Jaunā Gaita Nr. 16, 1958. g. jūlijā, augustā

 

 

 

 

 

CĪŅA PRET MILZI

KOMŪNISTI LATVIJĀ PĀRŅEM HITLERA TRADICIJAS

 

Daudzie Padomju Savienības garīdznieki, kas braukā pa brīvo pasauli, daudzie un dažādie ziņojumi − attēlos brīvās pasaules presē − bieži vien panāk komūnistu iecerēto: rada pārliecību, ka Padomju Savienībā (un līdz ar to Latvijā) valda pilnīga reliģijas brīvība.

Nepārtrauktie uzbrukumi Padomju Latvijas presē reliģijai, baznīcām, to ierašām un pat atsevišķiem komūnistiem vai komjauniešiem, kas palikuši uzticīgi kristīga cilvēka pasaules uzskatam, rāda gandrīz neticamo − Latvijā vēl dzīvo un valda kristiānisma idejas. − Pat Latvijas Komūnistu Partijas un Latvijas PSR Augstākās Padomes oficiozs „Cīņa” (Nr 125) 1958. gada 29. maija numura ievadrakstā atzīst: „Nav taču noslēpums, ka vairākos Latgales rajonos baznīcas kalpi organizē dramatiskas kopas, koŗus, orķestrus, mūzikas un rokdarbu pulciņus un pat pašpalīdzības kases. Sevišķi aktīvi šai virzienā rīkojas dažādas reliģiozās sektes − baptisti, adventisti un citi.”

Komūnisti, neraugoties uz visu ārpus savām robežām sludināto reliģisko brīvību Padomju Savienībā, pasaka, ka ‘marksistiski ļeņiniskam’ pasaules uzskatam jānomāc ‘reliģiski ideālistiskais’.

„Reliģija galīgi izzudīs tikai komūnismā” („Cīņa” Nr 125). Komūnisms, līdzīgi nacionālsociālismam, atzīst, ka baznīcas nav apspiežamas ar kompromisu, bet tikai ar jaunu pasaules uzskatu.

 

 

JAUNAS METODES, JAUNAS TRADICIJAS

„Cīņa” atklāj, ka līdz šim, „lai palīdzētu daudziem godīgiem darba cilvēkiem drīzāk atbrīvoties no reliģijas važām”, komūnistu partijas un kultūrizglītības organizācijas, skolas un augstskolas, klubi un bibliotēkas, teātŗi un kino neesot veltījuši vajadzīgo vērību zinātniski ateistiskajai propagandai; šis darbs neesot pietiekami novērtēts, darīts nemākulīgi, pavirši, vispārējās frāzēs, pēc viena trafareta. Tāpēc antireliģiskās propagandas cīņa radikāli jāpārkārtojot. 1958. gada 29. maija „Cīņas” ievadraksts konstatē līdz šim pielietoto metožu (rupjību un Padomju Savienības stila sodu) neveiksmi un oficiāli pieteic jaunu, plašu, izdomātu cīņu pret baznīcām:

„Ar rupjību vai administratīviem līdzekļiem reliģiju nevar izskaust. Pret reliģiju jācīnās prasmīgi, uzmanīgi, mierīgi, izturēti un pacietīgi, bez liela trokšņa un skaļām frāzēm. Nav pieļaujama ticīgo jūtu aizkaršana un apvainošana. Ticīgais cilvēks jāpārliecina mierīgā garā, jāizskaidro viņam nesaprotamas parādības, jāmāca, jāizglīto.

