Jau JG 156. numurā konspektīvi rakstīju par 1906. g. dzimušo latviešu komponistu un diriģentu jubilejām. Gandrīz par visām rakstīts arī pārējos trimdas preses izdevumos. Mazāk minēts Haralds Mednis, kādēļ citēšu Viktora Bērziņa interviju „Mūžam nav gana”. Zvaigznes 16. numurā slavenais latviešu koŗdiriģents stāsta arī par savām jaunības gaitām un koŗa darbu, kas varbūt varētu interesēt arī JG lasītājus.

Vispirms tomēr vārds dzejniekam Imantam Ziedonim:

Jo izsauks Medni. Un sauks daudzreiz, kamēr izsauks. Un Mednis aizmirsīs, kā iet laiks. Jo šobrīd ir mūžība. No kalna uz kalnu... Te nu uzdegas tās ugunis, kas Jāņos vēl netika aizdedzinātas. Jā-āņ-uu-gunis spīgo... Mednis diriģē. Un nesteidzas. Nesteidzas nemaz. Tā varētu ilgi vēl dziedāt...

Tas notika 1985. g. vasarā, un Haralds Mednis vairs nebija virsdiriģentu pulkā, tāpat kā līdzīgi gadās arī trimdas dziesmu svētkos. Taču dziedātāji kopā ar klausītājiem izsauca bijušo virsdiriģentu, un viņam nācās vadīt „Jāņu vakaru” un „Gaismas pili”.

Gaismas pils man tāda kā liktens dziesma. Trīs kulminācijas ar to bijušas. Ar to mēs, Lazdonas koris, uzvarējām 1938. gada dziesmu kaŗā. 1980. gada dziesmu svētkos „Gaismas pili” dziedāja trīs reizes, tā pārauga citās dimensijās. Un tad tā pērnā kulminācija. Ar to loks noslēdzies.

Intervētājs jautā, kā viņš pievērsies mūzikai?

Mīlestību uz dziesmu, uz cilvēkiem iemācījos, tēva paspārnē skraidīdams, kad viņš strādāja ar kori. Tēvs bija tautskolotājs, tāds, kādi radās Cimzes un Irlavas semināros. Viņi darīja milzu darbu. Jau tolaik redzēju, cik biedriskas attiecības valdīja korī, kā viņi cits citu cienīja. Es arī tur ķepurojos pa vidu un mācījos saprast, kāpēc cilvēks dzied.

Man labi padevās matemātika, domāju: būšu astronoms.

1925. gadā tas viss man bija jāatmet: tēvs − vienīgais apgādnieks − nomira, māsa vēl maza, bet man jau deviņpadsmit gadu. Jāsāk strādāt, pelnīt. Es − tāds studēt iesācis jauneklis − tiku ievēlēts par skolotāju. Tēvs bija Lazdonas skoliņas pārzinis, un nācās iet viņa pēdās. Tiku iesviests tai skolotāja uzdevumu un pienākumu lielajā gūzmā.

Dziedāšana man patika. Un patika, ka bērni dzied. Un tā es ar viņiem ņemos. Varbūt tieši te man veidojās uzskats, pie kuŗa turos ilgus, ilgus gadus: dziedāt var visi, un jādzied katram. Jāpalīdz tik, lai viņš to var darīt.

Mani loti aizkustināja tāds neaizmirstams gadījums. Kāds vīrs, kuŗa priekšā vēl biju zēns, man teica: „Te nu es tev atvedu to savu puiku. Vairāk jau man nav kā tikai puika un manas stiprās rokas. Tu viņam iemācīsi rēķināt, to es zinu. Bet tu iemāci viņu dziedāt. Un dancot arī iemāci. Redzi, to es neprotu. Kad esmu aizgājis, kur visi sanāk, es stāvu un nezinu, kur savas rokas likt. Bet, kad mans puika dziedās, viņam būs pavisam citādi.” Un tad es to arī darīju. Tāpat kā mans tēvs bija darījis. Visi skolā dziedāja. Skoliņa nebija liela − simts bērnu, vēlāk − simts divdesmit, bet no ābečniekiem līdz pašiem lielākajiem visi dziedāja. Sākumā viņš rūca kā īsts dundurs, likās − nekas neiznāks, bet gāja gadi, un viņš iemācījās un, kad beidza savu sesto klasi, jau man bija vadošais. Un viņš nepameta vis to skoliņu, viņš nāca korī, pieaugušo korī dziedāt. Te jau viņš man ir...

Ievērojiet Medņa vārdus: „Dziedāt var visi un jādzied katram.” Diemžēl, pret šo uzskatu daudz grēkots kā pagātnē, tā arī vēl tagad.

Tālāk Mednis apraksta 1938. g. dziesmu svētku dziesmu kaŗu.

Dziedājām „Gaismas pili”, Melngaiļa „Svešāi zemē”, varbūt vēl kādu trešo. Izdevās. Kad palasās tālaika kritikas, vēl tagad priecina rindiņas, kuŗās Melngailis izteicies, ka zinājis gan, ka viņa „Svešāi zemē” ir skaista dziesma, bet, ka tā būtu tik skaista, to viņš tikai dziesmu kaŗā uzzinājis. Kad pārbraucām mājās, visi bija priecīgi. Turpat blakus ir Lubāna. Tur Kļaviņš, tas otro vietu dabūja. Tā ka vidzemniekiem palaimējās.

