem ganiem Francijas dažādos apvidos. Franču 17. g.s. klasiķi, Rasins un Kornejs, raksta drāmas, iedvesmojoties no senās Grieķijas un Romas vēstures un leģendām[8], līdz ar to cieši sekojot Aristoteļa Poētikā izteiktiem kanoniem: ne tikai daudzinātai laika un vietas vienībai traģēdijā, bet arī likumam, ka tikai dieviem, karaļiem vai leģendāriem varoņiem var būt traģiski likteņi. Personāži no pilsonības šķiras drīkst parādīties tikai komēdijā, un Moljēru daudzi uzskatīja par subversīvu tādēļ, ka viņa komēdijās arī kalponēm un sulaiņiem ir ierādīti nozīmīgi skati un monologi. (Šekspīrs, protams, lai atdzīvinātu savu vēsturisko drāmu nemitīgos slaktiņus un slepkavības, iestarpināja savās traģēdijās veselus komiskus epizodus, kuŗos vienkārši ļaudis jocīgi runāja tautas valodā.)

Kad itāļu un franču kultūras bija tiktāl attīstījušās, ka tās ievērojami pacēlās pāri līmenim citur Eiropā, tās iekaroja jauno „kultūras tautu” godu un nu varēja savukārt kalpot citiem par paraugu. Francijas Fransuā I cēla Luāras pilis ar itāļu architektiem un akmeņkaļiem, kas savas mākas smēlās senās Romas paraugos. Bet kad viņa pēctecis Luijs XIV (Luijs gan sekoja Fransuā chronoloģiskā ziņā, bet viņš nebija nākošais aiz viņa un nepavisam ne viņa ģenētiskais pēctecis (cita dinastija) bija uzcēlis Versaļas pili, katrs pusprincis visattālākajā Eiropas nostūrī vai vismazākajā Vācijas principālitātē vēlējās celt sev kādu miniatūras Versaļu. Izzūdot latīņu valodai, kas līdz vēlajiem viduslaikiem bija izglītoto eiropiešu lingua franca, aristokrati un citi smalki ļaudis algoja bērniem franču guvernantes un sarunājās savā starpā franču valodā.

Tikai ar nacionālromantisma kustības pirmsākumiem 18. g.s. Vācijā tādi domātāji un dzejnieki, kā: Lesings, Harders, Herders, brāļi Grimmi u.c. sāka sūdzēties par to, ka vāciešiem galīgi nav savas, vietējās tradicijās sakņotas, kultūras, bet tikai bāla grieķu un romiešu imitācija vai nevarīgs un mazasinīgs tā laika franču kultūras epigonisms.[9] Vācu romantisma kustība mēģina pārvarēt plaisu, kas radusies starp „zemāko” un „augstāko” kultūru, uzsveŗot, ka „augstākā” māksla var iedvesmu smelties arī vietējā „zemā” kultūrā, kas katram ir visapkārt, tajā, ko vēl arvien pārstāv un pārnes bērnaukles, zemnieku sievas un vecie tēvi uz laukiem. Romantiķi mēģināja izcelt zemnieku kultūrā ietvertās vērtības, ko smalkie ļaudis pilsētās un galmos bija nolieguši un nicinājuši.

Šāda intellektuāla kustība bija gluži kā radīta atmodas laikmeta latviešiem, jo tā deva ideoloģiskus pieturas punktus, pēc kuŗiem censties veidot kultūru, kas reizē būtu īpatnēji latviska un eiropiski starptautiska ar sintēzi starp tradicionāliem un moderniem elementiem. Latviešu vēl nesenā sakņošanās zemnieku kultūrā un tās vērtībās gan, no vienas puses lūkojoties, bija uzskatāma kā nokavēta iesaistīšanās samērā starptautiskajā elites kultūrā, kas Rietumeiropā bija pakāpeniski veidojusies kopš Kārļa Lielā laikiem. Bet no otras puses − šāda nosebošanās nebija arī bez sava pozitīva aspekta, jo latviešiem vēl bija dzīva tradicionālā izpratne par kultūru kā kaut ko dzīvu, visiem pieejamu, kaut ko, kur katrs var arī aktīvi piedalīties. Bez tam, tieši ap laiku, kad latviešu tauta sāka pievērsties Rietumu elites kultūrai, tā vēstures gaitā no tīri aristokratiskas kultūras jau bija kļuvusi par pilsonības kultūru jeb, citiem vārdiem sakot, tā bija kļuvusi par moderno kultūru. Latviešu tauta savā kultūras attīstībā tātad mierīgi varēja izlaist to fazi, kas citām tautām patlaban gāja uz beigām.

