KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS

 

CAUR BIEZĀM UZACĪM

 

1.

Stāsta, ka diktatūru modes laikos Eiropā (Itālijā Musolini, Vācijā Hitlers, Krievijā Staļins, Latvijā Ulmanis u.t.t.), kad Musolini nesekmīgi izmēģinājis roku ar archaisko „ķēniņu ķēniņu” Negusu Abesīnijā (diezvai kāds zina, cik tam bijis titulu, augstu amatu un vārdu), bet Ulmanis Latvijā jau cīnījies ar kreisajiem, centristiem un labajiem padzītajā Saeimā, uz Liepājas dzelzceļa stacijas perona (kāds Perons vēlāk kļuvis diktators Argentīnā, tad bēglis Spānijā, pēc tam atkal diktators Argentīnā, kamēr beidzot pievienojies pārējiem nebūtībā) sarunājušies divi demokrātisko ideju aizstāvji, latvieši, kādu tagad pilna visa Ziemeļamerika.

„Tu zini, kā ir abesīniski muļķis?” jautājis viens.

„Tam,” atbildējis otrs.

„Un − divi muļķi?”

„Tam-tam.”

„Un daudz muļķu?”

„Tam-tam-tam-tam-tam-tam-tam,” meldijā „Lai līgo lepna dziesma” − toreiz oficiāli vispopulārākajā − piesardzīgi iedungojies otrs. Latvieši jau metušies uz mācīšanos izteikties zemtekstos.

Nesenajos Kanadas latviešu dziesmu svētkos Toronto kopkoris 700 dziedātāju sastāvā bez diriģenta, pāri par 8000 klausītājiem pievienojoties, koncerta beigās vienbalsīgi − daudzi asarām acīs − dziedāja tikšanās ilgu dziesmu: „Pūt, vējiņi, dzen laiviņu, aizdzen mani Kurzemē; Kurzemniece man solīja sav’ meitiņu, malējiņ’.” Tāpat kā gadu iepriekš to bija darījuši − arī bez diriģenta − tūkstoši dziedātāju un desmittūkstoši klausītāju dziesmu svētkos tagad okupētajā, nelatviskajā Rīgā. Tātad − vienota tautas balss, dziesma ar zemtekstu, vienojoša vēlmēs pēc brīves dzimtajā vai senču dzimtajā zemē.

Šī polītiskā vienotības demonstrācija tomēr nav patikusi „slavenajam” vienības zem pātagas sludinātājam, kādam žurnālistam, kas savas avīzes ievadrakstā ziņo, ka dziedāta „dzīru dziesma”... Tāpat tā nav patikusi, liekas, kāda koŗa priekšniekam, kas tās pašas avīzes lasītāja vēstulē jautā: „Ar kādu dziesmu beigsim nākošos dziesmu svētkus: „Šitā, zēni” vai „Es zinu, visi mani nievā?”

Abiem mazdrusciņ taisnības. Mazdrusciņ no viedokļa: kā kungi liek, tā jābalso un „jādzied”. Arī no viedokļa „mēs gribam būt kungi” − mēs, tauta lai tur muti. Tāpēc jau radusies pat „katedra” − arī avīžu ziņa − ko cītīgi izmantojot kāds „profesors”, lasīdams lekcijas pensionāriem par „autoritāro demokrātiju”: demokrātijas taču atļaujas būt tik dažādas... It kā jau radies un patlaban „kristallizējoties” arī kāds ierosinājums katru nākamo dziesmu svētku sarīkojumu sākt un beigt ar duetistu brāļu Tēraudķegumnieku Tam-tam-tam-tam-tam-tam-tam. Pēc tam: „Es bij’ vīris, man bij’ vara”, „Apsedloju melnu kuili” vai kādu no tamlīdzīgiem meldiņiem, kas atļautu vienot un vienoties arī dzīrēs. Par labu honorāru, protams. Balsis jau abiem esot − noturēšot...

 

2.