Mūsu republikā ir dažādu ticību ļaudis − luterāņi, katoļi, pareizticīgie, Mozus ticības un visdažādākās sektes. Tāpēc arī zinātniski ateistisko propagandu nevar risināt pēc kaut kāda viena šablona. Sektantu vidū jākritizē sektantisms, katoļu vidū − katolicisms, ebreju vidū − judaisms utt., kaut gan visos gadījumos jāpasvītro, ka mēs cīnāmies nevis pret kaut kādu vienu atsevišķu reliģiju, bet gan pret visām reliģijām, jo visas tās ir nezinātniskas un reakcionāras. Jāievēro arī tas, ka mūsu sabiedrība sastāv no dažādiem iedzīvotāju slāņiem un ka antireliģiozās propagandas darbā pie visiem šiem slāņiem nevar pieiet ar vienu mērauklu, ar vienu un to pašu lekciju metodi. Nevar, piemēram, par vienu un to pašu jautājumu runāt strādnieku, kolhoznieku un inteliģentu vidū. Katrā atsevišķā gadījumā jāievēro konkrētie apstākļi. Zinātniski ateistiskas propagandas veidi ir dažādi − lekcijas, referāti, kolektīvas pārrunas un, ja vajadzīgs, aiziet pat pie ticīgā cilvēka mājās, jo viņš parasti izvairās no publiskām lekcijām.”

Savu 15 gadu ilgās nepārtrauktās pretreliģiskās cīņas neveiksmi komūnisti lūko izskaidrot ar „veco ieradumu un tradīciju milzīgo spēku” („Cīņa”), šeit domāti latviešu tautas svētki un latviešu tautas sadzīves tradīcijas, kas izveidojušās tautas seno tradīciju un kristīgās baznīcas ierašu mijiedarbībā. Kā raksturīgākās, kam veltīta komūnistu vislielākā „uzmanība”, minamas laulības, bērnu kristīšana un jauniešu iesvētīšana baznīcā, bēru ceremonijas ar garīdznieku līdzdalību.

Padomju Latvijas prese arī atzīst, ka šo „veco ieradumu un tradīciju” nomainīšana ar jaunām sākusies ap pagājušā gada vidu.

 

KOLEKTĪVAS KĀZAS

1957. gada augusta sākumā Smiltenes rajonu pāršalkusi zina par neparastu pasākumu − kolektīvajām kāzām Jaunpiebalgā. Šī „neparastā pasākuma” raksturības tādas: kolektīvajās kāzās laulāts viens pāris, piedalījušies ap 300 viesu, svinības bijušas citādākas − „bez mācītāja un baznīcas ceremonijas”.

Tagad šādas kolektīvas kāzas vairs neesot nekas sevišķs, ar tām esot aprasts. Tiekot meklētas „arvien jaunas formas un metodes, kā sagādāt jauniešiem līksmu un priecīgu atpūtu”.

Noticis, ka „jaunās formas un metodes” meklējot, dažādi mainījies arī pašas izdarības nosaukums vai tā jēga. Dažreiz kāzas par „kolektīvām” sauc tāpēc, ka „oficiālās svinībās” piedalās vai viss kolektīvs (piem., kāds ciems, rūpnīca), dažreiz tāpēc, ka saprecas divu dažādu kolektīvu (piem., kolhozu) ļaudis. Citreiz „jaunā stila” kāzas sauc par „komjauniešu kāzām” (ja saprecas komjaunieši, plāna par 200 vai vairāk % izpildītāji un „maksā” komitejas kase). Ir vēl arī citādi nosaukumi, piem., „jauniešu kāzas”, un jo vairāk „gaišu galvu” nododas jaunajiem meklējumiem, jo raibāka kļūst aina ap kāzu izdarībām.

Nojaucot visu gadsimtiem veco, pieņemot visu „jauno un atļauto”, jaunās tradīcijas tomēr ir tikai − liels tukšums. (Arī fakts)

 

Kā tad raksturojas  tas jaunais kāzās pēc jaunajām tradīcijām? To pa daļai jau parāda kāds apraksts (bez komentāriem) no „Padomju jaunatnes” −

 

„BRIGADIERIS SIEVU ŅĒMA...