Modernā kultūra

Līdz ar aristokratijas vai nu traumatiski revolucionāro vai pakāpenisko noiešanu no vēstures skatuves bija notikušas nozīmīgas pārmaiņas Rietumeiropas kultūras sejā. Vispirms, varētu runāt par zināmu gaumes pazemināšanos vai, vismaz, par pazemināšanos prasībās pēc izsmalcinātības. Ir skaidrs, ka kuŗš katrs mazpilsētas birģelis nevarēja atļauties tādas pašas mēbeles vai drānas kā Francijas karalis, Krievijas cars vai pat angļu lords, kaut arī viņa gaume būtu nevainojama. Revolucionāro un demokratisko ideju izplatīšanās bija arī mainījusi radošā individa attiecību pret pārējo sabiedrību. Stingri autoritārā, absolūtā monarchijā mākslinieki bija piecietusi, ka ar viņiem apietas gandrīz kā ar kalpiem, samierinoties ar ideju, ka aristokratiem bija iedzimtas privilēģijas, līdzīgi kā mākslinieks ir privileģēts ar iedzimtu talantu. Bet pilsoniskā sabiedrībā mākslinieki nevarēja samierināties, ka tiem jādzīvo pilnīgā atkarībā no sabiedrības slāņa, kas nebija „labāks” par viņējo, kuŗa galvenā dzīves interese bija peļņa un bagātības vairošana, bet gaume un vispārējās zināšanas bija zemākas nekā māksliniekiem un intellektuāļiem. Šādā sabiedriskā augsnē izveidojās 19. g.s. otrā pusē modernās mākslas pirmsākumi, centrējoties ap franču dzejnieka Teofila Gotjē (Théophile Gauthier) formulēto saukli: „Māksla mākslas dēļ” (L’art pour l’art).[10] Šī kustība radošo garu mēģināja atbrīvot no pasūtinātāja gaumes un prasību žņaugiem, pieprasot māksliniekiem pilnīgu autonomiju pār radīšanas procesa virzienu un rezultātiem. Savā ziņā šī kustība bija saistīta ar sabiedrības demokratizāciju, par cik tā pieprasīja darītājam tiesības paturēt kontroli pār sava darba augļiem. Bet no otras puses tā tikai turpināja un veda tālāk alienācijas procesu, kas bija attālinājis radošo speciālistu no caurmēra cilvēka. 19. g.s. bohēmieši nicināja miegaini taukainos, netalantīgos pilsoņus, taču sagaidīja, lai pilsonība viņus materiāli atbalstītu, uzturētu, atzītu un uzslavētu. Ja mākslinieku aristokratiskā galmā varētu salīdzināt ar interesantu un amizantu bērnu, tad mākslinieka attieksmes ar pilsonību būtu salīdzināmas ar pusaudža sacelšanos pret saviem vecākiem: pusaudzis gan uzsveŗ savu neatkarību un nepieciešamību sekot savai gaumei un savas personības izpausmei, taču vēl arvien sagaida, lai vecāki par viņu gādā. Starp kultūras ražotājiem un patērētājiem sabiedrībā bija tagad ne tikai plaisa, bet pat konflikts.