„Kanadas latviešu vārdā es sveicu (lasiet: es sveicu, es − ne LNAK vai LNAK vārdā) visus dziesmu svētku dalībniekus, bet it sevišķi mūsu viesus,” teicis LNAK valdes ilggadīgais priekšsēdis T. Kronbergs, uzrunādams kopkoŗa dziedātājus un klausītājus koncerta sākumā. „Dziesmu svētki ir plašākā un spilgtākā parāde (lasiet: parāde, kas jāpieņem man), kas palīdz mums izturēt un palikt latviešiem. Mums ir jāiztur! Mums ir jātic mūsu tautas nākotnei! Šo nešaubīgo ticību nedrīkst pazaudēt neviens! (Lasiet: kamēr to nebūšu paspējis iztirgot, jo...) Pirmkārt, mums ir pilnīgi jāapvieno mūsu kultūra ar mūsu nacionālpolītiku!” Un tā tālāk ļoti izmeklētos vārdos.

Ja citāta pirmos teikumus vēl varētu attaisnot ar pārāk ilgu palikšanu amatā un slimīgās īpašnieka apziņas rašanos smadzenēs (ar ko savu polītisko karjeru bija spiests beigt Niksons, ASV), tad pēdējā šī slimība jau paužas gandrīz histēriski (kā dažam labam pēdējam vadonim Eiropā pirms sakāves). Pēdējais „pirmkārt”, diemžēl, jāatzīmē par „palienētu” no „kritušajiem” un vēl esošajiem okupantu „sekretāriem” Rīgā. Šie sekretāri savu „pirmkārt” jau realizējuši: latviešu tautas kultūra pakļauta rupjam polītiķu iztirgotāju diktātam (tāpēc taču atrodamies trimdā), preses, runas un domu brīvības likvidētas, dziesmu svētki gan vēl notiek (maize un izpriecas jādod, sērkociņi piedevām), bet tikai par tik, par cik to visžēlīgi atļauj Maskava. Tādu pat varu tagad atklāti prasa T. Kronbergs no tautas daļas Kanadā: dziesmu un kultūras svētkus grib pārvērst par savu kāju paslauķiem un polītiskiem trokšņiem uz ielas.

Jācer, ka tas viņam neizdosies. Kultūra pieder tautai. Jau sākot ar pirmo dziesmu pie šūpuļa un beidzot ar pēdējo pie kapa. To radījusi tauta − vērtīgāko daļu no tās jau sen pirms pirmā „kultūrpolītiķa” piedzimšanas. Dziesmu radīt un dziedāt pēc pavēles nevar (tad dažreiz iznāk „siļķes ar žaunām”). To var tikai iedvesmā, mīlot. Kultūrai vienmēr jāpaliek neatkarīgai − mežos, pirtiņās, pažobelēs, koncentrācijas nometnēs, vienalga!... Brīdis, kad to sāk manipulēt polītiķi, ir neatkarības beigu sākums. Kultūrpolītiski pareiza un vērtīga bija Indras Gubiņas svētku atklāšanas runa 5 dienas pirms kopkoncerta. Dziedātājiem tā palīdzēja izturēt. Nevajadzīgo T. Kronberga − gādīgā „mājastēva” uzrunu viņi un klausītāji tāpēc mierīgi „izcieta klusuciešot”, pēc tam darīja savu darbu − dziedāja vai klausījās pacilāti apņēmībā, kādu rādījuši jau gadu gadus. Kaut − draudu ēnā. Un cik nevajadzīgi atkārtoti tas arī liktos − svētkus un klātesošo „tautu” tā atkal reiz „izglāba dziesmu gars”.

 

3.

Panākumiem bagātā T. Kronberga bieži pieņemamo, bieži galīgi nepieņemamo valdīšanas metožu nekritiskā lietotāja, pavasarī no LNAK valdes izbalsotā, pēc tam LNAK Kultūras nozares vadītājas amatā atpakaļ ieceltā (vēlēšanu rezultātus Kanadas latviešu „valdībā” vienmēr var apiet ar iecelšanām) − Inta Purva guvusi nedzirdēti „trāpīgu” teātŗa kritiķes Ingrīdas Vīksnas atsauksmi avīzē par tēlojumu Anšlava Eglīša speciāli svētkiem rakstītajā lugā Spēle ar brāļiem. Īstenībā ar brāļiem lugā gan spēlējies autors. Tās darbība notiek Kanadā tagadnē. Visi personāži tur ir Kanadas latvieši, izņemot vienu no brāļiem − lidmašīnas laupītāju, pārbēdzēju no tagadējās Latvijas. Visi tie rādīti no vairāk vai mazāk negatīvām pusēm − izņemot pārbēdzēju: tas vienīgais pozitīvais. Bet tas − oriģināli, svaigi. Tas nekas.