Kad Cēsu rajona kolhozā „Sarkanais Oktobris” uzzināja, ka 6. kompleksās brigādes brigadieris Haralds Dalbiņš nolēmis ņemt sievu, komjauniešiem, kolhoza priekšsēdētājam b. Deņisovam, ciema padomes darbiniekiem pierē ievilkās grumba: kā šo notikumu atzīmēt? Haralda vadītā brigāde visos darbos kolhozā gāja pirmajās rindās. Brigadieris, lai gan jauns, saprātīgi izkārtoja darbus, prasmīgi organizēja cilvēkus. Visi Haraldu cienīja kā labu darba darītāju, atsaucīgu biedru. Lika visus prātus kopā un izdomāja. Nolēma laulības reģistrēšanas ceremoniju rīkot ciema klubā.

Sacīts, darīts. Zāli uzposa kā vislielākajos svētkos, sevišķi rūpīgi iekārtoja skatuvi. Dekorējumu ieturēja tautiskā stilā, jo jaunieši bija nolēmuši reģistrēties tautas tērpos. Abās pusēs skatuvei novietoja lielas saktas, visapkārt skatuvei − zaļumus. Uz galda vāzē ielika ziedus, bet skatuves aizmugurē piestiprināja vienkārši, bet glīti izveidotu uzrakstu: „Laimīgu jauno dzīves ceļu!” No durvīm līdz skatuvei izklāja celiņus. Lai radītu svinīgu noskaņu, iededza sveces.

Tā kā Haralds dzied korī, tad kora kolektīvs sagatavoja dažas dziesmas, bet no Cēsīm ataicināja pūtēju orķestri.

Pienāca kāzu vakars. Grūti pateikt, kurš uztraucies vairāk: šī notikuma „vaininieki” − Haralds un viņa līgava − Raunas lauku slimnīcas sanitāre Valentīna Mukāne, vai arī kāzu rīkotāji b. Deņisovs, kluba vadītāja b. Zīverte un bibliotekāre b. Everte. Uztraukums manāms arī zālē, kur pulcējušies „ziņkārīgie” − kolhoznieki. Kā nu ne − šāds notikums Raunā pirmo reizi.

Orķestris spēlē maršu, veras durvis un Haralds ar Valentīnu cauri jauniešu gatvei dodas uz skatuvi. Viņus ved kolhoza priekšsēdētājs b. Deņisovs un zobārste b. Koša. Koris uzsāk „Ai ciemiņi, ai kaimiņi”. Jauno pāri sagaida ciema padomes sekretāre Imante Gulbe. Arī viņa tērpusies pieskaņoti − stilizētā tautas tērpā. Sekretāre nolasa laulības reģistrācijas aktu un apsveic Valentīnu un Haraldu Koris dzied „Pūt vējiņi!”, spēlē orķestris. Vecāki, radi un draugi nu jau sveic jauno sievu un vīru, bet kora kolektīvs sāk nākošo dziesmu „Būsim jauni”. Kora diriģente b. Kalniņa jauniešiem pasniedz dāvanu.

Orķestris atskaņo maršu. Haralds un Valentīna iziet no zāles. Bet kas tad tas? Jauniešu gatve „uzziedējusi” vēl košāka: starp tautas tērpos ģērbtajiem jauniešiem nostājušies pionieri sārtos kaklautiņos. Viņi Valentīnai sniedz sarkanas neļķes.

Kolhoza valde bija norīkojusi savas mašīnas, lai kāzu viesus − Haralda un Valentīnas radus un draugus − aizvestu uz Dalbiņu mājām, kur notika tālākās kāzu svinības...”

Protams, kad „oficiālā daļa” beigusies, jaunieši un viņu vecāki var rīkot kopīgu mielastu mājās!

Kaut kādu pārmaiņu jaunajās kāzu tradīcijās Latvijā tomēr var saskatīt − laulāšanu baznīcā garīdznieka vadībā nomainījusi laulāšana klubā komūnistu partijas funkcionāru vadībā. −

1957. gada nobeigums jaunu tradīciju ieviešanai dzīvē esot devis vēl kaut ko pavisam jaunu −

 

SABIEDRISKAS BĒRNU KRISTĪBAS

Piemēram, pagājušā gada decembrī Palsmanes ciema tautas namā „kristīja” (pēdiņas lieto „Padomju jaunatnes” ziņotājs) 15 jaunos pilsoņus. „Un arī šis pasākums noritēja pa jaunam, bez jebkādas baznīcas līdzdalības. Jaunos pilsoņus ierakstīja ciema iedzīvotāju sarakstos ar svinīgām marša skaņām (ne ar zīmuli vai tinti! − red.), aplausiem, daudziem laimes vēlējumiem...”