Daļēji šis konflikts cēlās no tā, ka industriālās revolūcijas ietekmē masu ražošanas procesi lēnām izskauda artizanālo luksa produktu ražošanu un pakāpeniski iznīdēja to organisko vienību, kas vēl bija palikusi lietiskā mākslā starp priekšmeta funkcionāliem un aistētiskiem aspektiem. Sūdzoties par masu produktu raupjumu, vienkāršību un bezgaumīgumu, mākslinieki meklēja glābiņu radošās nodarbībās, kas arvien vairāk attālinājās no ikdienā lietderīgā. Lietiskā un „tīrā” māksla tika ieceltas atsevišķās it kā principiāli nesavienojamās, hermētiski atdalītās kategorijās. Tika daudzināta kultūras vēsturē nekādi neapstiprināma ideja, ka augstvērtīga māksla var rasties tikai pilnīgā izolācijā tiklab no funkcionālās lietderības, kā no vides un sabiedrības prasībām. Tāda ideja pirms 19. g.s. otras puses nekur nebija dzirdēta un tomēr augstvērtīgas mākslas līdz tam laikam nebija trūcis. „Tīrās” mākslas jeb „māksla mākslai” sauklis tātad reprezentē elitiskās kultūras izpratnes visekstrēmāko distancēšanos no mākslas izpratnes tradicionālās kultūrās, kur māksla vienmēr organiski saaugusi ar māku un homo aestheticus izteicas caur homo faber veikumiem.[11]

Sākot ar 19. g.s. modernās mākslas izpratnes pirmsākumiem, kultūra demonstratīvi uzkāpj uz „augstā plaukta”, māksla izolējas no skatītāja un klausītāja aiz skatuves rampām un galeriju barjerām un pieprasa, lai to bijīgi apbrīnotu no cienīga attāluma. Tradicionālā sabiedrībā visa saime dzied kopīgi, darbus veicot vai svētkus svinot. Aristokratiskā sabiedrībā kungi ēd vakariņas bruņinieku hallē vai pļāpā salonā, kamēr profesionāli mūziķi viņiem kavē laiku, spēlēdami fona mūziku, pa laikam izpelnīdamies arī lielāku uzmanību. Pat itāļu operas pirmsākumos (ar modernās teātra zāles izkārtojumu) smalkie ļaudis ēda vakariņas, kamēr solisti dziedāja uz skatuves un, ja kāds parterā pārāk aplaudēja nevēlamam dziedātājam, izteica savu nepatiku gāžot viņiem spageti bļodas uz galvas no savām ložām. Kad buržuāzija sāk atbalstīt mākslu un kultūru, mūziķis frakā valda uz skatuves, un publika dievbijīgi un klusi sēž zālē, ļaujoties mākslas augstajam priesterim ievadīt viņus augstākās gara mistērijās. Diemžēl, publika ne vienmēr spēj sekot augstā priestera pēdās, tā mākslinieku bieži vienkārši nesaprot. Mākslinieks savukārt jūtas izolēts un nesaprastsm un savu alienāciju cenšas pārvarēt, mēģinot drīzāk „šokēt buržujus” nekā tos iedvesmot vai pāraudzināt.

Mūsu laikos alienācija starp moderno mākslu un vispārējo publiku ir tik pilnīga, ka māksla vispār netiek uzskatīta par mākslu, ja publika to tūliņ saprot. Un nav jau šī nostāja bez sava pamata, jo modernā māksla par visu vairāk grib būt oriģināla un jauna, bet pie kaut kā radikāli jauna ir jāpierod, pirms īsti var to baudīt. Nesenās mākslas un mūzikas vēsture ir piebārstīta gadījumiem, kur vēlāk par izciliem atzītus darbus laika biedri, tiklab speciālisti kā nespeciālisti, nonievājuši. Pēc Bizē Karmenas pirmizrādes Kamijs-Belēgs (Camille-Bellaigue), Francijas lielākais mūzikas kritiķis, savā recenzijā sūdzējās: „Kaut šai darbā būtu bijusi viena vienīga kaut cik pievilcīga melodija, no tādām, ko cilvēks vēlāk pie sevis var pasvilpot vai padungot”... Van Gogs un Modiļani nomira neatzīti un nabagi, bet šodien par viņu darbiem maksā miljonus. Caurmēra cilvēks nevar paļauties pats uz savu gaumi, jo labi zina, ka tā droši vien ir vecmodīga vai naīva. Viņš nevar arī paļauties uz kritiķiem un speciālistiem, jo tie savā starpā strīdas un vēstures gaitā maina savas domas!