Par I. Purvas tēlojumu I. Vīksna recenzijā ar virsrakstu „Latvieši nekaujas” saka: „Viņa... aumaļaini parādīja visas savas rakstura negantības, ienīstot Balvi (lugā: meitas vīru) un sargājot savu meitu (lugā: Jalnu) no viņa tuvuma (viņš: bankrotējis uzņēmējs, narkotiķis). Jau ar pirmo skatu, neaprakstāmi vienreizīgā rīta tērpā izdrāzdamās no vannas istabas, lai nogrābtu telefona zvanu, pirms klausule nonāk Jalnas rokās, viņa krāsaini pasvītroja savas attieksmes pret meitas pusšķirto vīru un savu apņēmību. Nenoliedzami, šo nelielo, bet zīmīgo raksturlomu Inta Purva veica ar lielu pārliecību.”

Jā − kāpēc lai viņa to neveiktu ar „pārliecību”? Rutīna.

„Protams, lugas darbības kāpinājumu deva abu ‘aizmugures varoņu’, režisora un ‘kritiķa’, debates,” turpina I. Vīksna. „Tieši šajos divu vīru dialogos Anšlavs Eglītis pierādīja savu meistarību.”

Tā nu viņam vairs nemaz nebija jāpierāda. Arī rutīna.

„Laimīga izvēle kritiķa lomai bija allaž piktais Hugo Miķelsons, varonīgi aizstāvēdams skatītāju un gandrīz vai visas latviešu tautas intereses un domas pret neķītrajām izdarībām lugā,” recenzente saka tālāk.

Lugā?... Atcerēsimies: izdomātā lugas darbība taču notiek Kanadā, vai ne?... Lugā nekādu neķītrību nav. Tā tad − atkal rutīna!

Un, recenziju beidzot, I. Vīksna vēl saka: „Interesanto un savdabīgo skatuves spēli savās pieredzes bagātajās rokās droši turēja viesis no Losandželosas, Kalifornijas valsts teātŗa vadītājs Māris Ubāns, ar pašmāju režisores, skatuves mākslā studētās aktrises, Skaidrītes Lejas palīdzību, radot ļoti pārliecinošu un raitu izrādi. Žēl tikai, ka šo izrādi nebija atbraucis noskatīties arī pats lugas autors.”

Žēl gan. Bet visi trīs pieder „atbildīgo ākstu” pasaulei. „Atbildīgajiem” arī jāriskē. Un Eglītis varbūt atcerējās, kā savā laikā gājis citiem: Jānim Jaunsudrabiņam, Ērikam Adamsonam, Mārtiņam Zīvertam, Baņutai Rubesai, pašam un veselai rindai rakstītāju tagadējā Latvijā, kur „kultūra pilnīgi apvienota ar nacionālpolītiku”... Labi „audzinātā” pirmizrādes publika Toronto uzjautrinājās, bet spontāni un nedroši, nezinādama, kur un kad „drīkstēja”, kad ne. Tas parasti „noskaidrojas” tikai daudz, daudz vēlāk. Klātesošo režisoru drošības dēļ izrādes beigās tā neizsauca, arī palīdzi ne... Labāk mierīgi mājās.

Vēl joprojām nevar zināt, kā tur viss atkal īsti iznāks. Bet bija patīkami pēc daudzām saskābušām paniņām atkal reiz iedzert tasīti stiprākas rutinēti sagatavotas un rutinēti pasniegtas kafijas.

 

Vecais Santīms

 

 

 

LATVIEŠI PASAULES DEBESĪS

Mūsu skaitliski mazā tautiņa, kaŗos deldēta un klīdināta, tomēr ir ievērojams faktors šīs planētas kulturālajā saturā. Tā vien liekas, ka tiklab svešumā, kā dzimtenē, Latvijā, mums ir vairāk gleznotāju, dzejnieku, rakstnieku, mūziķu uz 1000 iedzīvotājiem nekā jebkuŗā citā zemē.

Var teikt, ka tā − lielība. Nē, tas ir fakts. To atzīst arī pārējās tautas. Atzīst arī to, ka joprojām augam, veidojamies, ka mūsu labākie mākslinieki allaž pārsteidz ar izdomu, varēšanu. Tāpēc nav pamata pesimismam. Pat emigrācijā ne.