Pat paviršs vērotājs secina, ka svētku (kas noritēja „pa jaunam”) „izgudrotāji” cietuši iznīcinātāju neveiksmi jau pie jaunās tradīcijas nosaukuma − kristības. (Aiz zināma iemesla varam droši uzminēt topošo nosaukumu − „vārda došanas svētki” − red.) −

Arī 1958. gads sācies ar jauniem pārsteigumiem, ar −

 

JAUNĪBAS jeb PILNGADĪBAS jeb ZIEDOŅA SVĒTKIEM 

Šai sakarā „Padomju jaunatnes” 27. numurā komjaunatnes „gaišā galva”, LĻKJS Dobeles rajona komitejas sekretārs Jānis Kaktiņš paziņoja: „Ikviena cilvēka dzīvē ievērojami notikumi ir pilngadības sasniegšana, kāzas, bērna piedzimšana. Šo notikumu atzīmēšanai tautā izveidojušās gadsimtiem senas tradīcijas. Taču pēc sava satura gandrīz visas tās tuvu saistītas ar reliģiju un nav savienojamas ar mūsdienu sociālistiskās iekārtas prasībām. Tādēļ pēdējā laikā arī Dobeles rajona komjaunatnes organizācijas kopā ar kolchozu valdēm un partijas organizācijām mēģina ieviest dzīvē jaunas tradīcijas. Mūsu rajonā nav vairs retums kolektīvas kāzas, svinīga pasu pasniegšana, pirmo klašu skolēnu sirsnīga (! − red.) apsveikšana pirmajā skolas dienā, jauniesaukto aizvadīšana obligātajā (! − red.) kaŗadienestā Padomju armijā. Taču līdz pat pēdējam laikam mums nebija nekā, ko likt pretī jauniešu iesvētīšanai. Sekojot kaimiņu − Tukuma rajona − komjaunatnes komitejas labajam radošajam piemēram, arī mēs kopā ar veco revolucionāru padomi nolēmām šā gada jūnijā sarīkot rajona centrā pilngadības svētkus.”

Komjaunatnes „gaisā galva” Jānis Kaktiņš

Tā nepārprotami tika paziņots, ka beidzot ir radies kaut kas jauns, ko likt jauniešu iesvētīšanas vietā.

īsā laika tecējumā, „arvien jaunas formas un metodes meklējot”, pilngadības svētki (kādus tos bija iecerējis Kaktiņš) aptvēra arvien plašāku loku un vispirms tika sasaistīti ar pasu pasniegšanu, visbeidzot ar vidusskolas beigšanas (gatavības) apliecību saņemšanu.

Par nodomiem pilngadības svētku rīkošanā Dobeles rajona Kaktiņš bija sludinājis tā: pirms pašiem pilngadības svētkiem jānotiek visu 18 gadu vecumu sasniegušo jauniešu piecu dienu semināram, kuŗā jāiepazīstina ar jauniešu „tiesībām” un pienākumiem, plaši jāapskata estētiskās audzināšanas jautājums, reliģisko ticējumu „kaitīgums”. Bez dažādām ekskursijām, vecu komūnistu referātiem, atpūtas vakariem, jāmācās dejas, masu rotaļas un spēles, jārīko dažādas sacensības. − Svētku dienā no Dobeles pilsētas uz Komjaunatnes parku jānotiek gājienam, kuŗā jāpiedalās goda delegātiem, visiem pārējiem jauniešiem, jauniešu vecākiem un viesiem. Visiem jauniešiem jānes daudz ziedu. Pēc svētku atklāšanas goda dalībniekiem jāizsniedz pilngadības apliecības, jānoklausās apsveikumi, koncerts. Tad var doties uz saviem ciemiem un kolchoziem, lai svinības turpinātu tur...