„Pop” kultūra

Modernā pasaulē krasā atšķirtība starp izlases un vienkāršās tautas kultūras līmeņiem turpinās nemainīta. Augstākā kultūra vairs necentrējas ap galmiem, bet tā paliek norobežota relatīvi šaura apmēra speciālistu un mākslas pazinēju (cognoscenti) rokās. Agrākās etniski norobežotās, tradicionāli zemnieciskās kultūras vietā urbanizācijas un industrializācijas rezultātā ir izveidojusies visai starptautiska modernā „pop” jeb masu kultūra. Tajā publika, savai gaumei sekodama, kultūras un mākslas produktus patērē komerciāli kā jebkuŗu citu patēriņa preci. Tā ļaudis pērk kabatas formāta grāmatas, plates, kasetes un videolentes masu tirgū gluži tāpat kā tie pērk kokakolu, desiņas, hamburgerus, Adidas kurpes, dizaineru džinsus vai diģitālos pulksteņus. Tie, kas var to atļauties, iepērk arī gleznas, skulptūras vai mūzikas instrumentus kā financiālu ieguldījumu, kas kļuvuši par spekulācijas objektiem, zaudē jebkādu garīgu jēgu vai nozīmi.

Moderno „pop” kultūru savā ziņā varētu uzskatīt kā demokratijas triumfu, jo tajā ierobežots skaits pārsmalcinātu luksa produktu aizstāts ar daudz un dažādiem visplašākām masām pieejamiem produktiem. Mūsu dienās, pateicoties modernai techoloģijai un masu produkcijai, pat bezdarbniekam ir pieejams daudz kas tāds, ko agrāk varēja iegādāties tikai bagāts (piemēram, ar plašu starpniecību dzirdēt izcilu mūziķi). Varētu gandrīz teikt, ka aplis ir noslēdzies, un kultūra nogājusi atpakaļ pie tautas. Bet tas nebūtu gluži pareizi, jo masu kultūrā plaisa starp ražotāju un patērētāju ir tikpat liela kā elites kultūrā; starpība ir tikai produkta kvalitātē. Tā nu iznāk, ka kultūras ziņā modernais caurmēra cilvēks ir it kā nokritis starp divi krēsliem: ne viņam vairs aktīvās līdzdalības, ko bauda tradicionālas sabiedrības loceklis, nedz viņam arī īsti pa spēkam iekļauties elites kultūras augstākos līmeņos. Viss tas rada kāpinātu alienāciju, ko modernais cilvēks mēģina apiet dažādos veidos. Viens no tiem ir milzīgais hobiju uzplaukums, kur daudzi ziedo gandrīz visu brīvo laiku un nozīmīgu daļu „maizes darbā” nopelnīto līdzekļu, lai tos ieguldītu kādā nodarbībā, kur cilvēks ir radoši aktīvs vārda plašākajā nozīmē. Ne par velti antropologs Klods Lévi-Strauss tradicionālās sabiedrības radošo aspektu pielīdzina šādam bricolage,[12] šādam brīvā laika jājamam zirdziņam. Otrs pielāgošanās paveids ir izteiktā stratifikācija, kas izveidojusies dažādās kultūras izpausmēs. Visskaidrāk tas saskatāms mūzikas laukā, kur lielākās pilsētās atrodamas raidāmstacijas, kas pārraida veselu gammu dažāda stila mūzikas, ko varētu sakārtot pa „sofistikācijas”, izkoptības vai novatorisma kāpnēm no visrudimentārākās masu patēriņa komerciālās preces līdz izsmalcinātai eksperimentālai vai simfoniskai mūzikai. Modernā kultūra savā saturā tātad ir ārkārtīgi polimorfa un šī daudzveidība katram atstāj iespēju atrast sev piemērotu kultūras līmeni.