Artūrs Ozoliņš, mūsu klaviervirtuozs, lieliskais Rachmaņinova interprets; Tālivaldis Ķeniņš, kam jau 8. simfonija; Raimonds Pauls − komponists, novators, pianists, diriģents vienā personā; Maija Tabaka, kas kļuva ievērojama Rietumvācijas mākslas pasaulē ar savu izstādi Berlīnē; Indulis Zariņš, kā darbus regulāri iepērk Florencē, Itālijā; koris „Ave sol”, kuŗa uzstāšanās Imanta Kokara vadībā ir slavas gājiens cauri Eiropai... Tie visi ir vārdi, ar ko esam sevi pieteikuši un par ko angļi varētu sacīt: The Latvians are coming.

Šī raksta apmēri neatļauj plašāk pieminēt zinātniekus − speciālistus, kā Dr. Vairu Vīķi-Freibergu, pazīstamu Kanadas Zinātņu Padomē; Dr. Jeksti Montreālā, kas turienes EXPO 1967. g. uzstādīja vissarežģītākās ierīces filmu vajadzībām; ķīmiķus Dr. Jirgensonu un nelaiķi Dr. P. Valdenu, tāpat valodnieku J. Endzelīnu. Vai atceraties, kas jau neatkarības laikā Rīgas VEFā sāka producēt MINOXu, tagad standarta darba rīku katram spiegam, un kas tā pirmo prototipu vēl šodien nes bikšu kabatā? Vai jebkad esat zinājuši, kuŗu Latvijas valsts universitātes profesoru par nopelniem mūsu valodas pētniecībā jau 1929. g. (gadā, kad šo rindu autors dzimis) ievēlēja PSRS Zinātņu Akadēmijā? Un vai zināt, kuŗa latviešu autora grāmata krieviskā tulkojumā iznākusi miljonos eksemplāru? Aizmirsies? Nezināt? Grūti atrast mūsu rakstos?

Vēl vārdi: vijolniece Rasma Lielmane, scenografs Ilmārs Blumbergs, gleznotāja Džemma Skulme, LM muzeja direktore Ināra Ņefedova, Lilija Postaža, Eduards Dzenis, A.E. Kopmanis, A. Annus, Dr. Siliņš, H. Sils, Jānis Strods, Raimonds Staprāns, Vija Celmiņa... Kāpēc zinām tik maz par viņiem?

Tāpēc, ka mūsu svešuma „prese”, ierakusies polītiskajos labirintos, nespēj mūs informēt. Žurnālistu trūkums? Jā, bet ne tas vien. Ir arī negriba mūs informēt. Viss, kas nāk no Latvijas, esot slikts, nekas labs tur vienkārši nevarot rasties. Vēl vairāk: tā mūs dezinformējot. Ja kādam latvietim veicas un tas izraujas uz augšu – viņu nopeļ, grūž atpakaļ. Naids un ļaunums spīd visam cauri kā veci kauli. Kā tad bija ar Raini? Kā norēja komponistu Poni? Kā demonstrēja pret Raimonda Paula un citu viesošanos? Ja to nedarīja varžu smadzenes, ja tas nebija vistu aklums, tad tā bija mūsu tautas kultūras zaimošana − kriminālnoziegums! Diemžēl, fašisti un žīdu šāvēji vēl dzīvo mūsu vidū un tēlo nacionālistus, patiesībā − rauš mantu, kā prot un var. Un polītizē.

„Stipri” vārdi, bet − aizmirsīsim šīs samazgas! Runa taču ir par kultūru, mākslu, rakstniecību, mūziku. Pa vidu arī par lietiskajām mākslām, kur panākumi mums sevišķi labi. Piemēram, tekstilmākslā mūs pazīst visā pasaulē. Rīgā pirms nedaudziem gadiem bija Vispasaules internacionālās tekstilmākslas forums, kur pulcējās labākie no labākajiem. Plaši pazīstami esam arī plakātmākslā (Binde u.c. Rīgā dzīvojošie). Vēl jāpiemin profesors, izgudrotājs, novators Jēkabs Zvilna, kas atrada veidu, kā bez fotografēšanas radīt oriģinālus negatīvus. Zvilna pazīstams visā Kanadā, sevišķi tās labāko architektu aprindās. Tāpat architekts Gunārs Birkerts, par ko publicē grāmatas, kuŗa vārds bieži parādās internacionālajos architektūras žurnālos un kā darbus labi pazīst arī viņa kollēgas Latvijā.