 

Pilngadības svētki Liepājas rajona Otaņķu ciemā − rajona milicijas priekšnieks Zujāns pasniedz pasi skolniecei Astrai Fridrichsonei. Pa labi komjaunatnes sekretāre Diediške.

Attēlā Saldus rajona „Kirova” un „Padomju jaunatnes” kolchozu jaunieši... ne pēc iesvētīšanas (tradīcijas esot mainītas!), bet pēc pilngadības svētkiem.

 

Un patiesi, kaut pilngadības svētku nosaukumu Latvijā tagad piekarina visādām iespējamām jauniešu sanāksmēm, lai tā ikvienu noķertu komūnistiskās iesvētīšanas ceremonijai, Dobelē svētdien, 15. jūnijā svētki notika tā, kā Kaktiņš to bija paudis: „−−− kultūras namam, dimdot orķestrim, tuvojas svētku gājiens. Cilvēku pārpildītajā, karogiem greznotajā zālē mazliet bikli un satraukti iesoļo viņi − meitenes baltās kleitās un zēni tumšos uzvalkos, jaunieši, kuŗiem šogad paliek astoņpadsmit gadu... Svētkus atklāj komjaunatnes (visi retinājumi citātā mūsu − red.) rajona komitejas sekretārs b. Kaktiņš. Skan Demokrātiskās jaunatnes himna. Jauniešus sveic daudzi runātāji...

− − Jūs esat dzimuši 1940. gadā, mūsu dārgās Padomju Latvijas dibināšanas gadā, − saka partijas rajona komitejas sekretārs b. Fridrihsons, − tāpēc arī no visas sirds gribas jums novēlēt, lai jūs savā dzīvē godīgi un pašaizliedzīgi strādātu Padomju Latvijas un visas padomju tautas labā.” Komjaunatnes Centrālās Komitejas vārdā gaviļniekus sveic propagandas un aģitācijas daļas vadītāja vietnieks b. Goris... ... komjaunatnes rajona komitejas sekretārs b. Kaktiņš atzīmē, ka nākamajos gados jaunatnes pilngadības svētkiem jākļūst par skaistu tradiciju ...” („Padomju jaunatne”)

 

Protams, visas šīs jaunās tradīcijas, ko komūnistu partija ar visu savu atzarojumu palīdzību ievieš vai ieviesīs Latvijā, ir veidošanās stadijā un nebūt nav izslēgts dažs labs nopietns pārsteigums, ne arī uzjautrinājums.

Lai cik „jauno” tradiciju radītājiem tas būtu nepatīkami, tomēr jāpasaka, ka viņu cīņai pret kristiānismu un viņu „jaunām” tradīcijām ir

 

Pilngadības svētku ceremonijas vada partijas un komjaunatnes funkcionāri. Attēlā (no labās) Saldus rajona komitejas sekretārs Rupucis, jaunieši Elmārs Vītiņš, Sniedze Breijere.

ĢENIĀLA LĪDZĪBA

ar „fašistiskā suņa un kāšu krusta šakala” (runājot viņu pašu vārdiem!) Hitlera nacionālsociālistu „metodēm un formām”.

Atstājot salīdzināšanas iespēju lasītājam, minētas tiek dažas raksturības.

Publicētajos dokumentos, kas stāsta par nacionālsociālistiskās diktatūras laiku Vācijā, redzams, ka 1941. gada 7. jūnijā Hitlera režima „pelēkā eminence” Mārtiņš Bormans slepenā ziņojumā visiem „novadu vadītājiem” („gauleiteriem”) rakstījis šā − „Nacionālsociālistiskā un kristīgā uztvere nav savienojamas. Mūsu pasaules uzskats stāv daudz augstāk par kristietības. − Ja nākotnē mūsu jaunatne nekā vairs neuzzinās par šo kristietību, kuŗas mācības stāv daudz zemāk par mūsējām, tad kristietība pazudīs pati no sevis.−− Baznīcas nav apspiežamas ar kompromisu, bet tikai ar jaunu pasaules uzskatu.”

