JG redakcijai:

Žīdu stāvoklis Latvijā vācu okupācijas laikā būtu plaši skaidrojams, jo pretrunas par to visai lielas. 1983. gadā ASV latviešu Dziesmu svētkos Milvokos sarunā ar kādu vecākās paaudzes kultūras darbinieku viņš man teica: Latvijā neviens latvietis žīdus nešāva! Ko es būtu varējis atbildēt vīram, kas savus divdesmit gadus vecāks par mani? No Latvijas atceros tikai to, ko šai ragainajā laikā piedzīvoju, redzēju un dzirdēju, būdams zaļš pusaudzis. Bet apsūdzība, ko lasu, piemēram, Kopela Pinsona (Koppel S. Pinson) esejā par vienu no žīdu lielākajiem vēsturniekiem un domātājiem Simonu Dubnovu (Simon Dubnow), sabalsojas ar manām atmiņām:

On the night of December 8, 1941, the eighty-one-year-old Simon Dubnow, caught in Riga by the invading Nazi hordes, was driven into the street together with all the other aged and feeble Jews and ordered into a waiting bus. Dubnow, sick and in high fever, did not move quickly enough for his Aryan masters: whereupon a drunken Latvian guard fired a bullet into him. The venerable scholar died instantly. He was buried in a mass grave in the Jewish cemetery in Riga.

Ka man nebija lielas jēgas sākt oponēšanu vecajam kultūras darbiniekam, (jo būtu bijis par daudz ko skaidrot) apjaudu tad, kad manīju: viņš mani notur arī par kādu citu personu, proti, Valteru Nollendorfu.

Aivars Ruņģis

 

 

JG redakcijai:

VĀRDNĪCU LIETĀ

Eduards Silkalns Jaunās Gaitas 153 nr-rā (56. un 60. lpp.) pieskaras valodas pareizrakstības jautājumiem, noraidot t.s. „okupētās Latvijas pareizrakstību” un izceļot „neatkarīgās Latvijas pareizrakstību”. No tā noprotams, ka E. Silkalns nezina, ka tāda t.s. „neatkarīgās Latvijas pareizrakstība” diemžēl grūti definējama un nav nekur dokumentēta visā pilnībā. Lai to apgūtu, jāstudē vecas avīzes. Vienā avīzē var atrast vairākas pareizrakstības.

E. Silkalns pieskaras galvenokārt „h” skaņai, kas pašreizējos apstākļos ir grafēma divām skaņām − „ch” un „h”. Krievu valodas bieds, protams, ir tik liels, ka te, šķiet, saduras Austrumi ar Rietumiem.

Tie, kas sastādījuši Latviešu Pareizrakstības Vārdnīcu, kas izdota Rīgā 1981. gadā, ir kvalificēti baltu filologi, kas tāpat kā 1942. gada vārdnīcu vācu laikā, sastādījuši to okupācijas apstākļos. Dažu kontroversālu skaņu dēļ tomēr vairums latviešu dod priekšroku vācu okupācijas vārdnīcai un kādēļ? Tādēļ, ka lielais vairums trimdas kultūras darbinieku un žurnālistu ir skolojušies tieši šīs vārdnīcas ietekmē un patur kādreiz iemācīto pareizrakstību līdz pēdējai konsekvencei, sīksti apliecinot savu piederību savam laikam.

Kā jau tas izriet no V. Rūķes-Draviņas raksta, 1942. gada vācu okupācijas vārdnīca ir pārspiesta nemainītā veidā jaunos izdevumos un tiek izplatīta un novērtēta kā pareiza. Tas zināmā mērā ir taisnība, jo tā satur latviešu baltu filologu darbu − pārbaudītu materiālu un izvērtējumu, balstoties uz neatkarības laika posma lietoto leksiku un valodas praksi, bet ir viens iebildums − vārdnīca ir novecojusies.

Apskatot šīs vārdnīcas 1972. gada izdevumu, ko izdevusi ALA Amerikā un salīdzinot to ar 1981. gada vārdnīcu, kas izdota Rīgā, atrodam vārdus, kas neparādās šinī laika ziņā jaunākajā vārdnīcā. Piemēram, tādi vārdi ir: aitioloģija, aitcirpis, akolāde, akūtēt, alemaņi, alinieks, allokācija, allopats, apcerīgs (prāts), aprāvības. Allopatija (1942) parādās kā alopātija (1981).

Šie nedaudzi piemēri liecina, ka dubultie līdzskaņi var būt pārveidoti par vienkāršiem un var būt mainījušās garumzīmes. Aizause (1942) var būt mainījusi galotni − aizauss (1981). Aiz/kart var būt mainīts uz aiz/skart (1981).

Vēlos norādīt, ka te nav runa tikai par to, vai Dievs rakstāms ar lielo vai mazo burtu; ir runa par maiņām vārdu krājumā, par ļoti apjomīgām sīkdaļām, kas parādās ik uz soļa.

Vācu okupācijas laikā bija polītiski jautājumi, bet krievu okupācijas laikā − politiski jautājumi. Kuras okupācijas vārdnīcai būtu dodama priekšroka? Tāds ir še jautājums, lai nonāktu pie paša lietas kodola. Jautājuma nostādne ir puse no atrisinājuma.

Sastādot zviedru-latviešu vārdnīcu Baltijas Institūta uzdevumā Stokholmā, man nācies atdurties uz jautājumu: kāda pareizrakstība būtu vēlama šādā svešvalodas vārdnīcas tulkojumā.

Pēc vārdnīcu (1942, 1951, 1972, 1981) izvērtējuma, esmu tajās domās, ka nebūtu lietderīgi piemērot vācu okupācijas pārdrukāto variantu. Ja pašreiz tiek sastādīta jauna pareizrakstības vārdnīca trimdā, tad laipni lūdzu tās sastādītājus izteikties par šīs jaunās vārdnīcas sastādīšanas principiem, lai man būtu iespēja to izvērtēt un galvenais, lai sabiedrība būtu orientēta mūsu trimdas vārdnīcu jautājumos.

Mirdza Krastiņa