Pasaule augsti vērtē Rīgas parfimu, Rīgas stikla mākslas darinājumus, keramiku, aušanas mākslu. Liekas, ka mūsu visvecākais indoeiropiskais mantojums spēj šai planētai dot ievērojamus augļus, kas staro kā dzintars Baltijas jūras piekrastē no Rucavas līdz Ainažiem. Ne bez iemesla nelaiķis Dr. Arnolds Spekke reiz sarakstīja grāmatu The Amber Routes, konstatējot, ka jau senatnē mūsu dzintaru iekārojušas citas tautas.

Nav iespējams šāda veida rakstā visu minēt objektīvi un cēloņsakarīgi, tāpēc jāaicina katrs latvietis meklēt, atrast un darīt zināmus pārējiem to vārdus, kas spīd pie pasaules kultūras debesīm. Lai apzināmies visi, ka esam „ieradušies”, ka we, Latvians, have arrived. Prātā šaujas tā pati doma, kas J. Peteram, rakstot vārdus Raimonda Paula Šerlokam Hoimsam: „Ticat vai neticat, tas notiks reiz, cilvēks vairs nepaliks, paliks tikai − golden butterfly” Taisnība varbūt arī manam Leonardam, ka „mazas daļiņas reiz izglābs šo pasauli”. Par to katrs var domāt kā patīk. Bet techniskās pasaules lielvalstīm, ko māc pelēcības briesmas, varbūt tiešām vajadzīgs mūsu dzintars.

 

Tālivaldis Ķiķauka

 

 

 

 

JAUNIEM DAIĻRADES AVOTIEM IZVĒRŠOTIES UPĒS

Papildinājumi atbalšu nomenklatūrai JG 154 54./55. lp.

 

 

AISTARA-RŪTĒNA, Zinta:

Cik maza vērtība „veco” glaimiem un jēdzienam „atzīta rakstniece-dzejniece”, zīmīgi paudies Trejos Vārtos (iekārtotāja Julieta Rumberga). Pirms pāris gadiem ieskaitīta „atzītajās”, Zinta Aistara (dz. 1957. g., 3 grāmatu autore, godalgota, precējusies, kļuvusi māte) 106. numurā atkal parādījusies ne šī žurnāla vispārējā daļā, bet iesācēju nodaļā, − Jaunajos zvanos”. „Pastāvēs, kas nemainīsies” − nesen teicis kāds, kas apšauba Raini. Vai − „pastāvēs, kas pastāvēs”, kā agrāk citā sakarībā ironizējusi ELJAs Informācija.

Avotam, vēršoties upē, bieži jālaužas cauri klintīm. 1985. g. beigās rakstniece-dzejniece Detroitā devusi autorcēlienu kopā ar tēvu, Viestartu Aistaru, kas tajās pašās telpās izstādījis 30 savu gleznu. Recenzente Rasma Sināte raksta ļoti atzinīgi (Laiks, 3.12.85.), bet sevišķi daudz cēliena-izstādes apmeklētāju nav varējusi saskaitīt.

 

 

CĀZERE, Ingrīda:

Citi ciemi, citas meitas (Jaunsudrabiņš): žurnālistika, humors, teātris... Par to I. Cāzere:

Zināmi latviešu sabiedriskie darbinieki turpina vadīt latviešu pasākumus tik vecmodīgām metodēm, ka viņi aizbaida potencionālos jaunos darbiniekus. Vecā, konservatīvā pieeja tik ļoti dominē dažās kristīgās draudzēs, skolās, teātŗu ansambļos, laikrakstos, korporācijās u.t.t, ka jaunieši burtiski mūk. Šīs organizācijas un pasākumi nav pratuši mainīties laikiem līdzi. (Treji Vārti, 103.)

Latvieši pieņem, − viņa turpina − ka humoram jāpaliek zināmās robežās. Šīs robežas arī nosaka, ka ir daži „svēti” temati, par kuŗiem nedrīkst smieties. Te ieskaita Dievu, Latviju, dienišķo maizi un − latviešu skolu skolotājus. Jā, arī skolotāji ir „svēts” temats. Es reiz uzrakstīju humoresku par tiem un saņēmu bārienus. To nevarēju saprast. Es taču pati toreiz biju latviešu skolas skolotāja un skaidri zināju, cik varu būt jocīga. Bet likums paliek likums, un latviešu humors paliek latviešu humors.