Šis pats Mārtiņš Bormans bija ierosinātājs jauna nacionālsociālistiskā katechisma izstrādāšanai, kam vajadzētu aizstāt kristīgo reliģiju. Bormans ieteicis dažus no desmit baušļiem sakausēt ar nacionālsociālistisko katechismu, kam pievienot arī dažus jaunus, piem., „Tev būs būt drošsirdīgam”.

 

Nacionālsociālistiskās Vācijas režīms, lai mazinātu baznīcas ietekmi, ātri pārņēma zināmas baznīcas funkcijas. Kāzas partijas funkcionāru vadībā (attēlā) risinājās bez garīdznieku līdzdalības. Bieži vien notika lielas masu laulāšanas ceremonijas.

 

Runājot par „jaunām” tradīcijām, jāmin, ka nacionālsociālisti aizvietoja Ziemassvētkus ar ģermāņu „Saulgriežu svētkiem”, bērnu kristību vietā izdomāja jaunu − „Vārda došanas” („Namensgebung”) ceremoniju, jauniešu iesvētīšanas vietā −”Jaunatnes iesvaidīšanu” („Jugendweihe”) partijas funkcionāru vadībā. Arī laulību (ieskaitot „masveidīgu”) ceremoniju vadību pārņēma partijas funkcionāri.

Tomēr minētie un citi piemēri bija tikai ārišķības. Daudz izšķirīgāka bija aktīvā cīņa pret baznīcu, cīņa, kuŗā beidzot iesaistīja visus valsts un partijas varas līdzekļus.

Bet nacionālsociālisti pazaudēja cīņu pret baznīcu.

s.s. -v.l.

 

 

SMAIDOŠI CILVĒKI − LAIMĪGAS DIENAS

 

ZVIEDRIJAS LATVIEŠU JAUNATNES DIENAS

 

 

Šogad Vasarsvētkos. Jenčēpingā. Vēlīna pavasaŗa pirmās saulainās dienas − smaidoša latviešu jaunā paaudze, par ko zviedru laikraksts saka: „Jāapbrīno tas dzīvības spēks, ko viņi uzrāda savā jaunajā mājvietā, un tas radošais gars, kas izaug svešajā vidē”.

Zviedrijas latviešu ceturtās vispārējās jaunatnes dienas iezīmējās ar visus pesimistus satriecēju dalībnieku skaitu − ap 200 jauniešiem, kam pievienojās vietējās latviešu kolonijas locekļi un viesi no abiem Zviedrijas galiem. Visi brauca ar prieku un sajūsmu uz nomaļo Smolandes pilsētu, lai satiktos, lai redzētu un dzirdētu latviešu māksliniekus − izstādē un koncertā −, lai klausītos referentus un rakstniekus, lai dejotu... Kas visus sauca kopā? Jaukās pavasaŗa dienas, plaukstošās ābeles pilsētas dārzos? Jeb varbūt kaut kas vairāk? Rīkotājas jaunatnes sadarbības komitejas vicepriekšsēdis Zviedrijas radiofonā un laikrakstu korrespondentiem mēģināja dot atbildi: „Neviens nav zaudējis cerību, ka Latvija atkal kļūs brīva. Ja mēs izturējām 700 apspiestības gadus, kāpēc mums būtu jāzaudē cerības tagad! Mēs esam jauni, moderni cilvēki, mums nav grūtību apvienot lojalitāti pret mūsu patvērumu devēju zemi ar mūsu nacionālo apziņu un tradīcijām. Un − diktatūras valstis nepastāv mūžīgi...”

„Saskare ar trimdiniekiem,” raksta zviedru žurnālists Jenčēpingas laikrakstā, „ir reizē satriecoša un iedvesmojoša. Tā modina iesnaudušos apziņu par mūsu dienu sašķelto pasauli...”