Bija jādzied tikai divas dziesmas, trešās nebija. Mednim taisnība, ka otru vietu ieguva Lubānas koris, bet aizmirsts ir trešās vietas ieguvējs − Trikātas draudzes koris Daumanta Vītola vadībā. Atzinības rakstus vēl saņēma Cēsu aizsargu pulka koris ar diriģentu Arnoldu Bergholcu (vēlāk Kalnājs) un Vietalvas labdarības biedrības koris ar diriģentu Kārli Gailīti. Biju šajā dziesmu kaŗā klāt, un esmu par to jau JG vairākkārt pieminējis. Daudz ziņu par šo notikumu var lasīt arī V. Bērzkalna dziesmu svētku vēsturē. Tas tiešām bija Vidzemes triumfs.

Intervētājs jautā par pārgrozībām pēc šī notikuma.

Jāzeps Vītols pasauca mani pēc tā dziesmu kaŗa: „Es tā kā jūsu māsu pazīstu.” Pa šiem gadiem biju māsu izlaidis skolā, un viņa beidza konservatoriju kā pianiste. „Man liekas, ka tagad mums būtu jāiepazīstas.” Pēc divām nedēļām vajadzēja braukt uz eksāmenu. Kāds biju, tāds atbraucu. Eksaminēja mani stingri. Tiku uzņemts kompozīcijas klasē.

− Kāpēc tajā?

Kompozīcijas klasē vistuvāk tiek klāt pie mūzikas dvēseles. Kur citur lai būtu gājis? Koŗdiriģēšanas klases tolaik nebija. Par pianistu vairs nevarēju, par vēlu. Citus instrumentus − tā kā par šauru. Vītols domāja: lai es savā profesijā, kuŗu jau biju izvēlējies, būtu varošs, ir jāiet dziļumā. Ļoti nopietni pie viņa strādāju.

Tolaik bija tāda Vieturskola, tur dabūju matemātiku un to pašu dziedāšanu. Bet nu nāca tāds likums: lai studentiem studijas nevilktos garumā, tad palīdzēs kaut cik ar stipendiju, bet valsts darbā nevar strādāt. Vajadzēja atvadīties. Es, jau pieaudzis cilvēks, mājās apraudājos. Diezgan grūti klājās, taču atpakaļceļa vairs nebija.

Manas personīgās liecības jau pieminētas JG 156. numurā. T.s. stipendiju likums noteica: ja nav iespējams augstāko mācības iestādi pabeigt 6 semestru laikā, tad valsts vai pašvaldības darbs jāatstāj.

Intervētājs norāda, ka dziesmu svētku virsdiriģenti žēlojas par nepiepildītām iecerēm, jo mazajos koŗos esot nesamācīti dziedātāji bez skolotām balsīm.

Interesanta ir Medņa atbilde:

Ja mēs tā viscaur atlasītu, atspiestu mazos koŗus, noliktu pie vietas mazāk varošo dziedātāju − tu, podniek, ej pie saviem podiem −, vai tad mūsu dziesmu svētki vairs būtu tautas svētki?! Tā atspiežot, mēs cilvēkus aplaupītu. Jo korī viņš nāk ne tikai tāpēc, lai kā lakstīgala dziedātu un būtu pārāks par citiem, bet meklē skaistumu, nāk ne patērēt to, bet pats radīt. To nedrīkstam aizmirst.

Man pārmet, ka neprotu no mazāk varošiem atraisīties. Domāju, ka pat negribu atraisīties. Zinu, ka koncertā nebūs tāda gluduma, nebūs tādas elastības, nebūs tādu skaņu feierverku, bet tur būs siltums, cilvēks atdod savu dvēseli, kā prot, un kopā iznāk kas tāds, ko par naudu nevar nopirkt. Nevaru viņam pateikt: tu mūs traucē. Bet viņš netraucē, tiktāl neaiziet, viņi jau tik apzinīgi ir. Un raidīt viņu prom tāpēc vien, lai es kaut kur varētu spīdēt uzreiz, − nē, to ne. To man pārmet, bet tāds nu esmu iznācis.

Un cik daudz reižu mums trimdas koŗu dzīvē jāsastopas ar iepriekš minēto problēmu!

Dziļā godbijībā un mīlestībā Mednis piemin latviešu sievietes lielo nozīmi tautas gara darbinieku dzīvē:

Es būtu laikam sen jau apsīcis, arī fiziski pagalam, ja ne mana dzīves biedre. Viņa ir zinātniece mikrobioloģe, viņai patīk dziedāšana, pati dzied. Ja man jaunībā māte visu redzēja priekšā, kur gribu klupt, un ar vienu jautājumu piebremzēja: „Vai tik tu visu esi labi izdomājis?”, tad tagad dzīves biedre man ir otrs tāds sargeņģelis. Viņām abām − mātei un sievai − esmu milzu pateicību un cieņu parādā.

Padomju sabiedrībā lielie vīri parasti par savām dzīves biedrēm izsakās maz vai nemaz. Mednis tātad ir izņēmums. Intervijā aprakstīts arī 1945. gads, kad viņam piedāvāts operas diriģenta postenis, no kuŗa viņš atteicies, paliekot tikai par koŗmeistaru. Tāpat atklājas, ka Mednis arī komponējis, piem., stīgu kvartetu, svītu simfoniskam orķestrim „Trīs māsas”, pat operu Zelta zirgs. Šīs kompozicijas, liekas, nav vēl atskaņotas, un pie operas priekšā aizsteidzās Žilinskis.

Patiesi darbīgs un ražīgs mūžs. Jautājot varenajam vidzemniekam ilgā mūža recepti, viņš atbild: „Pie dabas jāiet! No zemes nedrīkst atrauties!”

 

Imants Sakss