Starplaikā viņa smagi „bruņojusies”: Minesotas universitātē jau agrāk iegūtajam grādam žurnālistikā un vācu valodā pievienojusi maģistra grādu teātrī, beigdama Dienvidilinojas universitāti Karbondēlē. Par vai pret „svētajiem” tematiem humoreskās − vēl jāredz. Studiju laikā darbojusies kā drāmas kritiķe un lasījusi referātus par latviešu teātri starptautiskās konferencēs, iestājusies korporācijā „Selga” (Laiks, 9.7.86.). Darbojas DV ASV zemes valdē un vada DV teātri Minesotā, bija šovasar saistīta 3x3 žurnālistikas ievirzes vadībai Garezerā.

 

 

KUPRISA, Anita:

Dzimusi 1958. g. un, joprojām „bruņodamās”, turpināļusi izteikties gan interpretātīvi, gan edukātivi, gan instrumentāli (klavieres, ērģeles, trompete, ģitāra u.t.t.), bet galvenokārt, liekas, notīs − komponējot. 1985. g. vasarā noticis viņas darbu īskoncerts Betlēmes baznīcas zālē Bruklīnā, piedaloties 10 Bostonas meiteņu ansamblim, Silvijai Padegai (vijole), Jurim Brokam (liriskais tenors, ģitāras un skaņu lentes meistars) un pašai (gan ar balsi, gan trompeti) − arī neparastās izpildītāju kombinācijās. Programmā − tautasdziesmu apdares: rotāšanas, precību un bēru dziesmas (A. Šturms, Laiks, 12.6.85.)

Ieguvusi B.M. grādu kompozicijā un mūzikas paidagoģijā Lovella universitātē Mesačuzetā, mācījusi mūziku 2x2 nometnēs un saņēmusi Margas Milleres-Grasmanes piemiņas fonda stipendiju tālākām studijām. Vada draudzes kori Bostonā, ir ansambļa „Kolibri” un vairāku amerikāņu jaunatnes orķestru dalībniece, arī skolotāja Bostonas latviešu sestdienas skolā. Vairākas viņas kompozicijas godalgotas un atskaņotas dažādos dziesmu svētkos, ieskaitot pēdējos 1986. g. Toronto.

 

 

LEJA, Skaidrīte:

1985. g., iestudēdama lugu Pārsteiguma sainis Skaidrītes Pūpēdes tulkojumā Ontario Daudzkultūru Teātŗu apvienības festivālam (Anne Chislett, The Tomorrow Box, tā tad − Rītdienas sainis”), Skaidrīte Leja netieši „nominējusi” iesalušu trimdas teātŗu problēmu − lugu trūkumu, lai gan dzimtenes autoriem un teātŗiem „nekaitīgu”, arī trimdai piemērotu lugu diezgan. (Pieņemot, ka taisnība „polītiķu” apgalvojumiem, ka trimdas autoriem labu lugu neesot.) Viņas Gunāra Priedes lugas Trīspadsmitā iestudējums pirms 4 gadiem (ar nosaukumu Elpojiet dziļi), pseudopolītiskas pretkampaņas dēļ − kaut pret tās saturu presē nepacēlās neviens vārds − cieta neveiksmi (rūpīgi iestudētās izrādes paspēja notikt tikai 4 vietās). Atrisinājumu starplaikā mēģinājusi rast ALT Ņujorkas studija, sagatavodama (pa daļai anonimi) un atkārtoti izrādīdama Harija Gulbja lugu Alberts. Pseudopolītiķi, šķiet, vēl nav nākuši pie prāta (lai gan ar A. Eglīša lugas Spēle ar brāļiem izrādēm dziesmu svētkos tam vajadzētu būt notikušam), tiem līdz šim pieticis ar „kultūras apmaiņas” aizliegumiem (laikam, lai netraucēti varētu „taisīt” paši savus sevis slavināšanas „teātŗus”). Latviešu pasākumos Skaidrīte Leja piedalās tikai ar profesionālo Kanadas aktieŗu savienības atļauju.