Jaunatnes dienās latviešu Zviedrijas jaunatne griezās pie šejienes polītiskajām un sabiedriskajām organizācijām, īpašā rezolūcijā prasīdama, lai deklarētu tos pamatprincipus, kas visiem kopīgi mūsu zemes un tautas šāsdienas situācijā. Ka tādi ir, to var nojaust pat visasākajās polemikās.

Par to, kas notika Zviedrijā, Jenčēpingā Vasarsvētkos, 1958. gadā, vislabāk stāsta uzņēmumu klāsts, ko veidojuši fotogrāfi − J. Brēdermanis, N. Millers, P. Šņore.

 

TRIJU NOVADU TAUTUMEITAS pateicās Dr. Miķelim Valteram, Latvijas neatkarības idejas veterānam, kas bija jaunās paaudzes viesis un lielās svētku runas teicējs. „Latvijas neatkarības un tiesību suverenitātes ideja nav ticība,” teica runātājs, „tā ir pārliecība, bez kuŗas mēs pirms 40 gadiem vienkārši nevarējām dzīvot. Mums nebija laika to skaisti noformulēt, jo darāmā bija daudz. Bet vai es varēju toreiz iedomāties, ka pēc 40 gadiem atkal svešumā stāvēšu jaunatnes priekšā, kas tāpat pārliecināta par Latvijas nemirstību. Tāpēc es saku − Latvija būs!”

 

NAMATĒVS un rīkotājs − Kristīgo Latviešu Jaunekļu Savienības loceklis Richards Jansons sveic viesus ...

JAUNATNES DIENU KONCERTĀ Andris Vītoliņš veica „ziloņa darbu”. Viņš spēlēja klavieru pavadījumu visiem pārējiem koncerta dalībniekiem un sniedza divu latviešu autoru un zviedru modernista S.E. Becka „Ekspansīvās prelūdijas” atskaņojumus.

Klausītāji uzgavilēja Viktorijai Siliņai pēc četrrocīgi kopā ar Vītoliņu atskaņotā Alfrēda Kalniņa darba „Mana dzimtene”.

Vijolnieks Jānis Brēdermanis.

VAI RADIES jauns latviešu nacionālais sports? Vispasaules Latviešu Sporta Apvienības lielās nozīmes pasniegšanas brīdis Valdai Freivaldei par sasniegumiem peldēšanā.

...”PALDIES rīkotājiem” mirdz jaunatnes dienu dalībnieces Intas acīs par laimīgajiem mirkļiem Jenčēpingā.

NO VISAM ZVIEDRIJAS MALĀM Jenčēpingā saradās latviešu jaunā audze ceturtajām vispārējām jaunatnes dienām, lai satiktos, lai redzētu un dzirdētu latviešu jaunos māksliniekus un rakstniekus, klausītos priekšlasījumus, koncertu, lai dejotu... Vēlīnā Zviedrijas pavasara pirmajās saulainajās dienās laimīgus brīžus piedzīvoja tik smaidoša latviešu jaunaudze, ka zviedru laikraksti komentēja − „Jāapbrīno tas dzīvības spēks, ko viņi uzrāda savā jaunajā mājvietā, un tas radošais gars, kas izaug svešajā vidē.”

„JAUNAS GAITAS” LĪDZSTRĀDNIEKI − jaunatnes dienu dalībnieki. Valda Kajaka piedalījās mākslinieku darbu skatē.

Richards Rīdzinieks stāsta „Laimes brīži” autors, pošas „literārām brokastīm”−  Jenčēpingā viņš lasīja „Rezignāciju”.

Redaktors Gunārs Irbe, „Jaunās Gaitas” Eiropas redakcijas vadītājs.

MĀKSLINIEKU darbu skatē piedalījās 20 dalībnieku, no kuŗiem sevišķi izcēlās V. Kajakas, V. Baluša un A. Lapukina darbi. Attēlā skates iekārtotājs Pāvels Sadurskis.

 

 

---

 

Pagājušā gadā pēc piedalīšanās „Starptautiskajā eistedfodā Velsā” latviešu tautas deju grupa „Kamoliņš” saņēma Agridžendo pilsētas galvas ielūgumu uz „Starptautisko folkloras festivālu” Italijā, kas ir otrs lielākais tautas deju festivāls pēc Nīcas.