Kur tieši uz šī vispārējā fona būtu situējama latviskā kultūra? Tas ir atkal jautājums par sevi, par ko tālāk kādā no nākamajiem numuriem.

[1] Par šo tematu vispārējos vilcienos pirmo reizi runāju Kultūras dienu atklāšanas referātā Latviešu namā, Toronto, 1973. g. 24. janvārī, toreiz pievērsdamās arī izglītības jautājumam. Šī raksta galvenos domu gājienus pirmā risinājumā sniedzu kā koplekciju manis vadītajā Montreālas Divreizdivi nometnē 1979. g. augustā. Nometnes vārds bija „Rīga” un tema − pilsētas loma latviskā kultūrā. Pārstrādātu un vietējiem apstākļiem pielāgotu šī referāta versiju sniedzu Sidnejas latviešu namā, 1979. g. decembrī, Austrālijas latviešu 29. Kultūras dienu ietvaros, Latviešu Apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē zinātnes nozares rīkotā referātu rītā. Esmu dziļi pateicīga 29. Kultūras dienu rīkotājiem par man dāvāto uzticību, nelaiķim Spodrim Klauvertam par manas referātu turnejas ierosināšanu un veicināšanu un sirsnīgiem Austrālijas tautiešiem par silto viesmīlību un interesantām debatēm. Sidnejas referāta trīs galvenās daļas uzrakstītas, pārstrādātas un papildinātas trīs dažādos rakstos, no kuŗiem šis ir pirmais.

[2] Piemēram: „Svarīgi kopt trimdā latviešu kultūru”, Londonas Avīze Nr. 1852, 1982. gada 17. decembrī − virsraksts trekniem burtiem pirmās lappuses augšmalā. Apakšvirsraksts − „Latviešu nacionālās padomes Lielbritānijā sēde”.

[3] Citāts ņemts no Latviešu Nacionālās Apvienības Kanadā Kultūras nozares vadītājas Intas Purvas raksta „Kultūras Padome − kas un kā”, kas iespiests informācijas izdevumā LNAK Vēstis 1982. gada novembra laidienā.

[4] Skat. Claude Lévi-Strauss, Le cru et le cuit.

[6] Esmu pateicību parādā Latvijas valsts vēsturiskā muzeja vadībai un it īpaši Rozenberga kundzei par pacietību, izrādot man bagātīgus Rīgas pils pagrabā uzkrato etnogrāfisko audumu un izšuvumu paraugus.

[7] Skat. Andreja Johansona neaizstājamo grāmatu Latvijas kultūras vēsture 1710-1800, Stokholmā: Daugava, 1975.

[8] Te runāju par vispārēju modi un tendenci, kam ir arī konkrēti izņēmumi. Piem., Korneja (Corneille) traģēdija Le Cid atsaucas uz spāņu agro viduslaiku leģendāro varoni, ne klasisko senatni.

[9] Gēte tikai tad esot nolēmis rakstīt tikai vācu valodā, kad konstatējis, ka franču valoda, ko viņš Vācijā bija agrā jaunībā iemācījies, bija tik kropļaina un neveikla, ka Francijā par tādu smējās.

[10] Interesantu šī laikmeta aprakstu Anglijas mākslinieciskā vidē skat. William Gaunt, The Aesthetic Adventure, London: Cardinal, 1975.

[11] Tā, piemēram, franču mūzikas kritiķi ir svārstījušies Mocarta mūzikas izvērtēšanā, dažos vēstures posmos dēvēdami viņu par le divin Mozart, bet citos atkal (kā 19. g.s.) noliegdami viņa mūzikai dziļāku māksliniecisko vērtību.

[12] Skat. Claude Lévi-Strauss, La pensée sauvage.