 

 

MAKSIŅA, Vizma:

Dzimusi 1955. g., jau 9 gadu vecumā sākusi dziedāt jauktā pieaugušo korī, kur vēlāk veikusi palīgdiriģentes un diriģentes pienākumus. Studējusi Rietumontario un Toronto universitātēs, ieguvusi gradus mūzikas paidagoģijā, dziedāšanā un vēsturē. Darbojusies mūzikas laukā sestdienas skolās, vairākās 2x2 nometnēs, Gaŗezera vasaras vidusskolā, palaikam vadījusi citus koŗus. Bijusi diriģente un virsdiriģente 4 Gaŗezera dziesmu dienās, 3 Jaunatnes dziesmu svētkos Amerikā, 1984. g. Minsteres dziesmu dienās Vācijā, 1986. g. 8. vispārējos dziesmu svētkos Kanadā. Strādā mūzikas paidagoģijā kanadiešu skolās, ir vīru koŗa „Viesturs” un ansambļa „Dzirksts” diriģente Toronto.

Balss skološanu pagaidām traucējot kakla operācija. Liekas, skolotājai un koŗdiriģentei tālāk vairs nebūtu, kur iet, atskaitot nākamos dziesmu svētkus „mājās” vai pasaulē. Bet līdzšinējo panākumu atbalsis liecina, ka − ir. Neviena cita entuziasta nesākta pagaidām ir profesionāla − vismaz pusprofesionāla − jaukta koŗa organizēšana trimdā Amerikas kontinentā. Koŗa, kas vienā koncertturnejā spētu latvietības labā vairāk padarīt, nekā visas ceļojošo nacionālpolītiķu turnejas kopā. Kā, piemēram, Reitera koris Latvijas neatkarības laikā, dažs dzimtenes koris tagad... Mēģinājums Orfordas mūzikas nometnē 1985. g. tādu radīt, tāpat šī mēģinājuma atkārtojums Toronto gadu vēlāk Vizmas Maksiņas vadībā − vainagojušies spožiem panākumiem šiem mēģinājumiem sekojošajos svētkos. „Tauta” šo divreiz parādījušos kori − pagaidām bez īsta vārda − jau tagad sauc vienkārši par Vizmas kori. Ideja vairs neliekas nerealizējama.

 

 

RITMANE, Lolita:

Dzimusi 1963. g., pēdējos pāris gados, liekas, bijusi visvairāk pieminētā, cildinātā un arī kritizētā − tas ļoti labi − koŗu un instrumentālās mūzikas jaunradītāja un izpildītāja (diriģentes kapacitātē), sevišķi sakarā ar dziesmu svētkiem Vankuverā un Jaunatnes dziesmu svētkiem Montreālā 1985. g. Reprezentējusies kā komponiste arī 1986. g. dziesmu svētkos Toronto. Viņas Vankuverā pirmatskaņotā kantāte „Dziedāj’ tautu tālumā” uzņemta tiklab ASV dziesmu svētkos kopkoŗa koncerta programmā Minesotā 1988. g., kā arī atsevišķu lielāko lokālo koŗu programmās pirms tam.

Speciālizējoties galvenokārt filmu mūzikas žanrā, iespējams, turpmākās gaitas viņu aizvedīs, Dievam un Laimai piepalīdzot, uz Holivudas „sapņu fabrikām” vai citām līdzīgām vietām pasaulē, kur pieprasījumu pēc „latviskuma mūzikā” trūkst. Nav tomēr izslēgts, ka tādi varētu rasties arī tur − pelnījusi rūpēšanos par to.

Un vienmēr tādi būs tīri latviskajos muzikālajos pasākumos.

 

 

ROBIŅA, Laila:

Latviešu avīzēs pamanīta tikai īsa ziņa par viņas gaitām amerikāņu teātŗos, bet atzīmes vērti, šķiet, daži teikumi L. Švarcbaumas (Lisa Schwarzbaum) pagaŗā rakstā žurnālā The Performer, 1986: „Can Success spoil Laila Robins?”

„When she came to us, she knew that she was an actress, but she didn’t know how good,” says Earle Gister, head of the acting department and associate dean of the Yale Graduate school of Drama, where Robins was a member of the class of 1984. „l think she found that out here.”

„People are going to write plays for her. We’re going to see a lot of Laila Robins.”

Daiļrades avots vēl gaitu sākumā, bet jau sen ticis cauri un pāri visām klintīm.

 

Osvalds Liepa