Tā bija izcila atzinība.

Līdsā (Leeds), Anglijā „Kamoliņš” darbojas jau devīto gadu. Nedēļu nedēļā mācās tautas dejas, piedalās latviešu un angļu sarīkojumos, starptautiskos festivālos (Velsā, Edinburgā, Mančestrā, Agridžendo), dejo Vācijā. „Kamoliņu” filmē. „Kamoliņš” piedalās televīzijas pārraidījumā, radio intervijā. „Kamoliņa” ļaudīm ir pašu gatavoti Nīcas un Bārtas tautas tērpi, pašu dejotāja Augusta Zoltes darināti tautas mūzikas instrumenti − kokle un trijdeksnis.

Kas ir šie ļaudis? Brīnumbērni, fantasti? Nē, viņi ir tādi paši kā ikviens no mums − jauni mūsdienu cilvēki. Viņu vidū ir mākslas skolas absolvente un dekorātore kādā no lielākiem Līdsas veikaliem, slavenās modes aģentūras „Vogue” modelis, drānu fabrikas eksporta nodaļas vadītājs, ierēdņi, māsu skolas audzēknes, inženierzinātņu, farmācijas, medicīnas studenti. Viņi prot ne tikai tautiskas polkas, valsi, bet labprāt dejo arī „rokunrollu” vai „džaivi”.

Bet viņi ir spējuši saskatīt savas tautas tradīciju un folkloras skaistumu, bagātību, viņiem ir izturība darbā, kopjot un tālāk paužot to, ko iemīlējuši. Viņi ir kādas svešas pilsētas topošā inteliģence, bet par viņiem saka − viņi ir latviskāki nekā jebkuŗa paaudze varējusi būt Latvijā.

„KAMOLIŅŠ − OTRA VIETA − SUDRABA KAUSS” − šādu vēsti no Skaidrītes Eberšteines saņēma nepacietīgie festivāla sacensību iznākuma gaidītāji Londonā. Patiesi, „Kamoliņš” bija iedejojis pasaulē. Septiņpadsmit dažādu tautību grupu vidū, pārspējot pat satelītu valstu reprezentācijas ansambļus, tika izcīnīta otra vieta. Attēlā panākumu kaldinātāji (no kreisās) − Reinis Gabaliņš, Bruno Rullis, Velta Čaklā, Ilga Mieriņa, Liliāna Jefimova, Skaidrīte Eberšteine, Brigita Balode, Antons Arbidans, Augusts Zolts, Jānis Šmits, Ivars Jefimovs, Vilis Galdiņš, Valdis Avotiņš.

STARP LABA VELĒTAJIEM−− Daugavas Vanagu Fonda Līdsas nodaļas valdes locekļiem un draugiem − pēc atgriešanās no Italijas. Vidū ar kausu „Kamoliņa” administratīvā vadītāja Skaidrīte Eberšteine. Viņai pa kreisi tautisko deju skolotājs Bruno Upmalis; pa labi DVF Līdsas nodaļas priekšnieks Jānis Dišlers.

 

MANDEĻU ZIEDU SVĒTKU laikā šī gada februārī notikušais festivāls aizvadīts: sudraba kauss, ko dāvinājis Italijas finanču ministrs, pārvests uz Līdsu. „Daugavas Vanagu” nodaļas valdes un draugu rīkotajā mielastā Ivars Jefimovs piepilda kausu ar šampanieti. Priekšā Skaidrīte Eberšteine un Augusts Zolts.

Ceļš uz „Starptautisko folkloras festivālu” veda no Londonas caur Parīzi, Milānu, Florenci, Romu uz Neapoli. Romā „Kamoliņš” aplūkoja Koliseja drupas.

60 000 SKATĪTĀJU vēroja „Jautro pāri”  pie Konkordijas tempļa Agridžendo pilsētā Sicīlijā. Art. Baloža foto attēli